Dienasgrāmata
1. diena, sestdiena, 13. augusts
Cēlāmies ap 7, lai astoņos dotos pie Andra. Andris parādījās ap deviņiem. Mums bija tik daudz bagāžas, it kā pārvāktos uz dzīvi. Viens maiss bija ar apaviem, viens ar drēbēm lietainam laikam, divi vai trīs maisi ar pārtiku, soma ar plediem, fototehniku un citām jaukām lietām un katram pa somai ar ikdienas drēbēm.
Pie Andra fermā jau bija ieradies Dmitrijs – jahtsmenis uz kuru mēs likām lielas cerības, jo viņam bija jābūt vienīgajam, kurš kaut ko saprot no burām, takelāžām un jūrniecības kopumā. Visai erudīts vīrs, pats kuģo ar 12 metrīgu laivu bez motora tikai ar burām, pieredze esot ap 40 gadiem.
Izrādījās, ka bez Dmitrija brauc arī Alvis ar savu draudzeni Oļesju. Bija jābūt arī Marģeram, par kuru es neko īpaši nezināju, taču viņš bija kaut kur nozudis, neatbraucis vakar, kā bija solījies, šodien aizgulējies un beigās, kamēr mēs viņu gaidījām un tad krāvām mašīnu un piekabi, Dmitrija sieva paspēja atvest vīram no Salaspils pasi.
Par Marģeru, kā jau teikts iepriekš, es neko nezinu. Čalis, kurš jau ierodoties noskaņoja vismaz mūs ar Regitu pret sevi. Uzvedība klasiska army bully – uzreiz paziņoja Alvim, lai tas nomazgā viņa mašīnu, citu viedoklis interesēja tikai tiktāl, kamēr tas atbilda paša iecerēm, kad neatbilda, vienkārši teica, ka mēs darīsim tā. Tā kā starp mums citu alfa meilu – ne īstu, ne pseido – nebija, visi pukstēja, bet pakļavās, pie tam – viņš bija čalis ar mašīnu un viņš arī pārsvarā pie stūres – ar viņa žēlību mēs braucām uz Zviedriju.
Nu jā – nav jau viņš tik slikts cilvēks, kādu es viņu te mālēju, bet ļoti atšķirīgs no mums, un, izskatījās, ka vislabāko kontaktu viņam izdevās izveidot ar Oļesju – meiteni, būtībā, ārkārtīgi vienkāršu un jaunu, un mačo uzvedību novērtējošu. Un vēl viņš smēķēja. Tas bija kaitinoši, sevišķi tās pāris reizes, ko viņš darīja braucot pie stūres.
Te gan viņš nebija vientuļš. Alvis ar Oļesju uzvedās kā skolnieki katru reizi kopā pazūdot, lai uzsmēķētu – absolūti neuzkrītoši un atgriežoties nesmakojot pēc tabakas.
Bet tas viss ir atkāpe. Situācija sarežģījās, kad noskaidrojās, ka nav otra šofera un Andris nolēma, ka varam taču visi braukt ar Marģera mašīnu, jo mēs esam septiņi un Marģera mašīnā ir 7 vietas un nav jāveic sarežģītas matemātiskas kalkulācijas, lai izspriestu, ka nav jau obligāti braukt ar divām mašīnām. Mēs ar Alvi uzreiz bijām pret, jo bija paredzēts vismaz 26 stundas garš brauciens un sēdēt četratā uz aizmugurējā beņķa visu šo ceļu varētu nebūt ārkārtīgi ērti. Domāju, ka trijatā priekšā arī nebija ekstra komfortabli.
Tātad devāmies septiņi cilvēki mašīnā ar pielādētu kravas kasti un laivu, un piekabi ar dāžādiem krāmiem un matračiem.
Pirmā apstāšanās bija Rēzeknē, lai savāktu Dmitrija pasi no viņa paša sievas, kura šo ceļu bija mērojusi no Salaspils, kamēr mēs gaidījām Marģeru. Nākamā – benzīntanks un apēst pa hotdogam Statoilā un tad uz veikalu – noliktavu pēc pārtikas braucienam.
Izbraucām no Rēzeknes tikai četros pēcpusdienā, lai pēc 37 stundām būtu galā Kungshamnā.
Ceļš sākās bez īpašiem sarežģījumiem un tikai braucot no Lietuvas uz Polijas robežas sanāca neliels misēklis, jo izrādījās, ka mēs skaitāmies kravas mašīna un kravas auto iebraucot Lietuvā esot jāmaksā kāds nodoklis. Soda nauda – 400€, bet robežsargs bija gatavs iztikt ar kukuli 100€ apmērā, kas Andrim sabojāja garastāvokli uz vairākām dienām.
Poliju sanāca braukt naktī, tāpēc to mēs sagriezušies deviņos līkumos nogulējām. Apstājāmies vien pāris reizes, vienā no kurām Marģers atrada ezeru un aizgāja peldēties.
2. diena, svētdiena, 14. augusts
Diena pagāja bez īpašiem hailaitiem četratā pakaļējā sēdeklī braucot caur Vāciju un Dāniju. Bija brīdis, kad varēja sākties dumpis uz klāja pret šoferi un auto saimnieku, kurš ne pārāk gribēja steigties, bija drīzāk par čilošanu, nevis par laicīgu nonākšanu uz Dānijas tiltiem līdz tumsas iestāšanās brīdim, kur vismaz kaut kas acīm tīkams būtu paredzams.
Dānijā mēs līdz tumsai nonācām un pat tiltus mēs redzējām visā krāšņumā un zem tilta uz Zēlandi gāja cauri 4 mastu, ja nemaldos, brigs. Malmo tiltu pārbraucām saulrieta laikā un no Zviedrijas vairāk neko neredzējām – gulējām.
Kungshamnā mēs nonācām ap trijiem naktī un pirmais iespaids bija, ka Hellas ir kaut kas gaužām nožēlojams, kaut arī liels, bet no rīta izrādījās, ka tomēr visai glīts tas viss. Izkrāvām daļu no mašīnas, iekārtojām gultasvietas un devāmies gulēt.
3. diena, pirmdiena, 15. augusts
No rīta noskaidrojās, ka kuģis kādreiz ir bijis visai glīts un daudz ko no sava glītuma joprojām nav zaudējis. 57 pēdas bez bukšprita, 2 masti, 2 foki, gafeltakelāža, milzīga stūres māja – pilnībā noslēgta no laikapstākļu ietekmes, 3 kajīšu grupas – forā 2 guļvietas un tualete ar dušu – tur gan viss ir izjaukts un nelietojams.
