Horvātija un Bosnija un Hercogovina (19.-25.06.2016)

19.06.2016 17:30 Rīgas lidosta

Pa pāris nedēļām nolēmām, ka brauksim uz Horvātiju, Regita operatīvi saplānoja visu, lidojam caur Stambulu un dzīvojam Bosnijā Hercogovinā dabas parkā.

Mērens satraukums sākās, kad atcerējos, ka aizvēsturiskos laikos, kad es biju Turcijā, tur bija vīzas jāpērk un man nav pases, kur to iespiest. Uzzvanīju Santai un viņa paskaidroja, ka vīzu nav, bet bez pases mani Turcijā neviens iekšā nelaidīs. Elīna daļēji apstiprināja to pašu un arī valsts migrācijas pārvaldes mājaslapā valstu sarakstā, kur var ceļot bez pases Turcija un Bosnija Hercogovina minētas nebija. Ka man nav pases es konstatēju piektdien vakarā, lidojums svētdien, tāpēc kaut ko mainīt jau par vēlu.

Atbraucām uz lidostu  noskaņojumā, ka mani kurā katrā brīdī var aizturēt un ar ID tālāk nelaist, ejot caur security man palūdza „atveriet lūdzu somu tur, kur jums ir nazis”. Arī bārda aizdomas galīgi nerada. Paņēma iekāpšanas karti, domāju, ka veiks kādu atzīmi, bet nekas. Tikām cauri.

Robežsargs ilgi grozīja manu ID rokās, tad noprasīja „uz Stambulu braucam?” un atdeva atpakaļ. Vietai, kura likās visbīstamākā, tikām cauri. Priekšā iekāpšana lidmašīnā un tad robežkontrole Stambulā. Divreiz. Tad redzēs, kā būs.

19.06.2016 23:50 Ataturka lidosta

2016-06-20 13.01.49

Esam Stambulā. Nu kā – Stambulā, ne gluži tā. Esam Ataturka lidostā.

Lidmašīnā mani tomēr ielaida, taču meitene uzreiz pabrīdināja, ka ar ID es varu atrasties tikai lidostā, uz pilsētu braut nedrīkst.

Lidojums bija garlaicīgs pat neskatoties uz to, ka bija monitori ar filmām, seriāliem, spēlēm un mūziku. Filmas skatīties bija grūti, jo no lidmašīnas dūkoņas nevarēja austiņās saprast, ko runā filmā. Mūzika radīja vēl lielāku diskomfortu tā paša fona trokšņa dēļ.

Bet Turkish Airlines ir jauki ar to, ka baro bez maksas un visādi citādi rūpējas par pasažieirem. Sākumā  turku saldumus, tad pusdienas ar aperitīvu, jogurtiņu, pamatēdienu, saldo un dzīerinu pēc izvēles, ir pieejams arī vīns. Pēc tam vēl piedāvā tējas un kafijas.

Protams, displeji tiek izmantoti arī reklāmai un tas ir mazliet kaitinoši, bet nu viņi pietiekoši forši, lai īpaši nebūtu jādusmojas.

Stambulas lidostā bija divas opcijas – doties uz izeju vai uz transfēra zonu. Izlēmām par labu izejai. Dusmīgais robežsargs atcirta, ka „Turkey is not European Union”, ar ko uzlika punktu uz „i” nolemjot mūs nīkšanai lidostā 21 stundas garumā. Citā vietā mūs iepriecināja, ka mums pienākas bezmaksas viesnīca, bet pēc kādas stundas izrādījās, ka nē – nepienākas gan. Un ja arī pienāktos, mēs tāpat ut nevarētu nonākt, jo es nedrīkstu atstāt lidostu. Toties mums izrakstīja kuponu uz bezmaksas vakariņām un teica, lai no rīta pēc sešiem nākam pēc brokastu kupona.

Kuponu varēja atprečot vienā no 4 vietām, strap kurām bija nagetu vieta, Burger Kings, itāļu picu vieta un turku kaut kas līdzīgs ēdnīcai. Izvēlējāmies picu vietu un dabūjām pa picas šķēlei, bļodiņai makaronu vai kartupeļu šķēlīšu – abos gadījumos ar drausmīgi daudz ķiplokiem, un kolu.

Pēc ēšanas gājām meklēt vietu, par kuru stāstīja labais robežsargs, kurš mēģināja sarunāt, ka mani izlaiž no lidostas, bet neizdevās – vietu, kur ir vaifajs bez maksas un daudz visādu citādu plusu, bez kam – kur varot iekārtoties gulēt. Devāmies tur, kur viņš ieteica un nonācām atkal tur pat, kur sākās. Tā nu nācās otro reizi iet caur security. Pirmajā reizē, starp citu, turks atņēma korķu viļķi, bet nepakautrējās to iebāzt kabatā, šķiet. Pareizi, nav ko te Ramadāna laikā ar korķviļiem apkārt staigāt.

Otro reizi sapratuši, ka no likteņa neaizbēgsi, devāmies uz kādu geitu meklēt, kur gulēt.

Tagad ir viens naktī. Regita guļ, bet šeit sagāja trakoti daudz japāņu, jāsagaida, kad viņi aizlidos un jāmēģina nedaudz pagulēt. Pagaidām palasīšu So long and thanks for all the fish.

20.06.2016 13:00 Attaturka lidosta

2016-06-20 11.10.04

Pagulējām līdz četriem, tad mūs aizdzina, pārgājām uz citu vietu, pagulējām līdz sešiem un mūs atkal aidzina. Sešos kāreiz vajadzēja iet pēc brokastu vaučera.

Brokastīs bija maizītes. Tālāk devāmies uz tālajiem geitiem, nogulējām līdz vienpadsmitiem un devāmies pusdienās uz vakardienas picēriju. Izskatās, ka vairāk vaučeri mums nepienākas. Vismaz šodien nē. Laikam. Nopirkām turku saldējumu ar turku tēju. Pakonsumējām interneta drusciņu un devāmies gaidīt atlikušās 4-5 stundas.

21.06.2016 8:00 Vilciens Zagreb – Karlovac

Reisu sagaidījām bez īpašām ciešanām, lidojums arī bija nesāpīgs un beidzās ātri un gandrīz negaidīti. Lielās maltītes nebija, bet arī mazā bija ok.

Lidostā izmainījām naudu un noskaidrojām, ka uz Bosnijas robežas tomēr ir kontrolpunkti, kas automātiski nozīmē, ka Bosnijā mēs netiekam. Tūrisma centrā mums iedeva konsulātu numurus, bet bija jau vēls un, protams, nevienu sazvanīt neizdevās.

2016-06-20 20.18.58

Tā kā mums bija rezervētas naktsmājas uz nākamajām divām naktīm Bosnijā, nācās tās kancelēt. Regita sazvanīja hostu, bet tas apsolījās noskaidrot vai tiešām viss tik slikti un pēc mirkļa uzzvanīja, ka viss ok, varam braukt, ja uz robežas rodas problēmas, viņš atbrauks un visu atrisinās.

