2017. gada 1. maijā māsa sarakstījās Dundagas parkā un mēs devāmies nelielā ceļojumā, un vienojāmies, ka tagad šajā datumā katru gadu dosimies kopīgā ceļojumā. Nākamos gadus nācās izlaist – ta māsa ar vīru bija Horvātijā, tad Regita Amerikā. Bet kopš visi ir nedaudz ieslodzīti savās valstīs, nekur tālu aizmukt nesanāk – pagājušajā gadā devāmies Kurzemes …
Šķiet, ka tā bija 2015. gada nogale, kad internetā pamanījām dīvainu reklāmu, kur pie Eiropas interesantākajiem jaungada galamērķiem bija minēta Viļņa. Citu plānu mums nebija, alternatīva bija sēdēt mājās un skatīties seriālus, zvans draugam un jau esam ceļā. Nākamais jaungads bija Lahti, Somijā, tad Lodzā, Polijā (iepriekšējā dienā bijām Černobiļā, bet tur jaungadu sagaidīt nesanāca), …
Mēs joprojām netiekam uz ārzemēm – pēc nedēļas bija jādodas uz Porto caur Parīzi un tālāk uz Lisabonu, no turienes uz Ponta Delgadu, atpakaļ uz Porto un caur Briseli uz mājām. Bet… šausmīgais vīruss, pasaule aizklapēta, no visiem jāizolējas, jāsēž mājās vientulībā, jāvalkā maska un jābaidās. Neko darīt, ja netiekam uz Eiropu, brauksim uz Latviju.
Katru gadu 1. maijā mēs tradicionāli ar Aiju un Valteru braucam nelielā ceļojumā. Nu, tas ir teorijā. Praksē šis bija pirmais brauciens, bet, manuprāt, ļoti izdevies.
Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Čehija, Kaļiņingrada mūsu Jaunā gada braucienā. Mūsu novērojumi – kas patika, kas nepatika, kas likās interesanti.
Devāmies skatīties Nowa Hutu Polijā. Nu un pie reizes nolēmām pabraukt tālāk un apskatīties arī Slovākiju un Ungāriju, un austrumbloka industriālo mantojumu. Beigās nokļuvām arī Kaļiņingradā. Sanāca tāds riktīgs Austrumbloka brauciens.
Manā redzējumā Ungārijas arhitektūra ir ļoti īpaša jo no vienas puses – Padomju laika sociālistiskā arhitektūra šeit joprojām ir dzīva un veido praktiski visu Ungārijas pilsētu seju. No otras puses, ungāru paneļmājas, kuras ungāri paši dēvē par ‘panelky’, nemaz neizskatās pēc mūsu bezpersoniskajām silikātķieģeļu ‘hruščovkām’. Dažviet ir interesantāka, citviet – mazāk interesanta arhitektūra, taču kopumā ņemot, visai eksotiski. Šeit ir apskatīts kā un kāpēc šāda situācija ir izveidojusies.
Oktobra beigās devos uz Tallinu, stāsts par to ir atsevišķi. Šeit – par dažām no pa ceļam apmeklētajām pilsētām un situāciju uz Igaunijas ceļiem.
Regita studiju nolūkos devās uz Tallinu un es nolēmu izmantot situāciju un arī padzīvot Rēvelē un izstaigāt dzīvojamo daļu. Tallinā mēs satikāmies tikai divreiz un dzīvojām atsevišķi, bet darījām līdzīgas lietas, vienīgi es – savam priekam, Regita – studiju nolūkos. Abi pētījām dzīvojamos rajonus.
Īrijā nepamet sajūta, ka Boreālis nevēlas piekāpties Golfa straumei un šo divu konflikta rezultātā klimats ir… jāsaka, samērā nožēlojams. Visa pasaule šķiet pelēka, pat ja laukā spīd saule, prieks, vasara un labs garastāvoklis. Aiz loga aug palmas un vīģeskoki, taču nav pasaulē nekā nožēlojamāka par divmetrīgu gumijkoku Padomju laika dzīvoklī. Īsos saules brīžus drīz vien nomaina lietus gāzes, un varavīksnes ar leprikoniem. Un tad ir vienkārši mākoņains. Un kad ir vienkārši mākoņains, tad šķiet, ka tā arī vajag.