Jaunais gads Somijā (30.12.2016 – 02.01.2016)

30. decembris

No rīta paspēju nedaudz pastrādāt un aizmuku no darba, lai dotos uz Tallinu un tālāk ar prāmi uz Helsinkiem. Regita bija aizmirsusi Rīgā pasi, tāpēc nācās braukt caur Rīgu un pastaigāt pa Tallinu laika nepietika. Pa ceļam Salacgrīvā apskatījām Saibonu – Andra kuģi, kuru viņš ap jāņiem kopā ar Raivi atdzina no Zviedrijas. Izrādījās milzīgs. Tā liktenis vēl nav skaidrs, bet Andris prāto, kādā veidā to atdabūt uz Latgali.

Tallinā nonācām kāreiz uz čekošanos, taču kādu stundu nācās stāvēt rindā uz iebraukšanu uz prāmja. Mašīnas no tā tecēja straumē. Garā un nebeidzamā straumē.

Pa ceļam uz Helsinkiem iztukšojām vīna pudeli, ko māsa bija atvedusi uz Ziemassvētkiem, jūra bija nemierīga un prāmi mēreni šūpoja.

Helsinki

Nonākuši Helsinkos devāmies meklēt naktsmājas, kuras pa ceļam biju nobūkojis AirBnB.

Mūsu hosts pati mūs satikt nevarēja, tāpēc atstāja atslēgas pie draudzenes.

Dzīvoklītis izrādījās miniatūrs un radās sajūta, ka esam šaurā kuģa kajītē.

Sajūtu pastiprināja miniatūrā virtuvīte, kura noteikti bija labas divas reizes mazāka par virtuvi uz Hellas’a un tualete kopā ar dušu, riktīgi kuģu stilā – virs poda piekārta duša. Sākumā nepamanījām un ļoti sašutām, ka dušas nav, bet es pamanīju lielos dvieļus, tāpēc devos meklēt, kur duša varētu būt noslēpta, un atradu.

Nedaudz iedzēruši sakē, pagaršojuši negaršīgu šņabi un paķēruši līdzi 8-gadīgu Angosturu, devāmies ielās. Līdz centram tikām samērā ātri, pilsēta bija izgaismota un gana krāšņa. Iepriekšējā reizē Helsinkos biju pavasarī un dienā un praktiski caurbraucot un toreiz man viss likās drausmīgi pelēks, garlaicīgs un nekas uzmanību nesaistīja, šoreiz izrādījās interesantāk.

Tā nu klīstot apkārt sākām domāt par to, ka vajadzētu kaut ko paēst, taču cenu līmenis bija tāds, ka kaut kur iet iekšā ne pārāk gribējās.

Rezultātā uz gājēju ielas, par kura bruģi kādreiz biju klausījies Veritasium video pamanījām, ka kādā kafejnīcā piedāvā hamburgerus ar ziemeļbrieža steiku, vairāk par naudu nedomājām un devāmies iekšā.

Iestāde bija interesanta un gana pieklājīga, mūsu galdam blakus bija liels plaukts piekrauts ar galdaspēlēm, tā nu mēs gaidot mūsu hamburgerus ar Rūdolfu, spēlējām torni.

Rūdolfs izrādījās ļoti labs un arī kopumā hamburgers, pieļauju, ka labākais, ko esmu ēdis, kaut arī hamburgerus neko daudz neesmu ēdis.

Fast food’a hamburgerus esmu ēdis vien pāris reizes dzīvē un katrreiz nožēlojis un restorānu hamburgeri arī nav mans food of choice, jo uzskatu, ka iemaņu „protu ēst hamburgerus” būtu jāraksta CV.

Pēc Rūdolfa izmetām vēl nelielu līkumu un pa ceļam malkojot Angosturu, devāmies mājās dzert un gulēt, bet vairāk gulēt, kā dzert.

 

31. decembris

Pirms braukšanas biju apskatījies, ko no glezniecības var redzēt Helsinkos un izrādījās, ka uz Ateneum atbraukusi Modiljāni izstāde, tā nu tas kļuva par obligāti apmeklējamo pasākumu.

