Pēdējos gados, kopš “kovida”, vairums no mūsu ceļojumiem ir tā vai citādi piesaistīti Regitas darba vai sabiedriskajiem braucieniem. Arī mūsu 2023. gada nogales brauciens uz ASV rietumu krastu notika pateicoties tam, ka Regitai no 9. līdz 12. janvārim bija jābūt Las Vegasā uz CES (Consumer Electronics Show). Mērķis bija izbraukt rietumu štatus, kurus izlaidām iepriekšējā reizē, bet ar fokusu uz dabas parkiem, nevis pilsētām. Aptuveno maršrutu mainījām daudzas reizes un sākumā plānojām braukt divatā, bet tad paaicinājām pievienoties Ivaru ar Sabīni. Norunājām tikties 27. decembrī Sietlā, kur Ivars ar Sabīni atlidoja nedaudz agrāk.
Trešdiena, 27. decembris: (Iceland) Keflavík, (Washington) Seattle
Uz Rīgu atbraucu jau otrdien, lai trešdien agri no rīta varētu izlidot uz Keflaviku, bet vakarā jau būsim Sietlā. Lidojums līdz Islandei nebija īpaši ērts, bet paciešams, un lielāko daļu no tā pavadīju miegā. Islandē mums bija četras stundas un bijām nolēmuši mēģināt paspēt tikt uz Reikjavīku. Galvā tas viss izklausījās loģiski un iespējami, pieņemot, ka jātiek laukā no lidostas, autobuss atiet laikā no lidostas un laikā no pilsētas, teorētiski mums sanāca pusstunda līdz stunda Reikjavīkā… un pa stundu Reikjavīku pilnīgi var izstaigāt un apskatīt. Nonākuši Islandē, palūkojāmies pulkstenī, pakasījām viens otram galvu un sapratām, ka iespēja paspēt uz lidojumu līdz Sietlai, ja braucam uz Reikjavīku, ir tuva nullei.
Apskatot alternatīvas, konstatējām, ka labākajā gadījumā varam mēģināt aiziet uz Keflaviku. Iziešana no lidostas teritorijas prasīja zināmu laiku. Bija sniegs, vējš un diezgan auksti, un Regitai bija jauni pārgājiena apavi. Izgājuši no lidostas teritorijas, konstatējām, ka uz Keflaviku arī varam nepaspēt, tad nu devāmies vienkārši pastaigā, bet kādā brīdī sapratām, ka Keflavika pavisam tuvu un pēc brīža jau bijām pilsētā. Pilsēta pavisam maza un zema, bet relatīvi glīta un ar ostu. Izgājuši pāris ieliņas, principā – pa vienu uz priekšu, pa otru atpakaļ, devāmies atpakaļ uz lidostu, un bijām tieši laikā, lai dotos tālāk uz Sietlu. Kā mēs varētu būt paspējuši tikt uz Reikjavīku pa šo laiku, nespēju iztēloties.
Lidojums bija visai šausmīgs. Vieta bija ļoti neērta, uzreiz aiz biznesa klases, bija tikai divi sēdekļi, taču cieti, šauri un neērti. Nosēdēt tās stundas bija visai grūti un gulēt arī īsti nesanāca. No lidostas uz Sietlu gāja metro, bet līdz viesnīcai sanāca diezgan ilgs gājiens. Izrādījās, ka Regita Islandē ar jaunajiem apaviem bija dabūjusi drausmīgas tulznas, abu kāju papēži bija pilnīgi jēli. Es atcerējos, ka mēs esam Amerikā, kas nozīmē, ka aptiekā bez receptes var dabūt ne tikai visādus hidrokortizonus, bet pat vieglas narkotikas. Un patiešām, aptiekā uzreiz atradu plauktiņu ar lidokaīnu saturošām ziedēm un tulznu plāksterus. Braucot “haikot” noberzt kājas pirms ierašanās uz trases, ir visai slikta stratēģija.
Pie viesnīcas bija kāda sviestmaižu iestāde, kur iegājām paēst, Ivars ar Sabīni jau bija saguruši, tad nu norunājām tikties, kad izgulēsimies.
Ceturtdiena, 28. decembris: 28. decembris (Washington) Seattle, Snoqualmie Falls, Flaming Geyser park, (Oregon) Portland, Madras
Rīts sākās ar pastaigu pa Sietlu. Ivars ar Sabīni bija jau vakar kaut ko izstaigājuši, tad nu devāmies gan pa viņu apmeklētajām vietām, gan arī apskatot kaut ko jaunu. Manā galvā Sietlai bija jābūt mazākai, bet pēc sajūtām likās lielāka par Bostonu. Vismaz centra daļa – noteikti. Sākumā aizgājām līdz Space Needle, pavisam netālu no kura dzīvojām, tad devāmies uz krastmalu, tikai šeit kļuva skaidrs, cik patiesībā izteikts ir pilsētas reljefs un straujš kritums. Mani ļoti sen interesēja Sietlas monorail vilcieni, tad tos sanāca paskatīties, bet nesanāca izbraukt (bet uz to ne īpaši arī tiecāmies). Krastmalā apskatījām “Līdaku tirgu” un pirmo Starbucks, un tad nonācām narkomānu kvartālā, kur centāmies nopirkt makdonaldā kaut ko ēdamu. Apkārt dažādās pozās atradās cilvēki, kuri fiziski bija šeit, bet garīgi pavisam citur. Kāda sieviete mums pajautāja, no kurienes esam, un saņēmusi tradicionālo atbildi “Europe”, nopriecājās, ka “Oh, so that’s European, you’re speaking”. Jā, mēs savā starpā pārsvarā runājam eiropiešu valodā.
Sākotnējais plāns bija no Sietlas doties ar autobusu uz Vankūveru, tad atgriezties Sietlā un ņemt mašīnu. Nolēmām Kanādu šoreiz izlaist un uzreiz devāmies pēc mašīnas. Šeit radās problēmas, jo zemo cenu, kādas iepriekš rādīja visos agregatoros, vairs nebija, jo esot “holiday season”, mašīnu arī neesot. Izstaigājuši vairākas nomas centrā, devāmies uz lidostu. Tur mūs ne pārāk laipni uzņēma liels melns klerks, kurš izskatījās, kā izkāpis no filmas “Zaļā jūdze”. Noskaidrojās, ka parastu sedanu mēs nedabūsim, mums piedāvāja Dodge, šķiet, Challenger, un kad atteicāmies, attieksme pret mums kļuva klaji nicinoša. Beigās vienojāmies par diezgan jaunu SUV’u, kurš bija gana labs, un izrādījās, ka piemērots mūsu vajadzībām, atskaitot to, ka pasažiera pusē pastāvīgi tecēja ūdens.
Mēs esam Vašingtonas štatā… Ir virkne cilvēku, kam Vašingtonas štats saistās tikai ar vienu – ar seriālu Twin Peaks. Protams, ka devāmies meklēt Twinpīku. Pati pilsēta ir izdomāta, bet atšķirīgas ikoniskas lokācijas ir atrodamas. Mēs aprobežojāmies ar vienu – ar ūdenskritumu no intro. Tas izrādījās “Snoqualmie Falls”, kādas stundas braucienā no Sietlas. Uz to arī aizbraucām. Izrādījās, ka tur vajadzīga speciāla štata parku caurlaide, kuru arī nopirkām onlainā un uzrakstījuši uz kaut kādas vizītkartes caurlaides numuru, un atstājuši to uz vējstikla, devāmies skatīt skaistumu. Upē, kas plūda starp stāvvietu un ūdenskritumiem, vīri nodarbojās ar mušiņmakšķerēšanu. Gluži, kā filmās. Līdz tam to nebiju redzējis, vai vismaz pamanījis, bet brauciena laikā to vairākkārt redzējus Amerikā, un vēlāk arī Norvēģijā. Pie ūdenskrituma atradās paliela elektrostacija, uz kuru bija novadītas lielas caurules, un tas arī papildināja Tvinpīkas intro industriālo gaisotni. Ūdenskritums izrādījās ļoti parasts, bet uz tiltiņa, no kura pavērās skats, drūzmējās visai daudz ļaužu. Kas ir dīvaini, jo Vašingtonas štatā vajadzētu būt diezgan daudz ūdenskritumiem, iespējams, arī stipri krāšņākiem.
No šejienes devāmies uz Oregonu. Kādā brīdī pašā sākumā bija parādījusies doma izbraukt caur Portlandi, bet tad to atmetu, jo sanāk liels līkums. Bet mēs nebraucam uz Kanādu, tāpēc ir laiks uztaisīt līkumu. Sanāca braukt visu ceļu atpakaļ līdz Sietlai un tad – uz dienvidiem. Pa ceļam ieraudzījām zīmi, kura liecināja par to, ka kaut kur šeit ir liesmojošo geizeru parks. Tādu mēs laist garām nevarējām, tāpēc devāmies skatīt. Liesmojošais geizeris vizuāli bija, maigi izsakoties, ļoti pieticīgs. Vāja liesmiņa, nedaudz lielāka, kā no šķiltavām, dancoja no apbetonētas caurulītes zemē. Otrs geizeris bija nedaudz interesantāks, šeit mutuļoja ūdens. Bet arī visai pieticīgi. Bet greizerus atsvēra daba. Daba šeit bija ļoti skaista un iespaidīga – sūnām un ķērpjiem noaugušie masīvie koki, fantastiskas krāsa, un… šajā parkā ir aizliegts lietot alkoholu. Šeit arī redzējām vienu no ļoti nedaudzajām vāverēm ceļojuma laikā. Kad bijām ASV ar Regitu iepriekšējā reizē, vāveres bija it visur. Šoreiz tās varētu saskaitīt uz pirkstiem.
Portlenda ir robežpilsēta – Vašingtonas štatā atrodas Vankūvera, bet pārbraucot pāri tiltam, Oregonā – Portlenda. Portlendā iebraucām jau pa tumsu, un atstājuši mašīnu dzīvojamā rajonā, devāmies skatīt pilsētas centru. Portlendā ir relatīvi daudz XIX gs. apbūves, kas pilsētu padara interesantāku, kaut gan kopumā rodas mazpilsētas sajūta. Pilsētā ir dzīvs tramvaju tīkls, un tramvaji dažkārt ir krietni garāki, kā ir pierasts redzēt.
Nakšņot bijām nolēmuši pa ceļam, tāpēc devāmies tālāk un apmetāmies pilsētiņā Madras. Kas pārsteidza, ka slidenais (laukā bija mīnus grādi) asfalts bija nokaisīts ar… kukurūzu. Racionālākais variants, pie kā mēs nonācām, ka šī kukurūza varētu būt pārpalikums no viskija ražošanas, citādi ir grūti pamatot, kādēļ varētu bērt uz ielas vērtīgu, kaut vai, lopbarību.
Piektdiena, 29. decembris: (Oregon) Painted Hills, John Day Fossil Beds, (Idaho) Boise
Rītā devāmies uz vietu, ko bija ieteikusi Aija, bet kur nebijām cerējuši nonākt, jo sākotnējā plānā Oregona nebija pa ceļam – Painted hills. Pa ceļam bija grandiozas ainavas, un mēs stājāmies teju katrā nobrauktuvē, lai baudītu skatus. Kad sākām tuvoties “uzgleznotajiem pauguriem”, priekšā pacēlās miglas sienas, un jo tuvāk braucām, jo migla kļuva biezāka un necaurredzamāka, līdz pašā parkā migla brīžiem neļāva redzēt stipri tālāk par pārdesmit metriem. Un mēs esam atbraukuši baudīt ainavu un krāsas. Patiesībā, šajā miglā arī bija savs skaistums, ko mēs izbaudījām. Pagāja krietns laiks, ko mēs tur staigājām un pārbraucām no vietas uz vietu, līdz migla nedaudz izklīda. Vieta ir gandiozi skaista Kalni iekrāsojušies visdažādākajās krāsās, bet pārsvarā tumši burgundijas vīna sarkanā un spilgti zaļi dzeltenā, bet skatoties tuvumā kļūst skaidrs, ka tā nav akmens, bet gan dubļu krāsa. Pauguri sastāv no krāsainiem dubļiem un izskatās ļoti labi.
Mūsu otrs punkts šajā dienā bija John Day Fossil beds – fosiliju parks. Es ļoti apskaužu ASV parku apmeklētāju centrus par to, cik lieliski vienmēr ir iekārtotas izglītojošās ekspozīcijas. Brīvprātīgie un reindžeri stāsta par parkiem, par tur redzamo, par dzīvniekiem un putniem, un gribas, lai tā būtu visur, jo īpaši – pie mums. Apmeklētāju centrā es redzēju vairāk fosiliju, kā jebkad iepriekš pa visiem muzejiem kopā ņemot. Tepat, apmeklētāju centrā, aiz stikla sienas sieviete ar speciālu aprīkojumu tīrīja fosilijas. Šeit mēs izgājām arī vienu no garākajiem un skaistākajiem maršrutiem visa ASV brauciena laikā. Ļoti krāšņi un krāsaini.
Kad devāmies tālāk – uz Aidaho pusi, pa ceļam pāri ceļam skrēja savvaļas tītaru bars, bet kādā kokā pie ceļa sēdēja baltgalvas ērglis. Līdz šim baltgalvas ērgli biju redzējis tikai vienreiz diezgan patālu sēžam kokā Luiziānas purvos, tāpēc šādam skatam pabraukt garām nevarējām. Vēlāk gan mēs baltgalvas ērgļus redzēsim praktiski katru dienu un visos štatos. Amerikā tas nav nekāds retums, īpaši – rietumu krastā.
Nakšņojām viesnīciņā Boisē – Aidaho galvaspilsētā.
Sestdiena, 30. decembris: (Idaho) Bruneau Dunes State Park, Craters of the Moon National Monument, Arco,(Montana) Dillon
Agrā rīta stundā izbraucām, lai dotos tālāk. Astoņos laukā vēl bija tumšs, bet uz kalnu fona bija spoži izgaismots štata kapitolijs. Uz to mēs arī devāmies. Pilsētiņa relatīvi neliela, un arī kapitolijs ar izmēriem neizcēlās, taču baltā marmora ar pelēkiem lāsumiem interjers pilnīgi satrieca. Ārkārtīgi grezni un svinīgi. Pilsētā vēl izstaigājām kādas ieliņas, ceļabiedri padzēra kafiju, un devāmies tālāk.
Mēs devāmies uz… kā lai to nosauc. Caurumu zemē. Tas ir burtiski tas, kas bija tas, uz ko mēs braucām. Šeit mēs nopriecājāmies, ka mums ir džips, jo pēc fermām un ganībām, sekoja prērija, dubļaina un izbraukāta prērija. Līdzenums stiepās cik vien acs var redzēt. Pabraucām garām kādai mašīnai, kura līdz pat motora pārsegam bija ierakusies dubļos. Tajā sēdēja jaunieši, kuriem izskatījās, ka vēl nebūtu jābūt tiesībām, pat ja tās šeit izdod no 16 gadiem. Tālāk nonācām līdz vietai, kur dubļi jau bija neizbraucami arī ar džipu, un tālāk devāmies kājām. Līdz nonācām pie… caurumam zemē. Un dziļumā veda metāla kāpnes. Apakšā kaut kas dūmoja. Protams, ka mēs ar Regitu nokāpām. Sabojājot drēbes, jo visas kāpnes bija nokvēpušas. Ar kvēpiem vēlāk bija visa pasaule, nosmērētas rokas un sejas un drēbes no tiem joprojām nav atmazgātas. Apakšā kāds bija dedzinājis riepas (aizdomas krita uz iestrēgušajiem pusaudžiem). Nedaudz pagājāmies pa alu, bet tumsā man bija sajūta, ka kāds priekšā kustas, tāpēc devāmies laukā. Atpakaļ ceļā piestājām pie jauniešiem. Meitene izkāpa un teica, ka palīdzība ir ceļā un pēc stundas viņus izvilks, puisis sēdēja mašīnā un nelīda laukā no telefona. Novērtējām situāciju, striķa ne mums, ne jauniešiem nebija, tad nu atstājām viņus likteņa varā. Ja viņi bija tie, kas dedzināja riepas, ir pelnījuši šeit palikt. Bet varbūt pie riepām sildījās tas, kas kustējās alas dziļumā.
Tālāk mūs ceļš veda uz lielā piekūna dabas parku, bet izrādījās, ka esam atbraukuši uz maksas zoo, no tā mēs operatīvi aizlaidāmies, jo maksāt par putnu skatīšanos nebrīvē nebijām gatavi. Putnu arī dabā ir pietiekoši daudz.
Mums pa ceļam bija arī “Bruneau Dunes State Park”, milzīgas smilšu kāpas prērijas vidū. Šeit piedāvāja braukt no kāpām ar dēli un, protams, ka Regita ilgi nedomājot, ķērās pie lietas. Dabūjot astes kaula mikrolūzumu, kas gan noskaidrojās krietni vēlāk, jau Latvijā. Neko labi neslīdēja, jo smiltis bija relatīvi mitras, bet Regita sev varēja ielikt ķeksi, ka ir “sendojusi”. Mana interese šeit bija skorpioni un čūskas, bet atskaitot pāris alas, neko ieraudzīt neizdevās.
Aija bija ieteikusi apmeklēt “mēness krāterus”. Parks bija slēgts, bet nekādu barjeru nebija, tāpēc tikām iekšā bez maksas, un visu izstaigājām. Šeit bija vulkāns (precīzāk – vulkānu ķēde), kurš pēc izvirdumu virknes ir atstājis diezgan kosmisku skatu. Magmu klāja sniegs, bez tā, iespējams, tas viss izskatītos vēl episkāk. Bet tik un tā bija ļoti iespaidīgi. Lavu aiztikt ar pirkstiņiem nedrīkst, bet es tomēr nenoturējos un divus nelielus gabaliņus – caurulītes, iebāzu kabatā. Lavas paraugi ir pievienojušies mūsu iežu kolekcijai.
Diezgan negaidīti nokļuvām pilsētā Arco. Braucām cauri, bet sapratām, bet tā nav gluži caurbraucama pilsētele, bet gan pilnvērtīgs brauciena galamēŗkis. Šī pilsēta, kurā dzīvo tikai ap 800 iedzīvotājiem, savulaik bija pirmā pilsēta pasaulē, elektroenerģiju kurai pilnībā ražoja eksperimentāls kodolreaktors, kurš atradās tuksnesī pilsētas tuvumā. Bet apstājāmies mēs pirmoreiz tāpēc, ka braucām garām plakātam “Atoms for peace”… Katrs, kurš ir audzis Padomju savienībā, zina par “Мирный атом”, un te – tas pats pie amerikāņiem. Arī pilsētas simbols, ir klasiskais atoma attēlojums. Atoms šeit ir lielā cieņā un ir gana daudz pazīmes, kas liecina, ka cilvēki uz šejieni brauc apzināti, lai iepazītos ar valsts kodolpagātni.
Kalnos aiz pilsētas ir ieskrāpēti milzu cipari. Mums bija daudz teoriju par to, kas tie varētu būt par cipariem un ko tie varētu nozīmēt, bet atbilde izrādījās garlaicīga un piedauzīga – tie ir vietējās vidusskolas izlaiduma gadi. Tradīcija aizsākusies 1920. gadā, un turpinās. Tagad jau trīs skaitļiem būtu jāatkārtojas, bet to mēs nepārbaudījām.
Uz nakšņošanu apstājāmies Montanas pilsētiņā Dillon, kuru vakarā arī izstaigājām. Maza, jauka pilsētiņa, tipiski rietumu krasts. Šarmanta neliela vietiņa, kur dzīvo redneki. Pilsētā bija pārtikas skapis. Pavisam vienkāršs skapis, kur iekšā bija salikti pārtikas produkti priekš tiem, kam varbūt vajag. Pilsētā izrādījās arī masonu templis un liela viktoriāniska universitāte.
Svētdiena, 31. decembris: (Montana/Wyoming) Yellowstone National Park
Rītā iebraucām vietējā uzpildes stacijā, un ī-hā, sapratām, ka esam nokļuvuši rietumos. Kovboju cepures un zābaki, lasso, rodeo trenažieri, sedli, revolveri, vinčesteri un visa siena ar citiem ieročiem, līdz pat triecienšautenēm. Mēs šodien dodamies uz Jelloustounu un rīt plānojam īrēt sniega motociklus, lai aizbrauktu pa aizvērtajiem ceļiem līdz interesantākajiem krāteriem, tāpēc mums ir nepieciešama termoveļa, cimdi un citas siltas lietas, jo saģērbušies mēs esam galīgi neatbilstoši sezonai. Mēs ar Regitu beigās neko nenopirkām, bet Ivars, šķiet, nopirka briežādas cimdus. Vēlāk izrādīsies, ka bez reindžeru pavadības parkā pa aizvērtajiem ceļiem braukt nedrīkst, tāpēc ļoti labi, ka nepaspējām noīrēt samērā nelētos motociklus.
Montana izrādījās ļoti skaists štats. Nu, es zināju, ka Montana ir skaista un man jau sen tā bija “čeklistā”, bet brīžiem aizrāvās elpa no krāsu salikumiem vien. Jelloustounā braucām caur Montanas štata pilsētiņu Gardiner, kur iegājām restorānā/viesnīcā uzzināt naktsmītņu cenas. Tobrīd mēs vēl nezinājām, ka būsim spiesti šeit atgriezties, jo šodienas plāns bija izbraukt cauri visai Jelloustounai un tikt līdz Vajomingas Cody.
Iebraucot parkā, uzreiz parādās dzīvnieki, un, protams, mēs katrreiz stājamies, lai tos apskatītu. Bet kad tālumā, knapi saskatāmus ieraudzījām bizoņus, mūsu sajūsmai nebija robežu. Mēs vēl nezinājām, ka šodien pat vienosimies, ka uz bizoņiem nenorādām, jo to ir tik daudz, ieskaitot – uz ceļa, ka no eksotikas tie dažreiz kļūs par traucēkli. Visa “kultūras dzīve” notiek pilsētiņā Mammoth, jau Vajomingas štatā, kas, būtībā ir tūristu mītnes vieta parka teritorijā. Pēc apmeklētāju centra apmeklējuma, devāmies skatīt pašus krāterus. Tas nav aprakstāms, tāpēc nemēģināšu nodarboties ar liekvārdību. Tagad padomājot, ka pāris dienas atpakaļ braucām uz kaut kādiem liesmojošajiem geizeriem Vašingtonā, kļūst dīvaini. Meklējot bildes internetā, rāda krāsainus krāterus, kas izskatās episki, un neko no tā mēs neredzējām. Bet tas, ko redzējām, lai arī nebūt ne krāsains, bija desmitiem daudz iespaidīgāk par visām trakajām krāsainajām bildēm.
Bija atvērts tikai viens ceļš no Mamutas līdz Cooke city. No turienes bija doma braukt uz Cody, bet ceļš izrādījās slēgts. Kad bizoņi un dažādi citi smukumi jau bija redzēti, palika lācis un vilks. Vilku mēs pirmoreiz ieradzījām diezgan patālu, klīstam gar bizoņu baru. To varēja redzēt binoklī. Vēlāk noskaidrojām, ka, visticamāk, tas bija koijots, un koijotus redzēsim vēl diezgan daudz, arī šajā pat dienā, turklāt, viens no tiem būs pavisam tuvu uz ceļa.
Kad noskaidrojās, ka uz Cody mēs šodien netiekam, devāmies pa to pašu ceļu atpakaļ, un nolēmām rītdienu arī veltīt Jelloustounai. Rīt iesim pārgājienā un meklēsim satikšanos ar lāci, ideāli – grizliju. Ivars bija izpētījis vietas, kur visbiežāk notikušas tikšanās ar lāčiem, un vienā no karstākajiem punktiem ieplānojām pārgājienu. Vēl viens dzīvnieks, ko ļoti gribējām redzēt, bija Amerikas upes ūdrs. To mēs arī brauksim meklēt rīt.
Cooke city naktsmītnes neatradām, tāpēc pieņēmām lēmumu griezties atpakaļ, un tanī brīdī man bija sajūta, ka man ir sirdslēkme. Vēlāk parādījās nelabums no braukšanas, bet kad nonācām atpakaļ Gārdinerā, restorāna telpā, kamēr gaidījām, kad mums beigsies rezervācijas formalitātes, sajutos pavisam slikti, pat aizmirsu nupat Cooke nopirkto termokreklu, ar grūtībām uzkāpu otrajā stāvā, ielīdu gultā, un tur arī paliku. Laukā notika jaungada svinības un mani biedri arī gribēja svinēt, bet es nebiju spējīgs svinēt. Sākās stiprs drudzis. Ja pirms tam šausmīgi salu, tad pēc tam karājos laukā pa logu, lai dabūtu pēc iespējas vairāk gaisa un vēsuma. Nakts pagāja, kā šausmīgā murgā. Bet galvenais, man izdevās izvairīties no pusnakts glāžu skandināšanas un labavēlējumiem. Man ir problēmas ar simboliskiem svētkiem, es tos nesaprotu, nemīlu un uzskatu par piedauzīgiem.
Ak, jā, un šeit man nāk atskārsme, ka laikam biju aizmirsis uzrakstīt galveno. Regita pirms lidojuma bija nupat izslimojusi “kovidu”. Man testi bija negatīvi, taču pirms kāpšanas lidmašīnā, man pēkšņi tests izrādījās pozitīvs. Ivars ar Sabīni abi bija nupat izslimojuši un pirmās dienas centos visur publiskās vietās būt maskā. Pēc tam simptomi pamazām pārgāja un es jau biju aizmirsis, ka biju slims. Tad nu šo epizodi es arī saistu ar “kovidu”.
Pirmdiena, 1. janvāris: (Wyoming) Yellowstone, Cody
No rīta pamodos pilnīgi vesels, žirgts, gatavs braukt pie stūres, iet pārgājienos un tikties ar grizliju. Kādā brīdī braucām garām beigtam bizonim, pie kura mielojās kraukļu bars. Blakus kokā sēdēja divi baltgalvanie ērgļi, bet kādu kilometru tālāk satikām divus koijotus, kuri mērķtiecīgi devās uz maltītes vietu. Vēlāk mēs vēl tiksimies. Kad meklējām upes ūdru, pievērsām uzmanību krietni lielam melnu putnu baram, kuri dzīvojās pa ledu un periodiski nira ūdenī. Balss atpazinējs tos nosauca par dipper, un tikai vēlāk uzzināšu, ka tie ir Amerikas ūdensstrazdi.
Nonācām līdz vietai, kur bijām ieplānojuši tikšanos ar lāci, un devāmies pārgājienā. Un te nu pēkšņi tieši ceļā mums gadās bizonis, spriežot pēc visa, tēviņš. Vientuļš. Ko mums māca izdzīvošanas grāmata? Starpā jābūt trīs autobusu attālumam. Bizonis ir gandrīz tonna gaļas un ragu, tie periodiski nogalina vieglprātīgus cilvēkus. Gājām pēc lāča, bet nobijāmies no lielas govs. Tad nu nācās meklēt ceļu, kā to apiet. Šajā maršrutā sanāca iepazīties ar vairākām putnu sugām, kas gan ar dziesmu, gan izskatu, līdzinās zīlītēm, bet nav gluži zīlītes. Un vēl es redzēju peli (vai strupasti), kura dzīvo ūdenī zem ledus.
Atpakaļ ceļā braucām garām bizonim, pie kura jau mielojās koijoti. Pamanījuši, ka pakaļ brauc reindžeris, mēs pabraucām garām, un apstājāmies pirmajā vietā, kur varēja droši apstāties, kādu kilometru no vietas. Pie mums piebrauca reindžeris un palūdza nolaist stiklu. Es jau sāku izdomāt variantus, kā taisnoties par kādiem grēkiem, bet izrādījās, ka reindžeris gribēja pateikties, ka mēs pabraucām garām, neapstājoties. Tālāk gan sanāca nesmuki – mēs devāmies uz notikuma vietu kājām, un šoreiz gan tas pats reindžeris atkal brauca garām un mums izskaidroja, ka mēs ļoti riskējam, jo koijoti var uzbrukt un tad viņam būs daudz darba ar morgiem, sekcijām, paskaidrojumiem un citiem papīriem…. mēs pagriezāmies, lai dotos atpakaļ, bet izrādījās, ka aiz sevis vedam krietnu cilvēku kolonnu. Tā nu nācās visus aicināt atgriezties pie mašīnām – šoreiz šova nebūs.
Cody aizbraucām uz Wallmart’u, kur atstājām daudz naudas, bet iznesām lielus maisus (un kā to visu tagad stiept uz Latviju?). Šī bija mana pirmā reize Wallmart’ā.. Regita gan apgalvo, ka viņa vienreiz ir bijusi (un pat saka, ka ar mani), bet es esmu drošs, ka nē, es nebiju bijis. Es biju nodzīvojis ASV astoņus mēnešus, un uz Wallmart tā arī nebiju aizbraucis.
Otrdiena, 2. janvāris: (Wyoming) Bighorn Canyon National Recreation Site, Hot Springs State Park, Thermopolis, Shoshoni, Riverton, Rock Springs
Cody kādreiz bija tipiska kovbojfilmu pilsētiņa ar vienu ielu, salonu un visu, kas piederas pie lietas. Un šī te vecpilsēta ir saglabāta, kā muzejs. Tā bija slēgta, un tur ložņāt apkārt un bildēt ir aizliegts, bet man tomēr izdevās uztaisīt pāris foto.
Šodienas mērķis bija sastapt mustangus, un tādēļ mēs devāmies uz Bighorn kanjonu. Kanjons ļoti iespaidīgs, dīvaini, ka par to nekas iepriekš nebija dzirdēts. No otras puses, šajā ASV daļā grandiozu kanjonu koncentrācija ir tāda, ka vienkārši nav baigās jēgas tos zināt. Mustangus mēs atradām. Tie patiešām šeit ganījās. Rīts gan bija ļoti auksts un vējains un ārpus mašīnas centāmies uzturēties pēc iespējas maz. Kādā vietā tomēr nolēmām iziet nelielu aplīti, ko arī izdarījām. Tur bija ezers, kurš zem ledus dunēja visepiskāko piedzīvoto dunoņu, bet ledū bija iesaluši skaisti gaisa burbuļi.
Ņemot vērā Regitas mīlestību uz dažādiem karstajiem avotiem, devāmies uz “karsto avotu štata parku”. Termopolē divās ielas pusēs ir karsto avotu pelžu iestādes, vienā pusē valsts, otrā – privātā. Un valsts ir bezmaksas. Regita ar Sabīni devās baudīt karsto ūdeni sniegotajā ainavā, bet mēs ar Ivaru – skatīties putnus. Un putnus mēs tiešām redzējām – dažādus dīvainus un neredzētus. Interesants bija arī karsto avotu plato, kurš bija noaudzis ar dažādu krāsu aļģēm. Rokas ūdenī mērkt šeit neiesaka, jo var applaucēties. Man izdevās neapplaucēt.
Šeit konstatējām iekārtu, kuru Regita meklē, lai iegādātos un uzstādītu Rēzeknē – pīļu barošanas “vendings”. Iemet 25 centu monētu (1 eiro arī iet iekšā), pagriez rokturīti, un saujā izbirst kombinētā barība priekš putniem. Nav jāčakarējas ar batonu. Kaut gan, tieši blakus vīrietis baroja Kanādas zosis ar baltmaizi.
Tālāk mūsu ceļš veda caur Šošoni indiāņu rezervātu, ļoti skaists ceļš gar upi, caur klintī izcirstiem tuneļiem, bet galā nonācām pie milzīga dambja un ūdens rezervuāra, kurš aizsalis atgādināja jūras līci vai fjordu. Starp citu, Šošoni kopienai, spriežot pēc visa, neko spīdoši neiet, jo pilsētas dome ir izlikta izsolē.
Ceļā uz Rock Springs, gadījās dzeltena ceļazīme, pēc izskata, pilnīgi oficiāla, kura vēstīja “Do not trust Google Maps. This is not a quicker route”. Tātad, ne tikai Latgalē…
Trešdiena, 3. janvāris: (Wyoming) Little America, Historic Quarry Trail, (Utah) Syracuse, Antelope Island State Park, Salt Lake City
Atlas Obscura biju iepriekš skatījies pilsētiņu ar nosaukumu Little America, kuru nolēmu, ka nav īpaša iemesla apmeklēt, taču te nu mēs attapāmies braucam cauri un iebraucām nobildēt ikoniskās vietas. Nekā īpaša, pilsēta slavena ar savu nosaukumu.
Bijām nolēmuši iziet pārgājienā vietā, kas saucās Historic Quarry trail, jau pavisam netālu no Jutas robežas. Atkal fosiliju vieta. Apmeklētāju centra labierīcībās viena vesela siena bija veltīta milzīgākajai iedomājamai koprolītu kolekcijai. Un tas pats bija arī sieviešu tualetē.
Pārgājiens sanāca pa sniegu un neko daudz no šur un tur izmētātajām fosilijām mēs neredzējām, bet tik un tā skaisti. Kalnos bija saglabājusies būdiņa, kurā kādreiz dzīvojis kāds no šeit slavenajiem fosiliju vācējiem.
Solt leik sitijā mums bija jāsavāc Rasu, Regitas draudzeni, bet tas prasīja papildu loģistiku, tāpēc, iebraukuši Jutā, sākumā aizbraucām uz Antilopju salu, kur bija gan skaistas ainavas, gan putni, gan dzīvnieki. No pēdējiem – bizoņi un koijoti, bet kādā brīdī garām braucot, ieraudzījām kokos bumbas, tās izrādījās snaudošas dzeloņcūkas. Ļoti iedvesmojoša vieta.
Soltleiksitijā bijām jau diezgan vēlu un iečekojušies, devāmies uz centru un kapitoliju. Vispār, ar naktsmītnēm gandrīz sanāca interesanti. Sākumā rezervēju naktsmītnes adresē, pēc kuras drīz vien sapratu, ka ir krāpšana, jo adrese bija pie paša kapitolija un saimnieki prasīja pa taisno pārskaitīt naudu. Sapratis, ka kaut ka nav tīrs, nosūdzēju booking’am, un atcēlu rezervāciju.
Kapitolijs ir grandiozs. Ļoti liels. Un veltīts mormoņu atnākšanai uz Soltleiksitiju un zemes ierīkošanai. Bijām nekaunīgi un gājām kabinetos, kuri nebija aizslēgti, bet laukā neviens nedzina… jo tik vēlu šeit īsti neviena nebija, atskaitot apsardzi pie ieejas. Mormoņu klātesamība ir ļoti jūtama. Šeit tiem ir ļoti liela teikšana. Kaut gan, tirdzniecības centrs, spriežot pēc tur skanošās mūzikas, bija ļoti sekulārs. Templis, diemžēl, rekosntrukcijā, un šis skaistums mums bija laupīts. Bet mēs jau pieraduši, ka visā pasaulē visi skaistākie dievnami ir permanentā rekonstrukcijā.
Viesnīcā numuriņā nebija Bībeles, kaut gan Amerikā Bībele biežāk ir, nekā nav. Nolēmām pārbaudīt, vai tiešām var pasūtīt Bībeli numuriņā, un jā, recepcijā mums iedeva Bībeli. Bet tikai tad sapratām, ka vajadzēja prasīt Mormona grāmatu. Nākamreiz būsim gudrāki.
Ceturtdiena, 4. janvāris: (Utah) Salt Lake City, Boneville Salt Flats, (Nevada) Wells, Metropolis Ghost Town, Reno
Rītā mums bija jāsavāc Rasa. Pa ceļam iebraucām katoļu katedrālē. Ārkārtīgi skaistā katedrālē. Nonācām šeit tieši mises laikā. Mums vajadzēja uz labierīcībām, tāpēc vēlreiz iebraucām kapitolijā. Pie reizes vēlreiz apskatījām šo to dienas gaismā. Pirmajā stāvā bija savācies daudz cilvēku, kuri sniedza dokumentus uz ASV pilsonību. Interesanti, ka pie tūrisma centra kāds vīrietis mums sāka uzdot jautājumus par to, kur jāiet ar dokumentiem, un mēs varējām izstāstīt. Mēs uz to brīdi Soltleiksitijā bijām stundas 15, bet varējām noorientēt cilvēku, kurš šeit, visticamāk, dzīvo jau gana ilgu laiku. Mēs ar Regitu iegājām arī domē. Tā kādreiz bijusi visai krāšņa, šodien diezgan noplukusi un nožēlojama.
Savākuši Rasu, devāmies uz Boneville Salt Flats, sālsezeru, kur tiek uzstādīti pasaules ātruma rekordi. Sajūta ļoti dīvaina, izskatās (un jūtas), ka esi uz ledus, bet kājas, tā vietā, lai slīdētu, pavisam neslīd. Pilnīgi gluds sāls klajums cik vien tālu sniedzas skatiens. Mēs neesam svēti, tāpēc, neskatoties uz to, ka bija visai mitrs, arī izbraucām. T.i., mani ceļabiedri izbrauca, es stāvēju laukā un filmēju. Mašīnā sēdošie teica, ka bija jautri. Bet mašīna bija jāmazgā, tik notašķītu mašīnu, turklāt, ar super korodējošu elementu, reti gadās redzēt.
Drīz vien šķērsojām Nevadas robežu. Šodien bija jāšķērso teju visa Nevada caur ziemeļiem. Ceļš ļoti garš, bet ļoti glīts. Bet pirms garā brauciena nolēmām apmeklēt pamestu pilsētu ar skaistu nosaukumu Metropolis. Kādreiz dzīvojuši 40 tūkstoši iedzīvotāju, bet tagad palikušas vien pāris sienas. Pa ceļam kļuvām par lieciniekiem lēcvedīgajiem mākoņiem. Kurus cilvēki ļoti bieži notur par NLO. Pasākumu padarīja vēl interesantāku tas, ka brauciens bija pa grants ceļu, Amerikā tas vienmēr ir piedzīvojums.
Vakarā iebraucām Reno – pasaules lielākajā mazpilsētā, kā viņi paši sauc savu pilsētu. Nevadas pilsētas man uzdzen skumjas, jo es neesmu aktīvākais azartspēļu atbalstītājs, bet Nevadā tām ir milzīga loma. Mēs arī nakšņojām kazino. Pēc iečekošanās izstaigājām centru. Ir jaukas lietas, arhitektūra un ielu māksla. Ja nebūtu kazino, man patīktu. Bet vispār jau Reno man nevar nepatikt, jo kādreiz aktīvi spēlēju “Fallout 2”.
Piektdiena, 5. janvāris: (Nevada) Carson City, Lake Tahoe, (California) Sacramento, San Francisco, Redwood City, Cupertino, Mountain View, Palo Alto
Carson City – Nevadas galvaspilsēta, ir mazītiņa pilsētiņa, un arī kapitolijs ļoti pieticīgs. Izbraucām neapstājoties, kaut gan dzelzceļa muzejs varētu būt bijis interesants. Mēs braucām uz Taho ezeru. Tur izgājām nelielā pārgājienā, uzkāpām kalnā, no kura pavērās burvīgs skats uz šo mūžam zilo ezeru. Skaisti, bet varbūt ne tik ļoti iespaidīgi, kā parasti to apraksta. Patika, ka daudz interesantu putnu.
Tālāk, braucot gar ezeru, iebraucām Kalifornijā un drīz vien sākās bezpajumtnieku pilsētiņas. Mēs atbraucām uz Kalifornijas galvaspilsētu – Sakramento. Virs debesskrāpjiem riņķoja tītaru grifu bars, un šeit pirmoreiz dzirdējām, bet vēl neredzējām kolibri. Mēs ar Regitu nebijām bijuši kapitolijā (kaut gan Sakramento bijām 2018. gada nogalē), tāpēc priecājāmies par iespēju izstaigāt. Atšķirībā no citiem kapitolijiem, šis lielā mērā ir pārvērsts par muzeju. Un, protams, liels Ārnija portrets un Reigana skulptūra dabīgā lielumā.
No kapitolija devāmies uz veco pilsētas daļu, kur vēl saglabājusies retro gaisotne. Kad bijām šeit iepriekšējā reizē, tik pat kā nebija cilvēku, tagad šaurās koka ejas bija pārpildītas.
Sanfrancisko tikai izbraucām cauri. Bijām nolēmuši atsevišķi to neapmeklēt, bet tā kā, neskatoties uz līkumu, nekādi nevarējām nešķērsot Zelta vārtu tiltu, tad uz Redwood City, kur plānojām nakšņot, tāpat bija jābrauc caur San Francisko. Tiltu šķērsojām jau otro reizi, pirms sešiem gadiem to jau darījām. Toreiz bija tumšs un lija. Šodien vienkārši bija tumšs.
Iečekojušies viesnīcā, devāmies sākumā uz Apple biroju Kupertino, tad uz Google Mountain View, un, visbeidzot, uz Facebook Palo Alto.
Sestdiena, 6. janvāris: (California) Purisima Creek Redwoods Open Space Preserve, San Gregorio State Beach, Pigeon Point Light Station State Historic Park, Año Nuevo State Park, Davenport, Elkhorn Slough Reserve, Moss Landing State Beach, Monterey, Fresno
Šī bija dabas diena. No rīta, kamēr biedri brokastoja, es boikotēju nevajadzīgi dārgās brokastis un gāju skatīties putnus. Man izdevās sastapt kolibri, kurš izskatījās pārsteidzoši liels. Tālāk devāmies uz Redwoods parku, pa ceļam pavērās skats uz ielejā izpletušos San Francisko. Šeit izstaigājām nelielu maršrutiņu, kura laikā bija daudz dīvainu sēņu, un banānu kailgliemezis. San Gregorio pludmalē atkal bija dažādi priekš mums eksotiski putni un truši. Pigeon Point Light Station bākā putnu balsu atpazinējs konstatēja veselu virkni eksotisku putnu, tostarp, kādu loti krāšņu zīdasti. Bet nelaime bija tāda, ka apkārtnē putnus neredzēja, un paslēpties tiem īsti nebija kur. Un tad izrādījās, ka uz bākas margām sēž trīs mājas strazdi, un dzied visas dziesmas pēc kārtas.
Año Nuevo parkā mūs sagaidīja zilais sīlis, un šeit bija simtiem brūno pelikānu un viena ziemeļu lija. Pēdējās mēs redzējām visai daudz arī iepriekšējās dienās. Davenportā bija Amerikas jūras žagatas.
Santa Krūzu mēs praktiski izbraucām cauri, tikai iebraucot uzpildes stacijā, kur pie ieejas stāvēja uzraksts, ka vienlaicīgi iekšā drīkst ienākt ne vairāk par 5 skolēniem (vai studentiem). Royal Oaks bijām liecinieki, kā baltgalvainais ērglis saplosa kādu ūdensputnu. Elkhorn Slough rezervātā redzējām savvaļas tītarus, lielo zilo gārni. Apmeklētāju centrā mums izstāstīja, ka jūrā Moss Landing esot jūras ūdri, bet šajā laikā tos redzēt nesanāks, jo lietū tie pie krasta nerādoties.
Regita gribēja peldēties, tāpēc devāmies uz šo pludmali. Pa ceļam bija daudz gārņu un dažādu tilbīšu, tārtiņu, gārņu un citu ūdensputnu, un zīme “uzmanību, jūras ūdri var šķērsot ceļu”. Pēc trīs minūtēm Ivars pamanīja pirmo jūras ūdru, bet aktīvi bija arī roņi. Kad beidzām jūsmot par dzīvniekiem un putniem, tikām arī līdz pludmalei, bet stiprais vējš un lietus bija atņēmuši Regitai vēlmi peldēties, turklāt, seratonīna līmenis visiem bija uz maksimuma, pelde vienkārši bija lieka.
Monterejai izbraucām cauri bez apstāšanās, bet nakšņojām Fresno. Vakarā izgājām uz pilsētu, taču tā izrādījās tik drausmīgi garlaicīga, ka garlaicīgākās ASV pilsētas uz Fresno fona ir ģenialitātes kvintesence. Pie Fresno ir Clovis – vecpilsēta, kurai bija jābūt interesantākai, bet tajā mēs pat neapstājāmies, pilnīga garlaicība. Naktī, visur bija policijas reidi, bija iesaistīti helihopteri, jo bija notikusi ielaušanās ar trīs līķiem.
Šķiet, ka Ivars pārdomāja pārvākties uz dzīvi uz Fresno.
Svētdiena, 7. janvāris: Sequoia Forest, Kings Canyon National Park, River Oaks Park, Bakersfield, Death Valley, (Nevada) Beatty
No rīta devāmies uz Sekvoju mežu, uz kuru pirms sešiem gadiem braucām, bet netikām. Un, mēs braucām uz Sekvoju mežu, un pie iebraukšanas mums paziņoja, ka parks slēdzas naktī notikušā sniegputeņa dēļ. Bet ieteica braukt uz blakus esošo (aha, trīs stundu ceļš) Karaļkanjonu, kur arī ir gana lielas sekvojas manītas.
Sekvojas patiešām bija, un patiešām izmēri bija… iespaidīgi. Šie koki ir gigantiski. Tos ir ļoti grūti uztvert, jo tie neiekļaujas mūsu uztveres modelī. Tāpat kā nevar uztvert Lielo kanjonu izņemot kā fototapeti, līdzīgi ir ar sekvojām.
Beikersfīldā no mums atvadījās Rasa. Viņa steidzās uz Las Vegasu, lai piedalītos kaut kādā pasākumā, bet mēs devāmies tālāk.
Cauri nāves ielejai braucām naktī, un tas bija viens no eksistenciāli dziļākajiem piedzīvojumiem manā dzīvē. Tumsa, kura ir tuksneša vidū, ir neiedomājama. Zvaigžņotās debesis nav tik krāšņas nekur, ieskaitot Jordānijas tuksnešus. Šķiet, ka ar neapbruņotu aci var redzēt galaktiku krāsas. Ļoti skaisti. Un… auksti.
Pārņakšņojām Nevadā Bītijā, lai rīt pa dienu atgrieztos Nāves ielejā.
Pirmdiena, 8. janvāris: (Nevada) Rhyolite, Death Valley, Pahrump
Pirms došanās uz Nāves ieleju, iebraucām pamestā pilsētā Bītijas tuvumā. Bez pamestām ēkām un drupām, šeit ir arī kādas mākslinieku organizācijas štābs un dažādas mākslas instalācijas. Vienīgā lieta, kas sarūgtināja – neskatoties uz zīmēm, kuras brīdināja par klaburčūsku klātbūtni, nevienu klaburčūsku nesastapām.
Nāves ielejā nesen bija plūdi. Pirms pāris mēnešiem šeit bija vecāki, un parks bija slēgts, un arī tagad daļa no ceļiem ir slēgti, ir nogruvumi un izskaloti ceļi. Iepriekšējā reizē mēs izbraucām relatīvi ātri, šoreiz veltījām teju visu dienu un arī izgājām vienu pagaru pārgājiena maršrutu uz slaveno Zabriski point. Tuksnesī redzējām interesantu fenomenu, kas angliski saucas “dust devil” – putekļu velns, neliels viesulītis, kurš izveidojas, nedaudz pavirpuļo nelielā attālumā pa tuksnesi, un izgaist.
Otrajā reizē Nāves ielejas apmeklējums vairs nelikās tik ļoti iespaidīgs, kā pirmoreiz, kad man tā kļuva par vienu no mīļākajām vietām pasaulē, bet tik un tā bija ļoti labi. Un, jā, pagājušajā reizē decembra beigās Nāves ielejā bija 40 grādi, šoreiz – 16.
Nakšņojām Nevadas štata Pahrumpā… kazino..
Otrdiena, 9. janvāris: (Nevada) Las Vegas, Hoover Dam, Boulder City, Pinto Valley Wilderness, Valley of Fire State Park
No rīta aizvedām Regitu uz CES, bet paši devāmies uz Hūvera dambi. Iepriekšējā reizē ūdens līmenis bija daudz augstāks, bet viss joprojām ļoti skaisti, gan inženierbūves, gan daba. No Hūvera dambja izbraucām caur Pinto Valley – atkal krāsainas smilšakmens klintis. Galu galā nonācām uguns ielejas štata parkā. Šeit ir petroglifi un dažādu krāsu klintis. Bet episkākā bija vieta, kur nonācām pašās beigās, kur smilšakmens klintis bija visos iedomājamos toņos.
Atgriezāmies Las Vegasā un iekļuvām sastrēgumā, kā rezultātā Regitai nācās ļoti ilgi mūs gaidīt. Iečekojušies viesnīcā (mums šoreiz bija atšķirīga viesnīca no Ivara ar Sabīni), aizbraucām uz apģērbu veikaliem un atkal sapirkāmies, nedomājot par to, kā vedīsim visu uz mājām. Turklāt, es nopirku mugursomu.
Trešdiena, 10. janvāris: (Nevada) Las Vegas
Man nepatīk Las Vegasa un šo dienu bija paredzēts pavadīt pilsētā. Ivars ar Sabīni gribēja atpūsties, Regita bija izstādē, un es biju ieplānojis visu dienu dzīvot viesnīcā. Tomēr pēc desmitiem nolēmu iziet laukā izmest līkumu pa rajonu (dzīvojām pusotras stundas gājiena attālumā no Stripa). Kad iznācu, virs centra ieraudzīju dirižabli. Ar to pietika, gribēju tikt tuvāk. Dirižablis pēc pāris minūtēm pazuda aiz debeskrāpjiem un vairs es to neredzēju, bet sanāca nostaigāt visu dienu. Un Las Vegasā ir ļoti daudz putnu, tostarp, arī kolibri. Iegāju kādā super noslēptā un “privātā” (visapkārt bija zīmes “apstāties aizliegts”, “privāta teritorija”, “pārkāpēji tiks sodīti’, “nekāpt”, u.c.) katoļu baznīcā, kur kāreiz notika mise. Flamingo kazino ir vesels putnu dārzs ar ūdensputniem un šovu.
Jau biju nostaigājis pāri par 20 km un gāju atpakaļ uz viesnīcu, kad kādā brīdī starp debesskrāpjiem atkal parādījās un pazuda dirižablis. Un atkal jau es gāju meklēt, un atkal neatradu. Vakarā ar Regitu izgājām paēst un aizgājām uz veikalu, lai nopirktu Aijai krēmu. Pie reizes nopirku sev jaunas saulesbrilles, salauzto vietā.
Ceturtdiena, 11. janvāris: (Arizona) Kingman, Antares, Seligman, Williams, Grand Canyon, Flagstaff
Regita atkal bija izstādē, bet mēs ar Ivaru un Sabīni nolēmām aizbraukt uz Lielo kanjonu. Sākumā mēs aizbraucām uz nepareizo vietu, t.i., uz privātu kanjona vietu netālu no Las Vegasas, kur ieeja bija diezgan dārga. Tāpēc griezāmies apkārt un devāmies uz klasisko vietu dabas parkā. Un tas bija dienas brauciens. Lielu daļu ceļa braucām pa zemes ceļu un kādā brīdī es biju pārliecināts, ka redzēju roadrunner. Mēs viņu mēģinājām sameklēt, bet neizdevās. Divas reizes to redzēju uz īsu mirkli un uz 100% neesmu pārliecināts, ka tas bija viņš, bet gribētos domāt, ka bija. Izbraucām uz Route 66, un nonācām kādā pamestā uzpildes stacijā, kur apkārt stāvēja daudz vecu auto. Atkal “Fallout 2” gaisotne.
Kad ieraudzījām Roadkill cafe, tam nevarējām pabraukt garām. “You kill it, we grill it.” Iestāde, kura atstrādājusi savu imidžu līdz smalkākajām detaļām, un pat izdod notriekto dzīvnieku pavārgrāmatu, kurā, cita starpā, stāstīts kā pareizi nodīrāt dzeloņcūku. Šeit pat bija arī neliela etnogrāfiskā ekspozīcija no mežonīgo rietumu laikiem. Bija interesanti.
Lielajā kanjonā nonācām vienlaicīgi ar saulrietu. Bet bija tik drausmīgi auksti, ka neko ilgi skatus nevērojām, nobildējām pāris vietās ainavu, un sēdēmies mašīnā, lai brauktu uz Flagstafu, kur devāmies mazgāt veļu. Šeit bija iespēja veikt interesantus etnogrāfiskus novērojumus… indiāņu ģimene, kura mazgā veļu, vīrietis ar suni un revolveri… šeit bija arī arhaiskis Pac-Man automāts.
Piektdiena, 12. janvāris: (Nevada) Primm, (California) Baker, Zzyzx, Los Angeles, Barstow
Agri bijām ceļā, un jau ap vienpadsmitiem savācām no Las Vegasas Regitu, lai dotos uz Kaliforniju. Pa ceļam iebraucā Primm, kur apēdām picas, un jau Kalifornijā – Baker, kur bija lielākais termometrs… nezinu, vabrūt arī pasaulē. Termometrs rādīja 51 grādu pēc Fārenheita. Leģenda vēsta, ka to uzstādījis vietējā veikaliņa vai kafejnīcas īpašnieks, kuru nokaitinājuši garām braucošie apmeklētāji, kuri visi kā viens jautājuši – “uff, nez cik tad tagad grādi”. Vasarā šeit gadās ļoti silti… un ne tikai vasarā… bet šīs dienas ir aukstas. Nu un vēl Beikerā bija citplanētieši…
Nākamā vieta, kurp devāmies, saucās Zzyzx. To dibināja kādas sektas vadītājs, kurš gribēja, lai visos katalogos un atlantos apdzīvotās vietas nosaukums ir pašās saraksta beigās. Kādreiz šeit bija reliģiska kolonija, pēc tam – kūrorts, tagad to pārņēmis Mohaves tuksnesis, bet vienīgajā dīķī dažādu veidu pīles, un vispār apkārtnē visai daudz dažādu putnu, arī tādu, kā melnā fēbe, kuru redzējām tikai šeit.
Tālāk jau mūsu ceļš veda uz Los Andželosu. Vēl vienu manis nemīlētu pilsētu. Pirmā apmeklētā vieta gan bija manis diezgan mīlēta – Grifita observatorija, kur, cita starpā, tikām pie palūrēšanas uz Saturnu teleskopā. Nu, un no šejienes ir klasiskā pilsētas gaismu ainava, ko rāda filmās. Tālāk devāmies uz Holivudu, kur atstājām mašīnu un devāmies pastaigā. Ap šo laiku uzzināju, ka naktsmītne, kuru esmu rezervējis, izrādās, atrodas četru stundu attālumā. Bookings nekorekti parādīja “apkārtni”, naktsmītnēm bija jābūt tepat pie Los Andželosas. Visu pastaigas laiku sarakstījos ar hostu un ar “būkingu”, bet tā arī neizdevās neko panākt un vienalga beigās nācās braukt uz četras stundas tālo Bārstovu.
Sestdiena, 13. janvāris: (California) Arcadia, Venice, Los Angeles, Van Nuys, Culver City
Šodien Regitai dzimšanas diena. Hip-hip, urrā. Devāmies uz Venēcijas pludmali Santa Monikā ,kur Regita, neskatoties uz to, ka laukā bija kādi 15 grādi, devās peldēties okeānā. Šeit izklaidējās kaut kādas tilbītes vai avocetas, skraidīdamas no un pēc viļņiem. Tālāk devāmies uz LACMA, kur Ivars ar Sabīni devās baudīt mākslu un satika aktierus Benu Afleku ar Dženiferu Lopesu un bērniem. Bet mēs ar Regitu pa to laiku devāmies skatīties La Breju. Asfalta bedres, kur noslīkuši dzīvnieki. Kad apnika asfalts, vērojām kolibrus.
Ivars mūs ar Regitu aizveda uz privāto lidostu, kur Regitai šodien bija jādodas lidojumā ar lidmašīnu, kuru pašai arī bija jāpilotē. Tad nu dabūjām fantastiskas Los Andželosas panorāmas no putna lidojuma. No tā es pilsētu vairāk mīlēt nesāku, bet lidojums bija ļoti labs. Un Regita pārsteidzoši labi tika galā ar vadību. Nekādas panikas. Ļoti labi. Lidojām pāri Beverlī Hilzai, Grifita Observatorijai, Holivudai, Santa Monikai, atpakaļ atgriezāmies virs okeāna. Lidojums aizņēma aptuveni stundu. Kad atgriezām, jau norietēja saule, un sāka dziedāt cikādes. Tā kā Ivars ar Sabīni tā arī neatbrauca pēc mums, izstaigājāmies, atradām un izpētījām cikādes. Regita kādā iestādē dabūja bez maksas kafiju. Ivars ar Sabīni nokavēja gandrīz uz stundu.
Nakšņojām visai ekskluzīvā dzīvoklī Culver City, kur aizgājām vakariņās uz Olive’s Garden. Viesmīļi Regitai uzsauca saldo un nodziedāja “Happy birthday”. Domāju, ka dzimšanas diena, ko Regita atcerēsies. Kaut gan, neskatoties uz to, ka dzimšanas dienas parasti īpaši nesvinam, Regitai nereti sanāk interesantas dzimšanas dienas pieredzes.
Svētdiena 14. janvāris: (California) LAX – London
Rītā nomazgājām, uzpildījām un nodevām mašīnu un devāmies uz lidostu. Bija neliels satraukums, ka varētu būt problēmas ar ekstra somām, bet beigās viss izrādījās ok. Lidojums līdz Londonai bija pārsteidzoši ērts un pat patīkams. Šoreiz mums arī bija austiņas, tāpēc visu ceļu skatījāmies filmas un seriālus.
Pirmdiena,15. janvāris: (UK) London – Rīga
Londonā ielidojām jau 15. janvārī. Gaidīšanas laiks nebija ilgs. Šeit netīšām satikāmies ar Ivaru un Sabīni ārpus lidostas. Viņi domāja, kā tikt uz Londonu, jo viņiem gaidīšanas laiks bija krietni ilgāks. Beigās aizgājām kopā pabrokastot un atvadījāmies. Viņi devās uz Maltu, bet mēs jau pirms pusdienlaika bijām Rīgā.
Nākamajā dienā es vēl aizgāju uz Vēstures arhīvu un uz Arhitektūras muzeju, kur sameklēju dažus dokumentus, kurus man vajadzēja maģistra darbam, bet trešdien jau bijām mājās. Amerikā ir izbraukti visi rietumi un gandrīz visi austrumi. Palicis vienkāršākais, ātrākais un garlaicīgākais centrālie štati. Un interesantākais – Aļaska. Tur mēs noteikti būsim, tas tikai laika jautājums.
