Portugāles dienvidi, Īrijas dienvidi (12. – 23.01.2016.)

12.01.2016 – Rēzekne – Rīga – Faro – Albufeira

Tā jaunais gads sākas ar ceļojumu. Mēs bijām seši – vecāki, Aija ar Valteru un mēs ar Regitu, devāmies baudīt sauli un piedzīvojumus laikā, kad tikai dažas dienas atpakaļ Celsija grādu skala rādīja par 28 vienībām mazāk, kā ir nepieciešams, lai sasaltu ūdens pie normāla atmosfēras spiediena. Portugālē pēc dažādām prognozēm bija sagaidāms no lietus ar orkānu līdz vasarai ar 28 grādiem, putnu čalām un magnoliju ziediem. Kā vēlāk varējām pārliecināties, patiesība, kā jau parasts, izrādījās kaut kur pa vidu.

2016-01-12 14.03.15

Faro mēs ieradāmies pēc garum gara ceļojuma – mūsu ar Regitu gadījumā tās bija 4 stundas mašīnā uz Tīraini, 3 stundas līdz Mančesterai, 1 stunda lidostā un vēl gandrīz 3 stundas līdz Faro, kas rezultātā dod daudzas stundas nogurdinošas nīkšanas. Pārējiem izkrita pirmās četras stundas, bet arī tas sevišķu dzīvesprieku neraisīja. Faro mēs ieradāmies pulksten deviņos, mājās bija jau pulkstens vienpadsmit un visa diena bija pavadīta ceļā.

Aija bija vienojusies, ka kempera saimnieks sagaida mūs lidostā, sagaidīja arī, tikai pavisam ne tur, kur mēs izkāpām. Ieelpojuši vēso un dzidro 10 grādus silto Portugāles vakara gaisu noklausījāmies instrukcijas par pareizu un drošu kempera lietošanu un atdevām biezum biezu žūksni skaidras Eiropas valūtas (maz kas var gadīties pa ceļam, Lisabonā daļu dabūsim atpakaļ, pieņemsim, ka nododam glabāšanā).

Kempera īpašnieks izrādījās flāms, kādreiz fotogrāfs un nopietna foto ateljē un studijas īpašnieks, taču pienākot ciparu laikmetam, nācās biznesu pārdot un ko cilvēks 40 gados var darīt, ja ir pārdevis biznesu. Bija divi ceļi – atdoties pusmūža krīzei, sākt lietot narkotikas (valsts likumdošana, par laimi, nav pret), prostitūtas (tā kā arī drīkst) un eitanāziju (jā, arī to it kā bez liekām problēmām), vai pamest sievu un bērnus un doties tālēs zilajās. Mūsu varonis izvēlējās trešo ceļu – pārdeva visu palikušo,  paņēma sievu un bērnus padusēs un devās uz dienvidiem – runā, ka siltais Vidusjūras klimats (Atlantijas okeāna krastā, protams) neļauj attīstīties reimatismam, artrītam un citām kaitēm, bet 40 gados kas zin, kas jau sāk pamazām attīstīties. Tā nu pēdējos 10 gadus visa 4 cilvēkus lielā saime dzīvo Faro un ģimenes galva fotogrāfijas vietā tagad nodarbojas ar kemperu biznesu.

Vienojāmies, ka Rene mūs aizved līdz iepirkšanās centram, kur šajā vēlajā stundā vēl var iegādāties pārtiku ātrām vakariņām un palaidām uz visām 4 pusēm. Paši devāmies lielveikalā un iegādājāmies daudz daudz pārtikas tuvākajām dienām. Atstājuši iegādāto kemperī, paši devāmies izzināt Faro pilsētu. Un notika tas, ko prognozēja Aija ar Valteru, kuri šajā pilsētā bija, pēc pašu vārdiem, nodzīvojuši 3 dienas.

2016-01-12 23.09.24Pilsēta izrādījās garlaicīga. Garlaicīga un ē… garlaicīga ļoti garlaicīga un pelēka. Kaut kas atgādināja Portugāli, bet tā pavisam nedaudz. Patika bruģētās ieliņas, mājīga maza pilsētiņa, izskatījās, ka kādreiz te ir bijusi pamatīga rūpniecība, bet tagad palikusi tikai osta. Tātad secinājums – Faro ir maza, pelēka, garlaicīga un skaista pilsēta – osta. Izņemot caurbraucot uz dažām stundām, paredzu, ka vairāk šeit laiku nepavadīšu.

2016-01-13 00.05.21Es uzstāju, ka mums ir jāpaēd laukā, bet Aija ar Valteru teica, ka tik vēlu nekas, atskaitot Makdonaldu, nestrādās, izejot teju visu pilsētu, nācās konstatēt, ka patiešām – otrdienā pēc pulksten vienpadsmitiem vakarā šajā Portugāles nostūrī praktiski viss ir ciet. Beigās tomēr uzbridām kādai pankūku un sviestmaižu vietai, kur pasūtījām sviestmaizes, tā nu pirmās vakariņas Portugālē izvērtās ātro uzkodu konsumēšanai sēžot pie galdiņa blakus remontējamai ielai (biju manījis ļoti izteiksmīgu fotogrāfiju, šķiet, Aijas telefonā).

Paēduši devāmies uz kemperi un sākām ceļu. Nolēmām nakšņot Albufeirā, lai rīt tuvāks ceļš. Albufeira salīdzinājumā ar Faro izrādījās pasakaini skaista un es pat teiktu, ka vēlētos atgriezties šajā pilsētā, lai redzētu to saules gaismā. Un jāatzīst, ka es laikam, izņemot Valteru, biju vienīgais, kas kaut ko no tās redzēja. Maldījāmies ilgi un dikti, lai atrastu vietu stāvvietai, un vienā vietā es devos meklēt stāvvietu kājām, tad arī nonācu pasakainā vietā, kur tepat blakus bangoja okeāns. Bet stāvvietas nebija un tā nu devāmies tālāk. Stāvvietu atradām blakus jūras vārtiem, kur arī palikām nakšņot. Mēs ar Regitu iekārtojāmies „troņa vietā” – platajā un mīkstajā guļvietā virs kabīnes, vecāki pa vienam divstāvu gultā, Aija ar Valteru ieņēma vietu saliekamā galdiņa vietā.

2016-01-13 09.10.06

 

13.01.2016. Albufeira – Praia da Marinha – Alvor – Lagos – Cabo de Sao Vicente – Monsaraz

Pamodāmies pirms saullēkta, laukā vēl bija tumšs un vienīgi gar apvāršņa malu bija manāma teju saskatāma rītausmas blāzma. Pamodāmies pēc īsa miega, neizgulējušies, joprojām saguruši un sāpošām miesām. Bija Regitas dzimšanas diena, mēs bijām Portugālē, laukā smaržoja pēc ziediem un Okeāna, bet mirkļa svinīgums bija nozaudēts. Runājot par Okeānu – Aija ar Valteru to joprojām sauca par Vidusjūru, jo kāds portuģāļu kapteinis esot viņiem teicis, ka Atlantijas okeāns sākas tikai Portugāles rietumu daļā, es nespēju izprast, kā tā var būt, tāpēc turpināju saukt to par Atlantijas okeānu.

2016-01-13 10.52.17

Paēduši brokastis devāmies ceļā. Pēc īsas apspriedes izrādījās, ka es esmu vienīgais, kuru interesē Albufeira, tāpēc devāmies uz Praia da Marinha – vienu no skaistākajām pasaules pludmalēm un Portugāles vizītkarti.

2016-01-13 08.47.26Bija agrs un neskatoties uz stāvvietā novietotajiem kemperiem, cilvēku praktiski nebija. Pa taciņu pretī nāca kāds vīrietis, kurš norādīja ar abiem īkšķiem virzienā, no kura tas atnāca un pacēla abus īkšķus žestā, kurš Grieķijā vai Bulgārijā varētu būt visai aizvainojošs, taču šeit nozīmēja, ka norādītajā virzienā ir kaut kas ārkārtīgi baudāms.

2016-01-13 09.17.04Praia da Marinha ir okeāna krastā stāvošas izskalotas, šķiet, kaļķakmens klintis, izskalotas ārkārtīgi interesantās formās, ar atsevišķi stāvošiem ragiem, līčiem, grotiem, akām un citiem daiļumiem. Katrs spēlēja spēli – kurš tuvāk pieiet klints malai, lai teju balancējot uz vienas kājas uz šaura raga nobildētos uz burvīgā fona. 2016-01-13 10.58.39Visiem bija jautri un interesanti, katrs centās kaut kur ierāpties, aizrāpties vai norāpties. Un jo tālāk devāmies uz priekšu, jo skaistāki skati atklājās, kamēr izgājām vietā, no kuras turpmākais ceļš nelikās iespējams.

2016-01-13 10.41.31Atgriezušies gandrīz līdz kempera stāvvietai, atradām trepes, pa kurām varēja noiet uz smilšainu pludmali pie pašas jūras. Edgars devās peldēties, Aija iekārtojās gulēt pludmales smiltīs, mamma ar Regitu klīda apkārt un baudīja, mēs ar Valteru devāmies vākt akmeņus un gliemežvākus.

Šajā dienā mums bija trīs galvenie mērķi – šī te pludmale, brauciens ar laivu gar piekrastes klintīm un grotiem un saulrieta sagaidīšana vienā no pasaules galiem – Cabo de Sao Vicente – kontinentālās Portugāles tālākajā dienvidrietumu punktā. Pasaules skaistākā pludmale bija apgūta, izbaudīta un par ļoti labu esam atzīta, bet tagad pacēlās jautājums – kā būt ar laivām, kur ņemt? Sezona ir beigusies, visas apskatītās mājaslapas vienā balsī apgalvo, ka visa veida laivas būs pieejamas martā. Nolēmām braukt gar piekrasti un meklēt. Pirmā apstāšanās vieta bija Alvor, kura sākotnēji pat ietilpa šīs dienas plānos ar 2km maršrutu gar okeānu pa koka laipām, taču pēc tam padomājis biju tās izņēmis, jo nolēmu vairāk laika atstāt pludmalei un laivošanai.

Alvorā mūs nosūtīja uz tuvējo jahtklubu, bet jahtklubā izstāstīja, ka varam atgriezties martā un vizinātgribētāju netrūkšot. Devāmies uz Lagos.

2016-01-13 15.16.45Lagoša ir apmēram Rēzeknes izmēra pilsēta, viena no lielākajām Algarvē, vasarā kļūst par mūsu Jūrmalu, jo uz šejieni sabrauc tūristi no visas Portugāles un Tripadvisors pirms pāris gadiem esot iekļāvis 25 pilsētu, kas ir jāapmeklē dzīves laikā sarakstā. Kā jau šajā pasaules daļā ir pieņemts, pilsēta šeit ir ilgāk, kā 2000 gadus, un dažādos laikos šeit bijuši ķelti, romieši, mori, spāņi un milzums mazāku cilšu un šis tas no šīm ietekmēm ir manāms pilsētas gaisotnē arī šodien. No šejienes 15. gadsimtā aizsākās atklājēju laikmets, šeit 1444. gadā tika uzcelts pirmais Eiropā vergu tirgus un uz kādu laiku Lagoša kļuva par pasaules vergu tirdzniecības centru. Tepat ostā noenkurota precīza un funkcionējoša kuģa replika, pēc mūsu kapteiņa vārdiem, ar šādu pašu kuģi savulaik ceļoja arī Vasko de Gama.