2016-06-20 20.01.49

Centrā bijām ap astoņiem vakarā, un no autoostas uz naktsmītni nolēmām doties kājām.

2016-06-20 20.05.05

Izrādījās, ka centrs ir viesai neliels, orientēties tajā ir viegli un stāties un mest līkumus sākām daudz, jo viss ir drausmīgi interesanti un neredzēti.

2016-06-20 20.54.15

Staigājot pa Zagrebu radās stipra vēlēšanās apmeklēt arī Sarajevo, Ljubljanu, Belgradu un Skopje.

2016-06-20 20.07.58

Naktsmītni atradām samērā viegli, tā izrādījās gandrīz pašā centrā.

2016-06-20 20.45.45

Mums izstāstīja, ko mēs varam paspēt apskatīt pa nakti centrā un devāmies atpakaļ uz pilsētu.

2016-06-20 21.03.12

Divu stundu laikā mēs praktiski visu izstaigājām un devāmies uz dzīvokli gulēt.

2016-06-20 20.44.58

No rīta septiņos cēlāmies, ātri padzērām tēju un devāmies uz staciju, lai brauktu uz Karlovac, kur pēc divām stundām pārsēdīsimies autobusā un mēģināsim šķērsot Bosnijas un Hercogovinas robežu.

2016-06-21 07.56.19

Zagreba

2016-06-20 20.20.10

Pirmais iespaids par Zagrebu diezgan līdzīgs, kā izskatās no gūgles, vikipēdijas un pārējiem resursiem, kuri mūsdienās rada priekšstatu par jebko.

2016-06-20 20.49.18

Tāda sociālistiska pilsēta padomijas stilā ar pretenziju uz zināmu megalomāniju.

2016-06-20 20.41.21

Izskatās, ka suburbi sacelti druže Tito laikā, un piemērs ņemts no lielā slāvu drauga, kurš sevi jau ir pierādījis sociālisma un bezpersoniskuma celtniecībā. Patiesības labad gan jāatzīst, ka pilsētplānojumā tomēr vairāk ir staļinlaika notis un visādi hroščovpārpratumi manīti netika.

2016-06-20 20.11.27

Centra arhitektūra atkal ir ļoti atšķirīga. Deviņpadsmitā gadsimta jūgenda elementi, klasicisms, neogotika, baroks, un izskatās, ka pilsētā nav autoritatīvu orgānu, kuri kontrolētu un organizētu pilsētainavu.

2016-06-20 20.18.47

Sacelts viss kas un nereti visai dīvaini.

2016-06-20 20.43.10

Lielākoties tas, kas ir celts līdz 1920-tajiem gadiemir ārkārtīgi interesants, pārsteidzošs un grandiozs. Pēc divtūkstošajiem atkal sākas interesanti, bet ne vienmēr pamatoti pilsētainavā.

2016-06-20 20.50.03

Bet tas, kas ir starpā, izskatās pēc padomju laika pārpratuma.

2016-06-20 19.47.49

Pilsētas centru veido divi kalni – vienā ir administratīvais pilsētas centrs, otrā – sociālais. Savulaik viens no tiem nolēma nodibināt brīvpilsētu, sākās kauja, no viena kalna šāva uz otru un tilts starp tiem tika nosaukts par asiņaino tiltu. Šobrīd tas vairāk nepastāv, bet ieliņa, kas atrodas tā vietā ieguvusi asiņainā tilta vārdu.

2016-06-20 20.30.51

Pilsēta ir ļoti veiksmīgi simetriski saplānota un tajā ir viegli orientēties. Ir visai izteiktas asis, pēc kurām viegli atrast vajadzīgo.

2016-06-20 20.51.49

Izskatās, ka pilsēta kļūst par tūrisma centru, pilsētā iedzīvotāji labi saprot angļu valodu, ir ļoti daudz muzeju – patiešām ļoti daudz, es, šķiet, nekur neesmu redzējis tik daudz.

2016-06-20 23.31.43

Un tie veltīti visām iespējamām tēmām. Pilsētā ir gājēju iela, kura sastāv no vieniem vienīgiem restorāniem un bāriem, protams, ka visi tūristi ir tur.

2016-06-20 21.18.52

Interesanti ir realizētas gājēju pārejas vietās, kur sastopas 3 ceļi vai uz rotondām – trijstūris Y burta veidā. Sanāk sākumā iziet uz ielas vidus tā vietā, lai šķērsotu to šaurākajā vietā. Bosnijā novērojām šādas pat gājēju pārejas.

2016-06-20 20.23.16

Veloceliņu redzēju tikai vienu, bet velosipēdistu ir daudz. Nu, salīdzinoši daudz.

2016-06-21 07.36.58

Naktī, kad mēs bijām Zagrebā, pilsētas galvenajā laukumā bija uzstādīta estrāde ar milzīgu ekrānu, kur tika demonstrēts futbols, un laukums bija pilns ar cilvēkiem.

2016-06-20 23.01.54

Monitori un televizori ar futbolu bija it visur – katrā bārā, restorānā, katrā publiskā vietā.

2016-06-20 21.06.56

Otrā lieta, kas pārsteidza – publiskās vietās visi smēķē visur. Līdzīgi, kā Spānijā – vienā rokā bērns, otrā cigarete. Katrā ēdināšanas iestādē uz visiem galdiņiem ir pelnu trauki un tos, atšķirībā no minētās Spānijas, arī aktīvi izmanto. Edins apgalvoja, ka Bosnija ir smēķējošākā valsts Eiropā, bet esmu pārliecināts, ka Horvātija neatpaliek.

2016-06-21 07.40.56

Viena lieta, kas krīt acīs – mēs redzējām tikai vienu sievieti stāvoklī.

2016-06-20 23.37.08

Mazu bērnu un zīdaiņu ielās arī tik pat, kā nav, tas pats attiecas arī uz Bosniju. Vismaz to daļu, kur mēs bijām.

2016-06-20 23.32.29

Ar Regitu nospriedām, ka tas ir labi, ka tātad 15 gadu perspektīvā neplānojas jauns karš.

2016-06-20 23.52.13

 

21.06.2016 20:00 Una National Park

21.06.2016 23:40 Turpat

Neko uzrakstīt nepaspēju, jo atrakstīja Edins (mūsu hosts), ka gaida mūs, lai aizvestu uz centru. Bet atgriežamies pie iepriekšrakstītā.

2016-06-21 09.20.15

Karlovac izrādījās visai līdzīga Zagrebai, tikai miniatūrā. Bet stipri jūtmas tas pats iespaids, kas Zagrebas suburbos.

2016-06-21 09.27.02

Viena detaļa, kas nedaudz pārsteidza, bija tas, ka pie katras no daudzstāvu mājām bija sakrautas malkas gubas.

2016-06-21 10.32.13

Kafejnīcā padzērām tēju un devāmies uz autobusu.