Salona kajīte ar 2 divguļamajām gultām, lielu skapi, divām kumodēm [otra kumode gaismā izrādījās sekreters], tualeti, vannu un virtuvi.
Stūres mājā ērti dīvāni, kādi desmit cilvēki var sasēsties apkārt galdam, kurš pēc Andra vārdiem esot stāvējis Kolumba mājā Portugālē [vēlāk šo dzirdēju arī no laivas iepriekšējā saimnieka un vēl no viena vīra, kas te dzīvojis kādu laiku]. Tā kā es neko nezinu ne par kādu Kolumba māju Portugālē, esmu visai skeptisks.
Aftera kajītē ir divas guļvietas un tualete ar dušu.
Bez tā visa uz Hellasa atradām arī Riču jeb Rihardu, kurš te bija atstāts uzraudzīt, lai Hellasu neviens nesagriež lūžņos līdz aizdzīšanai. Viņš te arī kaut ko laboja un ņēma nost krāsu un darīja citas labas lietas.
Par Riču es biju dzirdējis no Andra un koptēls bija apmēram tāds – 1. grupas invalīds (patiesība), pie ārstiem un uz policiju ierodas ratiņkrēslā (nu nez, var jau būt), visai agresīvs (jā, bet… drīzāk nekautrējas aizstāvēt savu patiesību ar dūrēm vai šauteni, bet visā visumā ārkārtīgi miermīlīgs radījums). Mani šis tēls darīja bažīgu un es daudz labprātāk dotos jūrā bez viņa. Bet kad Marģers sāka savus pekstiņus, nolēmu, ka varētu veidoties jauks konflikts starp šiem diviem.
Patiesībai es nebiju gatavs. Šobrīd es ar šo cilvēku esmu pavadījis jau 4 pilnas dienas un viņš ir komandas biedrs, ar kuru laiku es pavadu vislabprātāk. Šis cilēks ir izceļojis visu iedomājamo un neiedomājamo, un, pēc viņa stāstiem, kuru tas stāsta kā pieredzējis stāstnieks, var uzņemt filmas.
Kopumā pirmdiena pagāja gaužām garlaicīgi – brokastis, darbs, pusdienas, darbs, vakariņas, pasēdēšana pie galda un pie miera.
Mēs ar Alvi devāmies kasīt no korpusa atlupušo krāsu un darījām to tik aktīvi, ka kamēr nonācām līdz beigām, jau bijām izlauzuši vienu dēli un tam drīz vien sekoja nākamais.
Tā nu mēs salauzām kuģi. Nevienu tas īpaši neinteresēja, taču mums ieteica vairāk dēļus nelauzt, kaut arī jau biju pacēlis roku, lai lauztu vēl divus. Ar sapuvušiem dēļiem varot tikt tālāk, kā vispār bez dēļiem. Rīt būs jālāpa ciet caurumi un mums ar Alvi jau uzreiz bija skaidrs, ka viegli tas nebūs.
Andris ņēmās ar elektrībām un vakarā pēc vakariņām mēs tikām pie gaitas ugunīm, signāltaures un apgaismojuma stūres mājā.
Dmitrijs staigāja apkārt un sāka siet kāpšļus. Marģers arī īpaši uz darbu neiespringa un sāka siet kāpšļus bezānmastam.
4. diena, otrdiena, 16. augusts
Es sāku neticēt, ka mēs izbrauksim trešdien. Vēl jo vairāk – es pārstāju ticēt, ka mēs izbrauksim piektdien. Un man radās pirmās aizdomas, vai mēs vispār kaut kur aizbrauksim.
Diena pagāja cenšoties dabūt ciet vakardienas caurumus, rezultējās izmisumā un vienā brīdī es sapratu, ka nevēlos būt daļa no tā, kas te notiek, jeb drīzāk – nenotiek, un kaut kad drīz pēc pusdienām mēs ar Marģeru un Regitu devāmies uz pilsētas centru.
Nu, kā, devāmies uz centru? No rīta es izvilku savu fotoaparātu un izrādās, ka es esmu laimīgi aizmirsis mājās atmiņas karti – gana slikti. Sāku čekot internetos un kartēs, kur lai tiek šeit apkārtnē pie atmiņas kartes. Neko labu es neatradu, taču beigās izdevās atrast, ka Kungshamnā ir radio veikals. Noskaidrojis to, devos pie Marģera un lūdzu, lai aizved uz pilsētu. Tā nu pēc pusdienām es, Regita un Marģers devāmies uz centru.
Sanāca visai komiski, Marģers mūs ved uz centru – izbrauc no mūsu pagalma un paziņo, ka esam centrā un sāk meklēt vietu, kur noparkoties.
Euronics’ā CF kartes nebija, bet viņi pieteica uz piektdienu, teica, ka iespējams atvedīs. Tā kā es vēl kaut kur sirds dziļumos cerēju, ka mēs aizbrauksim ātrāk un piedevām viņš nebija pārliecināts, ka patiešām būs uz to laiku, aizgājām uz tūrisma centru un noskaidrojām, ka esot kaut kāds veikals kaimiņu pilsētiņā, tad nu var mēģināt tur.
Dabūjām arī kartes ar ieteikumiem, ko apskatīt apkārtnē.
Devāmies uz mašīnu, lai brauktu uz kaimiņu pilsētu, taču pa ceļam gadījās foto veikals.
Iegāju iekšā un pajautāju, vai pārdošanā ir CF kartes, uz ko saņēmu atbildi, ka pārdošanā nav gan, jo kāreiz šonedēļ esot pārdevis, taču ja man tiešām tik izmisīgi vajagot un es domāju, ka manā sejā tas bija lasāms, viņš varot pārdot savu, tikai jānoformatējot. Beigās tiku pie 8GB pa 200 kronām. Nākamajā dienā man foto filmiņas gandrīz tik pat izmaksāja. Te viss samērā dārgi. Noskaidroju arī, ka viņš attīsta filmiņas un tieši rītdien paredzēts, tā nu nolēmu līdz rītam izbildēt filmu, lai var aiznest attīstīt. Gribu redzēt, kāda viņiem šeit kvalitāte.