2016-01-13 13.34.53Braucot caur Lagošai netālu no cietokšņa Valters pamanīja pie būdiņas stāvošu vīrieti un apstājās, es devos runāties un jā, izrādījās, ka vidusmūža anglis, kurš pirms četriem gadiem ir pārvācies uz Portugāli bēgdams no neviesmīlīgā Albionas klimata, patiešām piedāvā izbraucienus ar laivu. Viņš mūs aizveda uz biroju un drīz vien mēs visi sēdējām lielā motorlaivā, kura veikli lavierējot starp jahtām un bojām devās laukā no jahtkluba.

2016-01-13 13.48.11Brauciens bija fantastisks. Jūrā bija visai lieli viļņi, taču mūsu kapteinis lieliski pārvaldīja laivu un pazina jūru. Izveda mūs caur klintīm vietās, kur laiva gandrīz abās pusēs skārās akmenim un bijām pārliecināti, ka vilnis mūs sašķaidīs pret klinti. Mūsu kapteinis izmantoja viļņus, lai tie iznestu mūs cauri grūti izbraucamās vietās un manevrēja, lai otrā galā neietriektos pretī esošajās klintīs. 2016-01-13 14.22.55Kapteinis nerunāja daudz, tikai atbildot uz jautājumiem vai braucot garām kārtējai pludmalei stāstīja ko mēs redzam un īsus stāstiņus, piemēram, „šī ir Kartupeļu pludmale, nosaukta par godu tūkstoštajāuntajā gadā šajā vietā sadragātajam kuģim, kurš veda kartupeļu kravu”. Stundas laikā mēs nobraucām gar visu piekrasti, pabijām vairākos grotos, ik pa laikam skanēja vienbalsīgi „ah!” un „oh!” un iespaidu pietika, lai atgriežoties nebūtu sajūta, ka gribējās braukt vēl. Ar šiem iespaidiem varētu pietikt vairākām dienām, taču ne jau pie jūras gulēt mēs braucām uz Portugāli.

2016-01-13 14.48.08Palūdzām izsēdināt mūs no laivas centrā un pēc tam, kad visi pusstundu bija pielipuši kādā baznīcā esošai betlēmei, kur iemetot naudiņu notika kaut kāda kustība, izstaigājām cietoksni un mazās pilsētas ieliņas. Daļa no mūsu grupas pirmo reizi redzēja korķa izstrādājumus, kas ir Portugāles sava veida vizītkarte, tāpēc ilgi apbrīnoja sākot ar atklātnītēm un beidzot ar kleitām un somām no tīra korķa. Apsvērām domu kaut kur tepat paēst, bet nekas atbilstošs negadījās acīs, tāpēc devāmies vien atpakaļ uz kemperi un paēduši pusdienas, devāmies uz svētā Vincenta ragu baudīt saulrietu.

2016-01-13 17.23.42Cabo de Sao Vicente bija tieši tas, ko gaidījām – klints, kas paceļas augstu virs jūras ar bāku galā. Šeit mēs nonācām stundu pirms saulrieta un izrādījās, ka šeit ir sabraucis vairāk tautas, kā mēs redzējām visas šīs dienas laikā – sākot ar pensionāru ekskursiju, beidzot ar vietējiem hipijfermeriem ar kravas mašīnu pilnu ar  dzīvniekiem un vīnu, kurš tika konsumēts turpat uz mašīnas jumta vērojot saulrietu. Izstaigājuši visu, kur varēja nonākt bez maksas (es neesmu pārliecināts, ka kaut kur varēja nonākt par maksu, bet varētu būt, ka varēja tikt iekšā bākā), paņēmām šampanieti un devāmies sveikt Regitu saulrietā.

2016-01-13 17.30.06Saulriets izgāzās. Jā, saule strauji sliecās uz rietu un tūlīt tai jau bija jāsasniedz ūdens, kad priekšā parādījās mākoņu strīpa un noslēpa vietu, kur saule grima jūrā līdz brīdim, kad saule bija norietējusi pavisam.

Atgriezušies kemperī visi ieņēma savas vietas, daļa – ar nolūku gulēt līdz rītam, citi, ar nolūku doties tālāk, un devāmies četrarpusstundas garā braucienā līdz viduslaiku cietoksnim Monsaraz dažu kilometru attālumā no Spānijas robežas. Atbraucām pilnīgā tumsā un Valters noparkojās kādā laukumā, no kura, kā izrādījās nākamajā rītā, pavērās burvīga ainava.

2016-01-14 07.45.04

14.01.2016. Monsaraz – Evora – Santarem – Tramagal – Tomar – Casal de Sao Simao

2016-01-14 07.50.37

Monsaraz ir viduslaiku ciemats, kurš pilnībā atrodas aiz cietokšņa sienām. Kādreiz man šādas lietas likās ļoti romantiskas, kad braucu pa Spāniju vilcienā, redzēju nocietinātas pilsētas, man likās, ka kaut kas tāds dabā nevar eksistēt, jo visi cietokšņi ir nojaukti, lai dotu vietu auto transportam un neierobežotu pilsētu izplešanos. Taču laika gaitā izrādījās, ka cietokšņi un pilis ir retums tikai mūsu platuma grādos, bet palūkojoties tālāk uz dienvidiem, mēs redzam, ka teju katrā ciematā ir sava pils, un visai bieži ir sastopami arī nocietināti ciemati un pilsētas.

2016-01-14 07.51.40Nedaudz atkāpjoties no tēmas, atcerējos, cik pārsteigts jutos 31. decembrī Viļņas centrā konstatējot milzīgo nocietinājumu skaitu, tikai tad radās nojausma, ka Latvija, neskatoties uz to, ka kopš skolas sola mums potē, ka visā vēstures gaitā mēs esam cietuši no n-tajām lielvarām, tieši daļēji pateicoties šīm lielvarām, cietusi no nopietnas karadarbības ir salīdzinoši maz. Pateicoties šim apstāklim mēs joprojām esam zemnieku, nevis karotāju tauta. Un tautasdziesmās demogrāfijas uzlabošana ir apdziedāta ievērojami vairāk, kā karošana. Tā ka katrai monētai ir divas puses.

2016-01-14 07.54.47Pamostoties pirms rītausmas konstatēju, ka atrodamies ļoti skaistā vietā. Priekšā Alqueva ezers (es nezināju, kas tas par dabas veidojumu un joprojām nevienā kartē neesmu atradis tam nosaukumu, taču uzgāju stendu ar nosaukumu Lago da Alqueva) un Spānija (tobrīd es nezināju arī, ka mēs redzam Spāniju, un es pieļauju, ka pārējie grupas dalībnieki joprojām to pat nenojauš), un aizmugurē viduslaiku cietoksnis.

Es neko īpašu negaidīju no Monsaraz, iekļāvu to maršrutā tikai tāpēc, ka likās, ka citiem varētu būt interesanti, bet vienīgais reālais iemesls, kāpēc mēs braucām ap 200km nost no mūsu maršruta normālā, bija tas, ka man bija ļoti interesanti redzēt šo dīvaino dabas veidojumu, kas pavērās no cietokšņa mūriem un izrādījās ezers un parokot dziļāk – veidojums uz upes, kas tek no Spānijas caur Portugāli uz Atlantijas okeānu.

Monsaraz cietoksnis izrādījās viena apdzīvotajām vietām, kas šajā braucienā vizuāli atstāja uz mani vislielāko iespaidu. Šaurās ieliņas, balsinātās, no akmeņiem celtās mājas, burģis, tas viss veidoja absolūti sirreālu gaisotni, un tā kā mēs tur bijām saulrieta laikā, pilnīgi tukša, vienīgie trokšņi bija aitu zvaniņi kaut kur tuvējos kalnos.

2016-01-14 09.27.13No Evoras es gaidīju daudz vairāk. Iepriekš par šo pilsētu neko dzirdējis nebiju, taču vācot informāciju ceļojumam, par Evoru sanāca visai daudz palasīties un bija tik daudz vis kaut kā interesanta, ko šeit redzēt, ka gan jau būtu braukuši uz Evoru pat tad, ja būtu jātaisa 300 km līkums… tā kā mēs jau braucām uz Monsaraz, Evora bija pa ceļam. Pilsēta, kas iekļauta Unesco mantojuma sarakstā, pilna ar cietokšņiem, pilīm, arhitektūras artefaktiem sākot ar romiešiem, taču apskatot tuvāk visai pelēka un garlaicīga vieta. 2016-01-14 09.37.33Neesmu pārliecināts, varbūt ja šeit sanāktu padzīvot kādas dienas, varbūt arī domas mainītos, taču stundas laikā pilsēta apnika tā, ka devāmies projām un pat milzīgā gotiskā katedrāle un Diānas templis neglāba. Bet varbūt vienkārši laikapstākļi, kuri līdz šim brīdim bija visai sabojājušies, neļāva pilnībā izbaudīt pilsētas daiļumu. 2016-01-14 09.46.44Tā kā Monseraz tagad ir manā „vietu, kur atgriesties” sarakstā, tad gan jau sanāks vēl būt arī Evorā un pārliecināties, ka stipri kļūdījāmies.

Mums vajadzēja iepirkt ūdeni un produktus, tāpēc pēc Evoras iebraucām supermārketā, kur Edgars nepamanīja, ka nojumes ir zemākas par kemperi un norāva nojumei lampu un dabūja stipri saskrāpēt kempera jumtu. Cenšoties novērst bojājumus kemperim kopā ar veikala apmeklējumu mēs zaudējām stundu laika. Kopējais garastāvoklis, kurš jau līdz tam nebija spīdošs, visiem nokritās vēl vairāk.

2016-01-14 15.01.07Man gribējās pabūt Santarem. Šai pilsētā mēs ar Aldi nakšņojām pirmajā portugāles camino posmā un tā iespiedās atmiņā ar to, ka pilsēta atradās uz plato, uz kura bija jānokļūst, ar mazo un salīdzinoši tukšo pilsētas centru, ar supermārketu, kurā strādāja apburoša pārdevēja nēģeriete ar žilbinošu smaidu (melnie ārpus lielajām pilsētām ir liels retums Portugālē), ar mazo un mājīgo hostelīti, kurā nakšņojām un citronkoku (kurā auga milzīgi kilogramīgi citroni, viens no kuriem izturēja manā mugursomā visu Camino un atbraucis līdz mājām tika Regitai) zem kura ēdām vakariņas un pūtinājām mežonīgi sāpošās kājas. Santarem es arī biju sekundi no nāves, gandrīz pakļūstot zem ātrvilciena.

2016-01-14 15.08.50Mēs iebraucām Santarem pa lietu, daļa no grupas gulēja. Nolēmām nestāties un braukt tālāk. Bija nedaudz žēl, bet nevar jau visu gribēt, ja jau gribas nostaļģēt, jāiet Camino vēlreiz. Braucot laukā beidzot braucām pa vietām, kurām cauri gājām ar Aldi. Es gribēju iebraukt arī Golegā, kurā vismaz 40 cilvēki iesaistījās naktsmājas meklēšanā mums ar Aldi, taču Aija bija sarunājusi vīna darītavu, kura bija nostāk, tāpēc nācās arī to izlaist.

IMAG0405Sākumā atradām, kur dzīvo vīna darītavas Casal da Coelheira īpašnieks un kur aug viņa vīnogas, tad izrādījās, ka vīna darītava ir pašā Tramagal. Nuno sagaidīja mūs ar atplestām rokām un platu smaidu, parādīja mums visu, kas varēja būt rādāms un izstāstīja vīna radīšanas procesu sākot ar ražas novākšanu un beidzot ar pudeļu sūtīšanu uz veikala plauktiem. Bija milzums interesantu lietu, kuras uzzinājām no Nuno un to, kas man likās interesantākais, mēģināšu nehronoloģiskā secībā uzskaitīt… ne tikai saitībā ar vīna darīšanu, man bija iekrājušies arī citi jautājumi saistībā ar Portugāli:

  • vīna izgatavošanas process no vīnogu novākšanas līdz saliešanai mucās aizņem apmēram mēnesi, brīdī, kad tas tiek liets mucās, to jau var saukt par vīnu;
  • sarkano vīnu fermentē ar visām ogām un miziņām un miziņas ir tās, kam ir milzīga nozīme tam, kāda būs vīna krāsa, garša un aromāts;
  • baltajam vīnam sula tiek fermentēta bez ogām un miziņām;
  • agrāk vīns tika fermentēts betona rezervuāros ar koka durtiņām, tagad tas notiek nerūsējošā tērauda mucās;
  • 4 – 5 mēnešus pēc tam, kad vīns ir iepildīts mucās, saimnieks degustē vīnu no katras mucas un nosaka, kas tas būs, vienkāršāk sakot – ja paveicas – sanāk dārgais vīns, ja paveicas mazāk, ir Reserva. Reserva ir ne pārāk labi izdevies labais vīns.
  • Nuno ir izveidojis rozā vīna šķirni, kas nav tikai aperitīvs, kā parasti rozā vīni, bet var tikt dzerts arī pie gaļas vai zivs, 2014. gadā saņēma labākā pasaulē rozā vīna godalgu;
  • labais sarkanais vīns tiek pildīts pudelēs tikai pēc četriem gadiem;
  • muca ir nozīmīga vīna vecošanas procesā, no mucas vīns iegūst tanīnus un garšas un smaržas īpašības, un mucas noveco, pienāk brīdis, kad vīns no tās ir paņēmis visu, tad tas tiek pārliets jaunās mucās;
  • kad vīns ir sapildīts pudelēs, tas zaudē kvalitāti un atgūst to tikai pēc divām – trim dienām;
  • labie vīni, kuriem paredzēts ilgāks pudeles laiks, tiek korķēti ar veselā koŗķa korķiem, tās pudeles, kurām pudeles mūžs ir paredzēts īss – lētie vīni un Reservas tiek korķēti ar maltā korķa korķiem;
  • korķis nobriest 9 gadus, pēc deviņiem gadiem to noņem no koka, vāra, iztaisno, nogriež lieko, sagriež atbilstoša izmēra strēmelēs un tālāk jau griež laukā nepieciešamo formu;
  • 90% no rūpniecībā izmantotajiem eikaliptiem Portugālē aiziet papīra celulozes ražošanā;
  • Portugāle ir viens no lielākajiem rīsu eksportētājiem Eiropā;

Nuno deva mums garšot jaunu rozā vīnu, un apgalvoja, ka mēs esam pirmie, kas to garšo un atvadoties uzdāvināja kasti ar vīna asortiem un izstāstīja, kur ir vērts aiziet pārgājienā (laimīgā kārtā mums rītdien tieši tajā vietā bija paredzēts pārgājiens) un kā labāk aizbraukt uz Tomar, jo tur, kur plānojām braukt, kemperis nevarētu izbraukt. Pateicoties viņa pēdējam norādījumam sanāca redzēt visai iespaidīgas dabas un cilvēka mijiedarbības rezultātā radušās ainavas – akmens tiltus, pilis un braukt pāri milzīgam dambim.

Kristus konventa fasāde tiek restaurēta un tas ir nostiepts ar tīkliem. Un tā ir pēdējo gadu sērga ar arhitektūras pieminekļiem, kurus es vēlos apskatīt rūpīgāk un tie atrodas restaurācijā. Un tas, un galvenā ieliņa bija galvenās lietas, kāpēc es gribēju atgriezties Tomar.

2016-01-14 17.44.46Jau bija vakars un visi bija noguruši, pastaigājuši pa Tomar ieliņām, atradām nelielu restorānu, kur pavakariņojām. Edgaram tika atnests bakalau, kuru viņš laikam tagad atcerēsies visu dzīvi, pārējiem dažādas citas zivju vai gaļas maltītes, kas bija visai labas. Šajā gadījumā bakalau izrādījās stipri sālīta un pēc tam ilgi mērcēta un vārīta menca. Edgaram negaršoja. Mēs ar Aldi septembrī garšojām viņu sālītā veidā, garšoja pēc sāls.

Jau pirms vakariņām visiem bija slikts garastāvoklis, visi bija noguruši un katrs savā veidā izrādīja savu nogurumu un neapmierinātību ar dzīvi – kurš cenšoties ne ar vienu nekontaktēties, kurš atkal katram piekasoties un mēreni terorizējot.

No Tomar devāmies uz Casal de Sao Simao, no kurienes rītdien paredzēts pārgājiens. Nonākot tur, Edgars mēģināja apgriezties uz šaura un dubļaina kalnu celiņa un noparkoties, kā rezultātā visus pārbiedēja un norāva kemperim pakaļējo bamperi. Visi gāja gulēt klusējot, cenšoties viens uz otru neskatīties.

 

15.01.2016. Casal de Sao Simao – Piodao – Coimbra – Leiria

2016-01-15 08.07.28

Šī ceļojuma laikā bija vairākas konstantas lietas:

  • ar izņēmumiem Leirijā un Sintrā mēs modāmies vietās, kur varētu gleznot apburošas ainavas;
  • ar nelieliem izņēmumiem visu laiku vismaz viens bija dusmīgs vai noguris, bet biežāk vairums no mums;
  • bija ļoti daudz dabas, ļoti daudz piļu, ļoti daudz zaļuma un skaistuma;
  • Camino flečas it visur – kur tās bija, kad gājām?!
  • lielākā dienas daļa tika pavadīta mašīnā.

2016-01-15 09.28.12Mēs bijām kalnos eikaliptu mežā, no kalna pavērās skats uz ieleju, no kuras rītausmā cēlās balta migla. Izgāju nelielā rīta pastaigā pa takām un uztaisīju sev eikalipta spieķīti pārgājienam, kuru kaut kurā brīdī atdevu mammai, jo pats varēju tīri labi iztikt bez tā. Šodien plānojās divi pārgājieni, un viens no tiem sākās šeit. Tā kā plānoju, ka varēsim paēst brokastis pa ceļam, paņēmām visu līdzi.

2016-01-15 08.07.48Vakardienas uzbudinājums nebija pārgājis un pirmais mazais konflikts notika, kad bija jāizvēlas, kurā virzienā doties – Aija un Regita gribēja izvēlēties vienu, es uzstāju uz citu, palikām pie mana varianta, taču konflikts jau bija sācies.

Ceļš sākās skaistā portugāļu ciematiņā un veda gar kalnu upītēm, vecām pamestām akmens mājām, ūdenskritumiņiem, kalniem un vienā vietā pat šķērsoja taciņu, kur bija Camino fleča. Pa ceļam bija norādes, bet ik pa laikam pazuda. 2016-01-15 08.27.57Man maršruts bija ielādēts telefonā, taču tas neko daudz nedeva, jo noorientēties, kurā virzienā jāiet tāpat neizdevās. Vienā vietā nomaldījāmies tiktāl, ka nācās rāpties stāvā ar kaktusiem un dzeloņaugiem noaugušā kalnā. Viss gājiens izrādījās visai smags un nogurdinošs, bet visi bija tik iedvesmojušies, ka vienbalsīgi un entuziastiski nobalsoja par to, ka braucam iet nākamo pārgājienu. Šī taka bija atzīmēta kā viegla, nākamajai bija jābūt vidēji grūtai.

2016-01-15 09.28.26Pirms doties tālāk izlikām saulītē žāvēties rīta rasā un pāri strautiņiem brienot cauri izmirkušos apavus un zeķes un paēdām ātras brokastis.

2016-01-15 13.02.17Ceļš veda pāri augstiem kalniem ar asiem serpantīniem un fantastiskām ainavām. Un jau pa ceļam kļuva skaidrs, ka ciemats, uz kuru mēs braucam atradīsies kalnos un pārgājiens var izrādīties pat aizraujošāks par iepriekšējo.

2016-01-15 13.39.49Piodao ir neliels kalnu ieskauts ciemats ar Portugālei absolūti neraksturīgu arhitektūru – teju visas mājas celtas no klints izgriestām akmens plāksnēm, vecākās izskatās, ka celtas bez javas, vienkārši sakrautas plāksnes viena uz otras un uz koka sijām uzlikts akmens jumts. Bet ne tas bija savdabīgi, šādi celtas mājas pa laikam gadās redzēt Portugāles laukos kalnu apgabalos. 2016-01-15 13.42.21Interesanti bija tas, ka mājas pārsvarā bija daudzstāvu – augstas pelēkas kantainas cieši viena pie otras novietotas kastes ar nelieliem lodziņiem. Vēl lielāku pārsteigumu izraisīja baznīca. Šādas baznīcas es ne tikai Portugālē nebiju redzējis, es tādas vispār nebiju redzējis. Tā varētu būt kaut kāda portugāļu interpretācija par Gaudi arhitektūru.

2016-01-15 14.55.34Maršrutu, kuru biju sagatavojis neatradām, un bija ļoti žēl, jo šo 6 km garo maršrutu biju izvēlējies tauvu tilta dēļ. Izrādījās, ka ciemā ir trīs oficiāli maršruti ar atzariem. Mēs izvēlējāmies garāko – 10 km.

Ceļš sākās caur ciematu un sākumā veda gar kalnu pa terasēm, bet to, ka ejam pa terasēm sapratām tikai pēdējā ceļa posmā, kad pamanījām, ka kārtējās pretējā kalna terases, par kurām jūsmojam, ir tās, pa kurām tikko gājām… un būdami tur jūsmojām par terasēm uz pretējā kalna… kur atrodamies šobrīd. 2016-01-15 15.01.01Terases bija kā filmās par Ķīnu un pa tām pastaigājās pārlēkdamas no vienas uz otru aitas. Pa ceļam bija ciemats, kurā visi satikāmies (līdz šim gājām dažādā tempā), sabildējām ūdenskritumu un kaut ko nedaudz uzēdām. Un šeit es pamanīju, ka šajā kalnu ciematā mani intriģējušie attēli uz dažādu māju fasādēm izrādās krustaceļš.

2016-01-15 15.31.20Kad bijām mērojuši lielāko daļu ceļa, netālu no ciema ar nosaukumu Foz de Egua mani gaidīja milzīgs pārsteigums, Regita pamanīja tauvu tiltu. Es apvaldīju meitenīgu spiedzienu. Pirms nonākt pie tilta, kalnā veda šauras un ļoti augstas kāpnes, kur mums nebija jāiet, taču bija tik interesanti, ka nolēmām uzkāpt. Uz pirmās terases bija šķūnis, kur ielūkojoties konstatējām Betlēmes ainavu, taču ne klasiski plastmasas, bet ar simpātiskām stilizētām koka figūrām. 2016-01-15 15.59.54Augstāk pavērās kaut kas ārkārtīgi dīvains. No akmeņiem samūrēta milzīga dievmātes stella – altāris ar baseinu pakājē un tiltiņiem uz centrālo daļu. Blakus bija privātīpašuma zīme, tāpēc īpaši nelīdu tuvāk, bet no tā, ko paspēju apskatīt, likās, ka tas ir sava veida kapa piemineklis.

2016-01-15 16.07.58Nokāpjot līdz takai gaidīja nepatīkams pārsteigums, tiltam priekšā bija zīme, ka iet pāri ir aizliegts. Sākumā aizliegumu pārkāpa Valters, tad Regita pierunāja arī mani… bija forši.

2016-01-15 16.18.50Pa ceļam Regita ieraudzīja kāpuru rindu un visi metās bildēt.

Atgriezušies Piodao meklējām restorānu, izrādījās, ka visi ir ciet, izņemot to, kur negribējām iet, jo bija viscentrālākajā vietā, no kā pieņēmām, ka arī visdārgākais.

2016-01-15 17.05.54Restorāns bija labs un ēdiens pēc garā pārgājiena – garšīgs. Garastāvoklis pa divām dienām beidzot visiem bija pietiekoši uzlabojies, lai varētu teikt, ka visi ir apmierināti. Un iespējams, ka šeit arī vajadzēja palikt.

Devāmies uz Koimbru. Izgāšanās bija ar Santarem un Tomar un Koimbra arī nepievīla. Atstājām kemperi maksas stāvvietā, apmēram noorientējies pēc kartes visus vedu uz centru, gribēju parādīt savas mīļākās vietas un skatus Koimbrā. 2016-01-15 20.36.57Pēc stundas, kad dusmīgi bija jau visi, atgriezāmies pie akvedukta, kuram garām gājām pusstundu atpakaļ. Tālāk pēc kartes mēģināja orientēties Valters un viņam mūs kaut kur izdevās izvest. Joprojām man absolūti nepazīstamā vietā, bet beidzot mēs bijām pie upes, kas bija orientieris. Garastāvoklis grupā bija sasniedzis kritisko, tāpēc palūdzu Valteram, lai ved uz mašīnu… un izgājām vecpilsētas ielā… un pēc simts metriem bijām pie mašīnas. Ja mēs uzreiz būtu pagriezušies un gājuši uz pretējo pusi, pirmais krustojums bija vecpilsēta. Mēs būtu laimīgi visu izstaigājuši un devušies tālāk. Rezultātā mēs teju neko neredzējām un man izdevās savākt daudz mīnusiņus savā karmā. Šai brīdī sapratu, ka pa Camino vietām ekskursijas labāk nevest. Ja jau tik ļoti gribas, varu aizbraukt viens pats.

Klusējot un viens uz otru cenšoties neskatīties, devāmies uz Leiriju, noparkojāmies milzīgā stāvlaukumā un aizgājām gulēt.

 

16.01.2016. Leiria – Batalha – Obidos – Fatima – Rio Maior – Obidos – Peniche – Sintra

No rīta visiem joprojām bija visai nomākts garastāvoklis, un kad nonākot līdz pilij sapratu, ka tur mēs neko daudz interesantu neredzēsim, bet pēc pārējo reakcijas varēja manīt, ka izskatās, ka mēs gaidīsim desmitus, kad varēs tikt iekšā, centos ļoti taktiski vedināt kopējo domu uz to, ka te ir garlaicīgi un varētu braukt uz Batalju, kaut arī pašam par to vietu nebija ne mazākā priekšstata, jo to apmeklējamo vietu sarakstā ielika Regita. Batalja bija 15 minūšu brauciena attālumā.

2016-01-16 10.13.57Braucot kādā ciemā šosejas malā pēkšņi ieraudzījām milzīgu gotisku celtni. Kaut ko tādu es vēl nekad nebiju redzējis, jo ne Ķelnē, ne Parīzē, kur var redzēt šādu arhitektūru, bijis neesmu.

2016-01-16 10.17.13Par laimi izrādījās, ka tas arī ir mūsu brauciena mērķis. Pirms doties apskatīt arhitektūras brīnumu, iegājām bārā paēst brokastis. Bija daudz saldumu, mēs nogaršojām visus. Kolektīvais garastāvoklis bija glābts. Pa ceļam uz klosteri bija muzejs, kurš pēc bārmeņa vārdiem arī ir viens no Portugālē must see muzejiem ar apvidus vēsturi līdz pat paleontoloģijai (šeit apkārtnē daudz aizvēsturisku dzīvnieku, cilvēku un dinozauru ir izrakts), taču nevienu, atskaitot mani, paleontoloģija neinteresē, tāpēc devāmies vien uz klosteri. 2016-01-16 10.28.50Apgājuši apkārt, neskatoties uz manu parasto ieradumu iespēju robežās sakrālās celtnēs neiet par naudu, tomēr nopirkām biļetes un bijām iekšā. Un nenožēlojām nevienu centu. 2016-01-16 10.31.28Klosteris bija valsts nozīmes. Šeit bija apbedīti daudzi Portugāles valdnieki, šeit arī atradās kāda militāri nozīmīga atceres vieta. Pats vietas nosaukums „Batalha” nozīmē kauja, par godu… jā, kaujai… Joprojām šī vieta ir militāri nozīmīga, tepat klosterī atradās arī neliels militāras tematikas muzejiņš un divu nezināmu portugāļu zaldātu kapa vieta ar mūžīgo uguni un goda sardzi, kuras nedaudz komisko maiņu mums bija iespēja vērot.

2016-01-16 10.34.49Par pašu kloseri varētu rakstīt grāmatas un es domāju, ka tādas ir uzrakstītas ne viena vien. Galvenais, kas mani mulsina ir tas, ka es par to nekad nebiju neko dzirdējis, jo manuprāt, šādu arhitektūras pieminekļu pasaulē nav daudz, un man liekas, ka es savā dzīvē daudz ko esmu redzējis.

2016-01-16 11.15.21Pēc klostera apskatīšanas devāmies uz Obidos. Arī par šo vietu man nebija viedokļa un to bija pievienojusi Regita, Aija ar Valteru tur bija bijuši un bija zināmā sajūsmā par pilsētu cietoksnī. Kad līdz Obidos navigatorā bija palicis nepilns kilometrs, priekšā bija zīme, ka ar mūsu izmēra mašīnu braukt aizliegts, mēs tāpat taisījāmies to darīt, bet kāds šoferis, kurš brauca no tās puses pievērsa mūsu uzmanību un sāka skaidrot, ka šeit braukt nevajag un jābrauc tanī virzienā 6 kilometrus… izklausījās pēc 60, bet es nolēmu, ka pārklausījos. Mēs devāmies pretējā virzienā, jo no norādītā mēs atbraucām, un izrādījās, ka uz izvēlēto vietu mēs nevaram aizbraukt nekādi, jo visi pārējie ceļi arī ir ciet. Un tikai tad es sāku domāt, ka kaut kas nav tā… un atradu Obidoš, kura tiešām bija 60 km no šejienes. Un šeit bija pavisam cits ciems, ar tādu pašu nosaukumu. 2016-01-16 10.41.00

Tuvākā vieta pa ceļam mums izrādījās Fatima, tā nu devāmies uz Fatimu.

2016-01-16 12.07.23Pirms diviem gadiem, kad ar Aldi gājām Camino, bija iespēja veltīt lieku dienu vai divas un iziet caur Fatimu. Toreiz mēs pat nediskutējot nolēmām, ka neiesim un šis lēmums līdz pat šim brīdim ne reizi netika nožēlots. Taču intriga palika un redzēt gribējās, sevišķi pēc tam, kad kāds mūsu vācu ceļabiedrs, izrādījās, bija gājis caur Fatimu un mums gari un plaši raksturoja visas burvības, kuras mēs palaidām garām.

2016-01-16 12.10.01Jā, Fatimā viss izrādījās milzīgs. Milzīgs laukums, milzīga baznīca, kura Regitai izskatījās pēc konferenču zāles, vienā pusē, otra – klasiskāka – pretējā. Pāri laukumam uz ceļiem rāpo cilvēki. Ārkārtīgi daudz cilvēku. 2016-01-16 12.15.14Vietā, kur esot parādījusies dievmāte nepārtraukti notiek aizlūgumi, litānijas, rožukroņa lasījumi. Blakus tiek vairumā dedzinātas sveces un milzīgā ugunskurā tiek sadedzinātas no parafīna gatavotas slimības simbolizējošas ķermeņa daļas. Varbūt Regitai bija taisnība un pie vainas bija tas, ka viss redzamais izskatījās tik ekonimiski pamatoti, ka atstāja visai vāju iespaidu un es nopriecājos, ka mēs nenācām šurp kājām. 2016-01-16 13.07.03Kaut gan iespējams, ja atnāktu kājām, būtu paticis. Bija maz vietu, kas nepatika, kad gājām kājām, un iemesls tam varētu būt tāds, ka tās visas bija atpūtas vietas.

2016-01-16 15.47.10

No Fatimas devāmies uz sāls ieguves vietām, kur gan neko daudz neredzējām, taču es nopirku sāli saviem ķīmiskajiem eksperimentiem un uzzinājām par to, ka šādās vietās izmanto koka, nevis metāla slēdzenes, jo metāls ļoti ātri rūsē.

No šejienes devāmies uz īsto Obidoš un beidzot to atradām.

2016-01-16 17.31.33Šeit bija dīvaini. Uzkāpjot kalnā priekšā ir milzīgi plastmasas dinozauri jautrās krāsās, aiz žoga pastaigājas pundurbrieži, priekšā mūris. Vienojāmies, ka tiekamies sešos un mēs ar Regitu pēc tam, kad izgājām pa dažām mazajām ieliņām, uzkāpām uz mūra un devāmies apkārt mūrim, lai paspētu līdz saulrietam apiet apkārt un skatīt saullēktu, un bijām tieši laikā, kaut arī debesis atkal bija viegli apmākušās. Pēc saulrieta aizgājām uz tūristu ieliņu un izdzēruši ķiršu liķieri no šokolādes glāzītēm un apēduši pēdējās, ieklīdām gādā dārzeņu un grāmatu veikalā, kur bija visai daudz interesantas lietotas literatūras, taču pa visai augstām cenām. Veikalam īpašu omulīgumu piedeva tas, ka grīdu klāja vienkāršs paklājs vai kaurolīns un dega pieklusināta gaisma.. kādreiz ar Regitu gribam kaut ko līdzīgu uztaisīt Rēzeknē.

2016-01-16 17.33.04Atpakaļ ceļā uz tikšanās vietu pamanījām, ka priekšā esošajai baznīcai ir vaļā durvis un redzams grāmatplaukts ar grāmatu, uz kuras lieliem baltiem burtiem uz melna fona rakstīts Islam. Iegājuši iekšā nonācām vēl vienā grāmatveikalā. Izrādījās, ka baznīca ir pārvērsta par grāmatveikalu un izskatās visai dīvaini, bet interesanti. Neko tādu iepriekš nebija sanācis redzēt.

Pēc Obidoš visi bija izsalkuši, tāpēc nolēmām braukt kaut kur paēst un Aija pamanīja kartē kārtējo zemes ragu, devāmies uz to un jā, atradām restorānu, kur Aijas un Valtera zivju dziņa tika apmierināta, cik nu man izdevās saprast. Paēduši devāmies tālāk uz Sintru. Aija, Valters un Regita pēc garšīgajām vakariņām gulēja, bet Edgars meklēja, kur Sintrā var iebraukt un noparkoties. Beigās tomēr noparkojāmies praktiski ārpus pilsētas pa 20 eiro diennaktī (nākamajā dienā izrādījās, ka patiesībā bija jāmaksā tikai pusotrs eiro) un devāmies pie miera.

17.01.2015. Sintra – Cascais

2016-01-17 09.23.56

Par Sintru pirmo reiz dzirdēju septembrī, kad Camino poļu meitene stāstīja par to, ka pāris dienas tur ir pavadījusi, bet lai visu apskatītu, vajadzētu vismaz nedēļu un tā bija viena no fantastiskākajām vietām, ko viņa savā dzīvē esot redzējusi. Ārkārtīgi daudz sajūsmas. Pēc tam kaut ko līdzīgu stāstīja arī Anita un raksturoja Regaleiras parku kā kaut ko absolūti pasakainu. Pēc Anitas refleksijas nolēmu, ka Sintra patiešām ir jāredz.

2016-01-17 09.32.40Es biju izpētījis čupiņu Sintras karšu, man bija pat gatavs maršruts, kurš iekļāva praktiski visu, ko Sintrā būtu vērts redzēt, taču reālas nojausmas par Sintras ģeogrāfiju man nebija nekādas. Zināju tikai, ka ir pilis – daudz piļu, un ir parki, un tie aizņem milzīgas teritorijas. Nācās paļauties uz veiksmi un norādēm.

Tūrisma centru atradām ātri, iegūtā karte īpaši jēgu nedeva, pēc norādēm nonācām pie parka, kas izskatījās visai pievilcīgs, ar lielu augu dažādību un šaurām pievilcīgām taciņām, tāpēc devāmies kalnā augšā. 2016-01-17 09.36.37Pēc kāda laika nonācām vietā, kur pa nogāzi centās tikt augšā alpīnisti, vēl pēc laika izgājām krustcelēs starp divām pilīm, kuras vakar redzējām vēl ļoti lielu gabalu no Sintras esot. Sākumā devāmies uz 8. gadsimta moru pili – Castelo dos Mouros, apskatījām dažus artefaktus, tai skaitā viduslaiku kaula metamo kauliņu. 2016-01-17 09.43.23Pašā pilī iekšā negājām, jo ieeja bija maksas un viduslaiku pilis mēs līdz šim redzējām vairāk, kā tas būtu pieklājīgi cilvēkiem, kurus viduslaiku pilis interesē tikai un vienīgi, kā tūrisma apskates objekts.2016-01-17 09.53.29

Devāmies uz pili numur divi – Penas pili un parku – Palacio Nacional de Pena. Par ieeju parkā bija jāmaksā, bet lai tiktu pilī, par ieeju kurā arī bija jāmaksā, bija jātiek parkā. Izvērtās ilga diskusija, kuru interesē parks, kuru pils un vai vispār ir vērts atdot naudu par kaut ko, ko mēs paši nezinām, ko mēs īsti tur varam redzēt. Beigās tomēr nopirkām abas biļetes un ne mirkli nenožēlojām. Pils izrādījās visai specifiska un šeit atkal ir jāpiesauc Gaudi – tad nu lūk, domāju, ka kas tāds pat Gaudi varētu atnākt tikai skābes murgos.

2016-01-17 11.54.10Sākotnēji šeit bija 15. gadsimtā celts klosteris, uzcelts dievmātes parādīšanās vietā, taču 18. gadsimtā klosteris stipri cieta no zibens un 1755. no Lielās Lisabonas zemestrīces, kura starp citu, iznīcināja lielāko daļu Lisabonas. 19. gadsimta vidū klostera drupas tika pārvērstas par karaliskās ģimenes vasaras rezidenci. 2016-01-17 11.57.38Pilī, kā jau parasti, dažādas daļas ir būvētas dažādos laikos, un ir daudz saglabājies no sagrautā klostera daļām. Taču jāatzīst, ka no visām pilīm, kurās līdz šim esmu bijis, šī vienīgā izskatījās visai patīkama un ērta dzīvošanai. 2016-01-17 11.58.21Tajā bija arī tualete (starp citu, gan klozetpods, gan bidē bija apgleznoti ar Portugālei raksturīgajām zilajām ainavām) vanna ar dušu. Visskaistāk mēbelēta izrādījās smēķēšanas istaba, mēbeles bija ar ārkārtīgi smalkiem un elegantiem kokgriezumiem. 2016-01-17 12.01.50Novērtējām, ka viena tāda krēsla izgatavošana varētu maksāt kā vidējs dzīvoklis Rīgas centrā.

Penas parks aizņem 200 hektārus un iekļauj koku sugas teju no visas pasaules. Mamma priecājās par kamēlijām, es par sekvojām, bija arī melnie gulbji un kazas, un zirgi, un visāda citāda eksotika. Kamēr staigājām, Egars ar Valteru ejot uz tualeti, izgāja laukā no teritorijas, bet biļetes palika pie mums. Tomēr Valteram izdevās pierunāt apsargus ielaist iekšā pēc tam, kad apsolīja atstāt ķīlā foto kameru (ko gan nenācās darīt).

2016-01-17 14.52.26Kad devāmeis projām, Aija piedāvāja pretējo virzienu un tā nu mēs nogājām vairākus kilometrus pretējā virzienā pirms es nolēmu pārliecināties, nācās doties atpakaļ. Es biju ar mugursomu un vienā brīdī konstatēju, ka tā man sagādā sāpes, tad sapratu, ka nevaru pagriezt galvu un pacelt rokas. Pasaucu Valteru un atdevu viņam mugursomu un turpināju ceļu kā robots, un kad serpentīnos visi laidās uz nākamo posmu pa taisnāko ceļu, es gāju apkārt, jo nevarēju paskatīties uz leju un neredzēju, kur jāiet, tāpat arī nevarēju sasprindzināt muguras un kakla muskuļus bez asām sāpēm.

2016-01-17 15.07.14Atgriezušies pilsētā devāmies uz tūrisma centru, lai noskaidrotu, kā tikt uz Regaleiras parku un atrast kādu aku, kuru gribēja redzēt Valters. Izrādījās, ka aka arī atrodas Regaleirā un parks ir visai tuvu. Pa ceļam Aija sazvanīja savu draudzeni – fizioterapeiti un uzzināja, ko darīt manā gadījumā. Aija centās vilkt man galvu uz augšu un tad stiept, un tas nedaudz palīdzēja. Man es varēju nedaudz pagriezt galvu.

Regaleirā arī bija maksas ieeja, taču maksa bija salīdzinoši visai zema. Parks bija viens no skaistākajiem, ko esmu redzējis – skaista arhitektūra, lielisks plānojums, daudz alu un ūdenstilpņu, taciņas, kāpnītes, labirinti. Arī šeit nāca prātā Park Guell, bet šis bija izklaidējošāks.

2016-01-17 15.45.57Tepat parkā paēdām pusdienas, mamma konstatēja, ka Penas parkā neveikli izgrieztā kāja ir sastiepta un tagad sāk mežonīgi sāpēt, tagad mēs bijām divi ar traumām.

Akā bija lielas akmens durvis, kuras es mēģināju aiztaisīt, to pamanīja japāņu tūristi un sāka aktīvi filmēt. Nācās pozēt un taisīt durvis, kas nemaz nebija viegli, sevišķi ar stīvu muguru, beigās arī roku nobrāzu.

2016-01-17 16.23.11Regaleiras parkā arī bija pils. Katrs tur atrada kaut ko priekš sevis, man visvairāk patika telpa, kurā bija grāmatplaukti gar visām sienām un uz grīdas gar sienām bija spoguļi, tāpēc radās ilūzija, ka grāmatplaukti aiziet bezgalībā. Un tad kad es to jau biju sapratis un apstaigāju istabu, vienā brīdī sapratu, ka krītu. Izrādījās, ka spoguļu daļa bija zemāk par grīdu. Tikai daži centimetri, bet ar to pilnībā pietika, lai zaudējot pamatu zem kājas radītu sajūtu, ka krītu bezdibenī.

2016-01-17 16.43.29Sākumā bijām domājuši, ka paliksim Sintrā pa nakti, taču nolēmām, ka vajag paēst vakariņas, tāpēc ir devāmies kaut kur tuvāk Lisabonai. Kartē izskatījās, ka ir pilsētiņa pie jūras, kur varētu pārnakšņot ar skatu uz okeānu pirms pašas Lisabonas.

2016-01-17 17.38.14Cascais mēs atradām jauku vietu, kur pārnakšņot ar skatu uz okeānu, taču neatradām, kur paēst, tāpēc paēdām to, kas bija līdzi un devāmies pie miera.

2016-01-18 08.34.12

18.01.2016. Cascais – Bairo da Torre – Belem – Lisboa

Pamodāmies ar skatu uz okeānu, taču pludmale bija akmeņaina, tāpēc pie ūdens negājām. Devāmies uz Lisabonu. Pa ceļam ieraudzījām burvīgu pludmali, kura bija pilna ar jaunajiem sērfotājiem. Edgars aizgāja peldēties, tad padzērām brokastu sulas un kafijas un devāmies tālāk.

2016-01-18 11.42.44Pirmais punkts manā sarakstā bija Torre de Belem – tam pabraucām garām, noparkojāmies kādā stāvvietā, kur stāvēja kemperi un kemperu stāvvieta bija aizliegta, aizgājām un apskatījām klosteri Mosteiro de Jeronimos.

2016-01-18 11.53.47Mūsu mērķis bija šķērsot 25. aprīļa un Vasko da Gamas tiltus, ko mēs arī izdarījām un guvām lielu gandarījumu. 2016-01-18 14.07.57Pamaldījušies Austrumu stacijas apkārtnē devāmies uz Alfamu, kur Valters ar Aiju izlaida mūs pie Nacionālā Panteona un devās nodot kemperi. Mēs devāmies meklēt dzīvokli, kurš izrādījās visai tuvu no izsēšanās vietas.

2016-01-18 14.08.28Dzīvoklis bija fantastisks – divi stāvi, siena ar grāmatplauktiem ar fantastisku bibliotēku – psiholoģija, literatūras klasika, modernā māksla un lielākā daļa grāmatu angļu valodā. Un nepārspējams skats pa logu uz Težo upi.

2016-01-18 14.11.02Mēs nebijām bijuši dušā gandrīz nedēļu. Pēc dušas beidzot sajutāmies, kā cilvēki. 2016-01-18 15.58.50Un devāmies uz pilsētu. 2016-01-18 16.50.35Izstaigājām Alfamu, Komercijas laukumā bija ierīkota slidotava, apskatījām Katedrāli un pastaigājām pa cietoksni, tad piezvanīja Aija un mēs devāmies uz Rosio satikt viņus ar Valteru. Izrādījās, ka no apdrošināšanas summas par visiem bojājumiem kemperim bija jāsamaksā tikai 50 eiro.

2016-01-18 16.15.12Nedaudz pastaigājām pa Bairro Alto. 2016-01-18 16.49.09Nevarēju atrast Equity point hosteli, kur nakšņojām ar Aldi, taču iela ar tramvajiņu, kurš iet kalnā bija uz vietas un vecāki uzbrauca ar tramvajiņu kalnā.

2016-01-18 16.16.36Tad atradām kādu mazu piemīlīgu restorāniņu nelielā sānielā ar oficiantēm gados, un garšīgi un ļoti sātīgi paēduši vakariņas devāmies mājup.2016-01-18 16.23.07

 

19.01.2016. Lisboa

2016-01-18 16.25.21Plānojot braucienu ļoti nopriecājos, ka mūsu diena Lisabonā tieši iekrita otrdienā, jo tieši otrdienās un sestdienās ir slavenais Lisabonas krāmu tirgus. Tad nu dienas plāna pirmajā punktā bija krāmu tirgus apmeklējums, ko mēs arī veiksmīgi realizējām.

2016-01-19 10.18.41Tirgus izrādījās visai milzīgs, kaut arī ne tik liels, kā Barselonā. Pie tam tirgus izrādījās blakus Panteonam, likās, ka būs ilgi jāmeklē, taču pēkšņi izrādījās, ka mēs jau esam tur. 2016-01-18 17.00.27Labā lieta par tirgu – tur bija daudz vis kaut kā interesanta, piemēram, vecas grāmatas latīņu valodā vēršādas (šķiet) vākos un daudz dažādu pulksteņu un tamlīdzīgu smukumu. Sliktā lieta – viss tas atradās zem atklātas debess, dzelžu nav žēl, bet tur bija daudz smalku lietu un grāmatu, kam mitrums un saule nav labākie draugi. Otrs nepatīkamais apstāklis – šis – viens no vecākajiem krāmu tirgiem pasaulē (šķiet, no 14. gadsimta, bet jāpārbauda) ir kļuvis par krāmu tirgu priekš ārzemniekiem. Zinot Portugāles normālās cenas, zinot cenas krāmu tirgos un redzot cenas šeit un redzot vietām uzrakstus angļu valodā kļuva skaidrs, ka slavenais krāmu tirgus ir pārvērties eksotiskā priekš tūristiem. Mēs ar Regitu neko nenopirkām, Aija nopirka 2 vai 3 pārus maisveidīgu bikšu (cik nopratu, tas arī bija brauciena uz Portugāli iemesls), Edgars nopirka saliekamas brillītes kā kempera īpašniekam Rene. 2016-01-18 16.35.07Regita skatījās smuku pulksteni, kurš, kā izrādījās, maksāja pāri 200 eiro.

2016-01-18 16.29.35No krāmu tirgus nolēmām doties uz okeanāriju. Šo okeanāriju man savulaik bija slavējuši gan Ita, gan Džerijs, un kad pirmoreiz lidoju uz Lisabonu, Džerijs uzstājīgi ieteica to apmeklēt. 2016-01-18 16.48.36Nolēmām līdz okeanārijam doties kājām, ceļā aizgāja kāda pusotra stunda un pēdējais ceļa posms, kurš veda gar Težo upi, bija visai baudāms. Un es pirmo reizi dzīvē redzēju medūzas brīvā dabā. 2016-01-19 12.13.19Varbūt tāpēc, ka agrāk nekad nebiju pievērsis uzmanību. Sākumā okeanārijam pagājām garām un domājām, ka tas ir apaļajā ēkā, kas patiešām izskatījās pēc tā, kādu mēs iedomājāmies okeanāriju.

2016-01-19 12.19.21Okeanārijā sākumā nevarējām atrast ieeju, bet kad atradām, nopirkām biļetes gan uz pastāvīgo, gan laicīgo ekspozīcijām, un nenožēlojām. Laicīgajā ekspozīcijā bija lielākais pasaulē saldūdens akvārijs (nu tā vismaz viņi rakstīja). 2016-01-19 12.47.11Visai simpātisks. Nekā ļoti eksotiska nebija, teju puse no zivīm man ir bijušas, piedevām ļoti mīlīgas saldūdens garnelītes. Taču akvārijos bija izveidota vesela zemūdens pasaule. Ļoti iespaidīgi.

2016-01-19 12.51.16Taču iespaidīgāka bija pastāvīgā ekspozīcija. Okeanārija pastāvīgā ekspozīcija sastāvēja no milzīga centrālā akvārija, kas aizņēma divus stāvus un visu centrālo daļu, četriem mazākiem, arī divstāvīgiem stūros– vienā dzīvoja ūdensputni, citā – pingvīni, trešajā – mīlīgākie radījumi pasaulē – jūras ūdri, latviski tos sauc arī par kalāniem. 2016-01-19 13.48.07Vēl bija liels akvārijs ar krāsainām koraļļu zivīm. Šie četri akvāriji no otrā stāva bija skatāmi no augšas, bet pirmajā stāvā bija redzama zemūdens daļa. Bez šiem lielajiem akvārijiem bija arī ļoti daudz mazāku, kuros dzīvoja vis kaut kas, sākot no jūraszirdziņiem un apburošām medūzām, un beidzot ar milzīgiem astoņkājiem un krabjiem. Okeanārijā vērojot haizivis, mēnesszinvis, tunčus, barakudas, rajas, butes, astoņkājus, jūraszvaigznes, anemones, medūzas, koraļļus un daudzas citas jūras radības, putnus, kuri peld zem ūdens un rausta aiz astes zivis, iebāž savu knābi katrā šķirbā un koķetē ar visu, kas dzīvo zem ūdens, pingvīnus, kuriem katram ir savs vārds un savi svilpieni, uz kuriem tie atsaucas, katram savas gastronomiskās preferences un raksturs, un protams, apburošos ūdrus, mēs pavadījām visu dienu. Jā, ūdros mēs visi iemīlējāmies, pat es, neskatoties uz savu mēreno indeferenci pret dzīvniekiem (mani nespēj aizkustināt kaķēni un kucēni, jā, man nav sirds), samīlējos šajos inteliģentajos radījumos. Sajūsma neplaka, bet kad izrādījās, ka mēs esam novilkuši laiku līdz anemoņu, ūdensputnu (nekādi neatceros, kā viņi saucās), pingvīnu un ūdru barošanai, tā sasniedza savu kulmināciju.

No okeanārija devāmies ēst un nonācām rastamānu regejhamburgernīcā ar patiešām garšīgu un regejisku fāstfūdu un vēl garšīgākiem atspirdzinošajiem dzērieniem. No hamburgernīcas devāmies apskatīt parku, kur man likās, ka ir prezentēti seši kontinenti – Jardim Garcia de Orta. Varbūt arī man nebija taisnība, taču plānojums un apskatāmie augi patiešām bija interesanti.

2016-01-19 22.44.25No Lisboa – Oriente devāmies mājup, izkāpuši Martin – Moriz, konstatējām, ka līst. Aizgājām mājās un nedaudz atpūtušies, nolēmām, ka jāiet laukā vēlreiz. Lietus bija mitējies un likās, ka nav bezcerīgi. Mamma gribēja izbraukt ar 28. tramvaju, ko mēs arī realizējām. Pēc tam kādā suvenīru veikaliņā sapirkām kaudzi suvenīru un devāmies meklēt akveduktu. Devāmies par Avenida da Liberdade – galveno ielu, kas ir arī sava veida parks. Lietus pieņēmās spēkā un vecāki bija izmirkuši un Edgaram garastāvoklis bija ļoti nepatīkams, tāpēc apstādināju taksi, teju sastūmu visus, atskaitot Regitu iekšā un viņi devās uz mājām.

2016-01-20 00.24.02Mēs ar Regitu devāmies tālāk meklēt akeveduktu. No Jardim Amalia Rodrigues pavērās elpu aizraujošs skats uz pilsētu. Lietus pamazām mitējās. Devāmies garām cietumam, kura sienas bija apgleznotas ar talantīgiem grafiti, kamēr neizgājām netālu no Campolide stacijas, no šīs vietas pavērās skats uz grandiozo akveduktu –  Aqueduto das Águas Livres, kurš tik ļoti mani pārsteidza iepriekšējā Lisabonas apciemojuma reizē. Augstākajā vietā akvedukta augstums ir 65 metri, kopējais akvedukta garums – 18 km, ieskaitot kanālus – 58 km. Devāmies atpakaļ mājup, bet pēc laiciņa maldīšanās, atkal izgājām pie akvedukta un rezervuāra. Tobrīd nezināju vai tas ir tas pats, vai cits, pēc tam pārliecinājos, ka akvedukts ir tas pats.

Tā kā maldīties jau bija apnicis, pajautāju trim padsmitgadīgām meitenēm, kā atrast Rosio. Sākumā meitenes nesaprata, ko mēs gribam, bet tad izrunāja to kaut kā līdzīgi “rušjo” un gari stāstīja, kā tur nonākt, es neko nesapratu, bet kad man gari un plaši stāsta, kur iet un kur neiet, es māju ar galvu un saku, ka paldies, sapratu, kaut arī neko nesaprotu, bet jo ātrāk otrā galā beigs runāt, jo vairāk informācijas es iegaumēšu un tālāk tikšu. Atklanījāmies un devāmies tālāk. Pēc brīža, kad pārgājām kādu ielu, atskanēja kora kliedziens “sorry”, pagriežot galvas redzējām, kā trīs pirksti rāda virzienu. Un nācās vēlreiz klausīties, kā mums ir pareizi jāiet.

2016-01-20 07.10.08Tā vai citādi, bet beigās tomēr izgājām uz Avenida da Libertade, uzkāpām stāvajā kalnā ar tramvajiņu Calcada da Gloria, nonākuši pie upes, iegājām kādā ieskrietuvē, izdzēruši tēju un apēduši pa kaut kādam negaršīgam kaut kam devāmies mājās. Slidotava jau bija slēgta, tāpēc perspektīva paslidot atkrita. Mājās bijām pēc pusnakts, visi jau sen gulēja.

 

20.01.2016. Lisboa – Dublin

2016-01-20 00.53.09No rīta pamodāmies agri, izsaucām takšus, atvadījāmies no Regitas un devāmies uz lidostu. Lidostā sanāca laiciņu pagaidīt, bija iespēja palasīt grāmatu, un drīz vien bijām ceļā uz Dublinu.

Dublinā, salīdzinot ar Portugāli, bija auksti – kādi 12 celsija grādi. Pirmā lieta, kas mums bija jāizdara – jānoīrē mašīna, ko mēs arī centāmies izdarīt. Valteram mašīnu nedeva, jo viņam vēl nebija 27, nācās ņemt Edgaram. Un nācās mācīties braukt pa ceļa kreiso pusi. Sākums nebija daudzsološs un es pat teiktu, ka visai biedējošs. No lidostas līdz dzīvoklim bija 12 kilometri, taču ceļā pavadījām gandrīz stundu maldoties, Edgars centās saprast, kā braukt, kā griezties, kā pārslēgt ātrumus, es centos saprast, kā saprast navigatora rādījumus. Viss likās drausmīgi sarežģīti.

2016-01-20 15.23.52Kamēr Edgars ar Valteru meklēja, kur noparkoties, es gāju meklēt dzīvokli. Izrādījās, ka mūsu mājai nav numura, tikai ielas nosaukums un mājas nosaukums. 2016-01-20 16.28.12Un no aptaujātajiem iedzīvotājiem par tādu māju neviens nebija dzirdējis, kamēr vienā mirklī Aija nepamanīja uz kādas vārtrūmes uzrakstu, kurš vēstīja, ka šis ir Isoldes Tower – tieši tas, kas mums ir nepieciešams. 2016-01-20 16.33.14Pēc brītiņa iekļuvām arī iekšā. Dzīvoklis bija tāls no tā, kādā dzīvojām Lisabonā, taču lai pārgulētu nakti, bija pietiekoši ok. Paēduši pusdienas devāmies izlūkgājienā. Programmā bija tikai trīs punkti – Svētā Patrika Katedrāle, Dublinas pils un Trinity Koledža. 2016-01-20 16.47.11Pirmā izrādījās ārkārtīgi pārsteidzoša, otrā ārkārtīgi ekscentriska un radīja jautājumu “why?” un trešā – visai nekāda. Iespējams, ka Harija Potera faniem būtu vairāk sajūsmas. Realizējuši plānu iegājām tūrisma informācijas centrā un lūdzu meitenēm, kas par celtni ir attēlota filmā This Must be The Place. 2016-01-20 16.53.00Meitenes nezināja. Meitenes gūglēja, bet tā arī nenoskaidroja. Tad devāmies pāri upei uz otru krastu, apskatījām Spire, aizgājām uz supermārketu, sapirkāmies tik daudz produktus, cik bija iespējams aizstiept rokās un devāmies uz mājām, lai nomest iepirkumu maisus un doties tālāk, taču tālāk vairāk nedevāmies, bet devāmies pie miera.

 

21.01.2016. Dublin – Kilkenny – Knocktopher – Mullinavat – Waterford – Passage East – Ardmore – Cork – Blarney – Derreennatra

Šajā dienā bija paredzēts nobraukt vairāk par 400km (un sanāca nedaudz vairāk par 500), tāpēc nolēmām, ka ceļamies pēc iespējas agrāk. Rezultātā ap sešiem izbraucām no Dublinas un nedaudz pariņķojuši pa Dublinu, izbraucām Waterford virzienā. Pirmais mērķis bija Kilkenny, taču kad tur nonācām, bija vēl tumšs un neko nevarēja redzēt. Kaut kur kalna galā bija redzama kāda īpatnēja baznīca, kuru mums ļoti gribējās apskatīt tuvumā. Kilkenny nav īpaši lielāka par Ludzu, taču kaut kādā veidā šai baznīcai, kuru mēs regulāri redzējām no dažādām pilsētas vietām, pastāvīgi izdevās izsprukt no redesloka un mēs nevarējām uz to aizbraukt. Pirmo mēs apskatījām 13. gadsimta sākuma pili vēl pa tumsu. Mēs ar mammu izkāpām no mašīnas, pārējie palika sēdēt. Pēc minūtes arī mēs bijām mašīnā, jo lietus pavisam nemotivēja tuvāku iepazīšanos ar pili.

2016-01-21 08.28.56Centrālā ieliņa bija ļoti skaista un es joprojām nožēloju, ka man nesanāca izdevība to nobildēt. Apskatījām arī ārkārtīgi dīvaino katedrāli (gan tikai no ārpuses) un kādu baznīcu. Pēc kādas pusotras stundas braukāšanas riņķos, blakus skolai, kur bija sastrēgums, jo visi vecāki bija atveduši savus bērnus uz skolu. Baznīca izrādījās Svētās Marijas katedrāle, celta deviņpadsmitā gadsimta beigās, divdesmitā sākumā, cik nu izdevās noprast, kādu laiku tā nedarbojās un šobrīd tiek vākti līdzekļi restaurācijas turpināšanai. Šī katedrāle nebija atzīmēta nevienā kartē un arī gūgle par to klusēja, taču pilsētā, kur ir visai ievērojamas un senas celtnes, šī ēka pilnīgi viennozīmīgi izceļas.2016-01-21 09.01.23

Zaudējuši daudz laika un sagaidījuši dienu Kilkenny, devāmies uz Waterford. Nezinu, ko es tur gribēju redzēt, neko specifisku visādā gadījumā, bet nu devāmies.

2016-01-21 09.45.25

Vienā brīdī es palūdzu piebremzēt un mēs visi izkāpām tipiskos īru kapos. Viens no maniem mērķiem Īrijā bija redzēt kapus kā filmās, un te bija tieši tas, ko es vēlējos. Manai sajūsmai nebija robežu – ķeltu krusti, sabrukusi kapliča, vārnas, viss, kā kapos jāizskatās, un protams, no nezinsazinkura gadsimta tas viss te stāv.

2016-01-21 09.47.57Vēlāk gan noskaidrojās, ka viņiem teju visi kapi ir šādi, taču tas nemazināja šo kapu vērtību, šie izrādījās vieni no skaistākajiem, ko redzējām.

Braucot caur Mullinavat nolēmām piestāt viesu namā, lai apmeklētu labierīcības un mans piedāvājums bija padzert rīta tēju kafiju un pasūtīt maizi un sviestu. To mēs arī realizējām un tika konstatēts, ka tas, kas sākumā likās kā joks – ieteikumu saraksts, kuru es biju sagatavojis – ko ir vērts pagaršot Īrijā, kur pirmās divas vietas aizņēma maize un sviests, bija ļoti nopietns. Maize dažādās vietās ir atšķirīga, taču īstais sviests (viņiem ir arī tāds, kas garšo, kā pie mums, tas viņiem ir pārdošanā, kā sviests ar samazinātu tauku saturu) bija ļoti garšīgs. Vecākiem gan negaršoja, jo garša saistījās ar pabojājušos lauku sviestu.

2016-01-21 11.31.35Waterfordā mēs pat neapstājāmies. Es meklēju pili un mēs braucām pēc visām norādēm, kas rādīja uz jebkādu pili, taču pilis īriem ir uz katra paugura. Beigās mēs nonācām pie prāmja, kuram vajadzētu mūs pārcelt uz otru krastu, kur arī atradās kāda pils, taču mēs nolēmām palikt šajā pusē un pastaigāt pa fjorda krastu. Šeit mums ar Valteru bija neliela paradīze, jo tādu gliemežu skaitu, kas bija izskaloti šeit krastā, mēs nekad un nekur nebijām redzējuši. 2016-01-21 11.39.23Portugālē mēs priecājāmies, ja izdevās atrast centimetrīgu caurumainu gliemežvāciņu, šeit visa pludmale bija gliemežvākiem klāta. 2016-01-21 11.44.41Pastaigājām pa piekrasti, salasījām gliemežvākus, paelpojām okeāna gaisu, kurš bija kaut kur līča tālēs, iespējams, saskatāms un devāmies tālāk uz Ardmore.

2016-01-21 13.32.25Ardmore ir mazītiņš ciematiņš. Runā, ka esot 700 iedzīvotāji, taču mēs viņus neredzējām. Pa ceļam ļoti daudz fermu un saimniecību, daudz arī atklāto fermu. 2016-01-21 13.33.38Ardmore 2014. gadā saņēma sudraba balvu kā viena no must see vietām Īrijā. 2016-01-21 13.34.23Vieta, kur mēs nonācām bija kapu kalns ar skatu uz okeānu. Fantastiska vieta. Kapi bija visai jauni, taču celtnes, kas šeit atradās bija no dažādiem laikmetiem – vecākā bija 8. gadsimta akmens būdiņa, kura kādreiz bijusi kripta, jaunākais bija 20. gadsimta vidus piemineklis kāda tuvumā bojā gājušā kuģa pasažieriem un apkalpes locekļiem. 2016-01-21 13.40.00Bez tā bija arī milzīga, kā baznīca šķiet, 12. gadsimta kapliča un nezinu kurā gadsimta tornis. Atkal sāka līņāt un īpaši ilgi šo burvību nebaudījām. Mašīnā paēdām pusdienas, un devāmies uz Cork.

Cork ir liela pilsēta – otrā lielākā Īrijā, un iespējams, ka uz šejieni kādreiz būtu vērts atbraukt uz kādu dienu, mēs tikai izbraucām tai cauri un redzējām tikai daļu no tās skaistumiem. Mēs nedaudz steidzāmies, lai paspētu nokļūt līdz naktsmājām līdz saulrietam. Un protams, veltīgi teikt, ka mums tas neizdevās.

Uzreiz aiz Cork bija vieta, kas saucās Blarney un tur bija jābūt Blarney castle, pils, kurai ir jābūt absolūti fantastiskai un burvīgai, taču ieeja bija maksas, pie tam lielas maksas, pilis mēs esam redzējuši ļoti daudzas, tāpēc, protams, devāmies vien tālāk.

2016-01-22 08.31.48Vieta, kur mums bija jānokļūst atradās in the middle of nowhere kraujas malā zemes galā. Un nokļūt nebija vienkārši. Jau minēju, ka Īrijā ir dīvains veids, kā rakstīt adreses. Tad nu lūk, mūsu mājas adrese neizteica absolūti neko, nebija atrodama ne kartēs, ne gūglē. Vadījos pēc tā, ko rādīja Airbnb, taču aizbraucām neceļos. Pēc braukāšanas pa zemes ceļiem un galīgas nomaldīšanās zvanīju saimniekam, taču viņa akcentu bija ļoti grūti saprast. Un man pilnīgā tumsā bija ļoti grūti izstāstīt, kur es atrodos, jo pēc navigatora mēs bijām nekurienes vidū un līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai bija kādi 10km. Beigās tomēr izdevās noorientēt un viņš atbrauca mūs glābt. Izrādījās, ka esam visai tuvu.

Bija piķa tumsa, apmācies un pamatīgas brāzmas. Mājā iekšā bija jauki, akmens sienas, iekšā daudz koka, neliela krāsniņa, pirmajā stāvā liela centrālā istaba ar virtuvi un divas guļamistabas, un tualete ar dušu, otrajā stāvā vannasistaba un divas guļamistabas. Pēc vakariņām pastudēju turpat atrasto ceļu karti un atradu labāku maršrutu rītdienai, kā piedāvāja navigators. Kad visi aizgāja gulēt, attaisīju vannasistabā logu un ielīdu vannā ar grāmatu. Aiz loga izklausījās, ka māju tūlīt pacels gaisā un aiznesīs vētra, ūdenī bija silti, mierīgi un labi.

 

22.01.2016. Derreennatra – Killarney National Park – Adare – Cliffs of Moher – Kilmihil

No rīta cēlāmies pirms rītausmas, taču bijām nolēmuši, ka sagaidām dienas gaismu tepat, jo kāda jēga nakšņot pasaules malā, mājā ar skatu uz bangojošo okeānu, ja mēs to tikai dzirdam, bet nekad neredzam. Paēdām brokastis un apskatījām, kur tad mēs dzīvojam. Pa logu pavērās skats uz terasi un tālāk uz okeānu un piecām salām. Atbrauca kāda sieviete, acīmredzot sakopt pēc mums (mēs bijām teikuši saimniekam, ka brauksim projām agrāk), nedaudz parunājām. Pastāstīja par vietu, pastāstīja, ka naktī nebija vētra, tikai stiprs vējš, vētras laikā viļņi veļoties pāri salām, kuras, starp citu, ir apdzīvotas. Līcī nereti iepeldot vaļi, delfīni un haizivis. Stāstīja, kā pirmo reizi brauca ar airiem un airējusies un pēkšņi laiva apstājusies, izrādījies, ka esot ietriekusies valī. Stāstīja arī par draugiem, kuri tepat līcī nofilmējuši milzīgu haizivi un ielikuši jūtūbē. Ļoti jauka vieta, noteikti mēģināšu te pabūt vēlreiz nākamreiz, kad būšu Īrijā.

2016-01-22 10.12.50

Katrā valstī noteikti ir jāpabūt kādā nacionālajā parkā, lai saprastu, kas tad te dabā tāds īpašs. Īrijā sākumā domāju par Wicklow parku, bet apstākļi salikās tā, ka tas mums vairāk nebija pa ceļam, tāpēc bija jāmeklē cits. Tēmējot ar pirkstu mākoņos izvēlējos Killarney parku un nevienu mirkli nebiju vīlies. 2016-01-22 10.12.58Šī ir otrā vieta, kur Īrijā vēlos noteikti atgriezties. Vakar bija pacēlies jautājums, ka visi ir pārguruši un braucam pa autobāni pa taisno uz Cliffs of Moher (nezinu kāpēc, naktsmājas mums bija 40 km no klintīm, ko Aija grib redzēt šajās klintīs es nezināju, jo maršrutā tās iekļāvu es, un kāpēc jāizlaiž viss pārējais, lai apskatītu nezināmas klintis, es nevarēju saprast).2016-01-22 10.31.21 Es izstudēju karti un nolēmu izlaist 3 vai 4 citas vietas – pilsētas un pilis, taču Killarney atstāju.

2016-01-22 10.23.31

Šādu parasti mums rāda Skotiju – simpātiski gludi ar zāli noauguši kalni, kalnu ezeri, visur apkārt aitas, krāsas – zaļa, tumši brūna, dzeltena, dzltenbrīna, brūna, zila un tirkīzzila. Un viss tas kopā ir ārkārtīgi skaisti. 2016-01-22 10.24.07Kādreiz brauksim uz šejieni iet pārgājienā, šeit ir daudz pārgājienu maršrutu. Šajā parkā atradām arī lielu ūdenskritumu, in fact, lielāko no visiem braucienā redzētajiem, un mežu, kur viss bija noaudzis ar sūnām un ļoti zaļš – koki, akmeņi, absolūti viss.

2016-01-22 10.54.08

No Killarney tālāk devāmies uz Cliffs of Moher, taču pa ceļam nolēmām apstāties kādā pilsētā paēst pusdienas. Pilsēta saucās Adare un izrādījās, ka tā arī ir saņēmusi tūrisma balvu.2016-01-22 12.57.08 Pilsēta bija interesanta ar savu baznīcu, mājām ar salmu jumtiem un parku. Paēst mums te neizdevās, jo Aijai bija sabojājies garastāvoklis un neviena no vietām, kur gājām viņai nepatika. 2016-01-22 12.58.24Beigās mani ceļabiedri iepirkās lielveikalā, sapirka siltu ēdienu un paēda pusdienas turpat mašīnā.2016-01-22 13.21.36

Pa ceļam uz Cliffs of Moher redzēju reljefu, kurš iedvesmoja pat vairāk par pašām klintīm – ne pārāk augsti, paugurs pie paugura līdzeni, gludi aitām noēstu zāli. Un aitas, protams.2016-01-22 16.17.44

Cliffs of Moher mēs bijām īsi pirms saulrieta un turpat arī sagaidījām saulrietu. Vieta bija iespaidīga. 2016-01-22 16.19.40Kaut kas līdzīgs svētā Vincenta ragam Portugālē. Augstas klintis un apakšā trako okeāns. Par ieeju nācās samaksāt, mēģinājām izšmaukt, bez maksas, bet tad būtu jāiet tālu kājām un neviens īsti nepriecājās par šādu perspektīvu, šoreiz laikam pat es, sevišķi tāpēc, ka tanī brīdī, kad nolēmām iet, sākās spēcīgs vējš ar lietu un jāiet bija gar kraujas malu, kas gan ir skaisti, bet… piebraucām tuvāk, samaksājām un iet vairāk īpaši nevajadzēja.2016-01-22 16.22.48

Kad devāmies mājās, izbraucot no klintīm tālumā bija ciemats vai pilsētiņa, kuras mājas izkatījās, kā viļņi okeānā, radīja ļoti interesantu optisko ilūziju. Un kad tas bija vienā līmenī ar okeānu ar augstiem viļņiem, ilūzija kļuva ļoti noturīga. Ārkārtīgi skaists skats un acu apmāns.2016-01-22 16.27.33

Kilmihil mūsu orientieris bija sarkanas durvis. Adreses nebija, bija ciema nosaukums un sarkanas durvis. Saimnieks dzīvoja mājā ar melnām durvīm. Likās, ka būs traki kaut ko tādu atrast, sevišķi pa tumsu, taču viss izrādījās visai vienkārši.

Saimnieks bija tāds tipisks laucinieks – flaneļa kreklā un vilnas biksēs, ar nedēļas rugājiem un runāja ar spēcīgu gēļu akcentu, kā jau visi laukos.

Māja bija jauka, arī divi stāvi un skaists interjers. Ciematā nebija restorāna un pabos ēdienu nepiedāvāja, bija divas opcijas, kur ēst – supermārkets un take away fast food restorāns. Mani ceļa biedri izvēlējās pēdējo. Es negribēju piedalīties un devos mājās pēc otrā paba, no kura mūs pasūtīja, pārējie devās tālāk. Izrādījās, ka fast fooda restorānā visu gatavoja uz vietas pēc pasūtījuma saņemšanas, bija norādīts, no kurienes nāk lopiņš un no kā pārticis, kādas ir ēdiena sastāvdaļas un kā šeit nonākušas. Šķiet, ka gatavošana aizņēma ap stundu. Man tika fish and chips un neskatoties uz savu nemīlestību pret zivīm, biju visai apmierināts ar maltīti. Garastāvoklis pēc vakariņām visiem uzlabojās, bet es domāju, ka galvenais iemesls bija tas, ka rīt šajā laikā mēs jau būsim Rīgā.

 

23.01.2016. Kilmihil – Dublin – Rīga – Tīraine – Rēzekne

2016-01-23 08.42.58Pamodos, man aiz loga bija mani ideālie īru kapi ar sabrukušu kapliču, uz pieminekļiem sēdēja vārnas un kraukļi, garām paskrēja haskijs un viņam sekoja vīrietis, kurš pasveicināja mani puskailu stāvošu pie loga, vīrietis, kā jau visi laukos – flaneļa kreklā ar nedēļas rugājiem.

Bija doma izbraukt astoņos, bet izbraucām jau pēc deviņiem. Laika līdz lidostai bija pietiekoši, rezervē bija vairāk par pusotru stundu, taču līdz pašai Dublinai nekur īsti nestājāmies, pat Tulamorā nē, plānā bija rakstīts “just passing by :)”, tā mēs arī izdarījām. Dublinā apstājāmies uzpildes stacijā, uzpildījāmies, pēdējo reizi paēdām un devāmies meklēt, kur atstāt mašīnu. Un tas atakal izrādījās sarežģīti, jo tāpat, kā līdz šim, nebija konkrētas adreses, šoreiz bija shēma. Kura, pieļauju, ne-vietējam cilvēkam absolūti neko neizsaka. Man aizņēma gandrīz stundu izskaitļot aptuveno mašīnas nodošanas vietu izmantojot doto shēmu un karti. Nedaudz nokļūdījos un nonācām kapos. No otrā mēģinājuma trāpījām.

Mašīnas nodošana noritēja veiksmīgi, arī neskatoties uz salocītiem abiem kreisās puses diskiem. No ortas puses, mums arī bija 0 riska apdrošināšana.

2016-01-23 16.08.49

Lidostā nācās gaidīt visai ilgi, bija iespēja palasīt Hičhaikeru, kamēr pārējie ceļabiedri klīda pa lidostu meklējot, ko nopirkt. Lidojums aizņēma nepilnas trīs stundas, mūs sagaidīja Aldis, lidostā atvadījāmies no Valtera. Tīrainē atrakām mašīnu no mūžīgā sasaluma un sniega, aizbrauca Aija un drīz vien es arī devos uz Rēzekni. Pa ceļam spīdēja pilnmēness un visa pasaule bija balta. Aiz borta bija -18 grādi un ap sirdi bija ļoti labi. Tomēr mājās arī ir ļoti skaisti.

Mājās biju divos naktī. Un šis ir mans mīļākais brīdis visos ceļojumos, kad pārkāpju mājas slieksni, saslēdzu elektrības slēdžus, ja tā ir ziema, uzgriežu vairāk siltuma, ieslēdzu datoru, un brītiņu vienkārši staigāju apkārt pa istabām, iepazīstu teritoriju. Tad apsēžos pie datora, apskatos, kas manā interneta vidē noticis manas prombūtnes laikā, somu izkravāšu rīt, bet tagad var iet gultā.. savā gultā…

Comments

  1. Pingback: Kopenhāgena (17.-20.03.2016) @ de Initio

  2. Pingback: Pārdomas un novērojumi par Angliju (09.-13.05.2016) @ de Initio

  3. Sami

    Ļoti interesants apraksts. Savdabīgs un personisks,tāpēc arī patika 🙂
    Daudz ir redzēts un skaistas vietas apskatītas,paldies pat iedvesmu un vēlmi apskatīt arī šo Portugāles daļu!

    P.S. Īrijas aprakstu neizlasīju,atstāšu citai reizei

  4. Pingback: Beneluksa (08.11. – 12.11.2016) @ de Initio

  5. Pingback: Lieldienas 2017 (12.-24.04.2017) @ de Initio

  6. Pingback: Lisabona (06.2017) @ de Initio

  7. Pingback: Parīze, Porto, Londona (04.2017) – Es eju…

  8. Pingback: Lieldienas 2017 (12.-24.04.2017) – Es eju…

Ir ko piebilst: