Rakstu šo pusgadu pēc ceļojuma, tāpēc ļoti daudzas lietas un nianses viennozīmīgi būs aizmirsušās, bet tik un tā – vismaz, lai atcerētos par šo faktu, bloga ieraksts ir vajadzīgs. 2022. gada pavasarī Aija visus pārliecināja, ka jābrauc visai Lielajai ģimenei kopīgā ceļojumā. Izvēle krita par labu Portugālei, lai gan tika izskatīti arī citi varianti, tad …
08.04.18. (svētdiena) 08.04.18. 15:20 Caceres – Salamanca Ir tik sirreāla sajūta braukt mašīnā. Ainava mainās tik strauji, ka parādās slikta dūša. Ļoti dīvaini. Tagad 10 minūšu laikā nobraucām vairāku stundu gājienu. 08.04.18. 20:20 Salamanca Salamanka izskatās tieši tā, kā izklausās tās vārds. Un, vismaz šodien, šeit ir mierīgi. Taisījos rīt braukt uz Seviļu, bet …
Trešā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā.
Es turpinu ceļu no Seviļas līdz Cáceres 8. dienās noejot ~320km – nedaudz mazāk par trešo daļu no kopējā attāluma. Sastopos ar gājēju bariem un skrienu lielus attālumus, lai tos nesatiktu. Lēnām jūku prātā, līdz viss beidzas divas dienas pirms nolemju izbeigt savu Ceļu pie 504 kilometru ceļa atzīmes Cáceres… kad noķeru mašīnu un aizbraucu uz Salamanku pēc sava kosmonauta.
Otrā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā.
Es dodos no Kadisas uz Seviļu un visu ceļu dusmojos par ainavas vienveidību un cilpām, kuras tas met. Galvā sākas interesanti procesi. Apkārt daudz dzīvnieku – gan dzīvu, gan mirušu; bet klimats nelutina. Un paspēju līdz Lieldienām nonākt Seviļā.
Pirmā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā. Es ierodos Spānijā un domāju, kuru no Camino maršrutiem, lai iet. Es salstu, jūtos slikti emocionāli un nesaprotu, ko ar sevi darīt. Un man pārstāj patikt Spānija.
Pirms braukšanas man Rīgā bija sarunāta darba tikšanās, tāpēc devāmies ar Santu, kurai bija vajadzīgs transports uz Rīgu, jau otrdienā.
Pirmais šoks bija saistīts ar Rīgas sabiedrisko transportu. Izrādījās, ka dienas biļete Rīgā maksā 5€, to es arī nopirku.
Beigās man bija vajadzīgs tikai viens brauciens. Autobuss no Juglas uz centru par 5€ ir nopietni, tagad būšu uzmanīgāks apgalvojot, ka kāda valsts ir dārga. Būt svešajam vienmēr ir dārgi.
Pēc tikšanās Edgars braucot no darba savāca mani no Origo uz Juglu, kur drīz vien pievienojās arī Regita. Pēc desmitiem mūs savāca Aija ar Valteru un aizveda pie sevis. Šoreiz bez alkohola ļaunprātīgas lietošanas. Vienos jau bijām gultiņā.
2017. gada Lieldienu laiku nolēmām pavadīt Portugālē, sākumā bija darīšanas Porto diacēzē, kuras atkrita, bija arī variants aizbraukt ciemos pie mūsu portugāļu valodas skolotāja, bet beigās nolēmām iet Camino. Prātīgu reisu nebija, tāpēc, kad bija jāizvēlas, kur pavadīt laiku starp reisiem, izvēlējāmies Parīzi, kur es nekad neesmu bijis un nekad neesmu arī alcis būt, bet priekšstatam būtu jābūt, un Londonu, kur nekad nav bijusi Regita, bet man šī pilsēta ir visai mīļa. Pirmās divas dienas pirms Camino un dienu pēc Camino nodzīvojām Porto.
Ir pagājis pusotrs gads un šodien vai rīt no rīta atsākam iet. Aldis ar Aiju uztaisīja dzimšanas dienas pārsteigumu – uzdāvināja biļetes uz Porto.
Tālāk viss ir par mani un manām emocijām, tāpēc citiem nez vai kas var būt interesants, turklāt, neiesaku lasīt tiem, kas vēl plāno kādreiz veikt pirmo Camino de Santiago, šeit būs daudz runāts par to, kas man nepatika…
Pirmie iespaidi no iluminatora – Lisabona ir milzīga. Pirmie iespaidi pilsētā – ārkārtīgi gaumīgs dizains un arhitektūra. Viss ļoti harmoniski un skaisti. Pilsētā ir daudz pieminekļu, taču nevis cietušajiem, kā tas ir pieņemts pie mums, bet uzvarētājiem. Nošokēja autobusa šoferis, kurš runāja angļu valodā un zināja, kur mēs gribam nokļūt. [izskatījās, ka šoferis agrāk piedalījies sacīkstēs, jo brauciens bija ārkārtīgi dinamisks, braucot autobusā, kurš pastāvīgi apdzen mašīnas, kura aizmuguri periodiski sanes uz sānu, strauji bremzē, un tā tālāk… bija interesanti] Izkāpjot no autobusa mums piedāvāja marihuānu. 10 minūšu laikā marihuānu mums piedāvāja 3 reizes. Tā kā es nebiju norezervējis hosteli, tad primārais bija atrast hosteli. Paklīdām pa sānu ieliņām un atradām ārkārtīgi mīlīgu bāru ar ļoti skaistu bārmeni, kur Aldis tika pie vaifaja un atrada pāris hosteļu variantus, kurus tagad iesim pārbaudīt. Pagaidām Lisabona raisa ļoti labas sajūtas, silti sēžot laukā un dzerot Vino Verde, kuru ļoti rekomendēja Aija.