Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Čehija, Kaļiņingrada mūsu Jaunā gada braucienā. Mūsu novērojumi – kas patika, kas nepatika, kas likās interesanti.
Devāmies skatīties Nowa Hutu Polijā. Nu un pie reizes nolēmām pabraukt tālāk un apskatīties arī Slovākiju un Ungāriju, un austrumbloka industriālo mantojumu. Beigās nokļuvām arī Kaļiņingradā. Sanāca tāds riktīgs Austrumbloka brauciens.
Stāsts par vietām un pilsētām, kuras apmeklējām ceļā uz Gdaņsku ar iztrūkstošu atpakaļceļa daļu. Atpakaļceļš sanāca naktī, vienā piegājienā un bez īpašām pieturām. Sausais atlikums: Prūsija nav Polija un noteikti ir tā vērta, lai to apmeklētu..
2015. gada 31. decembra pēcpusdienā kontekstreklāmā izpeldēja kaut kādas lidojumu rezervācijas kompānijas mājaslapas ieraksts par Best New Year destinations, kur cita starpā figurēja arī Viļņa. Sazinājāmies ar Ivaru un Annu un devāmies ceļā. Nākamo Jauno gadu sagaidījām Somijā. Bija jau skaidrs, ka brauksim arī šogad kaut kur, sākumā bija doma par Vāciju, pamazām tā transformējās par Karpatu braucienu, tad izrādījās, ka Regitai jābūt darbā 2. janvārī. Tika izskatīti varianti par Poliju un Krieviju, bet vienā brīdī pētot kartes pametu aci uz karodziņiem, kas man salikti Google kartēs – vietas, ko plānoju apmeklēt. Kartes mērogā pavisam blakus Polijai bija Černobiļas atstumtības zona un Slavutiča. Diena gūglēšanas ar legālām un nelegālām iekļūšanas iespējām, daži epasti, priekšapmaksa par iekļūšanu Zonā un variantu vairāk nepalika, sākām plānot ceļojumu tā, lai 30. decembrī būt Černobiļā.
Māsas vīram tuvojās vārdadiena, tāpēc viņi izteica vēlmi aizmukt no Rīgas uz Latgali, no kurienes piedāvāju doties uz Lietuvu. Ar Regitu sākām likt kopā vietas, kuras gribētos apmeklēt un pamanīju, ka plānojam nolaisties gandrīz līdz Baltkrievijas robežai, kur pāri atrodas pilsēta, kuras nosaukums man ar nez ko zvanīja zvaniņu, tāpēc ierakstīgu gūglē “Grodno without visa” un jā, izrādījās, ka patiešām šis apgabals kopš pagājušā rudens līdz šī gada beigām, ir apmeklējams bez vīzas. Izurbties visiem miljoniem legālās informācijas, ko rakstīja baltkrievi, nebija viegli, taču beigās viss izrādījās gaužām vienkārši, internetā aizpildām formu, samaksājam €11 par caurlaidi un €2 par obligāto apdrošināšanu, nopērkam zaļo karti mašīnai, ņemam līdzi pases un €21 no cilvēka par dienu, ko plānojas pavadīt Baltkrievijā skaidrā naudā, un vualā – braucam pāri robežai. Nolēmām pārbaudīt vai tas tiešām tā strādā un nenožēlojām.
Cēlāmies ap 7, lai astoņos dotos pie Andra. Andris parādījās ap deviņiem. Mums bija tik daudz bagāžas, it kā pārvāktos uz dzīvi. Viens maiss bija ar apaviem, viens ar drēbēm lietainam laikam, divi vai trīs maisi ar pārtiku, soma ar plediem, fototehniku un citām jaukām lietām un katram pa somai ar ikdienas drēbēm.
Pie Andra fermā jau bija ieradies Dmitrijs – jahtsmenis uz kuru mēs likām lielas cerības, jo viņam bija jābūt vienīgajam, kurš kaut ko saprot no burām, takelāžām un jūrniecības kopumā. Visai erudīts vīrs, pats kuģo ar 12 metrīgu laivu bez motora tikai ar burām, pieredze esot ap 40 gadiem.
Izrādījās, ka bez Dmitrija brauc arī Alvis ar savu draudzeni Oļesju. Bija jābūt arī Marģeram, par kuru es neko īpaši nezināju, taču viņš bija kaut kur nozudis, neatbraucis vakar, kā bija solījies, šodien aizgulējies un beigās, kamēr mēs viņu gaidījām un tad krāvām mašīnu un piekabi, Dmitrija sieva paspēja atvest vīram no Salaspils pasi.
Par Marģeru, kā jau teikts iepriekš, es neko nezinu. Čalis, kurš jau ierodoties noskaņoja vismaz mūs ar Regitu pret sevi. Uzvedība klasiska army bully – uzreiz paziņoja Alvim, lai tas nomazgā viņa mašīnu, citu viedoklis interesēja tikai tiktāl, kamēr tas atbilda paša iecerēm, kad neatbilda, vienkārši teica, ka mēs darīsim tā. Tā kā starp mums citu alfa meilu – ne īstu, ne pseido – nebija, visi pukstēja, bet pakļavās, pie tam – viņš bija čalis ar mašīnu un viņš arī pārsvarā pie stūres – ar viņa žēlību mēs braucām uz Zviedriju.
“tātad – ceļojuma bilance – braucot no mājām līdzi – Campari Bitter – 1L, Baccardi White – 200ml, atgriežoties – Campari Bitter 2L, Cointreau – 1L. Bilance pozitīva :D”
Nedēļu garš ceļojums ar autobusu no Rīgas līdz Romai un atpakaļ. Tas bija mans pēdējais ceļojums ar autobusu tālāk par 1000km. Redzēt sanāca daudz un bija ļoti interesanti, bet… Nekad vairs!