Intro

Stāsts par to, kāpēc tieši tik dīvainā laikā un tik dīvains maršruts pats ir visai dīvains. Viss sākās janvārī, kad mēs devāmies uz Portugāli tieši tajā laikā, kad Regitai bija projekta ietvaros jālido uz Lisabonu un tad uz Azorām, tā nu viņa tā vietā, lai lidotu kopā ar visiem no Latvijas, grupu satika Lisabonā.. kad bija izceļojusies, atgriezās no Azorām caur Lisabonu, izrādījās, ka viņas biļete nav derīga, jo viņa nav lidojusi uz priekšu… Jāpērk biļete, taču tas ir dārgi un lētākais variants, ko atrada tante aiz lodziņa, bija lidojums ar pārsēšanos Frankfurtē un astotajā novembrī atpakaļ uz Frankfurti. Ilgu laiku mēs par to nedomājām, bet rudens sanāca saspringts un atvaļinājumu gribējās un atcerējāmies par Regitas biļeti. Turklāt izrādījās, ka tai pat dienā Frankfurtē ielido Regitas brālis, iespēja satikties pēc vairākiem mēnešiem neredzēšanās.

Man ne pārāk imponē Rietumeiropa, taču OK, kāpēc ne, ja jau te tāda iespēja, aiziet. Dažu dienu laikā tapa maršruts – Regita nav bijusi nevienā no Beneluksa valstīm un es neesmu bijis Luksemburgā un tā man ir to valstu sarakstā, kurp speciāli nesanāktu braukt (Eiropā palika Lihtenšteina, Malta un Kipra). Es arī nopirku biļeti, taču izrādījās, ka starp mūsu lidostām ir 100km attālums, tāpēc nolēmām tikties Trīrā un tālāk – Luksemburga (bija doma braukt ciemos pie Ingas, bet Inga ir prom), Brisele (Regita ir alus cilvēks, gribēju aizvest uz Delīriju), Antverpene (neesmu bijis, bet uzskatu, ka ir jāredz), Māstrihta (daudz ir dzirdēts, būts nav, man interesanti), Āhena (kultūrvēsturiskie aspekti – Šarleruā) un no Ķelnes (Ķelnes katedrāle man ir sarakstā “redzēt pirms nāves”) uz mājiņām.

Nakts pirms lidojuma parasti paiet pie vecākiem, bet šoreiz palikām pie māsas. Pēc Regitas gatavotajām vakariņām un stundas pusotras pacēlās jautājums – “Tev tiešām nav vīna? Kāpēc mēs dzeram tēju?”, uz ko Aija reaģēja ar atvieglojumu “es jau baudījos, ka nepajautāsi”. No skapīša parādījās divas vīna pudeles un pēc divām stundām, kad atbrauca Valters, vīns bija beidzies, nācās desmitos vakarā braukt pie Aijas uz darbu pēc nākamās porcijas. Mūsu vakars beidzās pēc diviem un Regitai pēc divām stundām bija jāceļas, lai dotos uz lidostu. Kad es pamodos pirms septiņiem, lai padzertos ūdeni, Regita gulēja blakus. Lidmašīna, kurā viņai bija jālido ap šo laiku cēlās no Rīgas lidostas.

Manā reisā biļetes nepiedāvāja, tā nu meklējām citus variantus – Frankfurte, Luksemburga, Ķelne, Brisele, nekā īpaši piemērota. Nolēmām sākumā aizbraukt uz lidostu un noskaidrot vai tiešām uz manu reisu biļešu nav un tad domāt, ko darīt tālāk, bet vēl bija kāda stunda laika, ko gulēt.

Lidostā tomēr izrādījās, ka ir pēdējā mirkļa biļetes, tikai par astronomisku priekš Ryanair‘a cenu – 270€, īsi parēķinot alternatīvas, nolēmām, ka citi varianti ņemot vērā papildu naktsmītnes un sabiedriskos transportus, nesanāk īpaši lētāki, tāpēc drīz vien cēlāmies gaisā no Rīgas lidostas ar virzienu Frankfurt Hahn.

Es biju rēķinājis, ka autobusu Hānā būs jāgaida vismaz stundu, taču mūsu autobuss, uz kuru mums jau bija nopirktas biļetes, jau stāvēja pie lidostas un pēc neilgas stāvēšanas devāmies uz Trīru. Ceļš bija smuks, mežains, izbaudījām Rietumvācijas dabu, vietām mežiņos bija nelieli sniega laukumi, taču vispār apkārt bija burvīgs zeltainais rudens.

Trīra

Trīra ir viena no senākajām Vācijas pilsētām un atrodas vēsturiski ģeopolitiski ļoti interesantā vietā, tāpēc piedzīvojusi ir daudz un liecības ir saglabājušās pilsētas vidē. Pilsētu svulaik dibinājuši romieši, kā jau visu šeit apkārt. Iespējams, ka iepriekš bija kāda barbaru gallu vai kādu sakšu [izrādās, ka ķeltu] vai kas nu tur dzīvoja tajās teritorijās, apmetne, bet no tām jau parasti nekas daudz nav saglabājies, un tas tikai mans minējums. Vienkārši romieši reti cēla pilsētas tukšā laukā, parasti tomēr sākumā kādu padzina no stratēģiski izdevīgām vietām, nolīdzināja nevjadzīgo, un vietā uzbūvēja savu – pārdomātu, strukturētu un uz gadu tūkstošiem.

Trīrā autobuss apstājās nenosakāmā vietā, kura, kā vēlāk izrādījās, ir vietējā stacija un autoosta.

Noorientējāmies, noskaidrojām, ka mūsu vakara autobuss iet no šīs pat vietas, iegājām tur pat informācijas centrā un dabūjām noplēšamo karti, un devāmies pētīt pilsētu.

Samērā ātri pamanījām pirmās norādes uz tūrisma objektiem, kuras noteikti nepamanītu, ja vien man svešās vietās nebūtu ieradums blisināties un pētīt visu, kas ir apkārt – tādas neizteiksmīgas baltas norādītes.

Plusiņš – pilsētvidē izskatās pēc pārpratuma, bet īpaši netraucē; mīnusiņš – nav pamanāmas; plusiņš – ja zini, ko meklēt, ieraudzīt var; mīnusiņš – lai izlasītu, jāiet diezgan tuvu klāt, pāri ielai izlasīt nav reāli.

Tā nu mēs ļoti drīz izgājām pie Porta Nigra – 2. gadsimtā būvētiem romiešu vārtiem, apstaigājām apkārt un devāmies tālāk.

Drīz vien izgājām gājēju ielās, kuras visas tika rotātas Ziemassvētkiem, un katrai ielai no centrālā laukuma puses pāri stiepās liels uzraksts ar ielas nosaukumu, pagaidām gaismas virtenes tikai tiek uzstādītas, bet kad tas viss tiks ieslēgts, varētu būt visai krāšņs skats – klasiska vācu Ziemassvētku pilsēta.

No centrālā laukuma nolēmām katedrāli atstāt saldajam un devāmies klīst pa ielām, kamēr neizgājām laukā no centra, vēl nedaudz pastaigājuši nonācām pie tilta, kurš, kā vēlāk noskaidrojās, arī saglabājies no romiešiem, pārgājuši tam pāri uzmetām skatu pretējam krastam un griezāmies atpakaļ centra virzienā.

Izgājām vietā, kur izskatījās, ka notiek arheoloģiskie izrakumi, bet palūkojoties tuvāk – apskates objekts.

Šeit kādreiz ir bijušas otrās lielākās termas Romas impērijā.

Spriežot pēc atsegtajiem pamatiem, varēja būt kaut kas visai ļoti grandiozs.

Pagājuši garām kādam viduslaiku neskaidras nozīmes tornim, nonācām pie citām termām, kuras bija saglabājušās krietni labāk un arī izskatījās grandiozas.

No turienes nonācām pie pils, kura izskatījās ļoti mm… nezinu, vai nu austriski, vai angliski, vai vāciski, bet jebkurā gadījumā ļoti romantiski (šajā gadījumā domājot periodu un arhitektūras stilu) ar dārzu, dīķi un daudz baltu skulptūru.

No turienes izgājām pie objekta, par kuru es kādreiz biju lasījis, taču nebiju domājis, ka dzīvē tas būs tik izteiksmīgs.

Konstantīna bazilika jeb Aula Palatina celta ceturtajā gadsimtā un mūsdienās ir atzīta par celtni ar visaugstāko no antīkajiem laikiem saglabājušos halli, man tā bija galvenokārt interesanta tāpēc, ka biju dzirdējis, ka Šārlemans (pie mums pazīstams, kā Kārlis Lielais) ceļot savu pili, ņēma par pamatu tieši šo celtni. Jo vairāk interesanti, jo mēs šī brauciena laikā plānojam būt arī Āhenā. Iekšā gan tikt neizdevās, taču tāpat ar redzēto palikām ļoti apmierināti.

Trešajā gadsimtā celtā un pēc tam gotiskajā laikmetā pārbūvētā Pētera katedrāle bija arī bija ārkārtīgi iespaidīga, taču vēl interesantāku to padarīja tas, ka tā bija savienota ar Lībfrauenkirhi – gotisku baznīcu celtu apmēram tai pašā laikā, kad tika pārbūvēta katedrāle. Šādu dubulto baznīcu es redzēju pirmoreiz. Vismaz man tā šķiet.

