2017. gada 1. maijā māsa sarakstījās Dundagas parkā un mēs devāmies nelielā ceļojumā, un vienojāmies, ka tagad šajā datumā katru gadu dosimies kopīgā ceļojumā. Nākamos gadus nācās izlaist – ta māsa ar vīru bija Horvātijā, tad Regita Amerikā. Bet kopš visi ir nedaudz ieslodzīti savās valstīs, nekur tālu aizmukt nesanāk – pagājušajā gadā devāmies Kurzemes …
Oktobra beigās devos uz Tallinu, stāsts par to ir atsevišķi. Šeit – par dažām no pa ceļam apmeklētajām pilsētām un situāciju uz Igaunijas ceļiem.
Regita studiju nolūkos devās uz Tallinu un es nolēmu izmantot situāciju un arī padzīvot Rēvelē un izstaigāt dzīvojamo daļu. Tallinā mēs satikāmies tikai divreiz un dzīvojām atsevišķi, bet darījām līdzīgas lietas, vienīgi es – savam priekam, Regita – studiju nolūkos. Abi pētījām dzīvojamos rajonus.
Iepriekšpēdējā Igaunijas brauciena laikā uzzinājām par to, ka Igaunijā aizsalstot jūrai tiek atvērti ledus ceļi uz salām. Protams, ka šādu pieredzi laist garām nevarējām, tāpēc šoziem viens no biežākajiem meklējumiem gūglē bija ‘ice roads in Estonia’. Ziema bija sniegota un neizskatījās pēc ieilguša rudens, kā pagājušā, taču arī īpašu salu nebija un jau tuvojoties ziemas beigām bija skaidrs, ka pa jūru ledus ceļi šogad atvērti netiks.
18. novembris Latvijā ir brīvdiena un kad iekrīt vīkendā, brīvdiena tiek pārnesta uz pirmdienu, kas ir baigi labi, ir pietiekoši dienu, lai izbraukt kaut kur nedaudz tālāk. Piektdien atbrauca Anna, lai piedalītos gleznu izstādes atklāšanā, kur karājās arī viņas darbs, bet sestdien, kurā kāreiz iekrita 18. novembris – gada baisākie svētki, kad jebkurā kaut cik nopietnā Latvijas pilsētā atrasties ir absolūti antisanitāri un labai gaumei neveselīgi, tāpēc izmantojām iespēju un devāmies trijatā ar Regitu aizvest Annu pie vecākiem uz Viļaku un pa ceļam arī izbraukt dažas interesējošās vietas.
Kārsava un Malnava (18.11) Ciemos bija atbraukusi Anna, jo viņai Rēzeknē bija izstādes atklāšana muzejā un nākamajā dienā viņa taisījās uz Viļaku pie vecākiem. Tā kā mums patīk klaiņot un gribējām būt kaut kur prom no pilsētas valsts svētkos, 18. novembrī, tad nu izdomājām, ka varam aizvest Annu uz Viļaku un pa ceļam atrast, ko …
Esam nolēmuši Jaungadā aizdoties uz Vāciju, paredzams nobraukt visai daudz tūkstošus kilometru, tāpēc nolēmām notestēt Annas jauno mašīnu vai tā ir piemērota šādam ceļam. Izvēle krita uz Igauniju, jo tā kā no Rēzeknes līdz Igaunijas robežai jābrauc tālāk, kā, teiksim, līdz Lietuvai, tā arī ir mazāk izpētīta. Pa ceļam gribējās arī apskatīt Sedu ar tās staļinlaika arhitektūru. Igaunijā mērķis bija apskatīt Viljandus un Rakveri.
Šķiet, ka tas bija otrdien vakarā, kad Regita uzrakstīja un piedāvāja braukt uz Skyforger uzvedumu “Kurbads. Ķēves dēls.” Limbažos. Mana pirmā reakcija bija, ka “nē, man jau pietika Skaifordžera pagājušajā gadā novada dienās”, bet aicinājumu verbalizēju un pie manis kāreiz ciemojās Raivis ar Margitu, un Margita izteica interesi pievienoties, ja gadījumā nolemjam doties. Beigās Regita salauza manu pretestību izsakot iespēju uztaisīt nelielu tripu pa Vidzemi.
No rīta paspēju nedaudz pastrādāt un aizmuku no darba, lai dotos uz Tallinu un tālāk ar prāmi uz Helsinkiem. Regita bija aizmirsusi Rīgā pasi, tāpēc nācās braukt caur Rīgu un pastaigāt pa Tallinu laika nepietika. Pa ceļam Salacgrīvā apskatījām Saibonu – Andra kuģi, kuru viņš ap jāņiem kopā ar Raivi atdzina no Zviedrijas. Izrādījās milzīgs. Tā liktenis vēl nav skaidrs, bet Andris prāto, kādā veidā to atdabūt uz Latgali. Tallinā nonācām kāreiz uz čekošanos, taču kādu stundu nācās stāvēt rindā uz iebraukšanu uz prāmja. Mašīnas no tā tecēja straumē. Garā un nebeidzamā straumē.
Šī bija trešā reize, kad apzināti biju Alūksnē. Pirmoreiz biju skolas ekskursijā pamatskolā, kad Bībeles muzejā jautāju, cik maksā konkrētā Bībele, bet man atbildēja, ka „tā nevar tikt novērtēta naudā”. Toreiz es neko nezināju par inventāru un bilanci, tāpēc nevarēju strīdēties, taču argumentēju ar to, ka viss var tikt novērtēts naudā. Es nebiju ne cinisks, ne naudas „sabojāts”, vienkārši es gribēju saprast tās salīdzinošo vērtību, uz ko arī norādīju, ka „visu var novērtēt naudā”, uz ko saņēmu nosodījumu un vīlos cilvēkos, nonācu pie secinājuma, ka pieaugušie ir stulbi un turpinu dzīvot ar šo domu.
Otrreiz Alūksnē bijām rudenī un lietū, ar Regitu un Ingūnu braucām līkumu pa Latviju līdz Valkai, tad nolēmu, ka man jāredz arī Ape, tāpēc devāmies pa Igaunijas pusi uz Api un tad caur Alūksni uz mājām. Alūksnē lija lietus un jau bija tumšs, tāpēc neko daudz apskatīt neizdevās.