Tā kā vakar bijām izstaigājuši vairumu no interesējošām vietām, no rīta uzreiz aizbraucām uz Ateneumu un izstaigājām muzeju.

Kolekcija ne pārāk liela, taču bija arī pa kādam Rodēna, Gogēna, Van Goga, Munka, Īva Kleina un citiem interesantiem autoriem.

Nu, protams, hailaits bija Modiljāni izstāde.

No pazīstamākajiem darbiem bija vien daži, taču visā visumā ļoti patika.

No turienes devāmies apskatīt Klusuma kapelu, kuru es nesapratu, bet Regitai ļoti patika.

Un tālāk – Baznīcu klintī, kura man patika nedaudz labāk, jo tur spēlēja ērģeles un tas skanēja ļoti labi.

Pašu vietu van tā arī īsti neuztvēru, priekš tūristiem – ok, kā baznīca – nez.

Porvoo

No Helsinkiem tikām projām ap pusdienlaiku un pirmā apstāšanās bija Porvoo.

Man ar arhitektūru un reljefu nedaudz atgādināja Vinčesteru, un atkal vecpilsētas un centra plānojums un arhitektūra – Zviedrijas mazpilsētas.

Lasīju, ka kādreiz Porvoo ir viena no senākajām Somijas pilsētām un arī kādu laiku 17. (šķiet) gadsimtā bijusi lielākā pilsēta Somijā, šobrīd pavisam neliela, domāju, ka mazāka par Rēzekni, mazpilsēta.

Un kad Krievija Zviedriem atņēma Viborgu, somi un zviedri no tās pārcēlās uz Porvoo.

Zviedru kopiena pilsētā joprojām esot ap 30% un zviedru valodai kopā ar somu valodu pilsētā ir oficiālās valodas statuss.

Un jā, jamani ar aizsietām acīm izlaistu pilsētā, es tiešām nolemtu, ka esmu Zviedrijā.

To, ka tā ir Somija tomēr nodod ielu nosaukumi un norādes abās valodās.

Pilsēta ir veidojusies mazas netīras Porvoo upītes krastā pāris kilometrus pirms tās ietekas jūrā.

Pilsētā, kā jau teju visā Somijas teritorijā ir valdījuši gan Zviedri, gan krievi, ir visai iespaidīgs pilskalns ar divām vaļņu rindām, kur kādreiz stāvējusi sākumā zviedru, tad krievu koka pils.

Un ļoti iespaidīga luterāņu katedrāle, kuru pēc Alda vārdiem esot pirms vairākiem gadiem kāds metālists aizdedzinājis un tā kādu laiku esot stāvējusi ar pabojātu interjeru un bez jumta.

Mēs ar Regitu nonācām tajā īsi pēc kāzu ceremonijas un tieši pirms slēgšanas un paspējām novērtēt nemaz ne tik lakonisko un atturīgo luterāņu dievnama interjeru un nedaudz šķību klavierspēli.

Kāzas pilsētā bija divas vai trīs, neesam pārliecināti vai vienu līgavu neredzējām divās vietās, bet Ivars apgalvo, ka it kā dažādas līgavas bijušas, tātad – trīs kāzas.

Izbaudījuši Porvoo, pilsētu, kuru apmeklēt ieteica visi, kam jautājām, kurp doties Somijā, un kura pēc bildēm Regitai ļoti atgādināja Krāslavu (un dzīvē arī bija visai daudz kopīga), devāmies tālāk uz Kotku.

Kotka

Kotkā sākumā devāmies pie jūras. Osta bija tukša, visas laivas laukā.

Pametām mašīnu pie mola un devāmies gandrīz līdz pašam galam bez jebkāda iemesla. Tā nostaigājuši uz priekš un atpakaļ, izstaipījuši kājas un pavēdinājuši galvas,  devēmies uz centru meklēt kaut ko interesantu, taču neko interesantu tā arī neatradām.

Tad nu centrā aizgājām uz lielveikalu, iepirkām pārtiku vakaram, ja nu nesanāk ēst laukā, un devāmies tālāk uz Kouvolu.

