Latvija

Alūksne

Šī bija trešā reize, kad apzināti biju Alūksnē. Pirmoreiz biju skolas ekskursijā pamatskolā, kad Bībeles muzejā jautāju, cik maksā konkrētā Bībele, bet man atbildēja, ka „tā nevar tikt novērtēta naudā”. Toreiz es neko nezināju par inventāru un bilanci, tāpēc nevarēju strīdēties, taču argumentēju ar to, ka viss var tikt novērtēts naudā. Es nebiju ne cinisks, ne naudas „sabojāts”, vienkārši es gribēju saprast tās salīdzinošo vērtību, uz ko arī norādīju, ka „visu var novērtēt naudā”, uz ko saņēmu nosodījumu un vīlos cilvēkos, nonācu pie secinājuma, ka pieaugušie ir stulbi un turpinu dzīvot ar šo domu.

Otrreiz Alūksnē bijām rudenī un lietū, ar Regitu un Ingūnu braucām līkumu pa Latviju līdz Valkai, tad nolēmu, ka man jāredz arī Ape, tāpēc devāmies pa Igaunijas pusi uz Api un tad caur Alūksni uz mājām. Alūksnē lija lietus un jau bija tumšs, tāpēc neko daudz apskatīt neizdevās.

Šoreiz bija trešā reize, centrs bija apskatīts iepriekšējā reizē, tāpēc devāmies uz Pils salu, un izrādījās, ka ir visai daudz lietu, kas pārsteidza.

Pirmkārt, Alūksnes ezers izskatās pēc makšķernieku ezera. Ivars izstāstīja, ka tas ir viens no nedaudzajiem ezeriem, kur ir jāizņem maksas makšķerēšanas atļauja. Ezers ir liels un zivju resursiem bagāts. Apkārt pils salai ir makšķernieku laivu rindu doki – garāžas, es pirmoreiz redzēju dokus mazajām makšķernieku laivām. Laivas var ielaist ezerā, izskatās, tikai no salas, un iebraukšana salā ir maksas, tāpēc tiem, kas brauc šurp ar savām laivām, ir jāmaskā par makšķerēšanas licenci un iebraukšanu salā.

Pati pils izskatās nožēlojami. Drupas, priekš Latvijas pilīm, kuras visādi kari un kārļulmaņi ir jaukuši nost, ir saglabājušās samērā daudz, taču šobrīd iekšpus drupām ir izveidota visai bezgaumīga un nepieskaņota plastmasīga estrāde ar visu izrietošo, puslokā, lieliem ar ķēdēm aizslēgtiem atkritumu konteineriem, būvgružu kaudzēm (ko pie akmens pils dara sarkano ķieģeļu kaudzes?), ik pēc 50 metriem pa visu perimetru izvietotas zīmes, ar mistisku aizliegumu staigāt pa un pie drupām.

Ja jau mūri ir tik bīstami, tad kāpēc teritorija nav aizvērta? Ja bīstami atrasties blakus mūriem, tos var norobežot? Un kas ir „pie”, kāds attālums? Te ir estrāde, kur, acīmredzot, notiek koncerti. Tātad tā vai citādi, cilvēki šeit nonāk tiešā apdraudējumā. Viens no objektiem, kurš mūs fascinēja un lika tuvāk izpētīt bija uz žoga sieta pielīmēta putuplasta margrietiņa, kura visā šajā psihopātiskajā eklektismā kalpoja par izsaukuma zīmi – tiem, kas vēl nesaprata, ka šeit notiek kaut kas dīvains, pēc šīs margrietiņas bija visam jākļūst skaidram.

No pils salas devāmies uz otro Alūksnes pusi, kur atradās skatu tornis. Lai nonāktu tornī, bija jāšķērso tilts, kurš, kā vēstīja tam piekaltā plāksnīte – 2015. gadā saņēma otro vietu, starp labākajām gada inženierbūvēm. Gada labākā inženierbūve bija apšūta ar K-Rautas dēlīšiem un brusas, kuras kalpoja par karkasu konstrukcijai šodien 2016. gadā bija ar dziļām plaisām, kurās šajā lietainajā dienā krājās ūdens. Negribu būt kritisks, tilts bija garš un aprīkots ar skaļruņiem, gan jau tiešām nopietna konstrukcija. Zem tilta bija fārvatera zaļā boja, sarkano boju gan jau nozaguši kontrabandisti vai ezera straumes aiznesušas.

Pa ceļam uz skatu torni devāmies garām Saules tiltam un Rotondai, no kuras kalns ieguvis nosaukumu Tempļa kalns. Šīs konstrukcijas gan likās ļoti interesantas un īpašas.

Tornī nonācām pirms tā atvēršanas, taču meitene mums atslēdza durvis, izrādījās, ka ieeja tornī maksā 1€ no cilvēka. Mēs esam pieraduši, ka torņi ir visur un tajos var kāpt kas un kad grib un bez maksas, tāpēc nedaudz sašutām, taču izrādījās tā viena eiro vērts + binoklis, kurš atradās tornī augšā neraksturīgi izrādījās bezmaksas.

Izrādījās, ka Alūksnē piļu ir pat vairāk, kā likās no normālā redzes leņķa. Secinājām, ka Alūksne varētu būt bijusi diezgan stratēģiski nozīmīgs punkts zviedriem un ka pilis varētu būt zviedru celtas. Par to arī liecināja visai nordiskā arhitektūra. Nezinu vai mums taisnība, būs jāņem talkā vikipēdija. Bez pilīm bija vairāki obeliski dažādiem karotājiem, bet tas jau vairāk nebija tik interesanti. Arī pilsētas un ezera panorāmas visai jaukas. Vienīgā lieta, kas mulsināja bija vietu un virzienu attēlojumi tornī, kuri neatbilda atbilstošo vietu virzieniem, un neatbilda visai stipri, bet gan jau tas tiks izlabots. Jā tornis ir milzīgs, un tajā vienlaicīgi varot atrasties, ja nemaldos, 5 cilvēki. Skaitlis šķiet smieklīgs, jo ap Rēzekni esošajos torņos, kuri ne visi ir tik fundamentāli, maksimālais apmeklētāju skaits ir padsmitos.

Tālāk devāmies uz Igauniju. Izrādījās, ka Ape, kurā es gribēju beidzot iečekoties, mums galīgi nav pa ceļam un devāmies caur Veclaiceni.

Igaunija

Vastseliina piiskopilinnuse varemed

Braucām garām kādām pilsdrupām un apstājāmies apskatīt. Izrādījās, ka šeit ir muzejs un svētvieta un vispār ieeja pilsdrupās maksā 1€ no cilvēka. Nolēmām, ka nav ko maksāt par to, lai apskatītu akmeņus un jābrauc tālāk, tikai nokāpām kriptā, kura bija bezmaksas un kā vēstīja apraksts – esot sens svētceļojumu galamērķis. Kapelas, kurā atradās svētais krusts, apmeklējums deva grēku atlaišanu uz 1 gadu un 40 dienām, tāpēc krustneši bruņinieki šurpu esot nākuši bariem.

Tepat bija arī National Geographic foto stends, kuru, protams, izmantojām.

Piusa Koopad

Regita ļoti vēlējās apmeklēt smilšakmens raktuvju alas Piusā, un tā kā no rīta izbraucām krietni vēlāk, kā bija paredzēts un vēl Alūksnē zaudējām vairāk, kā stundu, salas jau bija vaļā.

Kad atbraucām, izrādījās, ka te nekas īpaši nav saprotams – kur un kam par ko jāmaksā, tā nu devāmies pa taciņām meklēt kaut ko nenoskaidrotu. Apkārt bija smilšakmens klintis ar aicinājumiem negrebt tajās uzrakstus, kas gan nebija tik viegli realizējams, jo pirksti paši stiepās atstāt vismaz pirkstu nospiedumu birstošajā klints sienā. Šeit bija karjers un klintis un smuks priežu mežs. Sapratām, ka tā mēs alās netiksim, tāpēc devāmies pie mašīnas, jo blakus stāvvietai bija kāda ēka, kur var ieiet iekšā, pa ceļam atradām vārtus uz alām ar aicinājumu iegādāties biļetes apmeklētāju centrā.

Apmeklētāju centrs atradās un tur patiešām varēja iegādāties ieejas biļetes alās. Labā ziņa bija tāda, ka neviens īpaši neiespringa, ka es ne pārāk izskatos pēc studenta un mana studentu apliecībai, kuru pat tuvumā neapskatījās, derīguma termiņš ir beidzies pus gadu atpakaļ. Pārējiem vispār nebija jārāda apliecības, tā nu tikām iekšā ar 1€ atlaide pa 4€ no sejas. Sliktā ziņa – alu apmeklējums sastāv no vairākiem elementiem – filmas par sikspārņiem skatīšanās (sikspārņi vispār, izskatās, ir kļuvis par kaut kādu trendu pēdējā laikā, katra vieta, kur miegojas vismaz viens vakarsikspārnēns, paziņo sevi par sikspārņu vietu un sauc apmeklētājus, jo viņiem ir sikspārņi…  lai arī apmeklētājiem nekad un neviens nevienu sikspārni nerādīs, tas ir pašsaprotami… dīvaina loģika, bet nu labi..), pēc filmas mūs savāca gide un drausmīgi sliktā krievu valodā mēģināja kaut ko stāstīt par šo vietu, mēs aizmukām… tad beidzot ielaida alās… Šī bija dienas vilšanās. Izrādījās, ka alas ir… tas, kas ir redzams bildēs. Divi skati un viss, nekur iet nevar, paskatījies no malas, paklausījies gides stāstījumu un jūties izglītots un inspirēts. Tā nu nācās mukt (vārti no iekšpuses tika aizslēgti). Kamēr gide un pārējie tūristi neredzēja, atvērām vārtus un aizmukām.

Tartu

Es tā arī nevarēju saprast, vai es biju bijis Tartu, jeb nē. Pēc loģikas sanāk, ka nē, bet izskatījās baisi redzēta. Tad nu devāmies pa taisno uz AHHAA centru.

AHHAA pozicionē sevi, kā zinātnes centru un burvīgi interaktīvā, interesantā un aizraujošā veidā pilda šo funkciju. Būtībā galvenā mērķauditorija ir bērni, taču arī pieaugušajiem tur ir gana interesanti. Spēles, uzdevumi, demonstrējumi, piemēram, gulta, kur apgulies, nospied pogu un izlien naglas, kuras piepaceļ augšā, spoguļu labirints, centrbēdzes demonstrējumi ar šķidrumiem, tornado demonstrējums ar tvaiku, stends, kurā tiek demonstrēts, kāda ir spiediena ietekme dažādā dziļumā zem ūdens (četros metros roku saspieda pat gandrīz sāpīgi), sašķiebta telpa, kurā ieejot sākas jūras slimība, staru laušanas demonstrējumi ar lāzeriem, telpa ar tiltiņu cauri rotējošam diskam, kas liek justies, ka tiltiņš šūpojas un ar atvērtām acīm taisni notiet nav iespējams, zootrops un daudz kas cits. Noteikti vieta, kuru ir vērts apmeklēt ar bērniem. Vienīgā lieta, kas man pietrūka – paplašinātāku aprakstu, kas notiek, jo no tā, kas bija ne vienmēr bija iespējams saprast, kādi fiziskie spēki to ietekmē un kāpēc ir šādi. Piedalījāmies arī ziepju izgatavošanas darbnīcā kopā ar bērniem. Ļoti bērniem draudzīga vieta. Kad būs savējie, noteikti vedīšu, jo pat man šeit bija jauni atklājumi. Un jautājumi.

Pēc AHHAA centra devāmies ēst. Aizbraucām uz centru un pie Universitātes atradām džeza restorānu, kurā nebija ne džeza, ne restorāna, bet toties bija vecas klavieres, lieli antīki spoguļi un auditorijas. Nedaudz pameklējot trešajā stāvā atradām arī vietu, kas varētu būt restorāns. Paēdām pietiekoši dārgi un ne ārkārtīgi garšīgi, kaut arī vīns bija labs.

No restorāna devāmies apskatīt centru. Pilsēta ir uzcelta apkārt universitātei un tas ir pārlieku uzkrītoši. Universitāte ir dominante un viss pārējais ir pakārtots. Rātsnama priekšā ir burvīga strūklaka ar diviem skūpstošiem studentiem zem lietussarga, un studenti šeit ir visur.

Otra lieta, kas pilsētā krīt acīs ir jūrniecības tēma, kas ik pa laikam kaut kur parādās, un to es tā līdz galam nesapratu, kāpēc un kādā sakarā, jo līdz jūrai tāls ceļš kuģojams.

Pilsētai ir izteikts reljefts, kurš vietām izskatās mākslīgs, teiksim, ir viena bedre, kas izskatās pēc milzīga meteorīta krātera ar noraktu maliņu, kalni arī tādi pārlieku sintētiski perfekti smuki izskatās.

Pie universitātes ir liels parks – zaļā zona kāreiz uz šādiem ideālajiem pauguriem un tur mēs atradām kaut ko, kas mani ļoti samulsināja – gotisko katedrāli, kura ja viņa nebūtu neuzcelta vai sabrukusi, būtu viena no lielākajām un iespaidīgākajām katedrālēm ja ne Eiropā, tad tās autrumu daļā noteikti. Diskutējām ar Annu sagrauta vai neuzcelta, es biju par to, ka neuzcelta, Anna – ka sagrauta. [izrādījās, ka sagrauta un nodegusi, protestanti trakoja dzenot laukā katoļus]

Kallaste

Mūsu plānā bija apmeklēt Peipusu. Sākotnēji bija doma doties uz Kolkja un tikai no turienes uz Tartu, taču pēc tam izlēmām, ka otrajā dienā dosimies uz Narvu, tāpēc daļa ceļa vedīs gar Peipusu, būs vēl iespēja. Otrajā dienā devāmies uz Kallaste, jo tā bija tuvākā pilsēta, kas mums bija pa ceļam uz Narvu, ja braucam gar Peipusa krastu.

Kalastē mēs ar Ivaru cerējām redzēt karakatus paštaisītas mašīnas ar milzīgiem riteņiem vai kāpurķēdēm paredzētas, lai ziemā pārvietotos pa Peipusu un varētu sakraut daudz zivju. Visi karakati bija vai nu garāžās, vai sasegti ar tentiem, jo vasarā ir diezgan nejēdzīgi, kaut gan pārīti, kaut arī no attāluma, sanāca redzēt tāpat.

Pati pilsēta radīja kādreizēja liela zvejniekciema iespaidu pie izkaltušas jūras.

T.i., pilsēta kādreiz bijusi plaukstoša un šobrīd izmirusi. Es biju pārsteigts redzot zvejas kuģus ezerā – dokos. Pilsētā kādas stundas laikā sastapām vien pāris cilvēkus – tantes gados – viena pastaigājās pie ezera, skatoties tālēs, otra brauca ar velosipēdu, bija vēl divi vīrieši, kuri atbrauca ar busu ar piekabi pie dokiem un kaut ko dīvainu mēģināja darīt.

Pilsētā ir liela skola, veikali, tai skaitā mēbeļu veikals (kādreiz bija), kultūras nams vai kaut kas, kas pēc tā izskatās, bet viss izskatās pamests.

Interesanta ir koka māju arhitektūra, tās pārsvarā satur dažādu stilu elementus no dažādiem laikmetiem un atšķiras ne tikai formas, bet pat krāsas.

Izskatās intriģējoši un impozanti.. un lielā daļā gadījumu pat gaumīgi.

Vietējiem iedzīvotājiem ir visai interesanta skaistuma izpratne un tas izpaužas arī puķudobēs. Precīzāk būtu teikt – puķu laivās – pie estrādes stāv divas puspuvušas laivas, viena koka, otra – metāla, ar zemi un iekšā zied zilas atraitnītes.

Ezeram otrā krastā ir Krievija. Ivars apgalvo, ka gadā ir kaut kādi laika periodi, kad ezeram esot aizliegts tuvoties, krasti tiekot noecēti un pēc pēdām smiltīs varot redzēt pārkāpējus. Nezinu, cik tur taisnības un cik loģikas, bet nu pasaulē ir daudz dīvainu lietu.

Spriežot pēc visa, vairums iedzīvotāju arī krievi, krievu valoda parādās gan ielu nosaukumos, gan sludinājumos pie afišu staba.

Mustvee

Apstājāmies galvenokārt tāpēc, ka… nezinu kāpēc. Laikam Ivars ar Annu gribēja smēķēt un tāpēc apstājāmies, bet pastaigājāmies pa promenādi. Pilsētiņa izskatās dzīvāka par Kalasti, taču šeit izskatījās, ka zvejniecība nekad nav bijusi īpaši attīstīta, taču šeit ir robežsardzes bāze.

Pie jūras bija viena interesanta māja, kur saimniece ir sastiepusi pagalmā visu, ko vien cilvēks var sastiept pagalmā. Iespaidīga kolekcija. Kad gājām garām, viņa domāja, kur lai pieliek kaut ko, kas izskatījās pēc lodveida stikla abažūra.

Kas vēl – kapi, pareizticīgo baznīca, ugunsdzēsēju depo, protams – National Geographic foto stends, un – baznīcas apbedījums… vismaz kapa piemineklis, kur attēlota un nosaukta baznīca un minēti gadi no līdz.

Sillamäe

Četrdesmitajos gados tika uzcelta urāna ieguves rūpnīca apkārt kurai veidojās militārā slēgtā tipa pilsēta.

Raksturīgs Staļina laika pilsētplānojums un arhitektūra. Tas, kas šķiet neraksturīgi un reti redzēts, kad konkrētā laikmeta pilsētplānojums ir samērā brīvs no uzslāņojumiem.

Pilsēta sastāv no vairākiem rajoniem un centrālais rajons ir staļinlaika – ar grandiozām alejām, bulvāri, mājām, kuru arhitektūrā vēl nebija beigusies ē… arhitektūra.

Masīvas fasādes, augsti griesti, cilņi, un viss cits, kas arhitektūru padara baudāmu, kā nosaukumus es nekad neesmu zinājis.

Sajūta ir tāda, ka esi nonācis tajā mistiskajā komunisma zemē, kur cilvēka varenība svin uzvaru pār dabu un visumu.

Turpat blakus ir septiņdesmito-astoņesmito gadu rajons, kurš arī ir ļoti interesants un saglabājies samērā neskarts. Pie mums piecstāvenes ar padomju veikalu skatlogiem pirmajā stāvā nav redzētas ārkārtīgi sen.

Nu, es atceros, kā faktu, nevis vizuāli un redzēt ko tādu dzīvē bija zināms baudījums. Sevišķi interesanti redzēt to kombinācijā ar visādiem filipsbrendiem, kas liek sajusties, kā Peļevina „Generation P”.

Skats no rātslaukuma (lai kā tas arī sauktos) uz jūru ir fantastisks un atgādina dažas Portugāles pilsētas. Līdzība ar Portuāli ir arī dauzstāvu mājās, ar pagalmu uz jūru. Latvijā es neko šādu neesmu redzējis, kaut arī neizslēdzu, ka ir. Bet man ļoti patīk sajūta.

Šo pilsētu es noteikti liktu kā #1 starp apmeklējamajām Baltijas pilsētām priekš tiem, kuriem ir interesantas laikmeta iezīmes un daudz maz autentiska piecdesmito gadu gaisotne.

Eesti Energia Narva Elektrijaamad

Kad mēs plānojām braucienu uz Igauniju, gan citā sastāvā, iepriekš, viena no vietām, ko mēs gribējām apmeklēt, bija ezeri ar indīgi zilu ūdeni. Ūdens krāsa veidojas no tā, ka ūdenstilpnes kalpo pasaulē lielākajām degslānekļa elektrostacijām.  Tā kā no slānekļa sadegšanas rezultātā paliek ļoti daudz pelnu, tas tiek aizskalots ar ūdeni, kurš kļūst sārmains, no tā arī iegūstot savu krāsu. Tas, kas mūs atturēja bija tas fakts, ka tas atrodas pie Narvas, vietā, kur praktiski nekas, izņemot Narvu, kura nez vai varētu būt kāda ceļojuma galamērķis, nav pa ceļam, nostūrī uz robežas ar Krieviju.

Tagad, kad mēs izlēmām, ka braucam uz Narvu, kāreiz izrādījās, ka varam apmeklēt arī šo ūdenskrātuvi. Problēma izrādījās viena, taču visai nopietna. Konkrētu atrašanās vietu mēs nezinājām, un kad it kā atradām, nebijām pārliecināti par vietu un izrādījās, ka tā ir slēgtā teritorija, kur piekļūšana ir aizliegta.

Meklējām kādu stundu un mēģinājām tikt sākumā pie vienas elektrostacijas ezera, taču nonākot pie zīmes par to, ka teritorijā iebraukšana ir aizliegta un teritorija tiek apsargāta, devāmies 20-30km pie otrās un mēģinājām tikt iekšā tur. Priekšā bija vārti. Devāmies atpakaļ un ignorējot zīmes devāmies iekšā.

Skats, kurš pavērās bija iespaidīgs. Pat neskatoties uz to, ka bija apmācies un nedaudz smidzināja lietus, skats bija iespaidīgs. Domāju, ka saulainā laikā varētu būt vēl iespaidīgāk. Ezerā bija nedabiski zila krāsa, šāda nav ne karjera kanjonu upēs un ezeros, ne vidusjūrā, nekur. Absolūti sintētisks tonis un ir ļoti dīvaini redzēt veselu ūdenskrātuvi, kura turpinās tālumā.

Narva

Narva ir pilsēta pašos Igaunijas ziemeļaustrumos un atrodas uz Narvas upes. Upe kalpo par robežu starp Igauniju un Krieviju un Narvā pāri upei ir Krievijas pilsēta Иван Город. Vienā – Narvas pusē dāņu 13. gadsimtā celtais Hermaņa cietoksnis, Иван Город pusē – Ivana trešā 15. gadsimtā celtais Invangoroda cietoksnis.

Tā nu divi cietokšņi, katrs ar savu karogu, lūkojas viens uz otru pāri nelielajai Narvas upītei. Mēs gribējām pakliegt pāri “по чем нынче рубль”, bet atturējāmies, un labi, ka tā, jo Narva arī ir krievu pilsēta ar 4% igauņu. Piedevām – lielai daļai iedzīvotāju ir Krievijas pilsonība.

Tas, ka pilsētā gadās krievi, kļuva skaidrs pēc tā, ka pie maksas tualetes, kur jāmet naudiņas, lai tiktu iekšā, nolikts ķieģeļa gabals, lai varētu nobloķēt durvis.

Nolēmām apmeklēt Hermaņa cietoksni un par to samaksājām pa 3€ no cilvēka. Studentu apliecības atkal nepārbaudīja, noticēja.

Es sāku domāt, ka igauņi vairāk uzticas cilvēkiem, kā visi rietumnieki, jo praktiski visur man parasti prasa apliecību un daudzviet pastāv ierobežojumi, ka students var būt tikai līdz 25 vai 27 gadiem.

Cietoksnī iekšā bija Ļeņina piemineklis, bet tā kā tas nebija uz postamenta, izskatījās visai dīvaini viņa nedaudz uz leju izstieptā roka.

Tornī bija septiņi (šķiet) stāvi un galīgi nebija ko redzēt, no torņa augšas pavērās skaista panorāma uz Narvu un Иван Город.

Ziemeļu pagalmā mums mēģināja iemānīt dažādas pilnīgi nejēdzīgas lietas un cilvēki centās tēlot viduslaiku dzīvesritu, bet uz darba dienas beigām jau ne pārāk veikli tas izdevās. Kaut gan dienas beigas nebija galvenais iemesls, viņiem principā ne pārāk labi izdevās.

Igaunijā divas reizes maksājām ar ieeju tūristiskās vietās un abas reizes sanāca vilties. Visu laiku sajūta, ka muļķo un par naudu dod nekvalitatīvu produktu.

Narva-Jõesuu

No Narvas devāmies uz Narvas izteku, kas it kā sanākot Eiropas Savienības jūras līnijas vistālāk ziemeļaustrumos esošais punkts.

Ciems radīja Jūrmalas embrionālās stadijas priekšstatu, pārsvarā Krievijas krievi, vasarnīcas, teritorija izstiepta gar jūru, ir pat nožēlojama paskata striptīzbārs ēkā, kas padomju laikā bijusi kafejnīca. Mājas visai turīgas, mašīnas arī.

Kaut gan centrālajā daļā, kas ir tuvāk iztekai, izskatās pēc padomju laika rēga ar sabrukušām mājām un rūpnieciskajām celtnēm, viss aizaudzis ar garu un necaurbrienamu zāli, un daudz daudz atkritumu. Izskatās episki.

Gar jūru aizgājām līdz iztekai paskatīties uz Krievijas robežu. Un devāmies projām.

Kuremäe

Pa ceļam uz Latviju iebraucām Kuremjae.  Atvērtā tipa pareizticīgo klosteris, kurš sastāv no vairākām baznīcām un klostera ēkām. Visai interesanta vieta, rodas sajūta, ka esi nonācis pavisam citā pasaulē. Apkārt viss mierīgs, daba, skaisti, sakopti dārzi un puķudobes, viss svaigi nokrāsots un tīrs, mauriņi nopļauti, viss izskatās pārlieku tīrs un sakopts un sterils.

Starp mūķenēm ļoti daudz jaunu meiteņu, daudzas pat ļoti simpātiskas. Bet tas laikam ir mūķeņu šarms, kas padara tās īpaši pievilcīgas.

Izrādījās, ka ir atļauts ieiet arī galvenajā dievnamā, vienīgi bildēt neieteica.

Citas pārdomas un novērojumi par Igaunijas austrumiem

Līgo

Izrādās, ka 23. un 24. jūlijs Igauņu kalendārā izskatās identiski mūsējam. Arī viņiem šīs dienas ir brīvdienas. Arī viņi kurina ugunskurus, ko viņi dara ar saviem ugunskuriem gan pagaidām nezinu.

National Geographic foto stendi

Rudenī Valgā redzējām National Geographic fotostendu – dzeltenu taisnstūri caur kuru var bildēt ainavu. Šoreiz ar tiem sanāca sastapties ievērojami biežāk, izrādās, ka tie ir izkaisīti pa Igaunijas dienvidiem un Tartu tas ir milzīgs un rotējošs.

Padomju mantojums

Igaunijas austrumu daļā ir pārsteidzoši daudz padomju vēstures mantojuma liecību, sākot ar arhitektūru, beidzot ar lietām, kas nav saglabājušās pie mums – padomju laika betona soliņi un atkritumu urnas, laternu stabi, daudzviet padomju laika māju numuru zīmes, pilsētās regulāri var redzēt padomju laika obeliskus ar zvaigznēm un mūžīgās uguns simboliem, ir uzvaras pieminekļi un pat viens Iļjičs tika konstatēts. Un ļoti daudz krievu. Man, nez kāpēc, bija ilūzija, ka Igaunijā krievu ir tik pat maz, kā Lietuvā, taču izrādījās, ka nav taisnība.

Iedzīvotāju skaits

Biju pārsteigts uzzinot, ka Igaunijā ir tikai 1,3 miljoni iedzīvotāju. Tāds niecīgs skaits šķiet.

Krievi un krievu valoda

Es visu savu mūžu dzīvoju ar pārliecību, ka Igaunijā krievu nav. Irādījās, ka es visai rupji kļūdos. Igaunijā krievi ir un viņu ir daudz. Atšķirība no Latvijas – igauņi, kuri nedzīvo blīvās krievu teritorijās sliktāk runā krievu valodā, kā tie, kas pie mums. Kaut gan no otras puses, Rīgā jau arī krievu valodā ne visi runā tīri, kaut arī puse iedzīvotāju krievi, nemaz nerunājot par Aizkraukli vai Varakļāniem. Krievu valoda šeit sastopama samērā bieži, arī rakstītā veidā. Pat ielu nosaukumi vietām parādās krievu valodā, izskatās, ka vietējie maz komplekso par krievu valodu.

Latvieši un LV valoda

Vairākās vietās sanāca sastapties ar latviešu valodu. Pārsvarā gan Tartu, un latviešu tur bija viennozīmīgi vairāk, kā, teiksim, Daugavpilī. AHHAA centrs ir latviešu okupēts un tur droši var vērsties pie cilvēkiem latviešu valodā ar lielu garantiju, ka tev atbildēs tai pašā mēlē. Visi uzraksti, apraksti dublēti latviešu valodā. Arī darbnīcas notiek latviešu valodā. Mēs bijām uz ziepju gatavošanas darbnīcu latviski. Interesanti, latvieši taisītu kaut ko igauņu un lietuviešu valodā? Pat ja būtu liels šo apmeklētāju skaits no šīm valstīm. No Krievijas brauc daudz tautas, bet krievu valoda pie mums ir praktiski tabuēta.

Pilis

Pie igauņiem ir daudz dažādākā kalibra piļu un muižu ēku, vairums saglabājušās labāk, kā pie mums. Varbūt saistīts ar to, ka viņiem nekad nav bijis savs Ulmanis?

Koka apbūve

Igaunijā ir saglabājies ļoti daudz koka apbūves, sevišķi lielajās pilsētās. Piedevām koka apbūves piederošas dažādiem laikmetiem, ir salīdzinoši daudz patiešām vecu koka māju.

Skandināvu ietekme

Gan arhitektūrā, gan pilsētu plānojumā ir saskatāma diezgan izteikta zviedru vai dāņu ietekme, bet iespējams, ka tas tikai mana tā šķiet aiz zināšanu trūkuma.

Gotika un klasicisms

No arhitektūras visvairāk krita acīs klasicisms, bet dažas gotiskas un neogotiskas celtnes, ko sanāca novērot, galīgi neizskatījās pēc klusinātās Baltijas gotikas.

Eklektisms

Arhitektūrā ir drausmīgi izteikts eklektisms, pie tam tādās devās, ka grūti iztēloties, kā kaut ko tādu bez narkotiku palīdzības var savienot. Un nereti tas izskatās ļoti labi, kaut arī ļoti dīvaini.

Ielu nosaukumi

Igaunijā ielām klāt neraksta „iela” vai „avēnija” vai citas nevajadzīgas lietas. Ja Puškina iela 10, tad uz plāksnītes ir „Pushkin 10” un viss. Nekā lieka. Ļoti lakoniski un estētiski. Un pat ja rakstīts ne dzimtajā valodā, uztvert ir vieglāk, kā pie mums, teiksim „Atbrīvošanas aleja” vai „18. novembra iela”. Rīgā gan varētu būt sarežģītāk ar Brīvības.Mums brīvība ir tik svarīga, ka jāatceras vai tā iela, vai gatve, vai bulvāris.

Ceļazīmes

Ceļazīmes Igaunijā ir ilustratīvākas, kā pie mums, sevišķi tās, kuras norāda, pa kuru joslu, kam jāvirzās, sākumā ir grūti uztvert, taču kad pierod, visai izsmeļošas un skaidras. Pie mums zīmēm ir skaistāka grafika un šrifts uztveramāks, Igaunijā zīmes skaidrāk ļauj saprast, kas tagad ir jādara.

Ceļu segumi un kvalitāte

Igaunijā ir ļoti daudz grunts ceļu, taču tie ir visai labā kārtībā. Asfalta ceļi arī ir samērā labā stāvoklī. Dažreiz grunts ceļi savieno pat lielākas pilsētas. Iespējams, ka tā ir ilūzija, taču man šķiet, ka pie mums asfaltētu ceļu ir vairāk, taču bedrainus grunts ceļus, kas ir neizbēgama norma Latvijas laukos, Igaunijā neredzēju.