2016-06-21 10.33.25

Autobuss veda pa ļoti iespaidīgiem celiņiem ar skaistām ainām. Tā nu pamazām nonācām pie robežas, bet šķietami ne robežsargi, nedz policija, pēc savām pārbaudēm, liegt man iebraukšanu netaisījās. Kaut arī manu ID, Regitas pasi un vēl kāda pasažiera pasi pārbaudīja īpaši īpaši rūpīgi.

2016-06-21 12.01.06

Bosnijā sanāca velties pāri iespaidīgiem kalniem, viss reljefs manāmi pamainījās.

2016-06-21 13.44.34

Mūs izsēdināja 3km no Bihač’a, kur mums bija sarunāts, ka mūs savāks Edins.

2016-06-21 14.46.06

Sanāca iet pa dedzinošu karstumu un likās, ka tas ir atnācis šurp uz mūžiem.

2016-06-21 14.17.35

Bihač apstaigājām pilsētas centru, no dažādiem leņķiem piegājām pie Unas upes, parkā nopirkām saldējumu pa 50 centiem par bumbiņu.

2016-06-21 15.00.25

Tad aizgājām un iepirkāmies supermārketā, es aizrakstīju Edinam un mēs nopirkām vēl pa saldējumam.

2016-06-21 17.03.02

Edins mūs atveda uz mājām, visu izrādīja un atkal nozuda, lai parādītos ap astoņiem.

2016-06-21 19.19.34

Devāmies uz pili – Otomaņu impērijas cietoksni.

2016-06-21 20.52.27

23.06.2016 01:00 Turpat

2016-06-21 20.53.48

No cietokšņa pavērās lielisks skats uz apkaimes ciemiem, kuri pēc Edina vārdiem ir uzcelti pēdējos 20 gados, jo kara laikā šeit viss esot nolīdzināts līdz ar zemi. Arī Edina māja kara laikā ir degusi.

2016-06-22 09.30.10

Saulrietā no cietokšņa šauj lielgabals un visi ķeras pie cigarešu paciņām, tagad var pīpēt, ēst un mīlēties.

2016-06-21 15.26.33

Parunājām par kapu kultūru, Tito, islāmu, Bosnijas un Hercogovinas ģeogrāfiju, un devāmies uz pilsētu ēst čebapu un runāties.

2016-06-21 16.12.55

Pa ceļam no torņa jau bija tumšs un bija iedegušies jāņtārpiņi, tad nu Regitas sajūsmai nebija robežu.

2016-06-21 21.52.44

23.06.2016 10:20 Turpat

2016-06-22 09.56.29

Trešdienā (22.06.) no rīta Edins mūs aizveda uz autobusa pieturu, sagaidīja ar mums autobusu un šoferi pabrīdināja, lai pasaka, kur mums kāpt laukā.

2016-06-22 11.27.09

Mēs tomēr nolēmām doties līdz pēdējai pieturai nonākot pilsētā ar nosaukumu Kulen Vakuf, pāri kurai kalna virsotnē slejas pils Ostrovica.

2016-06-22 11.35.45

Ātri izstaigājuši pilsētiņu, kuru pamazām sāk apdzīvot vācieši, devāmies kalnā uz pili.

2016-06-22 11.38.42

Kāpiens izrādījās aptuveni stundu garš un no cietokšņa pavērās lielisks skats uz Unas upi un Kulen Vakuf.

2016-06-22 12.09.01

Sarēķinājuši, ka mēs kāreiz varam paspēt uz autobusu līdz Orašac no kura līdz Štrbački Buk paliek iet tikai 6km, devāmies lejā.

2016-06-22 12.28.43

Pa ceļam bija vecs dzelceļa tilts (cik noprotu, šobrīd dzelzceļa satiksme Bosnijā ir slēgta).

2016-06-22 12.34.00

Ta nu nolēmām uz tā papusdienot ar skatu uz izmirušo Kulen Vakuf.

2016-06-22 13.22.21

No Orašac devāmies sākumā pa garlaicīgu celiņu uz Strbački Buk, bet tad šis celiņš izveda pie Unas un kļuva ja ne interesantāk, tad skaistāk.

2016-06-22 14.33.00

Vienā brīdī Regita nolēma, ka grib peldēties un ielīda 13 grādus aukstajā ūdenī.

2016-06-22 15.45.07

Ļoti ātri gan izlīda laukā, taču bija absolūti laimīga. Par ieeju nācās maksāt pa 6 markām no cilvēka (3€), bet tā kā mums skaidrās naudas bija visai dīvainas, ņēmāmies tik ilgi, kamēr onkulis neielaida mūs ar vienu biļeti.

2016-06-22 09.56.08

Palika noiet 3km.

2016-06-22 16.14.40

Kad bijām pie ūdenskritumiem jau bija skaidrs, ka atpakaļ līdz pēdējam autobusam paspēt nav reāli, tāpēc mierīgā garā apskatījām ūdenskritumus, kuri bija grandiozi.

2016-06-22 16.33.06

Vienā brīdī Regita iekliedzās.

2016-06-22 16.29.02

Izrādījās, ka uz platformas turpat mums blakus ir liela čūska. Tā rāpās pa stabu augšā uz jumtu, bet pusceļā apnika un devās lejā.

2016-06-22 16.20.42

Mums arī apnika vērot un devāmies tālāk.

2016-06-22 16.23.02

Ūdenskritums nebija viens – pēc galvenās – lielākās kaskādes turpinājās mazākas labu gabalu uz priekšu.

2016-06-22 16.23.31

Kad nonācām līdz koka laipu beigām, zīme vēstīja, ka tur pēc trīs km  ir vieta ar nosaukumu Crno Vrelo, tā kā tas bija mūsu māju virzienā un autobuss jau bija tikpat kā nokavēts, devāmies pa taku.

2016-06-22 16.48.39

Sākumā likās, ka taka ir joks un nekādas takas šeit nav, jo sākās ar krūmiem, piedevām, tagad iet bija nedaudz bailīgāk. Edins pirmajā dienā pabrīdināja, ka šeit kalnos esot ļoti daudz čūsku un bumbu no kara laika. Kopumā taka izrādījās ļoti jauka un mežonīga, visu ceļu veda gar upi pa klintīm, un kad bijām nogājuši 3 km taka beidzās. Un aizīpaši nekur arī nevarēja, tā nu griezāmies apkārt un gājām atpakaļ.

2016-06-22 16.38.51

Atgriezāmies Štrbački Buk jau diezgan saguruši, bet bija jāmēģina tikt uz mājām, navigators rādīja 25km. Tā nu devāmies pa tuvāko ceļu, kurš lielāko daļu veda pa serpantīntu augšā kalnā. Vienā brīdī Regita ieraudzīja kaut ko krūmos un tas katu kas radīja daudz trokšņa un skaļi norūrās. Vēl kādu gabalu gājuši saklausīju mežā rūkoņu un lūstošu zaru skaņu. Sastingām un mums priekšā pāri ceļam pārgāja 2 lielās mežacūkas un 10 sivēni. Pēc kāda laika dzirdējām vēl kādu dzīvnieku, bet tā kā izklausījās liels, nolēmām negaidīt, līdz tas atnāks iepazīties.

2016-06-22 18.55.09

Edinam beidzās darbs un viņš sāka mūs meklēt, lai aizvestu uz Cazinu. Atzināmies, ka vēl maldāmies pa  mežiem un viņš atbrauca un savāca mūs un aizveda uz mājām, lai varam tikt dušā. Savāca mūs pēc 40 minūtēm.

2016-06-22 23.55.34

Cazinā paēdām, nedaudz izstaigājām centru un ap vieniem bijām mājās.

2016-06-23 00.06.18

23.06.2016 13:20 Bihač autoosta

Šorīt izgulējāmies, brokastīs centāmies āpēst visu, kas nav paņemams līdzi, pēc tam Regita nozuda, izrādījās, ka gultā. Pēc brīža arī es iemigu, un kad pamodos, izrādījās, ka jau jābrauc tūlīt. Steidzīgi pabeidzām kravāt somas un kamēr ēdām savus jogurtiņus, piebrauca Edins, lai savāktu mūs uz autoostu.

Palika diezgan daudz laika, Regita devās pēc kaut kā garšīga, lai notērētu atlikušās 13 markas.

24.06. Autobuss Pula – Rijeka

Veiksmīgi tikām pāri robežai, kaut arī šoreiz bija jākāpj laukā no autobusa un jāiet ar savām pasēm pie lodziņiem smaidīt. Slunj autobuss apstājās un šoferis ļoti uzbudināti sāka visus dzīt projām, izrādījās, ka jāpārsēžas citā autobusā, kurš iet no Plitvices uz Zagrebu caur Karlovac.

2016-06-23 15.11.43

Karlovac likās, ka būs ļoti ilgi jāgaida autobuss, bet tā kā gana daudzas kompānijas apkalpo, laiki ir dažādi.

2016-06-23 16.49.02

Tikām uz agrāku autobusu, kurš gāja ar lielu līkumu, bet vismaz varēja apskatīties apkārtnes.

Ļoti dīvaini redzēt, kā kontinentālo klimatu strauji nomaina vidusjūras. Parādījās cipreses, palmas, kaktusi, agaves, citrusaugi, zāle izdegušāka. Iebraucot Istrā ir sajūta, ka esi Itālijā. Ilūziju vēl vairāk pastiprina tas, ka visi uzraksti dublēti itāļu vai venēciešu valodā, jo tā šeit esot oficiālā valoda.

2016-06-23 21.06.53

Pulā vajadzēja nonākt agrāk, kā plānots, taču sanāca tieši deviņos, par ko jāpateicas milzīgajam līkumam, ko taisījām. Pa ceļam uz mājām bija lielākais cirks, ko biju līdz šim redzējis, ja atskaita Kolizeju. Un arī burvīgi saglabājies.

2016-06-23 21.00.58

Tāpat ir daudz dažādu citu visdažādāko laikmetu drupu, sākot ar Romas laiku – arkas, lieliski saglabājies templis, pilsētas pašvaldība ir ēkā, kura arī izskatās pēc Romas laikmeta, daudz viduslaiku celtņo, romānika plaši pārstāvēta, itāļu jūgends.

2016-06-23 21.13.46

Pilsēta kopumā izskatās itāliskāka par dažu labu redzētu Itālijas pilsētu. Pa ceļam uz dzīvokli ieklīdām vietā, kur kādas kafejnīcas priekšā notika teātra izrāde.

2016-06-24 10.55.41

Izrādījās, ka mūsu naktsmājas ir pašā centrā, un pie pašas mājas dancoja paliels sikspārņu bars.

2016-06-24 09.58.37

Nometuši somas aizgājām uz cietoksni, pasēdējām, palūkojāmies uz izgaismotajiem krāsainajiem ostas krāniem un cirku otrā pusē. Apakšā kaut kur laukumā skanēja ļoti patīkams kvalitatīvs džezs dzīvā izpildījumā. Kad apnika skaistums, Regita noķēra jāņtārpiņu un devāmies vakariņās uz kādu ielas restorāniņu, pēc kura devāmies mājup gulēt.

2016-06-23 22.00.35

Šorīt pamodāmies krietni pēc deviņiem un pēc ātrām brokastīm devāmies uz pilsētu.

2016-06-24 12.20.54

Ilgi neizturējām, izgājuši aplīti un nopirkuši mājiniekiem suvenīrus, atgriezāmies dzīvoklī, paņēmām somas un devāmies uz autoostu ķert autobusu uz Rijeku.

2016-06-24 12.22.12

Pulā vairāk par dažādm stundām var izturēt tikai tūristi vulgaris. Un gan jau ne mazu iespaidu uz mūsu izvēli aizbraukt atstāja satiktie latvieši.

2016-06-24 12.42.57

24.06.2016 17:30 Vilciens Rijeka – Zagreba

2016-06-24 14.47.38

Rijekā neatradām, ko redzēt, iegājām katedrālē, apgājām lielu līkumu.

2016-06-24 16.40.15

Apskatījāmies centrāls ielas, arhitektūru, sajutāmies, ka visu redzējām.

2016-06-24 16.28.34

Aizgājām uz vilcienu staciju un nopirkām biļetes uz tuvāko vilcienu uz Zagrebu.

2016-06-24 16.02.10

Gaidot ātri papusdienojām stacijas restorānā.

2016-06-24 16.22.18

Un ielecām vilcienā.

2016-06-24 16.48.54

25.06.2016 Lidmašīna Zagreba – Stambula

2016-06-24 21.31.42

Vilciens gāja kaitinoši ilgi, mēs cerējām būt Zagrebā pēc septiņiem, bet ap to laiku mēs joprojām braucām gar jūru. Zagrebā nonācām pēc deviņiem, nopirkām biļetes uz Velika Gorica un, tā kā bija vēl pusotra stunda, ko gaidīt, aizgājām uz centru un kādā netīrā vārtrūmē atradām ļoti omulīgu vietiņu, kur pasēdēt un padzert limonādi.

2016-06-24 22.22.01

Velikā Goricā pie vilciena mūs sagaidīja hosts un aizveda uz samērā jauku dzīvoklīti ar balkonu, un kad es ieminējos, ka būtu forši kaut kur nopirkt vīnu, lai ir, ko uz balkona darīt, hosts atnesa pudeli visai garšīga horvātu vīna.

Pabeiguši vīnu devāmies gulēt.

No rīta negribējās celties, vienīgais, kas lika izlīst no gultas, bija apstāklis, ka dodamies mājās.

Lidostā nolēmām nodot somas lielajā bagāžā. Apskatīsimies, kā ir lidot un būt lidostā bez lielajām somām.