Kouvola

Apsvērām domu nakšņot Kouvolā, taču kad nonācām tur, šī vēlme pārgāja pati par sevi. Pilsēta esot slavena ar savu brutālo arhitektūru un augsto noziedzības līmeni.

Tas, ko mēs redzējām – jā, apzīmējums „brutāls” attiecībā uz arhitektūru bija piemērotākais, kas nāca galvā. Noziedzību gan laikam neredzējām, taču sajūtu līmenī likās, ka tā varētu būt. Daudz gaismas reklāmu un saraktas ielas, tas bija tas, ar ko mūs sagaidīja Kouvola.

Tā nu nolēmām braukt tālāk uz Lahti meklēt laimi tur.

Lahti

Jau pa ceļam uz Lahti Ivars rezervēja atsevišķu numuriņu viesnīcā pa gandrīz 200€. Mēs ar Regitu nevarējām atļauties atdot tādu summu tikai lai pārnakšņošanu zem jumta. Aizsūtīju ziņu vairākiem hostiem AirBnB un no visiem, kas atbildēja, saņēmu atteikumu. Kamēr Ivars čekojās viesnīcā, Regita atrada kādu viesu namu, kur it kā bija kopīga virtuve un duša, tualete ar pārējiem apmeklētājiem, taču citu apmeklētāju nebija un mēs arī samaksājām par saunu.

Pēc kaut kādas ļoti mistiskas statistikas, 99% somu vismaz reizi nedēļā apmeklē saunu. Liela daļa no dzīvokļiem ir aprīkoti ar saunām, lielākoties tiek izmantots elektriskais katls, kurš ļoti ātri uzsilst un atgriežoties mājās no ziemeļu ziemas, var teju uzreiz doties karsēties. Ērti. Kaut gan jāatzīst, ka lai arī es neesmu kaislākais saunu fans, pēc sajūtām Regitas vecāku lauku pirtiņa man patīk daudz labāk  par šo elektrisko – sintētisko siltumu.

Bet gan jau tas tāpat, kā ar platēm un lampu pastiprinātājiem – siltā lampu skaņa ir nepārspējama tikai tik ilgi, kamēr redzi, kas spēlē.

Ar Regitu izdzērām pa glāzei vīna un devāmies uz pilsētu.

Nedaudz pastaigājām, sajutāmies, kā Las Vegasā – miljons gaismas reklāmu, daudz piedzērušos cilvēku un nepārtraukts salūts daudzu stundu garumā. Tā kā dzīvojām pie pašas centrālstacijas, salūts atbalsojās arī saunas ventilācijā.

Galvenais salūts Lahti notika astoņos, kā mums paskaidroja – tas notiek priekš bērniem, jo viņiem pēc tam jāiet gulēt. Mēs aizgājām mājās pēc vienpadsmitiem un par jaungada pienākšanu uzzinājām no televizora, kur skanēja kaut kas, kas ļoti izklausījās pēc Scooter, nekādu banālu prezidenta uzrunu, tas gan jauki. Cik nu varu spriest, pie mums salūta nebija, bet Helsinkos, no kurienes gāja tiešraide, gan. No rīta bijām laukumā, kur šobrīd bija sapulcējušies 100 tūkstoši svinētāju. Tomēr labi, ka nolēmām aizbraukt no Helsinkiem.

Tālāk alkohols un sauna un gulēt aizgājām pēc sešiem, lai no rīta dotos uz ziemeļiem.

1. janvāris

Pirmais, kas nošokēja no rīta – ielās bija cilvēki. Un cilvēku bija vairāk, kā varētu gaidīt svētdienas rītā, nemaz nerunājot par to, ka svētdienas rīts sakrita ar pirmo janvāri.