Atgriezāmies uz laivas un drīz vien man pazuda pacietība, mēģinot locīt dēļus, lai dabūtu ciet caurumus.
Regita pateica Oļesjai, ka viņai jāgatavo vakariņas un devāmies uz pilsētu.
Pa ceļam uz pilsētu nolēmām, ka jāmēģina tikt kalnā uz tiltu, ko mēs arī realizējām, tad nolēmām, ka jāiet uz Smogenu un arī to mēs izdarījām.
No tilta pavērās lielisks skats uz abām – Kungshamnu un Smogenu.
Smogenā izstaigājām tūristu ieliņu un devāmies uz klintīm.
Regita atrada divas kopojošās (sasūkušās) jūraszvaigznes un iebāza kabatā.
Es nobeidzu filmiņu un pamazām devāmies mājās.
Kad tikām atpakaļ uz laivas, bija jau ap desmitiem un visi jau bija paēduši un izskatījās visai dusmīgi vai saguruši.
5. diena, trešdiena, 17. augusts
Another pesky day.
Mēs ar Alvi atkal pie korpusa cenšoties dabūt ciet caurumu, šoreiz ar finiera plāksnēm, bet joprojām bez lielām sekmēm.
Dmitrijs un Marģers sien pakāpienus, Andris ņemas ar ūdens noteces sistēmu.
Diena aizgāja, lai dabūtu beidzot tomēr ciet caurumus, vakarā aizgājām nomazgāties uz tualeti par dušu izmantojot mērkrūzi.
6. diena, ceturtdiena, 18. augusts
Mākoņi savelkas un komandas kopējais noskaņojums kļūst arvien drūmāks.
Kļūst skaidrs, ka piektdien arī aizbraukt nesanāks. Paceļas jautājums par došanos mājās ar prāmi.
Mēs ar Alvi pildām spraugas un darvojam.
Pirmo reizi biju pilsētā ar Andri, iepazināmies ar Stefanu – Smogenas kuģu būves īpašnieku, apmeklējām vairākus marīnas veikalus.
Piedāvājums pat man – nespeciālistam, likās ļoti interesants.
Daudz lietu, par kuru eksistenci es pat nekad nebiju aizdomājies un daudz lietas, kuras gribas, bet īpašas vajadzības pēc tādām lietām, protams, nav, jo jahtas man nav un jūrā es nemaz bieži negados.
Vakarā kopā ar Regitu, Alvi un Oļesju nolēmām pavizināties ar motorlaivu un aizbraucām uz kādu kalnu Smogenā.
Paložņājām pa klintīm, papriecājāmies par pilnmēnesi pāri Kungshamnai.
7. diena, piektdiena, 19. augusts
Rīts sākās ar jautājumu – kurš brauc mājās.
Andra funktieris bija tāds, ka mājās brauc Alvis ar Oļesju un Regitu.
Jautājums bija tāds – vai izbraucam tuvākajā laikā, jeb stāvam šeit vēl nedēļu.
Otrajā gadījumā es nokavēju visus darbus uz nenoteiktu laiku. Šajā gadījumā nav variantu un mums ar Regitu ir jādodas mājās.
Noskaņojums bija draņķīgs visiem, lai gan atskaitot Dmitriju un Rihardu, kuriem dzīvē nekas nemainījās.
Izrādījās, ka Marģers brauc projām un beigu beigās es nolēmu palikt ar domu, ka ja pirmdien neizbraucam, ar Regitu dodamies uz Norvēģiju un no turienes ar lidmašīnu uz mājām.
Tad kļuva vieglāk. Kad bija nolemts, ka, lai kas notiktu, mēs paliekam, satraukums kļuva sekundārs.
Es palīdzēju Andrim ar viņa darbiem.
Dmitrijs uzvilka bezānburu.
Vakarā Oļesja un Alvis gribēja pastaigāties pēdējā vakarā šeit un mēs devāmies uz pilsētu, lai uzkāptu kalnā.
Kalnā mēs tikām, bet ceļš veda uz pludmali, kur Regita ar Oļesju salasīja veselu čupu jūraszvaigžņu.
Man gribējās tikt līdz kaut kādam akmens veidojumam kalna galā, so, devāmies ar Regitu meklēt, Alvis ar Oļesju palika lejā.
Kalnā bija trīs torņi un, šķiet, ūdens rezervuārs sakrauts no akmeņiem.
No turienes atgriezāmies Kungshamnā un tad devāmies uz kalnu, kur sākas Smogenas tilts.
Tur satikām Dmitriju ar Marģeru, bet viņi ļoti drīz nozuda kalnos.
Atgriežoties ap vienpadsmitiem atradām svešu mašīnu. Izrādījās, ka ir atbraucis Klāss – kuģa iepriekšējais saimnieks. Izstāstīja, ka pie viņa daudz dažādu materiālu no Hellas’a, kurus viņš atdošot. Nosēdēja visai ilgi, diezgan jauki papļāpājām, izskatījās ļoti aizkustināts par to, ka kāds rūpējas par viņa kuģi.
Kad Klāss aizbrauca, aizgājām nomazgāties un devēmies gulēt.
8. diena, sestdiena, 20. augusts
No rīta aizbraucām nopirkt eļļu, lai Rihards var krāsot būdu.
Tad devāmies pie Klāsa un mašīna tika piekrauta ar vajadzīgām un nevajadzīgām lietām.
Kad atgriezāmies, bija jau pusdienlaiks un sāka līt.
Īpaši darbi netika izdarīti.
Es mazliet sakārtoju forpiku un sāku kārtot lietas, kuras nav īpaši nepieciešamas.
Septiņos atbrauca Klāss un aizveda mūs vakariņās uz ķīniešu restorānu.
Pārsteidzošā kārtā bija garšīgi.
Pēc vakariņām aizbrauca Marģers ar Alvi un Oļesju. Pasēdējām, vēlreiz atbrauca Klāss. Tagad ir klusi un mierīgi. Palika kompānija, kurā ir tikai interesantie cilvēki.
9. diena, svētdiena, 21. augusts
Brokastīs uz vārītām Latvijas lauku olām ieradās Klāss, norunājām tikties Latvijā.
Pēc brokastīm Dmitrijs gāja ņemties ar burām, Regita – gatavot pusdienas, Andris ar Rihardu ņemties pie piekaramā motora kronšteina. Es piekārtoju kuģi un noslīpēju šinas priekš akumulatoriem.
