Parīze, Porto, Londona (04.2017)

2017. gada Lieldienu laiku nolēmām pavadīt Portugālē, sākumā bija darīšanas Porto diacēzē, kuras atkrita, bija arī variants aizbraukt ciemos pie mūsu portugāļu valodas skolotāja, bet beigās nolēmām iet Camino. Prātīgu reisu nebija, tāpēc, kad bija jāizvēlas, kur pavadīt laiku starp reisiem, izvēlējāmies Parīzi, kur es nekad neesmu bijis un nekad neesmu arī alcis būt, bet priekšstatam būtu jābūt, un Londonu, kur nekad nav bijusi Regita, bet man šī pilsēta ir visai mīļa. Pirmās divas dienas pirms Camino un dienu pēc Camino nodzīvojām Porto.

Parīze

Šarla de Gola lidostā nolaidāmies piecos un plānojām, ka jau sešos varētu būt Parīzē. Mūsu sākotnējais plāns bija apskatīt katedrāli, kurai bija jābūt vēl vaļā līdz pusseptiņiem, aiziet uz Luvru, iespējams pat doties iekšā un pavadīt tur kādas divas stundas, aizbraukt sagaidīt saulrietu Montmartrā, pēc saulrieta doties uz centra pusi un izstaigāt centru. Mums tam būtu laiks līdz pieciem rītā, kad sāk kursēt metro. Realitāte ieviesa savas korekcijas.

Process ar somu saņemšanu ievilkās, arī ar metro biļetēm nebija viss skaidrs, pagāja krietns laiks, kamēr ar visu tikām galā, nopirkām diennakts biļeti, kura, diemžēl, beidz darboties pusnaktī. Rezultātā Svētā Mihaila pils metro stacijā bijām tikai astoņos, saule jau rietēja un ēkas iekrāsojās zeltainās krāsās.

Svētā Mihaila bulvāris ļoti atgādināja Ramblu, ko mēs konstatējām praktiski vienlaicīgi. Līdzības ar Barselonu ar to nebeidās. Izgājām pie Svētā Mihaila strūklakas, turpinot analoģijas tā man atgādināja Trevi strūklaku, bet tas varētu būt drīzāk tādēļ, ka tā arī iebūvēta ēkas fasādē.

Un tad izgājām pie Sēnas. Es neesmu redzējis Sēnu ārpus Parīzes un Parīzē to gan jau īpašu padara tieši tās kultūrelementi – apbūve, apdzīvotība, ūdenstransports, tilti un dzīve tās krastos.

 

Tas ir tas, kas Sēnu padara īpašu, tas, kas dzejniekiem, māksliniekiem un citiem romantiķiem liek to apdziedāt un alkt pie tās atgriezties. Upe, kā jau upe, par “zaļo Sēnu” ir redzētas krietni zaļākas un skaistākas upes, bet kultūra un vēsture, kas slejas tās krastos, padara to īpašu.

No Svētā Mihaila tilta pavērās skats uz Parīzes Dievmātes katedrāli.

Ejot tālāk, redzam ubadzi, kurai blakus uz pakaļkājām sēž trusis ar priekšējām ķepām stūķējot mutē burkānu, vēl kāds ubags kliedz man pakaļ, ka es, velkot no kabatas laukā salveti, esmu izmetis metro biļeti.

Katedrāle ir iespaidīga. Es zināju, ka tā būs iespaidīga, bet gaidīju ievērojami vēsāku un neitrālāku iespaidu. Gotiskās katedrāles ir visā Eiropā, redzētas daudz un lai arī katra ir pilnīgi unikāla, šobrīd jau ļoti reti ir tāda sajūsma, kā redzot pirmās.

Trīs, kas ir atstājušas vislielāko iespaidu bija Ķelnes katedrāle, Vinčesteras katedrāle un Bataļjas klosteris, kas gan īsti nav katedrāle, bet iespaidīgāku gotisko celtni es joprojām neesmu redzējis.

Notre Dame de Paris tomēr ir ļoti iespaidīga, iespējams, ka lielā mērā iespaidoja viss redzētais un lasītais par to, bet iespaids bija grandiozs.

Neskatoties uz to, ka katedrālei bija jābūt slēgtai, notika mise un vēl varēja tikt iekšā. Tikai bez mugursomām. Es paliku sargāt Regitas somu, viņa iegāja iekšā.

Un ieeju slēdza apmeklētājiem. Interjeru apskatīt neizdevās, par ko bija visai žēl, bet no otras puses – būs iemesls atgriezties.

Aiz katedrāles ir jauks dārzs – Jāņa XXIII skvērs.

Pastaigājuši pa to, devāmies randomā virzienā un no Île de la Cité pārgājām uz Saint-Louis salu, šķērsojuši to, sākumā domājām doties uz Bastīlijas laukumu, taču līdz tam bija gabaliņš, tāpēc nolēmām pastaigāties pa Sēnas krastmalu un pamazām doties Luvras virzienā.

Sēnas krastmalā notiek visa dzīvība, pa dienu šeit ir miljons tirgotāju, portretistu un citu kapeikas pelnītāju, ap šo laiku jau vairums tirdzniecības vietiņu slēdzās, vai jau bija slēgtas, taču cilvēku bija jūra.

Ja augšā gar tūrisma objektiem bija valodu kokteilis, tad lejā pie Sēnas jau biežāk bija dzirdama franču valoda. Ļoti daudz studentu grupiņās čiloja zālājos ar klasiskajiem komplektiem – alus un čipsi.

Vietām varēja sajust marihuānas smaržu, taču ne tik bieži, kā, piemēram, Sauthemptonā vai Kopenhāgenā. Smēķē daudz, alu dzer daudz, jauniešus dzeram vīnu neredzējām, alus ir jaunatnes dzēriens, vīns – buržuā, pensionāriem, snobiem un citiem sociopātiem.

