Bijušās Dienvidslāvijas valstis plānojām apmeklēt jau kopš 2016. gada, taču toreiz neatradām ceļa biedrus un sakrita dažādas citas lietas un uz Balkāniem neaizbraucām. Šoreiz ceļabiedrus neatradām, taču nu jau mūs no brauciena vairs nekas neatturēja.
Regitas workation un dabas baudīšana ASV rietumu krastā 2023. un 2024. gadu mijā.
Izbraucām no mājām 14. aprīlī un ar īsu pauzi, kad biju atbraucis uz Rēzekni, lai piedalītos konferencē, atgriezos mājās tikai 20. maijā. Regita vēl turpina atrasties ceļā un mājās būs tikai 5. jūnijā. Pa šo laiku pabiju Beļģijā, Horvātijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Somijā, Igaunijā un Čehijā. Un šajā laikā reti kad sanāca vairākas naktis gulēt vienā un tajā pašā gultā.
Katru gadu valsts svētkos pēc iespējas cenšamies nebūt Latvijā, turklāt, Regitai sakrita divi pasākumi, kuros bija jābūt, viens Parīzē, otrs – San Sebastian. Tad nu apvienojām darba braucienu ar nelielu, bet ļoti piesātinātu ceļojumu… kurš noslēdzās ar divu dienu braucienu pa Zemgali.
Katru gadu 1. maijā cenšamies kaut kur aizbraukt ar Aiju un Valteru, bet tie pavisam nupat tikuši pie atvases un biju nospriedis, ka gan jau šogad ar mums nebrauks. Regitai bija vairākas dienas jābūt Kiprā darba darīšanās, tāpēc nolēmām lidot kopā un no Kipras doties uz Balkāniem, kur ņemtu mašīnu un brauktu apkārt, kur vēl nav sanācis pabūt. Bet Balkāni izrādījās dārgs ceļamērķis, bet lētākais bija Jordānija, kurā mēs nekad nebijām bijuši un pat ne līdz galam sapratām, kurā pasaules galā tā atrodas.
Trīs dienas no 6. līdz 8. novembrim ar Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstu norisinājās Think Tank Creative Museum projekta “Kārsavas – Maltas dzelzceļa iecirkņa izpēte. 1. kārta” ietvaros notikusī industriālā mantojuma ekspedīcijas pirmais cēliens, kurā nokļuvu pilnīgi netīšām un toreiz burtiski tiku izrauts no vannas un ierauts aizraujošajā dzelzceļa vēstures pasaulē. Par to rakstīju pirms pieciem …
2017. gada 1. maijā māsa sarakstījās Dundagas parkā un mēs devāmies nelielā ceļojumā, un vienojāmies, ka tagad šajā datumā katru gadu dosimies kopīgā ceļojumā. Nākamos gadus nācās izlaist – ta māsa ar vīru bija Horvātijā, tad Regita Amerikā. Bet kopš visi ir nedaudz ieslodzīti savās valstīs, nekur tālu aizmukt nesanāk – pagājušajā gadā devāmies Kurzemes …
Šķiet, ka tā bija 2015. gada nogale, kad internetā pamanījām dīvainu reklāmu, kur pie Eiropas interesantākajiem jaungada galamērķiem bija minēta Viļņa. Citu plānu mums nebija, alternatīva bija sēdēt mājās un skatīties seriālus, zvans draugam un jau esam ceļā. Nākamais jaungads bija Lahti, Somijā, tad Lodzā, Polijā (iepriekšējā dienā bijām Černobiļā, bet tur jaungadu sagaidīt nesanāca), …
Mēs joprojām netiekam uz ārzemēm – pēc nedēļas bija jādodas uz Porto caur Parīzi un tālāk uz Lisabonu, no turienes uz Ponta Delgadu, atpakaļ uz Porto un caur Briseli uz mājām. Bet… šausmīgais vīruss, pasaule aizklapēta, no visiem jāizolējas, jāsēž mājās vientulībā, jāvalkā maska un jābaidās. Neko darīt, ja netiekam uz Eiropu, brauksim uz Latviju.
Katru gadu 1. maijā mēs tradicionāli ar Aiju un Valteru braucam nelielā ceļojumā. Nu, tas ir teorijā. Praksē šis bija pirmais brauciens, bet, manuprāt, ļoti izdevies.