Pēc pusdienām Regita devās tīrīt vannu un mēs ar Dmitriju devāmies likt grotu.
Grots tika veiksmīgi uzstādīts, motora stiprinājums arī tika sagatavots. Salīmējām dēļus.
Kamēr ņēmāmies ar motora stiprinājumiem, uzradās vilcējs ar milzīgu pontonu.
Mēreni satrūkāmies, jo nolēmām, ka varētu būt, ka pēc Hellas’a. Pontonu piešvartoja zvejas ostā un pats treileris – pilsētā.
Ar Andri nolēmām, ka jātaisās projām, tikai jānopērk proviants un ar pirmo gaismu jādodas jūrā. Devāmies ar Regitu iepirkties un izejot no veikala konstatējām, ka Hellas’am aizmugurē stāv milzīzgs remontdarbu kuģis ar krānu.
Viņi pie mums nenāca, bet stresu uzdzina vēl vairāk. Sākām kravāt motoru aktīvāk.
Nebija viegli, jo visa tā padarīšana bija visai smaga un neparocīga. Darbus pabeidzām pēc diviem naktī un devāmies pagulēt līdz četriem vai pieciem.
10. diena, pirmdiena, 22. augusts
Beidzot ilgi gaidītais mirklis. Piecos no rīta atdodam galus un ar zināmām grūtībām apgriežam mūsu šoneri.
Pirmās jūdzes divas ejam ar motoru un velkam buras.
Ātrums pavisam niecīgs – 1-3 mezgli, bet uz priekšu ejam. Es dodos pagulēt, bet pēc stundas vai pusotras mani pamodina, lai mainītu halzi.
Halzes mainās ļoti grūti, divatā pievilkt buru praktiski neiespējami. Ar zināmām pūlēm tiekam galā. Izrādās, ka ar šādu kuģi trīs cilvēki īsti galā tikt nevar, nemaz nerunājot par to, ka mums nemaz nebija vinču.
Palaidu Dmitriju atpūsties un līdz kādiem četriem vai pieciem nostāvēju pie stūres, kamēr visi gulēja vai snauduļoja. Pūta nepiemērots vējš un ar halzēm centāmies izgrozīties, bet neko labu tas nedeva.
Mani nomainīja Andris un es aizgāju pagulēt. Pamodināja mani atkal pie halzēšanās. Es izlīdu laukā pusapziņā palīdzēju nohalzēties, nokāpu lejā, iekāpu gultā, atkal izkāpu, paspēju tikt līdz podam, izvēmos un nolūzu līdz diviem naktī. [pirmoreiz gulēt aizgāju ap deviņiem un nogulēju līdz vienpadsmitiem, līdz četriem stūrēju, tad pagulēju līdz astoņiem, kad arī viss notika, pirms gulēt iešanas sēju skapīšus un skatīšanās vienā punktā, locīšanās un tamlīdzīgas aktivitātes slēgtā telpā kuģa sienās izraisīja nelielu nelabumu]
Pa ceļam Regita vēl mani pamodināja ar vārdiem – ‘Mēs atgriežamies’.
Divos naktī palīdzēju noņemt buras un četros mēs jau bijām atpakaļ savā vecajā piestātnē. Brauciena garums sanāca 22 stundas, nobraucām tādu neveiklu trijstūri, kopā ap 50 jūras jūdzēm.
11. diena, otrdiena, 23. augusts
Viens no variantiem, kā tikt mājās, kuram visstingrāk pieturējās Andris, ka Alvis brauc šurp un ved mūs mājās. Un tas nekas, ka 6 cilvēki piecvietīgā mašīnā. Tad, kad uzstāju, ka par cilvēka atrašanos bagāžas nodalījumā draud kriminālatbildība, atcerējās par Reini. Tur bija riktīga shēma. Alvis brauc uz Mērsragu, atdod Reinim mašīnu, pat ar Reiņa mašīnu dodas mājās. Reinis atbrauc pēc mums, paliek uz kuģa, mēs dodamies mājās. Mājās esam sestdien naktī.
Tika rezervētas prāmja biļetes Reinim un mums, bet izrādījās, ka mašīnas tehniskā pase ir pie Andra, tāpēc tikt uz prāmja viņa mašīnu nevarēs.
Kamēr viss šitas tika domāts un darīts, es atradu ka no Oslo uz Rīgu lidmašīna ceturtdien no rīta samērā lēta, sanāk uz pusi lētāk par prāmi. Izrādījās, ka uz Oslo no šejienes var tikt ar vienu pārsēšanos ar autobusu.
Pēc īsas apspriedes Andris piekrita šim variantam un mēs nopirkām biļetes.
Andrim vajadzēja uz pašvaldību, lai nokārtotu ar kuģa stāvēšanu saistītos jautājumus, tā nu mēs ar Regitu devāmies pie reizes uz info centru, lai noskaidrotu labāko veidu, kā tikt uz Oslo.
Tūrisma centrs bija slēgts, jo pirms dažām dienām beidzās tūrisma sezona, un pārnests uz pašvaldības ēku.
Tā nu mēs aizgājām uz pašvaldību. Andrim vajadzīgās dāmas nebija, taču tūrisma tante mums skaisti salika taimteiblus un visu izstāstīja. Braucam ar autobusu līdz tirdzniedzības centram pie Udevalla’s un no turienes ir autobuss uz Oslo.
Preses veikaliņā nopirkām biļetes uz Udevallu, izrādījās, ka otrās biļtes jāpērk internetos.
Andris aizgāja uz slipu runāt par Hellas’a novietošanu uz ziemu, es atcerējos par veco labo AirBnB un ielīdu skatīties, vai nav kaut kas par pieņemamām cenām. Izrādījās, ka bija gan, tā nu norezervēju dzīvokli praktiski centrā – 3 metro stacijas no centrālās stacijas.
Kad visas formalitātes bija pabeigtas, devāmies ar Regitu un Riču ar motorlaivu uz Halo salu.
Tur gan izņemot bāku, mīnu, zaķi, akmeņus un sūnas neko neredzējām, tāpēc devāmies atpakaļ.
Vakariņās centāmies apēst maksimāli daudz no pārtikas krājumiem, bet nu neko labi mums tas neveicās.