Bet sākumā krīt acīs ne čilojošie jauniešu bariņi, tieši otrādi – pirmos redzi un dzirdi garām skrienošos, pa ceļam vingrojošos bariņus un individuālos skrējējus. Un šādu ir daudz – ļoti daudz, tik daudz es neesmu redzējis nekur. Tas bija darbdienas vakars, bet cilvēki ielās nodarbojās ar sportu. Bija arī tādi, kas skrēja uz ātrumu, un bija komandas, kas sacentās savā starpā. Kādā vietā bija uzstādīti dažādi āra trenažieri, uz kuriem darbojās gan bērni, gan vīrieši uzvalkos. Eiropā atgriežas ķermeņa un fiziskās kultūras kults un šeit tas ir redzams jo sevišķi spilgti.

Izgājām caur Luvras pagalmiem pie Tuileries dārziem, kuri gan bija jau slēgti, bet kādu gabaliņu skaistuma tomēr redzēt sanāca.

Pagājām gar slēgto žogu tiem garām, līdz tikām pie Elizejas laukiem un tālāk pa Aleksandra III tiltu uz metro staciju.

Nolēmām aizbraukt uz tepat blakus esošo Marsa laukumu, lai palūkotos uz Eifeļa darinājumu no lejas, lai var saprast mērogu.

Marsa laukumā mums piesējās kāds melnais, kurš gribēja pārdot vīnu pa 20€ un pa 2€ mazo ūdens pudeli. Rezultātā pa 5€ nopirkām vīnu un bijām liecinieki trakojošam melnajam, sevišķi pēc tam, kad lūdzām to atvērt.

Viņš ilgi skraidīja ar mūsu 10€ banknoti meklējot, kur izmainīt, tad tomēr atvēra pudeli un atvadoties norūca lauzītā angļu valodā, ka pats esot nopircis pa 5€. Nu, pieļauju, ka kādus 3€ viņš tiešām par viņu  bija atdevis, vīns nebija lielisks, bet Francijā vīns nemaksā zem eiro, kā tas ir Portugālē.

Toties pārējie melnie uz mums skatījās, kā uz lētu medījumu. Viens pienāca un pajautāja, pa cik nopirkām vīnu, bet, saņēmis atbildi, uzreiz aizgāja, vairāk ar mums runāt negribēja.

Sākās gaismas šovs un mēs devāmies atpakaļ uz staciju, lai dotos uz Versaļu vai Montmartru. Stacijā bija informācijas stends, kur varēja izskaitļot iespējamos maršrutus un laikus līdz dažādām vietām un izrādījās, ka gan Versaļā, gan Montmartā mēs tiekam tikai vienpadsmitos, kas bija nepieņemami, jo līdz divpadsmitiem mums bija jābūt Orly lidostā, citādi būtu jāpērk jauna metro biļete un jāgaida līdz pieciem rītā, bet labāk gulēt lidostā, kā uz ielas.

 

Aizbraucām pie Triumfa arkas, pa ceļam metro notika teju vesels koncerts.

Tur uz soliņa izdzērām mūsu vīna pudeli, vērojot haotisko satiksmi gar to.

Lidmašīna mums bija pusseptiņos no rīta, geitus izziņoja ap pieciem no rīta, mēs bijām ap pusnakti, kas nozīmēja, ka mums piecas stundas ir jānoguļ uz sēdekļiem, kur katra vieta ir nodalīta ar metāla elkoņu balstu.

Soli šeit ir speciāli dizainēti, lai uz tiem nevarētu gulēt. Jā, gulēt bija neērti, bet līdz četriem kaut kā nogulējām. Bija jau sākusies kaut kāda kustība, tāpēc cēlāmies un sākām meklēt, kur mums būs čekošanās. Somas nodevām lielajā bagāžā, security check‘s bija ātrs un nesāpīgs, bez mantām vienkārši izgājām cauri metāldetektora arkai un otrā pusē savācām telefonus.

Pārdomas par Parīzi

Parīzē pavadījām mazāk, kā trīs stundas, bet iespaidu palika daudz un noteikti šeit gribēsies atgriezties. Līdz šim Parīze, tāpat kā Londona, man bija pilsētu, kuras apmeklēt ne īpaši gribas, sarakstā. Tagad man šeit gribas atgriezties, Parīze uzrunāja. Protams, neko daudz mēs neredzējām, bet ar to, ko redzējām, pilnībā pietika, lai pilsēta mūs savaldzinātu un pilnībā mainītu manas domas par vienu no pasaules tūristu mekām.

Patika

  • Čills – pilsēta dzīvo absolūtā čilā. Ir tramīgas lielpilsētas – Maskava, Rīga, Londona, bet ir arī visai relaksētas – vairums Briseles rajonu, Lisabona, Madride… vispār – jo tālāk uz dienvidiem, jo mierīgākas lielpilsētas… vismaz tā man šķiet.
  • Sportiskums – sportiskums šeit ir rutīna, tie nav divi trīs skrējēji, kuri pirms vai pēc darba pa publiskākajām pilsētas vietām bēg no infarkta, paralēli demonstrējot apkārtējiem savu sportiskumu, šeit tas ir sistēmas līmenī.
  • Kā vairumā tūristisko pilsētu un teju visās Dienvideiropas valstīs, gājēju pārejas ir formalitāte. Neskatoties uz visai haotisko transporta kustību, ielu var pāriet jebkurā vietā un laikā. Ir dažas lielākas ielas, kur kustība ir ļoti dzīva, tad var pārskriet ielu vai arī tiešām izmantot gājēju luksoforu, bet šādas situācijas mums bija viena vai divas.

Nepatika

  • Parkiem ir īsāks darba laiks, kā muzejiem. Saule riet ap deviņiem, bet jau ap sešiem vairums parku ir ciet.
  • Navigācija metro – no, no, no. Ir visai maz piemēru ar labu navigāciju metro un Parīze šeit priekšzīmi nerāda. Maskava šeit ir labais piemērs, kaut gan pats metro, vismaz, kad es tur biju, bija visai briesmīgs. Portugālē navigācija metro ir drausmīga gan Lisabonā, gan Porto. Intuitīva navigācija ir, piemēram, Stambulā.
  • Tūristi, taču tas ir neizbēgams ļaunums, tūristi man nepatīk nekur, bet let’s face it, es pats esmu tūrists. Tur, kur tūristi labi saplūst ar pūli, tie ir pieciešami, tur, kur tūristi paši ir pūlis – skumjāk.
  • Putekļi – daudzviet trotuārus klāj bieza putekļu kārta, apavi momentā kļūst netīri. Vēl ļaunāk ir tad, kad paceļas vējš, smalkie putekļi lien acīs un mutē, visai nepatīkami.

Interesanti

  • Satiksme pilsētā izskatās pēc Turcijas vai Itālijas, rodas sajūta, ka noteikumi nepastāv un pirmais brauc tas, kuram vairāk nekaunības, kuras pietiek visiem. Sevišķi fantastisks skats bija pie Triumfa arkas, kustība absolūti neraksturojama, pēdējoreiz kaut ko Šādu es redzēju Antaljā.
  • Pilis – viss Parīzes centrs sastāv no pilīm un mājām, kuras izskatās pēc pilīm, ļoti iespaidīgi… tik ļoti, ka kaut kurā brīdī kļūst bezpersoniski.
  • Grandiozums – Parīzē viss ir liels, milzīgs. Skaidrs, kāpēc amerikāņiem patīk.
  • Līdzība ar Barselonu ir gan arhitektūrā, gan kaut kur pilsētplānojumā, gan cilvēkos, gan tūristu baros. Jāatzīst, ka arhitektūrā kaut kur parādās līdzība arī ar Prāgu. No Francijas lielajām pilsētām tā daudz maz normāli tikai Lionu biju redzējis, ar to nekādu līdzību nesaskatīju vispār.
  • Trotuāru klājums – daudzviet trotuāra klājums ir neskaidrs, izskatās pēc noblietētiem putekļiem. Kājām patīkami, bet netīri.

Porto

Porto mums bija trīs dienas – divas pirms Camino, kad plānojām trenēties staigāt lielus attālumus un pēdējā diena pēc Camino, lai atpūstos un atgūtu spēkus un morāli nobriestu Londonai un atgriešanās mājās.

No Parīzes Porto ielidojām astoņos no rīta, aizbraucām uz Casa da Musica staciju un uzreiz ienirām pirmajā kafejnīcā, Regita pasūtīja teju visus pieejamos saldumus un divus milkšeikus, no kafejnīcas mēs izgājām tikai pēc kādas stunas.

Uzmetuši skatu kolonnai uz Boavistas rotondas, kur Portugāļu lauva satriec franču imperiālisma ērgli, iegājām Casa da Música.

Tā izrādījās divu Rēzeknes pēdējo gadu skaļāko arhitektūras pieminekļu “Gora” un “Zeimuļa” sakausējums. Tās pašas kuģa ģeometriskās formas, kas “Goram” un arī “Zeimuļam”, interjerā atklātais nekrāsotais betons kā “Zeimuļā”.

Respektīvi – šī grandiozā celtne, portugāļu lepnums, iespaidu neatstāja.

Agrāk, kad biju šeit, domāju, ka te kaut kas ir procesā, jo arī eksterjers tai izskatās dīvains un nepabeigts. Bet tā vai citādi, tas ir viens no pilsētas simboliem.

No Casa da Música aizgājām uz Cemitério de Agramonte kapiem, bet iekšā netikām un devāmies tālāk.

Uzmanību piesaistīja iespaidīga ēka ar dāvida zvaigzni, palasoties uz plāksnītes noskaidrojām, ka tā ir sinagoga un vēlāk uzzinājām, ka tā ir Kadoorie sinagoga, lielākā sinagoga visā Pireneju pussalā.

Mums bija visai daudz laika līdz iečekošanās laikam centrā, netālu no katedrāles, tāpēc nolēmām doties uz Serralves modernās mākslas muzeju un parku.

Iepriekšējā reizē mēs tur bijām ar Aldi, bet, tā kā aizkavējušies narkomānu kvartālā par 3 minūtēm nokavējām bezmaksas ieeju un pažēlojām 7€, iekšā bijis nebiju.

Gājiens sanāca pa dažādām visai dīvainām ieliņām un beigās nonācām visai tuvu narkomānu kvartālam, kur kaut kad bijām ar Aldi, Regita gribēja iet apskatīties, bet es nebiju tik dedzīgs šīs idejas atbalstītājs, tāpēc devāmies vien tālāk pa līkloču ieliņām meklēt mākslu.

Pamatekspozīcijā bija kaut kas par naktstauriņu tēmu un, ja sākumā bijām visai vienaldzīgi, izejot visu, kaut kas tomēr tajā visā paņēma.

Villā bija atvesta visai vērienīga Miro izstāde, kas bija visai labs hailaits, ņemot vērā, ka Miro man vienmēr ir kaut kur bezapziņas līmenī visai paticis.

Bet lielākais hailaits vienalga bija parks, kurš savā izpildījumā atgādināja grandiozos Sintras parkus.  Jā, man patīk parki, laikam jau tāpēc, ka Latvijā parku praktiski nav un parku kultūras nav pavisam.

No Serralves bija doma aiziet uz Parque da Cidade, taču izskatījās, ka laiks doties uz centru, tā nu, neilgi meklējuši, izgājām Douro krastā un pa promenādi devāmies uz centru.

Čekošanos nokavējām tikai uz kādām 10-15 minūtēm, nevarējām sazvanīt hostu, jo hosts izrādījās Austrālijā, bet meitene, kura bija atbildīgā, pamanīja mūs no balkona un iesauca iekšā.

Regita devās pagulēt, es – uz veikalu, bet gribējās izlūkot apkārtni, tāpēc pagāju garām veikaliem un izgāju pie Kleriķu baznīcas un sapratu, ka dzīvojam divos kvartālos no vietas, kur parasti sanāk palikt esot Porto.

Tepat arī Porto Universitāte un Fotogrāfijas muzejs, barokālā Carmo baznīca, Tiesas pilsCordoaria parks ar īpatnējām skulptūrām un ļoti īpatnējo, laikam platānu, aleju.

Nolēmu atgriezties pēc Regitas un atpakaļ ceļā izgāju pie Lello grāmatnīcas, kura kādreiz bija populāra, bet tajā varēja tikt teju jebkurā laikā un bez problēmām to izstaigāt, tagad tās priekšā bija milzīgs cilvēku pūlis.

Izrādījās, ka ieeja tagad tikai ar biļetēm un rinda laukā kvartāla garumā.

Tātad kaut kur kaut kas tūristu bukletiņos ir nopublicēts.

Žēl.

Uzmodināju Regitu un devāmies ielās.

Izstaigājām centru, aizgājām uz Katedrāli, no turienes nokāpām uz Ribeiru, pastaigājāmies tur, atkal uzkāpām augšā un pa Luija I tiltu devāmies uz Vila Nova de Gaia, no kurienes pavērās klasiskais skats uz Porto.

Uzkāpām arī pie Mosteiro da Serra do Pilar no kurienes pavērās vēl plašāks skats.

No turienes devāmies atpakaļ uz Porto meklēt, kur var paēst, mums bija ieteikts pagaršot kaut ko, kas saucas franceziņja.

Tad nu slinki klīdām pa ieliņām, slinki salīdzinādami cenas, kamēr neatradām samērā lēti, pavisam netālu no mūsu naktsmājām, kur arī palikām vakariņot.

Viss pasūtītais bija lielisks, tāpēc pēc nedēļas atgriezāmies šajā vietā, lai konstatētu, ka konstantu lietu šajā dzīvē nav.

Vakarā aizgājām uz Kristāla pils parku.

Tur nekā interesanta nebija, tāpēc vienkārši paklīdām apkārt pa mazajām ieliņām un devāmies mājup.

Nākamajā rītā gribējās pagulēt, un tā arī darījām.

Uz pilsētu sataisījāmies visai vēlu, brokastis arī nolēmām ēst pilsētā.

Mērķis bija doties uz Parque da Cidade gar Douro līdz Okeānam un tad pa promenādi līdz parkam. Līdz Douro tikām un sākām meklēt, kur paēst, bet bija vēl agrs un, jā, Portugālē ir tā atšķirība no Latvijas, ka kafejnīcās dzer kafiju, restorānos ēd.

Restorāni veras vaļā ne agrāk par vienpadsmitiem, bet daļa tikai pēcpusdienā, savukārt kafejnīcās, lielākoties, neko vairāk par kādu kūciņu vai čipsiem dabūt nevar. Nu un tēja arī ir ne visur.

Vienīgā vieta, kur mēs atradām kaut ko līdzīgu ēdienam, tieši tēju nepiedāvāja, nācās ar kolu iztikt. Iegājām populārākajā krāmu tirgū Porto – Armazém.

Iestāde izrādījās visai interesanta un piedāvājums daudz kvalitatīvāks, kā vairumā Eiropas krāmu tirgu.

Cenas dažādas – no visai atbilstošām līdz visai dārgām, no otras puses, piemēram, Lisabonas krāmu tirgū zem atklātas debess, kur preces ir visai skumjā stāvoklī nereti, dažkārt prasīja astronomiskas summas. Tas ir liels angārs, kurā izvietojušies atsevišķi tirgotāji, ir pat atsevišķi nodalīti veikaliņi, kafejnīca, bārs un pat kāda ceļojumu aģentūra vai kas tamlīdzīgs.

Nonākuši pie okeāna, devāmies pa piekrasti uz priekšu. Okeāns bija ļoti mierīgs, šeit nekad nebiju to redzējis tik mierīgu.

Pa ceļam nolēmām, ka iesim līdz Boa Nova kapelai, kura bija pirmais variants, kur domājām laulāties, taču kāds paziņa, kurš dzīvo šajā rajonā, izstāstīja, ka vietējie pusaudži to izmanto seksam un tautā tai pat esot atbilstošs apzīmējums, tāpēc meklējām citu, bet apskatīties tāpat gribējās, neskatoties uz to, ka rītdien tāpat iesim tai garām.

Otrs iemesls sperties tik tālu bija formāls excuse par to, ka apsvērām domu rītdien sākt iet apmēram no tās vietas, lai saīsinātu ceļu. Rezultātā gan tāpat gājām no katedrāles.

Nonākuši pie kapelas, konstatējām, ka esam nogājuši 16km, kurus būs jāiet arī atpakaļ.

Nedaudz pačilojuši devāmies atpakaļ, pa ceļam, ejot caur Matosinhos zvejniekciemu, kur uz ielām cepa zivis, iegājām kādā zivju restorānā, lai pagaršotu vietējās deliktateses.

Neesmu zivju, nemaz nerunājot par ķiplokiem, fans, tāpēc es nebiju sajūsmā, bet Regitai patika.

Parkā pasēdējām pie dīķa, pavērojām pīlēnus, zosis un cilvēkus un pamazām lēnā garām pa Avenida da Boavista  devāmies uz centra pusi.

Atpakaļceļā atkal nonācām Kristāla pils parkā, bet, tā kā nekur nesteidzāmies un šodien vairāk nekas nebija paredzēts, nolēmām pastaigāties dziļāk.

Izrādījās, ka parks nav vis skvēriņš paviljona priekšā, bet gan patiešām visai liels parks ar strūklakām, baseiniem, rožu dārziem, ar pāviem, gaiļiem, fantastiskām panorāmām un pat luterāņu baznīcu.

Visai burvīga vieta.

Biju bijis pie Kristāla pils reizes piecas vai sešas, bet līdz šim tiešām biju domājis, ka viss parks ir četri soliņi un divas skulptūras.

Pa ceļam uz mājām sapirkām saldumus un produktus rītdienai. Rīt dodamies Camino. Ar sākotnējo domu tikt vismaz līdz Spānijas robežai, bet rezultātā tomēr nogājām līdz galam.

Mūsu atgriešanās Porto notika pēc nedēļas. Sestdien no rīta mēs izgājām no Porto un nākamajā sestdienā ap desmitiem vakarā mēs ar vilcienu ieradāmies Campaņjas stacijā. Problēma bija tāda, ka mums gāja uz beigām nauda un mums nekas nebija rezervēts. Pa ceļam no Vigo centos rezervēt kādu dzīvoklīti Porto, bet pārāk vēlu atnāca atbilde, ka nekas nesanāks. Iepriekšējā reizē pēc Camino palikām kādā albergē, par kuru man tagad nebija nojausmas, kur tā īsti atrodas un nez kāpēc biju iedomājies, ka varētu būt Campaņjā. Tad nu, izkāpuši no vilciena, pasīvi devāmies to meklēt, bet nonācām kādā visai skumjā pansijā. Mūsu istabiņa bija miniatūra un tajā bija iespiests skapis, gulta, izlietne un bidē. Kāpēc istabiņā vajadzīgs savs bidē, lai paliek mistērija, bet visas pansiju istabiņas, ko es Portugālē esmu redzējis, bija aprīkotas ar bidē, lai arī tualetes vai citu labierīcību nekad nav.

No rīta sazvanījām albergi un devāmies turp. Pa ceļam sanāca iet garām kādam foto veikalam, kuru ļoti vēlējos apmeklēt, bet, protams, svētdienā tas nestrādāja. Ieklīdām kapos un izgājuši tiem cauri, nonācām pie visai smukas panorāmas.

No turienes nokļuvām putnu tirgū. Kaut kad un kaut kur biju bijis vairākos putnu tirgos, taču tik grandiozu redzēju pirmoreiz. Protams, ļoti bagātīgi bija pārstāvēti eksotiskie putni – visu veidu papagaiļi, dažādi amadīni, kanārijputniņi un citi būros dzīvojošie un ar savu izskatu priecējošie, taču bija arī pīļu, zosu, paipalu un vistu cāļi, baloži un arī pa kādam trusim un jūras cūciņai.

Izgājām pie cietokšņa sienas, tur notika restaurācijas darbi. Tālāk devāmies uz Kristāla pili, lai no tās noorientētos, kā nokļūt albergē, kura bija kaut kur turpat blakus. Pa mūsu prombūtnes laiku skvēriņā bija uzradies liels uzraksts “Porto.”.

Albergē nometām somas, paēdām, iepazināmies ar kādu vācieti, kura taisījās uzsākt Camino rītdien no rīta un parādījuši, ko var redzēt Porto, pavadījām līdz izejai un paši devāmies uz pilsētu.

Regita gribēja nopirkt kleitu Aijas kāzām un aiziet uz frizētavu. Es zināju tirdzniecības gājēju ielu Porto, bet nevarēju to atrast pirms došanās Camino, šodien loģiski izdomāju, kur tā varētu būt un mērķtiecīgi devāmies tajā virzienā. Un uzreiz trāpījām pareizi.

Bet svētdienā frizētavas nestrādāja un vairums veikalu arī ne. Nedaudz paklīduši pa strādājošajiem veikaliņiem, nobāzējāmies vietā, kur piedāvā saldējumu un tēju par prāvu atlīdzību un, kādu stundu nosēdējuši tur, devāmies atpakaļ uz Albergi. Pa ceļam Regita nolēma, ka varētu aizdoties līdz vietai, kur pagājušajā nedēļā ēdām franceziņjas, ko arī izdarījām. Visi galdiņi bija aizņemti un jau bija doma doties kaut kur projām, bet izrādījās, ka pie viena no tiem sēž mūsu vāciete, no kuras atvadījāmies dažas stundas atpakaļ, tā nu pievienojāmies viņai. Vāciete nebija atradusi vairākas vietas, ko viņai bijām parādījuši kartē, tāpēc devēmies uz Vila Nova de Gaia, izrādījām smukākās panorāmas un atpakaļceļā nokāpām lejā uz pašu Vila Novu, kur paši arī nebijām bijuši.

Šķērsojuši upi pa tilta apakšējo daļu pastaigājām pa Ribeiru, kur šodien izskatījās vēl vairāk dzīvības kā iepriekšējās reizēs, kad šeit bijām, un devāmies uz albergi gulēt. Pusseptiņos no rīta lidmašīna uz Londonu.

Piecos no rīta mums izsauca taksi, tas bija klāt pēc dažām minūtēm. Lidostā bija ļoti daudz cilvēku, nekad nebiju redzējis tādus pūļus pie security check‘a. Nu, vismaz mazajās lidostās nē. Bet viss bija organizēts tik eleganti, ka visai drīz bijām cauri un gaidījām savu reisu uz Londonu.

Pārdomas par Porto

Pirms 3 gadiem 24. aprīlī es biju Porto pirmoreiz. Šoreiz 24. aprīlī pametam Porto, lai dotos uz Londonu un tālāk – mājup. 25. aprīlī rakstīju savā Camino dienasgrāmatā:

Porto pati par sevi pagaidām neatstāja labu iespaidu – centrā ir monumentāla arhitektūra un tas ir ļoti skaisti, taču tas ir visās vecajās dienvidu pilsētās, tāpēc žoklis bruģi gluži nesasniedz.

Pārējā pilsēta ir garlaicīga un pelēka. Prātā nāk salīdzinājums ar Rīgu, kur arī ir jauks centrs, taču ārpus tā galīgi nav ko darīt. Lisabona patika daudz labāk, jo tā bija vērienīga un krāšņa, un šeit tikai viegla atblāzma. Pat marihuānu šeit piedāvāja tikai pāris reizes un ta izskatījās, ka tīri pieklājības pēc – aiz cieņas pret manu bārdu. Ir palicis viens vakars un divas dienas, lai manas domas kardināli mainītos. Man patiktu, ja mainītos.

Flīzes Porto arī tā ļoti nosacīti. Teju katrā ciematiņā ap Lisabonu bija krāšņākas flīzes uz pamestām, pussabrukušām mājām, kā šeit pilsētas centrā. Un jā, pilsētas centrs ir samērā neliels. Ir skulptūras, kas mani uzrunā, parki arī izskatās jauki. Gotiskās un romāniskās arhitektūras elementi priecē aci.

Pirmais iespaids, kurš radās pēc pirmās lietainās dienas un alkohola reibumā pavadītās nakts Porto bija maldinošs un jau tai pašā dienā Porto pamazām sāka uzrunāt un drīz vien kļuva par vienu no manām mīļākajām pilsētām. Tagad katrreiz šeit atgriežos ar patīkamu priekšnojautu – es drīz būšu Porto. Es domāju, ka tas, kas mani uzrunā, ir pilsētas provinciālisms. Porto ir maziņa, to var izstaigāt pa dienu krustām šķērsām un pat tūristu pūļi tik ļoti netraucē, jo es iemācījies no tiem ātri paslēpties, kad kļūst par daudz. Porto, kā jau visās tūristu pilsētās, ir tūristu pulcēšanās vietas un vietas, kur tūristus var sastapt gaužām reti. Kad zina, kur ir kas, dzīve kļūst daudz patīkamāka.

Kad bijām Parīzē, pēkšņi sapratu, ka nejūtos šeit komfortabli un bija sajūta, ka jā – rīt no rīta jau būsim Porto un drošībā. Sapratu, ka kaut kādā ziņā Porto man saistās ar drošības sajūtu un tur ir tāda kā māju sajūta. Viss šķiet pazīstams, pat tas, kas ne pavisam nav pazīstams. Un liekas, ka nekas slikts šeit nevar notikt. Latvijā es mājīgi jūtos tikai Rēzeknē, un arī citur man ir grūti iedomāties vietu, kuru es varētu justies, kā mājās. Porto, tiktāl, ir vienīgais izņēmums.

Patīk

  • Mājīguma sajūta, neskatoties uz tūristu pūļiem – Porto es jūtos kā mājās.
  • Arhitektūra, reljefs, krāsas, parki, kafejnīcas un restorāni.
  • Dzīves ritms – Porto ir visai provinciāla pilsēta un man tas ļoti patīk.
  • Pilsētas izmēri – Porto ir maziņš, pa dienu var izstaigāt krustām, šķērsām. Vikipēdija gan kaut ko raksta par pāri par 2 miljoniem, bet tas ir metropolitēns, kurš ir milzīgs. Pats Porto man dažreiz šķiet, ka nav lielāks par Rēzekni.
  • Cenas ir lētākas ne tikai, kā citās kaimiņvalstīs (nu ok, Portugālei ir tikai viena kaimiņvalsts), bet arī nereti lētākas, kā laukos, šeit var atļauties, piemēram, ēst laukā, nesatraucoties par to, ka budžets ir visai ierobežots. In fact Porto ēst laukā bieži vien sanāk lētāk, kā gatavot mājās.
  • Pilsētas vēstures dvaša.
  • Portugālē ir ļoti labi attīstīts iekšējais tūrisms, liela daļa no tūristiem Porto ir portugāļi.
  • Dizains – ar dizainu portugāļiem vispār ir visai ok viss. Pat policijas mašīnas noformētas ar pilsētas simboliku.

Nepatīk

  • Porto jauc nost vecas mājas. 17. gadsimts viņiem, acīmredzami, nav pietiekoši vecs, lai saudzētu – viņi jauc nost un ceļ vietā kaut ko jaunu. Jā, viņiem ir milzīgs daudzums ārkārtīgi vecu ēku, bet man, kā cilvēkam, kurš dzīvo valstī, kur vecākās ēkas ir nedaudz pāri simts gadus vecas, tas izskatās pēc barbarisma.
  • Tūristi, bet es protu no viņiem noslēpties. Bet tūristiskās vietās distancēties. Forši, ka ir maz aziātu tūristu, tie parasti visvairāk krīt uz nerviem. Krievu arī nav daudz. Respektīvi, var pieciest.
  • Smēķēšana – kā jau visur dienvidos, visi smēķē. Ja kādā iestādē sēdi laukā, rēķinies ar to, ka tevi appīpēs. Iekšā sēdēt nav iespējams, jo kondicionierus portugāļi neizmanto kā tādus un smacīgums ir neciešams. Un, jā, cigarešu dūmi tāpat nāk telpās. Atkal tas, ka neizmanto kondicionierus, veļu bieži vien mazgā ar rokām ārā baļļās vai kopīgās veļas mazgātuvēs/baseinos, man pat patīk.

Interesanti

  • Parkā pie tiesas pils vienmēr ir fascinējuši koki. Tie veidoti tādās kā pudeļu formās – apakšā resns, resns stumbrs, kurš uz augšu sašaurinās un tikai tad sākas zaru vainags. Nekur citur tādus neesmu redzējis, ļoti interesanti izskatās.
  • Daudz portugāļu un maz melno. Centrā ir nabadzīgo rajoni, bet melno rajoni ir pavisam ārpus centra, tajos tikai pavisam apmaldījies tūrists var ieklīst.
  • Dienvidos parasti veļu žāvē laukā, viss forši, bet man ir aizdomas, ka Ribeiras iedzīvotājiem maksā par to, ka viņi žāvē veļu. Nu nevar katra ģimene katru dienu mazgāt palagus un segas un visu krāsainu un smuku. Patiešām rodas sajūta, ka tas viss ir tūristu pievilināšanai. Laukos arī visi veļu žāvē laukā, bet kaut kur ir un kaut kur nav un daudz biežāk nav, kā ir. Ribeirā ir sajūta, ka veļas diena ir visiem uzreiz un katru dienu.
  • Nav iespējams saprast, kur ir Porto un kur – nav. Porto sastāv no vairākiem visai lieliem rajoniem un robežojas ar pilsētām, kurās katrā ir vairāki simti tūkstoši iedzīvotāju. Saka, ka Porto ir 2,1 miljons, es teiktu, ka ne vairāk, kā 300 tūkstoši. Matosinhos, teiksim, saka, ka ir pāri 200 tūkstošiem, izskatās, ka ne vairāk par 5 tūkstošiem. Ir, protams, daudzstāveņu kvartāli un tā, bet tas viss ir tik tālu no vietām, kur iebrien normāli cilvēki, ka centri izskatās provinciāli un miniatūri. Un arī ar daudzstāveņu rajoniem nav skaidrs, kurš pieder kurai pilsētai. Porto ir viens milzīgs konglomerāts, kur saprast, ka tikko izgāji no vienas un iegāji citā pilsētā var tikai pēc GPS kartēm, kur pilsētu robežas tomēr pastāv. Bet tā ir praktiski visur Portugālē.
  • Mēs neesam pieraduši kapos redzēt zārkus.

Londona

Londonā mums bija 2 stundas laika starp reisiem.

Būtu bijis vairāk, taču no Stanstedas braucām ar autobusu, kuru gaidījām ilgāk par pusstundu, tad nonācām sastrēgumos, pēc tam autobuss notaranēja kādu mašīnu, nācās gaidīt, kamēr šoferis pa telefonu kārtoja formalitātes ar savu priekšniecību. Foršā lieta, ka braucām garām Taueram un Tauera tiltam, čeklistiņš sāka pildīties.

Izkāpuši Vaterlo stacijā nonācām urbānajos džungļos.

Pirmais, kas biedēja, bija transporta satiksme – ielas platas un transporta daudz un neizskatījās, ka te tā vienkārši var šķērsot ielu. Otra lieta – visur nostieptas norobežojošās barjeras un nevar saprast, kur var iet un kur nevar un kas būs par iešanu tur, kur nevar. Trešā – apkārt viss tik liels un milzīgs, ka īsti nevarējām noorientēties, kurā virzienā doties. Panikas mirklis ilga minūtes desmit, noorientējušies uzreiz tikām uz Vestminsteres tilta un vairāk nemaldījāmies līdz pašai aizbraukšanai. Priekšā slējās Big Bens un Vestminsteres pils un mūs iekļāva milzīgi tūristu pūļi, kuri lika pasmīkņāt par Parīzē redzētajiem.

Uzmetuši īsu skatienu Vestminsteres abatijai, ienirām Sandžeimsa parkā, kur notika tieši tā maģija, par kuru savulaik iemīlēju Londonu.

Tūristu pūļi pazuda, pazuda pilsētas troksnis un debesskrāpji, mūs iekļāva daba – koki, dīķis, ūdensputni – dzērves, gārņi, lauči, dūkuri, dažādas pīles un zosis, melnie gulbji un pat pelikāni… un kā jau Anglijā – visur esošās kuriozās vāveres. Bija jau šeit arī tūristi, bet tie tik ļoti nekrita acīs un netraucēja, jo katrs, kurš ienāk šajā miera valstībā, saņem kādu daļiņu no šīs idilles un pat fotoaparātus sāk vicināt mazāk, bet beidzot sāk skatīties un klausīties.

Izgājām pie Bekingemas pils un, uzmetuši tai īsu skatienu, ienirām atpakaļ parkā, izvēloties virzienu uz Picadilly circus.

Tur nebija nekā īpaša, tāpēc devāmies tālāk, virziens uz Liverpūles staciju, bet ejot samērā brīvā virzienā.

Sirsniņa sažņaudzās ejot garām Nacionālajai Galerijai, bet, nu, neko darīt, uz galerijām citreiz.

Līdz katedrālei arī īsti nesanāca laiks aiziet.

Nogājām garām tiesai, St. Sepulchres baznīcai, Londonas muzejam, Barbican centram un Christchurch Greyfriars baznīcas dārziem.

Pie pašas Liverpūles ielas stacijas iegājām kādā iestādē un nopirkām sendvičus.

Stacijā bijām tieši laikā, vilciens gaidīja un lidostā bijām pietiekoši laicīgi, tāpēc disturbējoši kaitinošais un nežēlīgi ilgais security check‘s neizsauca satraukumu, jo lidmašīnu nokavēt neriskējām.

Pārdomas par Londonu

Kā jau minēju augstāk – Londona man ir mīļa, un tam ir trīs iemesli – 1) parki, 2) mākslas galerijas, 3) lietoto grāmatu veikali. Londona ir megapole, tā ir milzīga, no tik milzīgām pilsētām esmu bijis tikai Maskavā. Un megapoles man normāli nepatīk, Londonā glābj parki. Un nonākot parkos pilsēta pazūd. Un jaukā lieta parkos ir tā, ka dzīvnieki un putni tajos ir tik ļoti pieraduši pie cilvēkiem, ka pilnībā tos ignorē vai pat visai labprāt nonāk ar tiem kontaktos. Tas ir jauki.

Mākslas galerijas – jā – Londonā pie visai augstajām cenām praktiski visas mākslas galerijas ir bez maksas. Un kolekcijas ir lieliskas. Ok, es neesmu bijis Parīzes mākslas muzejos, bet esmu bijis daudz kur citur – Madridē, Prāgā, Maskavā, Berlīnē, Romā, Briselē, bet  Londonā skatāmās kolekcijas ir tālu priekšā. Kādreiz gribas atkal atbraukt uz Londonu un veltīt pāris dienas tikai mākslas baudīšanai. Nu un lietoto grāmatu veikali ir tie, no kurienes es izeju ar maisiem piekrautiem ar literatūru, tas ir sevišķs kaifs… man ļoti patīk grāmatas un vecas grāmatas un grāmatas, kuras nemaksā kā aviobiļete uz Ņujorku.

Patika

  • Svētā Džeimsa parks bija absolūti lielisks. Netikām uz Haidparku vai uz Kensingtonas parku, bet arī šis bija lielisks.
  • Parku kultūra – tas ir mazliet pārsteidzoši, ka valstī, kurā ir tik draņķīgi laikapstākļi, ir tik attīstīta parku kultūra. Arī tad, kad mēs bijām, bija drēgns, līņāja lietus, bet cilvēki sēdēja zālītē parkā. Šeit – Latvijā – tas izskatītos dīvaini, bet tur tas kaut kā dabiski. Es Porto saulainā laikā apsēdos zālē parkā, kur visi sēdēja, un samērcēju bikses. Kāds ir šo cilvēku noslēpums? Kā viņi to dara gūstot baudu?
  • Arhitektūra – neskatoties uz megalomāniju, kura man ne vienmēr patīk, Londonas arhitektūra mani vienmēr ir diezgan valdzinājusi. Nu labi, patiesībā jau mani visur valdzina megalītiska arhitektūra, ja vien tas nav kaut kāds socreālisms vai funkcionālisms.

Nepatika

  • Un atkal – tūristi. Kaut gan tā reāli ar tūristiem sanāca sastapties tikai Vestminsterē, kad tikām projām no tūrisma objektiem, tikām projām arī no tūristiem.
  • Ārpus parkiem ritms ir drudžains un straujš, pilsētas ar līdzīgu ritmu es zinu trīs – Maskava, Londona un Rīga. Kaut gan Maskava ir nepārspējama, tomēr arī Londonā tas ir visai kaitinoši, šeit dzīvot es nevarētu.
  • Melnie – es neesmu rasists, bet kad VISS mazkvalificētais personāls ir melns, tas ir dīvaini. Redzējām vienu balto taksistu un uztvēru to ar šoku. Problēma ar melnajiem nav ādas krāsā, problēma ir apstāklī, ka šie cilvēki savā vairumā ir visai slikti izglītoti, slikti zina valodu un nereti visai nihilistiski pret saviem pienākumiem. Melnie ir visi šoferi, sētnieki, apkopēji, apsargi, bet lidostā teju viss personāls. Un problēmas, kas radās lidostā – gan jau šie cilvēki ar visu atbildību pilda savu darbu, citādi viņi šeit nestrādātu, taču viņi runā ar cilvēkiem, izziņo lietas skaļruņos, un to dara ar drausmīgu akcentu un ne vienmēr pareizā angļu valodā. Lai arī angļu valodu es zinu visai neslikti, tā ir mana darba valoda, mana auss nav pieradusi pie šī akcenta un nepārspīlējot, es to saprotu ne labāk, kā kokniju vai gēļu valodu. Un es uzskatu, ka tas nav pareizi, publiskajā telpā informācijai ir jabūt nodotai skaidri un nepārprotami. Viena no bedrēm, kurās krīt solidārā sabiedrība, nākamais solis – policijā darbā sāks uzņemt garīgi atpalikušas personas, arī sociālās atstumtības grupa taču.
  • Poļu valodu dzirdēju biežāk par angļu. Man patīk dzirdēt poļu valodu Polijā, turku – Turcijā, latviešu – Latvijā, arī krievu – Latvijā, Krievijā vai Igaunijā, bet visur citur man šīs valodas dzirdēt nepatīk. Kāpēc? Nezinu, kaut kāda ksenofobija un etniskā neiecietība gan jau.

Interesanti

  • Interesanti Londonā ir viss, ej, un mute vaļā un galva iet uz riņķi 🙂
  • Celtniecība – Londona ceļas, un cityscape‘s, kuru redzēju pirms 10 gadiem šodien ir pilnīgi atšķirīgs. Visur ir sarakņāts, visur ir ceļamkrāni, ir daudz jaunu ēku, daudz jaunu debeskrāpju, pat jauni tilti. Londona aug, un ne tikai plašumā, arī augstumā. Un pilsētas centrs, kuru vēsturiskajās pilsētās cenšas atstāt neskartu – mainās līdzi laikam. Es nezinu, vai tas ir labi, vai slikti, es esmu pūrists. Un, iespējams, ka man ir romantizēts priekšstats par Londonu kā par vecās pasaules pilsētu, bet tā izskatās pēc Ņujorkas bildītēs. Sajūtas par to ir neviennozīmīgas.
  • Īstos angļus var redzēt maz, bet interesants sadalījums – melnie strādā, tūristi blisina acis un vicinās ar selfīstikiem, bet angļi vai nu skrien kaut kur pa darīšanām ar piespiestu pie auss telefonu, vai čilo parkos un kafejnīcās. Ir arī melnie, kas skrien ar piespiestiem pie ausīm telefoniem, bet tie jau izskatās, ka šeit noteikti dzīvo jau ne pirmajā paaudzē.
  • Ja iepriekšējā reizē redzēju ļoti daudz arābu un indiešu (iespējams, ka tāpēc, ka dzīvoju Shepherd’s Bush), šoreiz tos neredzēju tikpat kā necik. Bet ir sajūta, ka uz šejieni pārvākusies visa Āfrika un Polija.

Comments

  1. Pingback: Kāzas Portugālē un Spānija (21.08.-04.09.2017) – Es eju…

  2. vio

    Nezinu, kaut kāda ksenofobija un etniskā neiecietība gan jau.

    daļēji. bet vispār Tu esi vienkārši mazs cilvēks no pāķiem.
    un vēl tik vien, ka pie tā, ka Tevi lidostā nesagaidīja smaidoša baltā persona no, pieņemsim, Rēzeknes, tie ‘mellie’ nu ‘toč’ nekādi nav vainīgi.

Ir ko piebilst: