Aizkraukle
Aizkraukle ir viena no tām pilsētām, kurām regulāri visi brauc cauri, taču, neviens tur nav bijis.
Devāmies apskatīt, taču tā arī neatradām neko, kas varētu kaut kādā veidā ieinteresēt – garlaicīga mazpilsēta. Nezinu Aizkraukles bankas stāstu, bet atrodoties pilsētā rodas sajūta, ka tas ir kāds smalks joks. Un jā, gan jau Aizkrauklē ir Aizkraukles bankas filiāle, bet mēs to neatradām.
Pilsēta, līdīgi, kā Rēzekne, ir celta padomju laikā un Barisona mūzikas skola izskatās pēc Rēzeknes bijušā skaitļošanas centra. Viens no pretīgākajiem arhitektūras stiliem, ko var iztēloties, salīdzinājumā ar kuru pat Hruščovkas var pieciest. Šādas ēkas labi izskatās kādā Sillamäe vai Visaginā, bet tur tas iederas kontekstā… visā pārējā pasaulē – nē! Esmu pret vēstures liecību iznīcināšanu, man pat sāp sirds par to, ka iznīcina pamestās armijas pilsētas un rakešu šahtas, bet es pirmais ietu parakstīties par atsevišķu laikmeta liecību nojaukšanu, ja vien tas ļautu mūsu pilsētām kaut mazliet pārstāt izskatīties pēc Baltkrievijas, kur es nekad neesmu bijis.
Jaunjelgava
Jaunjelgava arī izrādījās ļoti garlaicīga mazpilsēta, par kuru tā arī nesapratu, kāpēc es vispār zinu par šīs pilsētas pastāvēšanu. Vienīgais plusiņš – Daugava šeit skaisti izskatās. Bet jā – līdzīgi, kā ar Aikraukli – parasti braucu cauri nestājoties, kad vecāki dzīvoja Tīrainē, periodiski pie viņiem braucu caur Jaunjelgavu.
Jelgava
Jelgavā vairāk, kā caurbraucot vai braucot uz punktu B, lai izdarītu X, šķiet, nemaz nebija sanācis.
Kopējais priekšstats bija, taču vienmēr to uztvēru, kā Rīgas mikrorajonu un neko vairāk.
Tā kā mums nebija īpaši nekas saplānots, neliels Jelgavas apciemojums šķita kā laba doma.
Un labi, ka tā, jo Jelgava ļoti patīkami pārsteidza.
Īpaša mērķa mums nebija, tāpēc noparkojušies kaut kur centrā nolēmām sākumā aizdoties pāri Driksai uz Pasta salu.
Izmetām loku un devāmies apstaigāt centru.
Iespaids palika ļoti labs, jo Jelgava, kā izskatās, izmanto savu vēsturisko un finansiālo potenciālu un pēdējos gados ir kļuvusi ļoti baudāma.
Otrā pasaules kara laikā pilsēta esot bijusi praktiski nopostīta, taču daudz kas pēckara gados ir atjaunots un pilsētas veiksmīgā atrašanās vieta dod pašvaldībai iespēju būt visai turīgai.
Izskatās, ka Jelgava šobrīd pārslimo Latvijā izplatīto projektu līdzekļu apgūšanu, taču vismaz no pirmā acu skatiena, tas nes arī manāmu labumu pilsētai un acīs nekrīt debilitātes, kuras biezā slānī vērojamas citās Eiropas projektu skartajās Latvijas pilsētās.
Protams, neviens nav perfekts, un nav izslēgts, ka pilsētas mākslinieks, ja tāds ir, ir akls cilvēks vai arī, kā tas ir Rēzeknē, ar pilsētas ārējo tēlu saistītos lēmumus par pieņem absolūti nekompetentas personas un atbildīgās personas ir vairāk skatam.
Izstaigājot pilsētu, mēs iegājām Tūrisma centrā, kur netīšām uzzinājām par to, ka tepat pie Elejas ir Tīsas kodolraķešu bāze.
Konkrēta plāna mums nebija, taču virzījāmies uz Šauļu pusi, Eleja bija pa ceļam.
Domāts – darīts, devāmies meklēt.
Patika:
- Jelgavas stundents – forša strūklaka. Man ir neviennozīmīga attieksme pret strūklakām, jo ir ļoti daudz bezgaumīgu, sevišķi Latvijā, bet ja ir kaut kas jauks, es jūsmoju, kā mazs bērns vai vidēji statistiska mājsaimniece. Šī strūklaka tiešām ļoti jauka un oriģināla.
- Mītavas tilts – pats tilts pārlieku sajūsmu neizsauca, taču soliņi, kas veidojās no planku ritma – burvīga doma. Es pats nemēdzu sēdēt parkos uz soliņiem, ja vien neesmu kaut kur ārzemēs, taču tik un tā uzskatu, ka komfortabli soliņi ir viens no ļoti svarīgiem pilsētvides elementiem.
- Jelgavas studentu teātra ārējais noformējums – jauki un gaumīgi. Žēl, ka to, ko var privātie, nevar oficiālas organizācijas, jo birokrātiska vai autoritatīva, bet nekompetenta lēmumpieņemšana, un gaumīgums un praktiskums lielākoties neiet roku rokā.
- Strūklakas ūdenskritumi – dienā izskatās labi. Ja nebūtu izgaismoti ar LED’iem, būtu pat visai gaumīgi.
- Padomju laika metāla žodziņi.
- Universitātes Meža fakultāte izskatās lieliski.
Nepatika:
- Es nesaprotu, kāpēc akmeņus liek pītās drāšu kastēs un izvieto pa perimetru vai nožogo ceļu, vai vēl kā citādi izmanto pilsētvidē, ja kāds zina praktisko pielietojumu, kāpēc tas notiek, būšu priecīgs uzzināt. Ceru, ka tas ir kāds laicīgs risinājums, jo izsktās tas 100% vienmēr ārkārtīgi drausmīgi.
- LED krāsainās strūklakas ir viena no bezgaumīgākajām lietām, ko cilvēce ir radījusi un diemžēl šis kauss nav pagājis garām arī Jelgavai. Nu ko nu runāt par Jelgavu. Dirdēju, ka ārzemnieki esot Rēzeknē ņirgājušies par LED’iem zem tiltiem un pie Zeimuļa, bet Rēzekne ir mazpilsēta Austrumeiropas dzīlēs, LED’us esmu sastapis praktiski katrā no Eiropas valstu galvaspilsētām arī krietni neattaisnotākus. Un jā, Jelgavai arī tas nav gājis secen.
- Baržas – Regitai patīk baržas, un man jau arī patīk baržas, bet ja tie nav veci, noskranduši peldoši skārda šķūņi pilsētas centrā. Man nepatīk. Ļoti.
- Kociņi, uz kuriem laulātie slēdz atslēdziņas – nav drausmīgākais variants, un, protams, tas ir simtreiz labāk, kā slēgt pie tilta margām, bet tik un tā man tas šķiet briesmīgi.
- Šis ir wtf.. Jelgavā mīl elektroniskos tablo…. Pateikt viņiem nav ko, tāpēc raksta bezjēdzīgus moto – “Jelgavas pilsētas attīstībai” vai kaut ko tamlīdzīgu svarīgu.
- Ja pilsētai ir saistošie noteikumi par reklāmas izvietošanu (nu gan jau, ka ir, nevar tak būt, ka nav), tad tie ir visai vispārīgi. Ir dīvaini, kad ir pievilcīgas ēkas, kuru fasādes, kā ar vējbakām sakropļotas sejas, noklātas ar reklāmām. Nesmuki.
- Korporatīvais debilisms – ne tieši šeit un tagad, bet šeit bija izteiksmīgs piemērs. Hesburgeram divreiz ir pārlikta izkārtne citā augstumā un ir lieliski saglabājušās iepriekšējo atrašanās vietu pēdas.
- Ņemam, teiksim, barokālu pili, restaurējam, uzprišinām, padarām smuku un iekārojamu, iekārtojam priekšā parku… un virs portāla iekaram tablo ar svarīgu informāciju. Ir bezgaumība, ir muļķība, bet ir arī korporatīvais debilisms. Šis varētu būt pēdējais.
Interesanti:
- Betona puķu podi pilsētā ir viens no drausmīgajiem Padomju mantojumiem, taču šajā pilsētā, acīmredzot, dārznieko prātīgi cilvēki, kūl, izrādās, ka problēma nav klumbu briesmīgumā, bet gan to fūlprūfnesa trūkumā.
- Info centrs sagrautas baznīcas tornī. Jauki, ka uz fasādes pamests redzams siluets, kur kādreiz turpinājusies baznīca.
- Man ļoti patika daži veci laternu stabi, kurus ja uzturētu kārtībā, būtu visai jauki, bet izskatās, ka tos drīz vien nozāģēs metāllūžņos.
- Pilsētā ir celtne, kura savulaik ir celta tautiskā romantisma stikā, pieļauju, ka bijis kultūras nams vai teātris, taču šobrīd tas ir pārbūvēts un transformējies, bet man pat patīk, kā tas izskatās rezultātā. Tas, kas ir briesmīgi, ir izkārtnes, kuras kropļo fasādi no visām pusēm.
- Autoosta – Baltijas valstīs ir visai maz autoostu, kuras nav celtas Padomijas laikā, un vēl mazāk tādu, kuras nav nolaistas līdz nejēdzībai. Jelgavas autoosta arī nav izņēmums un tās stāvoklis ir visai skumjš. Nav tā, ka man nepatīk Padomju laikos projektētās autoostas, ja tās tiktu uzturētas kārtībā, sevišķi Staļina laika, ir visai burvīgas.
Zaļenieki
Es sāku mācīties Mākslas un dizaina vidusskolā un man gadījās kursabiedrene Anna, kurai pirms iestāties Rēzeknē, gadījās iestāties Zaļeniekos, kur viņa tā arī neatgriezās. Tad nu lūk, es par tādu vietu nebiju dzirdējis, tāpēc bija steidzami jāpārbauda, kas tā par vietu.
Biju patīkami pārsteigts – ārkārtīgi skaista vieta, kaut gan ja pavisam atklāti, izņemot Zaļo muižu tur nekā arī nebija. Bet pils, kurā tad arī bija Annas skola, kurā pamācīties viņai tā arī neizdevās, ir iespaidīga. Ļoti. Iedomājos, ka ja varētu piesaistīt tādus pašus līdzekļus, kā Lūznavas muižai, šīs 18. gadsimta klasicisma stilā būvētās medību pils priekšā Lūznava nobālētu ar savu simts gadus veco izpriecu māju. Nopietni, šādas pilis ir norma kaut kur Skandināvijā, bet Latvijā ar tādu būtu jālepojas, par to jārūpējas un lai arī es neesmu klasisks tūrists un man riebjas vaska lelles, kā Rundāle, uz prātīgi restaurētu Zaļo muižu es brauktu.
Tērvetes dabas parks
Pa ceļam uz Dobeli iebraucām Tērvetes dabas parkā, pa kuru Regita gribēja pastaigāties. Tur bija kaut kādi svētki, cilvēki tautas tērpos, bērni un zirgi. Uz parku negājām, jo sarēķinājām, ka parka apmeklējums aizņems pārāk daudz laika, bet mēs vēl gribam apmeklēt pāris vietas.
Izrādījās, ka kāds vietējais sākotnēji, šķiet, zemnieks ir uzbūvējis taureņu māju. Taureņi bija kādu, šķiet, deviņu šķirņu n vēl kaut kādi naktstauriņi un tropiskie putni. Pasākums visai sarežģīts – telpa visu laiku ir jākurina un jāuztur liels gaisa mitrums, taureņi dzīvo vien dažas dienas, tāpēc pastāvīgi darbojas inkubators, no kura nāk arvien jauni tauriņi, padzīvo pāris dienas barojoties no pūstošo augļu sulām un saļimst. Mēs arī runājām par vairošanos, taču es īsti neatceros, vai viņi tepat arī vairojas, zinu tikai, ka daļu olu pērk no ārzemēm, bet vai savas arī dēj nez.
Dobele
Iepriekšminētā kursabiedene nāk no Dobeles, un es sapratu, ka neesmu bijis Dobelē. Nācās braukt. Un nenožēloju, tieši otrādi – man ļoti patika. Pilsēta ar izteiktu reljefu un 14. gadsimta pils drupām. Pilsētele ļoti piemīlīga.
Pilsdrupas kādu laiku izstaigāju domādams, kāds tad ir bijis cietokšņa plānojums, taču drīz vien padevos un ielīdu vikipēdijā, un sakautrējos.
Joprojām saglabājies padomju laika sporta laukuma žogs ar ieeju, kas man likās ļoti jauki.
Protams, es nepriecātos, ja tagad visi stadioni būtu šādi, taču savs skaistums tajā tomēr ir.
Upē ir strūklakas, kuras likās visai ok.
Man ļoti patika vizuālais noformējumus Dobeles un apkārtnes slimnīcas kompleksa plānam. No reason, vienkārši smuki. Kaut ko šādu pēdējoreiz es, šķiet, redzēju vēl Padomju laikos sanatorijā ‘Cīrulīši‘.
Pokaiņu mežs
Braucām garām Pokaiņu mežam un piestājām. Dīvaina vieta. Es šeit savulaik esmu bijis divreiz un ja nesaprotu, ko pirmoreiz tur melēju, tad otrā apmeklējuma motivācija man ir absolūti neizprotama. Es patiešām nesaprotu, kāpēc cilvēki uz šejieni brauc. Kādam ir izdevies lieliski nopīārēt vietu.
Tīsas kodolraķešu bāze
Raķešu bāzi atrast nebija viegli, izmantojām vairākus navigatorus, bet tad izrādījās, ka uz šosejas pat norāde bija. Vienkārši mēs sākām griezties nost no šosejas te uz vienu, te uz otru pusi krietni pirms vajadzīgā pagrieziena. Un tad paskrējām garām.
Pa ceļam uz P103 autoceļa manījām interesantu tornīti un vienā vietā piestājām, lai pārbaudītu, vai Latvijas apstākļos nobriest kukurūza, un liels bija mans pārsteigums konstatējot, ka tomēr jā – nobriest.
Kad nogriezāmies uz raķešu bāzi, uzreiz bija skaidrs, ka ceļš ir īstais – klasiski taisni betona ceļi.
Kādu laiku braukuši nonācām pie krustojuma ar aizslēgtiem vārtiem.
Nu ok, tas bija gaidāms. Tur varētu būt bijusi kara pilsētiņa.
Pēc satelītfotogrāfijām apmēram noorientējāmies, kur meklēt pašu bāzi un braucām tālāk. Izbraucām pie milzīgas arkas/angāra, kas auga laukā no zemes bija apaudzis ar kokiem un izskatījās pēc tilta.
Priekšā bija mašīna ar vīrieti un augšā bija sieviete. Apstaigājām, apskatījām tukšo angāru un tad vīrietis mūs uzrunāja.
Paskaidroja, ka viss esot norakts un viņš šeit esot “nolauzis” pusgadu. Devāmies meklēt norakto un patiešām.
No raķešu bāzes palikušas vie dažas magones un dīvainas koka konstrukcijas.
Izrādās, ka pie vainas Latvijas Valsts Meži un ka bāze norakta jau pirms dažiem mēnešiem.
Un vēl Feisbuka komentāros uzzinājām, ka toties joprojām dzīva ir Tirzas raķešu bāze. Jauns ceļa mērķis.
Joniskis (Lietuva)
Meitenē šķērsojām Latvijas – Lietuvas robežu un izbraucām caur Jonišķiem.
Tāda riktīgi rūpnieciska pilsēta, rodas priekšstats, ka milzīga daļa rūpniecības ir saglabājusies kopš Padomju laikiem, bet arī sacelts daudz kas jauns.
Bez visdažādākajām rūpnīcām gan neko īpaši daudz neredzējām. Un no rūpniecības izskatījās, ka galvenā ir pienrūpniecība.
Kryziu Kalnas (Krusta kalns)
Krusta kalnā biju bijis kaut kad bērnībā un toreiz atstāja visai lielu iespaidu, tagad raisīja tādas neviennozīmīgas jūtas.
Regita salīdzināja ar Fatimu un tas laikam arī vistuvākais salīdzinājums.
Sākums izskatās interesants un cēls, bet šobrīd tas viss ir kļuvis… krievu valodā ir vārdiņš ‘пошло’, kas vislabāk raksturo jūtas, ko šī vieta raksturoja.
Pie milzīgās stāvvietas ir veikaliņi ar dzintaru un krustiem un astronomiskām cenām. Regita tur atrada kādu bukletiņu, kur izskatās, ka Dievs aicina nogriezt pirkstu.
Dizaineriem un mākslniekiem, kas taisa šādus dizainus, pašiem būtu jānogriež kāds pirksts.
Kad tikām caur veikaliņiem uz ceļa uz Krustu kalnu, parādījās Camino de Santiago simbolika, bet vairāk izskatījā, ka nevis šai vietai ir kāds sakars ar Camino, bet gan tas tāds ‘no svētvietas svētvietai’.
Pa ceļam uz krusta kalnu bija izvietoti ārkārtīgi neērti un neglīti soliņi, kuri, kā izskatījās, uzstādīti kāda projekta ietvaros un acīmredzami nav domāti sēdēšanai.
Krustu šeit ir daudz, pārsvarā tiek uzstādīti masveidā ražotie tepat iegādātie krusti, taču gadās arī kaut kas unikālāks un interesantāks. Ornamentālais krusts
Velo krusts
krusts, kas ir iedzīts Jēzum rokā…
Jēzus bez rokām
Skumjais jēzus
Poļu gaisa spēki – ar ložmetēju un Dievpalīgu
Miljoni krustu un piemiņas zīmju visam pasaulē. Arī no simbolu trūkuma šī vieta necieš, ko vērts ir kaut vai Sefirotu koks. Katoļu, it kā, svētvietā.
No malas viss izskatās smuki un grandiozi. Viens snapšots un uz mājiņām, vairāk šeit darīt nav ko.
Šiauliai (Šauļi)
Šauļi iebraucot likās absolūti garlaicīgākā vieta, kur varētu būt un Ivars ar Regitu jau sliecās doties pa taisno uz kādu ēstuvi un griezties mājup, bet tad ieraudzījām gājēju ielu un nolēmām aplūkot tuvāk.
Un nenožēlojām.
Jo vairāk esmu Lietuvā, jo vairāk ir patīkama pārsteiguma par to, ka var arī tā un tā ir labi..
Ņemot vērā, ka tomēr mūsu ‘māsa’ un mēs esam pieraduši domāt, ka esam pārāki, pilsētvidē redzams kas cits.
Latvijā ir ļoti maz pilsētu, kuras ne tikai attīstās un sakārtojas, bet dara to gaumīgi, domājot gan par iedzīvotājiem, gan par tūristiem, mums tas lielākoties ir no projekta līdz projektam sagrābstot pa gabaliņiem un tad mēģinot to sastiķēt kopā.
Otrā lieta, kas pārsteidz braucot pa lietuviešu pilsētām – ļoti daudz ēku no dažiem iepriekšējiem gadsimtiem, kas paredz, ka kara laikā bumbas ir bijušas žēlīgas.
Īpaši daudz ir tautiskā romantisma, kuru pie mums dēvē par baroku, bet gadās arī deviņpadsmitā gadsimta tirgotāju mājas, privātmājas un noliktavas.
Ne viss ir perfekti, arī šeit ir pietiekoši daudz birokrātiskā idiotisma un arī vienkārši idiotisma un koka skulptūras it visur sākumā šķiet forši, bet drīz vien sāk apnikt, un tad palikt garlaicīgi, un tad kļūst kaitinoši.
Vienkārši dažkārt ir jāzina, kad ir par daudz.
Izgājām pa gājēju promenādi sākumā vienā virzienā.
Tad pie viesnīcas, par kuru jau labu gabalu no Šauļiem diskutējām, vai Šauļos var būt tik augsta viesnīca.
Jo kas gan cits varētu būt tik drausmīgā ēkā, pagriezāmies un devāmies atpakaļ līdz katedrālei un valsts koledžai.
Centrālajā laukumā ir ļoti savdabīgs obelisks, kur mūsu grupas biedri devās apmierināt savas dabiskās vajadzības.
Padomju laikos kāds, acīmredzami, garīgi slims arhitekts pašā pilsētas centrā ir uzbūvējis tualeti labākajās socreālisma tradīcijās, tik pat labi tas varētu kalpot par pieminekli Ļeņinam, Staļinam, Marksam, Oktobra revolūcijai, vai Tēvijas vai Afganistānas kara veterāniem.
Bet šoreiz piemineklis izvērtās tualetē.
Tālāk devāmies pa gājēju promenādi uz pretējo pusi, kamēr nenonācām kādos ne tik centrālos rajonos un nedaudz pamaldījušies nesākām meklēt mašīnu.
Jau bija vēls, neviens nebija parūpējies atcerēties, kur noparkojām mašīnu.
Kaut kādos pagalmos netālu no kādas no centrālajām ielām.
Pāris reizes kļūdījāmies, bet gala beigās tomēr atradām un devāmies uz Akropoli ēst picu.
Un no Akropoles devāmies mājup, lai rīt dotos meklēt Tirzas raķešu bāzi.
Patika
- Gājēju promenāde.
- Soliņi šeit pārsvarā ir no koka. Visai ērti sēdēšanai un patīkamāki par metālu vai betonu, taču pastāvīgi jāseko līdzi un jālabo sapuvušās detaļas.
- Balkoniņi – es ciešu no tā, ka Latvijā nav balkonu kultūras.
- Atkritumu šķirošana it visur… Kaut arī ne vienmēr tas ir tīrs pasākums.
- Krūšutēls Šauļu valsts koledžas priekšā. Burvīgi.
- Sēdoši eņģeļi ar nocirstiem spārniem uz kāda nama fasādes.
- Šauļos ir skulptūras ar kailām sievietēm. Lūk. Rēzeknē izraidītu no pilsētas pat par piedāvājumu tādu uzstādīt.
Nepatika
- Šauļu viesnīca.
- Monuments tualetei pašā pilsētas centrā – galvenā pilsētas laukuma dominante. Pats monuments Padomju mantojums, bet uzraksts ir ar mīlestību un pienākuma apziņu uztaisīts jauns un nepamatoti milzīgs. Šī bija vismuļķīgākā lieta, ko redzējām Šauļos un tas apliecina mūsu radniecību. Mums arī tā patīk darīt.
- Arī Lietuviešiem izplatīta lombardu kultūra. Es būtu par to, lai aizliegtu spēļu zāles un lombardus.
Interesanti
- Daudzu iestāžu noformējumi likās baigi ok, piemēram, kādā skatlogā attēlots cilvēks, kurš izvemj koku.
- Dīvaina it kā estrāde ar kolonnām un laternām un vīteņiem noaudzis. Kaut ko līdzīgu kaut kad biju manījis Berlīnē, bet joprojām nesaprotu kas un priekš kam tas ir. Estrādes daļa tur arī ir, bet kas ir pārējais. Un jā – priekš kam.
- Taksofoni ir visā Eiropā, bet tā kā Latvijā tie sen ir nozāģēti, katrrei ir viegls pārsteigums tos ieraugot.
- Pilna viesnīcas stāvvieta bija ar Poršiem. Un sakot ‘pilna’ es nedomāju vienu, piecus vai desmit, es domāju – pilna. Un arī pa pilsētu tie vizinājās visai daudz.
- Izrādās, ka pat bezdvēselisko Hruščova laika arhitektūru var nedaudz atdzīvināt piemeistarojot fasādei zolīdus balkoniņus.
- Var strīdēties par to, cik ielu norādes gaumīgas un cik veiksmīgi ir piemeklēta tipografika, bet viena lieta ir ļoti veiksmīgi izdomāta – tās visas rāda kurā virzienā ir pieaugošie māju numuri.
- Koks it visur. Dažviet – gaumīgi… dažviet…
- Šeit ir strūklaka dzeršanai (joprojām nezinu latvisko nosaukumu šim te, jo Latvijā to līdz neilgam laikam nebija). Regita esot redzējusi uzstādītu arī kādā no Rīgas parkiem.
- Kādā vietā pār gājēju ielu slejas mājas otrā stāva balkoni, uz tiem no apakšas tiek gleznoti grafiti. Simpātiski grafiti. Jo vairāk es redzu grafiti citās vietās, jo vairāk man ir jautājumu mūsu vietējiem “māksliniekiem”.
Lizums
Lizumā ir dzirnavas ar spārniem. Atjaunotas, protams, tiek izmantotas, kā izstāžu zāle un pieļauju, ka graudus viņās malt nevar. Kas vēl. Nu, kaut kāda pils. Nezinu, kāpēc vispār pieminu šo vietu.
Gulbene
Tā nu no rīta cēlāmies un devāmies meklēt raķešu bāzi.
Braucām caur Gulbeni un tur tad mums arī bija pirmā ilgāka apstāšanās.
Agrāk bieži braucu uz Viļaku pa Gulbenes šoseju, bet Gulbenē pirmoreiz biju pagājušajā gadā, kad ar Regitu un Ingu devāmies uz… nezinu uz kurieni, bet nonācām vairākās dīvainās vietās, tostarp arī Gulbenē un Igaunijā.
Gulbene toreiz pārsteidza ar savu pili.
Iepriekšējā reizē Gulbenē apskatījām tikai balto muižu, šoreiz apmetām lielāku riņķi.
Interesanti – kultūras mantojums bagātīgs, bet viss privātajās rokās un nav skaidra nākotne, domāju, ka tas, kas nesabruks, tiks rezultātā optimizēts, kā tas jau tepat ir redzams ar bijušo manēžu, oranžēriju un kūti – muižas ēkas ir pārbūvētas, pārvērstas līdz nepazīšanai, vai vienkārši pamestas brukt kopā.
Sarkanajai pilij blakus uzcelta Padomju dzīvojamā māja vai skola.
Kādreiz bijusi visai grandioza pils, šobrīd izskatās skumji dīvaini.
Bija viena lieta, kas muižas parkā izsauca lielu wtf – no attāluma interesanti, bet pienākot tuvāk rodas jautājumi.
Ārkārtīgi daudz laternu. Laternas parkā ir izmētātas pēc absolūti neizprotama algoritma.
Varētu pat padomāt, ka pilnīgā randomā. Laternas ir dažāda augstuma. Dažas ir krietni zemākas par cilvēka augumu. Izskatās, ka stabi un pamatnes ir čuguna, taču apskatot tuvāk izrādās, ka tā ir ar putām pildīta plastmasa. Sākotnēji laba doma, bet līdzekļu trūkums nebija vienīgā realizētāju problēma.
Es nezinu, kas bija to cilvēku galvās. Tāpat pie Baltās pils ir izlikts svaiks skaldītais bruģis… Un jau apbrucis.
Pie kādreizējās kalpu mājas ir atstāti kaili koku stumbri. Es nezinu, kāpēc pie mums dara tādas lietas. Tiešām joprojām nezinu, kāpēc tiek apgriezti koki.
No citām neforšām lietām – kādreizējā lopu kūts šobrīd kalpo kādiem citiem mērķiem un saimniekiem bija nepieciešamība viņu pārmūrēt, tāpēc ilgi nedomājot ir paņemti sarkanie ķieģeļi un uzmūrēta jauna daļa, pieliktas trepes uz otro stāvu un iemūrēta ieeja.
Kūl.
No jaukajām lietām – neogotiska aitu kūts – izskatās burvīgi.
Vienā amerikāņu mācību kursā par viduslaikiem lektori rādīja kādu gotisku celtni, kas izskatījās vismaz pēc kroga ar viesnīcu, un paskaidroja, ka tā ir slimnīca pašiem nabadzīgākajiem. Vecgulbenes muiža ir celta jau jaunajos laikos, taču joprojām arī treššķirīgas ēkas tika izcili projektētas, piemēram, aitu kūts. Mēs ilgi izdarījām minējumus, kas tas varētu būt, bet, protams, nebijām pat tuvu patiesībai.
Un jā, Gulbene bija pirmā Latvijas pilsēta, kur es ieraudzīju darbojošos atkritumu šķirošanu.
Tirzas Raķešu Bāze
Tirzas raķešu bāzi meklējām ilgi, dikti, un metot daudz lokus un GPS navigatori mums ne īpaši līdzēja. Taču beigu galā tomēr izdevās tikt uz meža ceļa, kurš lika domāt, ka te kādreiz ir bijis betona ceļš.
Uz ceļa tikām, bet laiku braukuši nonācām vietā, kur strādāja buldozeri aktīvi jaucot nost kara pilsētiņu. Un karājās Aizsardzības ministrijas zīmīte, kura liedza mums iebraukšanu teritorijā.
Latvijas Valsts Meži jauc nost Tirzas raķešu bāzi, šodien ir svētdiena un smagā tehnika aktīvi iznīcina ēku paliekas un izskatās, ka tūlīt ķersies klāt arī šahtām un bunkuriem.
Latvijas valstij nav vajadzīgs kaunpilnais mantojums – Ulmanis savulaik raka nost vācu pilskalnus, mēs iznīcinām Padomju mantojumu – nekas nebija, latvju tauta gadsimtos dzied un daudzina savu darba tikumu.
Nu, okupācija bija un par to liecina grandiozais muzejs, bet tad lai arī tas ir vienīgais, kas ir palicis.
Nedaudz skumji. Ir jau pietiekoši daudz ēku, kas palikušas no padomju laikiem, kuras es labprāt redzētu gruvešos, bet ne jau ņemt un mērķtiecīgi iznīcināt visu pēc kārtas.
Devāmies uz priekšu un satikām kādus jauniešus, kuri norādīja ceļu uz bunkuriem, kuri joprojām esot apskatāmi. Pa ceļam bija kaut kādu ierakumu paliekas.
Beidzot tikām pie bunkuriem un sanāca uzrāpties augšā un palūkoties, kas darās dziļajās šahtās.
Bunkuri jau ir visai skumjā stāvoklī, visai drupstoši un birstoši kopā ar lieliem caurumiem.
Izstaigājām bunkuru, vietā, kur, kā izskatījās, atradās raketes, atradām mīlīgu uzrakstu ‘Техника любит смазку, уход и ласку’.
Romantiski, sevišķi ņemot vērā to, ka runa ir par kodolbruņojumu.
Feisbukā mums nokomentēja, ka Zeltiņos vajadzētu visam būt kārtībā, tāpēc tālāk devāmies uz Zeltiņiem.
PSRS kodolraķešu bāze Zeltiņi
Zeltiņos nebija tik interesanti, kā Tirzā, bet šo nost nejauks, jo tā pieder pašvaldībai un nes naudu.
Izskatās, ka šī vieta tiks pamesta vienīgā un te vēl kādu laiku vedīs ekskursijas, kamēr viss laimīgi sabirs pīšļos.
Raķešu šahtas gan mēs tā arī neatradām, bet šeit ne visur var tikt klāt, jo daudz kas zem lielām angāru atslēgām un apskatāms tikai gida pavadībā.
Zīmīgi, ka šī vieta tiek izmantota, kā šautuve.
Ik pa laikam sastopam kādas durvis vai galdus, vai citas konstrukcijas ar pudelēm un citām skrošu sašķaidītām lietām un divpadsmitā kalibra čaulītes.
Bet populārākais šajā kultūrtūrisma objekta eksponāts viennozīmīgi ir Raiņa Ļeņina galva. Visai ievērojama izmēra galva.
