Sagadīšanos virknes rezultātā nonācām lielākajās Ziemeļamerikas kontinenta svinībās par godu Latvijas simtgadei ar Niagāras ūdenskritumu izgaismošanu karoga krāsās. Es ceru, ka Regita uzrakstīs sakarīgāku stāstījumu, šeit gandrīz bezkaislīgs dienasgrāmatas ieraksts.
Čikāda ir pilsēta, kuras nosaukums parādās ļoti daudz kur, bet tai pašā laikā, tā absolūti ne ar ko neasociējās (atskaitot Alu Kaponi un 19. gadsimta pilsētplānojumu, taču bildes acu priekšā nebija). Mēs nodzīvojām Čikāgā ilgāku laiku, kā būtu nepieciešams, lai tā neapniktu un tagad mums ir asociācijas. Bet… galvenā asociācija ir bezpersoniskums.
Šajā ASV apmeklējumā Kanādu apceļot, diemžēl, nebūs iespējas, taču pabāzt degunu un apskatīties vismaz ar ko atšķiras infrastruktūra no ASV bija mūsu svēts pienākums. Lai redzētu, kā atšķiras ceļazīmes, komunikācijas, ielu un trotuāru segumi un citas lietas nav vajadzīgs gads un apceļot visu valsti arī nav vajadzības, ar stundu pilnīgi pietiek. To mēs arī izdarījām.
Pilsēta, kur Henrijs Fords ir Dieva vietā, bet pāri pilsētai slejas masonu templis. Pilsēta, kura no industriālas lielpilsētas kļuva par graustu, bet pārpeldot upi tevi sveicina karogs ar sarkanu kļavas lapu. Pamesti debesskrāpji, ‘Kur šeit atrodas bibliotēka?’, viena no nozīmīgākajām mākslas kolekcijām ASV, graustu lielpilsēta, masonpilsēta, brutālbetonpilsēta, robežpilsēta, amīši, un citas unikālas pieredzes lika uzrakstīt par Detroitu atsevišķi, kaut gan sākumā bija plānots viens kopīgs raksts par Detroitu, Vindzoru, Čikāgu, Nešvilu, Memfisu un Ņūorleānu.
Regita izteicās “Un ko viņiem redzēt Eiropā?” ASV pilsētas, sevišķi tās, kuras pārsvarā celtas deviņpadsmitā gadsimta beigās, eiropietim ir šoks un ārprāts. Stāsts par pilsētām un infrastruktūru.
Par to, ka ASV ir aktīva un kaitinoša komercija; IT atrodas akmens laikmetā; valsti pārvalda cilvēks, kurš varētu kļūt par iemeslu jaunam nelielam pilsoņu karam; katrā pilsētā ir savi nodokļi; transporta sistēma ir viena no nesakārtotākajām ziemeļu pasaulē; sabiedriskais transports ir sliktāks, kā austrumeiropā un efektivitāte un ASV ir nesavienojami jēdzieni.
Nav vajadzīgi 20 gadi un pat divi mēneši, kuri bija mūsu rīcībā, nav vajadzīgi, lai pamanītu dīvainības, kuras ir radījusi amerikāņu kultūra. Ir daudz labu lietu, bet vēl vairāk, vismaz eiropieša acīm, ir dīvainību. Un ir lietas, kuras vienkārši nav aptveramas un šķiet absurdas, sirreālas un parodiskas.
Lai kā nepatiktu Bostona, atgriešanās Bostonā no Ņujorkas ir ļoti patīkama. Rodas sajūta, kā atgriežoties mājās. Viss mierīgi, skaidri, saprotami un galvenais – tik pat kā nav cilvēku…
Man ļoti negribējās uz Ameriku un ļoti gribējās uz Islandi. Regita ļoti gribēja mani uz Ameriku un izmantoja viltību. Piedāvāja man lidot uz Bostonu caur Reikjavīku. Un es pamainīju dienu Islandē pret gadu Amerikā. Neko darīt. Šo dienu es izbaudīju, redzēs kā būs ar nākamo gadu.
Stāsts par vietām un pilsētām, kuras apmeklējām ceļā uz Gdaņsku ar iztrūkstošu atpakaļceļa daļu. Atpakaļceļš sanāca naktī, vienā piegājienā un bez īpašām pieturām. Sausais atlikums: Prūsija nav Polija un noteikti ir tā vērta, lai to apmeklētu..