Izbraucām no mājām 14. aprīlī un ar īsu pauzi, kad biju atbraucis uz Rēzekni, lai piedalītos konferencē, atgriezos mājās tikai 20. maijā. Regita vēl turpina atrasties ceļā un mājās būs tikai 5. jūnijā. Pa šo laiku pabiju Beļģijā, Horvātijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Somijā, Igaunijā un Čehijā. Un šajā laikā reti kad sanāca vairākas naktis gulēt vienā un tajā pašā gultā.
Pa pāris nedēļām nolēmām, ka brauksim uz Horvātiju, Regita operatīvi saplānoja visu, lidojam caur Stambulu un dzīvojam Bosnijā Hercogovinā dabas parkā.
Mērens satraukums sākās, kad atcerējos, ka aizvēsturiskos laikos, kad es biju Turcijā, tur bija vīzas jāpērk un man nav pases, kur to iespiest. Uzzvanīju Santai un viņa paskaidroja, ka vīzu nav, bet bez pases mani Turcijā neviens iekšā nelaidīs. Elīna daļēji apstiprināja to pašu un arī valsts migrācijas pārvaldes mājaslapā valstu sarakstā, kur var ceļot bez pases Turcija un Bosnija Hercogovina minētas nebija. Ka man nav pases es konstatēju piektdien vakarā, lidojums svētdien, tāpēc kaut ko mainīt jau par vēlu.
Atbraucām uz lidostu noskaņojumā, ka mani kurā katrā brīdī var aizturēt un ar ID tālāk nelaist, ejot caur security man palūdza „atveriet lūdzu somu tur, kur jums ir nazis”. Arī bārda aizdomas galīgi nerada. Paņēma iekāpšanas karti, domāju, ka veiks kādu atzīmi, bet nekas. Tikām cauri.