2017. gada Lieldienu laiku nolēmām pavadīt Portugālē, sākumā bija darīšanas Porto diacēzē, kuras atkrita, bija arī variants aizbraukt ciemos pie mūsu portugāļu valodas skolotāja, bet beigās nolēmām iet Camino. Prātīgu reisu nebija, tāpēc, kad bija jāizvēlas, kur pavadīt laiku starp reisiem, izvēlējāmies Parīzi, kur es nekad neesmu bijis un nekad neesmu arī alcis būt, bet priekšstatam būtu jābūt, un Londonu, kur nekad nav bijusi Regita, bet man šī pilsēta ir visai mīļa. Pirmās divas dienas pirms Camino un dienu pēc Camino nodzīvojām Porto.
No rīta paspēju nedaudz pastrādāt un aizmuku no darba, lai dotos uz Tallinu un tālāk ar prāmi uz Helsinkiem. Regita bija aizmirsusi Rīgā pasi, tāpēc nācās braukt caur Rīgu un pastaigāt pa Tallinu laika nepietika. Pa ceļam Salacgrīvā apskatījām Saibonu – Andra kuģi, kuru viņš ap jāņiem kopā ar Raivi atdzina no Zviedrijas. Izrādījās milzīgs. Tā liktenis vēl nav skaidrs, bet Andris prāto, kādā veidā to atdabūt uz Latgali. Tallinā nonācām kāreiz uz čekošanos, taču kādu stundu nācās stāvēt rindā uz iebraukšanu uz prāmja. Mašīnas no tā tecēja straumē. Garā un nebeidzamā straumē.
Stāsts par to, kāpēc tieši tik dīvainā laikā un tik dīvains maršruts pats ir visai dīvains. Viss sākās janvārī, kad mēs devāmies uz Portugāli tieši tajā laikā, kad Regitai bija projekta ietvaros jālido uz Lisabonu un tad uz Azorām, tā nu viņa tā vietā, lai lidotu kopā ar visiem no Latvijas, grupu satika Lisabonā.. kad bija izceļojusies, atgriezās no Azorām caur Lisabonu, izrādījās, ka viņas biļete nav derīga, jo viņa nav lidojusi uz priekšu… Jāpērk biļete, taču tas ir dārgi un lētākais variants, ko atrada tante aiz lodziņa, bija lidojums ar pārsēšanos Frankfurtē un astotajā novembrī atpakaļ uz Frankfurti. Ilgu laiku mēs par to nedomājām, bet rudens sanāca saspringts un atvaļinājumu gribējās un atcerējāmies par Regitas biļeti. Turklāt izrādījās, ka tai pat dienā Frankfurtē ielido Regitas brālis, iespēja satikties pēc vairākiem mēnešiem neredzēšanās.
Aizkraukle ir viena no tām pilsētām, kurām regulāri visi brauc cauri, taču, neviens tur nav bijis. Devāmies apskatīt, taču tā arī neatradām neko, kas varētu kaut kādā veidā ieinteresēt – garlaicīga mazpilsēta. Nezinu Aizkraukles bankas stāstu, bet atrodoties pilsētā rodas sajūta, ka tas ir kāds smalks joks. Un jā, gan jau Aizkrauklē ir Aizkraukles bankas filiāle, bet mēs to neatradām.
Cēlāmies ap 7, lai astoņos dotos pie Andra. Andris parādījās ap deviņiem. Mums bija tik daudz bagāžas, it kā pārvāktos uz dzīvi. Viens maiss bija ar apaviem, viens ar drēbēm lietainam laikam, divi vai trīs maisi ar pārtiku, soma ar plediem, fototehniku un citām jaukām lietām un katram pa somai ar ikdienas drēbēm.
Pie Andra fermā jau bija ieradies Dmitrijs – jahtsmenis uz kuru mēs likām lielas cerības, jo viņam bija jābūt vienīgajam, kurš kaut ko saprot no burām, takelāžām un jūrniecības kopumā. Visai erudīts vīrs, pats kuģo ar 12 metrīgu laivu bez motora tikai ar burām, pieredze esot ap 40 gadiem.
Izrādījās, ka bez Dmitrija brauc arī Alvis ar savu draudzeni Oļesju. Bija jābūt arī Marģeram, par kuru es neko īpaši nezināju, taču viņš bija kaut kur nozudis, neatbraucis vakar, kā bija solījies, šodien aizgulējies un beigās, kamēr mēs viņu gaidījām un tad krāvām mašīnu un piekabi, Dmitrija sieva paspēja atvest vīram no Salaspils pasi.
Par Marģeru, kā jau teikts iepriekš, es neko nezinu. Čalis, kurš jau ierodoties noskaņoja vismaz mūs ar Regitu pret sevi. Uzvedība klasiska army bully – uzreiz paziņoja Alvim, lai tas nomazgā viņa mašīnu, citu viedoklis interesēja tikai tiktāl, kamēr tas atbilda paša iecerēm, kad neatbilda, vienkārši teica, ka mēs darīsim tā. Tā kā starp mums citu alfa meilu – ne īstu, ne pseido – nebija, visi pukstēja, bet pakļavās, pie tam – viņš bija čalis ar mašīnu un viņš arī pārsvarā pie stūres – ar viņa žēlību mēs braucām uz Zviedriju.
Šī bija trešā reize, kad apzināti biju Alūksnē. Pirmoreiz biju skolas ekskursijā pamatskolā, kad Bībeles muzejā jautāju, cik maksā konkrētā Bībele, bet man atbildēja, ka „tā nevar tikt novērtēta naudā”. Toreiz es neko nezināju par inventāru un bilanci, tāpēc nevarēju strīdēties, taču argumentēju ar to, ka viss var tikt novērtēts naudā. Es nebiju ne cinisks, ne naudas „sabojāts”, vienkārši es gribēju saprast tās salīdzinošo vērtību, uz ko arī norādīju, ka „visu var novērtēt naudā”, uz ko saņēmu nosodījumu un vīlos cilvēkos, nonācu pie secinājuma, ka pieaugušie ir stulbi un turpinu dzīvot ar šo domu.
Otrreiz Alūksnē bijām rudenī un lietū, ar Regitu un Ingūnu braucām līkumu pa Latviju līdz Valkai, tad nolēmu, ka man jāredz arī Ape, tāpēc devāmies pa Igaunijas pusi uz Api un tad caur Alūksni uz mājām. Alūksnē lija lietus un jau bija tumšs, tāpēc neko daudz apskatīt neizdevās.
Pa pāris nedēļām nolēmām, ka brauksim uz Horvātiju, Regita operatīvi saplānoja visu, lidojam caur Stambulu un dzīvojam Bosnijā Hercogovinā dabas parkā.
Mērens satraukums sākās, kad atcerējos, ka aizvēsturiskos laikos, kad es biju Turcijā, tur bija vīzas jāpērk un man nav pases, kur to iespiest. Uzzvanīju Santai un viņa paskaidroja, ka vīzu nav, bet bez pases mani Turcijā neviens iekšā nelaidīs. Elīna daļēji apstiprināja to pašu un arī valsts migrācijas pārvaldes mājaslapā valstu sarakstā, kur var ceļot bez pases Turcija un Bosnija Hercogovina minētas nebija. Ka man nav pases es konstatēju piektdien vakarā, lidojums svētdien, tāpēc kaut ko mainīt jau par vēlu.
Atbraucām uz lidostu noskaņojumā, ka mani kurā katrā brīdī var aizturēt un ar ID tālāk nelaist, ejot caur security man palūdza „atveriet lūdzu somu tur, kur jums ir nazis”. Arī bārda aizdomas galīgi nerada. Paņēma iekāpšanas karti, domāju, ka veiks kādu atzīmi, bet nekas. Tikām cauri.
Tā jaunais gads sākas ar ceļojumu. Mēs bijām seši – vecāki, Aija ar Valteru un mēs ar Regitu, devāmies baudīt sauli un piedzīvojumus laikā, kad tikai dažas dienas atpakaļ Celsija grādu skala rādīja par 28 vienībām mazāk, kā ir nepieciešams, lai sasaltu ūdens pie normāla atmosfēras spiediena. Portugālē pēc dažādām prognozēm bija sagaidāms no lietus ar orkānu līdz vasarai ar 28 grādiem, putnu čalām un magnoliju ziediem. Kā vēlāk varējām pārliecināties, patiesība, kā jau parasts, izrādījās kaut kur pa vidu.
Faro mēs ieradāmies pēc garum gara ceļojuma – mūsu ar Regitu gadījumā tās bija 4 stundas mašīnā uz Tīraini, 3 stundas līdz Mančesterai, 1 stunda lidostā un vēl gandrīz 3 stundas līdz Faro, kas rezultātā dod daudzas stundas nogurdinošas nīkšanas. Pārējiem izkrita pirmās četras stundas, bet arī tas sevišķu dzīvesprieku neraisīja. Faro mēs ieradāmies pulksten deviņos, mājās bija jau pulkstens vienpadsmit un visa diena bija pavadīta ceļā.
Visvairāk Īrijā patīk daba… Kaut kā no vienas puses – nolaizīti un perfekti un tai pašā laikā visai mežonīgi – katra pļava ar perfekti līdzeni nopļautu zāli un smukiem, līdzeniem dzīvžogiem izskatās pēc golfa laukuma, un katrs otrais dārzs pēc daiļdārza, trešā pašā laikā ir acīmredzami attīstīta lopkopība, ļoti daudz aitu, bet pietiek arī zirgu un govju, bet tik daudz aitu es nekad nekur iepriekš nebiju redzējis…
Ārkārtīgi daudz fermu un “atvērto fermu”.. Īriem, līdzīgi, kā latviešiem, ļoti patīk uzsvērt, ka viss ir ražots Īrijā, atšķirība ir tā, ka ļoti daudz organisko lauksaimniecību produktu, pat ātrās ēdināšanas iestādēs raksta, kur dzīvojis un ko ēdis ēdamais lopiņš… Vietējie produkti garšīgi, pētot, ko var pagaršot Īrijā, biju pārsteigts, ka minēta maize, sviests un jogurts, bet izrādījās, ka šeit šie trīs produkti patiešām ļoti garšīgi un praktiski nesatur “liekus” piemaisījumus..
Mums nesen bija sākušās nopietnas attiecības ar Regitu un vajadzēja kaut kā saliedēt ģimenes. Tērauds rūdās ugunī. Devāmies ceļojumā ar vienkāršu uzstādījumu – 8 valstis 16 dienās. Viegli pateikt, paveikt nedaudz sarežģītāk. Piezīmes veiktas ceļojuma procesā, tāpēc ļoti skopas un trūkst ļoti daudz svarīgu faktu, bet sniedz kopējo ieskatu. Nav nekā par avārijām un citiem piedzīvojumiem. Un tas, ka šajā ceļojumā bildināju Regitu (apprecējāmies pēc nedaudz vairāk kā 2 gadiem) tikai virspusīgi pieminēts.