Katru gadu valsts svētkos pēc iespējas cenšamies nebūt Latvijā, turklāt, Regitai sakrita divi pasākumi, kuros bija jābūt, viens Parīzē, otrs – San Sebastian. Tad nu apvienojām darba braucienu ar nelielu, bet ļoti piesātinātu ceļojumu… kurš noslēdzās ar divu dienu braucienu pa Zemgali.
Mana refleksija par trīs lietām, kuras mani patīkami pārsteidza pēdējā Spānijas ceļojuma laikā. Semana Santa – tradīcija, kuru es jau ļoti sen gribēju redzēt, Salamanka un kosmonauta medības un Malta – sala, kur es nekad negribēju būt, bet vīlos savās prognozēs.
08.04.18. (svētdiena) 08.04.18. 15:20 Caceres – Salamanca Ir tik sirreāla sajūta braukt mašīnā. Ainava mainās tik strauji, ka parādās slikta dūša. Ļoti dīvaini. Tagad 10 minūšu laikā nobraucām vairāku stundu gājienu. 08.04.18. 20:20 Salamanca Salamanka izskatās tieši tā, kā izklausās tās vārds. Un, vismaz šodien, šeit ir mierīgi. Taisījos rīt braukt uz Seviļu, bet …
Trešā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā.
Es turpinu ceļu no Seviļas līdz Cáceres 8. dienās noejot ~320km – nedaudz mazāk par trešo daļu no kopējā attāluma. Sastopos ar gājēju bariem un skrienu lielus attālumus, lai tos nesatiktu. Lēnām jūku prātā, līdz viss beidzas divas dienas pirms nolemju izbeigt savu Ceļu pie 504 kilometru ceļa atzīmes Cáceres… kad noķeru mašīnu un aizbraucu uz Salamanku pēc sava kosmonauta.
Otrā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā.
Es dodos no Kadisas uz Seviļu un visu ceļu dusmojos par ainavas vienveidību un cilpām, kuras tas met. Galvā sākas interesanti procesi. Apkārt daudz dzīvnieku – gan dzīvu, gan mirušu; bet klimats nelutina. Un paspēju līdz Lieldienām nonākt Seviļā.
Pirmā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā. Es ierodos Spānijā un domāju, kuru no Camino maršrutiem, lai iet. Es salstu, jūtos slikti emocionāli un nesaprotu, ko ar sevi darīt. Un man pārstāj patikt Spānija.
Devāmies laulību nolūkos uz Portugāli, nodzīvojām dažas dienas Porto, izbraucot vienu dienu uz Aveiro, pēc salaulāšanās un devāmies uz Majorku – Palma, Serra de Tramuntana dabas parks, tai skaitā trīs pilsēteles – Port de Soller, Deia un Valldemossa, no turienes uz salas otru galu – Alcudia, S’illot un vēl kaut kādas bākas/klintis/alas, kas pa ceļam; aizlidojām uz Seviļu, tālāk – La Línea de la Concepción, Gibraltārs, Malaga, Granada, Molina de Segura, Murcija, Cartagena, La Manga, Alikante, Valencija, Peniskola, Barselona – no Barselonas uz mājām.
Kāzas/ceļojums/avantūra sākas šodien. No rīta uz darbu, nepaspētie darbi. Ātri visi savācamies un pec deviņiem izbraucam no Rēzeknes. Visu ceļu visus uzjautrina Māris – mūsu priesteris, kurš vadīs kāzu ceremoniju.
Pirms braukšanas man Rīgā bija sarunāta darba tikšanās, tāpēc devāmies ar Santu, kurai bija vajadzīgs transports uz Rīgu, jau otrdienā.
Pirmais šoks bija saistīts ar Rīgas sabiedrisko transportu. Izrādījās, ka dienas biļete Rīgā maksā 5€, to es arī nopirku.
Beigās man bija vajadzīgs tikai viens brauciens. Autobuss no Juglas uz centru par 5€ ir nopietni, tagad būšu uzmanīgāks apgalvojot, ka kāda valsts ir dārga. Būt svešajam vienmēr ir dārgi.
Pēc tikšanās Edgars braucot no darba savāca mani no Origo uz Juglu, kur drīz vien pievienojās arī Regita. Pēc desmitiem mūs savāca Aija ar Valteru un aizveda pie sevis. Šoreiz bez alkohola ļaunprātīgas lietošanas. Vienos jau bijām gultiņā.
Ir pagājis pusotrs gads un šodien vai rīt no rīta atsākam iet. Aldis ar Aiju uztaisīja dzimšanas dienas pārsteigumu – uzdāvināja biļetes uz Porto.