Devāmies uz ziemeļiem. Jau no paša sākuma nospriedām, ka uz Lapzemi nebrauksim, jo tas ir ārkārtīgi tālu. Tālu jau ir, bet lielāko joku ar mums izspēlēja Merkatora projekcija. Es visu dzīvi dzīvoju pārliecībā, ka Somija ir milzīga. Es zināju, ka Grenlande nav tik liela, kā to mālē, bet nekad nebiju attiecinājis to uz Somiju. Nu tad lūk, kad mēs tikām līdz Jivaskilai, izrādījās, ka esam krietni pavirzījušies uz Ziemeļiem un līdz Lapzemei vairāk nav nemaz tik neiedomājami tālu un laicīgi izvirzot sev šādu mirkli, noteikti būtu aizbraukuši.

Jyväskylä

Apsvērām domu Jivaskilā palikt pa nakti, taču rezultātā nolēmām doties atpakaļ uz Dienvidiem.

Pilsēta bija visai atšķirīga no iepriekš redzētajām, tā atšķīrās ar arhitektūru, izteikto reljefu, sniegu un ledu.

Izstaigājuši pilsētu nolēmām aiziet kaut kur paēst, taču neko sakarīgu neatradām un nobāzējāmies Hesburgerā.

Man bija izdevība apēst negaršīgāko hamburgeru savā dzīvē, ko vēl ilgi pēc tam nožēloju.

Kopumā pilsēta atstāja ļoti labu iespaidu un neredzot to, Somiju mēs būtu atcerējušies pilnīgi citādāku.

Kad bijām izstaigājuši pilsētu, bija pulkstens trīs.

Saulrieta stunda.

Uz ziemeļiem ziemā braukt nav labākā ideja ne jau tāpēc, ka auksti, bet gan tāpēc, ka jo tālāk brauc, jo īsākas paliek dienas līdz dienas gaisma pavisam pazūd.

Bet kādreiz polāro nakti gribētos redzēt.

Tampere

No Jivaskilas devāmies uz Tamperi, pa ceļam rezervēju pārsteidzoši lētu dzīvokli ar divām pietiekoši lielām istabām un vienīgais, kas pamatoja tā zemo cenu (28€+6€) bija tas, ka par gultasveļu un dvieļiem bija jāmaksā atsevišķi, ka dzīvokli kopa paši apmeklētāji un saimnieki ieradās visai reti. Atslēgas no dzīvokļa bija paslēptas velosipēda somiņā aiz mājas. Kamēr meklējām atslēgas, atradām kādas sieviešu kurpes un vēl kaut ko kaimiņu velosipēda maisiņā.

Dzīvoklis priekš kaut kā tik lēta, turklāt, Somijā, bija samērā ok. Pirmais, kas mūs sagaidīja pie durvīm, bija miris robotiņš, kurš atžirga nonācis pie lādētāja un ar skaļu troksni metās mums virsū, radot iespaidu, ka tūlīt pieskrienot klāt sprāgs.

Bez lielās istabas bija arī otra, apmēram tik pat liela, bet to mēs atradām ne uzreiz. Nolikušies dzīvoklī devāmies uz Nokiu.

Nokia

Nokia praktiski ir Tamperes priekšpilsēta un vienīgais iemesls, kāpēc devāmies turp bija tās nosaukuma līdzība ar visiem pazīstamo mobilo telefonu ražotāju. Izrādījās, ka saistība nav nejauša un firmas nosaukums ir cēlies no pilsētas nosaukuma.

Nokiā nebija vispār nekā, ko redzēt, izņemot smieklīgu nāras/roņa skulptūru. Iegājām lielveikalā, nopirkām šo to un devāmies atpakaļ uz Tamperi.

Tampere

Pēc atgriešanās dzīvoklī nometām iepirkumus un aizgājām uz pilsētu.

Sākumā netīšām iebridām kapos, kuros dega daudz svecīšu, kas visai izbrīnīja.

tad ilgi maldījāmies, lai apskatītu Kālevas baznīcu, kurai bija jābūt baltai, bet izgaismota tā bija dzeltenbordīga, tāpēc no rīta, kad atkal braucām tai garām un tā bija balta, bija sajūta, ka tas ir kaut kas pavisam cits.

