Visvairāk Īrijā patīk daba… Kaut kā no vienas puses – nolaizīti un perfekti un tai pašā laikā visai mežonīgi – katra pļava ar perfekti līdzeni nopļautu zāli un smukiem, līdzeniem dzīvžogiem izskatās pēc golfa laukuma, un katrs otrais dārzs pēc daiļdārza, trešā pašā laikā ir acīmredzami attīstīta lopkopība, ļoti daudz aitu, bet pietiek arī zirgu un govju, bet tik daudz aitu es nekad nekur iepriekš nebiju redzējis…
Ārkārtīgi daudz fermu un “atvērto fermu”.. Īriem, līdzīgi, kā latviešiem, ļoti patīk uzsvērt, ka viss ir ražots Īrijā, atšķirība ir tā, ka ļoti daudz organisko lauksaimniecību produktu, pat ātrās ēdināšanas iestādēs raksta, kur dzīvojis un ko ēdis ēdamais lopiņš… Vietējie produkti garšīgi, pētot, ko var pagaršot Īrijā, biju pārsteigts, ka minēta maize, sviests un jogurts, bet izrādījās, ka šeit šie trīs produkti patiešām ļoti garšīgi un praktiski nesatur “liekus” piemaisījumus..
Ļoti daudz arī traktortehnikas… Lauku ceļi bieži vien izskatās sliktāki par mūsu pilsētas ceļiem – izdangāti, ar asām bedrēm, milzīgām peļķēm, un slikti salāpītām bedrītēm – nolēmām, ka gan asfaltu liek, gan bedres lāpa gan jau apmaiņā atbraukušie viesstrādnieki no Latvijas… Pirmās un otrās nozīmes un pilsētas ceļi lielākoties ir visai labā stāvoklī..
Braukšana vispār sagādā lielas galvassāpes – tomēr nemaz nav vienkārši braukt pa kreiso joslu, kad visu dzīvi ir braukts pa labo, un piedevām auto kultūra šeit ir ļoti dienvidnieciska – vairums – ne tikai lielākās pilsētās – Dublinā un Korkā, bet arī laukos, brauc visai agresīvi, nekautrējas izmantot skaņas signālu, bāzties bez rindas, aizšķērsot ceļu un strauji manevrēt un bremzēt…
No otras puses, vairums braucēju labprāt palaiž, dod priekšroku, kad tas nav nepieciešams un ļauj steidzīgajiem apdzīt sevi… Šoferu savstarpējā komunikācija pieklusinātāka, kā dienvidos, avārijas un tālās gaismas, kā komunikācijas līdzeklis arī tiek izmantots, bet ļoti reti, varētu būt ka tie ir iebraucēji no austrumeiropas… Dažreiz tiek izmantots kreisais pagrieziena rādītājs aicinot apdzīt.. Pateicība reti ir māšana vai rokas pacelšana, bet biežāk viegls mājiens ar galvu vai pirkstu pacelšana no stūres… Brauc visi un ļoti transporta ļoti daudz, sastrēgumi veidojas pat mazās pilsētiņās, kaut arī parasti visai ātri izbrauc… Daudz šauru ieliņu un vienvirziena ielu…
Burvīgākais īru satiksmē laikam ir ceļazīmes… Šķiet, ka izmērs ne vienmēr ir reglamentēts, piemēram, gadījās redzēt no gigantiskām zīmēm, kuras brīdina par iespējamiem bērniem uz ceļa, līdz miniatūriem (mazākais, ko manīju, varēja būt mazāks par 15cm diametrā) ātruma ierobežojumiem, kurus, starp citu, kontrolē jau no milzīga attāluma pamanāmā spilgtā busā novietots radars… Zīmes ir skaistas un saprotamas, piktogrammas gaumīgas, dažreiz pat komiskas, pat šrifti pietiekoši veiksmīgi izvēlēti… Tikai pēc trīs dienām, ko braucām pa Īriju, pamanījām, ka nav zīmes “galvenais ceļš”, taču izanalizējot atradām, kas to aizstāj..
Bez ceļa zīmēm satiksmes regulēšanu nodrošina arī ar asfalta krāsojumu un tekstuālo zīmju palīdzību, piemēram, gabaliņu pirms gājēju pārejas, ja tā ir aiz līkuma, būs zīme ar brīdinošu uzrakstu un vairākas reljefas svītras un uzraksts “SLOW” uz asfalta perpendikulāri braukšanas virzienam.. pilsētā uzrakstīts un ar bultiņu parādīts, kurā virzienā jāskatās pirms šķērsot ielu… Starp citu, daudzās vietās uzraksts “SLOW” pietiekoši efektīvi aizstāj “guļošo policistu”.. Ātruma ierobežojumi visai liberāli, reti kur mums sanāca sasniegt atļauto braukšanas ātrumu, ir jābūt visai dīvainam, lai brauktu pa serpantīnu ar 100km stundā, vietējie arī to nedara..
Runājot par vietējiem, cilvēki interesanti un pēc Portugāles ir manāms kontrasts – tuvāki spāņiem, kā portugāļiem, galīgi neizskatās un neuzvedas, kā tas gandrīz ziemeļniekiem pienāktos… Un cilvēki iet ēst un dzert laukā, sevišķi laukos, un ir ekspresīvi un draudzīgi un ar visiem sveicinās un ir gatavi runāt par laikapstākļiem… cilvēki ļoti daudz smēķē it visur… Tagad izņemot Spāniju, zinu vēl vienu valsti, kur var visai bieži redzēt mammas, kurām vienā rokā bērns, otrā – cigarete… Izpalīdzība kā dienvidniekiem – uz jautājumu “atvainojiet, kur varētu šī adrese”, pieklājīga sieviete impulsīvi atbild “oh, shit, show me your map” un kamēr kopā cenšamies noskaidrot, pienāk pēc izskata hobo, vai vismaz vietējā paba pastāvīgais iedzīvotājs, un tā nu mēs kopīgi eleganti atrisinām problēmu…
Jā, adreses ir problēma, tā vietā, lai piešķirtu mājai normālu numuru, nereti tai piešķir nosaukumu, un tas nepalīdz atrast meklēto, kartēs neraksta nosaukumus visām mājām, un pat ja rakstītu, atrast pēc numura, manuprāt, ir daudz vienkāršāk.. vienreiz mums bija iela un mājas nosaukums, otrajā reizē apgabals (apmēram, kā pie mums pilsētas novads) un lauku mājas nosaukums un trešajā – ciemata nosaukums un orientieris – melnas durvis… visas trīs reizes neiztika bez maldīšanās un zvanīšanās ar saimniekiem, kuru angļu valodu angļi nez vai saprastu..
Cilvēki Dublinā nereti runā smukā angļu mēlē – prieks klausīties… Bet tikko laukā no galvaspilsētas, valodas skanējums kļūst arvien daiļāks un nesaprotamāks, runājot ar vienu no māju īpašniekiem, es varēju saprast labi, ja 30% no viņa teiktā… Visas galvenās ceļu norādes ir divās valodās (tai skaitā, arī navigatorā), uz auto numurzīmēm norādīta izsniegšanas pilsēta tikai gēļu valodā, taču neredzēju nevienu grāmatu vai preses izdevumu gēļu valodā, pāris reizes sanāca dzirdēt to, ko es identificēju, kā gēļu valodu, runātāji pārsvarā bija jauni cilvēki, runāja ļoti ātri, berot vārdus, valoda skanīga un melodiska…
Bet par oficiālo valodas lietojumu man radās priekšstats, ka tas ir sava veida nacionālisma izpausme, kam ar reālo nepieciešamību maz kopīga, kā citādi izskaidrot to, ka nekur nevar redzēt paziņojumus par gada tirgiem vai aušanas sacensībām īru valodā – visur ir angliski… Oficiālais gēļu valodas lietojums nereti pasliktina uztveri.. Nu jā, mans priekšnieks apgalvo, ka viņa tēvs ir īrs, un jautāts par īru valodas izplatību, pārjautāja – “tā dīvainā valoda, kurā neviens nerunā?”
Viena no lietām, kas nedaudz biedēja braucot šurp no Portugāles, bija cenas, taču izrādījās, ka nav nemaz tik traki.. jā, ir dārgāk, kā Latvijā, taču kopumā izdzīvot var…
Otra lieta, kas uztrauca, bija mērvienības, likās, ka te ir imperiālā mērvienību sistēma, izrādās, ka ir Celsija grādi, kilometri, litri un kilogrami, bet runājot ar vietējiem, garumu sauc collās un pēdās…
Kas pārsteidza – šeit joprojām ir skolas, kurās mācās tikai zēni vai tikai meitenes..
Braucot uz Īriju likās, ka obligāti jāņem līdzi pārveidotājs rozetēm, taču no “ībeja” neatnāca laikā.. māsa parādīja, ka tā nav problēma un viss tiek atrisināts ar banāla ausu kociņa vai zobu tīrāmā palīdzību, burvīgi…
Īrijas arhitektūra atgādina pasaku filmas un filmas par Īriju, daudz pelēkās un brūnās krāsas, daudz 12. – 13. gadsimta ēku, daudz normāņu ietekmes, modernā apbūve stipri atgādina Angliju…. Kopumā ļoti patīk viss redzētais, veikalu un citu sabiedrisku vietu dizainiskais un arhitektoniskais noformējumi ir ļoti patīkami, neredzēju nevienu kliedzoši drausmīgu šriftu izmantojumu reklāmās vai izkārtnēs (pie mums, atkarībā no pilsētas, bet pārsvarā vairāk par pusi), pārsvarā srifti izvēlēti ļoti gaumīgi… Būvniecībā ļoti daudz izmantots akmens – tas veldzē manu sirdi…
Bet atgriežoties pie dabas – tagad šādi kalni un pauguri saistīsies tikai ar Īriju, līči, fjordi, augu valsts bagātība… Tāda īsta pasaku zeme.. un miglās tītās alejas un ūdenstilpnes, viss tik spocīgi un mīļi… Un visu laiku līst, par tad, kad nelīst… Šobrīd, kad rakstu, aiz mana loga trako vētra, vējš ir tik skaļš, ka gulēt praktiski nav iespējams, bet okeāns, kurš ir tikai nedaudzu metru attālumā, vispār nav saskatāms aiz lietus plīvura.. un ir arī piķa tumsa – šeit, ārpus pilsētas praktiski nav gaismas piesārņojuma, bet netālu esošās bākas gaismas kūlis tik un tā nav saredzams…
Comments
Nemaz nezināju, ka Tu māki tik tēlaini rakstīt:) Ļoti skaists apraksts