Māsas vīram tuvojās vārdadiena, tāpēc viņi izteica vēlmi aizmukt no Rīgas uz Latgali, no kurienes piedāvāju doties uz Lietuvu. Ar Regitu sākām likt kopā vietas, kuras gribētos apmeklēt un pamanīju, ka plānojam nolaisties gandrīz līdz Baltkrievijas robežai, kur pāri atrodas pilsēta, kuras nosaukums man ar nez ko zvanīja zvaniņu, tāpēc ierakstīgu gūglē “Grodno without visa” un jā, izrādījās, ka patiešām šis apgabals kopš pagājušā rudens līdz šī gada beigām, ir apmeklējams bez vīzas. Izurbties visiem miljoniem legālās informācijas, ko rakstīja baltkrievi, nebija viegli, taču beigās viss izrādījās gaužām vienkārši, internetā aizpildām formu, samaksājam €11 par caurlaidi un €2 par obligāto apdrošināšanu, nopērkam zaļo karti mašīnai, ņemam līdzi pases un €21 no cilvēka par dienu, ko plānojas pavadīt Baltkrievijā skaidrā naudā, un vualā – braucam pāri robežai. Nolēmām pārbaudīt vai tas tiešām tā strādā un nenožēlojām.

Latvija

Peņa formas kapakmens

Pie pašiem Višķiem atrodas Maskovskas ciems, kur krūmos noslēpušies veci kapi. Tajos atrodas kapa piemineklis, kura forma rada jautājumus. Es, to ieraugot un nezinot priekšvēsturi, gan jau paietu galām, bet citi, kas labāk lasa formas un domāšanā nedaudz samaitātāki, tajā skaidri nolasa vīrieša dzimumlocekli. Informāciju par šo objektu savulaik atradu AtlasObscura, startpautiski atzītais ceļotāju portāls to uzsver kā vienu no trīs objektiem, ko ir vērts apmeklēt Latgalē.

Re ko par to raksta Voldemārs Ivdris “Moskovskajas pareizticigo kapos ir apbedīta laikam nekristīta un nevainiga meitene pēc pirmskristietības tradīcijām ar senslāvu auglibas Dieva Vellosa (Fallosa, Falla) simbolisko atveidojumu kapa piemineklī. Ticējums, ka viņsaulē meitene tiks apaugļota.”

Es nekad neesmu dzirdējis par šādu dievu, senslāvu panteonu es slikti pārvaldu, bet to slikti pārvalda arī senslāvu reliģijas pētnieki. Un arī nesaprotu kāpēc senslāvu dievam jābūt ar latīnisku vārdu. Man tas tomēr vairāk atgādina leģendu. Un… nu, es neticu, ka tas ir banāls, atvainojiet, pimpis. Un… tas ir 19. gadsimts, kādi vēl senslāvu auglības dievi?

Lietuva

Etnokosmoloģijas muzejs

Šeit jau bijām pirms gada, kad braucām skatīties Visaginu un Ignalinu, tāpēc nolēmām, ka Aijai ar Valteru šī visā visumā ļoti dīvainā vieta varētu patikt.

Kad vācu visu iespējamo informāciju par Rēzekni, uzdūros kāda Krievijas iedzīvotāja iespaidiem no Rēzeknes apciemojuma, kur šis tūrists rakta, ka Rēzeknes Zeimuļs etnokosmoloģiskuma ziņā ir pārspējis visus lietuviešus. Jā, ir lietuviešiem kaut kāda apsēstība ar šo, ja nemaldos, pašu izgudroto brendu.

Etniskais lietuviskais + pilnīgs kosmoss. Un lai saprastu etnokosmoloģijas konceptu, noteikti ir jāredz šī vieta. Protams, nav slikta vieta arī Parnidžu kāpā. Ir arī citas vietas izkaisītas pa visu Lietuvu, bet tās nebija TIK ļoti iespaidīgas.

Eiropas ģeogrāfiskais centrs

Lietuvā ir viens no Eiropas ģeogrāfiskajiem centriem, tā kā mūsu ceļš veda garām šai vietai, devāmies skatīties. Netīšām nogriezos uz pretējo pusi un bijām sajūsmā, ka uz ģeogrāfisko centru ved vecs traktoru izdangāts zemes ceļš, kas veda garām vecām sašķiebtām mājiņām un vispār caur ļoti eksotiskam ciematiņam. Realitāte izrādījās sūrāka. Kad attapāmies, ka esam nomaldījušies un izbraucām pareizajā vietā, izrādījās, ka Eiropas centrs atrodas fensīgā golfa laukumā.

Centra vietā atrodas akmens, kurā iekaltas vietas koordinātes un cita starpā arī minēts, ka tas ir Eiropas ģeogrāfiskais centrs. Simts metrus tālāk būdelē, uz kuru devāmies uz tualeti, izrādījās tūrisma centrs, kur mūs piespieda ar rokas spiedienu saņemt sertifikātu, kas apliecina, ka mēs bijām Eiropas centrā. Dodoties atpakaļ uz mašīnu, pamanījām kolonnu ar zvaigžņu vainagu galā.

Eiropas parks

Turpat pāris km Viļņas virzienā izrādījās Eiropas parks, kas ir kaut kas līdzīgs mūsu Pedvālei, bet, laikam, labāk organizēts. Vai tas tiešām tā ir mēs neuzzinājām. Aizbraucām, parunājām ar tanti pie ieejas, 7€ no studenta, prasa studentu apliecības, ne studentiem dārgāk, mēs esam diezgan iekavējuši savu grafiku, kura mums nebija, jo ilgi stāvējām pie ceļa remonta luksoforiem pirms iebraukšanas Lietuvā, šodien paredzēts vēl daudz ko redzēt un ja šis parks tik dārgi mums noēdīs vismaz stundu, stundu pusotru no laika, mēs varam nepaspēt apmeklēt kaut ko patiešām interesantu. Apgriezāmies un devāmies tālāk uz Četrdesmit tatāru ciemu. Izbraucot no Eiropas parka teritorijas uzreiz nokļuvām Viļņā, kaut gan pēc kartes izskatījās, ka līdz Viļņai vēl ir labs gabals braucams un uz tatāriem tiksim pa apvedceļu. Nesanāca.

Keturiasdešimt Totorių

Kaut kad pirms kāda gada Regita man atsūtīja ļoti interesantu rakstu par ciemu pavisam netālu no Viļņas ar nosaukumu, kas tulkojas kā ‘Četrdesmit tatāri‘.

Īsumā ciema vēsture ir sekojoša –  14. gadsimtā Lietuvā valda pagānisms un dižkunigaitis Vitauts. Teitoņi aktīvi apkaro pagānismu un pagānus un cenšas tikt pie jauniem valdījumiem. Kari norisinās jau krietnu laiku un neilga pamiera laikā 1398. gadā Vitauts no Krimas atved lielu grupu tur sagūstīto mongoļu izcelsmes Krimas tatāru, kuri pazīstami, kā labi un uzticami karotāji.

Tatāru karaspēks tiek izmitināts ciemos ne vairāk kā pusdienas marša attālumā no galvaspilsētas – Trāķiem, lai vajadzības gadījumā tie būtu pa rokai. 1410. gada 15. jūlijā teitoņi ar 20 tūkstoš vīriem no vienas puses un leiši, poļi, čehi un krievi ar 30 tūkstošiem, kuru starpā bija arī tatāri, no otras puses tikās kaujā pie Grunvaldes (starp citu, gatavojoties kaujai Vitauts rezidēja Grodnā, mūsu ceļojuma galamērķī), kur vācu spēki tika sakauti.

Tatāriem par izrādīto drosmi kaujā un lojalitāti tika atļauta ticības brīvība un piešķirtas zemes uz dienvidiem no Trāķiem līdz Belostokai uz rietumiem un līdz Minskai uz austrumiem. Tad pat arī radies šis ciems. Viena no leģendām, kas skaidro ciema nosaukuma izcelšanos, stāsta par to, ka tatāriem līdz ar ticības brīvību tika atļauta arī poligāmija. Kādam tatāram, ka šeit dzīvoja, bija četras sievas. Katrai no tām piedzima 10 dēli, kopā 40, no tā arī esot cēlies ciema nosaukums.

Rakstītajos avotos ir minēts, ka pirmā mošeja šeit uzcelta 1558. gad. 1632. gadā šeit esot bijušas 42 tatāru mājas. Šodien ciemā dzīvojot 120 tatāri – trešā daļa no visiem ciema iedzīvotājiem, daži no tiem apgalvo, ka esot to pašu tatāru pēcteči, kuri esot cīnījušies ar Vitautu pret vāciešiem. Apkārtnē esot 4 tatāru kapsētas, no kurām mēs redzējām divas.

Mēs apstājāmies pie kapsētas, kas ir uzreiz iebraucot ciemā un apēdām līdzpaņemto picu, izstaigājām kapsētu un devāmies uz centru. Uzreiz atradām mošeju, kurai apkārt bija veca kapsēta, runā, ka viens no apbedījumiem esot vecākais musulmaņu kaps Eiropā, bet nu tā kā Lietuva, līdzīgi, kā māsa Latvija, nedaudz cieš no mazvērtības kompleksiņiem, visā valstī jūs atradīsiet neiedomājamu skaitu vienīgo un vis vis-lietu Eiropā, pasaulē un universā.

Izbraucām pa ciema galveno ielu. Runā, ka ciematam esot viduslaiku militārās bāzes plānojums. Iespējams, ka tā, taču šodien šajā ciemā kolorīti ir musulmaņu kapi, mošeja un padomju ūdenstornis. Man ir prieks, ka mēs uz šejieni atbraucām, jo es dīvainas vietas kolekcionēju, kā Pēteris I kolekcionēja kroplības, taču, ja jābūt pavisam atklātam, ja es būtu gids, ekskursantus es uz šejieni nevestu – neviens nesaprastu.

Paulavos Respublika

Un arī uz Pavlovas republiku es nevestu tūristus. Vieta ir pazīstama ar to, ka 1767. gadā poļu grāfs Pāvils Ksaverijs Bžostovskis iegādājās savā īpašumā ciematiņu Merkine, kuru pieticīgi nosauca savā vārdā par Pavlovu. 1769. gadā izdeva Statūtu, kurš paredzēja atcelt viņa zemnieku dzimtbūšanu, ļāva zemniekiem atstāt muižu izmaksājot savus parādus vai atrodot kādu savā vietā. Zemnieki tika iedalīti četrās kategorijās trīs no kurām saņēma lielas saimniecības, laika gaitā tiem tika atļauts brīvi lietot apkārtējās zemes, nodarboties ar amatniecību un tirdzniecību. Zemnieki arī varēja ievēlēt savus valdniekus, republikai bija savs parlaments. Pats Bžostovskis kļuva par prezidentu.

Pēc trešās Žečpospoļitas dalīšanas 1795. gadā Bžostovskis nolēma, ka par atbalstu dumpiniekiem var dabūt pa nagiem, viņš pārdeva Pavlovu ar nosacījumu, ka jaunais īpašnieks saglabās zemnieku tiesības. Ar to arī beidzās Pavlovas republikas īsā, bet, kā jau Lietuvā pieņemts, unikālā, vēsture.

Mums Pavlovas republikā patika. Aija ar Valteru kā gulēja iebraucot stāvvietā, tā palika gulēt, tikai atvērās pakaļējās durvis ielaižot gaisu. Mēs ar Regitu devāmies apgaitā. Saglabājušās četru ēku drupas, kuras ir sakoptas. Sakoptas drupas – Latvijā pagaidām par tādu var tikai sapņot. Drupām apkārt nopļauta zālīte, ierīkoti gājēju celiņi. Skaisti. Ilgāk par 15 minūtēm šeit darīt nav ko, ja vien nebrauc piknikā. Man bija interesanti, jo kungu mājai bija bijušas kolonnas un es beidzot redzēju, kas lācītim vēderā, t.i., kā tika mūrētas kolonnas. Citādi, nez, speciāli kādam braukt uz šejieni neredzu īpašu jēgu, ja vien nevizinās apkārt. Bet apkārt šeit ir interesanti.

Turgeliai

Divos kilometros no Paulovas republikas ir pilsētele Turgeliai, latviešu valodā tā laikam varētu saukties Turgeļi, pie tā arī paliksim. Ar ko tad šī pilsētele piesaistīja mūsu – pieredzējušo ceļotāju, uzmanību? Pirmkārt – baznīca. Baltijas baroks tā labākajās tradīcijās, bet fasāde apmesta ar drupinātiem oļiem.

Rezultāts graujoši pievilcīgs. Iekšā tikt nesanāca, bet pieļauju, ka neko ļoti interesantu mēs tur neredzētu. Pieļauju, ka interjerā neapmestas sarkano ķieģeļu kolonnas, kas pats par sevi ir ļoti skaisti, un kādi trīs poļu altāri, kas jau varētu būt visai garlaicīgi un pierasti.

Bez baznīcas Turgeļos piesaistīja uzmanību viena īpatnība – visi uzraksti bija dublēti poļu valodā, bet vietā lietuviešu valoda vispār netika izmantota. Turgeļi ir poļu ciems. Kad mēs pagājušā gada martā ciemojāmies pie Regitas tēta paziņas Karmelavā, viņš stāstīja par to, ka uz Dienvidiem no Viļņas dzīvojot ļoti daudz poļu un attiecības esot visai saspringtas. Jāatzīst, ka poļu ciemu apkārtnē tiešām ir daudz. Par attiecībām neko nevaru teikt, lai redzētu, kā cilvēki sadzīvo, pamanītu saspīlējumu attiecībās, jāpadzīvo tai vietā kādu laiku, kura mums nav. No otras puses, Rēzeknē es dzīvoju jau daudzus gadus, bet slavināto saspīlējumu starp latviešiem un krieviem es tā arī neesmu pamanījis.

Bez poļiem un baznīcas Turgeļos ir arī ļoti impozanti kapi, kas izpletušies pa kalna nogāzi un kalna vidū slejas ļoti izteiksmīga klasicisma stilā būvēta kapliča.

Lietuvas apendicīts un Dieveniskes

Lūk šī bija ļoti interesanta pieredze, ko jebkuram ceļotājam ieteiktu. Ja tu esi parasts, tūrists, pieļauju, ka var nebraukt, nekā interesanta šeit nav. Ja romantiķis – o, jā. Paši lietuvieši šo izvirzījumu Baltkrievijas teritorijā dēvē par apendicītu un apmēram tā tas arī izskatās.

Nevienā avotā man neizdevās atrast, kā un kāpēc šai vietā kartē Lietuvai ir piezīmēts šis piedēklis, jo ne vēsturiski, nedz kā citādi to izskaidrot nesanāk. No 1920. līdz 1939. gadam šī teritorija atradās Polijas valdījumos, 1939. gada septembrī to pievienoja Baltkrievijai, bet jau 1940. gadā tā nonāca Lietuvas PSR sastāvā.

Oficiālais arguments – te pārsvarā dzīvoja lietuvieši. Ir zināms, ka 1897. gadā 75% no iedzīvotājiem bija ebreji, tāpēc nez, nez. Pastāv skaista leģenda, kura laikmetam raksturīgajā manierē skaidro apendicīta izcelsmi ar to, ka tad kad tika zīmētas republiku robežas, uz kartes stāvējusi Staļina pīpe. Neviens neesot uzdrošinājies to kustināt, tāpēc pīpe esot vienkārši apvilkta un izveidojies neviennozīmīgs apendicīts.

Jāatzīst, ka vieta, kā jau augstāk minēju par lietuviešiem, absolūti unikāla. Pirmkārt – pēc sajūtām. Iebraucot šai ragā, kas ir mežu ieskauts un pašu klāj meži un nekādi citāgi ģeogrāfiski, atskaitot līniju kartē, tas neiezīmējas, pirmā sajūta ir, ka atrodies pie jūras. Un to teica visi mūsu nelielās ekspedīcijas dalībnieki – ir sajūta, ka ja pagriezties pa labi vai pa kreisi un brītiņu pabraukt, nonāksim pie jūras, kā kuršu kāpā. Tas ir jūtams gaisā, bet sajūta ir pilnīgs apmāns.

Unikālā lieta šeit ir apbūve. Mēs bijām lasījuši par to, ka daži ciemi šeit esot saglabājuši viduslaiku plānojumu, tad nu speciāli izbraucām vienam tādam cauri. Neko tādu nekad mūžā es redzējis nebiju un tas bija ārkārtīgi dīvaini.

Iet centrālā iela un viena pie otras izkārtojušās mājas un aiz mājām prom no ceļa vēl māju rinda, un vēl. Nobildēt to ar telefoniem nebija iespējams, bet nekas nopietnāks mums līdzi nebija. Starp mājām ir burtiski daži metri. Pie tam, laukā bija visai daudz tautas un vairums – jauni cilvēki.

Mēs tā kautrīgi izbraucām cauri, apgriezāmies un ziņkārīgu skatienu pavadīti izbraucām cauri otrreiz. Neko tādu neviens no mums nekad redzējis nebija.

Pati Dieveniske, kas ir šī apriņķa centrs, mums bija interesanta, galvenokārt, ar unikālo baznīcu un padomju laika un deviņdesmito gadu apbūvi, arī, jāatzīst, visai unikālo.

Baznīcas vietā bildēs parasti parādās vārti ar zvanu torni, kas ir visai interesanta būve, taču pati baznīca arī pelna īpašu uzmanību. Kad mēs tur aizbraucām, baznīcā tikko bija notikušas kāzas, tāpēc izdevās tikt iekšā. No ārpuses tā ir dzelteni krāsota viena torņa klasicisma stilā celta koka ēka ar ļoti impozantu, šķiet, Jēzus statuju.

Priekšā galvenajam portālam ir stiklota veranda labākajās Krievijas impērijas divdesmitā gadsimta sākuma tradīcijās.

Pati baznīca gan esot celta 1783. gadā, taču esmu pārliecināts, ka veranda ir piebūvēta krietni vēlāk. Iekšā lakota koka apdare – Regita teica, ka viņai tas liekoties baltkrieviski, man šajā jautājumā viedokļa nav, bet ir skaisti un tā diezgan atmosfēriski.

Man interjers, nez kāpēc, nedaudz atgādināja Ņukšu baznīcu.

No Dieveniskes šķērsojām Gauju un devāmies uz Norvilišķu pili.

Pa ceļam gan braucām cauri ļoti interesantiem ciemiem, no kuriem mūs sevišķi ieintriģēja vieta ar nosaukumu Milkūnai.

Norvilišķi bija vilšanās, jo gaidītā cietokšņa vietā es ieraudzīju Disnejlendas cienīgu pils sienu ar diviem smukiem torņiem, kas kalpoja par restorānu un atgādināja Valmiermuižu.

Toties šeit bija ļoti interesanta pareizticīgo baznīca ar kapsētu, aiz kuras sākās Baltkrievija.

Jāatzīst, ka rakstot šo tekstu es kļūdījos, baznīca bija katoļu un ar ļoti garu un interesantu vēsturi, bet nu, pamanīta kļūda ir puskļūda.

Ēkas arhitektūra ir ārkārtīgi dīvaina un mulsinoša un tās vietā agrāk ir stāvējusi arī pareizticīgo baznīca, kuras aprises ieguvusi arī 1929. gadā uzceltā pašreizējā katoļu baznīca.

Atpakaļceļā izbraucot no apendicīta mūs apturēja Lietuvas robežsargi un pajautāja, vai nevedam neko aizliegtu.

Lai arī zināju, ka ar robežsargiem jokot nedrīkst, es tomēr atjokoju, bet bet puiši bija jauni un vēl ne līdz galam birokrātijas samaitāti, tāpēc nekādas sāpīgas sekas šim jokam nesekoja un mēs turpinājām ceļu Druskinikai virzienā.

Grūtas parks

Pa laikam mēs bijām jau sen nokavējuši visu pasaulē un mums vajadzēja pa taisno doties uz Baltkrieviju, taču es nevarēju palaist garām parku, kur no visas Lietuvas un ne tikai, ir savestas padomju laika statujas un pieminekļi.

Es biju bijis Maskavā līdzīgā parkā un gribēju redzēt, ko tad ir savākuši leiši.

Jāatzīst, ka vienlaicīgi bija gan vilšanās, gan ļoti patīkams pārsteigums.

Grūtas parkā nebija pat desmitā daļa no tā, ko no tā sagaidīju – pieminekļi bija, pārsvarā, tipiski un to bija maz. Bija daži izcili eksemplāri, bet tas vairāk bija izņēmums, kā sistēma.

Taču bija viena lieta, kas šo parku padarīja unikālu – zoodārzs.

Man ļoti nepatik Karostas cietumā, kura ierīkotāji no visiem spēkiem centās radīt draudīgu un autentisku gaisotni, taču beigās tas viss smagi oda pēc plastmasas un diletantisma.

Šeit ir iets pilnīgi citu ceļu.

Man radās, iespaids (kurš gan neapstiprinājās sākot cilāt internetā atrodamo informāciju), ka šeit bija zoodārzs, kuram nebija pietiekošas sabiedrības uzmanības, tas nīkuļoja, kamēr kādam neienāca prātā piesaistīt apmeklētājus nedaudz negatīvā veidā – atstiepjot un uzstādot kādu ļeņinekli.

Tas nostrādāja, apmeklētājiem radās interese un tā nu sākās aktīva PSRS kultūras un ne pārāk pieminekļu stiepšana un uzstādīšana. Zoodārzs piedzīvoja uzplaukumu, bet tas prasīja savu cenu un mārketinga materiālos ja dzīvnieciņi arī bija minēti, tad tikai vienā, divās frāzēs, garāmejot.

Tomēr izskatās, ka man nebija taisnība un parks patiešām tika iekārtots kā padomju laikiem un deportācijām veltīts frīkšovs, kur klāt tika piepīts mini zoodārzs.

Jāatzīst, ka lai arī es neeju uz zoo un visai vēsi izturos pret visādiem kaķīšiem un kāmīšiem, zoodārza daļa man patika daudz vairāk par visiem ļeninekļiem un staļinekļiem (paturpināsim šo vingrinājumu – marksinekļi, engelsnekļi, dzeržinekļi un citi raininekļi).

Kopumā palika ļoti labs iespaids un kļuva par vienu no ceļojuma hailaitiem. Tāda negatīvā pozitīvisma bumba. Vai pozitīvā negatīvisma?

Druskininkai

Druskininkiem tikai izbraucām cauri, lai konstatētu, ka tas ir tāds savdabīgs Jūrmalas, Pērnavas un Karlovy Vary sakausējums, kaut gan pēdējās divas ir smukākas. Laika mums īpaši nebija, īpaša entuziasma apskatīt šo pilsētu arī, tāpēc devāmies vien tālāk uz Baltkrievijas robežšķērsošanas punktu, kur plānojām pavadīt stundas un, iespējams, griezties atpakaļ, ja kaut kas noiet greizi.

Baltkrievija

Uz Baltkrievija robežas viss gāja pārsteidzoši raiti. Robežsargi bija maksimāli korekti un nekasīgi, neviens necentās izspiest kukuli. Negatīva pieredze agrāk man ir bijusi uz dažādām robežām, bet sevišķi – uz Krievijas, tāpēc šodien, kad ceļojot pa Eiropu, robežas šķiet atavisms, katra robežšķērsošana liekas, kā ļauns piedzīvojums. Tāpat es jūtos arī lidostās, kad ir security check. Šeit viss noritēja raiti un, lai arī laiku neuzņēmām, nedomāju, ka uz robežas pavadījām vairāk par stundu, kas, ņemot vērā visas papīru rakstīšanas’n’stuff, ir visai labi.

Līdz Grodno bija vēl jānobrauc kādi divdesmit vai trīsdesmit kilometri. Pirmais, ko izdarījām iebraucot Baltkrievijā, iebraucām pirmajā degvielas uzpildes stacijā, lai uzpildītu gāzi un benzīnu. Te saskārāmies ar vietējai kultūrai raksturīgu fenomenu, kas Eiropā jau sen tiktu uzskatīts par atavismu – par benzīnu sākumā jāmaksā, tad jāpildās. Ja grib pilnu bāku, jāsamaksā par lielāku daudzumu degvielas, kā var ietilpt bākā, jāuzpildās, pārmaksāto pārskaita atpakaļ uz kontu, ja maksā ar karti, vai izsniedz kasē skaidrā naudā, ja norēķinās skaidrā naudā. Otra interesantā lieta arī bija pirmā un, šķiet, arī pēdējā saskaršanās ar mentalitāti, kuru baudīt es plānoju visa Baltkrievijas apmeklējuma laikā. Mēs apstājāmies pie gāzes uzpildes iekārtas un ievietojām pumpi, mūsu virzienā devās sieviete kliegdama “kāpēc motora pārsegs nav vaļā”. Latvijā to nepieprasa, bet šeit iebraucot gāzes uzpildes stacijā visiem pasažieriem ir jāatstāj mašīna, ir jāatver bagāžas nodalījuma vāks un motora pārsegs, un baltkrieviem arī jāuzrāda gāzes iekārtas uzstādīšanu apliecinoši dokumenti.

Grodno

Mēs bijām noīrējuši dzīvokli AirBNB, taču kontakts ar hostu neizveidojās un beigās dzīvoklī mēs netikām. Atradām booking.com kādu hosteli, uz kuru tad arī devāmies. Dabūjām divas istabiņas ar uz abām kopīgu vannasistabu ar tualeti, maziem jaukiem tarakāniem  un lieliem, bet ne mazāk jaukiem zirnekļiem. Mazais jaukais tarakāns vēl vakarā skraidīja apkārt, bet no rīta gulēja augšpēdu un vairāk nekustējās.

Iekārtojušies hostelī centāmies izlemt, ko darīt tālāk. Bija pulksten vienpadsmit. Visi bija saguruši, dažiem bija pavisam sabojājies garastāvoklis. Es plānoju iet gulēt, taču tauta nobalsoja par iešanu ielās. Devāmies ēst.

Restorāns bija pēc kāda kilometra, bet kad nonācām tur, noskaidrojās, ka tur kāzas, paēst nesanāks, un ēdienkarte sastāv no precīzi trim ēdieniem, kaut arī ārkārtīgi lētiem. Atgriezāmies hostelī, paņēmām mašīnu un aizbraucām uz centru.

Atstājām mašīnu pie Ļeņina laukuma (protams, ar visu pieminekli). Žilibēra laukumā bija miljons tautas, devāmies skatīties, kas tad tur notiek, pēc kāda laika noskaidrojās, ka notikt plāno kāds ugunšovs. Mums tas nešķita īpaši ievērības cienīgi, tāpēc mēs devāmies tālāk un izmetām līkumu sākumā līdz Pokrovskas katedrālei, pēc tam atgriezāmies Ļeņina laukumā un izgājām uz Savetskas ielas. Nedaudz pagājušies atgriezāmies pie mašīnas, lai dotos gulēt un atgrieztos no rīta.

No rīta aizbraucām un atstājām mašīnu pie sinagogas, kuru gan atpazinām tikai, kad atgriezāmies pie mašīnas, lai dotos projām. Aizgājām vispirms uz veco pili, izstaigājām to, šķiet, ka no Vitauta celtās daļas nekas vairāk nav palicis.

Aplūkojām blakus kalnā esošo vienu no vecākajām pareizticīgo baznīcām pasaulē. Jaunā pils bija iespaidīga neoklasicisma celtne ar milzīgu Baltkrievijas PSR ģerboni un zvaigzni torņa galā.

Viena no ēkām, ko es gribēju apstaigāt, bija teātris. Ēkas arhitektūra ir pilnīga fantasmagorija. Tuvumā tas izrādījās ne mazāk dīvains. Ēka ir celta 1984. gadā, kaut gan personīgi man atgādina trako kosmisko deviņdesmito gadu arhitektūru. Visai impozanta ēka, un ja pavisam godīgi, viena no ļoti nedaudzām patiešām interesantām ēkām šai arhitektūras stilu vinegreta pilsētā.

Savetskas laukumā savas tirdzniecības vietas iekārtoja skolas lietu tirgotāji. Iegājām katedrālē, jo gribēju dzirdēt katoļu misi baltkrievu valodā, taču sanāca vilties, mise bija poļu valodā, un vispār viss bija poļu valodā.

Un ja gūgles kartēs meklē šo katedrāli, tās nosaukums un info arī rādās poļu valodā. Bet par poļu valodu vēlāk.

Pagājāmies pa Savetskas ielu, sagaidījām, kad atveras pirmā vieta, kur var paēst brokastis, arī paēdām brokastis, atkal aizgājām līdz Ļeņina laukumam, es gribēju nobildēt atkritumu šķirošanas urnas, tāpēc aizgājām uz Žilibēra parku, kurš beidzot bija tukšs un pat jau sakopts.

Jāatzīsts, ka ļoti pievilcīgs parks ar interesantām, kaut arī dažkārt pārlieku salkani romantiskām instalācijām.

No turienes pamazām devāmies atpakaļ. Izgājām cauri krāmu tirdziņam.

Es vēl iegāju grāmatveikalā, vīlos un devāmies projām no centra.

Es gribēju apskatīt guļamrajonus un kādus laukus. Izbraucām cauri jaunajam daudzstāveņu rajonam Juzniy – 4, pārsteidzoši, es sapratu par ko runā Ļebedevs un Varlamovs, kad raksta par jaunajiem elles mikrorajoniem Maskavā un Pēterburgā.

Ir jābūt ļoti specifiskai domāšanai vai ļoti izmisušam, lai varētu gribēties tādā dzīvot.

Vienīgi pārsteidza mazais privāto auto skaits. Un…. Baltkrievija – vienā ielas pusē divpadsmitstāvu mājas, otrā pusē cik vien skatiens sniedzas – rudzu lauks.

Baltkrievijas lauki

Viens no mūsu mērķiem bija apskatīties, kā dzīvo cilvēki, tāpēc navigatorā likām randomus ciematus un braucām skatīties, kamēr nesapratām sistēmu – kopīgo visiem ciemiem. Un jāatzīst, ka sādžas Baltkrievijā visai pamatīgi atšķiras no mums ierastajām. Pirmkārt mājas ir visai tuvu viena otrai, līdzīgi, kā tas bija augstāk aprakstītajā Lietuvas apendicītā. Taču risinātas ir pilnīgi atšķirīgi. Šeit mājas stiepjas garās desās. Šķiet, ka ceļam tuvākā daļa ir dzīvojamā māja, tālāk stiepjas saimniecības ēkas un pašā galā kūtis, kad tādas ir. Un viss zem viena gara jumta. Piedevām, tas neatkarīgi no laika, kad māja ir celta.

Redzējām gan cara laika koka mājas, gan arī septiņdesmito gadu silikātķieģeļu, gan visai modernas pēdējos gadu desmitos celtas mājas, un visas pēc šīs pašas shēmas. Privātums šeit  izskatās mazsvarīgs, par viensētām vispār nav ko runāt. Visur valda komūnas gars.

Baznīcas vairāk redzējām katoļu, kā pareizticīgo.

Krustojumos gadījās krusti vai pieminekļi, tajos prevalēja poļu valoda.

Ceļi… bija sajūta, ka robeža starp Lietuvu un Baltkrieviju neeksistē. Kad braucām pa Lietuvas dienvidiem, praktiski visu laiku braucām pa asfaltētiem ceļiem, kur divvirzienu ceļš ir noasfaltēts tādā platumā, ka tas varētu būt pašaurs vienvirziena ceļš. Katrreiz, kad pretī brauc mašīna, abām mašīnām ir jānobrauc uz apmales. Šeit, šajā Baltkrievijas daļā arī bija tādi pat dīvaini šauri asfaltēti celiņi. Vienīgi šoferu kultūra nedaudz vairāk atšķīrās. Dārgākas mašīnas necentās līst nost uz apmales. Kaut gan patiesības labā jāsaka, ka šādi gadījās arī Lietuvā, bet šeit vairāk (laikam… es gan droši nevaru teikt, jo pa Baltkrieviju pie stūres brauca Valters un Lietuvā es).

Nu jā, un uz Augustovas parku, uz kuru tad attiecās šī mūsu iebraukšanas atļauja Baltkrievijā, mēs tā arī neaizbraucām.

Polija

Nolēmām atpakaļ braukt caur Poliju, bet tas, šķiet, tāpēc, ka Aija ar Valteru gribēja vairumā sapirkt lētus poļu produktus. Uz robežas sanāca gaidīt visai ilgi un kad tikām cauri Baltkrieviem, poļi čakarēja par to, ka Valters veda vairāk cigarešu, kā atļauts. Mūs gandrīz sodīja par kontrabandu, izglāba tas, ka Regita tekoši runāja poļu valodā. Beigās mūs palaida ar visu kontrabandu, bet nu kopā uz robežas zaudējām stundas trīs. Devāmies uz Belostoku.

Białystok

Mums, kas pārdzīvojuši deviņdesmitos gadus, Belostoka un Viļņa ir pilsētas, kuras mums saistās tikai un vienīgi ar tirgu, lētiem un krāsainiem apģērbiem un strīpainām tirgus somām. Pirms pusotra gada Jaungada naktī man bija atklājums, ka Viļņa ir ārkārtīgi skaista pilsēta, kura noteikti ir pelnījusi krietni vairāk, kā banālu “tirgus pilsētas” statusu.

Vairāk par to – tā ir daudz interesantāka gan vēsturiskā, gan arhitektūras ziņā, par Rīgu.

Nedaudz noslīdēju no tēmas. Tātad… Belostoka, kuru mēs pazīstam, kā tirgu, astoņpadsmitajā gadsimtā bija pazīstama, kā poļu Versaļa. Un… elementi, kas Belostoku darīja par Versaļu, joprojām ir saglabājušies.

Kad mēs izkāpām no mašīnas, es sapratu, ka esmu bijis Belostokā pirms desmit gadiem pa ceļam uz Itāliju. Tolaik, loģiski, es feisbukā nečekojos, tāpēc biju bijis daudzās vietās, par kurām šobrīd man pat nojausmas nav.

Un atmiņa nav mana stiprā puse. Belostoku atpazinu pēc katedrāles.

Īsti nezinājām, ko šeit redzēt, gūglēt, kā parasti, negribējās, tāpēc, kad noparkojāmies, vienojāmies, ka tiekamies pēc nepilnas stundas un mēs ar Regitu devāmies skatīties katedrāli. Pa ceļam pamanīju parku, kurš aizdomīgi izskatījās pēc muižas parka, un gājām iekšā.

Un izgājām parkā, kas atgādināja Vīnes Belvēderi. Nedaudz apstaigājām parku, apgājām apkārt pilij. Tur gan mūsu rīsērčs beidzās, jo Regitai sagribejās zupiņu. Nedaudz atkāpjoties no stāsta, jāsaka, ka kad Regitai ceļojumos sagribas zupiņu, ir divi varianti, vai nu šai vietā piedzīvojumi beidzas, vai arī tikai te viņi ir gatavi sākties.

Un zupiņu Regita agrāk vai vēlāk sagrib katrā ceļojumā. Jāatzīst, ka šajā gadījumā es pat nebiju īpaši pret, jo arī pats biju nedaudz saguris un kopējais noskaņojums arī nebija īpaši pozitīvs.

Pēc pusdienām katedrālē ieiet laiks vairāk nepalika, tāpēc atgriezāmies pie mašīnas, lai dotos atpakaļ mājup.

Pa ceļam vēl redzējām visai interesantas arhitektūras baznīcu, bet tā arī šoreiz bija visa mūsu Belostoka, gan jau brauksim atkal.

Pārdomas un novērojumi par Baltkrieviju

Baltkrievija bija pārsteigums, es braucu ar mērķi pieredzēt sen aizmirsto postpadomju telpas garšu, nu, kā Maskavā, kad uz ielas tantes kliedz par to, ka ej pārāk lēni vai pārāk ātri, metro kliedz un grūstās visi, jo ne tur stāvi, pārāk lēni stāvi vai pārāk blisinies apkārt, veikalā pārdevējas kliedz par to, ka pārāk ilgi nevari izdomāt, ko gribi vai ka vispār atpēries, kad viņa, cilvēks, grīdu mazgā. Pie mums tas viss ir tik ļoti reducējies, ka vairāk pat nav jūtams. Agrāk katrreiz atgriežoties no ārzemēm gribēju lekt atpakaļ lidmašīnā pēc pirmās saskarsmes ar autobusa šoferi vai biļešu pārdevēju. Tagad, vai nu es mazāk kontaktējos ar cilvēkiem tepat Latvijā, vai esmu uzaudzējis biezāku ādu, vai arī kaut kas ir mainījies. Jebkurā gadījumā, es braucu uz Baltkrieviju ar mērķi izbaudīt padomju cilvēka attieksmi pret otru padomju cilvēku… nu vai pret ineliģentu vai pret ārzemnieku. Un sanāca vilties. Vēsturiski šis apgabals, lai arī sākotnēji rutēniešu jeb krievu, tomēr ļoti drīz nonāca leišu rokās, pēc tam poļu, pēc tam ping pongs.

Vēsturiski šis apgabals ir pārāk katolicisks, pārāk rietumniecisks un cilvēki, kas to apdzīvo, labāk iederētos Eiropā, kā NVS valstu blokā. Draugi, kuri ir ceļojuši pa Baltkrieviju arī apstiprina, ka tādus īstos padomiskos baltkrievus jāmeklē uz austrumiem no Minskas, rietumos tos ir pārāk skārusi rietumu sabiedrības bendējošā dvaša. Man bija divas saskaršanās ar attieksmi, kuru sagaidīju – benzīnuzpildes stacijā, kur tante sāka brēkt, kāpēc motora pārsegs nav vaļā, un puisis kafejnīcā, kurš pameta ēdienkartes neko nesakot, radās sajūta, ka viņš nav īpaši priecīgs mūs redzēt.

Tātad, temperaments un komunikācijas prasmes rietumnieciskas. Kas attiecas uz valodu – visi runā krievu valodā. Rodas priekšstats, ka baltkrievi vēl nedaudz cenšas saglabāt Baltkrievu valodu, bet tā sajūta ir tāda, ka inerese pret baltkrievu valodu ir vairāk tāda silti novērojoši vērtējoša, kā entomologam pret mīļāko tarakānu.

Vismaz šeit baltkrievu valodā neviens nerunā un arī netaisās, ceļa malās ir sociālie plakāti, kas uzdod retorisku jautājumu “kādā valodā runās tavi bērni”, bet atbilde taču tāpat ir skaidra.

Wikipēdija stāsta, ka 1999. gadā 37% baltkrievu teica, ka mājās runā baltkrievu valodā, 2009. gada pētījumā izrādījās, ka 72% baltkrievu mājās runā krievu valodā, baltkrievvu valodā runājot 12%. 30% prot lasīt un rakstīt baltkrievu valodā. Manuprāt – jautājumi šeit lieki, kaut kurā brīdī baltkrievu valoda, līdzīgi, kā tas notiek ar latgaliešu – kļūs pārsvarā par nacionālistu instrumentu un pēc kadām divām paaudzēm mēs to varēsim studēt no rakstītajiem avotiem un ierakstīt pēdējo valodas nesēju dziedātās tautasdziesmas vai stāstītās anekdotes.

Bez krievu valodas visai daudz var dzirdēt un lasīt poļu valodu, bet tas jau visai saprotams, ja pašķirstām vēstures lappuses. Poļi šeit ir ienesuši ļoti lielu daļu savas kultūras, 55% no Grodno iedzīvotājiem ir katoļi un paši poļi ir 21% no reģiona iedzīvotājiem. Visai daudz.

Viena no eiropeiskajām iezīmēm, kas krīt acīs, ir aptieku apzīmējumi – zaļie spīdošie krusti pie māju fasādēm. Man ne pārāk patīk, kā viņi izskatās teju visu citu Eiropas valstu pilsētainavās, bet šeit tas likās tik neiederīgi, ka pat interesanti.

Cita lieta, kas samulsināja pie namu fasādēm – zirnekļi. Grodno ir milzīgu zirnekļu pilsēta, tos mēs redzējām lielā daudzumā, bet viena nama fasāde bija pilnīgi tiem nosēta. Es sākumā pamanīju zirnekļus trešā stāva augstumā un tikai tad apskatoties tuvāk, izrādījās, ka visa fasāde ir zirnekļos un zirnekļu tīklos.

Bet runājot par pagātni, padomju mantojums šeit ir pārstāvēts pilnā krāšņumā. Šķiet, ka nekas nav mainīts ar padomju ēras beigām, stāv pieminekļi, saglabājušies ielu nosaukumi, arī dažu kultūras iestāžu, ko vērts ir kaut vai kinoteātris “Sarkanā zvaigze”.

Un viss tas izskatās visai īpatnēji šai pilnībā rietumnieciskā temperamenta pilsētainavā. Teiksim, piecdesmit metrus no Ļeņina pieminekļa ir absolūti apburoši atkritumu šķirošanas konteineri, kas ar savu krāsojumu nedaudz atgādina padomju laika skārda rotaļlietu – vilciņu.

Tātad, visu rezumējot.

Patika

• Dizains
• Pazudušais sovietiskums cilvēku savstarpējās attiecībās
• Pilsētas reljefs un tā “apdzīvotība”
• Sociālās reklāmas
• Lauki, sādžu apbūve
• Atkritumu šķirošana
• Pilsētas centrā par supermārketa esamību kādā ēkā liecina tikai pieticīgas bezgaumīgas izkārtnes

Nepatika

• Daudzstāveņu rajoni
• Padomju pilsētplānojums viduslaiku pilsētā
• Bezgaumīgais reklāmas dizains un sabojātās fasādes
• Komunikācijas, miljons nevajadzīgu un neiederīgu elementu, viss, kas bojā kopējo “bildīti”
• Tas, ka nedzirdēju, tikai redzēju baltkrievu valodu
• Ceļi ārpus pilsētas

Interesanti

• Valodu un etniskais jautājums
• Tīrumi pilsētas vidū
• Padomju mantojuma saglabāšana
• Teātra ēka, kas saspridzināja smadzenes un labo gaumi
• Ceļu satiksmes organizēšana un noteikumu ievērošana
• Zirnekļi – visur
• Zaļie krusti apzīmē aptiekas
• Iespējams, ka tas ir tikai galvā un propogandā, bet gaisā bija jaušama neliela autoritārisma dvaša.

Noteikti gribu uz Baltkrieviju atkal.