12. diena, trešdiena, 24. augusts
No rīta ar Andri aizgājām uz pašvaldību, dabūjām vajadzīgo tanti. Neko iepriecinošu viņa nepateica, deva mums 2 nedēļas, lai aizvāktu kuģi. Uz kuģa nedaudz visu piekārtojām, uzstiepām uz klāja laivu un devāmies uz autobusu. Ceļš nebija ilgs un drīz vien bijām galā.
Torp tirdzniecības centrā centāmies atrast, kur nopirkt biļetes, taču bez īpašām sekmēm. Beigās atradu WiFi un nopirku internetā.
Uz Norvēģijas robežas autobusu ilgi kratīja, uz uz vācu puikām norādīja suns, taču narkotikas tā arī neatrada.
Oslo vajadzēja kādas padsmit minūtes, lai noorientētos, nolēmām, ka visi braucam ar metro.
Tikuši galā pa dažām minūtēm, atradām mūsu ielu un drīz vien arī dzīvojamo māju.
Mazliet vairāk laika prasīja atrast picēriju, kurā bija atstātas atslēgas priekš mums.
Sākumā mērenu šoku izraisīja paziņojums, ka priekš mums nekas neesot, bet tad tomēr aploksne atradās.
Dzīvoklis bija liels, taču ar solītājām guļvietām viss bija netriviāli. Mums tika divguļamā gulta, Ričs iekārtojās bērnu gultiņā ar redelēm.
Andris dīvānā un Dmitrijs, nez, laikam uz paklāja gulēja trešajā istabā. Iepriecināja tas, ka vannā bija stop krāns, bet ko viņš darīja mēs neuzzinājām.
Bet to visu mēs noskaidrojām vēlāk.
Ierodoties mēs nometām somas un devāmies atpakaļ uz metro staciju, lai ar to pašu biļeti paspētu nonākt centrā.
Nobraucām divas stacijas aiz centrālās stacijas un pēc 10 minūšu klīšanas iznācām pie Munka muzeja, kurš, protams, bija ciet.
Paklīduši pa ielām, nonācām musulmaņu kvartālos ar stikla minaretu un īpatnējām mošejām.
Kastēs bija sastādīti dažādi kultūraugi sākot ar rabarberiem un beidzot ar saulespuķēm.
Regita stāstīja, ka Dānijā šitādas kastes var izīrēt no pilsētas un iestādīt savus redīsus vai kartupeļus.
Regita bija izsalkusi, tāpēc iegājām pakistāņu ēstuvē un paņēmām šiškebabu un divas pakistāniešu tējas.
Šiškebabs izrādījās ļoti garšīgs un tēja ar pienu – ļoti īpatnēja.
No turienes devāmies meklēt sākumā hārboru, tad operu.
Pilsēta ceļas – centrs ir pilns ar debesskrāpjiem un turpat ceļas jauni – centra dominante ir ceļamkrāni.
Opera ir interesanta.
Garām ejot ir redzams, kā tiek darināti tērpi un parūkas, visi procesi aiz stikla.
Interjerā dažādi optiski elementi.
Pa fasādi var uzkāpt augšā uz jumta.
Cietoksnis bija milzīgs, bet garlaicīgs.
Atradām lielu barku, kas izskatījās pēc kopijas, piedevām ar mūsdienīgo materiālu izmantojumu. Izskatījās pēc apskates objekta un gan jau tā arī bija.
Rātsnams izskatījās pēc cietokšņa.
Karaļa pils – šķiet pa logu var ierāpties – arī caurspīdīguma princips.
No turienes devāmies meklēt skulptūru parku, kurš bija kaimiņos mūsu dzīvoklim.. un atradām.
Man patīk Oslo skulptūras.
To ir daudz, tās ir glītas un daudz ir apspēlēts cilvēka ķermenis.
Skulptūru parkā esot pāri 200 skulptūrām un tumsā tas viss izskatās visai iespaidīgi un drūmi, visai grotesks iespaids.
Visas skulptūras attēlo cilvēkus un monolīts no cilvēku ķermeņiem rauj nost galvu.
Atpakaļ dzīvoklī bijām pēc vienpadsmitiem. Paēdām, izdušojāmies un devāmies pie miera.
13. diena, ceturtdiena, 25. augusts
No rīta – metro – vilciens – lidmašīna un drīz vien – Rīga.
Pa ceļam no Rīgas ievedām Riču un viņš mums izrādīja savus īpašumus. Izrādījās visai iespaidīgi. Šķūnī stāvēja divas paštaisītas lidmašīnas. Lielais dīķis vairāk atgādināja nelielu ezeru. Apkārt pilns dažādu paštaisītu dīvainu lietu un mehānismu. Mājā interesanta apkures sistēma. Vērā ņemama iežu, gliemežvāku un medību trofeju kolekcija un teju par katru Ričam ir savs, nereti visai smieklīgs stāsts. Pirms pašas mūsu došanās projām Ričs izbēra kasti ar paleolīta krama bultu uzgaļiem, skrāpjiem, cirvjiem un aizvēsturiskām keramikas lauskām. Vienu no bultu uzgaļiem uzdāvināja Regitai. Jauks noslēgums ceļojumam. Pie Riča būs jābrauc ciemos.
Mūsu komandas impozantākie biedri
Andris
Andris jeb Bārdainais Andris, jeb, kā viņu pēdējā laikā ir sākuši saukt cilvēki, kuri lūkojas zombēšanas kastē, Dricānu aborigēns vai vienkārši Kapteinis manā dzīvē un dzīvoklī nonāca 2015. gada janvārī, kaut gan baumas, nostāstus un atklātas leģendas par viņu biju atklausījies un radās sajūta, ka tiekos jau ar labi pazīstamu cilvēku. Pie manis viņš ieradās ar visai īpatnēju jautājumu – „es plānoju doties apkārt pasaulei, kā šo pasākumu var reklamēt un monetizēt?”.
Neko prātīgu es atbildēt nevarēju, bet mums izvērsās gara diskusija par dažādām dīvainām tēmām un Kļimova grāmatām. Drīz vien es nonācu vietā, ko viņš dēvēja par Fermu – tā patiešām kādreiz bija ferma, šobrīd pārveidota par angāriem smagajai tehnikai. Cita starpā tur bija atrodams tanks ar kabīni torņa vietā, raķešvedējs, vecs Jaguārs un… divpadsmitmetrīga sarkankoka burulaiva.
