18. novembris Latvijā ir brīvdiena un kad iekrīt vīkendā, brīvdiena tiek pārnesta uz pirmdienu, kas ir baigi labi, ir pietiekoši dienu, lai izbraukt kaut kur nedaudz tālāk. Piektdien atbrauca Anna, lai piedalītos gleznu izstādes atklāšanā, kur karājās arī viņas darbs, bet sestdien, kurā kāreiz iekrita 18. novembris – gada baisākie svētki, kad jebkurā kaut cik nopietnā Latvijas pilsētā atrasties ir absolūti antisanitāri un labai gaumei neveselīgi, tāpēc izmantojām iespēju un devāmies trijatā ar Regitu aizvest Annu pie vecākiem uz Viļaku un pa ceļam arī izbraukt dažas interesējošās vietas.
Kārsava un Malnava (18.11) Ciemos bija atbraukusi Anna, jo viņai Rēzeknē bija izstādes atklāšana muzejā un nākamajā dienā viņa taisījās uz Viļaku pie vecākiem. Tā kā mums patīk klaiņot un gribējām būt kaut kur prom no pilsētas valsts svētkos, 18. novembrī, tad nu izdomājām, ka varam aizvest Annu uz Viļaku un pa ceļam atrast, ko …
Šī bija trešā reize, kad apzināti biju Alūksnē. Pirmoreiz biju skolas ekskursijā pamatskolā, kad Bībeles muzejā jautāju, cik maksā konkrētā Bībele, bet man atbildēja, ka „tā nevar tikt novērtēta naudā”. Toreiz es neko nezināju par inventāru un bilanci, tāpēc nevarēju strīdēties, taču argumentēju ar to, ka viss var tikt novērtēts naudā. Es nebiju ne cinisks, ne naudas „sabojāts”, vienkārši es gribēju saprast tās salīdzinošo vērtību, uz ko arī norādīju, ka „visu var novērtēt naudā”, uz ko saņēmu nosodījumu un vīlos cilvēkos, nonācu pie secinājuma, ka pieaugušie ir stulbi un turpinu dzīvot ar šo domu.
Otrreiz Alūksnē bijām rudenī un lietū, ar Regitu un Ingūnu braucām līkumu pa Latviju līdz Valkai, tad nolēmu, ka man jāredz arī Ape, tāpēc devāmies pa Igaunijas pusi uz Api un tad caur Alūksni uz mājām. Alūksnē lija lietus un jau bija tumšs, tāpēc neko daudz apskatīt neizdevās.