Visvairāk Īrijā patīk daba… Kaut kā no vienas puses – nolaizīti un perfekti un tai pašā laikā visai mežonīgi – katra pļava ar perfekti līdzeni nopļautu zāli un smukiem, līdzeniem dzīvžogiem izskatās pēc golfa laukuma, un katrs otrais dārzs pēc daiļdārza, trešā pašā laikā ir acīmredzami attīstīta lopkopība, ļoti daudz aitu, bet pietiek arī zirgu un govju, bet tik daudz aitu es nekad nekur iepriekš nebiju redzējis…
Ārkārtīgi daudz fermu un “atvērto fermu”.. Īriem, līdzīgi, kā latviešiem, ļoti patīk uzsvērt, ka viss ir ražots Īrijā, atšķirība ir tā, ka ļoti daudz organisko lauksaimniecību produktu, pat ātrās ēdināšanas iestādēs raksta, kur dzīvojis un ko ēdis ēdamais lopiņš… Vietējie produkti garšīgi, pētot, ko var pagaršot Īrijā, biju pārsteigts, ka minēta maize, sviests un jogurts, bet izrādījās, ka šeit šie trīs produkti patiešām ļoti garšīgi un praktiski nesatur “liekus” piemaisījumus..
Tālāk viss ir par mani un manām emocijām, tāpēc citiem nez vai kas var būt interesants, turklāt, neiesaku lasīt tiem, kas vēl plāno kādreiz veikt pirmo Camino de Santiago, šeit būs daudz runāts par to, kas man nepatika…
Pirmie iespaidi no iluminatora – Lisabona ir milzīga. Pirmie iespaidi pilsētā – ārkārtīgi gaumīgs dizains un arhitektūra. Viss ļoti harmoniski un skaisti. Pilsētā ir daudz pieminekļu, taču nevis cietušajiem, kā tas ir pieņemts pie mums, bet uzvarētājiem. Nošokēja autobusa šoferis, kurš runāja angļu valodā un zināja, kur mēs gribam nokļūt. [izskatījās, ka šoferis agrāk piedalījies sacīkstēs, jo brauciens bija ārkārtīgi dinamisks, braucot autobusā, kurš pastāvīgi apdzen mašīnas, kura aizmuguri periodiski sanes uz sānu, strauji bremzē, un tā tālāk… bija interesanti] Izkāpjot no autobusa mums piedāvāja marihuānu. 10 minūšu laikā marihuānu mums piedāvāja 3 reizes. Tā kā es nebiju norezervējis hosteli, tad primārais bija atrast hosteli. Paklīdām pa sānu ieliņām un atradām ārkārtīgi mīlīgu bāru ar ļoti skaistu bārmeni, kur Aldis tika pie vaifaja un atrada pāris hosteļu variantus, kurus tagad iesim pārbaudīt. Pagaidām Lisabona raisa ļoti labas sajūtas, silti sēžot laukā un dzerot Vino Verde, kuru ļoti rekomendēja Aija.
“te viss ir kaut kaa diivaini, tastatuuras ar absoluuti nenormaalu sajauktu pogu izvietojumu, visi runaa franchu, vaacu, anglju un kaut kaadaa flaamu valodaas, viesniica advanceeta, bet tik daudz nejeedziibu, ka kaukt gribas… eediens garsho peec plastmasas, bet uudens pat no pudeleem peec hlora… teeju var dzert tikai ar pienu, jo tad mazaak juut hloru… sick sick place… un jaa, es te maacos projektu graamatvediibu un EU par shito mani ir samaksaajusi chetrus tuukstoshus eiro :D”
Otrais brauciens uz Spāniju nelielā kompānijā, kur bija jābūt garīgi atpalikušajiem, bet bija galīgi neatpalikuši. Saņēmām gan nosodījumu no spāņiem par ‘šmaukšanos’, bet kopumā viss izvērtās labi. Sanāca nedaudz paieties pa Camino de Santiago un nedaudz apskatīt Madrides centru.
Man vienmēr gribējās redzēt Spāniju, un te nu pēkšņi iespēja – dīvains projekts, kur mani paņēma par latviešu grupas vadītāju. Bija jābrauc uz plānošanas vizīti, bet es izplānoju tā, lai varētu apmeklēt arī Amsterdamu un Barselonu. Par to es vēlāk saņēmu visai smagu organizatoru nosodījumu, bet kuru uztrauc nosodījums? Bija forši. Un, šeit notika mana pirmā saskaršanās ar Camino de Santiago.
Maskavas brauciens bija kultūršoks. Ir pagājuši 11 gadi un joprojām ne īpaši gribas apmeklēt šo ‘trešo Romu’.