Kad bijām izstaigājuši pilsētu un radās sajūta, ka viss ir apskatīts, aizgājām uz delikatešu veikalu un sapirkām vietējos sierus un desas, rezultātā iztērējot pēc mūsu mērogiem fantastisku naudu – veselus 45€ par nelielu maisiņu ar uzkodām un vietējā vīna pudeli (šis ir viens no labākajiem Vācijas vīna reģioniem).

Palika stunda līdz autobusam uz Luksemburgu un mēs bijām noguruši, tā nu atradām, kur var izņemt skaidru naudu (jo civilizētajā pasaulē ar karti ļoti reti kur var norēķināties) un aizgājām garšīgi ēst pie vietējiem arābiem. Tad aizmirsām maisiņu ar dārgajām delikatesēmm un vīnu un aizgājām uz autobusu, bet tā kā bija tuvu, paspējām atgriezties un savākt.

Autobuss nokavēja vismaz 10 minūtes. Vācija.

Pārdomas par Trīru

Aizdomājos, kāpēc pie mums tik maz cilvēku ir dzirdējuši par šo pilsētu un nolēmu, ka tam varētu būt divi iemesli – pilsēta, lai arī daudz piedzīvojusi, kultūrvēsturē, vismaz tajā, ko mums skolās māca, parādās visai maz un mēs jau vispār Vācijas vēsturi sākam skatīt kaut kur ar otro pasaules karu.. nepaspēja izcelties… (protams, šim apgalvojumam atradīsies daudz oponentu, bet tas ir tikai mans viedoklis, uz universālo patiesību nepretendēju)

Un otrs iemesls – Trīra ir burtiski mazpilsēta, neskatoties uz to, ka tā pēc aplēsēm ir vecākā pilsēta Vācijā (4. gs.p.m.ē.), tajā bija otrās lielākajās termas Romas impērijā, Marksa saistība ar šo pilsētu, te ir senākā Vācijas katedrāle (3. gs. – Konstantīna laiks) un daudzām citām lietām, tā ir un paliek mazpilsēta.

Mēs redzējām mazāk tūristu, kā var satikt Rēzeknē un infrastruktūra nav pielāgota tūristiem.

Pilsēta sevi īpaši nepozicionē, kā ārējā tūrisma gala punkts.

Par pārsteigumiem – vācu punktualitāte te nestrādā, viss kavējas, sevišķi sabiedriskie transporti – 10 minūtes nokavēt ir OK, braucām divreiz un abas reizes autobuss kavējās, neviens par to neiespringa.

Tautas dziesmās apdziedātais pedantisms arī šeit nav manāms.

Aziātu un arābu salīdzinoši nedaudz, bet nu OK, kā jau minēju, šī ir mazpilsēta. Apkārt ir visai netīrs, miskastes ir jāmeklē, vietām ir atkritumu šķirošana, bet pie mājām parasti pa vienam konteinerim.

Nepatīkami pārsteidza slikti organizētā navigācija pilsētā un reklāmas dizains. Viss atgādina deviņdesmitos gadus pie mums. Un jā, šeit mierīgi uz milzīgiem baneriem reklamē striptīzklubus un cigaretes… Vietām jauki, vietām – skumji.

Vietām atgādina Itāliju ar savām drupām un netīrību, vietām – Angliju ar pilīm un gaisotni, bet pārsvarā – klasisku vācu mazpilsētu.

Patika:

• Stacijā praktisks risinājums – zīme, ka tālāk smēķēt aizliegts un zīme ir apvienota ar pelnutrauku, lai cigarete nav jāmet zem kājām, ļoti jauki un praktiski.
• Daudz soliņu, mazpilsētām piestāv, kad cilvēki sēž ielās un parkos.
  
• Reklāmas noformējumos vairākās vietās pamanīju grafiti, izskatās interesanti, man patīk.

Nepatika:

• Luksofora pogām piespiežot nav fīdbeka un arī apzīmētas dažādi, viens no dizainiem mūs izbrīnīja un ilgi nevarējām saprast, kas tas ir, beigās izrādījās, ka tā pati luksofora poga vien ir, piktogrammas mēdz būt mulsinošas. Nereti it kā piespied pogu, bet izrādās, ka piespiesta tomēr nav. Tauta šeit tomēr pārsvarā neiet pie sarkanās gaismas pāri ielai, tāpēc nācās spiest pogu, gaidīt un spiest vēlreiz.
• Ielās ļoti maz atkritumu tvertņu. Man bija stipras iesnas un kabatas paspēja piekrāties pilnas ar salvetēm, kamēr izdevās atrast, kur tās izmest.
• Ne visi vietējie iedzīvotāji krāj atkritumus kabatās. Pilsēta daudzviet diezgan netīra.
• Kultūras pieminekļa zīmīte uz kultūras pieminekļiem.
• Ziemassvētku sezonas tuvošanās… drīzāk laikam nepatika, kā patika, daudz kas tiek sakropļots – romiešu laika pieminekļi nostiepti ar gaismas virtenēm izskatās perversi. Bet nu tā ir Vācija, izskatās, ka Ziemassvētki šeit ir vienīgā tūrisma sezona.

Interesanti:

• Bija būves, kuru arhitektūra tik ļoti neiederējās stereotipos par Rietumvāciju. Viens no šādiem objektiem bija aptieka, kura Trīrā izskatījās lieliski, bet Latvijā es pirmais parakstītu petīciju par nojaukšanu.
• Pilna pilsēta ar ziloņiem dažādos izpildījumos. Izdibināt – no kurienes zilonīšiem kājiņas aug tā arī neizdevās. Gan jau kas līdzīgs, kā Venspils govis. No otras puses, arī Luksemburgā redzējām vismaz divus, bet drīzāk vairāk ziloņus.
• Parkinga automāti vēl joprojām mehāniskie.
• Reklāmas noformējumos ļoti maz mūsdienīgu risinājumu, lielākoties klasiskas vērtības. Izskatās dīvaini, kamēr nepierodi. Sākumā šai ziņā bija sajūta, ka esam nonākuši Visaginā vai Silamjae.
• Sortiments daudzos, sevišķi tehnikas veikalos atgādina mūsu lauku veikalus, kur ir viss, sākot no augu eļļas, beidzot ar tamponiem, mobilajiem tālruņiem un motorzāģiem, un izskatās ļoti prasti. Izskatās eksotiski.
• Pieturās FAQ sarakstīts angļu un arābu valodās.

Pilsēta ļoti jauka, tiem, kas ceļo kaut kur netālu, noteikti iesaku apmeklēt.

Luksemburga

Braucot iekšā pilsētā viss likās apmēram tā, kā es biju iztēlojies. Gar centrālās ielas malām bija augstceltnes ar pazīstamu kompāniju logotipiem un viss pilnīgi caurspīdīgs. Nekur nevienu aizkaru un var redzēt, kur kāds mazgā grīdas, kur notiek grupu terapijas seanss, sapulce vai mīlestība.

Luksemburgā mēs iebraucām pēc septiņiem, bija jau pilnīga tumsa, iepriekš pēc kartes skatoties likās, ka vismaz trīs kilometri līdz naktsmājām jāsoļo, tā nu mēs uzreiz devāmies projām no centra.

Ceļš izrādījās kalnā-lejā un kamēr nonācām līdz naktsmājām, bijām visai noguruši, lai arī kopējais attālums izrādījās ne pārlieku lieks un pa pusstundu bijām galā.

Pa ceļam nepameta sajūta, ka šo gribētos redzēt dienas gaismā, mans šablons “Luksemburga” sašķīda drumslās 15 minūtes pēc tam, kad izkāpām no autobusa.

Es vispār nezināju, ko gaidīt, bildes es nebiju redzējis, mana vīzija bija “maza Brisele”, bet kaut kam šādam es gatavs nebiju.

Luksemburgā naktsmītnes bija dārgas, tāpēc uzreiz atmetām domu nakšņot atsevišķā mājā/dzīvoklī, mūsu hosti izrādījās jauna ģimene – sieva izskatījās pēc vietējās (un runāja dīvainā franču valodā, kas neizklausījās pēc franču valodas, izspriedām, ka tā ir luksemburgiešu), vīrs izklausījās pēc brita, izskatījās pēc īra, bet tā kā daudzkārt sarunās vietā un nevietā pieminēja Skotiju, izspriedām, ka skots.

Un vesela drūzma bērnu. Tā kā tad, kad bērni ir vairāk par 1, vienmēr ir sajūta, ka viņu ir vismaz pusotru reizi vairāk, sajūta bija, ka bija ļoti daudz, es saskaitīju četrus vai piecus, bet tik pat labi varēja būt arī divi. Nu, puisītis, kurš negribēja ļaut mums vientulību, kamēr netika aizdzīts gulēt un meitenīte, kura parādījās un pazuda, bet vienā brīdī man likās, ka es redzu bērnu baru. Un vēl bija suns, kurš bija vecs, klibs, kurls, ar rētu uz sāna – mazs preteklis, kurš arī negribēja ļaut mums vientulību un mistiskā veidā iemanījās atvērt mūsu durvis… Un ar interesi ostīja un centās paķert kādu no mūsu delikatesēm mazajā smukajā maisiņā.

Īsi pakomunicējuši ar ģimenes galvu, nedaudz vairāk ar bērniem (ar kuriem tēvs runāja angliski, attiecīgi, paši arī vervelēja angļu/franču sajaukumā) un mazpatīkamāk ar suni (mums bija atļauts viņu nežēlot un mest laukā), mēs sagaidījām, kad visi aizdodas gulēt un atkorķējām vīnu un izvilkām delikateses. Pēc neilgas baudīšanas Regita aizmiga un es paliku divatā ar vīnu rakstīt ceļojuma dienasgrāmatu.

Naktī pamodos un ieraudzīju, ka uz mums skatās suns, kurš atkal bija dabūjis vaļā durvis, pamanījis, ka ir atklāts, metās pie mūsu delikatešu maisiņa, bet es biju ātrāks, izmetu laukā no istabas un kārtīgi aiztaisīju durvis, suns vēl ilgi smilkstēja un skrāpējās pie durvīm.

Nu lūk, te bija neliela morālā dilemma, no vienas puses – tā bija mūsu pirmā diena un bērni un suns mūs nemaz tik ļoti netrauēja, bet iedomājoties, ka ceļojuma beigu posmā ir šādi, tas nebūtu patīkami. Atsauksmes par šo istabu bija milzum daudz un visas ļoti pozitīvas un lai kā man likās, ka bērni un suns ir drausmīgi kaitinoši, bet cilvēki ir pieraduši domāt par bērniem un dzīvniekiem, kā par kaut ko drausmīgi cute un tā arī nebija īsti saimnieku vaina (nu, par suni gan – varēja jau kaut kur nobāzt), ka viņi nāca pie mums komunicēt ,un tāpēc man nepacēlās roka samazināt vērtējumu un es sekoju simtiem pārējo, gan jau izmocīto ceļinieku, un novērtēju ļoti pozitīvi, lai nākamie viesi lauza galvu.

No rīta ātri atvadījāmies un devāmies uz pilsētu.

Un patiešām ceļš, pa kuru mēs vakar gājām, bija ļoti iespaidīgs.

Inga bija sazīmējusi savus pastaigu maršrutus, tad nu nolēmām nevilkt garumā un sākt ar garāko.

Izrādījās, ka tas sākas visai tuvu vietai, kur mēs nakšņojām un vakardien jau gājām šeit garām.

Tad nu devāmies pa maršrutu pāris reizes no tā mērķtiecīgi novirzoties.

Pirmajā reizē nolēmām novirzīties ar mērķi izbraukt ar liftu. Inga bija minējusi, ka ir jābrauc ar liftu, bet es īsti nebiju uztvēris, ar kuru, tāpēc randomā izvēlējāmies tuvāko.

Uz liftu veda tunelis, kurā bija sakārtas gleznas un lielas fotogrāfiju reprodukcijas.

Tunelis noslēdzās ar liftu, sarga būdiņu, tualetēm un diviem milzīgiem afišu dēļiem.

Uzbraukuši augšā mēs nonācām pilnīgi citā pasaulē. Pēkšņi viss izskatījās citādāk.

Mēs pēkšņi atradāmies pie konstitucionālās tiesas un viss apkārt bija ļoti tīri, sakopti, bruģēti un visādi citādi rietumeiropiski, nemaz nerunājot par iespaidīgo tiesas ēku un baložu skulptūru.

Mēs bijām krietni augstāk, kā sākumā un skats, kas pavērās bija aizraujošs un tai pat laikā mulsinošs. Centāmies saprast, kur mēs gājām un kā mēs nokļuvām tur, kur esam, un tā arī neko nesapratām.

Nedaudz apstaigājuši kvartālu devāmies atpakaļ uz Grund, centru apskatīt vēl paspēsim.

Izgājām gar upi un izbaudījām skatus.

Mazliet pamaldījāmies, kad vajadzēja no viena maršruta pāriet citā, rezultātā pazaudējot īpaši atzīmētos ebreju kapus, nonācām fortā.

No kura dažas reizes neveiksmīgi mēģinājām tikt laukā, bet beigās tikām pie nocietinātas pils, apejot apkārt kurai nonācām pie modernās mākslas muzeja.

Izrādījās, ka tā ir tā pati ēka no otras puses – apvienots astoņpadmistā gadsimta forts ar ar 20. gadsimta beigu vai 21. gadsimta muzeju… interesanti un pat pievilcīgi.

Muzejā negājām, jo mums nebija īpaši daudz brīva laika un pastaigu maršruts bija tikai pašā sākumā, tāpēc devāmies meklēt Ingas ieteikto “neķītro, bet ļoti stilīgo” skulptūru, kuru ieraugot uzreiz sapratām, ka esam atraduši īsto. Vilties nenācās, kad šādas skultūras drīkstēs uzstādīt Rēzeknē, tad…. nē, man šķiet, ka mēs drīzāk sagaidīsim zombiju apokalipsi vai dinozauru otro atnākšanu [izrādījās gan, ka arī tur tai ir visai daudz pretinieku]. Mana pilsēta mākslas ziņā vēl atrodas iedīgļa stadijā un morāli ētiskajā izpratnē – Viktorijas laikmetā (atļauts ir viss, kamēr neviens to neredz).

Apstaigājām Eiropas institūciju kvartālu. Ja līdz šim gājām pa kalniem un pļavām un mazām, mežonīgām, nereti dubļainām taciņām, te pēkšņi radās sajūta, ka esam nonākuši Briseles Eiropas kvartālā. Lielas ēkas ar milzīgiem stikliem un daudz cilvēku uzvalkos un kaklasaitēs.

Un jau pēc piecām minūtēm mēs brienam pa taciņu lejā no kalna, lai nav jāiet pa serpantīnu un slīdam pa dubļiem (un atkal pazaudējām ebreju kapus).

Drīz vien atgriezāmies tur, kur sākām otro maršrutu un devāmies tālāk pa pirmo.

Nonākuši vecpilsētā uzreiz vīlāmies.

Klasiska vecpilsēta, kādu šajos garuma grādos ir ļoti daudz… ļoti daudz…

Ilgi neuzturējāmies, nolēmām, ka mums nav interesanti, apgājām aplīti un devāmies sākumā meklēt, kā iziet uz trešo maršrutu, bet drīz vien sapratām, ka laika vairāk nav tik daudz, tāpēc paskatījāmies uz trešo maršrutu no tilta, no kura lecošajiem pašnāvniekiem mums būtu bijis jāuzmanās esot lejā, un devāmies iepirkt saldumus un uz vilcienu.

Stacijā papusdienojām un pienāca mūsu vilciens uz Briseli.

Pārdomas par Luksemburgu

Pirmkārt jau milzīgākais paldies Ingai par maršrutiem.

Gan mēs tāpat kaut kādu daļu no izietā paši būtu apgājuši, taču parasti, lai izietu kaut kur interesantā vietā mums sanāk visai daudz klīšanas pa mazāk interesantām vietām, šeit bija pārsteigumi uz katra soļa.

Un bez gatavajiem maršrutiem gan jau būtu paspējuši redzēt krietni mazāk.

Luksemburga no visa redzētā man visvairāk atgādināja Sintru, taču te dabai, drupām un vēstures liecībām klāt nāk arī modernā arhitektūra, tad nu vinegrets ir fantastisks.. izlien laukā no meža un priekšā debesskrāpji no stikla un cilvēki uzvalkos un turpat blakus 16. gadsimta fortifikācijas.. rada spēcīgus iespaidus…

Kopumā bija ļoti labas sajūtas, pilsēta ir pavisam neliela un pa dienu visu (nu varu vismaz lielumu) var lieliski apskatīt (protams, ar mūsu tempiem, normāliem cilvēkiem pietiktu ar dienām 3).

Kā jau minēju, pilsētas centrs izrādījās visgarlaicīgākā pilsētas daļa, bet galvenā iela atgādina Briseli vairāk par pašu Briseli gan ar savu caurspīdīgumu, kas ir beļģiem, flāmiem un skandināviem (aizkari šeit pastāv, bet tos lieto pārsvarā lai aptumšotu telpu, lai gaisma netraucē gulēt), gan blīvumu, nopietnību un modernumu.

Un atkal atgriežoties pie zaļuma – man prātā nenāk neviena nozīmīga pilsēta, kura būtu tik piemērota dabas un aktīvās atpūtas mīļotājiem.

Visa.

Otrā lieta, kas liekas ļoti interesanta – pilsēta ir sadalīta līmeņos, bet te tas ir tā diezgan krasi.

Praktiski jebkura pilsēta kalnainā apvidū pie upes būs sadalīta līmeņos, bet šeit tie līmeņi atgādina nevis spirāli, bet gan mājas stāvus.

Arī citās pilsētās esmu ar liftu braucis uz augstākiem pilsētas līmeņiem, taču šeit tā ir nepiešamība, jo apkārt ceļš pa serpantīnu ir ļoti garš.

Patika:

• Daba. Ļoti.
• Reljefs.
• Tilti.
• Es esmu frīks, tas, kas citiem šķiet nepieņemams un neglīts manī dažkārt raisa sajūsmu. Patika tukšās mājas ar izsistajiem stikliem un aizklapētajām un afišām nolīmētajām durvīm, salauztās pastkastītes un citādas šādām vietām eksotiskas lietas. Šeit tas viss ir tieši tik daudz, lai padarītu pilsētu dzīvu, bet ne nožēlojamu vai pretīgu.
• Dažu iestāžu noformējums bija… viņa praktiski nebija, un tas bija sevišķi skaisti. Frizētava bez jebkādām atpazīšanas zīmēm (bet ar lielu logu), kafejnīca, pie kuras ir neliela zīmīte, ka tā ir kafejnīca, u.c.
• Navigācija ir visai pārdomāta un pārsvarā nepārprotama, kaut gan bija izņēmumi.
• Mazās taciņas, pa kurām var nonākt teju jebkur pilsētā.
• Nāriņa pie upes. Likās daudz jaukāka par Kopenhāgenas nāriņu.
• Laternu stabi.
• Saglabājušās koka stabiņu taku apmales.
• Dažas ceļa zīmes likās visai oriģinālas.
• Neķītrā statuja.
• Gājēju pārejas krāsotas ar gumijotu neslīdošu krāsu.

Nepatika:

• Gājējus novirzošā zīme ir nemanāma un ne vienmēr saprotama tiem, kas nav vietējie un to iepriekš nav redzējuši.
• “Rēzeknes” standarta soliņi pie Konstitūcijas tiesas.

Interesanti:

• Upe. Es neatceros nevienu nozīmīgu pilsētu, kura būtu uzcelta uz absolūti nenozīmīgas upes. Luksemburgā upi, šķiet, varētu pāriet uzrotot bikses.
• Ģermāniski flāmiskā arhitektūra.
• Lifti starp pilsētas līmeņiem.
• Abu pasaules karu vācu zaldātu kapi.
• Tirgus pilsētas centrālajā laukumā.

Es Briselē jau divreiz biju bijis un Briseli ieplānojām galvenokārt tāpēc, lai parādītu Regitai, un man jau pašam Brisele ļoti patīk. Regitu gribēju aizvest uz Delīriju, jo viņa, atšķirībā no manis – alus un alus dzērāju nīdēja, ir alus kultūras cilvēks un pasaulē populārākais alus bārs varētu būt sava veida hailaits. Pašam man bija precīzi viens mērķis – beidzot aiziet uz Magrita muzeju, jo iepriekšējās apmeklējuma reizēs man nekad nesanāca laiks to apmeklēt.

Plānojot Briseles apmeklējumu nolēmu, ka sākumā jāparāda Regitai Eiropas kvartāls, jo tas nedaudz nostāk no visa pārējā, un lai vairāk nav jāatgriežas, tāpēc arī no vilciena lecām laukā Luksemburgas stacijā, kaut gan varēja braukt līdz centrālajai un līdz dzīvoklim būtu burtiski 10 minūtes.

Savas emocijas par Eiropas kvartālu Regita raksturoja ar “meh”, man gan bija interesanti apskatīties, kas ir mainījies pa pēdējiem gadiem. Un šodien šeit bija daudz tautas, bet man te kādreiz patika staigāties naktīs, kad apkārt slējās Eiroparlamenta ēkas un nevienas dzīvas dvēseles. Iziet visu pagalmu un tālāk caur parku uz viesnīcu. Sajūtas bija līdzīgas, kā Spānijā vai Portugālē lielākās pilsētās siestas laikā. Sajūta, ka pasaule ir izmirusi un esi palicis viens pats.

No Luksemburgas kvartāla devāmies gar karaļa pili uz centru. Ja Eiropas kvartāls vēl atgādināja Luksemburgas Eiropas kvartālu, tad izejot no tā saskārāmies ar lielpilsētu – trafiks, nepārtraukts troksnis, auto skaņas signāli praktiski saplūst vienā vienīgā garā taurējumā un visapkārt cilvēku pūļi.

Lai šķērsotu šoseju un tiktu uz Karalisko kvartālu, nācās čāpot kādus 300 metrus līdz gājēju pārejai, kaut kas absolūti neiedomājams, mēs bijām nonākuši Pilsētā ar Satiksmi.

Nonākuši Mont des Arts, izbaudījām skatu un devāmies līdz Rātsnamam, kur Regita nopirka sev vafeli (nekad neesmu sapratis beļģu vafeles) un devāmies meklēt dzīvokli.

Dzīvoklis izrādījās kvartālu no Rātslaukuma.

Rezervētajā dzīvoklī bija notikusi avārija, tāpēc nedarbojās duša, mums piedāvāja par mazāku maksu citu istabiņu, mēs arī piekritām un vēl pie naudiņas tikām.

Slikti bija, ka šai istabai nebija savas virtuves un vannasistabas, bet tā kā aktualitāte bija maza pēc šīm telpām, īpaši neiespringām.

Iečekojušies un nometuši somas devāmies uz pilsētu. Sākumā aizgājām… nu protams, pie čurājošā puisēna.

Jāsaka, ka pirms sešiem gadiem man šeit bija kultūrpārbaudījums – mēs ar savu starptautisko grupiņu staigājām apkārt un iznācām pie čurājošā puikas (es gan to biju redzējis jau pirms 3 gadiem).

No turienes devāmies uz Rātslaukumu, kurš bija pavisam netālu un sanāca iet gar vienu no Rātsnama fasādēm, kur viens pie otra kādi desmit vīrieši sastājušies čurāja uz Rātsnama sienas.

Tādi lūk Briseles čurājošie puikas.

Bet mēs, tālāk devāmies uz Sablon, caur karaļpili izgājām Karaliskajā parkā, atradām katedrāli un tad ilgi meklējām Delīriju.

Iepriekšējās reizēs mani uz turieni veda, un katrreiz es nobrīnījos, kā mēs tur nonācām, šoreiz nācās apiet kvartālu divreiz, kamēr ieraudzījām īsto pagriezienu, kur sākās alus valstība un tepat arī čurājošā meitene.

Jāatzīst, ka šoreiz tas kaut kā pavisam nebija nedz izteiksmīgi, nedz iespaidīgi un nezinu, vai Regitai īsti patika, bet divas alus šķirnes viņa tomēr nogaršoja, vienai no kurām bija jābūt labākajai pasaulē uz kaut kuru mirkli vēsturē.

Bet vispār bija trokšņaini un ļoti daudz cilvēku un mūzika atbilstoša, tā nu mēs devāmies tālāk, ar domu kaut kur paēst.

Kamēr metām nost somas, Regita šķirstīja kaut kādus bukletus vai internetus un izrādījās, ka tepat kaut kur kaimiņos esot pazīstamākais Briseles džeza klubs.

Izrādījās, ka tas ir praktiski blakus mājā mūsu dzīvoklim, tā nu paēst mēs netikām, bet džeza klubā gan ielūkojāmies un nebijām vīlušies. Galdiņi bija ar rezervācijām, bet tā kā koncerts jau bija sācies un bija palikuši daži galdiņi brīvi, tad mums nācās tikai samaksāt pa 5€ par koncertu un drīz vien mēs sēdējām un malkojot vīnu klausījāmies burvīgas džeza standartu improvizācijas.

No koncerta devāmies mājās un gulēt, lai no rīta dotos tālāk.

Rīts sākās ar drūzmu dzīvoklī, sešos no rīta atnāca meistars labot ūdensvadu dzīvoklī, kurā mums bija jādzīvo, pa trepēm uz priekšu atpakaļ nēsājās cilvēki, skanēja trokšņi, otro nakti troksnis. Nu nekas, bija motivācijas celties un doties ielās.

Pirmām kārtām aizgājām uz krāmu tirgu.

Nu, interesanti un atšķirīgi, kā citur. Pirmkārt, krāmu tirgus ir tikai no rīta.

Otrkārt, pārsvarā arābi, vietējās valodas dzirdēt sanāca ļoti maz, treškārt – tirgoja patiešām krāmus, vecas un laukā izmestas/metamas lietas bija krietni vairāk, kā citos krāmu tirgos, kur bijām bijuši.

Nebija tūristiskās noskaņas, kas parasti šādās vietās valda. Interesantākā lieta, ko es atradu, bija laulātā pāra kapakmens.

Jā, šeit tirgo dīvainas lietas.

Marolles bija visai interesants, ar interesantu arhitektūru, burvīgām izkārtnēm un daudz grafiti.

Kādreiz, kad es biju šeit pirms desmit gadiem, viena no apmācību organizatorēm veda mūs ekskursijā pa šo rajonu un koncentrējās tieši uz grafiti, jo šeit tie ir pilnīgi īpašā statusā un šis rajons ir tieši pazīstams ar saviem grafiti.

No blusu tirgus aizgājām līdz Tiesas pilij, uzbraucām ar liftu uz augšējo pilsētas līmeni un Regitai bija iespēja ielikt Check, ka ir redzējusi Atomium‘u, kurš atrodas kādus 5km tālāk uz ziemeļiem, bet no šejienes ir labi redzams.

Izgājām pie Sablon bazilikas un man sanāca pirmoreiz to redzēt dienas gaismā.

Parasti es Briselē biju pa vakariem un pa naktīm, jo pa dienu mācījos, tāpēc vakarnakt es jutos pārliecināts un praktiski visur varēju viegli noorientēties.

Šodien dienas gaismā esmu pilnīgi dezorientēts un nesaprotu, kur kas atrodas. Šablon bazilika dienasgaismā izskatījās ļoti atšķirīgi. Iekšā netikām un devāmies tālāk uz Magrita muzeju.

Tā kā bijām nedaudz par agru, novērtējām skatu no mākslas kalna uz vecpilsētu dienas gaismā un redzot, kādi tautas pūļi dodas uz muzeju, nolēmām iet mēs ar.

Izrādījās, ka Magrita muzejs ir savienots ar pārējiem Karaliskajiem muzejiem un var nopirkt biļeti tā, lai apskatīt arī citas ekspozīcijas un laika mums it kā pietiek. Tā nu paņēmām visu.

Kolekcija bija iespaidīga. Kā jau pierasts, sākumā izskrējām vecajos, un kā Anna viņus sauc – putekļainos, nonācām līdz astoņpadsmitajam un deviņpadsmitajam gadsimtiem un palika pavisam interesanti. Tālāk devāmies uz Magritu. Nedaudz sanāca vilties, ka no pēdējā perioda bija tikai daži darbi, bet visādi citādi mums ļoti patika.

Tālāk devāmies uz Fin de siecle muzeju, kur bija visādi impresionisti, fovisti, sirreālisti un citi modernisti un tur mums arī patika, visai bagātīga kolekcija.

Tā nu mēs nostaigājām, kamēr neapnika, un devāmies uz katedrāli.

Katedrāle dienas gaismā izrādījās pat iespaidīgāka, kā vakarnakt, kaut gan iekšā bija visai atturīga.

Tālāk uz staciju un vilciens uz Antverpeni nebija ilgi jāgaida.

Antverpene

Izkāpuši no vilciena sākumā izgājām centrālajā laukumā, ieraudzīju zoodārzu un metos uz to.

Regita neko neteica, bet soļoja līdzi.

Nekur tālu gan netikām, jo tomēr izrādījās, ka pasākums ir pat nevis vienkārši maksas, bet pat samērā dārgs.

Tā nu nobildējām flamingus un devāmies tālāk.

Klīšana bija tāda dīvaina.

Es jau pat īsti neatceros, ko mēs meklējām, šķiet, ka tā bija Rubensa māja, bet varētu būt arī jebkas cits.

Īpaši pie maršruta neturējāmies, gājām vairāk, kur acis rāda, vai kur kaut kas smuks. Un smuka šeit bija daudz. Pirmām kārtām, protams – arhitektūra.

Jau Briselē bija, ko redzēt, un Antverpene neatpalika.

Tā nu aizklīdām līdz vecpilsētai un kādu laiku klīduši, iegājām šokolādes veikaliņā un Regita nopirka beļģu šokolādi.

Tad uz kādu laiku nozuda tūrisma centrā ar lapsiņu un man bija daudz laika apstaigāt un izpētīt Rātslaukumu, kurš man jau no pirmā acu uzmetiena nepatika.

Ar to es domāju – kāpēc vēsturiskas pilsētas ar vēsturisku apbūvi vēsturisku laukumu vajadzētu aizsargāt ar municipālo likumu, vai ne? Tad ko šeit dara milzīgi baneri, gaismas reklāmas un kropli ceļamkrāni (šādas lietas var simpātiski nomaskēt, ja jau darbi jāveic)? Lai cik ļoti es nebūtu sajūsmā par Latvijas pilsētu (lielas daļas, ne visu) reklāmas izvietošanas noteikumiem pilsētvidē, šādu pie mums redzēt nav iespējams.

Uz 16. gadsimta (minu) mājas fasādes pretī Rātsnamam milzīga sarkanā krāsā zaigojoša gaismas kaste Hostel. Un viss tādā garā. Visai briesmīgi.

Laukumā notika rosība, izskatījās, ka tiek uzņemta filma, bija daudz videokameru un braukāja zirgu pajūgs ar dīvaini ģērbtiem ļaudīm tajā.

Devāmies tālāk uz upes pusi, un visur bija montētāji, kas montēja dīvainas lietas un cilvēki ar kamerām.

Tas pats turpinājās arī pie upes. Mēs bijām noguruši un nedaudz nosaluši un izsalkuši, tāpēc devāmies atpakaļ. Uz soliņa notiesājām šokolādi, aizgājām uz katedrāli. Lūk katedrāle atstāja milzīgu iespaidu. Ja Briselē viss bija tā pieklusināti un mierīgi, tad šeit uzreiz bija sajūta, ka tā ir klasiska katedrāle. Starp citu, tornis it kā ir augstākais baznīcas tornis Beneluksa valstīs. Tā tas varētu būt.

Ar to, būtībā, arī beidzās mūsu Antverpenes apmeklējums. No katedrāles lēnā garā pa gājēju ielu devāmies uz staciju. Pa ceļam arī redzējām ne mazums skaistuma. Un stacijā ļoti ātri tikām uz vilcienu atpakaļ uz Briseli.

Pārdomas par Antverpeni

Antverpenē bija nedaudz līdzīgi, kā pirms četriem mēnešiem Rijekā. Atbraucām, izmetām līkumu un aizbraucām. Bet Antverpene patika krietni labāk. Pirmkārt – arhitektūra. Uz šejieni ir jābrauc skatīties vēlīno viduslaiku un agrīno (hm, baroku laikam jau vairāk nevar pieskaitīt pie agrīnajiem jaunajiem laikiem?, un vēl šeit daudz vietējā jūgenda) jauno laiku arhitektūru. Šeit tā ir un tās ir daudz.

Antverpene ir mazāka, provinciālāka, bet tai pat laikā – industriālāka par Briseli. Salīdzinājumā ar Briseli Antverpene ir daudz flāmiskāka, un tas ir jūtams gan arhitektūrā, gan valodā, kuru dzird ielās un redz uz norādēm, gan cilvēku sejās. Nopietni, Briseles beļģi izskatās pēc frančiem, šeit cilvēki izskatās pēc flāmiem.

Visur norit celtniecība un remontdarbi, fasādes nostieptas ar vairāk vai mazāk bezgaumīgiem baneriem, bet skumjākais ir tas, ka reklāmas izvietošanas noteikumi šķietami neeksistē. Regita izteicās, ka viņi pie savām vēsturiskajām ainām ir tik ļoti pieraduši, ka nesaskata tajās nekādu vērtību, un daudzviet tā arī izskatās..

Un Briselē nav tramvaja, bet Antverpenē ir. Un bruģētu ceļu šeit daudz.

Patika:

• Arhitektūra, daudz skaistas un dīvainas arhitektūras.
• Centrālā stacija. Centrālā stacija viena no fantastiskākajām centrālajām stacijām, ko es esmu redzējis, bet es esmu redzējis daudzas. Un Latvijā nav centrālo staciju.
• Fantasmagorija arhitektu galvās, kas cēla šo pilsētu.
• Katedrāle.

Nepatika:

• Ļoti nepatika noformējumi un reklāmas. Ir jābūt robežām, bet šādas pilsētas tēlu vajadzētu sargāt ne tikai ar municipālo, bet ar valsts likumdošanu.
• Pilsēta ir sarakta, visur notiek remontdarbi. Un iespaids rodas tāds, ka tas ir konstantais stāvoklis.

Interesanti:

• Es jau agrāk kaut kur biju redzējis, kā baznīca pāraug mājā, šeit arī bija šāds paraugs.
• Priekš tik vēsturiskas pilsētas, tāds industrializācijas līmenis… tas man likās dīvaini. Ja es būtu autoritārs karalis, es uzceltu jaunu speciālu pilsētu, kur izvietot rūpnīcas.

Brisele #2

Atgriežoties Briselē braucām uz Ziemeļu staciju, lai nav nekur vairāk jāstaigā. Mums līdz vilcienam bija četras vai piecas stundas. Sākumā gājām pastaigāties, bet ieraudzījuši arābus, metāmies iekšā un sasūtījām sev garšīgu ēdienu un ļoti ilgi ēdām, lai nav nekur tālāk jāiet. Beigās iepazināmies ar vienu no darbiniekiem, kurš izrādījās, ja nemaldos, Azerbaidžānis un stāstīja, cik neizdevīgi palicis dzīvot izjukušajā PSRS un cik labi var nopelnīt šeit, kaut gan citādi viņam Briselē nepatīkot, dzīvojot šeit naudas dēļ.

Paēduši devāmies uz staciju, kur Regitai ļoti negribējās uzturēties. Sākumā apmetāmies kādā kafejnīcā, bet septiņos kafejnīcu slēdza un mums vēl divas stundas bija kaut kur jāpavada. Sākumā staigājām pa staciju, bet Regitai drīz vien apnika, sevišķi pēc tam, kad iebridām vietā, kur dalīja pārtiku jauniešiem, kuriem, acīmredzot, ir kaut kādi iemesli, kāpēc paši to nevar iegādāties.

Tā nu gājām laukā un, neskatoties uz lietu, izstaigājām Nord, apstaigājām debeskrāpjus, nedaudz iegājām dzīvojamā rajonā un uz priekšu un atpakaļ pa Karaļa Alberta II bulvāri. Es gribēju atgiezties stacijā, bet Regita iebilda, tā nu devāmies uz otro pusi un izstaigājām sarkano lukturu kvartālu. Interesanta pieredze.

Autobusu nācās gaidīt ilgi, ja nemaldos, nokavēja kādu pusstundu.

Tā kā tas ir vienīgais transports uz Māstrihtu, sākām nedaudz sauztraukties, taču parādījās arī citi gaidītāji un meiteņu bariņš uzzvanīja Flixbusam un noskaidroja, ka viss būs labi, tikai ir jāuzgaida.

Pa ceļam uz Māstrihtu pariņķojām pa Liege, izskatās interesanta pilsēta, arī bijām domājuši braukt, taču varbūt arī nekas, ka nebraucām.

Pārdomas par Briseli

Dzirdot vārdu Brisele, man ir divas asociācijas – Eiropas kvartāla stikla/tērauda/betona ēkas un vecpilsētas gotika. Es nekad īpaši neesmu uztvēris Briseli, kā lielpilsētu, jo tā ir no tām lielpilsētām, kuras nav, kā Rīga – drudžainas caur-cauri, tur ir vieta saspringumam un vieta relaksācijai un pēdējā ir ļoti mājīga un jauka. Un vide ir cilvēkam un māksliniekam draudzīga.

Ar ko man visvairāk imponē Brisele – šeit var lieliski novērtēt arhitektūras stilus un redzēt atšķirības. Mājas tiek celtas viena pie otras un blakus 13. gs. mājai var būt 21. gadsimta. Un šāds ir viss centrs un ne tikai. Kādreiz visa Brisele bija gotiska, bet tad kaut kas tika nojaukts, kaut kas sabruka, kaut kur lādiņš trāpīja, ielas nācās paplašināt, atbrīvojās vietas, un tur pamazām kaut kas auga klāt. Briselē, kā jau visās lielajās pilsētās, zeme maksāja ļoti dārgi, tāpēc mājas cēla uz augšu un vienu blakus otrai, lai tiktu izmantots katrs brīvais kvadrātcentimetrs, rezultātā ir kvartālu garas māju virtenes, katrs fragments ne garāks par desmit metriem, un katrs citādāks. Un tā kā mums ir šādas arhitektūras stilu virtenes, nevajag grāmatā likt bildīti pie bildītes, ej pa ielām un mācies arhitektūras stilu atšķirības.

Kādreiz viena briseliete stāstīja, ka vairums centra māju, sevišķi Sablon piederot aristokrātiem. Un ar viņiem viss šodien esot sarežģīti. Kādreiz aristokrātu ienākumiem bija visai daudz kanālu, piedalīšanās kompānijās, dažādi mesli un citi pasīvie ienākumi, un protams, ienākumi no īpašumiem. Mūsdienās ir palikuši tikai pēdējie un tad nu esot skumji. Vecajās aristokrātu ģimenēs esot nosacījums, ka strādāt algotu darbu ir kauns, tāpēc šie cilēki nestrādā, bet senču kapitālus iztērējuši jau senči un tagad esot diezgan grūti savilkt galus.

Ēku izīrēšana arī vairāk nenosot īpašus ienākumus, tāpēc ar vien biežāk nākas pārdot īpašumus un daudzi aristokrāti beigu beigās bankrotē. Ko dara bankrotējuši aristokrāti es, diemžēl, nezinu. Bet es esmu romantiķis un aristokrātijas idejas kaislīgs piekritējs, tāpēc ceru, ka beidz dzīvi, kā augstdzimušām personām pienākas. Kā Sokrāts.

Brisele šeit atrodas jau kādu laiku un ir krietni vecāka par Luksemburgu, kura sāka attīstīties vien kādā 16. gs. Fortifikāciju šeit nav palicis tik daudz, taču pilsētvide glabā atmiņas par daudziem pagājušajiem gadsimtiem. Pa pilsētu ik pa laikam var redzēt bruģī iestrādātus bronzas gliemežvākus vai sliedes, dažkārt neona sliedes, kas rāda, kur kādreiz ir bijis pilsētas mūris. Naktī izskatās interesanti un nezinot, kas ar to ir domāts, pat nedaudz mistiski.

Patika:

• Gaisotne.
• Grafiti.
• Gotika.
• Parki.
• Džeza klubs.
• Petit Sablon bazilika.
• Katedrāle.
• Māksla.
• Dažu iestāžu lakoniskie vai asprātīgie noformējumi.
• Nelielās mozaīkas uz trotuāra Marolles.
• Skats, kurš paveras uzbraucot augšā pie Tiesas ar Marolles liftu.
• Pašvaldības drosme organizējot pilsētvidi.

Nepatika:

• Trafiks ārpus centra.
• Daži noformējumi šāva pār strīpu. Ļoti.
• Gaismu mainošās LED gaismas Petit Sablon parkā.
• Bezgaumība dažādās izpausmēs, dažkārt konceptuāla, bet tas to nedara mazāk bezgaumīgu.
• Kultūras pieminekļu zīmītes. Kaut gan šeit viņas nereti bija nobāztas visai nemanāmās vietās, par to plusiņš.

Interesanti:

• Briselē ir ļoti daudz velosipēdu un velo novietņu un visur ir pilns ar velosipēdiem. Bet pilsētā viņus redz visai ierobežotā daudzumā. Es nezinu, kur viņi paliek, pa kurieni viņi pārvietojas, bet neko daudz velosipēdistus es neesmu manījis, pārsvarā es redzu pieslietus un pieslēgtus velosipēdus bez cilvēkiem uz tiem.
• Manneken Pis katrreiz šokē ar to, cik viņš ir maziņš, kaut gan apziņā jau viņš ir maziņš un vēl mazāks atmiņās, bet dzīvē viņš katrreiz izrādās vēl mazāks.
• Karaliskajā parkā koku zari gar žogu bija sasieti virtenēs, pieļauju, ka lai kārtu uz tiem spuldzītes.
• Krāmu tirdziņš, kur cita starpā var nopirkt svešus kapu pieminekļus.

Māstrihta

Māstrihtā iebraucām vienpadsmitos vakarā. To, ka ne tikai nedzīvojam centrā, bet vispār dzīvojam sazin kur ellē ratā, pamanīju tikai pirms pašas braukšanas.

Tas tā dīvaini, jo man likās, ka visur speciāli skatījos, lai būtu centrā. Sarēķināju, ka vajadzēs vismaz stundu, lai tiktu līdz vietai. Navigators telefonā parādīja drausmīgus līkločus, bet neko darīt, ar navigatoru nebūtu jābūt problēmām. Aiziet. Tikām līdz centram un izrādījās, ka navigators nedarbojas – neatrod satelītus. Sākumā centos noorientēties pēc kartes un ielu plāksnītēm, kuras te, par laimi, bija visai skaidras, taču neko daudz tas nedeva. Izlēdzot un ieslēdzot par jaunu GPS, pozītija kartē atjaunojās, tā nu izdevās saprast, kur atrodamies un kopējo virzienu. Ideja bija skaidra, tāpēc devāmies taisni uz priekšu.

Pēc kartes (un nedaudz arī dabā) Māstrihta izskatījās pēc Amsterdamas – kanāli, salas, tilti, un sazin, kā te noorientēties un atrast, kur te vispār jāiet.

Gājām kādu laiku un… izgājām laukā no Māstrihtas [un vēlāk papētot karti, izrādījās, ka ja mēs vēl kilometru būtu pagājuši uz priekšu, būtu izgājuši arī no Nīderlandes]. Izdevās vēlreiz atrast pozīciju kartē restartējot GPS un izrādījās, ka mums vēl ir jāiet tālāk. Rezultātā šķērsojot vairākus tiltus nonācām pie kaut kādām slūžām un ūdenskrātuves, kur pāri vēlās biezi miglas vāli. Pēc atrašanās vietas, kuru es biju iedomājies, kur mums jānonāk, pēc GPS bija šeit. Apkārt māju nebija, tikai tumsa, slūžas un migla.

Vēlreiz pārbaudot adresi, izrādījās, ka paskrējām garām vajadzīgajam pagriezienam vienu vai divus tiltus atpakaļ.

Devāmies atpakaļ un beidzot izdevās atrast norādi uz ielu, kura arī bija mūsu adrese, taču vienstāvu privātmāju vietā bija divas augstas daudzstāvu mājas. Ņēmu telefonu un zvanīju hostam. Izrādījās, ka mēs tomēr neesam īstajā vietā, bet hosts mūs ātri atrada un tā nu mēs bijām klāt.

Māstrihtā arī dzīvokļi nebija lēti un mēs nolēmām ņemt istabu, nevis māju vai dzīvokli, jo bija paredzēts, ka mēs ierodamies ap divpadsmitiem naktī (būtībā vienīgais variants vienkārši, ātri un lēti tikt uz Māstrihtu no Briseles) un astoņos dodamies tālāk, nav jēgas pārmaksāt par atsevišķu dzīvokli.

Nedaudz šoks bija, kad mūs ieveda istabā ar diviem kaķiem, taču izrādījās, ka tā ir viņa paša viesistaba, uz otro stāvu viņiem iet nedrīkstot, tāpēc mūsu istabā kaķi nebija bijuši. Pie tam istabā bija tēkjanna un mikroviļņu krāsniņa un produkti brokastīm.

No rīta Guss mums pastāstīja par Nīderlandes kolonijām, par to, kā ir mainījusies imperiālistiskā domāšana, ka pašam vectēvs esot piedzimis Indonēzijā bagātam plantāciju īpašniekam no vietējās indonēziešu kalpones.

Pa ceļam uz centru izrādījās, ka notiek remontdarbi un pārvietošanās netriviāla. Naktī netraucēja, jo neredzējām, tagad nevarējām saprast, kā tikt garām. Beigās ieklīdām pavisam dziļos privātmāju pagalmos.

Atkal gājām garām baznīcai, kurā atradās Sporta zāle, kādā iestādē pamanījām ASV pilsoņu kara zaldātu tērpos ģērbušos vīriešus, bet tālāk cilvēki maskās parādījās arvien biežāk un, kad nonācām Rātslaukumā, kur trešdienās un piektdienās notiek tirgus, starp tirgotājiem staigāja meitenes ar izdaiļotām sejām. Tirgū mūs pārsteidza tas, ka ļoti daudz tirgoja audumus.

Atradām tūrisma centru.

Kartes izrādījās tikai par naudu, bet puisis izstāstīja par to, ka šodien – 11. novembrī 11:11 sākas karnevāls par godu karnevālu sezonas sākumam un pasākums turpināsies līdz vienpadsmitiem vakarā.

Brīdināja, ka būs drausmīgs dzertiņš un ieteica apmeklēt.

No tūrisma centra aizgājām uz grāmatveikalu, kurš bija iekārtots 13. gadsimta dominikāņu baznīcā, bija interesanti, bet visvairāk manu uzmanību tur piesaistīja nedabiski iekārta resna koka brusa, tādā veidā, kā tā karājās, fizisks ķermenis karāties nevar.

Laukumā pie katedrāles, kur bija jānorisinās karnevālam, bijām īsi pirms vienpadsmitiem, bet tālāk izspraukties bija praktiski neiespējami.

Kāds lielāks vīrs spraucās caur tautu un mēs izmantojām situāciju un devāmies viņam pa pēdām. Izdevās izkļūt no laukuma praktiski bez miesas bojājumiem.

Uzmetuši skatu katedrālei devāmies tālāk projām no centra.

Man ir aizdomas, ka mēs meklējām pilsētas fortifikācijas, taču aizgājām uz pilnīgi pretējo pusi un beigās attapāmies visai nomaļā vietā.

Atpakaļ ceļā tomēr izdevās atrast pilsētas mūrus un vēl kādas interesantas lietas.

Iegājām vienā ļoti skaistā 11. gadsimta bazilikā, un atkal nonācām ielās, kur kūsāja karnevāls.

Pilsēta bija izstaigāta un īpaši to vairāk izbaudīt neizdotos cilvēku pūļu dēļ, tāpēc devāmies uz staciju, lai noskaidrotu, kad ir nākamais transports uz Āhenu.

Stacijā arī bija grūti izspraukties, jo ar katru vilcienu pilsētā ieplūda ar vien jauni ballēties gribētāji maskās.

Regita izteica pieņēmumu ne bez pamatojuma, ka 11. gada 11. novembris varēja būt visai traks.

Izrādījās, ka uz Āhenu iet reisa autobuss un īpaši gaidīt nav nepieciešamības, viens kāreiz stāv tepat blakus gatavībā doties. Tā nu pamājām ardievas Māstrihtai un devāmies tālāk.

Pārdomas par Māstrihtu

Patika:

• Gaisotne, sevišķi naktī (naktī nebija karnevāla).
• Tirdziņs rātslaukumā.
• Privāto biznesu noformējums.
• Kanāli.

Nepatika:

• Šeit arī ir daudz bezgaumīgu lietu. Un fotogrāfijas grāmatveikalā atgādināja fotogrāfijas Rēzeknes skolēnu interešu centrā.
• Var teikt, ka karnevāls nepatika. It kā forši, bet 98% karnevāla dalībnieku bija tērpušies tipiski. Ja uz sejas ir grims, tā jau ir maska. Un tāds dzertniecisks tas pasākums, jau no rīta bija visai daudz krietni iereibušu jauniešu.
• Es agrāk nebiju pievērsis uzmanību, bet tad pamanīju Rēzeknē vairākas sarkano (veco sarkano) ķieģelu ēkas nokrāsotas ar krāsu. Šeit vairākās vietās varēja redzēt to pat. Ļoti savdabīgi. Un ļoti briesmīgi izskatās. Gribētu dzirdēt vismaz vienu pamatojumu.
• Saprotu, ka citādi būs aizčurāts VISS, bet pisuāri pa visu centru… Nez, es laikam dzīvoju kaut kādā nepareizā pasaulē, kur jau pati doma par urinēšanu vai izkārnīšanos izsauc nepatiku.

Interesanti:

• Liela daļa baznīcu pārvērstas… par viskaut ko. Mēs paši redzējām sporta zāli, grāmatveikalu un viesnīcu baznīcās. Anglijā arī tā ir izplatīta prakse, Sauthemptonā kādreiz anglikāņu baznīcā bija sikhu templis.
• Pie privātmājām iekārtojums ir tik brīvs, ka pat nedaudz dīvaini kļūst. Pie mums šādi ir tur, kur ir prom no acīm, šeit nekautrējas. Līdzīgi, kā Portugāļi.
• Brusa trosēs grāmatveikalā baznīcā. Salauza man smadzenes.
• Pilsētā baznīcas ir pāraisītas par sporta zālēm, taču šur un tur ir nelielas svētnīciņas, kur garāmgājēji var nolikt iedegt sveci pie Dievmātes vai kāda svētā altāra.

 Āhena

Āhena bija dzirdēta saistībā ar savu Ziemassvētku tirdziņu, bet kad Elīna pateica, ka tā ir Šārlemana pilsēta, vairāk jautājums braukt/nebraukt vairāk necēlās. Par Šārlemanu pasīvā režīmā interesējos jau vairākus gadus un nebrīnīšos, ja vēl pēc dažiem gadiem viņš kļūs par popkultūras varoni un varēsim skatīties filmas “Charlemagne vs. Vampires from College”.

No otras puses – es zināju, ka Āhenai būtu jābūt visai garlaicīgai pilsētai un,  ka visdrīzāk tur daudz laika nevajadzēs. Tā nu plānā bija redzēt to, kas palicis pāri no pils un statuju un doties uz Ķelni. Apmēram tā arī sanāca.

Kad braucām pilsētā, viss pa ceļam likās tik ikdienišķi un garlaicīgi, ka pat kaut kur pa ceļam pavīdējušais viduslaiku sargtornis izskatījās pēc ūdenstorņa. Nolēmām nekāpt laukā pie centrālstacijas, jo pēc kartes izskatījās, ka centrālā stacija ir ļoti tālu no centra, tāpēc skatījāmies pēc kartes, kur mūs autobuss ved un izlecām, kad izskatījās, ka tuvāk Rātsnamam jau vairāk nevar – pie teātra.

Sākumā aizgājām uz tūrisma centru, noskaidrojām to, kas jau bija paredzams, ka, atskaitot saglabājušos pils daļu, kurā šobrīd ir rātsnams, un katedrāli, kura arī savulaik ir bijusi daļa no pils, īpaši neko neredzēsim. Un, ka karnevāls šeit arī bija, bet ilga 11 minūtes un jau ir beidzies.

Tā nu pacilātā garastāvoklī devāmies skatīties grandiozās celtnes, bet sanāca iet garām objekam, kurš izsauca manī sajūsmas vilni – antistrūklaka, t.i., tā vietā, lai šautos gaisā ūdens strūklas, vidū bija caurums, pa kuru virpuļojot tecēja laukā ūdens.

Katedrāle patiešām bija ļoti iespaidīga – milzīga un skaista, taču pilsētas laukums jau bija pārvērties par Ziemassvētku tirdziņu, un tas ļoti mulsināja. Apgājām rātsnamu un otrā pusē starp tirdziņa būdiņām atradām paša Kārļa Lielā statuju.

Tā kā sajūta, ka visu redzējām, jau bija radusies, domājām, kā nosist laiku un nolēmām aiziet uz pilsētas vēstures muzeju. Regita guva maz baudas no tā apmeklējuma, bet es gan. Parasti es neeju  uz vēstures muzejiem, jo man ir garlaicīgi, taču šeit es zināju, ko gribu redzēt un atbildes uz saviem jautājumiem arī guvu. Mani ļoti interesēja Šārlemana pils un te es guvu visu man nepieciešamo informāciju par to.

Kad bijām izstaigājuši muzeju, pariņķojām pa vecpilsētu, apskatījām vēl dažas interesantas lietas, piemēram, srtūklaku, kur skulptūrām varēja kustināt visas locītavas, galvas un tās pašas attiecībā pret pārējām skulptūrām.

Līdz stacijai tomēr nebija īpaši tālu, tāpēc drīz vien jau sēdējām vilcienā uz Ķelni.

Pārdomas par Āhenu

Kā jau minēju, Āhenā mani interesēja tikai Šārlemans, vilšanās nebija un ļoti izbaudīju to, ko redzēju, sevišķi katedrāli, jo Rātsnams patiešām izskatījās pēc baroka laikā pārbūvētas Trīras Konstantīna bazilikas. Kopumā Āhena likās ļoti garlaicīga mazpilsēta un, neskatoties uz tās vēsturisko nozīmi, brīvprātīgi vairāk uz to gan jau nebraukšu, interesanta vēsturiskā vecpilsēta ir viss, ko šī pilsēta spēj piedāvāt. Kādreiz te ir bijis kas krietni vairāk, taču otrajā pasaules karā tā tika smagi nopostīta tāpēc tas, kas šobrīd paveras apmeklētāja acīm ir vācu interpretācija par to, kas ir ‘mūsdienīga pilsēta’. Paši Āhenieši pat vairāk, kā par franku karali, lepojas ar savu autobūves vēsturi. Nu lai nu tā būtu.

Patika:

• Antistrūklaka.
• Katedrāle.
• Kārlis Lielais.
• Kaut kas līdzīgs bonsai vienā no vecpilsētas ielām.
• Je suis Charle Magne.

Nepatika:

• Ziemassvētku tirdziņš un milzīgais Muffin man‘s Rātsnama priekšā.

Interesanti:

• Strūklaka ar manipulējamiem elementiem.
• Pilsētas vēsture per se.
• Pirmoreiz dzīvē redzēju pisuārus kabīnēs.

Ķelne

Ķelnē izkāpām no vilciena un līdz ar maskās tērptu pūli devāmies uz izeju no stacijas, bet izejot laukā pavērās fantastisks skats.

Man nebija ne mazākās nojausmas par Ķelnes ģeogrāfiju, zināju, ka dzīvosim centrā un ka katedrāle arī ir centrā. Izejot no stacijas pavērās skats uz katedrāli un tas bija ļoti iespaidīgs. Katedrāle ar grūtībām ietilpa redzes laukā un bija brīnišķīga. Prieks un vilšanās. Uz Ķelni devos, lai redzētu katedrāli. Katedrāle redzēta, var braukt projām.

Aizgājām un sameklējām dzīvokli. Izrādījās, ka ja mums būtu logi uz pretējo pusi, arī no dzīvokļa mēs visdrīzāk redzētu katedrāli. Savukārt mums aiz loga tieši pāri ielai bija Operas nams.

Visai ilgi nācās gaidīt hostu, kad sagaidījām, mums ātri parādīja dzīvokli un aizmuka, paskaidrojot vien, ka šonakt noteikti būs traka dzeršana un orģijas saistībā ar notiekošo karnevālu sezonas atklāšanu. Dzīvoklī bija vaļā logi, tāpēc bija auksti un skaļi. Aiztaisot logus siltāk nekļuva, izrādījās, ka centrālā apkure ir atslēgta. Nu labi, ar to mēs tikām galā un pieslēdzām. Bija nedaudz pāri plkst. sešiem, ēdiens mums bija beidzies, tāpēc nolēmām iet uz pilsētu, apskatīties karnevālu un pie reizes paēst.

Karnevāls īpašu iespaidu neatstāja, kaut gan tautas bija ļoti daudz un visai skaļas. Devāmies meklēt, kur paēst, un tuvākajā apkārtnē, izskatījās, ka nekas sakarīgs nav, tikai āra ēstuves ar frī un desiņām un mistiskas itāļu/ķīniešu picērijas. Pagājuši nedaudz projām no mūsu rajona uzgājām kādu nelielu turku ēstuvīti ar picām un kebabiem un diviem galdiņiem. Omulīgs turks aiz letes tur pat uz vietas mīcīja mīklu un cepa ļoti garšīgas picas un arābēdamlietas. Tā un nobāzējāmies un garšīgi paēdām un izdzērām airanus.

Atnākot mājās joprojām jutos ļoti saguris un nosalis, par kaut ko profilaktiski sastrīdējāmies ar Regitu un es ar visām drēbēm un termoveļu ielīdu zem segām lasīt. Bija kādi pulksten astoņi – vēlākais – deviņi. Pamodos ap septiņiem vai astoņiem no rīta.

Pilsēta izskatījās kā pēc kodolkara, mēra vai kaut kā tik pat postoša. Kājas lipa pie asfalta un bruģa, censties iziet nekāpjot virsū atkritumiem nebija iespējams, tāpēc drīz vien kļuva vienaldzīgi, kas zem kājām. Tur, kur starp mājām pūta vējš, vieglāki atkritumi bija sanesti paprāvās kaudzēs.

Netālu no mūsu mājas vēl vakar uzmanību piesaistīja moderna ēka, kas izskatās joprojām ir tapšanas stadijā, kuras sienās vietām parādās vecas baznīcas sienu fragmenti un pat dažas vitrāžas. Pienākot tuvāk izrādījās, ka tā ir kāda mākslas galerija. Tālāk devāmies līdz 900 gadus vecajam Rātsnamam, Svētā Martina baznīcai bija jābūt ļoti īpašai, bet atstāja ne īpaši milzīgu iespaidu, iespējams, tas tāpēc, ka nebija iespējams to normāli apskatīt.

Pārgājām pāri tiltam, pa ceļam uzmetot aci Kranhäuser. Uz vecpilsētu pavērās skaists skats, bet Reinas tilti atgādināja Rīgas Akmens tiltu un Vanšu tiltu. 

Apmēram pienāca laiks, kad veras vaļā modernās mākslas muzejs. Sākotnēji nebija domas to apmeklēt, taču neredzējām īpaši, ko darīt Ķelnē, tāpēc nolēmām doties uz Ludwig’u.

Kolekcija iepriecināja. Laikmetīgā daļa nebija bezgaumīga, kā tas nereti ir arī ļoti labos muzejos, bija pat daži darbi, kuri uzrunāja.

Cita starpā bija visai daudz Vorhola darbu, Rojs Lihtenšteins, Īvs Kleins, Rotko, Polloks, Kūnings, Ležē, Braks, Matiss, Mondriāns, Maļevičs, Modiljāni, Kandinskis, Klē, Roždestvenskis, Magrits, Dalī, Kirhners, Šagāls, ļoti daudz Pikaso, un visa kā cita interesanta un estētiski baudāma.

Mazliet skumji iedomāties, ka uz šo muzeju varējām arī neaiziet, jo tas nu necik nebija plānots līdz pat šim rītam.

Izgājuši muzeju konstatējām, ka mums joprojām ļoti daudz laika. Pirmā doma bija doties uz vietējo Romiešu/Vāciešu muzeju, bet kad apskatījos, kas ir ekspozīcijā, strauji pārdomāju.

Sākumā bija doma celties katedrāles tornī, taču ieraugot rindu un drūzmu, uzreiz pārdomājām. Izstaigājām katedrāli, kura arī iekšā izrādījās ļoti baudāma, nopirkām atklātnītes un devāmies meklēt, kur papusdienot. Mūsu arābu vieta izrādījās krietni švakāka par vakarvakara, bet paēdām lēti un izdzērām savus pēdējos airanus pirms došanās mājup, kur airana nav. Nu ok, dažkārt kaut kāda parodija parādās veikalos, bet tas nemaz negaršo pēc airana.

Kad nonācām lidostā, līdz reisam bija palicis jau nemaz ne tik daudz laika, kā mēs baidījāmies.

Pārdomas par Ķelni

Ķelnē mani interesēja tikai un vienīgi katedrāle, bet tā bija manā pirms nāves obligāti apskatāmo ēku sarakstā, tāpēc bija iemesls apciemot pilsētu uz Reinas. Jāatzīst, ka manas gaidas atmaksājās ar uzviju. Kādreiz, kad pirmoreiz biju Romā, ar satrauktu sirdi devos skatīt milzīgo Kolizejumu, kad to ieraudzīju emocijas bija ‘oh, ok, check‘ un devos tālāk, ko Kolizejs izrādījās liels un garlaicīgs cirks. Ķelnes katedrāle atstāja ļoti dziļu iespaidu, un ja arī es vēl gribētu atgriezties Ķelnē, tad tikai un vienīgi katedrāles dēļ. Nu tā, Ķelnes katedrāle – check, nākamā – Ronas katedrāle.

Ķelne otrā pasaules kara laikā bija pilnībā nopostīta un bildēs izskatās pēc Varšavas pēc kara. Palika stāvam tikai katedrāle, kura sabiedrotajiem kalpoja, kā orientieris, un vēl dažas celtnes, katedrālē esot trāpījušas 14 bumbas. Visa pilsēta uzcelta no jauna. Pirms tam vēl no romiešiem šis tas bijis palicis, daudz baznīcu un citu smukumu, pēc kara palika tikai katedrāle (pēc 14 bumbu trāpījumiem gan bija stipri papostīta, taču nesabruka un 10 gadu laikā tika atjaunota) un vēl pāris baznīcas… Tā nu visa Ķelne ir uzcelta sākot ar piecdesmitajiem gadiem, kas no vienas puses deva iespēju izpausties un plānot pilsētu par jaunu, no otras puses… neizskatās, ka tas būtu līdzējis, pilsētai ir visai viduslaicisks plānojums…

Pilsēta ir ļoti drūzmaina un ļoti skaļa, bet nav tā drausmīgākā no megapolēm. Mūsu Rīga ir krietni nervozāka.

Centrā dzīvot nebija laba doma, visu diennakti ik pēc divdesmit minūtēm garām brauc mašīnas ar sirēnām, satiksmes troksnis veido praktiski vienmērīgu fona troksni, atskaitot brīžus, kad iet kāds vilciens. Labāk dzīvot nedaudz ārpus centra, naktsmājas lētākas un noteikti atmaksājas sabiedriskā transporta biļetes līdz centram. Ja nepatīk staigāt kājām, protams.

Patika

• Katedrāle.
• Skats uz vecpilsētu no tilta.
• Ludwig muzejs.
• Skats, kas paveras izejot no centrālstacijas.

Nepatika

• Arhitektūra, arī pēdējo gadu desmitu, visai pelēka un garlaicīga, ar nelieliem patīkamiem izņēmumiem.
• Karnevāls un tā sekas.
• Troksnis un sirēnas.

Interesanti

• Uz kādas baznīcas vai klostera drupām tiek celts muzejs, izskatās ļoti interesanti.
• Pirmoreiz dzīvē redzēju tādu sētnieku daudzumu vienuviet. Jāatzīst, ka to pat varētu teikt arī par atkritumiem.