2017. gada 1. maijā māsa sarakstījās Dundagas parkā un mēs devāmies nelielā ceļojumā, un vienojāmies, ka tagad šajā datumā katru gadu dosimies kopīgā ceļojumā. Nākamos gadus nācās izlaist – ta māsa ar vīru bija Horvātijā, tad Regita Amerikā. Bet kopš visi ir nedaudz ieslodzīti savās valstīs, nekur tālu aizmukt nesanāk – pagājušajā gadā devāmies Kurzemes …
Šķiet, ka tā bija 2015. gada nogale, kad internetā pamanījām dīvainu reklāmu, kur pie Eiropas interesantākajiem jaungada galamērķiem bija minēta Viļņa. Citu plānu mums nebija, alternatīva bija sēdēt mājās un skatīties seriālus, zvans draugam un jau esam ceļā. Nākamais jaungads bija Lahti, Somijā, tad Lodzā, Polijā (iepriekšējā dienā bijām Černobiļā, bet tur jaungadu sagaidīt nesanāca), …
Mēs joprojām netiekam uz ārzemēm – pēc nedēļas bija jādodas uz Porto caur Parīzi un tālāk uz Lisabonu, no turienes uz Ponta Delgadu, atpakaļ uz Porto un caur Briseli uz mājām. Bet… šausmīgais vīruss, pasaule aizklapēta, no visiem jāizolējas, jāsēž mājās vientulībā, jāvalkā maska un jābaidās. Neko darīt, ja netiekam uz Eiropu, brauksim uz Latviju.
Mēs diezgan bieži bēgam no svētkiem, bēgam gan no banalitātēm, gan arī no neveiklībām, gan tā, ka Andris gribētu vienkārši gulēt mājās, bet es svinēt līdz rītam, bet kopā ar viņu. Tad nu kompromiss parasti ir braukt kaut kur projām. Šoreiz ilgi domājām- braukt uz Igauniju vai Lietuvu, jo vairāk vai mazāk, tās bija vienīgās …
Katru gadu 1. maijā mēs tradicionāli ar Aiju un Valteru braucam nelielā ceļojumā. Nu, tas ir teorijā. Praksē šis bija pirmais brauciens, bet, manuprāt, ļoti izdevies.
Jo vairāk mēs braucam pa mazajām lauku vietām, jo vairāk paralēļu starp tām visā Latvijā kopumā un tiešām lielu izaicinājumu. Lauku ciemus / ciematus visā Latvijā vieno tas, ka tos varētu iedalīt divās lielās grupās – vēsturiskajos pakalpojumu centros, kur jau izsenis ir bijis muižas centrs un tādos, kas radīti no jauna Padomju urbanizācijas rezultātā. …
Andris jau laiciņu vēlējās tikt uz Dvietes palieni, pavasarī tur būtu jābūt īpaši jauki, tāpēc uzaicinājām līdzi draugus un pēdējā dienā pirms tika izsludināts ierobežojums, ka ārā drīkst uzturēties tikai divatā, devāmies ceļā. Sākām ar ciemošanos Kaldabruņas skolā, kurā saimnieko biedrība “Ūdenzīmes” un mana tēta klasesbiedrene Ieva. Viņi iepriekš apdzīvoja mākslinieku kultūras centru Undīne Jūrmalā, …
Devāmies skatīties Nowa Hutu Polijā. Nu un pie reizes nolēmām pabraukt tālāk un apskatīties arī Slovākiju un Ungāriju, un austrumbloka industriālo mantojumu. Beigās nokļuvām arī Kaļiņingradā. Sanāca tāds riktīgs Austrumbloka brauciens.
Sen gribējās tikt uz Alsungu un arī uz Kuldīgas pilsētas daļu, un šeit tieši sakrita, ka pirmdien biju Rīgā un otrdien Regitai bija jābrauc komandējumā uz Kurzemi. Protams, ka šādu iespēju laist garām nevarēju.
Regitai bija jādodas komandējumā uz Liepāju un es tiku paaicināts līdzi. Ar domu – kamēr Regita strādās, es varu apskatīt pilsētu un pabraukt kaut kur apkārt. Sanāca neliels ceļojums.