Šajā ASV apmeklējumā Kanādu apceļot, diemžēl, nebūs iespējas, taču pabāzt degunu un apskatīties vismaz ar ko atšķiras infrastruktūra no ASV bija mūsu svēts pienākums. Lai redzētu, kā atšķiras ceļazīmes, komunikācijas, ielu un trotuāru segumi un citas lietas nav vajadzīgs gads un apceļot visu valsti arī nav vajadzības, ar stundu pilnīgi pietiek. To mēs arī izdarījām.
Man ļoti negribējās uz Ameriku un ļoti gribējās uz Islandi. Regita ļoti gribēja mani uz Ameriku un izmantoja viltību. Piedāvāja man lidot uz Bostonu caur Reikjavīku. Un es pamainīju dienu Islandē pret gadu Amerikā. Neko darīt. Šo dienu es izbaudīju, redzēs kā būs ar nākamo gadu.
Stāsts par vietām un pilsētām, kuras apmeklējām ceļā uz Gdaņsku ar iztrūkstošu atpakaļceļa daļu. Atpakaļceļš sanāca naktī, vienā piegājienā un bez īpašām pieturām. Sausais atlikums: Prūsija nav Polija un noteikti ir tā vērta, lai to apmeklētu..
Elektrėnai izveidojās, kā ciemats turpat blakus ceļamās elektrostacijas darbiniekiem 1961. gadā un jau 1962. gadā ieguva pilsētas tiesības. Tā nu sanāk, ka šī ir viena no jaunākajām Lietuvas pilsētām (ja atskaita Visaginu, kura bija celta Ignalinas atomelektrostacijas darbiniekiem. Pēc Ignalinas elektrostacijas slēgšanas Elektrēnu elektrostacija kļuva par nozīmīgāko elektroenerģijas ražotāju valstī. Eletrostacija tika celta uz Strevas …
2015. gada 31. decembra pēcpusdienā kontekstreklāmā izpeldēja kaut kādas lidojumu rezervācijas kompānijas mājaslapas ieraksts par Best New Year destinations, kur cita starpā figurēja arī Viļņa. Sazinājāmies ar Ivaru un Annu un devāmies ceļā. Nākamo Jauno gadu sagaidījām Somijā. Bija jau skaidrs, ka brauksim arī šogad kaut kur, sākumā bija doma par Vāciju, pamazām tā transformējās par Karpatu braucienu, tad izrādījās, ka Regitai jābūt darbā 2. janvārī. Tika izskatīti varianti par Poliju un Krieviju, bet vienā brīdī pētot kartes pametu aci uz karodziņiem, kas man salikti Google kartēs – vietas, ko plānoju apmeklēt. Kartes mērogā pavisam blakus Polijai bija Černobiļas atstumtības zona un Slavutiča. Diena gūglēšanas ar legālām un nelegālām iekļūšanas iespējām, daži epasti, priekšapmaksa par iekļūšanu Zonā un variantu vairāk nepalika, sākām plānot ceļojumu tā, lai 30. decembrī būt Černobiļā.
Devāmies laulību nolūkos uz Portugāli, nodzīvojām dažas dienas Porto, izbraucot vienu dienu uz Aveiro, pēc salaulāšanās un devāmies uz Majorku – Palma, Serra de Tramuntana dabas parks, tai skaitā trīs pilsēteles – Port de Soller, Deia un Valldemossa, no turienes uz salas otru galu – Alcudia, S’illot un vēl kaut kādas bākas/klintis/alas, kas pa ceļam; aizlidojām uz Seviļu, tālāk – La Línea de la Concepción, Gibraltārs, Malaga, Granada, Molina de Segura, Murcija, Cartagena, La Manga, Alikante, Valencija, Peniskola, Barselona – no Barselonas uz mājām.
Māsas vīram tuvojās vārdadiena, tāpēc viņi izteica vēlmi aizmukt no Rīgas uz Latgali, no kurienes piedāvāju doties uz Lietuvu. Ar Regitu sākām likt kopā vietas, kuras gribētos apmeklēt un pamanīju, ka plānojam nolaisties gandrīz līdz Baltkrievijas robežai, kur pāri atrodas pilsēta, kuras nosaukums man ar nez ko zvanīja zvaniņu, tāpēc ierakstīgu gūglē “Grodno without visa” un jā, izrādījās, ka patiešām šis apgabals kopš pagājušā rudens līdz šī gada beigām, ir apmeklējams bez vīzas. Izurbties visiem miljoniem legālās informācijas, ko rakstīja baltkrievi, nebija viegli, taču beigās viss izrādījās gaužām vienkārši, internetā aizpildām formu, samaksājam €11 par caurlaidi un €2 par obligāto apdrošināšanu, nopērkam zaļo karti mašīnai, ņemam līdzi pases un €21 no cilvēka par dienu, ko plānojas pavadīt Baltkrievijā skaidrā naudā, un vualā – braucam pāri robežai. Nolēmām pārbaudīt vai tas tiešām tā strādā un nenožēlojām.
Šķiet, ka tas bija otrdien vakarā, kad Regita uzrakstīja un piedāvāja braukt uz Skyforger uzvedumu “Kurbads. Ķēves dēls.” Limbažos. Mana pirmā reakcija bija, ka “nē, man jau pietika Skaifordžera pagājušajā gadā novada dienās”, bet aicinājumu verbalizēju un pie manis kāreiz ciemojās Raivis ar Margitu, un Margita izteica interesi pievienoties, ja gadījumā nolemjam doties. Beigās Regita salauza manu pretestību izsakot iespēju uztaisīt nelielu tripu pa Vidzemi.
Kad manai māsai pienāca laiks precēties, viņa nolēma, ka banāli precēties, kā to dara citi ļaudis Latgalē, ir garlaicīgi, jārīko kau kas priekš sevis, kaut kas romantisks un tikai priekš sevis un lai neviens par to neuzzina. Dundagas pils parkā pavasaros zied vizbules un Aijai tas šķita pietiekoši romantiski, lai organizētu civilo laulības ceremoniju šajā parkā laikā, kad vajadzētu ziedēt šīm pavasara puķēm un visa valsts svin darba svētkus, šādā veidā izvairoties no jebkāda darba. Mēs ar Regitu tikām izvēlēti par lieciniekiem, kuru vienīgais pienākums civilajā ceremonijā ir uzlikt savus parakstus zem jaunlaulāto parakstiem, lai vēlāk varētu liecināt tiesā vai vēl kaut kur, ka šāda savienība patiešām pastāv. Galvenokārt, lai Aijai paliktu dzīvoklis pēc Valtera nāves, cik nu es noprotu. “Īstās” – Latgaliešu kāzas būs jūnijā, bet tagad pasākums četratā ar līgavas kleitu, zāli appīpējušos zagsotāju, fotogrāfu, dusmīgu koklētāju, vizbulēm, kebabiem, rumu un ceļojumu ar dažām atrakcijām divu dienu garumā.
Pirms braukšanas man Rīgā bija sarunāta darba tikšanās, tāpēc devāmies ar Santu, kurai bija vajadzīgs transports uz Rīgu, jau otrdienā.
Pirmais šoks bija saistīts ar Rīgas sabiedrisko transportu. Izrādījās, ka dienas biļete Rīgā maksā 5€, to es arī nopirku.
Beigās man bija vajadzīgs tikai viens brauciens. Autobuss no Juglas uz centru par 5€ ir nopietni, tagad būšu uzmanīgāks apgalvojot, ka kāda valsts ir dārga. Būt svešajam vienmēr ir dārgi.
Pēc tikšanās Edgars braucot no darba savāca mani no Origo uz Juglu, kur drīz vien pievienojās arī Regita. Pēc desmitiem mūs savāca Aija ar Valteru un aizveda pie sevis. Šoreiz bez alkohola ļaunprātīgas lietošanas. Vienos jau bijām gultiņā.