Pēc nepilnām divām nedēļām precamies Portugālē un lai to izdarītu, bija nepieciešams sarakstīties dzimtsarakstu nodaļā. Par lieciniekiem bija Aija ar Valteru, mēs bijām viņu liecinieki, kad viņi sarakstījās Dundagas parkā, viņi būs arī liecinieki mūsu kāzās. Pēc zagsa nolēmām doties kaut kur paceļot. Tā kā sarakstīšanās bija vienkārša formalitāte, devāmies to darīt pārgājienu drēbēs, un pēc parakstīšanās pa taisno devāmies ceļā.

Latvija

Rēzeknes dzimtsarakstu nodaļa

Ieradāmies uz sarakstīšanos minūte minūtē. Uzreiz no mums visiem četriem savāca dokumentus, centās noskaidrot, kurš no klātesošajiem hipijiem ir līgava, mūs ar Regitu atdalīja no pārējiem un lika doties uz kādu kabinetu bildēties, bet Aijai ar Valteru lika palikt un sēdēt uzgaidāmajā telpā. Pa ceļam uz bildēšanos Regita centās noskaidrot, saskaņā ar ko mums tagad ir jābildējas un kādā likumā tas rakstīts, bet mums atbildēja tikai to, ka tas būs pārsteigums. Mūs ieveda telpā, kur bija tikai soliņš un spogulis gandrīz pa visu sienu, sajutāmies, kā nopratināšanas telpā, ko arī vokalizējām. Pēc minūtēm trim pie mums ienāca fotogrāfe, kura strādā (vismaz strādāja) Rēzeknes panorāmā un periodiski rīko savu bilžu izstādes muzejā. Sākumā viņa bija pārsteigta redzot, kā mēs esam ģērbušies, tad – vēl vairāk, kad sākām lūgties, lai nebildē. Viņa samulsa, bet lūgumu izpildīja, teica, ka tā ir pilsētas dāvana – jaunlaulāto fotogrāfija ar pilsētas domes priekšsēdētāja parakstu. Mēs no šāda goda atteicāmies.

Mūs tomēr palaida atpakaļ pie Aijas ar Valteru, saņēmām komentāru, ka vis kaut kas ir redzēts, bet flip-flopos kāds precoties pirmoreiz. Tā nu mēs sēdējām un skaļi ņirgājāmies par situāciju, kamēr mūs neizsauca dusmīga tante ar tiesneša ķēdi ar ģerboņiem ap kaklu, lika mūs sastāties noteiktā secībā ārpus kabineta durvīm, kas mūs samulsināja, tā mēs arī palikām stāvēt, sačukstoties un cenšoties saprast, kas notiek, tante sadusmojās vēl vairāk, pateica, ka jāiet iekšā. Viņa bija aiz galda ar datoru, kā direktors, kas tagad lamās padotos par pārtērētajiem budžeta līdzekļiem, mēs galda priekšā tādi smieklīgi un neko nesaprotoši flip-flopos un autdora drēbēs.

Tante ātri norunāja vajadzīgo tekstu, mēs parakstījāmies un tante atmaiga un novēlēja mīlestību un saticību, vai ko tik pat jauku. Kopsummā visa ceremonija neaizņēma vairāk par trīs minūtēm, kas mūs ļoti priecēja. Sasēdāmies mašīnā, iedzērām pa malkam vīna un devāmies Lietuvas virzienā.

Malta

Regitas tēvs nupat nopirka māju pie ezera kaut kur dziļos laukos aiz Maltas un paaicināja mūs iebraukt pa ceļam uz Lietuvu, ko mēs arī izdarījām. Bet nolēmām, ka “kāzu” ceļojuma sākums būtu skaisti, ja būtu Maltā, tāpēc formāli piestājām nobildēt Kaunatas pienotavas ēku.

Lapatiškos apskatījām māju, Regita izpeldējās un devāmies uz Pušu.

Puša

Pušā mani interesēja tikai baznīca, bet to es jau sen plānoju apmeklēt, taču nekur nebija pa ceļam un braukt kā uz galapunktu pagaidām nebiju saņēmies.

Pa ceļam iebraucām Baldas ūdensdzirnavās, par kurām zināja Regita un Aija, un es nekad nebiju dzirdējis. Vieta izrādījās ļoti garlaicīga – tipisks viesu nams, iespaidu paspilgtināja tas, ka notika krievu kāzas ar bumsi-bumsi mūziku un dzērušiem ļaudīm. Viss izskatījās banāli plastmasīgs. Manai mammai patiktu, bet es esmu noguris no sterilā skaistuma.

Baznīca patīkami pārsteidza un es ļoti gribētu tikt tajā iekšā, cik noprotu, tur ir ko redzēt. Esmu redzējis dažas interjera fotogrāfijas un Anna Rancāne arī minēja, ka tur esot burvīgi kokgriezumi. Nu, ņemot vērā, ka tas ir pavisam netālu no Lapatiškiem, kur tagad būs sievas vecāku jaunās mājas, pieļauju, ka šāda iespēja radīsies.

Lociki

Tā kā pa taisno braukt uz Lietuvu, kur mums pat īsti nebija ideju, ko mēs darīsim, negribējās, iebraucām bijušajā Daugavpils lidostā un pamaldījāmies pa pamestajām mājām.

Izbaucām arī uz skrejceļa, Aija gribēja izmēģināt vai Regitas mašīna var pacelties gaisā. Necēlās.

Mani vienmēr nedaudz valdzina vietas, kur ir salikums – mežs un betona ceļi. Parasti, kad mežā nonāku uz betona ceļa, zinu, ka sagaida kaut kas interesants.

Un man arī patīk tā postapokaliptiskā sajūta, kas rodas šādās vietās.

Te var redzēt, kā mūsu dzelzsbetona civilizācijas drupas kaut kādu divdesmit gadu laikā pilnībā pārņem daba un tikai atsevišķas betona plāksnes un ķieģeļu drupas liecina par to, ka šeit kaut kad bijis visai ļaudīgi.

No turienes devāmies uz vietu tur pat blakus, kur, kā biju dzirdējis, padomju laikā bija bijusi bērnu nometne. Vienreiz mēs jau mēģinājām tur iebraukt ar Ivaru, bet viņa mašīna bija par zemu. Šoreiz ar Regitas mašīnu mēs tikām iekšā…. un… un nekā… divu angāru drupas. Abi, acīmredzami, tehniska rakstura, paredzēti kā garāžas vai kas tamlīdzīgs, iespējams, ka celtniecība nebija pabeigta. Centrā starp abiem – tukšums.

Iespējams, ka šeit tiešām bija kaut kas, bet tagad viss ir nojaukts un, tā kā veidojas purvs, sarakti meliorācijas grāvji, bet tik un tā sanāca brist flip-flopos pa dubļiem. Ļoti žēl, man uz šo vietu bija lielas cerības.

Lietuva, Aukštaitija

Zarasai

Zarasos piestājām pie tilta, pie kura vienmēr ir gribējies apstāties. Izrādījās, ka šeit ir izstādīti tēlniecības darbi no akmens un citu starpā arī trīs latvieši, no kuriem pāris, kuru labi pazīstu – Matīss Kalniņš un Zane Ēlerte, un Ivo Folkmanis, kuru personīgi nepazīstu, bet vārds ir zināms un pat darbi redzēti.

Pie reizes nedaudz paklīdu tuvāko simts metru rādiusā.

Padomju laiku universālveikals, kurš, šķiet, uzcelts uz kādas muižas mājas vai citas vecas ēkas pamatiem. Staļina laiku kultūras nams, kas kalpo par bibliotēku.

Simpātiskas pagājušā gadsimta sākuma koka mājas. Zarasos būtu jāatgriežas un jāpapēta tuvāk. Turklāt, kā izrādās, ezera pretējā krastā esot darbojošās ūdens dzirnavas.

Tās noteikti gribētos apskatīt.

Salakas

Izrādījās, ka mūsu ceļa mērķis ir Aukštaitijas nacionālais parks. Man gribējās parādīt Aijai ar Valteru Visaginu, bet nolēmām, ka to varam pasēt arī rīt, tāpēc devāmies pa taisno uz parku.

Pa ceļam gan sanāca braukt cauri kādam ciemam, kas jau iebraucot radīja zināmu interesi. Pie iebraukšanas bija maza simpātiska kapeliņa.

Pāri ceļam bija apvidus karte ar apskates objektiem, starp kuriem ieraudzīju arī tatāru kapus, kurus tad mums gribot vai negribot bija jābrauc apskatīt. Sākumā aizbraucām līdz baznīcai.

Tikām tieši uz mises laiku, tāpēc sanāca apskatīt arī no iekšas.

Taču interesantāks bija baznīcas dārzs.

Tajā bija dažādas instalācijas no akmens, koka un metāla.

Vairums no tām bija sakrautas no akmens ripām, kas atgādināja milzīgas noasa ripas vai mazus dzirnakmeņus.

Bet ja šie veidojumi varēja tapt dažādos laikmetos, tad bija arī kaut kas, kas izskatījās ne vairāk, kā dažus gadu desmitus vecs, kaut kāda abstraktā māksla par nesaprotamu tēmu.

Nedaudz pastaigāju arī pa pašu ciemu. Mazas jaukas mājiņas.

Mani ļoti valdzina lietuviešu koka arhitektūra.

Ir tajā kaut kas ļoti romantisks. Un viss sakopts un kārtīgs.

Kapus sanāca pameklēt, pa ceļam gandrīz uzbraucām lielam irbju baram, beigās tomēr atradām paslēpušos mežiņā, līdz tiem pat ceļa nebija, bet lai vai kā, tie bija kārtīgi izpļauti. Nu, vismaz tatāru daļa. Kapi dalījās divās daļās – katoļu un musulmaņu.

Katoļu daļa bija nedaudz vecāka un nepļauta, no vairuma pieminekļu bija maz kas palicis. Tatāru daļa bija jaunāka, apbedījumi pārsvarā divdesmitā gadsimta otrā puse, kaut arī bija arī vecāki, un bija arī viens šī gada un vairāki iepriekšējā gada.

Kopumā nebija tik interesanti kā Četrdesmit tatāru kapos, kur mēs bijām pirms divām nedēļām, taču ja nebūtu bijuši tur, noteikti būtu palicis spēcīgs iespaids. Kopumā – ļoti interesanti.

Ignalina

Pa ceļam uz Ignalinu vēl iebraucām kaut kādās dabas takās, bet nospriedām, ka tās ir visai garlaicīgas, kaut kādās ūdens dzirnavās, bet viņas bija vienādas.

Ignalinā mēs ar Regitu bijām bijuši pirms gada, kad devāmies apskatīt atomelektrostaciju un gribējām redzēt pilsētu, kuras vārdā tā nosaukta.

Toreiz mēs šeit nonācām naktī un neko daudz neredzējām. Izstaigājām galveno laukumu, iepirkāmies Iki un devāmies tālāk. Šoreiz tieši tāpat – atradām galveno laukumu, iepirkāmies Iki.

Regita pamanīja tālumā interesantu modernu baznīcu, aizbraucām apskatīt to, iekšā netikām.

Sajutāmies Ignalinu apskatījuši, tāpēc devāmies tālāk uz Palūši.

Palūšė

Palūše ir maziņš miestiņš ar 83 iedzīvotājiem, vecāko Lietuvā koka baznīcu, bronzas laikmeta apbedījumiem un pagānu svētvietām Lūšu ezera krastā. Palūšei atradu trīs iespējamos tulkojumus “pie lūša”, jo atrodas pie lūša vārdā nosaukta ezera, “lūdzies!” pavēles izteiksmē vai “piedod”… vēl viens tulkojums bija “no tavām lūpām”.. pats es lietuviešu valodu nezinu, tāpēc pametīšu šo interpretāciju lietuviešu rīcībā.

Šai ciemā mēs nākamajā rītā atradām divas bibliotēkas un trīs tūrisma informācijas centrus, suvenīru veikalu un pārtikas veikalu.

Šogad Palūše ir arī Lietuvas mazā kultūras galvaspilsēta.

Palūšē atrodas Aukštaitijas nacionālā parka administrācija un es neņemos minēt cik šeit kopā ir kempingu un dažāda veida laivu nomu, bet daudz.

Un tūristu arī daudz. Pārsvarā leiši, taču bija arī divi apdzērušies latvieši un vācu un amerikāņu izcelsmes un dzīvesvietas lietuvieši.

Pirmais, ko redzējām iebraucot ciemā, bija supotāji un jahtas (līdz kurām gan vēlāk bijām atīrušies ar supiem un izrādījās, ka tās netiek burātas, no trim vienai nebija grotbomja, otrai nebija uzvilktas buras un tikai trešā izskatījās lietojama, bet nelietota), kas lika aizdomāties, ka kaut kur šeit arī varētu apmesties uz nakti.

Devāmies pie baznīcas, tur spēlēja tautas mūziku un dāmas, kuras Valters noraksturoja ar jautājumu “kāpēc viņas visas latviešu tautas tērpos?”, kaut ko dziedāja un iespējams, pat dejoja.

Baznīca nedaudz atgādināja Roņu salas baznīcu, taču kopumā radīja visai jaunas celtnes iespaidu, galvenokārt, tāpēc, ka bija apšūta ar akurātiem, smuki nokrāsotiem dēlīšiem, pienaglotiem ar padomju savienībā ražotām naglām.

Zvanu tornis arī bija ļoti izteiksmīgs, kaut gan varētu piederēt citam laikmetam.

Pie baznīcas pamanījām kempingu, uzzinājām cenas, cenas bija atklāti brutālas.

Pabraucām tālāk un iegājām vēl kādā kempingā, viņiem nebija vietu teltīm (vēlāk izrādījās, ka tur pat kaimiņos ir kempings ar telšu vietām, bet mēs ļoti priecājāmies, ka nepamanījām to uzreiz, viņu piedāvātais variants izrādījās, kaut arī dārgāks, bet krietni interesantāks), taču izrādījās, ka viņiem ir vesela telšu pilsētiņa. Teltis sastieptas kokos kalna pakājē, veidoja tādu kā elfu pilsētiņu. Lejā bija ugunskuru vietas un garš galds. Un tas viss mums četriem.

Pārģērbušies paņēmām supus un izvizinājāmies pa Lūša ezeru, laiks bija patīkams, silts un mierīgs, supi bija gana labi un smuki slīdēja uz priekšu. Aijai ar Valteru tā bija pirmā pieredze un neviens ūdenī tā arī neiekrita.

Pēc supiem desiņas, vīns, rums un sarunas par gejiem un pa teltīm.

Rītā ar Regitu pamodāmies pēc septiņiem, jo mūsu teltij bija noslīdējis pārvalks un uz mums no augšas skatījās begalībā aizejošie priežu stumbri un rīta saulīte.

Sapratām, ka aizmigt vairāk nesanāks, tāpēc devāmies pastaigā.

Izložņājām dažādas dīvainas vietas, atradām, kur bija kompleksa centrs padomju laikā un kā viņš ir pārvietojies.

Atradām arī bronzas laikmeta mājas rekonstrukciju un vietu, kur bijuši bronzas laikmeta apbedījumi.

Uz veikala sienas bija plakāts, kas reklamēja šķēršļu joslu kokos, izklausījās pēc labas idejas, tāpēc iečekojuši un konstatējuši, ka tas tepat Ignalinā, pieņēmām lēmumu šo dienu veltīt fiziskām aktivitātēm.

Atgriezušies lokācijā pazvilnējām hamokos, pamodinājām ceļa biedrus, padzērām tēju un nepagāja ne divas stundas, kad jau bijām izlasījušies.

Devāmies uz Ignalinu, bet mistiskā kārtā aizbraucām uz pretējo pusi, tāpēc pēc kāda laika organiski atgriezāmies Palūšē, kur man radās iespaids, ka pie baznīcas ir kaut kāda kustība. Iespaids bija maldīgs, bet tomēr baznīca bija vaļā un kāreiz notika mises noslēgums, tāpēc sanāca aplūkot baznīcu no iekšpuses. Interesanti, bet man bija interesantāk tas, ka no iekšpuses varēja redzēt, kā tad  patiesībā baznīca bija celta.

Tālāk devāmies uz kalnu, kur atradies upurozols (kaut kāds neliels ozoliņš bija arī tagad) un no kura pavērās skats uz sešiem ezeriem.

Nospriedām, ka Mākoņkalns ir interesantāks un nedaudz vīlušies devāmies tālāk uz Ignalinu ar mērķi izmēģināt savus spēkus šķēršļu joslās.

Žuvėdra – pramogų parkas

Es joprojām īsti nezinu, kā šādi pasākumi saucas, Regita to sauc par Tarzānu.

Ja nemaldos, Siguldā ir līdzīgs parks ar šādu nosaukumu.

Kopumā bija forši un sarežģītie elementi bija ne tik ļoti fiziski smagi, kā neērti.

Acīmredot, problēma bija nepareizā tehnikā.

Brauciens pāri ezeram arī bija visai jautrs.

Pēc pašeksekūcijām papusdienojām un devāmies uz Visaginu.

Nolēmām, ka nakti pavadīsim Rāznā uz Sea Esta‘s klāja.

Ginučiai

Braucām cauri kādam miestam, kur mums pāri ceļam no vienas ūdenstilpnes uz otru stiepa smailītes.

Izskatījās, ka smaiļotāju ir simtiem. Tik daudz gan jau nebija, bet tuvu simtam varētu savākties. Varbūt.

Apstājāmies un apstaigājām notiekošo.

Izrādījās, ka tilts ir pie dzirnavām un vienā pusē ir ezers, otrā – zem krituma – upīte pilna ar ļaudīm ar smailītēm un bez, mazi un veci.

Dzirnavas,  protams, ka jau visur, nestrādāja.

Par mājas apskati gribēja naudu, taču pagājāmies un apskatījāmies ekselentus vietējās arhitektūras paraugus.

Visaginas

Pirmoreiz man ieteica uz Visaginu aizbraukt Ingūna, kad es Širvintos sajūsminājos par postpadomju arhitektūru.

Pēc pusgada to izdevās realizēt.

Mēs bijām šokā no tā, ka kaut kas tāds ir kādos 150 kilometros no mājām.

Šoreiz bija vēl interesantāk.

Toreiz mēs izstaigājām māju pagalmus, šoreiz gājām pa konkrētām vietām.

Mašīnu atstājām pie augstākās pilsētā mājas, kurā gribējām tikt augšā iepriekšējā reizē, taču neveiksmīgi.

Šoreiz mūs ielaida iekšā.

Jumts bija aizslēgts, taču izrādījās, ka var tikt uz balkoniem.

Nu jā, skats smuks – uz elektrostaciju.

Augstceltnei no vienas puses bija masīva pareizticīgo, no otras – netipiska evanģēlistu baznīca.

Uz gājēju celiņa bija zīme, kas aicināja šajā vietā nesmēķēt.

Tā nu mēs gājām, kamēr Regita nenozuda kādas apgrafitotā daudzstāvenes kāpņutelpā.

Devos arī es skatīties. Sākumā ienāc koridorā, kurā ir garš un nedaudz šizofrēnisks teksts un dažādu pazīstamu popārtu reprodukcijas.

Aiz nākamajām durvīm tumsa, saliktas kaut kādas mantas un daudz daudz grāmatu.

Pakāpāmies pa trepēm, grafiti, grāmatplaukti, plakāti, vēl grāmatas, un vēl plakāti un apraksti par to, kur esam iegājuši.

Sajūta, ka esam nonākuši nedaudz citā pasaulē.

Tas bija otrajā vai trešajā stāvā, kad jau kļuvām pietiekoši drosmīgi, lai sāktu raustīt durvis un skatīties, kas ir aiz tām.

Sajūta bija, ka esam ielauzušies kāda privātajā telpā vai sapnī, bet ka tā drīkst, ka no mums sagaida, ka mēs šeit būtu.

Beigu beigās iegājām kādā telpā, kur kubkrēslā kaut kādu komiksu lasīja meitene.

Viņa pati sevi nosauca par viesi un piešķīra mums mazu geju puiku, kurš manierīgi izvadāja mūs pa visiem stāviem un telpām, kur varēja tikt iekšā.

Pastāstīja, kā veidojās, kā strādā. Mākslas rezidence Точка iepriekš atradusies mazākās telpās, šogad domubiedriem pašvaldība piešķīrusi lielāku telpu, jāmaksājot esot tikai komunālie maksājumi.

Dzīvojot no mecenātu saziedotajiem līdzekļiem.

Pārsvarā piedalās dažādās lomu spēlēs, paši taisa maskas un tērpus, taisa un tirgo lampiņas un sapņu ķērājus un citas lietas.

Rīko tējas ceremonijas, spēļu vakarus, tematiskos vakarus un festivālus.

Mums bija no vienas puses paveicās, no otras – tieši otrādi – gandrīz visi esot aizbraukuši uz Igauniju uz lomu spēli, iepriekšējā dienā šeit esot bijis pilns ar cilvēkiem.

Pieļauju, ka nākamajā reizē, kad būsim Visaginā, un man jau rodas sajūta, ka noteikti būsim, šeit noteikti iegriezīsimies.

Un ja kādreiz tiksim pie kādiem mākslas projektiem, tad ar viņiem noteikti varētu mēģināt sadarboties.

Pirms Regita nozuda mistiskajā kāpņutelpā, dzirdējām, ka ielas galā dzīvajā spēlē džezs.

Kad izgājām laukā, jau spēlēja drausmīgu šlāģermūziku.

Izgājām laukumā, kur viss notika.

Mūsu skatam pavērās neliela skatuvīte, trīs muzikanti blonda pusmūža dziedātāja, kura koķetēja ar savu vienīgo klausītāju – dzīves un alkohola sagrautu vīreli, kuram arī veltīja dziesmu par kaut kādu мужичек.

Visā laukumā vairāk cilvēku nebija.

Aizgājām līdz ezeram, tur krišnaīti dziedāja hare Krishna, hare Rama.

Mani ceļa biedri izpeldējās, aizgājām uz galveno laukumu, iepirkām vīnu vakaram.

Novērojām čigānu bara pārvietošanos.

Krēsloja, tāpēc devāmies meklēt mašīnu, lai dotos uz Ignalinas atomelektrostaciju.

Ignalinas atomelektrostacija

Piebraucām pie atomelektrostacijas, mums blakus stāvēja lapsa, ar kuru Valters runājās un centās to pierunāt paskatīties uz viņu un papozēt. Lapsai apnika un tā aizgāja, bet pa to laiku pie mums piebrauca robežsargi, izkāpa meitene, kuru mēs visi nospriedām, ka varētu ņemt līdzi, un prasīja, kas tādi un ko darām, savāca dokumentus, sēdēja mašīnā un meklēja mūs datu bāzēs, atgriezās, palūdza atvērt bagažnieku, no pirmā skata uz mūsu bardaku atplauka “oh, tourists“, novēlāja laimīgu ceļu un aizbrauca. Vēl nedaudz pastāvējām, palūkojāmies uz milzīgo celtni, sakāpām mašīnā un aizbraucām naktī. Visu ceļu līdz Rāznai bija negaiss un zibeņoja vairākas reizes minūtē. Sanāca skaists brauciens.

Pārdomas par Lietuvu un Visaginu

Tas, kam nebiju īpaši pievēsis uzmanību iepriekšējos braucienos, ka, sevišķi, Aukštaitijā, bet vispār jau visā Lietuvā, koka arhitektūra ievērojami atšķiras no tā, kas ir redzams pie mums. Ja mēs braucam uz Ziemeļiem, tad Alūksnē redzam, kā pamazām parādās zviedru arhitektūra, bet kopumā Igaunijā, šķiet, koka arhitektūra ir visai līdzīga, kā pie mums. Lietuvā ir pilnīgi atšķirīga aina. Viņiem ir visai daudz elementu, kas ir raksturīgi, taču vairumu no tiem nekad nevarēs redzēt Latvijā. Interesanti arī, ka viņiem ļoti daudzas ēkas, sākot no astoņpadsmitā gadsimta līdz pat visai svaigām, ir cirstas no resnām koka brusām, tas mūsu guļbaļķu ēku vietā. Kopīgā iezīme gan ir tā, ka vietā un nevietā sasperti plastikāta pakešu logi un tas skumdina, kaut gan ar viņu tradicionāli baltajiem logu rāmjiem tas tik drausmīgi nekrīt acīs. Lietuviešiem arī ļoti patīk verandas. Tās ir teju katrai mājai un ļoti bieži sastopamas arī divstāvīgas. Zinu, ka Latviešiem verandas parādījās divdesmitā gadsimta sākumā, pieļauju, ka te ir tas pats, bet ja mums nereti verandu aktualitāte zuda un jau vēlākā laikā celtajām mājām verandu vietā parādās slēgti priekšnami, leišiem joprojām veranda ir aktuāls elements, kas, manuprāt, ir ļoti jauki.

Vēl viena niance, kas atšķir mūs no lietuviešiem, ir pilskalni. Es tam speciāli nebiju pievērsis uzmanību, kaut gan jāatzīst, ka kaut kad biju par to iedomājies, bet šajā braucienā Regita uzdeva jautājumu, kāpēc viņiem ir tik daudz pilskalnu, bet nav drupu. Atbilde ir gaužām vienkārša. Latvijas un Lietuvas tagadējās zemes bija Livonijā un gandrīz visas līdz šodienai saglabājušās drupas ir bijušās Livojas ordeņa vai bīskapu pilis, tai pašā laikā Lietuvā 13., 14. gadsimtā, kad pie mums noritēja aktīva piļu celtniecība, Lietuvā bija Lietuvas dižkunigaitija, piedevām, lielāko laika daļu – pagāniska. Leiši turpināja celt koka pilis. Mums arī ir ārkārtīgi daudz veco pilskalnu, kuros slējās koka pilis, par ko šodien liecina tikai brūnās zīmes ceļa malās. Lietuviešiem ir arī mūra pilis, taču tās vai nu attiecas uz krietni vēlāku laika periodu un vairāk netiek celtas kā fortifikācijas, vai arī ir restaurētas kunigaišu un ķēniņu pilis, un tādu nemaz nebija tik daudz.

Cita lieta, ko pamanīju Lietuvā, tie gan tikai trīs gadījumi, tāpēc neierindojas sistēmā – svēto atdarinājumi gadās izpildīti ļoti naivā manierē, sajūta, ka kāds ciema vīrs, kam padevās kokgriešana, starp karotēm izgrieza arī pa kādai svētā skulptūrai. Manuprāt, ir ļoti jauki, ka tādas ir saglabājušās, kaut ko līdzīgu var dažkārt redzēt Spānijā un Portugālē, bet, ja nemaldos, nekad pie mums.

Tāpat leišiem ir viena raksturīga tēma Jēzus attēlojumā, ko es nekur citur neesmu redzējis, bet Lietuvā visai daudz, Jēzus tiek attēlots apģērbs vai, dažreiz, kails, sēžam, atbalstījis galvu ar roku un, acīmredzami, noskumis. Bieži vien galva ir neproporcionāli liela, lai izceltu skumjo sejas izteiksmi. Zemāk redzamajā uzrakstā, ja nemaldos, ir aicinājums apstāties un padomāt. Starp citu, uz tur pat uz baznīcas bija uzraksts “Ienāc labs, izej vēl labāks”. Skaisti.

Un tā kā mēs tomēr, neviļus, visu laiku visu salīdzinām ar to, kā ir pie mums, tad acīs krīt sakoptā vide. Kad braucam pa laukiem Latvijā, “sakopts” nav tas vārds, kas nāk galvā, diemžēl, nē. Lietuvā mēs esam līduši visai dziļos laukos un ļoti reti kad ir acīmredzami aizlaistas mājas vai dārzi, lielākoties viss ir ļoti pieklājīgi un jauki. Mēs ilgi meklējām attaisnojumus tajā, ka braucam pa tūristu vietām, ka viņiem varētu tikt pielāgoti sodi par netīru vidi vai visādi citādi aizstāvēt sevi, bet fakts paliek fakts, Lietuvā lauki ir kārtīgi.

Un Lietuvā ir vēl kas, kas nav Latvijā – attīstīts tūrisms un sevišķi – iekšējais tūrisms. Aukštaitijā mēs maz redzējām tūristus ne-lietuviešus, bet lietuviešu bija ļoti daudz. Ja mēs salīdzinām, piemēram, Rāznu, kur pats piestrādāju par tūrisma pakalpojuma sniedzēju, man radās sajūta, ka pa visu šo vasaru Rāznā pa visiem krastiem neredzēju tik daudz tūristu, kā vienā Palūšē vienā dienā. Un tā nebija vienīgā vieta, kur bija tūristi. Ļoti labi attīstīts ūdens tūrisms, ezeri un upes pilni ar kanoe, smailītēm, supiem, airu laivām, kas mazāk priecē – arī motorlaivām, bet visur valda dzīvība. No ekoloģijas viedokļa tas varbūt arī nav labi, bet no otras puses, man kaut kā radās sajūta, ka daba tiek cienīta, visādā gadījumā – tukšas tušonkas bundžas vai šņabja pudeles nekur neredzējām, pat smēķējošu ļaužu bija salīdzinoši nedaudz. Naktī, protams, neizpalika skaļa mūzikas klausīšanās, bet tā beidzās pēc kādiem vienpadsmitiem vakarā. Ja mēs atbraucam vakarā uz Rāznu, te mūzikas klausīšanās vienpadsmitos nebeidzas, bet kļūst skaļāka, jo kopējais grāds prasa bītu.