Mana refleksija par trīs lietām, kuras mani patīkami pārsteidza pēdējā Spānijas ceļojuma laikā. Semana Santa – tradīcija, kuru es jau ļoti sen gribēju redzēt, Salamanka un kosmonauta medības un Malta – sala, kur es nekad negribēju būt, bet vīlos savās prognozēs.
Pirmā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā. Es ierodos Spānijā un domāju, kuru no Camino maršrutiem, lai iet. Es salstu, jūtos slikti emocionāli un nesaprotu, ko ar sevi darīt. Un man pārstāj patikt Spānija.
Otrais brauciens uz Spāniju nelielā kompānijā, kur bija jābūt garīgi atpalikušajiem, bet bija galīgi neatpalikuši. Saņēmām gan nosodījumu no spāņiem par ‘šmaukšanos’, bet kopumā viss izvērtās labi. Sanāca nedaudz paieties pa Camino de Santiago un nedaudz apskatīt Madrides centru.
Man vienmēr gribējās redzēt Spāniju, un te nu pēkšņi iespēja – dīvains projekts, kur mani paņēma par latviešu grupas vadītāju. Bija jābrauc uz plānošanas vizīti, bet es izplānoju tā, lai varētu apmeklēt arī Amsterdamu un Barselonu. Par to es vēlāk saņēmu visai smagu organizatoru nosodījumu, bet kuru uztrauc nosodījums? Bija forši. Un, šeit notika mana pirmā saskaršanās ar Camino de Santiago.