2015. gada 31. decembra pēcpusdienā kontekstreklāmā izpeldēja kaut kādas lidojumu rezervācijas kompānijas mājaslapas ieraksts par Best New Year destinations, kur cita starpā figurēja arī Viļņa. Sazinājāmies ar Ivaru un Annu un devāmies ceļā. Nākamo Jauno gadu sagaidījām Somijā. Bija jau skaidrs, ka brauksim arī šogad kaut kur, sākumā bija doma par Vāciju, pamazām tā transformējās par Karpatu braucienu, tad izrādījās, ka Regitai jābūt darbā 2. janvārī. Tika izskatīti varianti par Poliju un Krieviju, bet vienā brīdī pētot kartes pametu aci uz karodziņiem, kas man salikti Google kartēs – vietas, ko plānoju apmeklēt. Kartes mērogā pavisam blakus Polijai bija Černobiļas atstumtības zona un Slavutiča. Diena gūglēšanas ar legālām un nelegālām iekļūšanas iespējām, daži epasti, priekšapmaksa par iekļūšanu Zonā un variantu vairāk nepalika, sākām plānot ceļojumu tā, lai 30. decembrī būt Černobiļā.
18. novembris Latvijā ir brīvdiena un kad iekrīt vīkendā, brīvdiena tiek pārnesta uz pirmdienu, kas ir baigi labi, ir pietiekoši dienu, lai izbraukt kaut kur nedaudz tālāk. Piektdien atbrauca Anna, lai piedalītos gleznu izstādes atklāšanā, kur karājās arī viņas darbs, bet sestdien, kurā kāreiz iekrita 18. novembris – gada baisākie svētki, kad jebkurā kaut cik nopietnā Latvijas pilsētā atrasties ir absolūti antisanitāri un labai gaumei neveselīgi, tāpēc izmantojām iespēju un devāmies trijatā ar Regitu aizvest Annu pie vecākiem uz Viļaku un pa ceļam arī izbraukt dažas interesējošās vietas.
Devāmies laulību nolūkos uz Portugāli, nodzīvojām dažas dienas Porto, izbraucot vienu dienu uz Aveiro, pēc salaulāšanās un devāmies uz Majorku – Palma, Serra de Tramuntana dabas parks, tai skaitā trīs pilsēteles – Port de Soller, Deia un Valldemossa, no turienes uz salas otru galu – Alcudia, S’illot un vēl kaut kādas bākas/klintis/alas, kas pa ceļam; aizlidojām uz Seviļu, tālāk – La Línea de la Concepción, Gibraltārs, Malaga, Granada, Molina de Segura, Murcija, Cartagena, La Manga, Alikante, Valencija, Peniskola, Barselona – no Barselonas uz mājām.
Pēc nepilnām divām nedēļām precamies Portugālē un lai to izdarītu, bija nepieciešams sarakstīties dzimtsarakstu nodaļā. Par lieciniekiem bija Aija ar Valteru, mēs bijām viņu liecinieki, kad viņi sarakstījās Dundagas parkā, viņi būs arī liecinieki mūsu kāzās. Pēc zagsa nolēmām doties kaut kur paceļot. Tā kā sarakstīšanās bija vienkārša formalitāte, devāmies to darīt pārgājienu drēbēs, un pēc parakstīšanās pa taisno devāmies ceļā.
Māsas vīram tuvojās vārdadiena, tāpēc viņi izteica vēlmi aizmukt no Rīgas uz Latgali, no kurienes piedāvāju doties uz Lietuvu. Ar Regitu sākām likt kopā vietas, kuras gribētos apmeklēt un pamanīju, ka plānojam nolaisties gandrīz līdz Baltkrievijas robežai, kur pāri atrodas pilsēta, kuras nosaukums man ar nez ko zvanīja zvaniņu, tāpēc ierakstīgu gūglē “Grodno without visa” un jā, izrādījās, ka patiešām šis apgabals kopš pagājušā rudens līdz šī gada beigām, ir apmeklējams bez vīzas. Izurbties visiem miljoniem legālās informācijas, ko rakstīja baltkrievi, nebija viegli, taču beigās viss izrādījās gaužām vienkārši, internetā aizpildām formu, samaksājam €11 par caurlaidi un €2 par obligāto apdrošināšanu, nopērkam zaļo karti mašīnai, ņemam līdzi pases un €21 no cilvēka par dienu, ko plānojas pavadīt Baltkrievijā skaidrā naudā, un vualā – braucam pāri robežai. Nolēmām pārbaudīt vai tas tiešām tā strādā un nenožēlojām.
