Īrijā nepamet sajūta, ka Boreālis nevēlas piekāpties Golfa straumei un šo divu konflikta rezultātā klimats ir… jāsaka, samērā nožēlojams. Visa pasaule šķiet pelēka, pat ja laukā spīd saule, prieks, vasara un labs garastāvoklis. Aiz loga aug palmas un vīģeskoki, taču nav pasaulē nekā nožēlojamāka par divmetrīgu gumijkoku Padomju laika dzīvoklī. Īsos saules brīžus drīz vien nomaina lietus gāzes, un varavīksnes ar leprikoniem. Un tad ir vienkārši mākoņains. Un kad ir vienkārši mākoņains, tad šķiet, ka tā arī vajag.
Visvairāk Īrijā patīk daba… Kaut kā no vienas puses – nolaizīti un perfekti un tai pašā laikā visai mežonīgi – katra pļava ar perfekti līdzeni nopļautu zāli un smukiem, līdzeniem dzīvžogiem izskatās pēc golfa laukuma, un katrs otrais dārzs pēc daiļdārza, trešā pašā laikā ir acīmredzami attīstīta lopkopība, ļoti daudz aitu, bet pietiek arī zirgu un govju, bet tik daudz aitu es nekad nekur iepriekš nebiju redzējis…
Ārkārtīgi daudz fermu un “atvērto fermu”.. Īriem, līdzīgi, kā latviešiem, ļoti patīk uzsvērt, ka viss ir ražots Īrijā, atšķirība ir tā, ka ļoti daudz organisko lauksaimniecību produktu, pat ātrās ēdināšanas iestādēs raksta, kur dzīvojis un ko ēdis ēdamais lopiņš… Vietējie produkti garšīgi, pētot, ko var pagaršot Īrijā, biju pārsteigts, ka minēta maize, sviests un jogurts, bet izrādījās, ka šeit šie trīs produkti patiešām ļoti garšīgi un praktiski nesatur “liekus” piemaisījumus..