Centrs sastāv no daudzām jo daudzām deviņpadsmitā gadsimta manufaktūru ēkām, kas ir visai simpātiski, arī kopumā pilsēta izrādījās krāšņāka, kā vidusmēra Somijas pilsētas.

Tampere ir celta divu ezeru tikšanās punktā un ezeru līmeņa atšķirība ir vairāki metri, kas veido ūdenskritumu.

Uz ūdenskrituma ir uzcelta elektrostacija un visa pilsēta ir veidojusies līdzīgi ostai.

Līdzību ostas pilsētai pastiprina ezera osta ar zvejas kuģiem, prāmjiem, kuģiem restorāniem, atpūtas kuģīšiem un baržām.

Ezerus šķērso arī tilti, pa kuriem notiek auto un gājēju kustība.

Centrā tilts ar masīvām kailu vīriešu (un vienas sievietes) skulptūrām, kas atgādina Oslo Gustava Vīgelanda parku.

2. janvāris

No rīta devāmies uz skatu torni, kurš esot otrais augstākais ziemeļvastīs, bet palikām ne pārāk apmierināti. No 120 metru augstuma neko daudz redzēt nesanāca, jo logi bija netīri, bet pilsētu un ezerus klāja sniegs un ledus. Viss tāds vienmērīgi balti pelēks.

Bijām ieplānojuši izbraukt caur Turku un Espoo, taču kad tikām prom no torņa, bija ap pusdienlaiku un puspiecos bija jāčekojas uz prāmja, tāpēc Turku izlaidām un devāmies pa taisno uz Espoo, pa ceļam iebraucot Hamenlinnā.

Hamenlinnā neatradām ko darīt vai redzēt, tāpēc devāmies tālāk uz Espoo, kur atkārtojās stāsts ar Hamenlinnu.

Espoo

Espoo ir Helsinku piepilsēta, apmēram, kā mūsu Ogre, kur, tehniski, kaut kas ir – biznesa kvartāli, rūpnīcas, dzīvojamie masīvi… Espoo iedzīvotāju ziņā ir otrā lielākā pilsēta Somijā. Reāli tie ir Helsinki. Izbraucām cauri un devāmies uz Helsinkiem.

Helsinki

Kad iebraucām Helsinkos, līdz čekinam bija palikusi stunda, tāpēc ja būtu braukuši caur Turku, noteikti prāmi būtu nokavējuši. Regitai gribējās ēst, tā nu devāmies meklēt vietu, kur paēst. Nonācām kādā vietā, kur piedāvāja visai garšīgus burgerus, taču tā kā visu gatavoja nesteidzoties, sanāca ēst ļoti ātri, kad atnesa ēdienu, līdz čekošanās beigām bija palikušas minūtes 12-15. Tā nu ļoti ātri norijām visai garšīgu maltīti un metāmies meklēt ceļu uz čekinu. Piebraucām pie čekošanās rindas pēdējā minūtē.

Brauciens bija mierīgs un vīnu nedzērām, tāpēc likās turpināmies nebeidzami.

Tallinn

Nonācām Tallinā pēc sajūtām pilnīgā tumsā, taču šī sajūta pilnībā izgaisa, kad aizgājām uz vecpilsētu.

Vecpilsēta bija pārpildīta ar krieviem.

Visur, kur bija atļauta auto kustība, bija mašīnas ar Krievijas numuriem.

Vecpilsētā gribēju parādīt Regitai panorāmu, kuru mēs pirmoreiz atradām ar Ainu kaut kad 2004. vai 2005. gadā.

Toreiz bijām atbraukuši uz Nightwish koncertu.

Pēc tam es tur biju, kad braucām apkārt Baltijas jūrai kādā 2009. gadā un nonācām Tallinā tāpat, kā šodien – ar prāmi no Helsinkiem.

Izstaigājot visu vecpilsētu, mēs atradām trīs lieliskas panorāmas vietas, taču īsto tā arī neatradām.

Tallinā joprojām bija saglabājusies Ziemassvētku noskaņa – egle, Ziemassvētku tirdziņš un cilvēku pūļi, visur krāsainas gaismas virtenes.

Kamēr mēs ar Regitu staigājām apkārt, izrādījās, ka Ivaru vajāja pārkingu kontrolieris – vajātājs, tāpēc sanāca kādu laiku viņu meklēt pa vietām, kur viņš bēguļoja no vajātāja.

Pārdomas un novērojumi par Somiju

Pirmais, ko pamani Somijā – gājēju ietves ir nobērtas ar smalku granīta šķembu, kura ir ļoti neērta iešanai plus grādos, taču, kad piesalst – pieag virsmas laukums un kājas slīd daudz mazāk un pie apaviem nelīp pretīgā putra no sniega, smilts un sāls.

Acīmredzot tas arī izskaidro, kāpēc ir tik daudz cilvēku zamšādas apavos, pie mums zamšādas apavus ir jāpērk katru sezonu, ja ne vairākas reizes sezonas laikā.

Ceļi pilsētās tiek kaisīti ar kaut ko, kas, izskatās, nesatur sāli, taču ārpus pilsētas ceļi, izskatās, netiek kaisīti vispār. Visi brauc ar radzēm un ļoti mierīgi, tam, acīmredzot, ir iesmesli. Jau sen esmu domājis par to, ka taču lauku ceļus varētu nekaisīt, nu redzēju, ka satiksmi tas neapstādina, palēnina, bet neapstādina. Un cilvēki brauc prātīgi un netrako uz ceļa, kas ir forši. Un sarūsējušas mašīnas neredzējām, kaut arī notašķītas visas ir drausmīgi un šķiet, ka neviens netiek sodīts par nenolasāmiem auto reģistrācijas numuriem, jo nolasāmu numuru ielās ir mazāk, kā pilnīgi aizsmērētu.

Interesanti, ka ceļi kļūst slīdīgi pie aptuveni +4°C un Ivara mašīna slidinājās visai eleganti. Pārvietoties kājām arī ir visai interesanti, jo izskatās, ka šeit pie ledus visi ir pieraduši un komunālie dienesti īpaši neiespringst par to, ka kāds var pakrist. Jāpārvietojas lēnāk un prātīgāk, bet satiksme netiek apstādināta un cilvēki no ielām nekur nepazūd, tieši otrādi – cilvēku ir gana daudz. Bija moments Jivaskilā, kad vesels cilvēku pūlis devās augšā kalnā un pēc brītiņa mēs nolēmām arī aiziet un apskatīties, kas notiek kalnā, taču ar grūtībām tikām augšā pa trepēm, slīdot un turoties pie margām, bet kad tikām līdz augšai, izrādījās, ka tālāk jākāpj jau pa slidotavas cienīgu kalnu… ar šo uzdevumu gan mēs galā netikām, bet kaut kā jau tie vietējie tur uzrāpjas.

Helsinkos īpaši nemanījām, bet pabraucot nedaudz uz ziemeļiem praktiski katrā stāvvietā – gan publiskajās pie veikaliem un sabiedriskajām iestādēm, gan privātajās māju pagalmos ir elektrības kastes, pie kurām pieslēdzot mašīnu, dzinējam un salonā tiek uzturēta noteikta temperatūra, neļaujot aizsalt.

Ļoti bieži pie kāpņu telpām ir novietoti no birstēm saskrūvēti paštaisīti apavu tīrāmie. Ļoti ērti. Varētu būt jaungada apņemšanās uztaisīt kaut ko līdzīgu pie savas kāpņu telpas. Par šo ir jāpadomā.

Somijā, līdzīgi, kā Zviedrijā, pastu izvadā ar velosipēdiem vai speciāliem ratiem. Dažkārt velosipēds tiek apvienots ar ratiem, un šādi pasts tiek piegādāts arī ziemā.

Tā kā Somijas vēsture ir ļoti cieši sasitīta ar Krieviju un Zviedriju un lielu daļu no savas vēstures kalpoja par divu lielvaru kaujas lauku, pārsvars bija te vienā, te otrā pusē, daudzi somi ne tikai pierobežā salīdzinoši labi runā krievu valodā un zviedru valoda daudzās pašvaldībās ir otrā oficiālā valoda. Zviedru valodu visi, kā obligāto mācās skolā. Un protams – visi – gan lieli, gan mazi, ļoti labi runā angļu valodā.

