Latvijā pēkšņi bija iestājies diezgan silts laiks un pēdējās dienas pirms aizbraukšanas bija ap divdesmit grādiem. Bija skaidrs, ka neko īpaši siltu ņemt līdzi nav jēgas, bet ja gadījumā Norvēģijā būs aukstāks, tad siltās lietas tika sakrautas atsevišķā koferī, kurš vēlāk atbrauks kopā ar ģimeni uz Zviedriju. Mugursomā bija jāpaņem viss nepieciešamākais uz… cik? gandrīz mēnesi? Esmu iemanījies nepieciešamības gadījumā drēbes mazgāt izlietnē, tāpēc to nesaskatīju kā nozīmīgu problēmu.
Svētdiena, 14. aprīlis: Rēzekne – Rīga – Brisele
Iepriekšējā dienā piedalījāmies ekskursijā uz Bērzgali, bet svētdien devāmies uz Rīgu, no kurienes uz Briseli. Briselē nonācām jau pēc desmitiem vakarā un no dienvidu stacijas devāmies uz viesnīcu Smilšu laukuma tuvumā. Pa ceļam bija visas pazīstamās vietas – Staļingrada, tantiņas putnu barotājas statuja, tirgus laukums, katedrāle. Viesnīca izrādījās visai centrālā vietā un.. diezgan šausmīga, ar recepcionistu, kurš centās mani pazemot, lai atstātu iespaidu uz Regitu un super neērtām gultām. Šeit mums bija jāpavada divas naktis un sākumā izraisīja zināmu stresu. Pēdējos gadus reti sanāk palikt švakās vietās, bet Briselē naktsmītnes rezervējām ļoti vēlu un normālas vietas bija dārgas. Jāatzīst, ka Briselē bieži ir sanācis palikt ne īpaši labās vietās. Neko darīt.
Pirmdiena, 15. aprīlis: Brisele
No rīta pavadīju Regitu uz vietu, kur viņai bija jāpiedalās pasākumā, centrālā parka tuvumā, bet pats devos maldīties. Biju nolēmis, ka iešu pilnīgi bez jebkādas sistēmas, cenšoties atrast jaunas, nestereotipiskas vietas. Neko ilgi tā nostaigāt neizdevās, jo ļoti drīz attapos te vienā, te citā pazīstamās vietās un “apmaldīt” sevi neizdevās. Pirmais pārsteigums bija pie tiesu pils. Iepriekšējā vakarā centrā kādā suvenīru vietā ieraudzīju suvenīrus, kur bija elements, kuru nekādi nevarēju atcerēties un kas nesaistījās ar Briseli – panorāmas ratu. Un te nu pie tiesu pils patiešām bija panorāmas rats, kura pirms pāris gadiem šeit vēl nebija. Nez, cik veiksmīga vieta. No panorāmas viedokļa – šī ir viena no ideālākajām vietām pilsētā, bet vai šajā vietā bija nepieciešama tik aktīva dominante? Nu nez.
Nākamā vieta, kur izgāju, nebija gluži neredzēta, taču bija piemirsusies – Šarleruā kanāls ar slūžām. Briselē nav upes, t.i., upe ir, taču tā tek sem pilsētas bulvāriem, bet ir kanāli. Un tie nebūt nav īpaši centrāli un pie tiem nemaz tik bieži nesanāk gadīties. Apkārnē ļoti daudz grafiti, pamestu ēku ar izsistiem stikliem un marģinālu elementu. Un krievu valodas, kuru Briselē iepriekš nemaz tik bieži dzirdēt nevarēja.
Vēl viens elements, kas mani sajūsmināja, bija radars, kurš fiksē gājēju un velobraucēju ātrumu. Šī paša ceļojuma laikā līdzīgu spidometru redzēju arī citā vietā, bet jau vairs neatceros, kur. Pirmais iespaids tas spilgtākais. Netālu no tā bija ļoti iespaidīga jūgendstila betona baznīca – Jāņa Kristītāja baznīca, celta starp 1930. un 1932. gadu. Diemžēl baznīca bija slēgta, būtu intersanti redzēt interjeru.
Biju nolēmis aiziet līdz Jēzus sirds bazilikai, kura lai arī bija tālu, bet man bija brīva visa diena. Šoreiz tā vairs neatstāja tādu iespaidu, kā pirmajā reizē, bet vieta gan. Interesanti, ka katrā sekcijā logu vitrāžas izpildītas pilnīgi atšķirīgā manierē.
No bazilikas devos uz Ziemeļu rajonu, taču parks, caur kuru tuvākais ceļs, izrādījās slēgts, jo.. tuvojās vētra un Briseles vides direkcija paredz, ka kādam virsū var uzkrist kāds nolūzis zars. Caur parku tik un tā izgāju. Kā jau citi parki Briselē, šis ir ļoti glīts.
Ziemeļu rajonā nolēmu īpaši nekavēties un negaidīti atkal attapos tirgus laukumā. Izstaigāju centru un apmeklēju savas mīļākās panorāmas vietas, un, saticis Regitu aizvedu arī viņu uz dažām vietām. Pirms tam biju rakstījis, ka Čurājošais puisēns ir viena no retajām centra vietām, kur regulāri nenonāku netīšām, un te nu mēs ar Regitu iznācām pie šī tēlniecības un asprātības “šedevra”. Piecdesmitgades parkā Regita atrada kāda latviešu projekta pieminējumu – šeit notika Jaunajam Eiropas Bauhausam veltīta izstāde. Man bija pārsteigums Ambiorix un Marijas – Luīzes parki, kuros, šķiet, iepriekš nebija sanācis ieklīst. Pirmais bija visai mežonīgs un nekopts un tas pat kaut kā likās jauki. Šeit sākās lietus, tādēļ devāmies viesnīcas virzienā.
Otrdiena, 16. aprīlis: Brisele – Šarleruā – Zagreba
No rīta atstājām mantas viesnīcā un devāmies uz Eiropas parlamentu, kur Regitai šodien bija jābūt. Pusceļā Regita atcerējās, ka viesnīcā palika pase, bet bez tās EP tikt nevar. Tad nu Regita devās tālāk uz parlamentu, bet es atpakaļ uz viesnīcu pēc pases. Kolēģi kavēja, tāpēc es ar pasi atnācu tieši laikā un Regita veiksmīgi tika uz pasākumu. Man pašam plānu nebija, tādēļ aizgāju uz turpat blakus esošo Leopolda parku skatīties pīles un zosis. Šeit bija iespēja no pavisam tuva attāluma vērot, kā ligzdo lauči. Kādā brīdī sākās lietus un nolēmu noslēpties no tā tepat blakus esošajā Eiropas muzejā, taču tajā varot tikt tikai pēc pieraksta un man, protams, tāda nebija. Man arī šis muzejs nebija interesants, tāpēc devos staigāties apkārt un atradu Pilsoņu parku, kurš bija apsargāts, bet bez apsarga šeit nebija nevienas dzīvas dvēseles. Atkal tuvojās lietus un tad pamanīju, ka pie parka ir uz parastas papīra lapas izprintēta bulta ar parakstu “Museum”. Devos skatīties, kas par muzeju un izrādījās, ka tas ir man pilnīgi nezināma beļģu romantiskā gleznotāja Antuāna Virca muzejs. Bezmaksas. Muzejs izrādījās grandiozs. Darbi ļoti interesanti. Apmeklētāju pavisam nedaudz. Muzejā pavadīju krietnu laiku, pārgaidīju lietu.
No muzeja iegāju Luksemburgas stacijā un sapratis, ka no šejienes var aizbraukt uz Šarleruā un vilciens ir pēc nepilnas stundas, devos uz viesnīcu pēc somām. Regita mani satika pusceļā starp Luksemburgas rajonu un viesnīcu un nopirkuši kaut kādu turku “strītfūdu” Luksemburgas laukumā, devāmies gaidīt vilcienu. Izrādījās, ka vilciens iet super lēni un jau nolēmām, ka nokavēsim lidojumu. Šareleruā bijām pusčetros un teju uzreiz tikām uz autobusu līdz lidostai. Rezultātā uz lidojumu paspējām un tik pat kā nebija jāgaida.
Zagreba sagaidīja ar lietu. Iepriekšējā dienā esot bijuši 30 grādi. Tagad bija auksti un slapji. Un mums nebija piemērots apģērbs. Sapratām, ka autobusu nesagaidīsim, tāpēc izsaucām taksi. Pirmais taksis neatbrauca vispār. Otrais taksis brauca ilgi, bet tomēr atbrauca, izrādījās, ka puisis strādā pirmo dienu. Mēs zinājām, ka mūsu dzīvoklis ir pilsētas daļā, kur auto iebraukt nevar, tēpēc mūs samulsināja, ka apsolīja aizvest līdz galam. Daļu no ceļa gaidījām, kad mūs sāks aplaupīt, īpaši pēc tam, kad brauciena laikā šoferis vairākkārt sajauca virzienus un noraidīja visus braucienus, kurus meta laukā Ūbers.
Mūsu dzīvoklis izrādījās grandiozs. Nu, bijis grandiozs pirms gadiem 15 – 20. Pašā centrā, XX gs. sākuma mājā, kādi 90 kvadrātmetri, savulaik ļoti moderns un labi aprīkots, turklāt, ar “džakuzi”. Ar pēdējo izrādījās viss sarežģīti. Tā ne īpaši labi strādāja, turklāt, laižot nost ūdeni, tas tecēja uz grīdas. Bet tik un tā, salīdzinot ar Briseles viesnīcu, šis bija īsts luksuss.
Trešdiena, 17. aprīlis: Zagreba – Plitvica – Zagreba
Regitai trešdiena bija vienīgā brīvā diena (atskaitot nedēļas nogali), un bija neskaidri laikapstākļi, tāpēc nolēmām, ka šajā dienā varētu aizbraukt uz Plitvicas ezeriem. Vienīgi, lai turp tiktu ar sabiedrisko transportu un tajā pat dienā tiktu atpakaļ, jābrauc bija agri. Cēlāmies piecos no rīta, izsaucām taksi, aizbraucām līdz autoostai un no šejienes ar autobusu divas stundas līdz Plitvicai. Plitvicas ezeros bijām pirms deviņiem un izrādījās, ka ar vienu dienu ir pilnīgi pietiekoši, lai visu izstaigātu. Jau minēju, ka pirms pāris dienām bija 30 grādi. Tad nu, kad ieradāmies Plitvicā, visur bija sniegs un bieza migla. Sākumā izskatījās pietiekoši bezcerīgi un likās, ka migla tik drīz nebeigsies. Taču ar miglu un sniegu viss izskatījās jo īpaši glīti, tāpēc pret to neiebildām. Turklāt, parkā bija ļoti maz cilvēku.
Arī no dzīvnieku valsts bija visai daudz visa kā interesanta, pelēkā cielava, daurijas bezdelīga, uguns salamandra un dažādi citi putni un dzīvnieki, kurus vārdā nosaukt nevaru. Pēcpusdienā parādījās saule un kļuva pavisam glīti un patīkami. Ja no rīta bija četri grādi, un mēs tam galīgi nebijām gatavi, tad pa dienu gaiss iesila. Jāatzīst, ka šī ir viena no skaistākajām vietām Eiropā, kur esmu bijis.
Atpakaļ ceļā braucām caur Slunj un Karlovac, pilsētām, kurās esam īsi bijuši mūsu Bosnijas braucienā. Cik varējām spriest, itin nekas nav mainījies.
Zagrebā lija, bet tomēr nolēmām iet uz dzīvokli kājām. Izgājām centru, gar katedrāli, vecpilsētu, un atgriezāmies dzīvoklī, lai gulētu “džakuzi” un lasītu katrs savu grāmatu. Un pēc tam slaucītu grīdu.
Ceturtdiena, 18. aprīlis: Zagreba
No rīta es paliku gulēt, kad Regita aizgāja uz tikšanos. Šo dienu biju nolēmis veltīt darbam un tikai vakarā, kad Regitai beidzās tikšanās, izgājām uz pilsētu, un pēc tam arī uz vakariņām ar viņas kolēģiem. Daudz gaļas. Ļoti daudz gaļas.
Piektdiena, 19. aprīlis: Zagreba
Šajā dienā nolēmu izstaigāt pilsētu, kā parasti bez īpaša mērķa un klīstot apkārt. Desmit minūšu attālumā no dzīvokļa bija krāmu tirgus, bet teju uzreiz aiz tā sākās mežs. Izejot no meža, nonācu tunelī, kur kādreiz, XX gs. sākumā esot bijis plānots būvēt tramvaju. Iespaidīga būve, un vienīgā vieta Zagrebā, kur gandrīz nebija grafiti.
Rezumējot Zagrebas pieredzi, FB rakstīju, ka:
“Zagreba ir ļoti jauka pilsēta, bet izskatās ļoti slikti. No pirmā acu uzmetiena redzams, ka pilsēta bijusi plaukstoša XIX un XX gs. mijā un tad atnāca sākumā Pirmais pasaules karš un impērijas sabrukums, kas, šķiet, pamatīgi iedragāja pilsētas labklājību. Arhitektūrā (un arī kapsētās) starpkaru laiks īpaši neizceļas (atšķirībā, piemēram, no Rīgas), un tad uzreiz ir sociālisma periods, kurš atstājis smagas ospas rētas pilsētas sejā. Šodien Zagreba ir palikusi ar pamatīgu XX gs. sākuma mantojumu, kurš atrodas stāvoklī, kad, iespējams, ir vieglāk nojaukt, nekā uzturēt. Tad ir sociālisma mantojums, kur ir jaukas lietas, ko varētu sakārtot un ar ko varētu lepoties, bet šķiet, ka vietējiem attieksme pret visu, kas tapis starp XX gs. gadsimta vidu un astoņdesmitajiem, ir kauna traips, un attieksme ir atbilstoša. Bet pirmo priekšstatu par pilsētu (ārpus centra) veido neglīta sociālisma arhtitektūra, kura ir nevietā, nelaikā un ansambļi, kurus tā veido, rada zaimojošu iespaidu.
Pilsētai ir nepaveicies arī ar cilvēkiem, precīzāk, tādu subkultūras virzienu, kā grafiti. Nedēļas sākumā teicu, ka Briselē grafiti skatuve ir visai baudāma un salīdzināju ar Latvijas situāciju norādot uz to, ka Briselē situācija ir ievērojami labāka. Tad nu mūsu teritorijas iezīmētājiem ar netīrajiem rādītājpirkstiem būtu jābrauc pieredzes apmaiņā uz Zagrebu. Šeit, šķiet, katram pusaudzim ir jāizpilda nedēļas deva, citādi to vai nu sit vienaudži, vai atstāj uz otru gadu skolā. Par cieņu pret privātīpašumu mēs nerunājam, bet šeit nav cieņas arī ne pret arhitektūru, ne dabu, nedz mākslu. Briselē šausminājos par to, ka vienā no parkiem bija aprakstīta viena no XIX gs. skulpūrām. Tad šeit ir aprakstīts vairums no skulpūrām. Pastāv uzskats, ka ja uz sienas parādās grafiti, tā ir reakcija pret to, ka konkrētā siena ir pārāk garlaicīga. Tas nav Zagrebas piemērs. Šeit tiek aprakstīta KATRA siena. Neviens rusts, neviens cilnis, balustrs vai dekoratīvais apmetums nav pelnījis būt tīrs. Jā, ēkas ir drausmīgā stāvoklī, bet arī svaigi restaurētās ēkas, ar atjanoto un svaigi nokrāsoto apmetumu, momentā kļūst par vandāļu upuri.
Bez grafiti, otra nelaime ir ēku stāvoklis. Man neizdevās noskaidrot vai pie vainas ir kari, vai atrašanās seismiski aktīvajā zonā (1980. gadā bija diezgan stipra zemestrīce), jeb tam ir citi iemesli, kā īpašnieku nabadzība un pilsētas nolaidība, bet ēkas Zagrebā ir drausmīgā stāvoklī. Vai jūs esat redzējuši, kā trūd un pārvēršas pīšļos jūgendstils? Es arī nebiju. Nožēlojams skats. Šeit tas ir visur.
Bet es sāku ar to, ka Zagreba ir ļoti jauka pilsēta. Ja es būtu zagrebietis, es ļoti mīlētu un lepotos ar savu pilsētu. Neskatoties uz drausmīgajām ospas rētām, pilsētu nevar nemīlēt. Pirmkārt, burvīgie parki, kuriem pilsētā ir vismaz 250 gadus gara vēsture. Mēs dzīvojām pašā centrā, ar skatu uz katedrāli, no dzīvokļa līdz visiem galvenajiem objektiem bija pāris simtu metru gājiens… un vēl noejot nepilnu kilometru es nonācu mežā. Īstā mežā. Pilsētā ir ļoti daudz dabas. Kastaņu alejas nevar nevaldzināt. Vasarās Horvātijā mēdz būt ļoti silti, bet dažas ietves pilnībā nosedz kastaņi. Zagrebā ir vieni no iespaidīgākajiem kapiem, kādos es esmu bijis Eiropā, un noteikti grandiozākie, kādos esmu bijis Austrumeiropā. Pēdējo dienu pavadījām parkos un zoodārzā (uz zoo mēs dodamies tikai tad, kad pilsētā pavadām vairāk laika, nekā tā ir pelnījusi… parasti tas ir vairāk par dienu – divām).
Bet es galīgi nesaprotu, ko šeit dara tūristu bari. Zagreba man absolūti nesaistās ar vietu, kur būtu, ko darīt tūristiem. Ja nu vienīgi… miljons muzeji ar fencīgiem nosaukumiem. Par muzeju kvalitāti es neņemos spriest, jo nevienā no tiem nebiju, taču kaut kas man liek domāt, ka nez vai tur var būt kaut kas patiešām kvalitatīvs.”
Izstaigājis pilsētas centru krustām un šķērsām, taisījos pievienoties Regitai uz tikšanos kādā saldējuma ražotnē, kur strādā, šķiet bijušie narkomāni, bet uz to brīdi jau jutos pietiekoši saguris un devos atpakaļ uz dzīvokli.
Vakarā ar Regitu aizgājām uz centru, Regita iegāja lauzto siržu muzejā, es paklīdu apkārt un devāmies uz vecpilsētu vakariņot.
Sestdiena, 20. aprīlis: Zagreba
No rīta aizgājām uz krāmu tirgu, kur Regita izrakās pa grāmatu kastēm, un Regita tika pie Atlanta, kuru pirms kādiem mēnešiem pažēloja naudu un nenopirka Nīderlandē. No turienes devāmies uz Botānisko dārzu, kurš bija maksas, bet ne īpaši interesants un labi organizēts. Tālāk braucām, un tad gājām uz kapiem. Vieniem no skaistākajiem kapiem, kādos ir būts. Un tad jau mēs nonācām Zoodārzā. Nelielā, bet interesantā. Zoo pavadīto laiku ļoti izbaudījām. Skaists noslēgums Zagrebas pieredzei.
Svētdiena, 21. aprīlis: Zagreba – Gēteborga
Atkal agrā celšanās, četros devāmies uz lidostu un jau deviņos bijām Gēteborgā. Gēteborgas piestātnē esmu bijis vairākas reizes, bet centrā tikai vienreiz. Un toreiz viss centrs bija sarakts, notika būvdarbi un pilsētu kaut kā neuztvēru, tad nu varēja uz to paskatīties no baltas lapas. Interesanti, ka modernā arhitektūra mani uzrunāja pat vairāk, nekā viss XX gs. sākuma skaistums.
Gēteborgā apmeklējām zinātnes centru Universeum, kur bija apvienota tropu māja, okeanārijs un zinātnes centrs bērniem. Pēdējais bija diezgan pavājš, bet tropu māja un okeanārijs ļoti uzrunāja. Vienīgi… visai dārgs šis pasākums. Bet vienreiz apmeklēt ir vērts.
Centrā uzdūrāmies lielai Palestīnas atbalsta demonstrācijai, un devāmies pie Regitas Kopenhāgenas Erasmus’a drauga, itāļa, kurš dzīvo Kopenhāgenā. Regitas draugs aizveda apskatīt Slottsskogen parku/zoodārzu, bet tad satikām viņa līgavu. Viņi devās uz teātri, bet mēs ar Regitu pie viņiem uz dzīvokli, kur jau ap astoņiem vakarā aizgājām gulēt un nogulējām līdz rītam.
Pirmdiena, 22. aprīlis: Gēteborga – Malme – Molle
No rīta atvadījos no Regitas, viņa vakarā dodas uz Rīgu. Un es aizbraucu uz staciju un devos uz Malmi, kur vilciens ienāca tajā pat minūtē, kad man jau bija jātiekas ar Latvijas un Igaunijas grupām, lai dotos uz Molli, kur nākamās dienas mums notiks apmaiņas pasākums starp latviešiem, igauņiem un zviedriem, kuri darbojas dabas aizsardzības teritorijās.
Es nokavēju pāris minūtes. Trīs minūtes pēc vilciena pienākšanas es jau biju autobusā un devāmies uz Kullaberga dabas parku. Tur mani ielika vienā numuriņā ar četriem latviešu puišiem ar skaņām, smakām un visu to, kas piedienas vīriešu kompānijām.
Nometuši somas, sapulcējāmies uz pusdienām, kur nebija īsti nekas no tā, ko es ēdu, bet no pusdienām devāmies apmeklēt pirmos biznesus. No jaukajām lietām bija bronzas kamera obscura, lielformāta kamera, kura… strādāja… burvīga ideja… vienīgi, cilvēks, kurš nav saistīts ar foto, nekad neiedomāsies, kā to pieredzēt.
Tad vēl apmeklējumi, tad vakariņas, un visu nakti gulēju austiņās, jo istabas biedrs krāca kā “sarkanarmijas pulks”.
Otrdiena, 23. aprīlis: Kullaberga dabas parks
Pēc brokastīm devāmies uz bāku, kur stiprā vējā bija iespēja ātri un pamatīgi nosalt, taču jūrā redzējām zemūdeni un bākas apskate bija visai patīkama. Jo īpaši tāpēc, ka iekšā nepūta. Bākas uzraugs liels stāstnieks, tad nu stāstīja vienu stāstu no dzīves pēc otra, un tagad esmu drošs, ka šī necilā bāka ir viena no izcilākajām un pieredzējušākajām bākām ja ne pasaulē, tad vismaz Eiropā.
Pēc bākas apskates pulcējāmies uz dabas parka administrācijas stāstījumu par Kullabergas forumu, kurš apvieno sevī parka administrāciju, vietējo pašvaldības pārstāvjus, biznesus un iedzīvotājus, un visi kopīgi lemj stratēģiskus jautājumus un realizē lielas lietas. Daudz ko mācīties, pieredze ļoti vērtīga.
Tālāk mūsu ceļš veda uz tomātu audzētavu, kur pēc salīdzinoši pieticīgo siltumnīcu, kuras apgādējot lielu daļu no Zviedrijas, apskates, bija pusdienas. Vegānu svētki. Es iztiku ar maizi. Nākamā vieta gan bija ļoti jauka – pirms sešiem gadiem geju pāris no cita Zviedrijas gala nopirkuši vientuļu kafejnīcu uz klintīm pie jūras, līdz kurai pat ceļš nepienāk, un padarījuši to interesantu. Ēdienkartes bija lieliskākās, kādas es jebkad esmu lasījis. Piedomāts pie katra sīkuma, un arī pie efektivitātes. Esot dienas, kad šajā pavisam nelielajā iestādē apkalpojot līdz pat 800 cilvēkiem.
No kafejnīcas devāmies kājām uz Molli, kur bija paredzēts brīvais laiks. Pa ceļam sanāca pirmoreiz redzēt pūkpīles, un, ak, jā, no rīta bija Sāmsalas dižpīles. Vakarā devāmies uz vīna audzētavu un darītavu. Jāsaka, ka vīna audzēšana uz pussalas notiek visai aktīvi. Vīni atbilstoši ziemeļu klimatam, bet ir dzerami. Noteikti daudz labāki, nekā es biju gaidījis. Nedomāju, ka veikalā es starp dienvidvalstu un ziemeļvalstu vīniem kādreiz izvēlētos pēdējo, bet kopumā diezgan labi.
Vakarā man tika dota iespēja pārvākties uz atsevišķu istabiņu, ko arī izmantoju un nākamajā dienā jau visi sūdzējās, ka no biedru krākšanas nevarējuši gulēt. Veiksmīgi.
Trešdiena, 24. aprīlis: Kullaberga dabas parks – Malme – Kopenhāgena – Malme
No rīta ar visām somām autobusā un devāmies skatīties, kā tiek audzēti un, galvenais, saglabāti gada garumā āboli. Nekādas maģijas vai ļaunas ķīmijas, tikai pareizi nostrādāts tehnoloģiskais process. Ar āboliem tāpat, kā ar vīnu. Pārāk augsts skābums, ziemeļu garša. Bet saprast, kā tiek iegūti identiskie smukie āboli, kurus redzam veikala plauktā, bija interesanti.
Nākamā pietura bija sparģeļu audzētava, kura mani neuzrunāja, bet saimnieki turēja arī vistas un izstāstīja dažus intersantus faktus par vistu sugu, kuru aktīvi tur arī Latvijā. Sieva ar vīru divatā uztur milzīgu saimniecību, turklāt, vīrs arī strādājot “normālo darbu”. Kad sieva sākumā teica, ka viņai knapi pietiekot laika ar mums parunāt, vēlāk sapratām, kāpēc. Šajā vietā mūs kaitināja fazāni, kuri bļaustījās no visām pusēm, bet nebija ieraugāmi.
Tā arī bija pēdējā apstāšanās, pirms doties atpakaļ uz Malmi. Malmē izdevās rezervēt viesnīcu nepilnu simts metru attālumā no centrālās stacijas, aizskrēju, iečekojos un satikos ar latviešu grupu vecpilsētā, nolēmu braukt līdzi uz Kopenhāgenu un izstaigāt pilsētu. Viņi lido no Kopenhāgenas uz Rīgu, es palieku Malmē.
Kopenhāgena šķiet stipri izmainījusies. Vai arī iepriekš šeit biju bijis kopā ar Regitu, kad viņa šeit dzīvoja, un tāpēc uztvēru to citādāk. Velobraucēju pat vairāk, nekā atceros, pilsēta neformālismā šķiet sasniegusi Kristiānijas apmērus, un dīvaina nedrošības sajūta. Šķiet, ka ļoti daudz imigrantu. Ļoti daudz grafiti, daudz marģinālu jauniešu bariņu. Kopumā, Kopenhāgena joprojām patīk, bet sajūtas, kuras raisījās, man galīgi nepatika. Iespējams, ka nevar neko spriest no pāris stundu apmeklējuma, bet kaut kā tā.
Mērķis bija Assistens kapsēta, līdz kurai aizgāju zināmā tempā, un izstaigājis to, pastaigas solī devos klejot pa centru, bet kad biju izstaigājies diezgan, devos atpakaļ uz vilcienu uz Malmi. Malmē biju neilgi pirms pusnakts.
Ceturtdiena, 25. aprīlis: Malme – Lunda – Stokholma
Vakar Agnese parādīja kartē vietu, kur gandrīz noteikti satikšu jūras žagatas, tad nu no paša rīta devos jūras virzienā, kad atskanēja spalgi putna kliedzieni – man virs galvas ķīru pāris dzenāja jūras žagatu. Check – jūras žagata gan dzirdēta un atpazīta, gan arī relatīvi tuvu redzēta. Līdz vietai, kuru bija norādījusi Agnese, bija divas stundas ejamas, bet izrādījās, ka šeit nav ne tikai jūras žagatu, šeit ar putniem kopumā ir pavisam švaki, jo pludmalē notiek iekārtošanas darbi, viss ir sarakts un sastumdīts buldozeriem. Acīmredzot putni šeit neligzdo, ja jau šajā sezonā notiek tik vērienīgi darbi. Jūrā, pārlieku tālu, lai identificētu droši, redzēju kādu no dukuriem, un kādu no gaurām. Nu un arī kādus no zīriņiem, bet tos es neatšķirtu arī rokās turot.
Sapratis, ka jūras žagatu vairs nebūs un ķeksis tik un tā ir ielikts, devos projām no jūras, Lundas virzienā, uzreiz satiekot prāvu Bafina zosu baru, kuras sākumā noturēju par Kanādas zosīm. Malmes rajoni šeit bija visai turīgi, daudz lielu, dārgu, glītu savrupmāju, skandināvu modernisma arhitektūra un pat interesanta XX gs. vidus arhitektūra. Un ļoti jauki, lieli parki.
Visu ceļu līdz Lundai ceļš veda vai nu pa velojoslu, vai gājēju daļu. Tas ir ļoti labs rādītājs, kad valstī no vienas pilsētas uz otru var aiziet pa normālu gājēju ceļu. Tā ir Nīderlandē, izrādās, ka tā, vismaz kādreiz, ir arī Zviedrijā. Gāju cauri Arlovai, Okarpai, Hjarupai un vēl kādām pilsētiņām un Lundā ienācu caur kādas vidusskolas kampusu. Liela daļa no Lundas, šķiet, sastāv no augstskolām vai ar tām saistītas infrastruktūras. Pilsēta ne pārāk liela, drīzāk pat maza, vecpilsēta vēl mazāka. Katedrālē astronomiskais pulkstenis, uz kuru bija savākušies paskatīties visai daudz tautas. Sanāca trāpīties šeit tieši apaļajā stundā, kad skanēja fanfaras un no pulksteņa gāja laukā procesija un atgriezās tajā pa otrām durtiņām.
Lundā drīz vien nogarlaikojos, izstaigājis centru, botānisko dārzu, vēl kādas ieliņas, sapratu, ka jābrauc uz Stokholmu, bet Stokholmā ilgi nevarēju atrast naktsmītnes par kaut cik pieņemamu cenu. Bet kad atradu, izrādījās, ka līdz tuvākajam vilcienam ir krietns laiks. Kādas četras stundas salu centrālajā parkā, skatoties, kā pensionāri spēlē petangu un vēlāk – kā pīles rūpējas par pīlēniem. Stundu pirms vilciena aizgāju apēst “Subveju” un tad jau gaidīju vilcienu līdz Stokholmai stacijā.
Stokholmā iebraucu jau pēc pusnakts, lija lietus, un līdz hostelim bija krietns ceļš ejams. Hostelis bija drausmīgs pat pēc pēdējās Briseles pieredzes standartiem. Viena gulta bija saklāta un bija sajūta, ka tajā kāds ir gulējis. Vannasistabā bija izkārti žāvēties dvieļi, nebija tualetes papīra un miskaste bija pilna, grīdas bija ar čipsiem un vēl kādām ēdienu paliekām, bet kādā no numuriņiem bija jauniešu ballīte. Bet, gulēts bija maz, tāpēc saklājis otru gultu un palīdis zem segas, drīz vien iegrimu veselīgā miegā.
Piektdiena, 26. aprīlis: Stokholma – Upsala – Nineshāmna
Ritā devos skatīties Stokholmu. Stokholmā biju bijis tikai centrā un pāris stundas, tāpēc no vienas puses ļoti priecājos par to, ka man šodien ir vesela diena, lai iepazīt Zviedrijas galvaspilsētu, kurā ir bijis laikam katrs latvietis. Mani kādreiz bija pārsteidzis modernās mākslas muzejs, tad plānoju aiziet uz to un arī uz Nacionālo galeriju.
Kā parasti, devos aptuveni centra virzienā, bet bez skatīšanās kartē un vienkārši klīstot pa ielām, kur tās aizvedīs. Bija interesanti, kādā brīdī izgāju pie Latvijas vēstniecības ar milzīgiem LR un Ukrainas karogiem, bet tepat blakus bija absolūti majestātiska zviedru nacionālā romantisma stilā būvēta baznīca. Tajā notika kāda tikšanās vai nodarbības, kur bija mātes ar zīdaiņiem, dažas runāja ukraiņu un krievu valodā. Pirms tam biju iegājis citā baznīcā, kur bija identiska situācija. Baznīca atstāja milzīgu iespaidu.
Pie pils notika parāde. Visai ē… neveikla parāde. Man gan ir jāatzīstas, ka teju visas militārās parādes un godasardzes man šķiet banālas, smieklīgas, patosa pilnas un vienkārši cilvēka godu pazemojošas. Bet šī izcēlās. Šeit zirgos jāja sievietes. Tad tām bija jānokāpj no zirgiem, un tā bija pilnīga izgāšanās. Meitenēm bija ļoti grūti nokāpt no zirgiem un pēc komandas to izdarīt nevarēja. Jaunā maiņa nevarēja uzkāpt uz zirgiem. Zirgi uztraucās un sāka spārdīties. Zaldāti modernās formās centās savaldīt zirgus. Dažām meitenēm tika atnestas trepītes, bet arī tas nepalīdzēja. Šaurie bridži neļāva paplest kājas pieteikoši plaši, lai normāli varētu pārmest kāju. Beigās viss šis svinīgais patoss pārvērtās drausmīgā farsā.
Noskatījies šo bezmaksas teātri, devos uz blakus salu, uz mākslas muzeju, taču pa ceļam sapratu, ka man Stokholmas ir gana un šobrīd es negribu mākslu, es gribu skaistumu. Apskatījos kartē un tad vilcienu sarakstā, un jau pēc pusstundas biju ceļā uz Upsalu.
Nepilnas stundas brauciens ar vilcienu, un es biju Upsalā. Vienīgajā pilsētā, kura bija manā obligāti apmeklējamo vietu sarakstā Zviedrijā kopš… seniem laikiem. Upsala nekad nav pa ceļam, tāpēc varbūtība šeit nonākt nav liela. Un tagad es pēkšņi esmu šeit. Burvīgi. Upsala bija Zviedrijas bīskapa, tostarp arī Olafa Magnusa, sēdeklis. Precīzāk, Olafa Magnusa brāļa. Pats Olafs Magnuss pildīja Zviedrijas bīskapa pienākumus sēžot Romā, jo izkāpšana uz zviedru zemes viņam solīja diezgan nopietnas nepatikšanas. XVI gs. vidus Zviedrijā, līdzīgi, kā tas bija Latvijā, nebija īpaši katoļiem labvēlīgs laiks, jo īpaši – bīskapiem. Man bija jāredz Upsalas katedrāle un Upsalas universitāte.
Upsalas katedrāle izskatījās, kā celta vakar. Nu, vai vismaz pēdējo simts gadu laikā. Tāds stipri (ļoti stipri) palielināts Rēzeknes katedrāles variants. Iekšā varbūt pat grandiozāk, nekā no ārpuses. Kādā brīdī attapos, ka stāvu uz viena no saviem elkiem – Karla Lineja kapa plāksnes. Es kaut kur apziņas dzīlēs zināju, ka viņš ir lasījis lekcijas Lundas Universitātē, bet tas, ka Linejs ir apbedīts Zviedrijas svarīgākajā katedrālē, man izrādījās liels pārsteigums.
Katedrālē izrādījās visai daudz apbedītu pazīstamu vārdu, pārsvarā gan no monarhiem, bet bija arī viens personāžs, kuram esmu ieplānojis kādreiz pievērsties nopietnāk – Emanuēls Svedenborgs. Un būtu tas jāizdara pirms tam, kad viņš atkal kļūs par “popsu”, jo es paredzu, ka tas visai drīz var notikt. Būs jāpieķeras un jāpalasa viņa darbi.
No katedrāles izgāju gar universitāti (tā ir burtiski tepat blakus) un aizgāju līdz pilij. Ap pili nekā īpaši interesanta nebija, tāpēc devos atpakaļ uz staciju, pa ceļam izejot vēl kādas ieliņas. Upsalā bija ielikts trekns ķeksis, viss, ko biju gribējis redzēt – redzēts, turklāt, ar uzviju. Var doties atpakaļ uz Stokholmu un no turienes – uz Nineshāmnu.
Es tur iepriekš priecājos par to, ka Zviedrija lieliski piemērota kājāmgājējiem… tad nu lūk, Nineshāmna it kā arī ir staigājama, bet lai staigātu, tā ir jāpazīst. Man sanāca pamatīga maldīšanās, rāpšanās caur rožu krūmiem un caur slēgtām teritorijām, lai tiktu tur, kur vēlos nokļūt. Pa ceļam iegāju veikalā un nopirku bageti, izspiežamo kaviāra tūbiņu un rumulādi – tās būs vakariņas, bet ja kas paliks pāri, dosies mums līdzi ceļojumā.
Bija cerība, ka viesnīcas numuriņā būs vismaz tējkanna, bet es cerēju arī uz mikroviļņu krāsniņu, bet nekā. Tad nu paēdis sausu maizi ar sāļo kaviāra pastu, ielīdu zem segas, lai pastrādātu, bet pamodos jau no rīta.
Sestdiena, 27. aprīlis: Nineshāmna – Orebro – Oslo – Norezunda
No rīta aizgāju brokastīs un sapratis, ka vēl pietiekoši daudz laika, nolēmu doties pretī ģimenes locekļiem, kuri vēl nebija nobraukuši no prāmja. Vienīgi krustojumā nogriezos pretējā virzienā un tikai sapratis, ka norāde uz Ventspils termināli rāda uz pretējo pusi, pametu skatu atpakaļ un ieraudzīju, ka buss, kurš pēc apraksta atgādina to, ar kuru brauc ģimene, nogriežas uz ielu, no kuras nogriezos piecas minūtes atpakaļ. Jau pēc brīža iekāpu busā, kur bija vecāki, Aija ar Valteru un bērnu un Regita.
Nolēmām iebraukt apskatīt Orebro, kura vienmēr visur ir pa ceļam, bet apskatīt nav sanācis. Tad nu ātri izstaigājām pilsētas centrālo daļu. Izrādījās visai jauka pilsētiņa. Un arī zviedru nacionālā romantisma stilā celtas ēkas. Man ļoti patīk zviedru nacionālais romantisms.
Turpmākajā ceļā bija jābrauc cauri burgernīcai, kur kādreiz biju ēdis un jaukākais tajā bija pat ne perfektie burgeri, bet gan tas, ka tā bija iekārtota tipiska amerikāņu “dinery” stilā. Tik tradicionālue “dineries” pat ASV nebūt ne bieži sanāk redzēt. Naudas atstājām daudz, bet bija garšīgi. Tā kā pārtiku vedām līdzi, tad šīs arī bija iepriekšpēdējās pusdienas “laukā” Norvēģijas brauciena laikā.
Nākamā pietura – Oslo. Oslo ir mana mīļākā no Skandināvijas galvaspilsētām. Mēs ar Regitu bijām Oslo pirms daudziem gadiem un lielāko daļu mēs staigājām jau pa nakti. Tagad bija iespēja apskatīties pilsētu dienas gaismā. Mans galvenais mērķis bija apmeklēt Vīgelanda jeb Fognera parku. Aktal nacionālais romantisms, bet šoreiz – norvēģu. Grandiozi. Skatoties uz visu šo, kļūst saprotams, kāpēc XX gs. sākumā nacionālisms tik ātri iekaroja cilvēku sirdis un prātus. Ļoti spēcīgi. Pa ceļam uz parku gājām cauri krāmu tirgum, tajā gan nebija nekā interesanta. Apskatījām Vīgelanda skulptūru ansambli, un devāmies atpakaļ uz centru, lai apskatītu operu.
Operas apkārtnē ostā ir daudz saunu, kur cilvēki bauda pirts priekus. Pensionāri dejo dienvidamerikāņu dejas, ūdenī kūņājas pūkpīles, bet tūristi klīst pa operas jumtu. Viss romantiski un liriski.
Nakšņot devāmies uz kotedžu ar skatu uz fjordu Norezundā. To nopirkusi aviokompānijas darbiniece (Regita domā, ka pilote, es esmu drošs, ka ne vairāk, kā stjuarte) no Beļģijas, iemīlējusies ainavā. Bija auksti, bet māju sakurinājām, dedzinājām sveces, ēdām vakariņas un gājām gulēt 12 grādu aukstumā. Bet beigās viss bija ok un daļa no mūsu komandas beigās atzina šo par vienu no jaukākajām vietām, kur palikām visa ceļojuma laikā, kaut gan palikām gana daudzās jaukās vietās.
Svētdiena, 28. aprīlis: Norezunda – Bergena
Šodien mērķis tikt līdz Bergenai. Nekas neizdarāms, bet pabraukt nāksies. Un braukt bija jauki un patīkami, Gordarikē bija norvēģu pasaku baznīca, Holā arī baznīca, bet mazāk pasaku. Teju visu ceļu sniga, bet kādā brīdī sniega siena šosejas malās sāka sasniegt divu metru augstumu. Kādā brīdī sāka pazust pats ceļš un visa pasaule bija balta, cik vien baltu var iedomāties. Noteikti viens no iespaidīgākajiem skatiem, ko esmu redzējis savā mūžā. Pie stūres brauca Aija, un ar ledus tuksnesi tīri labi tika galā.
Viens no šodienas apskates punktiem bija Voringsfossen – ūdenskritums un kanjons. Un šis, atkal, bija viens no iespaidīgākajiem kanjoniem, ko jebkad biju redzējis. Un tas – pavisam tepat, divu dienu brauciena attālumā no Rīgas, kad mēs braucam skatīties kanjonus uz ASV rietumu krastu.
Šajā dienā pirmoreiz nonācām tuneļos ar apļveida krustojumiem, braucām pāri milzīgiem vanšu tiltiem, pavisam tuvu redzējām jūras žagatas.
Aizbraucām uz vēl vienu ūdenskritumu – Norheimzundā, kuram varēja aiziet no otras puses. Tas nebija tik iespaidīgs, bet šeit nopirku smieklīgu, ķīnā ražotu skandināvu bērnu cepuri, kuru nēsāju atlikušo ceļojuma laiku, galvai bija silti.
Bergenā iebraucām vakarā. Kādu laiku aizņēma atrast parkingu, bet dzīvoklis, kurā palikām, bija labs, turklāt, pašā vecpilsētā. Nolikuši mantas, devāmies pastaigā. Jāatzīst, ka es par Bergenu biju dzirdējis daudz un ekspektācijas bija… atšķirīgas. Bet pilsēta ļoti jauka un kolorīta, un noteikti ir apmeklēšanas vērta. Tā noteikti ir minama starp skaistākajām Norvēģijas pilsētām, kaut arī tās slava, manuprāt, ir nedaudz pārspīlēta.
Pirmdiena, 29. aprīlis: Bergena – Stegastein – Tennfjord
No rīta bijām nolēmuši uzbraukt ar funikulieri kalnā, bet beigās nolēmām, ka kāpsim kājām. Un uzkāpām arī. Un izrādījās, ka kalns nav īstais. Bet skats vienalga pavērās ļoti labs, tāpēc nožēlas nebija un uz “pareizo” jau vairs īpaši arī negribējās.
No Bergenas sākām braukt uz ziemeļiem. Kādā no apstāšanās vietām, kur meklējām labierīcības, noteikumu plakātu bija aprakstījušas trīs latviešu kompānijas. Lepnums par tautiešiem nebūt nevairojās.
Stegastein skatu punkts nebija ne tuvu tik interesants vai smuks, kā ceļš uz to. Tad bija prāmji. Diezgan daudzi prāmji pāri fjordiem, kur pagāja laiks, kamēr sapratām, kā notiek maksāšana.
Nakšņojām Tennfjordā, mājā, kur garāžā stāvēja Ferrari un izskatījās, ka māja, kad tajā neapmetas viesi, ir saimnieku bērnu ne īpaši gaumīgo “tusiņu” vieta. Nebūt nebija labākā vieta, kur palikām, bet bija ok.
Otrdiena, 30. aprīlis: Tennfjord – Olezunda – Høgkubben – Atlanterhavsveien – Kristiānzunda
Izbraukuši diezgan laicīgi, jau desmitos bijām Olezundā. Un beidzot atradām vietu, kur bjia tūristi. Ostā bija ienācis milzīgs laineris, un no tā izkāpa vairāk cilvēku (esmu pārliecināts), kā dzīvo šajā pilsētā. Bija jautri skatīties, kā cilvēki cenšas saprast, ko darīt vai apskatīt šajā provinciālajā pilsētiņā, kaut gan pilsēta, jāatzīst, bija ļoti patīkama. Un ļoti jūgendiska. Liela daļa no ēkām uzceltas XX gs. pirmajā desmitgadē, veidojot diezgan labu jūgendstila ansambli. Vienīgi… skandināvu jūgendstils nav gliži jūgends, pie kura mēs esam pieraduši. Glīti, bet bez lieka pompozuma.
Šajā dienā bija paredzēts arī pārgājiens. Beidzot bija silti. Pārsteidza tas, ka kāpjot kalnos, būtībā, bridām pa purvu. Tie bija slapjākie kalni, kādos esmu bijis. Brīžiem nācās lēkāt no cinīša uz cinīti. Kas bija visai dīvaina sajūta, zinot, ka apakšā ir jābūt akmenim. Virs galvas riņķoja mērkaziņas un ērgļi. Gājiens, neskatoties uz zināmām grūtībām, izrādījās ļoti baudāms.
Mūsu pēdējais apskates objekts šajā dienā bija ceļš, kurš izbūvēts starp salām, praktiski, pa Atlantijas okeānu, kas tā arī saucas – Atlantijas okeāna ceļš. Braucot pa to ir ļoti episkas sajūtas. Un skati.
Nakšņojām lielā dzīvoklī Kristiānzundas nomalē. Blakus bija parks, bet izejot caur to, atradu vien citu pilsētas rajonu. Kaut kur blakus bija jābūt ezeriem un vēl kaut kam interesantam. Bet kam vajag ezerus, ja terase no dzīvokļa iziet ar skatu uz okeānu un saulrietu šajā okeānā?
Trešdiena, 1. maijs: Kristiānzunda – Trondheima – Gronga
Trondheima ir pazīstama ar to, ka tajā ir koka karaļpils. Tā kā tas bija 1. maijs, pilsētā notika manifestācijas. Protams, Palestīnas atbalstam, bet ne tikai. Gāja daudz dažādu lozungu un pat NLO fanu klubiņš piedalījās šajā komunisma elēģijā.
Katedrālē iekšā negājām, jo dievnamos par maksu ejam tikai īpašos gadījumos, un šis nebija neko īpašs gadījums, kaut gan teju klasiska gotiskā katedrāle tik tālu ziemeļos atstāja spēcīgu iespaidu. Cilvēki sauļojās parkos un baudīja silto pavasari, kurš šeit, šķiet, iestājies par agru. Izgājuši gar universitāti, uzkāpām līdz fortam, kur satikām Aiju ar Valteru, kas bija palikuši mašīnā līdz pamostas bērns. Atradām objektu, kuru man vienkārši bija jāredz – ierīce, kas par nelielu naudiņu ļauj velosipēdistam uzbraukt stāvā kalnā tik pat kā bez muskuļu piepūles.
Vecpilsēta glīta, noliktavu mājas kolorītas un ir pat tīri patīkama modernā arhitektūra. Aija ar Valteru uzsauca visiem kebabus par godu savai kāzu jubliejai, bet nebūt ne visā pasaulē kebabi ir lēti un garšo labi.
Nakšņojām kalnos. Vietā, kur cilvēki dodas slēpot. Tā bija jauka privāta atpūtas mājiņa ar terasi. Izrādījās, ka nebija gultasveļas un dvieļu, ka tas bija minēts aprakstā, bet Airbnb bija nekorekti iztulkojis šo frāzi uz angļu valodu. Pārpratumu diezgan ātri atrisināja saimnieki, atvedot nepieciešamo gultasveļu un dvieļus.
Ceturtdiena, 2. maijs: Gronga – Mosjøen
Sākām domāt par to, ka, iespējams, varam tikt visai tālu uz ziemeļiem, un izbraukt caur Lafotu salām, bet priekš tam mums šovakar ir jābūt Bodo. Un tas ir pamatīgs brauciens.
Pa ceļam iebraucām pilsētiņā ar nosaukumu Mosjoen, kur Regita gribēja ieiet veikalā un nopirkt savai mammai brūno sieru, bet Aija ar Valteru nopirkt kaut kādu specifisku alkoholu. Pie reizes izskrējām vairākus sporta veikalus un konstatējām, ka pilsētiņa ļoti glīta un atgādina Bolderu Kolorādo. Jau braucām projām, kad pamanījām kopš XX gs. sākuma saglabātu degvielas uzpildes staciju, bet aiz tās – sarkanā krusta veikaliņu, kurā Regita izleca, teju no braucošas mašīnas.
Pamazām veikalā sagāja visi un rezultātā no veikaliņa tika iznests liels daudzums bronzas un stikla izstrādājumu, atstājot visai smiekīgu naudas summu. Kādā brīdī veikalā parādījās Valters, pasauca Edgaru, bet mēs turpinājam iepirkties. Izrādījās, ka kaut kas noticis mašīnai. Tad izrādījās, ka notikušais ir slikti. Un tad izrādījās, ka serviss veras ciet pēc pusstundas. Un mēs varam aizbraukt, maksimums, līdz servisam, jo ģeneratora siksnas mums vairs nav. Servisā mums paskaidroja, ka viņi šodien jau veras ciet, bet pierakstīs mūs uz remontu pēc divām nedēļām. Pacentāmies izklāstīt problēmu un apstākļus, darbienieki iejutās situācijā un pēc ilgas bakstīšanās datoros, pateica, ka mums ir jāierodas rīt vienpadsmitos.
Atradu viesnīcu ne īpaši tālu no servisa, un ar visām somām devāmies uz to. Biju paņēmis divus numuriņus, bet beigās paņēmu trešo, lai mums ar Regitu nav jāguļ vienā numuriņā ar vecākiem. Un aizgājām uz pilsētu. Sanāca diezgan gara un patīkama pastaiga. Varētu teikt, ka šī kļuva par vienu no manām mīļākajām Norvēģijas pilsētiņām.
Naktī nesatumsa. T.i., bija krēsla, un tai sekoja tumša krēsla, bet nebija pavisam tumšs. Mēs cerējām redzēt ziemeļblāzmu, kurai šodien bija jābūt, bet tik gaišās debesīt ziemeļblāzmu ieraudzīt nebūtu iespējams.
Piektdiena, 3. maijs: Mosjøen – 66° 33’ – Bodø – Storjorda
Nākamajā rītā mašīnu patiešām salaboja, turklāt, ātrāk, nekā solīts. Mēs atkal devāmies uz ziemeļiem, kaut gan jau bija skaidrs, ka uz Lafotu salām mēs netiksim. Tad mums jau vakar bija jābūt Bodo.
Beidzot nonācām līdz polārajam lokam. Nakts jau tāpat nebija, bet tālāk naktij jākļūst vēl neizteiktākai. Arktika mūs sagaidīja ar tundru – sniegotiem laukiem, pundurbērziņiem un ziemeļbriežu bariem. Ļoti skaists un nedaudz pārpasaulīgs skats.
Bodo nonācām tikai ap sešiem vakarā. Ja gribējām tikt uz Lafotu salām, mums bija jābūt šeit četros. Bet pilsētu tik un tā izstaigājām. Man likās diezgan garlaicīga vieta, taču nedaudz atgādināja modernizētos Igaunijas mazpilsētu centrus. Ievērības cienīgs bija arī baznīcas tornis, bet pašā baznīcā, diemžēl, iekļūt neizdevās.
Nakšņojām mājiņā pie fjorda, mājā, kuras saimniekiem patīk putni. Vienīgi nebija nakts. Pēc pusnakts izskatījās tā, kā pie mums ir agrāk krēslas stundā. Un izrādījās, ka man ir riktīgas psiholoģiskas problēmas ar gaišām naktīm. Iespējams, ka ar polāro nakti es sadzīvotu labāk. No rīta izrādījās, ka pilni koki ar visdažādākajiem putniem, tostarp arī zīdastēm, kuras gan es pats neredzēju, bet Regita teicās redzējusi.
Sestdiena, 4. maijs: Storjorda – Narvika – Tromsø – Birtavarre
Narvikā uz pilsētu pat negājām, iebraucām Pestīšanas armijas labdarības veikaliņā un tur palikām. Es sapirku divus maisus ar krūzītēm par, šķiet, ap 40 centiem gabalā. Ja Mosjoen, šķiet, pārdevējas bija priecīgas par mūsu pirkumiem, tad Narvikā izskatījās visai nelaimīgas, īpaši, pakojot daudzos traukus.
Pēcpusdienā bijām Tromso, kur mans galvenais mērķis bija apskatīt Arktisko katedrāli. Par ieeju tajā samaksājām. Un, laikam bija tā vērts. Katedrāle patiešām ļoti iespaidīga, kaut arī ieejas maksa stipri pārspīlēti augsta.
Pastaigājāmies arī pa pilsētu, apskatījām modernā arhitektūrā celto ziemeļu okeanāriju, kaiju viesnīcas, moderno bibliotēku, tradicionālo koka apbūvi un glīto centru. Nogaršojām hotdogu ar ziemeļbrieža gaļu.
Nakšņojām atkal pie fjorda. Bija auksti, slapji un pārāk gaiši, bet mājiņa bija jauka.
Svētdiena, 5. maijs: Birtavarre – Alta – Sildvika (Nord kapp) – Honningsvåg – Karasjok
Mūsu pēdējā pilnā diena Norvēģijā sākās ar delfīniem. No rīta braucot gar fjordu, pie kura nakšņojām, ieraudzījām baltpurna delfīnus, kuri leca laukā no ūdens. Šādu skatu mēs ignorēt nekādi nevarējām, tādēļ piestājām malā un labu pusstundu vērojām delfīnu aktivitāti fjordā.
Daba atkal kļuva arvien nabadzīgāka un sniega kļuva arvien vairāk. Augstu koku vairs tik pat kā nebija. Mēs iebraucām Altā, kur mans galvenais mērķis bija apskatīt Ziemeļblāzmas katedrāli. Parasti ieeja ir maksas, bet šodien šeit notika kāds kopienas pasākums, arī dievnama tuvumā staigāja meitenes saamu tautastērpos. Katedrāle bija pavisam neliela, taču ļoti iespaidīga. Jo īpaši, tās modernais interjers. Pati pilsēta bija tieši tāda, kādas es iztēlojos pilsētiņas tālajos ziemeļos. Zema, tukša, platām ietvēm un minimālistisku arhitektūru. Kaut kas tajā ir romantisks, bet vai gribētos šādā vietā dzīvot – nezinu. Ilgi es nez vai izturētu, jo īpaši tāpēc, ka pēdējās dienās (jeb naktīs) sapratu, ka man ir ļoti grūti panesama nebeidzamā diena, kas kas zin, kā būtu ar nebeidzamu nakti.
Daba turpināja kļūt nabadzīgāka, arvien vairāk parādījās plēsīgo putnu – bikšainais klijāns un jūras ērgļi, tostarp, viens, kurš mielojās ceļa malā pie nenosakāma dzīvnieka paliekām. Parādījās un atkārtojās ceļa zīmes “piesprādzējiet jostas”, it kā visā pārējā valstī jostas jāsprādzē nebūtu. Milzu ziemeļbriežu bari un daudz jūras putnu. Šur un tur kalnu nogāzēs bija pilsētiņas, kuras sastāvēja no lakoniskām, viena – divu stāvu krāsainām koka mājām, un pa kādai zivju pārstrādes rūpnīcai. Sniega segas biezums pa ceļa malām arvien auga un tuvojoties Nordkapam arī sāka snigt, bet pēc tam arī riktīgi putināt, ceļš kļuva slidens un braukšana pa šauro kalnu ceļu – bīstama. Man šķiet, ka Aija, kura tobrīd brauca pie stūres, bija aizspiedusi acis. Bet bija skaisti… un tad.. parādījās zīme, ka ceļš uz Nordkapu būs slēgts. Mēs nekad neticam uz vārdu pesimistiskām prognozēm, tādēļ brīdinājumu ignorējām un turpinājām ceļu.
20 kilometri līdz Nordkapam – visa pasaule ir balta, ceļš pārvērties par slidotavu un vienīgie, kas nedaudz pārtrauc bezgalīgo baltumu, ir ik pēc desmit metriem no sniega spīdošie laukā sarkanie stabiņi ar sniega slāņa biezuma atzīmēm. Jau parādījās Nordkap Horns, vieta, kur kādreiz esot kaut kas ziedots un kuru apvij dažādas leģendas. Klints rags teju pašā Nordkapa galā. Un tad – “šlag-baum”. Pēdējie 12 kilometri braukšanai slēgti. Aiz barjeras palicis kemperis, kurš cenšas tikt laukā. Uz Nordkapu varēs tikt varkarā konvoja pavadībā, un atpakaļ – deviņos.
Nordkaps nebūt nav tālākais Eiropas kontinenta ziemeļu punkts, kā dažreiz to dēvē. Turklāt, tas atrodas uz salas. Tā vienkārši ir tālākā vieta uz ziemeļiem, kur var aizbraukt ar auto, bet tālākais sauszemes ziemeļu punkts nav īpaši tālu no šejienes, bet sasniedzams tikai kājām, ar slēpēm vai suņu pajūgā. Mēs nolēmām negaidīt septiņus, jo Nordkaps, kā mērķis bija izvēlēts ne jau tāpēc, ka mums būtu ļoti svarīgi nokļūt šajā vietā, bet gan tādēļ, ka braucot uz šejieni, mēs izbraucam teju visu Norvēģiju. Un šo funkciju Nordkaps izpildīja. Iebraucām pilsētiņā, kura bija pie slēgtā ceļa, tad citā, no kuras nosūtījām atklātnes uz Latviju, un devāmies taisni uz dienvidiem, kamēr sasniedzām pilsētu ar diezgan krieviski skanošo, bet galīgi ar krievu valodu nesaistīto saamu pilsētu Karasjok jau pavisam netālu no Somijas robežas.
Motelī, šķiet, bijām vieni paši. Gulēt gaišajā naktī es nevarēju, tāpēc sēdēju veļas telpā, kamēr mazgājās un žāvējās mūsu veļa. Ap vieniem naktī izgāju laukā. Debesis bija apmākušās, bet kādā stūrī izteikti zilas. Pie mums tik gaišs ir viegli apmākušā dienā.
Pirmdiena, 6. maijs: Karasjok – Ivalo – Napapiiri – Rovaniemi – Oulu
Karasjok pāri par 90% iedzīvotāju ir saami, un šeit arī ir saamu muzejs un saamu parlaments. Bet mēs devāmies uz etnogrāfisko parku, kur apskatījām ziemeļbriežu ganu sadzīves apbūvi un guvām arī kaut kādu priekšstatu par dzīvesveidu. Tas bija aktuāls vēl pirms 50 – 60 gadiem, bet lielos vilcienos ir saglabājies arī šodien, vienīgi ēkas ir kļuvušas ērtākas, ir parādījušies akumulatori un citas modernās dzīves sastāvdaļas. Pie etnogrāfiskā parka bija apmeklētāju centrs, kurā meitene pūta stiklu. Un savos gados es pimoreiz redzēju maģiju, kad karsta stikla masa kļūst par trauku. Es nespēju iztēloties, kā to var iemācīties un kāda meistarība ir nepieciešama. Domāju, ka es nespētu.
Drīz vien šķērsojām Somijas robežu un šeit gribētos uztaisīt atkāpi un pastāstīt par kādām lietām, novērojumiem no Norvēģijas…
Es jau vairākkārt esmu minējis, ka man visgrūtāk bija sadzīvot ar arktisko dienu, lai arī, tehniski, tā pat vēl nebija iestājusies. Šis apstāklis mani ļoti pārsteidza. Bet, iespējams, ka es vienkārši esmu naktsputns un naktī būtu vieglāk. Nezinu, grūti spriest. Cilvēki šķiet visai flegmatiski, ko var saprast, bet tas atspoguļojas arī, piemēram, darbalaikos. Ir iestādes, un tādu ir diezgan daudz, kuras strādā tikai un vienīgi sestdienās. Svētdien nestrādā tik pat kā nekas. Darbdienās darba laiks bieži vien ir līdz trijiem vai četriem, bet kā pie mums – līdz astoņiem – desmitiem, ir liels retums. Jaukā lieta, kas mums, nupat Rēzeknē uzstādījušajiem grāmatu skapi, ļoti imponēja, ka telekomunikāciju kompānija, kurai piederēja taksofoni, kādā brīdī 100 taksofonus pārvērta grāmatu skapjos…. tos mēs redzējām Oslo, Norheimzundā, Olezundā un citur. Burvīga ideja un arī ļoti labi strādājoša. Daba ir ļoti dinamiska, pārsteidzoši bagāta ir putnu valsts – Latvijā tik daudz putnu, kā šeit banāli garāmbraucot, vērojams vietās, kur brauc ornitologi no visas valsts. Kalni nav augsti, mēs nebijām nevienā kalnā, kurš būtu augstāks par 700 metriem, taču ainava mainās drastiski. Sākot celties kalnā, strauji sāk pazust lielie koki, pazeminās temperatūra un parādās sniegs. Un kalnos sniega segas biezums pat maijā, kad pie jūras līmeņa daudz kur ir ap 20 grādiem (Golfa straume ļoti daudz dod), var sasniegt vairākus metrus, bet temperatūra nokristies līdz mīnusiem. Temperatūra par desmit un vairāk grādiem bieži mainās pāris kilometru robežās. Norvēģijā darbojas princips, ka ceļš, tilts vai tunelis ir maksas tik ilgi, kamēr ienākumi no maksas par braukšanu, nosedz izdevumus tā uzbūvēšanai. Tālab ir ļoti daudz maksas tiltu, ceļu un tuneļu, bet tajā pat laikā, episkākie, lielākie un krāšņākie bieži ir bez maksas, jo ir izmaksāti. Ņemot vērā sarežģīto fjordu būšanu, bez tuneļiem un tiltiem nekādi iztikt nevar, tie bieži vien ļauj ietaupīt 100 un vairāk km. Maksāšana notiek automātiski – kamera nobildē numuru un pēc tam atnāk rēķins. Mums rēķins neatnāca, neskatoties uz to, ka sistēmā reģistrējāmies. Bet par katru braucienu ar prāmi, gan nāca epasts un no kartes automātiski novilkās nauda. Summas nav ļoti lielas, bet dienas laikā var savākties prāvs cipars. Nu, un Norvēģijā es pirmoreiz biju tunelī, kurš nolaidās teju puskilometru zem jūras līmeņa, un vairākos tuneļos, kur bija apļveida krustojumi. Braucām arī pa pasaulē garāko tuneli, šķiet, ap 30 km. Garlaicīgi, ilgi. Braukšana pa tuneļiem ļoti nogurdina un izsauc miegainību. Braukšanas ātrums ārpus apdzīvotām vietām ir 80 km/h, bet tas pats arī Somijā.
Kopumā jāsaka, ka ja vien Norvēģija nebūtu tik trakoti dzīvošanai dārga valsts, tā varētu iekļūt manu favorītvalstu trīniekā. Galvenokārt, dabas dēļ. Daba ir nesalīdzināma ne ar ko.
Bet, nu, atgriezīsimies Somijā, kuras robežu nupat pārbraucām. Lapzeme bija manā obligāti apmeklējamo reģionu sarakstā, iespējams, tik pat sen, kā Upsala, bet varbūt arī senāk. Un kas tad izrādījās? Tas ir vienmuļākais un garlaicīgākais reģions, kur esmu bijis. Ir ļoti maigi teikt, ka mēs neizbaudījām braucienu caur Lapzemi. Brauciens pa Polijas “autobāni” no Vācijas līdz Lietuvas robežai, ir aizraujošs piedzīvojums, salīdzinot ar Lapzemi. Daba vienmuļa, ceļi taisni, reljefs līdzens, daudzos ezerus klāj sniegs, tā ka tie saplūst ar pārējo ainavu, un vienīgie, kas kaut cik atsvaidzina ainavu, ir ziemeļbrieži. Lapzemes varas iestādes pat īpaši “nečakarējas”, lai visur uzstādītu brīdinājuma zīmes par ziemeļbriežiem, tā vietā dažkārt sastopama zīme, kur ir iekrāsota Somijas Lapzemes daļa un parādīts, ka šeit ir jāuzmanās no ziemeļbriežiem.
Somijā pamanījām interesantas “mājiņas” vai kastītes bez priekšējās sienas. Izrādījās, ka tās ir pastkastes paciņu nosūtīšanai un saņemšanai. Parasti tās stāv pie lielajām šosejām un dažreiz uz tām ir atzīmēts apdzīvotas vietas nosaukums. Reti, bet gadās, ka tām ir durtiņas. Pārsteigums mūs sagaidīja, kad ienācām kādā uzpildes stacijā. Jau mums pierastie no iepriekšējiem Somijas braucieniem spēļu automāti bija savās vietās un pie tiem vienmēr bija spēlētāji, bet tālāk pletās bufete un ēdnīcas tipa galdi, pie kuriem sēdēja vietējie cilvēki ar bārdām un retāk – bez, ēdot tipisku somu ēdnīcas ēdienu. Izskatījās visai garšīgi. Vēlāk šādas bufetes, komplektā ar ēdājiem un azartspēļu automātu spēlētājiem, satiksim teju katrā, pat pavisam mazā uzpildes stacijā.
Mūsu ceļš veda caur Rovaniemi, bet kādu kilometru vai divus pirms tās, atrodas polārais loks un ciems ar nosaukumu Napapiiri. Tie, kuri skolas laikā ir sūtījuši vēstules ziemassvētku vecītim, parasti adresē rakstīja tieši šo nosaukumu. Ziemassvētku vecīša ciems izrādījās tik ļoti nožēlojams un neinteresants, ka pat visromantiskāk noskaņotie un mazāk prasīgie, no mūsu ceļojuma dalībniekiem, izteicās visai kritiski, bet visi bija vienisprātis, ka speciāls brauciens uz šejieni rezultētos ar dziļu vilšanos.
Rovaniemi tikai piebraucām pie baznīcas, pilsēta nelikās saistoša, tādēļ turpinājām mūsu ceļu uz Oulu. Oulu manā sarakstā arī bija jau relatīvi sen, kaut gan nekādu īpašu ekspektāciju pret to nebija. Es jau sen esmu pieņēmis faktu, ka Somijā lielās pilsētas, ar ļoti maziem izņēmumiem, nav apmeklējuma vērtas. Ilgu laiku tas pats attiecās arī uz Helsinkiem, bet pēdējos gadu desmitos tur ir notikušas krasas pārmaiņas.
Nolikuši mantas dzīvoklī pašā pilsētas centrā, mēs ar Regitu devāmies apskatīt pilsētu. Pēc pastaigas es uzrakstīju “Oulu ir diezgan garlaicīga un neinteresanta pilsēta”. Kad ir pagājis laiks, skatoties fotogrāfijas, šķiet, ka ir pietiekoši daudz krāšņuma, daudz jaukas arhitektūras, gan pagājušo gadsimtu, gan modernās, bet tie elementi, ko mēs vērtējam pilsētās, šeit īsti nebija. Pilsēta, lai arī vizuāli glīta, patiešām ir visai garlaicīga un ne īpaši interesanta.
Un Oulu bija pirmā nakts, kad es labi gulēju (lai arī atkal pēdējais aizgāju gulēt un cēlos viens no pirmajiem), jo naktī bija gandrīz tumšs.
Otrdiena, 7. maijs: Oulu – Jyväskylä – Helsinki – Tallina – Rīga
No rīta mēs aizbraucām uz lietoto preču lielveikalu, kur atkal sapirkām ārkārtīgi nepieciešamas, bet pilnīgi nevajadzīgas lietas, toties lēti, un konstatējām, ka tā kā Igaunijā tuvojas valsts svētki, ja mēs šodien netiekam uz prāmi no Helsinkiem uz Tallinu, tad rīt ar tikšanu var izrādīties sarežģīti. Pret nakšņošanu Helsinkos runāja arī apstāklis, ka Helsinkos nakšņošana ir dārga. Bet ja tiekam uz Tallinu, tad nav lielas jēgas nakšņot Tallinā, tad ir jābrauc uz Rīgu.
Pa ceļam uz Helsinkiem bija divas pilsētas, kurās bijām bijuši iepriekš – Jivaskila, kurā bijām bijuši decembra beigās pulksten divos dienā, kad šeit bija pilnīga tumsa un mēs neko neredzējām, un Lahti, kur sagaidījām Jauno gadu. Jivaskilā izgājām lociņu, lai saprastu, ka pilsēta ir visai glīta, un strauji attīstās, bet… garlaicīga un neinteresanta.
Ņemot vērā, ka vienojāmies, ka no Tallinas uz Rīgu pa nakti braukšu es, un iepriekšējās naktis (lasi: 2 nedēļas) esmu gulējis maz, pirms nakts brauciena būtu jāizguļas, aizlīdu busa aizmugurē pagulēt. Kad pamodos, mēs bijām Helsinku pievārtē. Lahti bijām izbraukuši cauri, tai arī trūka laika, jo bija jāsteidzas uz prāmi.
Helsinkos devāmies apēst pa burgerim, un pēc tam arī izgājām kādu loku. Kattreiz nonākot Helsinkos, man ir pārsteigums. Pirmoreiz, kad šeit biju, tā bija liela, pelēka un garlaicīga pilsēta. Apmēram tāda, kā es raksturoju citas Somijas lielpilsētas – garlaicīga un neinteresanta. Helsinkos bija Eliela Saarinena projektētā grandiozā dzelzceļa stacija (par Saarinenu es kaut kad diezgan daudz esmu rakstījis, stāstot par Tallinas mikrorajoniem) un… aptuveni tas arī viss… Es pieļauju, ka ja pirms gadiem 20 būtu nonācis Oslo, tā mani arī nogarlaikotu, bet šīs abas pilsētas ir kļuvušas par ziemeļu modernās arhitektūras centriem. Pilsētas, kuras tiek piemērotas cilvēkiem, un kuras priecē aci ar neiedomājamām arhitektūras formām. Regita gribēja apmeklēt bibliotēku, kura ir kļuvusi par sabiedrisko centru, kur cilvēki nāk ne tikai lasīt grāmatas, bet spēlēt šahu, likt puzles, adīt, dzert kafiju, spēlēt mūzikas instrumentus, tikties ar draugiem. Šī iestāde pilnībā raksturo manu priekšstatu par ideālu sabiedrisko centru, kādus es gribētu redzēt katrā apdzīvotā vietā, bet visvairāk (savtīgais es) – Rēzeknē. Vai es ietu uz šādu vietu? Visticamāk, ka ne īpaši bieži, bet sabiedrībai šādas vietas ir vajadzīgas vairāk par nacionālajām hokeja komandām un eirovīzijām, vienīgi cilvēki to bieži vien nezina. Mazliet pārsteidza, ka bibliotēkā kādā tūrītī nav paslēpušies spēļu automāti – tas ir pozitīvi. Valsts monopols uz spēļu automātiem mani Somijā mazliet nomāc.
Uz prāmi paspējām laikā un pat bija iespēja ostā vērot pūkpīļu baru. Ļoti dīvaini putni.
Brauciens aizņēma ap četrām stundām un jau atejot no piestātnes Helsinkos, drīz vien parādījās Tallinas gaismas. Ceļš no Tallinas līdz Rīgai paskrēja diezgan ātri un dīvainā kārtā, neskatoties uz to, ka iebraucām Tallinā jau krietni pēc pusnakts mašīnā neviens negulēja.
Trešdiena, 8. maijs: Rīga – Rēzekne
Trešdien, izgulējies, devos uz Rēzekni un vēlā pēcpusdienā jau biju mājās. Nākamā diena bija relatīvi brīva, tāpēc varēja mierīgi izmazgāt drēbes un padarīt dažādus ātros darbiņus, kaut gan nogurums no garā ceļa neļāva būt super efektīvam.
Ceturtdiena, 9. maijs: Rēzekne
Pa dienu apmeklēju un sakārtoju grāmatu skapi. Vakarā pievienojos Nezināmās Rēzeknes ekskursijai Centrālajā bibliotēkā, no kuras bija jāaizmūk, lai satiktos ar poļu kolēģiem. Izrunājām jautājumus par konferenci un turpmāko sadarbību. Manu piedāvājumu neslēgt līgumu vadītāja noraidīja, kaut gan līgums, kā vēlāk izrādījās, līdz septembrim bija uz divām stundām mēnesī. Norunājām līdz desmitiem vai vienpadsmitiem.
Piektdiena, 10. maijs: Rēzekne
Daudzvalodu konfrences pirmā diena, sanāca iepazīties ar cilvēkiem, kurus pazinu tikai virtuāli, vai kurus zināju tikai pēc vārda, vai kuru darbus biju lasījis. Kopumā, konferences pirmās dienas saturs man varbūt nebija īpaši vērtīgs, bet kontakti gan. Vakarā ar Reini Norkārklu devāmies apskatīt Rēzekni, tikuši zem lietus, iegājām darbnīcā, kur nosēdējām līdz diezgan vēlai stundai. Un atgriežoties mājās jau pēc vienpadsmitiem, gar upi, kur nav gaismu, sastapos ar savādu atmosfēras fenomenu, kuru, redzot pilnā krāšņumā pirmoreiz, nebūt ne uzreiz atpazinu. Izejot no aiz kokiem, manā priekšā izauga sarkana siena. Izsvēris prātā apokalipses scenāriju un visus atmetis, sapratu, ka redzu to, pēc kā braucām uz Norvēģiju – ziemeļblāzmu. Jau bija atbraukusi no Rīgas Regita un gulēja saldā miegā, kad man nācās pamodināt, lai nepalaistu garām šo skaistumu. Izbraucām laukā no pilsētas, bet pa to laiku blāzma kļuva bālāka.
Sestdiena, 11. maijs: Rēzekne
No rīta devāmies uz Varakļāniem, kur norisinājās konferences otrā diena. Šodien bija jāuzstājas arī man. Referāti bija zinātniskāki un interesantāki. Pilī arī nebiju bijis kopš 2010. gada, un pa šo laiku šis tas bija mainījies. No kopbildes un koncerta ar Regitu aizmukām skatīties un klausīties putnus pils parkā. Pirmoreiz redzēju vidējo dzeni un paceplīti, kuru redzēšu jau pavisam drīz kapos Prāgā.
Izgājām ekskursijā pa Rēzekni un tā kā kolēģi bija nedaudz uzmetuši lūpu par to, ka vakar nepasaucu skatīties ziemeļblāzmu, apsolīju aizvest un parādīt to šodien. Ar daļu atnācām uz dzīvokli, un daļa aizgāja uz kafejnīcu. Pēc vienpadsmitos devāmies laukā, satikām otru grupu un devāmies uz vietu, kur vakar parādījās gaismas. Gaismu nebija. Protams. Nogaidījām kādu pusstundu, kad beidzot atvadījāmies, ar kādu līdz rudenim, ar kādu uz nenoteiktu laiku, un jau devāmies katrs savā virzienā, kad manā virzienā parādījās zils gaismas stabs. Tad izklīšana tika apturēta un palikām skatīties nakts gaismas šovu. Varbūt nebija tik spoži, kā vakarnakt, toties tāpat bija ļoti skaisti un pilnīgi atšķirīgi.
Svētdiena, 12. maijs: Rēzekne
Grāmatu skapis, Kuldīgas iela, un nedaudz arī atpūta.
Pirmdiena, 13. maijs: Rēzekne
Grāmatu skapis, vakarā eksāmens, dažādi sīki darbiņi.
Otrdiena, 14. maijs: Rēzekne
Tikšanās par muzeju nakti un dažādu organizatorisku jautājumu kārtošana, un, protams, arī grāmatu skapis. Bija gatavs zīmogs, ar kuru apzīmogot grāmatu skapī esošās grāmatas.
Trešdiena, 15. maijs: Rēzekne – Rīga – Prāga
No rīta uz Rīgu, atbrauca Aija ar Valteru un Aija aizveda mūs uz lidostu. Lidojums līdz Prāgai nav tāls, pat neko daudz nepaspēju izlasīt līdzpaņemtajā Kindle’ā. Viesnīca izrādījās patālu no centra, bet jūgendstila ēkā. Viesnīca padārga, kaut gan par to maksāja pasākuma, uz kuru devās Regita, organizatori, bet ne īpaši laba.
Nometuši mantas, devāmies apskatīt centru. Es Prāgā biju bijis ļoti sen un Regita nebija bijusi vispār. Pavisam blakus mūsu viesnīcai bija modernais televīzijas tornis, viena no galvenajām pilsētas vertikālajām dominantēm. Un atkal, metro relatīvi lēts un attālumi lieli – kas var būt sliktāks pilsētas iepazīšanai, kā šie divi faktori kopā ņemti. Kaut gan turpmākajās dienās izdosies metro lietošanu samazināt līdz minimumam, tagad uz vecpilsētu devāmies ar metro.
Un, kā jau tas ir ierasts, lai kur mēs ierastos, vienmēr ir kādi gājieni, procesijas, protesta akcijas, vai citas sociālas aktivitātes. Ja es visu mūžu dzīvoju domājot, ka čehi ir protestanti un katoļus dedzina uz sārtiem, tad tagad izrādījās, ka katoļu baznīca Čehijā ir diezgan spēcīga, bet protestantisms – ne īpaši. Un lai arī par katoļiem sevi atzīst tikai 10% no čehiem, baznīcas un reliģiska atribūtika ir ik uz soļa. Mani vienmēr mulsina, kad valstīs, kuras atzītas par ateistiskām, reliģijas klātesamība ir jūtama daudz vairāk, nekā reliģiskos centros.
Tā nu mēs nostāvējām pils laukumā, skatoties, kā vācas cilvēki tautastērpos, spēlē ansambļi, garāmgājējiem tiek liets vīns un dalīti pīrādziņi, stalti jaunekļi ziedu virtenēm rotātos zirgos nepacietīgi jādelē uz priekšu, atpakaļ, piebrauc gari četrjūgā iejūgti rati, un tūlīt tūlīt sāksies svinīga procesija, ļoti krāšņa, ļoti liela un ļoti svinīga procesija. Bet nekas nenotiek. Uz balkona iznāk bīskaps un uzrunā tautu. Atskan ovācijas un gaviles. Pie balkona piejāj minētie jaunēkļi un stādās priekšā, kurš no Morāvijas, kurš no Bohēmijas atbraucis, sveicieni un sajūsmas saucieni, un jūtami tuvojas kulminācija…. bīskaps noiet no balkona un pēc brīža jau sēžas četrjūgā jūgtajos ratos… nu, sāksies procesija… bet… kučieris nošmaukstina pātagu un rati, ar visu bīskapu, nozūd šaurajās vecpilsētas ieliņās. Tauta sāk izklīst…
No Kārļa tilta Regita pamanīja uz koka ledlaužiem tupošo nūtriju, kuru es sākumā identificēju kā ondatru, bet tā aizmuka uz krastu, kur nolēmu, ka kādu dien būs jāaiziet un jāapskatās, vai dzīvnieks tur neapgrozās regulāri. Vecpilsētas daļā bija ļaudīgi, tikuši cauri tautas masai, atradām kādu klusāku itāļu restorānu, kur pasūtījām cūkas kāju čehu gaumē, pēc kuras notiesāšanas lēnā gaitā devāmies viesnīcas virzienā, no kuras ne pārāk tālu Regitai bija jāierodas nākamajās vakariņās. Pavadījis Regitu, es izgāju dažus parkus, izgāju pie kādas husītu baznīcas, un devos uz viesnīcu.
Ceturtdiena, 16. maijs: Prāga
Ceļojumos, kurus Regita sauc par “workation”, kad Regita brauc strādāt, un es pievienojos, es bieži vien dienās, kad Regitai ir darba tikšanās, izpētu apkārtni, lai vēlāk kopā varētu aiziet uz interesantākajām vietām. Es aptuveni zinu, kas Regitai patīk, turklāt, mani interesē vairāk lietu, un es ierobežotā laikā varu paspēt izstaigāt un apskatīties vairāk vietas, tāpēc ir visai ērti. Regita, minimāli noskrienoties, dabū esenci.
Karte rādīja, ka pavisam netālu no mūsu viesnīcas ir kapsēta, kuru nolēmu apskatīt. Laukā no tās tiku pēc vairāk, nekā stundas… un attapos citos kapos. Un tad nākamajos. Pirmie bija grandiozi vecie kapi. Ne tik lieliski, kā Zagrebā, bet vienalga ļoti lieliski. Un ļoti milzīgi. Otrie kapi vairāk saturēja kolumbārijus, turklāt, bieži bija tā, ka ģimenes kaps sastāvēja gan no apbedījumiem, gan pieminekļa nišā ievietotām urnām. Tālāk bija pareizticīgo kapi, kur bija daudz baltgvardu apbedījumu no XX gs. sākuma. Un liela pareizticīgo kapliča. Šajos kapos sastapu vīrieti ap astoņdesmit padomju virsnieka formā, ar miljonu ordeņu. Tie džinkstēja, un vilka vīru pie zemes, bet viņš stoiski gāja pa taciņu. Es pieļauju, ka vīrs, atceroties pirms nedēļas pagājušo uzvaras dienu, bija atnācis uzspļaut balto nodevēju kapiem. Tepat tuvumā bija arī ķīniešu, musulmaņu un vēl kādi “svešie” apbedījumi.
Trešie bija ebreju kapi ar ļoti lielu kapliču un bagātiem apbedījumiem. Šeit bija arī piemiņas plāksnes gan nacistu, gan komunistu upuriem, bet pārsvarā uz šejieni tauta nāk pie Kafkas kapa. Turklāt, Kafkam šogad 100 gadi kopš nāves, tāpēc Kafkas pieminējumus daudz sastapsim arī pilsētā. Un cilvēku uz šo kapu patiešām nāca daudz. Un cilvēki nāca, un stāvēja pie kapa, tā, it kā būtu atnākuši pie tuvinieka. Mani mulsina gara apcerība pie svešiem kapiem, bet laikam jau cilvēki tā dara. Kaps bija nosēts ar pildspalvām, vēstulēm, un, protams, akmeņiem. Akmeņu kārtas biezumu noteikt nebija iespējams, bet apmale bija speciāli veidota tā, lai akmeņus varētu likt vairumā.
Līdz centram bija stundas gājiens, Regitai vajadzēja aiznest barošanas vadu, jo dators slēdzās laukā, tad nu es pamazām devos centra virzienā. Un ja vakar likās, ka Prāga ir milzīga, tad šodien pastāvīgi nonācu tajās pat vietās. Prāgā pilnīgi viss, kam var uzlikt ieejas maksu, ir par maksu. Tualetes, baznīcas, kapsētas, pat dažas ielas. Mēs ironizējām, ka gan jau arī lidostā tualetes un uzgaidāmās zāles ir par maksu. Izstaigājot savu karodziņu sarakstu, noskaidroju, ka bez maksas var tikt franciskāņu dārzos, pāris nesvarīgās baznīcās, tostarp, arī pareizticīgo baznīcā, zem kuras bija publiski un bez maksas pieejamas iztukšotas kriptas, kur bija ierīkots nacistu zvērībām veltīta ekspozīcija.
Dejojošā māja, fausta māja, no kuras iemaldījos slimnīcas kompleksā, no kura nevarēju tikt laukā, botāniskais dārzs, XIX gs. celtā ginekoloģijas klīnika, augšpilsēta ar kapiem… pēc sajūtām, dienas laikā izdevās izstaigāt visu, ko Prāgā bija jāredz.
Pēc teju 30 nostaigātiem km sajutos saguris. Pasēdēju viesnīcā, kad sapratu, ka domāju par miegu, izgāju uz blakus esošo kebabnīcu, paņēmu kebabboksu un kad ieradās Regita, es jau biju gultā.
Piektdiena, 17. maijs: Prāga
Mums bija jāizvācas no viesnīcas, tāpēc es no rīta, pa lietu, ar divām somām taisījos stiepties uz rajonu, kurš ir stundas attālumā no viesnīcas un no centra – divu stundu attālumā. Beigās gan nolēmu braukt ar metro, jo divas somas ir gana smags slogs. No metro līdz viesnīcai bija minūšu desmit – piecpadsmit gājiens pa lietu. Viesnīcas lobijā apsēdos pastrādāt. Izrādījās, ka teju visi darbinieki ir krievi. Un viesi ir visai interesanti.
Atnāk vīrietis, krieviski pieprasa, lai recepcija izsauc ūberu, un aiziet. Pēc brīža atnāk atkal – mašīna jau šeit? Pag, jūs pateicāt izsaukt ūberu, bet nepateicāt uz kurieni gribat braukt un telefonu neatstājāt. Man nav telefona. Nomet telefonu uz galda, acīmredzot, ar adresi. Tad izrādās, ka viņam jāpamet numuriņš, ko viņš netaisās darīt, jo nezinot, vai paliks, jeb dosies projām. Dīvainā kārtā recepcijas darbinieki bija pārsteidzoši pieklājīgi pret šo īpatni, kurš tēloja jauno krievu, un centās visu sarunāt. Kādā brīdī kļuva nedaudz formāli un nedraudzīgi, bet tas arī viss.
Atbrauc vīrietis ar motociklu, pieiet pie recepcijas un palūdz, lai viņam ielej alu. Viņam cenšas pieklājīgi atbildēt, ka tā ir viesnīca un alu viņi neservē, bet var ieteikt bāru. Vīrietis sāk dusmoties – paskatieties uz mani, jūs domājat, ka es motociklista tērpā varu iet uz bāru?
Kad lietus nedaudz mitējās, atstāju somas bagāžas telpā un devos kājām uz centru. Šis, beidzot, izrādījās rajons, kur nebija jūgendstila, jo visa pārējā Prāga sastāv no jūgenda. Bet šis arī bija ļoti garlaicīgs rajons. Stundas gājiens pa garlaicīgu pilsētainavu, un es atkal biju pie kapiem un Kafkas. Iegāju Nacionālajā muzejā, noskaidroju biļešu cenu un uzzināju, ka šeit ir mamuta modelis. Izstaigāju kādas vietas centrā, iegāju Muhas muzejā un tur uzzināju cenu. Sabiedrības mājā papriecājos par jūgendisko interjeru, šeit mēs vēlāk atnāksim ar Regitu un izstaigāsim to kārtīgi (atskaitot zāles, kur ir Muhas sienu gleznojumi). Beidzot atradu Kārļa universitāti (jo vakar es nolēmu, ka ginekoloģiskā klīnika ir Kārļa universitāte).
Vakarā satikāmies ar Regitu un aizgājām uz Muhas muzeju. Tas izrādījās ļoti maziņš un oriģinālo darbu tur bija pavisam nedaudz. Un krietni par dārgu par 15 minūšu apmeklējumu. Muhas plakāti izrādījās daudz blāvāki, kā digitālajās reprodukcijās. Tad aizgājām uz sabiedrisko māju, un nolēmām iet uz nacionālo galeriju. Ceļš nebija tuvs, bet gana interesants. Kad nonācām tur, izrādījās, ka viņi pēc stundas veras ciet, un mēs jau vairs neko nepaspēsim apskatīt. Bet darbiniece nomierināja, ka rīt ieeja ir bez maksas. Un vispār – rīt daudz kas ir bez maksas pilsētā. Mēs tā arī nesapratām vai tas ir muzeju nakts ietvaros, vai arī Open House ietvaros, kad savas durvis Prāgā atver pāri par 200 iestādēm, kur ikdienā īsti nonākt nevar.
Atpakaļ ceļā nedaudz izmirkām un kādā brīdī bijām spiesti ķert metro. Bet pretējā gadījumā arī būtu jāiet vismaz pusotru stundu.
Iečekojoties mums uzdāvināja vīna pudeli, bet numuriņš bija ar atsevišķām gultām. Atceroties, kā citi apmeklētāji iepriekš dresēja recepciju, nolēmām mēģināt pieklājīgi palūgt citu numuriņu. Un… mums tiešām iedeva citu numuriņu. Paēst aizgājām uz vietējo restorāniņu, kurš izrādījās pārsteidzoši labs, un kur pasniedza perfektu sēņu un diļļu zupu ar olu.
Sestdiena, 18. maijs: Prāga
Brokastis bija ļoti labas, bet no tām devāmies ar metro uz Nacionālo muzeju, kur apskatījāmies mamutus un dinozaurus, kuri mīl asteroīdus. Kolekcija lieliska, bet šausmīgi organizēta. Bet, bez maksas bija ok. Tālāk devāmies uz DOX – modernās mākslas muzeju, kurš bija lieliski organizēts un varētu kļūt par manu mīļāko muzeju, vismaz šajā pasaules daļā, bet kolekcija bija šausmīga.
No DOX devāmies uz vakar apmeklēto nacionālo galeriju, kur šodien jau ienācām bez maksas. Ļoti labs muzejs. Jo īpaši uzrunāja arhitektūras ekspozīcija, kura stāstīja par izcilākajām XX gs. celtajām Prāgas celtnēm, kuras šajās dienās bijām apskatījuši. Gleznu kolekcija ļoti spēcīga, bet kuratori bija pārcentušies, cenšoties miksēt vietējos māksliniekus ar tādiem vārdiem, kā Pikaso, Sislē, Pisaro, Delakruā, Vangogs, Sezāns, Monē, Serā, Derēns, Braks, Klimts, Šīle, Kokoška, Valotons, Gogēns, Kurbē, Kopfs, Miro, Šavāns, fon Štuks, Ruso, un citiem lieliem māksliniekiem. Sanāca ne pārāk. Atšķirība bija milzīga un tā vietā, lai nodemonstrētu, ka vietējie mākslinieki bija laikmetīgi, tika panākts, ka apmeklētājs redz, ka čehu un slovāku autori ir pāris galvastiesas zemāki. Bija viens izņēmums, kurš izskatījās ļoti labi kopā ar Pikaso, Ležē un Braku, ar skanīgu kubistisku vārdu Bohumil Kubišta. Šo es vairākas reizes sajaucu ta ar Braku, ta ar pašu Pikaso. Bet, visvairāk mani muzejā satrieca Ruso pašportrets. Ja citi lielo mākslinieku darbi bija tādi viduvēji, tad šī bija pavisam cits stāsts, pašportrets ir viens no Ruso izcilākajiem darbiem. Un es mīlu Ruso.
No muzeja devāmies uz pili, cerībā, ka šodien bez maksas varētu būt apmeklējama katedrāle, un kādā milzīgā stāvlaukumā nonācām ļoti specifiskā izstādē. Izstādīti bija autobusi un trolejbusi, bija tematiskas nodarbības, bērni varēja izgatavot autobusu modelīšus, varēja iekāpt vecos Ikarusos un citos eksotiskos autobusos un pat papīpināt. Mēs šeit atradām gulašu, paēdām pusdienas, un devāmies tālāk katedrāles virzienā, pa ceļam izstaigājot karaliskos dārzus.
Pie pils bijām liecinieki sardzes maiņai, kas bija tik pat patētiski, ka visur citur. Un viens no goda sardzes maiņas puišiem nevarēja pārstāt ķiķināt. Gan mainoties, gan kad virsnieks sakārtoja formastērpu.
Protams, ka katedrālē mēs netikām. Uz to “Open house” neattiecās. Aizgājām līdz vietējam eifeļtornim, nobraucām ar funikulieri, apmeklējām pāris pēdējos Prāgā palikušos karodziņus, bet pa ceļam uz vecpilsētu, izgājām caur krastmalu, kur gaidīju vēlreiz ieraudzīt ondatru. Izrādījās, ka ondatra ir nūtrija, bet viņu šeit ir daudz. Kādā brīdī nūtrijas ieraudzīja arī kāds tūrists, un uzreiz metās virsū ar kliedzienu “bobr, kurva”, un sāka spaidīt vai masēt nabaga nūtriju. Nūtrija samulsa un aizgāja izpeldēties.
Muzejs vecpilsētas laukumā, kurā bija pa stāvam ar Muhu, Vorholu un Dalī, vērās pēc nedaudz vairāk, nekā stundas un biļetes varēja dabūt tikai uz vienu ekspozīciju, un mēs, protams, aizgājām uz Muhu. Un šeit jau Muha bija daudz labāks, nekā Muhas muzejā. Bet no muzeja logiem pavērās skats uz milzīgajām tautas masām, kuras skatījās astronomisko pulksteni. Vienu, no Prāgas pārvērtētākajiem obektiem.
Vakariņojām atkal restorānā netālu no mūsu viesnīcas.
Svētdiena, 19. maijs: Prāga
Šodien bijām nolēmuši doties uz Koh-i-noor rūpnīcu, bet tā kā bija daudz laika līdz atvēršanai, nolēmām pastaigāties kājām, ar tramvaju nobraucot vien pēdējo posmu. Un, kad nonācām galā, izrādījās, ka rinda, kura gaida uz rūpnīcas apmeklējumu, neizies vismaz 2 – 4 stundas. Nedaudz pastāvējuši, devāmies projām. Iegājām kādā ļoti modernā katoļu baznīcā, un devāmies meklēt husītu dievnamu, kurš šodien ir vaļā.
Husītu dievnams bija vaļā. Iegājām, un nonācām misē. Mise bija savāda, kādi elementi likās diezgan tuvi katoļu liturģijai, bet dziedāšana likās ļoti īpatnēja. Īpatns bija garīdznieka liturģiskais tērps, bet visvairāk pārsteidza tas, ka dievnamā, zem ērģeļu luktas, atradās ar aizkaru nodalīts kolumbārijs. Uz kolumbāriju ieeja bija arī no ielas. Pagrabstāvā bija koncertzāle. Un tad mēs noskaidrojām, ka atvērtās durvis sākas tikai divpadsmitos, bet mēs jau bijām klāt īsi pēc desmitiem. Mēs vienkārši atnācām uz dievkalpojuma laiku.
Regita gribēja apskatīt lielāko Prāgas krāmu tirgu, ko mēs arī izdarījām. Ieeja tirgū bija par maksu, bet pats tirgus ne pārāk atšķīrās no Rēzeknes centrāltirgus pirms gadiem divdesmit, tikai ļoti liels. Ļoti daudz zagtu preču, bet antikvariāta visai maz. Šī bija retā reize, kad mēs krāmu tirgū neko nenopirkām, bet cilvēki gāja laukā ar piekrautām somām. Ļoti daudz tautas.
Mūsu nākamais mērķis bija zoodārzs. Pa ceļam izgājām caur kādu parcinu, kur dabūjām apēst pa maziņam panini. Izgājām cauri moderniem kvartāliem, bet beigās vienalga bija jābrauc ar diviem sabiedriskajiem transportiem.
Zoodārzs izrādījās milzīgs. Uz Prāgas Zoo gribēju tikt, jo tas ir viens no pasaulē nozīmīgākajiem izmirušo vai uz izmiršanas sliekšņa esošo dzīvnieku reintroducēšanas centriem. Un.. mums bija daudz brīva laika un mums pēdējā laikā patīk zoodārzi. Visu izstaigāt mēs nepaspējām, bet beidzot ieraudzījām sarkano pandu, kuru nesanāca redzēt vairākos iepriekš apmeklētajos zoodārzos. Jaukas bija putnu mājas, kur varēja ieiet iekšā, un putni šeit pilnīgi ignorē cilvēkus, tāpēc var skatīties uz dažādiem eksotiskiem putniem izstieptas rokas attālumā. Kaut gan vislielāko sajūsmu izraisīja pelēkā cielava, kura nebija zoodārza iemītniece, bet gan atlidoja paskatīties uz roņiem. Zoo ir sadalīts divos līmeņos un starp apakšējo un augšējo daļu ir vismaz 40 – 50 metrus augsta, stāva klints. Un pa klints malu klīst kalnu kazas un to ir apdzīvojuši savvaļas pelēkie gārņi. Ļoti, ļoti daudz pelēko gārņu. Daudzus gadus atpakaļ, vēl pirms zoodārza, šeit dzīvoja zemes vāveru kolonija, kura sāka iznīkt. Un šobrīd tās ir reintroducētas un dzīvojas pa visu zoodārza teritoriju.
Pirms pašas slēgšanās sākās stiprs negaiss. Vējš bija tik stiprs, ka viss gāja pa gaisu un šādas tādas lietas, piemēram, plastmasas saldējuma makets – reklāma, tika pilnīgi iznīcinātas. Ļoti veiksmīgi, jo citādi mūs būtu izdzinuši darbinieki, un tas būtu pazemojoši. Mums gribējās izstaigāt visu, bet ļoti daudz izrādījās neapskatīts.
Savā rajonā atkal aizgājām uz savu restorānu… pēdējo reizi. Rīt dodamies mājās.
Pirmdiena, 20. maijs: Prāga – Rīga – Rēzekne
Pēc brokastīm aizbraucām ar metro uz pieturu, kur stājas lidostas autobuss, un no turienes devāmies uz dabas parku, kuru ieteica Aina. Regitai bija stundu garš sazvans, bija super karsti, tad nedaudz lija, tad atkal bija super karsti. Tad nolēmām iet uz lidostu caur parku kājām, bet kādā brīdī attapāmies pie elektriskā žoga. Pa taisno – maksimums 5 km, bet lai nonāktu līdz lidostai, jānostaigā 12 km. Kādu stundu noklīduši pa parku, tikām uz šosejas, kur atradām uzpildes staciju, apēdām pa hotdogam, noķērām autobusu uz lidostu, un trīs stundas nosēdējām teju tukšā lidostā, darot katrs savus darbus.
Ceļš līdz Rīgai ir īss. Aija lidoja uz Īriju, atbauca uz lidostu ar mūsu mašīnu un atstāja to neaizslēgtu stāvvietā, tad nu nevajadzēja ņemt taksi, aizbraucām uz Juglu, Regita palika Rīgā, bet es devos uz Rēzekni. Kad izbraucu Tīnūžus, zvanīja Valters. Izrādījās, ka Regita atstājusi mašīnā telefonu. Biju mājās pēc četriem no rīta.
Šodien ir 30. maijs. Regita joprojām nav bijusi mājās, Regita ir Barselonā, vakar bija Gironā, un, šķiet, rīt vai parīt būs Murcijā. Regitai ceļojums vēl nav beidzies. Bet es tagad vismaz līdz septembrim būšu piesiets mājām.