Bosnija

2016-06-22 13.49.27

Lielākā Bosnijas atšķirība no visas pārējās kalnainās Eiropas, ko pamani uzreiz, ir tas, ka katrā ciemā, kur būtu pierasts redzēt baznīcas, ir mošejas un islāmiski kapi. Visādi citādi rietumnieciskā ainavā ielaužas austrumnieciskas notis, kas sākumā tiek uztverts kā disonance, taču ļoti ātri rodas pierašana un skats vairāk neizskatās tik mežonīgs un sirreāls, tieši otrādi. Katrā ciemā pie ceļa ir nelieli musulmaņu kapi un tas arī izskatās visai dīvaini un ja sākumā gribas nobildēt katrus, tad ar laiku tas kļūst tik ierasti, ka vispār pārstāj pievērst tiem uzmanību. Interesanti, ka kapi bieži vien ir aizauguši ar zāli un netiek īpaši kopti, kaut ko līdzīgu nesen sanāca redzēt Anglijā ar kristiešu kapiem.

2016-06-21 14.43.30

Bosnijā, līdzīgi, kā Portugālē, uz stabiem, māju sienām un citās labi redzamās vietās līmē un skavo mirušo portretus ar aprakstiem, kas bija, kad nomira, kas par viņu sēro, kādi radi palikuši un visu ko citu.

2016-06-21 15.22.52

Tā kā mēs bijām Bosnijā Ramadāna laikā, sanāca redzēt Ramadānu darbībā – cilvēki pa dienu izvairās ēst, dzert, nodarboties ar seksu un pat smēķēt. Kaut arī kādu dienu Edinu mēs redzējām smēķējam dienas laikā, taču nepajautāju, kāpēc viņš to dara, iespējams, ka ir kādi izņēmumi, jo citā dienā viņš viennozīmīgi bija nesmēķējis visu dienu, kad vakarā pēc saulrieta uzsmēķēja. Cita lieta, kas likās interesanta, islāmā ir sava veida „baušļi”, viens no kuriem ir ziedošana ubagiem, un izrādās, ka Ramadāna laikā tas ir sevišķi izteikts. Kādu nakti mēs aizbraucām uz Cazinu un tikko izkāpām no masšīnas, tai apkārt savācās bērnu bariņš prasot naudu. Edins viņus atšuva, taču kādu jaunekli uzklausīja uzmanīgi un iedeva viņam naudu. Puisis esot no kāda reģiona, kur pagājušajā gadā esot bijusi liela dabas katastrofa un cilvēki esot palikuši bez mājām. Piedevām puisis ne vienkārši ubagoja, bet pārdeva kaut kādus nieciņus – atslēgu piekariņus vai ko tamlīdzīgu.

2016-06-25 13.57.56

Viena no lietām, kas pārsteidza – diennakts veikali, tāpat kā pie mums, nav izplatīti, taču ir vieni, kas strādā visu diennakti – tās ir maizes ceptuves – bosniešu valodā – pekara. Pārsvarā tās piederot albāņiem. Citādi tie īpaši neesot izplatīti šajās vietās, taču esot viena no lietām, kas tiem padodoties – tā ir maizes cepšana, tāpēc kā likums – vairums maizes ceptuves pieder albāņiem un vairums vietējo albāņi cep maizi.

Serbu esot vairāk, esot veseli serbu ciemi un tie ir pareizticīgie, taču braucot cauri īsti nezinot, nav iespējams pateikt – tas ir bosniešu vai serbu ciems. Īpaša sajūta, ka bosnieši un serbi arī šobrīd konfliktētu, neradās, kaut gan gan jau savs rūgtums par karu joprojām ir palicis, bet izskatās un izklausās, ka dzīvo mierā un saticībā un īpaši nepēšas.

2016-06-21 17.07.07

Interesanta lieta, ko pastāstīja Edins, ka Bosnijā un Hercogovinā esot trīs prezidenti, pa vienam priekš bosniešiem, serbiem un horvātiem. Valsts arī sadalīta Serbu republikā, kas ir samērā autonoms reģions, tad ir Bosnijas federācija un Hercogovina, kas ir horvātu apdzīvotās teritorijas. Neviens nevarēja mums paskaidrot, kāpēc ir tieši tā, kā ir, mēs izspriedām, ka ja Serbu republika aizietu Serbijai un Hercogovina Horvātijai, kā tas būtu loģiski, Bosnija izrādītos ļoti maza valstiņa, varbūt tāpēc arī nebija ieinteresēti valsts sadalīšanā un samierinājās ar nedaudz muļķīgo politisko situāciju dzīvojot visai dīvainā federācijā.

2016-06-21 17.04.56

Federācijai ir trīs oficiālās valodas – serbu, horvātu un bosniešu. Visas trīs ir ļoti līdzīgas ar pavisam sīkām atšķirībām. Serbu valoda no abām pārējām atšķiras ar to, ka tai ir kirilicas rakstība, taču visādi citādi ļoti līdzīga horvātu valodai. Bosniešu valodā ir daži vārdi, kas ir ienākuši no turku valodas, taču citādi arī praktiski nav atšķirama no pārējām divām. Tā kā likums paredz, ka oficiālajiem uzrakstiem ir jābūt visās trīs valodās, mēs sastopamies ar, piemēram, trīs identiskiem uzrakstiem uz cigarešu paciņām ar vienīgo atšķirību, ka divi ir latinicā un viens kirilicā. Visādi citādi – pilnīgi identiski. Uz administratīvajiem uzrakstiem ir divi uzraksti – latinicā un kirilicā.

2016-06-21 22.22.34

Praktiski visur var norēķināties ne tikai Bosnijas un Hercogovinas markās, bet arī Horvātijas Kunās un nereti arī Eiro. Horvātijā arī daudz kur pieņem Eiro, taču Bosnijā arī oficiālās iestādēs pieņem Kunas, kas šķiet nedaudz dīvaini, bet patīkami, kad ir samainīts pārāk maz naudas.

2016-06-22 09.52.44

Viena no lietām, kas nedaudz salauza stereotipu, izrādījās attieksme pret Tito. Man likās, ka visā bijušajā Dienvidslāvijā Tito ir tāds Tsaučesku (vispār jau es neesmu pārliecināts par attieksmi pret šo personāžu, Rumānijā joprojām neesmu bijis) vai Staļins – pagātnes rēgs, tirāns, vampīrs un visādi citādi kaut kas, ar ko biedēt bērnus un traumēt pensionārus, kuri vēl atceras. Bet pēkšņi izrādās, ka pa pilsētām parādās plakāti, kuros tiek uzskaitītas labās lietas, ko Tito darījis, vērtības, kādas tas ir mācījis, un tā. Tad braucot pa laukiem ik pa laikam kalnos var redzēt dažādā veidā no akmeņiem izliktus, izgrieztus, izcirstus vai kā citādi veidotus lielus uzrakstus Tito ar vai bez zvaigznes, kas piederas stāstam. Arī Edins runāja par Tito, kā par labāko, kas Dienvidslāvijā ir bijis, un runājot par to, izmantoja apzīmējumus, kurus pie mums no dažādiem patriotiem var dzirdēt runājam par Ulmani. Visa leģenda ir praktiski identiska un tēls ļoti līdzīgs. Un jā, arī pēc sevis nav atstājis mantiniekus.

2016-06-21 14.58.55

Tito vecāki ir bijuši no dažādām nācijām, tāpēc viņš vienādi esot turējis cieņā gan Bosniešus, gan Serbus, gan pārējos, bet kad Tito vairāk nebija, nekas vairāk neatturēja no starpetniskajiem konfliktiem. Dienvidslāvijas kari nebija nekas negaidīts, drīzāk otrādi – tā bija cēloņsakarība. Bosnijas karš bija postošs un šokējošs, jo noslēdzās ar mērķtiecīgu bosniešu iznīcināšanu, kad dažu dienu laikā tika nogalināti gandrīz 8 tūkstoši vīriešu un zēnu. Srebrenicai mēs divreiz braucām cauri, bet visai aktīva karadarbība notika visā ielejā, kur mēs bijām. Pēc Edina vārdiem, visas mājas, ko mēs tagad redzam – ciemi un pilsētiņas ir uzcelti par jaunu, jo kara laikā esot bijis nopostīts it viss. Edins stāsta, ka joprojām atceras skaņu, ar kuru krīt un sprāgst lādiņi un kā atšķiras skaņa, kad lādiņš vienkārši lido garām, vai arī tūlīt trāpīs tavā mājā. Kara atmiņas ir svaigas un katram ir bojā gājuši radi vai draugi. Katrā ciemā ir piemiņas atkmeņi ar šeit bojā gājušo vārdiem.

2016-06-22 13.49.08

Kad mēs plānojām doties pārgājienā, mēs tikām pabrīdināti, lai kalnos ejam tikai pa izveidotām takām un uzmanāmies no bombs and snakes. Kalni un meži joprojām esot pilni ar nesprāgušiem lādiņiem un mīnām, un esot visai bīstami. Bet bez lādiņiem, mīnām un milzīgām čūskām, no kurām vienu mēs patiešām redzējām, meži ir visai tīri, pārsteidzoši tīri, pat gar ceļu malām īpaši neredz pie mums tik ierastās alus pudeles, cigarešu paciņas un citas nejaukas izmestas lietas, nemaz nerunājot par atstātiem maisiem ar atkritumiem, un jā, te dzīvo miljoni lidojošu un mirgojošu jāņtārpiņu, kuri padara kopumā visai grandiozo, bet nedaudz drūmo ainavu visai ārkārtīgi baudāmu arī naktī.

2016-06-21 14.53.31

Pirmā lieta, kas mulsina iebraucot Bosnijā ir saistīa ar mašīnām, bet nesaprotama un tikai pēc brītiņa saproti, kas liekas nepareizi – Bosnija nekad nav bijusi Eiropas Savienībā, bet visām mašīnām ir Eiropas Savienības numurzīmes. Un tikai ieskatoties uzmanīgāk var pamanīt, ka tās nav ES numurzīmes – trūkst zvaigznīšu. Visādi citādi numurzīmes ir pielāgotas Eiropas Savienībai un ja Bosnija nonāk Savienībā, auto numuros to īpaši pamanīt nevarēs.

Otrā lieta, kas saistībā ar auto Bosnijā krīt acīs, ir car of choice. Mūsu hosts teica, ka savāks mūs parkā, lai gaidām baltu otro Golfu. Es nezinu, kāds izskatās otrais Golfs un ar ko tas atšķiras no pirmā vai astotā Golfa, bet aptuvens priekšstats par to, kas ir Golfs in general man ir. Problēma sākās no tā, ka teju puse no mašīnām, kas brauca garām, bija Golfi – visai līdzīgi un daļa no tiem, protams, bija balti. Veci Wolkswagen Golfs ir Bosnijas mašīna, kura šeit iederas, un kā izteicās mūsu hosts – nav žēl uz bezceļiem un vispār nav žēl, tāpēc to (vai ko no tās pat sērijas) izvēlas ļoti daudzi, kuri citādi varētu atļauties arī ko labāku vai pat daudz labāku.

2016-06-22 14.09.35

Runājot par ceļiem, tie ir dažādi, bet bieži vien visai skumjā stāvoklī. No otras puses, nekas īpaši sliktāks, kā pie mums atbilstošas nozīmes reģionos var redzēt. Asfalts, kad tas ir, ir visai salāpīts un pārlāpīts, bet nav pārlieku bedrains. Zemes ceļi kalnos vietām bija nostiprināti ar šķērskokiem un izskaloti, tā ka braukt ātri pa tādu var tikai ar mašīnu, kuras pavisam nav žēl.

Vietējie brauc visai aktīvi un īpaši neiespringst pat ceļu satiksmes noteikumiem. Pirmoreiz iesēžoties mašīnā es piesprādzējos, pēc tam sakautrējos, vairāk nesprādzējos un jutos par to ļoti labi. Kādu dienu mums aizgāja saruna par to, kā tad ir ar pārkāpumiem un cik ļoti atbildīgi policija pilda savu darbu. Izrādījās, ka īpaši neatšķiras no mums, tikai pie viņiem pierasts arī stādināt mašīnas ne tikai pārkāpumu gadījumā, bet arī vienkārši, lai pārbaudītu dokumentus. Kukuļus ņem tāpat, kā pie mums, agrāk teica konkrēti, cik vajag, bet pēdējā laikā esot kļuvuši uzmanīgāki un nauda esot jādod kopā ar dokumentiem. Tā kā kukuļa apmērs esot puse no soda naudas, kukuļdošana ir samazināta, jo tagad apmaksājot sodu laicīgi, ir 50% atlaide, šoferi vairāk nav ieinteresēti dot kukuļus un kukuļu apjoms palicis mazāks. Pie sīkumiem, kā sprādzēšanās, policija lielākoties nepiekasoties. Kamēr mēs tā braucot runājām par kukuļdošanu, mūs apstādināja policija un Edins priecīgi paziņoja, ka „nu re, tev būs iespēja apskatīties, kā tas notiek dabā”, taču nekāds pārkāpums konstatēts netika un pat neskatoties uz to, ka nebijām piesprādzējušies, apskatījušies dokumentus, policisti mūs palaida vaļā. Atšķirība no Latvijas ir milzīgais radaru daudzums pat uz maznozīmīgiem ceļiem praktiski bez satiksmes. Tas disciplinē un ātrumu vietējie īpaši necenšas pārsniegt. Visādi citādi ceļu satiksmes noteikumus ievērot īpaši necenšas, parkojas, kā patīk, galvenais, lai nevienam netraucētu, ne reizi neredzēju, ka kāds stātos pie Stop zīmes, un tamlīdzīgi… sīkumi ir sīkumi, pie tiem nekasās.

Braucot uz Bosniju bez sava vai īres auto, viena no lietām, kas noteikti radīs problēmas, būs sabiedriskais transports. Ar to te viss ir slikti. Starppilsētu maršruti ir organizēti vāji, tāpat kā Horvātijā – maršrutus apkalpo dažādas kompānijas, uzzināt konkrētus laikus internetā praktiski nav iespējams (vismaz mums negāja ļoti labi ar to, kaut arī nevarētu teikt, ka mums trūkst pieredzes). Vienīgā no transporta opcijām ir autobusi, jo vilcienu satiksme joprojām nav atjaunota, ja nemaldos, kopš kara, bet ar autobusiem ir, kā ir. Pavirši lūkojoties no malas izskatās, ka lielie autobusi iet uz maznozīmīgiem ciemiem, kur brauc trīs pensionāri dienā, bet uz lielākām, vai tūristu intereses vietām neiet nekas. Tāpēc braucot uz Bosniju ir jāgatavojas tam, ka vismaz minimāli jāpārvalda vietējā valoda, lai paskaidrotu šoferim, ka tevi ir jāizmet tajā vai tajā vietā – kur kāds no maršrutiem iet garām nepieciešamajai vietai vistuvāk un jā – labi apavi un gatavība garai staigāšanai arī ir nepieciešami priekšnoteikumi. Pieļauju, ka drīz lietas sāks mainīties, jo tūristu interese par Bosniju acīmredzami palielinās, un vietējās pašvaldības, izskatās, arī ir ieinteresētas tūrisma attīstībā, taču tad jau vairāk nebūs tik interesanti.

2016-06-24 16.53.55

Regitas pārdomas:

19.06.-20.06 @Stambulas Ataturka lidosta

Te tiešām saplūst visa pasaule un kontrasti ir redzami ar neapbruņotu aci. Tualetē: uz poda ar kājām nestāvēt, ir jāapsēžas. Kājas šeit nemazgāt, tam ir speciāla telpa.

Visdažādākā veida sieviešu matu apsegi un āpģērbu garumi.

Tuvība. Apkalpojošais personāls var pajautāt gan paauklēt klientu bērnus, gan arī pajautāt, vai esat precējušies. Blakus var sēdēt meitene ar Nike krekliņu un meitene ar Nike krekliņu, tikai elegantu lakatu ap galvu. Lakatus redzam visdažādākajās krāsās, audumos, izpildījumā – katra to dara pa savam.

Turkish Airlines mums nodrošina ēdināšanu- esam patiesi apmierināti, lūk tas ir serviss, saprotu. Arī lidojumā sīkas detaļas –saldums uzsākot braucienu, filmas, mūzika un spēles un ēdināšanas izvēles. 20 stundas lidostā pat izrādās pietiekami mierīgi paciešamas. Dažbrīd gulēt ir sarežģīti, jo mūs dzen projām, bet atrodam, kur iekārtoties tik un tā.

Par laimi Andris var te atrasties ar mani un arī doties tālāk un tas tiešām ir pats galvenais.

Lidostā daļa identitātes pārvēršas par kopīgu – visi esam pasažieri. Katrs cenšas ieņemt ērtāko gulēšanas pozu vai uzzināt Wi-fi paroli, tāpat arī visi mēs skrienam uz savu geitu vai akli blenžam info ekrānā. Un uzvesties kā pasažierim ir norma, visi mazliet arī sāk izskatīties līdzvērtīgi noguruši, neizgulējušies un laika izjūta principā pazūd. Viss iekārtots tā, lai dziļā naktī šķistu kā dienā –lidosta neguļ, viss ir identisks un ļauj dzīvot līdzi arī Tev. Ja Tu gribi.

21.06. Zagreba

20160620_205139

Esam Zagrebā un pirmie iespaidi ir visai kolorīti pretstati –nolaistas, apskādētas mājas kopā ar lieliskiem klasicisma paraugiem. Vecais ar ultramoderno, krāsu karuselis un materiāli –visi, kurus var iedomāties.

20160620_205407

Zagreba veidojusies no 2 pilsētām, katra uz sava kalna un kopumā vēl kalni arī apkārt.

Vēsture ir jūtama uz katra stūra – katra iela nosaukta nozīmīgas personas vai notikuma vārdā, laukumi fašisma uzvarai un piemiņas vietas asiņainiem notikumiem. Nesenā karadarbība noslēpta, bet tomēr ir dzīva atmiņā un jūtama arī pilsētvidē.

Zagrebā ir desmitiem dažādu norāžu, bet redzēt te principā nav ko. Gan jau, ka tāpēc norādes. Meloju. Ir, ko redzēt, bet pat vairāk to, kas veido pilsētas tēlu, ne to, kas norādēs teikts.jajo

Uz ielas un kafejnīcās pīpē, bērnus nevar īpaši daudz redzēt. Pēc gandrīz diennakts lidostā esam mazliet samocīti, bet tik un tā ejam kājām un arī pēc iečekošanās dodamies uz pilsētu. Naktī Zagreba pārvēršas – vai arī mēs vienkārši ejam citu maršrutu un tāpēc viss liekas daudz baudāmāk. Galvenā katedrāle ir pietiekami iespaidīga un  atgādina Milānu. Mazās ieliņās kūsā dzīvība un apstaigājam visas vietas, kas mums ir ieteiktas. Valodu ir pavisam vienkārši saprast – slāvu valoda ar vieglu izrunu.

Bosnija & Hercegovina

milu

Te viss ir harmoniski kopā. Iebraucot valstī pirmais, kas krīt acīs ir kalni un interesantais reljefs. Kalni ir pilnīgi zaļi. Pilsētā lielākoties mošejas un pirmo reizi redzu šāda veida kapus – stabiņveidīgi pieminekļi un apmalītes.Kapi

Ir manāms nogurums, bet jādodas ar lielajām somām uz muguras līdz pilsētai. Bihač izrādās jaukāka, kā gaidīts , apstaigājam centru un rajonu ap upi Una, apēdam pa  saldējumam, sapērkam daudz raksturīgu produktu. Pilsētas centrā manāmas pārveidotas vai pamestas katoļu celtnes. Vietējā valūta ir marka, bet valstī ir 3 oficiālās valodas, kurās rakstīts pat uz cigarešu paciņas. Edins mūs aizved uz cietoksni kalna galā, kur sagaidām saulrietu, lielgabala šāvienu un mošeju iedegšanos – jo ir ramadāns un tagad, pēc saulrieta, visu drīkst. Pirmo reizi mūžā redzu brīnumainos jāņtārpiņus, kas mirgo naktī –sajūsmai nav gala!  Restorānā paēdam pa čebapam un uzzinām lielu daudzumu interesējošas informācijas par valsti, kultūru un politiku. piemin

Viņiem te viss ir savdabīgi un sarežģīti – 3 prezidenti, 2 daļas (federācija un Serbu republika), 7 kantoni federācijā un vēl dažādi citi valsts iedalījumi. Valsts vēl cenšas sakārtoties pēc nesenā kara un ik uz soļa  smaržo pēc pagātnes –piemiņas plāksnes karā kritušajiem, laukumi, Tito (kuru redzējām pat uzrakstītu ar akmeņiem augstu kalnā mazā pilsētiņā).kop

23.06

upe

Daba te ir fantastiska, otro dienu veltām pārgājienu tūrei un Unas Nacionāla parka iepazīšanai. Edins izskaidro, kur varam doties un iesēdina autobusā, braucam uz Kulen Vakuf –izskatās, ka kādreiz te būs liels tūrisma centrs. bear

Uzrāpjamies kalnā, lai apskatītu cietoksni, kas ir 2 kultūru celts – Austroungārijas un Otomāņu impērijas – šīs varas iezīmē arī apkārtnes ainavu. Paēdam pusdienas uz dzelzceļa tilta.
andris

„Hvala” nozīmē paldies (Lai Tev gods) un „Dobro Došli” – laipni lūdzam. Ar autobusu dodamies uz vietu, no kuras ejam 6 km, lai ieraudzītu fantastiski iespaidīgu ūdenskritumu Štrbački Buk.

and

Pa ceļam izpeldos, ir ļoti karsti un pamatīgi iedegu. Samaksājam par ieeju ( vienam cilvēkam), bet tas ir to vērts. Pie reizes izejam 3 km aizraujošas takas, kas iet pa krauju līdz ūdenskritumam un uzdzen adrenalīnu un tad dodamies pa citu ceļu – visu ceļu pret kalnu – uz šosejas pusi.  Ceļš ir ļoti nogurdinošs, toties redzam mežacūku pāri ar 10 sivēniem un kādu nezināmu dzīvnieku  – melnu ar baltu pušķīti astes galā, pie ūdenskrituma redzējām arī milzīgu čūsku. Mūs savāc Edins un aizved uz vietējā mēroga izklaides pilsētu Cazin.

24.06

klo

Šodien ilgi noguļam un īsti neesam spējīgi neko daudz darīt, gulšņājam apdeguši, bet lai vai  kā, laimīgi.

Bosnija un Hercegovina vēl veidojas kā valsts – pagaidām svārstoties par savu piederību. Edins  gan saka, ka lielākā daļa esot gatavi iestāties EU, bet lai vai valsts, kā redzams, cenšas sevi veidot pēc iespējas eiropeiskāku, tad tomēr Islāmiskais nav tik viegli noliekams malā. Cilvēki Balkānos ir tuvi un laipni, atsaucīgi un vienmēr gatavi sarunai – small talk te ir iemīļots.

Te viss ir vismaz uz pusi lētāks, Restorānā par trijiem atstājam 20 eiro un sapirktie produkti –viss īpašais –tiek ēsti 3 dienas

.milums

Viņu galvenais trumpis ir daba. Upe Una – tā vienīgā –smaragdzaļā brīnumainā upe. Var redzēt, ka te ir daudz vācu tūristu, redzam arī Nīderlandes mašīnas numurzīmes. Tūristi gan tiek uztverti kā kaut kas īpašs – mūs nepamet skatieni un neatrodam nedz pastkartītes, nedz glāzīti krusttēvam. Saldumi te ir tikpat neatvairāmi gardi kā Turcijā un arī te ir Aryan – mūsu iemīļotais dzēriens. Uzzinām par apbedīšanas tradīcijām Islamā un visās pilsētās uz kokiem un/vai sienām ir salīmēti mirušo cilvēku portreti ar piederīgo vārdiem un bēru notikšanas vietu un laiku.

lo

Visvairāk pārsteidz Bosnijas eiropeiskums, lai gan pamatā te ir musulmaņi.  Gandrīz vispār neredzam mazus bērnus un sievietes stāvoklī.

Ļoti daudz klaiņojošu suņu. Valūtas pieņem dažādas – Bosnijā norēķināmies ne tikai ar markām, bet arī Horvātijas kunām un pieņem arī eiro. Pierobežā tas ir norma, horvātu valodā visi arī brīvi kontaktējas. Pēc-komunisms redzams detaļās, daudzas jo daudzas lietas „kā pie mums.” Ja pilsētas ainavu nerotātu minereti un nebūtu mums neraksturīgo musulmaņu kapu, viss šķistu pavisam pazīstams, gan pārrunājot vēsturi, gan arī daudzas kulturālās iezīmes un vēstures norises. Pēc kristietīgās Horvātijas Bosnija ir krietni citādāka, daudz saistošāka.

Bosnijā visi pīpē un daudz. Un vēl ir daudz Golfu. Un vēl Bosnijā ir daudz cietokšņu un kalnu, leju, čūsku (vienu redzējām) un bumbu mežos.

24.06 Horvātija

pul

No dabas paradīzes atgriežamies pārpildītajā un brīžiem tūrisma pārlieku pārņemtajā Horvātijas piekrastē. Pulā paliekam pa nakti un apskatām arī pilsētu, kas drīzāk raksturīga būtu Itālijai. UN nav arī brīnums- šīs zemes ilgu laiku bijušas Venēcijas karalistes zemes.

 

Pat valoda oficiāli ir Itāļu – ielu plāksnītes un pat braukšanas stils kā pie itāļiem. Interesanti pārslēgties no trīsvalodu slāviskā uz itāliski slāvisko. Te ir amfiteātris, tempļi un romiešu arhitektūra, pati pilsēta ir vecāka par Romu. Tūristu kūrortu Meka. Nākamajā dienā ir pārlieku karsti, lai vispār domātu, tāpēc ārā īsti laiku nepavadām. Braucam tālāk uz Rijeku. Pareizāk sakot – atpakaļ uz Zagrebu, pa ceļam uzmetot aci Rijekai. Pilsēta ir pārlieku milzīga un industriāla, taču arhitektūra vietām ir saistoša.

rijeka

Dodamies atpakaļ uz Zagrebu ar vilcienu. Horvātijas piejūra ir pārlieku tūristiska un kūrortveidīga, nerada īsti vēlmi ilgi tur uzturēties vai atgriezties. Toties Bosnija gan rada interesi un saista ar savu bagāto vēsturi, kolorīto sabiedrību un identitātes krīzēm, kā arī cīnīšanos ar pagātni un pagātnes rēgiem. Horvātijā visur ir karogs. Varbūt tāpēc, ka futbola čempionāts, kad Horvāti paliek traki un mierīgā dzīve apstājas, bet varbūt arī nacionālisma dēļ. Abās valstīs redzam Tito – dižā vadoņa, drauga –slavinājumus un viņa laika un reformu piesaukšanu. Bosnijā karogu redzam tikai pāris reizes, pārsteidzošākais ir jumts, kas veidots kā valsts karogs.

cep

Comments

  1. Pingback: Beneluksa (08.11. – 12.11.2016) @ de Initio

  2. Pingback: Lietuva, Baltkrievija un Polija (29.-30.07.2017) – Es eju…

  3. Pingback: Portugāle, Majorka, Gibraltārs, Spānijas dienvidi (21.08.-04.09.2017) – Es eju…

Ir ko piebilst: