Bijušās Dienvidslāvijas valstis plānojām apmeklēt jau kopš 2016. gada, taču toreiz neatradām ceļa biedrus un sakrita dažādas citas lietas un uz Balkāniem neaizbraucām. Šoreiz ceļabiedrus neatradām, taču nu jau mūs no brauciena vairs nekas neatturēja.
Katru gadu 1. maijā cenšamies kaut kur aizbraukt ar Aiju un Valteru, bet tie pavisam nupat tikuši pie atvases un biju nospriedis, ka gan jau šogad ar mums nebrauks. Regitai bija vairākas dienas jābūt Kiprā darba darīšanās, tāpēc nolēmām lidot kopā un no Kipras doties uz Balkāniem, kur ņemtu mašīnu un brauktu apkārt, kur vēl nav sanācis pabūt. Bet Balkāni izrādījās dārgs ceļamērķis, bet lētākais bija Jordānija, kurā mēs nekad nebijām bijuši un pat ne līdz galam sapratām, kurā pasaules galā tā atrodas.
Mēs diezgan bieži bēgam no svētkiem, bēgam gan no banalitātēm, gan arī no neveiklībām, gan tā, ka Andris gribētu vienkārši gulēt mājās, bet es svinēt līdz rītam, bet kopā ar viņu. Tad nu kompromiss parasti ir braukt kaut kur projām. Šoreiz ilgi domājām- braukt uz Igauniju vai Lietuvu, jo vairāk vai mazāk, tās bija vienīgās …
Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Čehija, Kaļiņingrada mūsu Jaunā gada braucienā. Mūsu novērojumi – kas patika, kas nepatika, kas likās interesanti.
Devāmies skatīties Nowa Hutu Polijā. Nu un pie reizes nolēmām pabraukt tālāk un apskatīties arī Slovākiju un Ungāriju, un austrumbloka industriālo mantojumu. Beigās nokļuvām arī Kaļiņingradā. Sanāca tāds riktīgs Austrumbloka brauciens.
Stāsts par vietām un pilsētām, kuras apmeklējām ceļā uz Gdaņsku ar iztrūkstošu atpakaļceļa daļu. Atpakaļceļš sanāca naktī, vienā piegājienā un bez īpašām pieturām. Sausais atlikums: Prūsija nav Polija un noteikti ir tā vērta, lai to apmeklētu..
Elektrėnai izveidojās, kā ciemats turpat blakus ceļamās elektrostacijas darbiniekiem 1961. gadā un jau 1962. gadā ieguva pilsētas tiesības. Tā nu sanāk, ka šī ir viena no jaunākajām Lietuvas pilsētām (ja atskaita Visaginu, kura bija celta Ignalinas atomelektrostacijas darbiniekiem. Pēc Ignalinas elektrostacijas slēgšanas Elektrēnu elektrostacija kļuva par nozīmīgāko elektroenerģijas ražotāju valstī. Eletrostacija tika celta uz Strevas …
Pirms kāda laika kaut ko lasīju par Subati un sapratu, ka nekad tur neesmu bijis. Gadījās brīva nedēļas nogale, apvaicājos māsai, vai viņi ar vīru nevēlas braukt Sēlijas – Aukštaitijas tūrē, tie gribēja, bet netika. Sākām meklēt citus līdzbraucējus, bet mūsu klasiskās kompānijas neviena netika, jaunus cilvēkus aicināt bail, jo mūsu ceļošanas ritms normālam ceļotājam nav īsti piemērots. Ejot cauri visiem draugiem un paziņām pēkšņi apstājamies pie Regitas brālēna ar draudzeni, kuri, kā mums ir radies priekšstats ar viņiem runājoties, varētu domāt apmēram līdzīgi, kā mēs. Tā nu Regita raksta Kasparam ar Māru un jā, viņi ar mieru doties ar mums, turklāt, ir iespēja braukt ar Kaspara mašīnu, kuras degvielas patēriņš ir uz pusi mazāks, kā manējai mašīnai. Es lieku kopā plānu no vietām, kuras būtu interesanti apmeklēt, sūtu pārējiem, visiem viss patīk. Sestdien septiņos no rīta drausmīgi miegaini nozūdam sniegputenī Daugavpils virzienā.
Pēc nepilnām divām nedēļām precamies Portugālē un lai to izdarītu, bija nepieciešams sarakstīties dzimtsarakstu nodaļā. Par lieciniekiem bija Aija ar Valteru, mēs bijām viņu liecinieki, kad viņi sarakstījās Dundagas parkā, viņi būs arī liecinieki mūsu kāzās. Pēc zagsa nolēmām doties kaut kur paceļot. Tā kā sarakstīšanās bija vienkārša formalitāte, devāmies to darīt pārgājienu drēbēs, un pēc parakstīšanās pa taisno devāmies ceļā.
Māsas vīram tuvojās vārdadiena, tāpēc viņi izteica vēlmi aizmukt no Rīgas uz Latgali, no kurienes piedāvāju doties uz Lietuvu. Ar Regitu sākām likt kopā vietas, kuras gribētos apmeklēt un pamanīju, ka plānojam nolaisties gandrīz līdz Baltkrievijas robežai, kur pāri atrodas pilsēta, kuras nosaukums man ar nez ko zvanīja zvaniņu, tāpēc ierakstīgu gūglē “Grodno without visa” un jā, izrādījās, ka patiešām šis apgabals kopš pagājušā rudens līdz šī gada beigām, ir apmeklējams bez vīzas. Izurbties visiem miljoniem legālās informācijas, ko rakstīja baltkrievi, nebija viegli, taču beigās viss izrādījās gaužām vienkārši, internetā aizpildām formu, samaksājam €11 par caurlaidi un €2 par obligāto apdrošināšanu, nopērkam zaļo karti mašīnai, ņemam līdzi pases un €21 no cilvēka par dienu, ko plānojas pavadīt Baltkrievijā skaidrā naudā, un vualā – braucam pāri robežai. Nolēmām pārbaudīt vai tas tiešām tā strādā un nenožēlojām.