Stāsts par vietām un pilsētām, kuras apmeklējām ceļā uz Gdaņsku ar iztrūkstošu atpakaļceļa daļu. Atpakaļceļš sanāca naktī, vienā piegājienā un bez īpašām pieturām. Sausais atlikums: Prūsija nav Polija un noteikti ir tā vērta, lai to apmeklētu..
Šis gads sākās Viļņā, mēs ar Regitu, Ivaru un Annu devāmies uz Viļņu, jo kaut kur izlasījām, ka Viļņa ir viena no septiņām pilsētām pasaulē, kur ir vērts sagaidīt jaungadu. Nezinu, ko tur bija saskatījuši raksta autori, pieļauju, ka mēs to neredzējām, taču izrādījās, ka neskatoties uz to, ka Viļņā biju bijis vairākkārt, tā īsti nemaz nebiju to redzējis. Pilsēta kā tāda ļoti iepatikās, gavenokārt temperamenta ziņā. Lielpilsēta, kā Rīga, taču daudz mierīgāka, nesteidzīgāka, nav Rīgas drudžainuma. Un arī pilsētas centrs ir visnotaļ simpātisks.
Mana doma bija, ka atpakaļ ir jābrauc caur Kauņu, jo vēlējos apskatīt arī veco galvaspilsētu, taču sanāca pārlieku liels līkums, tāpēc devāmies mājup pa taisno. Interese iepazīt Lietuvu tuvāk bija radusies un mūsu platuma grādos izplatītais stereotips, ka tā tāda Latvijas jaunākā – nesmukā māsa, galīgi zudis.