Interesanti, ka valsts valoda tiek noteikta nevis valstī kopumā, bet gan katrā pašvaldībā atsevišķi. Tāpat katrai pašvaldībai ir atšķirīgs pašvaldības nodoklis.

Somijā ir vairāki monopoli, piemēram, alkoholu nav iespējams atrast lielveikalos, ir uzņēmums, kas tirgo alkoholu un ārpus specializētajiem veikaliem var nopirkt maksimums – alu. Lielākoties Alko veikali ir tur pat lielveikalos vai arī nelieli veikaliņi, kā pie mums Latvijas Balzāma veikali.

Otra lieta un lielākais watafaks, ko var sastapt praktiski visos lielveikalos un vairumā bāru un citu tautas pulcēšanās vietu – spēļu automāti. Spēļu automāti ir ne vien visur, tos arī spēlē. Tas ir, cik nopratu, valsts uzņēmuma monopols un līdzekļi tiekot tērēti labdarībai un azartspēļu ārstēšanai. Dažkārt liekas, ka somi izauga par gudru tautu un tika tālu no savām barbariskajām saknēm, bet dažkārt rodas jautājumi „kā?!” un „kāpēc?!”.

Šogad ir sanācis būt teju visās dārgākajās Eiropas valstīs un likās, ka cenu līmenis nevar nošokēt, taču nekā – nošokēja. Pārtikas preces ir ļoti dārgas un vikipēdija melo, ka Norvēģija, Zviedrija, Dānija un Anglija ir dārgākas un Eiropā pēc dārdzības Somija ir vien devītajā vietā. Individuālās sajūtas ir nesaskan ar izjūtamo šeit un tagad.

Jauno gadu mēs sagaidījām Lahti un astoņos pārsteidza salūts. Izrādījās, ka salūts ir priekš bērniem, jo bērni ejot gulēt pirms divpadsmitiem, tad nu viņiem redzēt salūtu nav iespējas, un kuru tad vēl interesē salūts, ja ne bērnus? Tā nu lielais pilsētas salūts bija astoņos, kā esot katru gadu un divpadsmitos, šķiet, bija tikai privātās petardes, kuras šāva teju nepārtraukti sākot no tiem pašiem astoņiem vai pat pirms. Nolēmām apskatīties, kā izskatās somu prezidents un ieslēdzām minūti pirms divpadsmitiem televizoru, taču prezidenta vietā bija dīdžejs Darude ar trans mūziku.

Tā kā Krievijā Jaunais gads ir galvenie no gada svētkiem (pat galvenāki par Uzvaras dienu), parasti ir vismaz nedēļu, bet dažkārt – divas garas apmaksātas brīvdienas. Tie, kas neēd salātus olivjē ar šampanieti un neskatās С легким паром ar prezidenta uzrunu, un kas var dabūt Šengenas vīzas (man šķiet, ka uz Somiju pat nav obligāti Šengenas vīza vajadzīga, šķiet, ka viņiem ir kaut kāda vienošanās un vienkāršāka iekļūšana valstī), dodas uz Eiropu. Mums Eiropa ir Vācija, Francija un Beļģija, krieviem – Baltija un Somija. Somijā gaidītu satikt krievus kaut kur pierobežā, nu, varbūt Helsinkos, bet tie ir visur. Tallinā igauņu valodu nedzirdējām vispār, pilna Tallina ar krieviem svētku noskaņojumā.

Pilsētas Somijā ir vairumā visai līdzīgas – ziemeļnieciski atturīgas un pelēkas, bez īpašām arhitektūras perversijām, vecākais no sastopamajiem arhitektūras stiliem ir jūgends un ziemeļu jūgenda saglabājies ir samērā daudz. Ja ne tas, izskatītos pēc Latvijas. Tas, kas atšķir no Latvijas ir tas, ka mums tomēr ir reklāmas izvietošanas noteikumi, kuri īsti neļauj paņemt jebkuru vēsturisku fasādi un visu nokārt ar lielākām un mazākām gaismas reklāmām visās LED’u krāsās. Un tas ir tas, ko naktī redzam jebkurā Somijas pilsētā. Spēļu automāti it visur un gaismas reklāmas lika domāt par Somijas radniecību ar Las Vegasu.

Somijā ir ļoti daudz koka apbūves un tā ir brīnišķīga. Neskatoties uz pēdējā gadsimta laikā pārdzīvoto, iepriekšējā gadsimta koka ēkas ir salgabājušās visai daudz un tiek uzturētas kārtībā.

Vēl viena lieta, kas priecē Somijas pilsētainavā ir soliņi. Tie ir daudz un dažādi un bieži vien dizaineru fantāzijas lidojums ir bijis neapstādināms. Pilsētas ir draudzīgas pilsētniekiem un aicina atrasties ielās. Kas ir visa dīvaini, ja ņemam vērā Somijas klimata īpatnības. Bet tik un tā patīkami.

Vēl viena lieta, kas aicināta izdaiļot pilsētu, taču rezultātā rada visai izteiktu pieres krunku jautājuma zīmes veidā ir milzīgas betona vai metāla klumbas ar sastādītiem kokiem.

Mobili koki, protams, ir forši, bet skats ir visai kropls. No labajām lietām par šīm klumbām varu pateikt vien to, ka Jivaskilā pie katra stāda bija klāt šiltīte ar nosaukumu un īsu aprakstu, ko mēs te redzam. Man arī gribētos zināt, kā saucas koki manā pilsētā un ar ko tos ēd.

Ja brauc baudīt pilsētainavas, laikam jau Somija nav īstā valts, kurp doties. Pilsētplānojums lielākoties ir pakārtots vietai, bet vietas ir kalnainas vai pie lieliem ezeriem, kas lielā mērā iespaido pilsētas ainavu un navigāciju tajā. Centrs parasti ir grūtāk piekļūstamā vietā – uz salas, līcī vai kalnā, kas nu kuram. Somijā daudz, kas liecina par to, ka te ir notikušas cīņas, taču pilis ir saglabājušās daudz mazāk, kā gaidījām, pārsvarā esot bijušas koka pilis, tāpēc jau pirms pāris gadsimtiem nekas nebija palicis pāri. Akmens pilis arī ir, bet vienīgā, ko mēs redzējām, bija Hamenlinā.

Somijā ir jauns simbols un tas ir ziemeļbriedis. Nevienu dzīvu ziemeļbriedi neredzējām, taču neskaitāmus rotājumus no visiem iespējamiem materiāliem mēs redzējām praktiski visās pilsētās, pilsētu laukumos, veikalu skatlogos, ēdienkartēs, atklātnēs un visur citur. Braucot caur mežiem ik pa laikam var redzēt finiera vai drāšu ziemeļbriežu siluetus. Nu, somus var saprast, labi pagatavots ziemeļbriedis, kā mēs pārliecinājāmies pirmajā dienā Helsinkos, ir visai garšīgs.

Ārpus pilsētas dienvidu un centrālā Somija ir bērzu un skuju koku meži un ezeri. Nebeidzami meži un nebeidzami ezeri. Vienam ezeram garām braucām gandrīz simts kilometrus. Šādos brīžos sāc saprast, kāpēc pilsētās ezeros ir zvejas, atpūtas un transporta kuģu flotes. Tādas nelielas iekšzemes jūras. Un vēl pārsteidza tas, ka visa Somija, jau sākot ar Helsinkiem, ir uz klintīm. Es to iepriekšējā reizē nebiju tā piefiksējis, bet jā. No Igaunijas pārbraucot līci ģeoloģija pilnībā mainās un auglīgās zemes nomaina, lai arī visai plakanas, klintis.

 

 

 

Comments

  1. Pingback: Vidzeme un Pērnava 03.,04.06.2017 – Es eju…

Ir ko piebilst: