08.04.18. (svētdiena) 08.04.18. 15:20 Caceres – Salamanca Ir tik sirreāla sajūta braukt mašīnā. Ainava mainās tik strauji, ka parādās slikta dūša. Ļoti dīvaini. Tagad 10 minūšu laikā nobraucām vairāku stundu gājienu. 08.04.18. 20:20 Salamanca Salamanka izskatās tieši tā, kā izklausās tās vārds. Un, vismaz šodien, šeit ir mierīgi. Taisījos rīt braukt uz Seviļu, bet …
Trešā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā.
Es turpinu ceļu no Seviļas līdz Cáceres 8. dienās noejot ~320km – nedaudz mazāk par trešo daļu no kopējā attāluma. Sastopos ar gājēju bariem un skrienu lielus attālumus, lai tos nesatiktu. Lēnām jūku prātā, līdz viss beidzas divas dienas pirms nolemju izbeigt savu Ceļu pie 504 kilometru ceļa atzīmes Cáceres… kad noķeru mašīnu un aizbraucu uz Salamanku pēc sava kosmonauta.
Otrā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā.
Es dodos no Kadisas uz Seviļu un visu ceļu dusmojos par ainavas vienveidību un cilpām, kuras tas met. Galvā sākas interesanti procesi. Apkārt daudz dzīvnieku – gan dzīvu, gan mirušu; bet klimats nelutina. Un paspēju līdz Lieldienām nonākt Seviļā.
Pirmā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā. Es ierodos Spānijā un domāju, kuru no Camino maršrutiem, lai iet. Es salstu, jūtos slikti emocionāli un nesaprotu, ko ar sevi darīt. Un man pārstāj patikt Spānija.
Pa pāris nedēļām nolēmām, ka brauksim uz Horvātiju, Regita operatīvi saplānoja visu, lidojam caur Stambulu un dzīvojam Bosnijā Hercogovinā dabas parkā.
Mērens satraukums sākās, kad atcerējos, ka aizvēsturiskos laikos, kad es biju Turcijā, tur bija vīzas jāpērk un man nav pases, kur to iespiest. Uzzvanīju Santai un viņa paskaidroja, ka vīzu nav, bet bez pases mani Turcijā neviens iekšā nelaidīs. Elīna daļēji apstiprināja to pašu un arī valsts migrācijas pārvaldes mājaslapā valstu sarakstā, kur var ceļot bez pases Turcija un Bosnija Hercogovina minētas nebija. Ka man nav pases es konstatēju piektdien vakarā, lidojums svētdien, tāpēc kaut ko mainīt jau par vēlu.
Atbraucām uz lidostu noskaņojumā, ka mani kurā katrā brīdī var aizturēt un ar ID tālāk nelaist, ejot caur security man palūdza „atveriet lūdzu somu tur, kur jums ir nazis”. Arī bārda aizdomas galīgi nerada. Paņēma iekāpšanas karti, domāju, ka veiks kādu atzīmi, bet nekas. Tikām cauri.
Mūsu pirmais nopietnais kopīgais piedzīvojums ar Regitu – divdienu brauciens ar velosipēdiem Kolka – Ovīšbāka, trīs dienu pārgājiens pa Gaujas nacionālo parku un noslēgumā leciens ar gumiju. Bija jautri, mums tik ļoti iepatikās, ka bez piedzīvojumiem ilgāk par dažiem mēnešiem vairāk nevaram izdzīvot.