Kāds bija pateicis, ka nav ko tādu bagātību angārā turēt, jālaiž jūrā, bet jūra ir tālu. Bija variants par Lubāna ezeru, kurš tepat netālu, taču tas ir pārāk sekls. Es piedāvāju laist Rāznā un ideja devās dzīvē. Regita izdomāja nosaukumu „Buru Guru”, Līga uzzīmēja Andra portretu, kur tas tiešām izskatījās pēc indiešu kapteiņa, izstrādājām kaut kādu mārketinga stratēģiju, es sataisīju mājaslapu, Regita sareģistrēja sociālos portālus un 2015. gada jūnijā Sea Esta tika ielaista Rāznā. Pagāja vēl mēnesis, kamēr dabūjām gatavus mastus un takelāžas un gatavu kuģošanai. Sākumā meklējām kapteini, kurš varētu kuģot Andra prombūtnes laikā, taču es tik daudz piedalījos braucienos, ka skatoties uz to, ko dara Andris, iemācījos pats ar visu apieties un kļuvu par kapteini Andra prombūtnes laikā. Tā nu, kad Andris bija uz vietas, kuģojām kopā un, kad projām – es kuģoju viens pats vai ņemot palīgos kādu no draugiem. Ar Andri ikdienā sanāk pavadīt kopā visai daudz laika, tāpēc lietas, ko var iemācīties no viņa, sanāk pasmelties visai pietiekoši. Ir nonācis pat līdz tam, ka cilvēki nereti zvana man, meklējot viņu.
Andris kopumā ir caur caurēm dīvains. Dzimis un uzaudzis laukos, jau samērā jaunā vecumā sācis nodarboties ar uzņēmējdarbību. Trīsdesmit gadu dzimšanas dienā apēdis savu pēdējo karbonādi un likvidējis cūku fermu. Tas bija pirms divdesmit gadiem, kad veģetārisms vēl īsti nebija trends un ņūeidža reliģija. Pēc kāda laika, neskatoties uz to, ka pašam piederēja zivju dīķi, pārstāja ēst arī zivis. Nopirka lidmašīnu un tuvākā un tālākā apkārtnē kļuva pazīstams kā lidotājs. Ceļoja pa Indiju, smeļoties dzīves gudrības un ne tikai un atlaida bārdu un matus, patiešām sākot nedaudz izskatīties pēc indiešu babas.
Bet tad kādu dienu lidmašīna ietriecās zemē mežā, Andris un pasažieris tika cauri tikai ar izbīli, kaut arī neviens neatceras, kā notika „piezemēšanās” uz deguna un kā paši tika laukā. Lidmašīna – lūžņos, lūžņi tika iemainīti pret kandžas aparātu, bet pavērās ceļš otram, mazākam hobijam – kuģiem.
Tā nu mēs devāmies uz Zviedriju pēc kārtējā kuģa, kuru Andris sauca par Kolumba kuģi, acīmredzot izmēra dēļ – Kolumba kuģi esot bijuši tādu pašu izmēru, vai arī tāpēc, ka stūres mājā ir galds, kurš pēc nostāstiem esot saglabājies no 16. gadsimta un pirms tam, kā nonākt uz Hellas’a stāvējis Kolumba rezidencē Portugālē (par kādu es gan nekad neesmu dzirdējis). Uz šī galda mēs katru dienu ēdām pusdienas un griezām desu un gurķi un nekādas 16. gadsimta enerģētiskās vēsmas nejutām.
Hellas
Hellas II Santo Domingo ir 17 vai 18 metrus garš šoneris (kaut gan Dmitrijs apgalvo, ka tehniski tas nav šoneris, bet dokumentācijā gan tā stāvot rakstīts), būvēts 1943. gadā Dānijā, kā zvejas kuģis, un no 1983. līdz 1987. gadam esot mērķtiecīgi pārbūvēts par burinieku priekš Vācijas konsula Dominikānā. Kuģis savulaik ir bijis visai smalks – salonā ozolkoka skapis, gan kokgriezumu vietā ir dekoratīvas latiņas, bet tāpat ir bijis skaists, sekreters, kumode un smalks krēsls, un divas divguļamās gultas.
Rihards
Viens no dīvainākajiem cilvēkiem, ko esmu sastapis un lieku savu mīļāko stāstnieku plauktiņā. Rihardam ir savs stāsts komentējot praktiski jebko un uzsāk stāstu parasti tik viegli un nepiespiesti un uzreiz panākot vajadzīgo nokrāsu, ka visi, kas līdz tam dzīvi par kaut ko ir diskutējuši vai strīdējušies, pēkšņi apklust un sāk klausīties.
Rihards ir pirmās grupas invalīds – pēc slimības vēstures – paralizētām kājām ratiņkrēslā sēdošs, bet es redzēju arī viņu lecam no kuģa laivā un laukā rāpjamies, vienīgi, kad iet lielākus gabalus, ņem līdzi spieķi – tā ir ērtāk. Tā kā kājas nejūt, tad jāredz, kā tās tiek liktas, ja nav cieši savilktas potītes, tad kājas mēdz izgriezties. Kājas ir regulāri jāsilda, jo kad tās ir pārlieku atdzisušas un dažādos citos apstākļos, nervi mēģinot komunicēt un esot elektriskās strāvas sitieniem līdzīgas sajūtas.
Pilno vārdu viņš nemīl un visiem viņu ir jāuzrunā uz ‘tu’ un jāsauc par Riču, neskatoties uz to, ka jau sasniegts 64 gadu vecums. Pats par skolas gadiem stāsta, kā par vakardienu, kā no mīļākajām pa balkoniem 16 gados bēdzis, kad pēkšņi vīrs pārrodas mājās. Un vispār rada tādu kādreizējā bully iespaidu. Daudz sieviešu, daudz kautiņu, agresīva attieksme pret jebkuriem centieniem ierobežot tiesības. Strādāt vienmuļu darbu nekad nav paticis, 16 gados esot strādājis VEF’ā, kur viņa uzdevums bijis griezt nost gumijas ļipiņas no izlietajām telefona kājiņām – gumijiņām. Ļoti ātri sapratis, ka tās varot nosvilināt ar uguni, ko arī darījis. No rīta atnāk uz darbu nokavējot stundu vai divas, paņem pa dienu apstrādājamo daudzumu, nosvilina lieko un dodas mājup pirms pusdienlaika. Kad dāmas, kuras lika telefonaparātus kopā nāca pie viņa jautāt, vai viņam tīras rokas esot, jo pēdiņas smērējot, viņš atradis, ka attaukotājs lieliski noņemot sodrējus, tad operācija kļuvusi dažām minūtēm garāka. Viss rezultējās ar to, ka ticis saukts uz pārrunām par darba bastošanu, kaut arī plāns bijis izpildīts.
Vienīgais ieraksts darba grāmatiņā esot no liķierrūpnīcas, kur viņa darbs esot bijis kaut kas drausmīgi vienmuļš, divas nedēļas nostrādājis ar divām dāmām, kuras esot dzērušas nepārtraukti, bet daudz, vienā reizē, pēc Riča vārdiem, izdzerot uz trijiem pa puslitram degvīna. Aizkost nedrīkstot. Aizmucis, lai nenodzertos un darbā vairāk nerādījies, bet darba grāmatiņā saņēmis ierakstu, ka izdzīts no darba par kavēšanu. Turpmāko dzīvi šo ierakstu visur esot uztvēruši kā – „atlaists par dzeršanu”.
Ričs pats alkoholu nelieto pavisam un principiāli, un stāstot par dažādām afērām grupās, parasti viņa komandā parādās vismaz viens tēls, kura vienīgais uzdevums ir „sadzert”, jo Krievijā citādāk lietas nenotiekot.
Runājot par sevi, Ričs saka, ka nespēj iztēloties savu dzīvi vienā vietā – ir nepieciešama pastāvīga bildītes maiņa, un neko nekonstruējot – nagi niez pastāvīgi, tāpēc nākas meistarot bez gala.
Konstruējis Ričs ir viskaut ko, sākot no bagijiem un beidzot ar lidmašīnām. Un arī tad, kad nogāzies zemē vairākās vietās laužot mugurkaulu un citus svarīgus kaulus (no kā arī kāju nejutība), jau drīz vien pēc slimnīcas sieva pieķērusi pārtaisām lidmašīnu. Un aizgājusi, pametot vietu nākamajai. Es viņa garāžā redzēju divus lidmašīnām līdzīgus objektus, kuri, izskatījās, ir uztaisīti no tā, kas normālam vīrietim mētājas garāžā un krāmu čupā pie tās.
Traumu Ričam ir bijis daudz un pārsvarā interesantas. Viens no šādiem stāstiem ir par to, kā Ričs zaudēja nieri un pāris ribas. Devās mājās ar vilcienu un aizsnaudās, pamanīja, ka vilciens jau ir startējis no viņa stacijas, uz ko reaģēja tā, kā jau parasti reaģē cilvēks šādā stacijā – viņš izkāpa. Un trāpīja uz betona bluķa. Slimnīcā esot sapūdēts un teju aizgājis pie tēviem.
Rihards mīl ceļot un dara to ar prieku un apskaužamiem pamatojumiem. „Uz Norvēģiju es braucu lai pamakšķerētu, man jau ar to bada pātagu, ja pusminūtes laikā neko neizvelku, paliek garlaicīgi, bet Norvēģijā ķeras labi.” vai „Pa ziemām es braucu uz Āfriku. Nu tur ir silti.” Pats ir uzmeistarojis kemperi ar sešām vai astoņām guļvietām un ceļo pa ilgam dzīvojot dažādās vairāk vai mazāk eksotiskās vietās. Ričs mīl stāstīt par to, kā kādu laiku dzīvojis netālu no Barselonas, sievu paspējis darbā iekārtot par aukli, pats aizbraucis mājās, bet pēc pusgada atvedis iepazīstināt ar savu jauno, kā viņš sauc „brūtīti”.
Klausīties viņa stāstus par to, kā padomju laikā un deviņdesmitajos esot darījumus veicis vai kā prostitūtas audzinājis nesaraujot vēderu nav iespējams. Bet uz ieteikumu rakstīt grāmatas par saviem piedzīvojumiem, atbild, ka rakstīt nemīl un ir pārsteigts, kā man pietiek pacietības visu laiku veikt piezīmes. „Bet ja uz ministrijām rakstu, tad gan varu 5 lapas vienā rāvienā uzrakstīt”.
Ričs bija cilvēks – pasākuma hailaits, es ik pa laikam pieķēru sevi pie domas, ka „cik labi, ka mums vēl tik daudz laika kopā atvēlēts un jūrā nebūs garlaicīgi”. Bet ceļojums noslēdzās ātrāk, kā bija plānots un pie Riča noteikti vēl brauksim ciemos. Uz atvadām apdāvināja Regitu ar akmens laikmeta krama bultas uzgali un viņam vēl daudz palika, noteikti jābrauc.
Dmitrijs
Stādoties priekšā, Dmitrijs teica, ka viņš ir skulptora palīgs un cita starpā pieminēja, ka svešvalodas nepārvalda, jo nespēj atcerēties, kā jāvokalizē tie vai citi vārdi. Patiesībā izrādījās, ka taisnība – Dmitrijs patiešām pēc nodarbošanās ir skulptora palīgs un cenšas runāt krievu valodā, kas gan, kā izrādījās, nenozīmē, ka nesaprot citas valodas, ar kurām sanāca saskarties ceļojuma laikā. Par tādiem kā Dmitrijs parasti saka, ka tikai kosmosa kuģus nav būvējuši, un kad es viņam to pateicu, atbildēja, ka tas nav par viņu, jo viņa diplomdarbs esot avarējis uz Fobosa – Marsa mēness.
Dmitrijs ir darījis visu, sākot ar burāšanu, reklāmu, fotoaparātu remontu un beidzot ar piedalīšanos mākslas tapšanas procesos. Viņa pieticīgais „skulptora palīga” amats paredz tehnisko realizāciju mākslinieka iztēlē radītajiem priekšmetiem to iedzīvināšanai porcelānā vai bronzā, kas, manuprāt, nav mazāk svarīgs un radošs par pašu tēla radīšanu iztēlē un skicēs.
Dmitrijs ir dzimis Arhangeļskā, tīņa gados sācis aizrauties ar jahtošanu un šo lietu pieprot un izturas visai nopietni. Pašam ir padomju jahta bez motora, ar kuru viņš iemanās iziet no ostām un ieiet tajās. Man būtu gribējies, ka es būtu varējis vairāk pasmēlies zināšanas par burāšanu, kas būtu arī noticis, ja buru pārgājiens nebūtu beidzies teju nesācies.
Izskatās Dmitrijs pēc tipiska zviedra un uzvedas atbilstoši. Laikam jau vainīgi arī Arhangeļskas gēni, tur jau agrāk bijušas zviedru apmetnes, taču pats savas izskata īpatnības nekādi nekomentē.
Atskaitot profesionalitāti buru lietās, ar lielu baudu var klausīties, kad Dmitrijs sāk stāstīt par tehniskiem risinājumiem. Viņš pēc izglītības ir inženieris un piedevām tas viss viņu interesē, tāpēc stāsti ir spilgti un intersanti. Piedevām – Dmitrijs ir lielisks stāstnieks un pat stāstus par kaut kādām šķietami garlaicīgām lietām, kā laika prognozes algoritmiem vai augsnes radio skenēšanu sastrukturē tādā veidā piepinot klāt tik daudz faktus un paralēlos stāstus, ka to klausies kā trilleri un šokējies par zināšanu daudzumu, kas satilpst šajā vēl ne pavisam sirmajā galvā.
Viena no lietām, ko viņš dara absolūti fantastiski, stāsta pārsteidzošas lietas, kuras izraisa sašutumu un smieklu šaltis un pēc tam izrādās paša izdomātas. Atstāstīja arī, kā ir tēlojis gidu izdomājot fantastiskus stāstus velkot dažādas fonoloģiskas un etimoloģiskas paralēles un juties vainīgs redzot, kā tūristi, kā aitu bars māj ar galvām un tic katram viņa tikko izdomātajam vārdam, neatkarīgi no fantastiskuma pakāpes.
Kādu dienu es pajautāju, vai nav sanācis uzstāties KVN’ā, jo stāstījumu stils ļoti pazīstams, atzinās, ka nē, KVN’ā uzstājies nav, bet scenārijus gan kādai komandai esot rakstījis.
Es pieļauju, ka Dmitrijiu visdrīzāk nekad arī vairāk nesatikšu, un žēl, ka tā. Tas bija cilvēks, ar kuru bija ārkārtīgi interesanti un no viņa varētu ļoti daudz mācīties.
Kāpēc nolēmām atgriezties ostā?
Iemeslu bija pietiekoši:
- Komandas lielums – mēs bijām trīs, kas varēja stiept buras un ja tas būtu vienas dienas pārgājiens, ar to varētu pietikt, jo Rihards vai Regita varētu pastūrēt, kamēr mēs ar Dmitriju un Andri pārvelkam buras, trijatā tur ir ko darīt. Vinču nav un viss darbs gulstas uz muskuļu spēku. Ja runa par garāku laiku, gulēt laika nevienam nepaliek. Pirmām kārtām mēs ļoti nomocījāmies – Andris bija gulējis tikai kādu pusotru – divas stundas pirms iziešanas jūrā, es par kādu pusstundu – stundu vairāk, gulēt jūrā ilgāk par stundu – divām nebija iespējams, jo ik pa laikam bija jāhalzējas, šāds režīms ir ļoti smags un nogurdinošs pat normālos apstākļos, nemaz nerunājot par jūru…
- Aprīkojums – kuģim praktiski nestrādāja elektronika – nebija ne radara, ne banāli – vēja rādītāja (sējām pie vantīm lentītes), pat nebija kompasa un izmantojām manējo pārgājienu kompasu, nemaz nerunājot par GPS (glāba planšete). Lielākā problēma bija tā, ka nebija arī motora. Un pat tas būtu pusbēda, bet līdz ar to, ka nedarbojās motors, negriezās dzenskrūve, kas darbojās, kā metrīga bremze jau tāpat sarežģītos apstākļos. Tualete daļēji darbojās, ūdens no rezervuāriem nāca laukā kafijas krāsas un dzeramā ūdens rezerve mums bija tikai dažām dienām. Par pēdējo neviens, atskaitot mani, nepadomāja un arī tas, kas bija paņemts, tikai tāpēc, ka es uzstāju, domāju, ka pārējie komandas locekļi (atskaitot, protams, Regitu, kurai ar ūdeni pastāvīgi bija jāstrādā) tā arī neuzzināja, ka mums bija problēmas ar dzeramo ūdeni. Kā jau minēju pirmajā punktā – nebija vinču, buras jāvelk ar rokām, lai satītu vai atlaistu genuju, jārāpjas pa bukšpritu uz priekšu līdz genujai, lai to manuāli palaistu, jo paredzēts, ka jādarbojas hidrauliskajai vinčai, kas to attin un satin, bet tā kā nedarbojas motors, nedarbojas arī vinča.
- Laikapstākļi – mums bija jādodas uz dienvidiem, bet pūta dienvidu vējš. Un pēc prognozēm plānojās turpināt pūst tuvāko vismaz nedēļu.
- Ātrums – plānoto vismaz vidēji 5 mezglu vietā maksimāli izdevās iedzīt līdz 3 mezgliem (pēc navigatora spriežot, ir bijis mirklis ar 4 mezgliem) – mūs bremzēja motora kronšteins, dzenskrūve, tā kā nevarējām normāli pievilkt buras, nevarējām iet ciešāk pret vēju, pretstraume bremzēja un lika dreifēt. Dreifs bija vismaz 30°, bet varētu būt visi 40°, kompass rādīja 0°, navigators – 45°. Rezultātā mēs pa diennakti nogājām 50 jūras jūdzes. Kopējais attālums ir ap 700 jūras jūdzēm, t.i. diennaktī noejot 50 jūdzes mēs tiktu galā pa 2 nedēļām. Bet tas ir pa taisno, bez halzēšanās, ja ņemam vērā, ka mēs pavirzījāmies mums nepieciešamajā virzienā vien par ~15 jūdzēm, skaidrs, ka ceļš izrādītos visai ilgstošs. Tāpat jāņem vērā, ka mūsu pārtikas krājumiem būtu jāpietiek nedēļai ar drusciņ, bet dzeramais ūdens jau būtu beidzies pēc dažām dienām, jebkurā gadījumā būtu jāiet iekšā ostās.
- Nogurums, nogurums, nogurums. Un mēs jūrā nebijām pat pilnu diennakti.
Comments
Pingback: Jaunais gads Somijā (30.12.2016 – 02.01.2016) @ de Initio
Pingback: Lisabona (06.2017) – Es eju…