Šoreiz Lisabonā nonācu tāpēc, ka priekšnieks bija nolēmis sarīkot tikšanos un kopīgi divas nedēļas pastrādāt, un tā kā viņš tobrīd pats plānoja doties uz Lisabonu padzīvoties, viņa ideja bija, ka tā ir lieliska doma tikties kaut kur neitrālā teritorijā. Neviens no Rēzeknes biroja gan nedalīja viņa sajūsmu, bet neteiksim, ka viņu īpaši interesēja mūsu domas. Drīz vien pēc tam, kad viņš bija nobriedis, ka tā tam būt būt, mums tika atsūtītas biļetes.
2017. gada Lieldienu laiku nolēmām pavadīt Portugālē, sākumā bija darīšanas Porto diacēzē, kuras atkrita, bija arī variants aizbraukt ciemos pie mūsu portugāļu valodas skolotāja, bet beigās nolēmām iet Camino. Prātīgu reisu nebija, tāpēc, kad bija jāizvēlas, kur pavadīt laiku starp reisiem, izvēlējāmies Parīzi, kur es nekad neesmu bijis un nekad neesmu arī alcis būt, bet priekšstatam būtu jābūt, un Londonu, kur nekad nav bijusi Regita, bet man šī pilsēta ir visai mīļa. Pirmās divas dienas pirms Camino un dienu pēc Camino nodzīvojām Porto.
Stāsts par to, kāpēc tieši tik dīvainā laikā un tik dīvains maršruts pats ir visai dīvains. Viss sākās janvārī, kad mēs devāmies uz Portugāli tieši tajā laikā, kad Regitai bija projekta ietvaros jālido uz Lisabonu un tad uz Azorām, tā nu viņa tā vietā, lai lidotu kopā ar visiem no Latvijas, grupu satika Lisabonā.. kad bija izceļojusies, atgriezās no Azorām caur Lisabonu, izrādījās, ka viņas biļete nav derīga, jo viņa nav lidojusi uz priekšu… Jāpērk biļete, taču tas ir dārgi un lētākais variants, ko atrada tante aiz lodziņa, bija lidojums ar pārsēšanos Frankfurtē un astotajā novembrī atpakaļ uz Frankfurti. Ilgu laiku mēs par to nedomājām, bet rudens sanāca saspringts un atvaļinājumu gribējās un atcerējāmies par Regitas biļeti. Turklāt izrādījās, ka tai pat dienā Frankfurtē ielido Regitas brālis, iespēja satikties pēc vairākiem mēnešiem neredzēšanās.
Pa pāris nedēļām nolēmām, ka brauksim uz Horvātiju, Regita operatīvi saplānoja visu, lidojam caur Stambulu un dzīvojam Bosnijā Hercogovinā dabas parkā.
Mērens satraukums sākās, kad atcerējos, ka aizvēsturiskos laikos, kad es biju Turcijā, tur bija vīzas jāpērk un man nav pases, kur to iespiest. Uzzvanīju Santai un viņa paskaidroja, ka vīzu nav, bet bez pases mani Turcijā neviens iekšā nelaidīs. Elīna daļēji apstiprināja to pašu un arī valsts migrācijas pārvaldes mājaslapā valstu sarakstā, kur var ceļot bez pases Turcija un Bosnija Hercogovina minētas nebija. Ka man nav pases es konstatēju piektdien vakarā, lidojums svētdien, tāpēc kaut ko mainīt jau par vēlu.
Atbraucām uz lidostu noskaņojumā, ka mani kurā katrā brīdī var aizturēt un ar ID tālāk nelaist, ejot caur security man palūdza „atveriet lūdzu somu tur, kur jums ir nazis”. Arī bārda aizdomas galīgi nerada. Paņēma iekāpšanas karti, domāju, ka veiks kādu atzīmi, bet nekas. Tikām cauri.
No 9. līdz 13. maijam darba vizītē dzīvoju Sauthemptonā, tāpat tika apmeklēts New Forest Nacionālais parks, Lindhērsta un Vinčestera.
Pirmais, ko pamani Sauthemptonā ir milzīgais multikulturālisms. Tas, ko es konstatēju, ka Īrija no Anglijas manā uztverē atšķiras ļoti maz un galvenā atšķirība ir tā, ka Īrijā dzīvo īri (un latvieši un poļi – visi balti), bet Anglijā dzīvo visi, izņemot britus – te ir raibi cilvēku salāti. Te poļu valodu var dzirdēt gandrīz tik pat bieži, kā angļu, turklāt ir milzums poļu veikalu. Te ir pat Biedronka’s veikals, bet uzraksti Sklep, Vyno, Vodka ik uz soļa… smieklīgāk ir, kad veikalā, kurš izskatās pēc poļu un uzraksti ir kādās sešās valodās, ieskaitot “laipni lūdzam!”, aiz letes stāv liels indietis ar milzīgu melnu bārdu… tas raksturo etnisko situāciju šeit.