Pārdomas un novērojumi par Angliju (09.-13.05.2016)

No 9. līdz 13. maijam darba vizītē dzīvoju Sauthemptonā, tāpat tika apmeklēts New Forest Nacionālais parks, Lindhērsta un Vinčestera.

Pirmais, ko pamani Sauthemptonā ir milzīgais multikulturālisms. Tas, ko es konstatēju, ka Īrija no Anglijas manā uztverē atšķiras ļoti maz un galvenā atšķirība ir tā, ka Īrijā dzīvo īri (un latvieši un poļi – visi balti), bet Anglijā dzīvo visi, izņemot britus – te ir raibi cilvēku salāti. Te poļu valodu var dzirdēt gandrīz tik pat bieži, kā angļu, turklāt ir milzums poļu veikalu. Te ir pat Biedronka‘s veikals, bet uzraksti Sklep, Vyno, Vodka ik uz soļa… smieklīgāk ir, kad veikalā, kurš izskatās pēc poļu un uzraksti ir kādās sešās valodās, ieskaitot “laipni lūdzam!”, aiz letes stāv liels indietis ar milzīgu melnu bārdu… tas raksturo etnisko situāciju šeit.

Poļi šeit esot ap 20 tūkstoši no [25K] iedzīvotājiem, tā ka visai daudz. Sauthemptona ir studentu pilsēta ar divām lielām universitātēm, tāpēc ir samērā daudz jaunu cilvēku, iebraucēju no citurienes… Studentiskums jūtams arī gaisā, ejot cauri pilsētai periodiski var sajust, ka blakus kāds smēķē marihuānu. Uz ielām. Neslēpjoties. Alkoholu arī oficiāli publiskās vietās lietot nedrīkst, taču parkos neviens īpaši neslēpjas un mierīgi dzer šņabi no kakliņa.

Bez poļiem un svešiem britiem te ir ļoti daudz indiešu, un kā izskatās, tad vairums no viņiem ir sikhi. Es agrāk nekur nebiju redzējis vai piefiksējis sikhus, tāpēc biju visai pārsteigts pamanot pilsētā vairākus indiešu tempļus un kultūras centrus ar vienu un to pašu, nepazīstamu, simboliku. Izrādās, ka Apvienotā Karaliste pasaulē ir otrajā vietā pēc šīs reliģiskās formas nesējiem pasaulē ar, šķiet, 700 tūkstošiem sikhu. Viņi šeit ir visur… ne tik daudz, kā poļi, taču tik un tā ļoti daudz.

Bez poļiem un sikhiem ir daud arī dažādu kalibru arābu un melno. Pilsētā ir vairākas katoļu baznīcas, un katoļu ietekme arī ir vērojama, ir vairākas sinagogas, liela mošeja, kā jau minēju, vismaz trīs sikhu tempļi, kurus man ir izdevies atrast… No citām interesantām lietām šeit pamanīju spirituālistus, kristīgo zinātni (es nezinu, kā viņus sauc latviski), uniāriešus, bet tas ir atskaitot to, kas sastopams pie mums… tempļi ir visdažādākajām reliģijām, konfesijām un koncepcijām, tie ir ik uz stūra un te var redzēt indiešu tempļus kristiešu baznīcu telpās un kristietiskas sektas bez maz supermārketos.

Kultūras, kas šeit dzīvo, nes līdzi iecietību un sapratni un neviens nevienu uz sārta nededzina… nu, varbūt pat diemžēl… kaut kā pārlieku mierīgi un pašpārliecināti šeit cilvēki jūtas.

Jā, cilvēki ir ļoti relaksēti un neiespringstoši, mans priekšnieks piedāvā man (client success manager) rakstīt klientiem “go f#ck yourself”, veikalā, kur kāds vietējais uzklūp Ivaram  un būtu normāli viņu nomierināt un izmest laukā, pārdevējas sāk ar viņu jautri runāties un beigās nekas slikts tā arī nenotiek, jo dīvainais vīrietis džinsu kiltā ir pārlieku aizņemts pļāpājot ar pārdevējiem un viņam nav laika stāstīt Ivaram, ka bārdā krājas fekālijas, viņam jāstāsta pārdevējām par to, ka viņam ir Oksfordas grāds matemātikas zinātnēs. It kā jau klientam taisnība, bet kā var zināt, ka 1) tas tiešām ir klients; 2) ka viņam skūpstīt pēcpusi atmaksājas; 3) cik/vai viņš atstās naudas nākotnē? Tāpēc jā… klients ir foršs, viņam ir jāsmaida, jāpalīdz un citādi jālolo, bet kā zināt, ka tas ir labs cilvēks… ja tas nav mans klients, let him/her just go f#ck him/herself.

Attieksme pret pārtiku šeit nedaudz atšķiras no pie mums pieņemtās. Nu, kā es redzu attieksmi pret pārtiku Latvijā – “bē, šitas gurķis nav audzis Latvijā, slikts gurķis”, “hamburgeri, hotdogi un citas kakas ir priekš bērniem un hipsteriem, fu, kaka, mēs ēdīsim kartupeļu biezeni ar štovētiem kāpostiem, ņam!”, “desa no tualetes papīra, visapkārt tikai un vienīgi ķīmija, tikai no sava dārza, tikai no savas kūts, tikai paša lasītas sēnes, tikai hārdkors”…

Un kā es redzu attieksmi pret pārtiku Anglijā un Īrijā –  “Tas ir organisks? Nē? “Then stick it up your…” ā, organisks? ā, no kaučuka? bet organiskā, ja? whatever, ietiniet divus!” Izskatās, ka angļi ēd jebko, ka tik virsū būtu uzraksts “organic” un nav svarīgi, cik garšīgs vai veselīgs, vai vienalga kāds tas ir… Ja paejot pa veikalu ielu Latvijā visbiežāk redzamais vārds būs “atlaides” (kādreiz kāds man stāstīja, ka esot tāds tests tautas pamatmasas nabadzības līmeņa noteikšanai), Anglijā tas ir “organic“. Šeit var sastapt pat organiskus autoservisus un frizētavas. Nopietni, nenobildēju, bet bija, bija.

Un neskatoties uz to, ka angļi izskatās apsēsti ar ēdiena kvalitāti, viņi ēd ļoti daudz fish & chips, hamburgerus, ceptas vistu kājas un citas lietas, kas mums galīgi nesaistās ar veselīgu pārtiku, taču tas viss ir organisks, veselīgs un, jāatzīst, pat visai garšīgs. T.i., viņi neēd (nu ēd, protams, bet pārsvarā bērni, hipsteri un nabadzīgā iedzīvotāju daļa) makdonalda un citu ātrēstavu hamburgerus, viņi ēd patiešām labus hamburgerus no labām izejvielām, normālus frī kartupeļus… T.i., hamburgers šeit ir drīzāk ēdiena pasniegšanas forma… nu jā, un kola nav tas, ar ko visbiežāk aizdzer…

Runājot par dzeršanu – mana pirmā vilšanās Anglijā pirms kaut kādiem gadiem, kad biju Londonā pirmoreiz, kad vispār nedomāju par to, ka Anglijā var būt kaut kas ievērības cienīgs un Londona man bija pilsētu listē, kuras nekad nevēlos apmeklēt, vienīgā ekspektācija bija – tēja… un tā izgāzās ar smagu blīkšķi… izrādījās, ka angļi nedzer tēju, t.i. – dzer, taču manā izpratnē tā nav tēja… beramās tējas var nopirkt tikai supermārketos un ta ne visos un arī, kad ir, ne vienmēr tās dzeramākās kvalitātes – visi kā viens dzer maisiņtējas un beramās tikai te iebraukušie arābi, indieši un krievi, kuri neko nejēdz no angļu tējasdzeršanas kultūras… šoreiz man piedāvāja tēju ar pienu, uz ko es arī piekritu, bet kad man sākumā pielēja tēju, teicu – paldies, es padzeršu tāpat… tēja joprojām ir mana lielākā vilšanās saistībā ar Angliju…

Vēl viena lieta, kas Anglijā mulsina, ir tīrības jautājums. Nu, ir tā, ka Londonā es savulaik iemīlējos pirmkārt parku dēļ – uz centru no Shepherds bush mums bija jāiet caur Kensingtonas dārziem un Haidparku un es iemīlējos Anglijas parkos un šī mana mīlestība pret viņiem dzīvo šobaltdien un arī Sauthemptona nesagādāja vilšanos it nemaz. Parki ir burvīgi – fantastiski, ļoti krāšņi, ļoti svaigi un pilnīgi var iztikt bez visām strūklakām  un dīķiem un dīķīšiem, kas tik izplatīti, teiksim, Spānijas parkos, kaut gan nevarētu teikt, ka šeit arī iztrūkstoši – vienkārši mazāk… Parki Anglijā ir skaisti, tīri un sakopti… un pilsētas centrs ir visai kārtīgs un pieklājīgs.

Problēmas sākas suburbos – dzīvojamo māju rajonos. Nu, kā to skaidroja Maiks – te ir tā, ka pa centra ielām regulāri nobrauc slaucītāj/mazgātājmašīnas un ielas patiešām ir tīras. Suburbos šīs mašīnas netiek iekšā, jo te pa malām noparkotas mašīnas, bet mazgāt tikai ceļa vidu īsti jēgas nav, tāpēc te – kā nu sanāk. Mēs ejam pa Middle Street dodoties Liverpool Street virzienā un Maiks pasper ar kāju kādu apogļojušos pagali – “viņa šeit stāv jau pēdējos divus – trīs mēnešus“… Viņiem neesot sētnieku un Maiks bija neizpratnē, kāpēc mums viņi vajadzīgi… ja tu esi kārtīgs saimnieks, savas mājas priekšā šmuci neturēsi, bet ja esi atbraucis no Indijas un vēlies justies, kā tālajā dzimtenē – tās ir tavas tiesības… bet parki ir tīri, skaisti un sakopti… un dzīvžogi sapucēti… attieksme pret dzīves vidi bija otra lieta,  kas manā redzējumā atšķir Īriju no Anglijas – Īrijā sakoptākās vietas ir tieši ap privātmājām…

Privātmājas Sauthemptonā maksā sākot no 100K – 200K mārciņām, vidēja mājiņa sērijveida mājā  iespiestā starp diviem kaimiņiem ar mazu pagalmiņu un trīs nelieliem stāviem ap 300K mārciņām. Ja pat pie mums ir grūti atļauties nopirkt māju, tad Anglijā tas ir visai liels solis. Nekustamo īpašumu ir izdevīgāk īrēt, kaut gan tāpat par īri aiziet vidēji ceturtā līdz trešā daļa no mēneša ienākumiem.

Otra lieta, par ko angļi tērē naudu ir mašīnas – Ivaram acis pastāvīgi bija apaļas un nedaudz laukā no orbītām, jo mašīnas pārsvarā ir jaunas un daudzas ar caurumotiem diskiem, kas pēc Ivara vārdiem nozīmē, ka šāda mašīna ir spējīga pārvietoties ļoti ātri. Mašīnas visiem ir jaunas un pie noplukušām mājiņām stāv ļoti dārgi eksemplāri. Piedevām angļiem ir obligātā apdrošināšana, kura arī ir ārkārtīgi dārga, jaunām mašīnām nereti sasniedzot vairākus tūkstošus mārciņu gadā. Labā ziņa ir tāda, ka apdrošināšana sedz izdevumus abām pusēm – gan cietušajai, gan vainīgajai, tāpat darbojas arī auto zādzības gadījumā.

Mēs redzējām divas avārijas – vienai tikai sekas un otru notikuma brīdī. Mūsu uzmanību pievērsa tas, ka centra rajons bija viss nobloķēts, ielām šķērsām stāvēja policijas mašīnas un parkā bija nolaidies glābēju helihopteris. Treileris bija notriecis riteņbraucēju, kurš slimnīcā mira. Uz vietas bija, ja nemaldos, piecas policijas mašīnas, viens vai divi policijas motocikli nu un helihopteris. Kad liecības bija savāktas, viss fiksēts protokolos un novākts treileris, sadragātais velosipēds un nogāztais stabs, apkārtnē tika izliktas zīmes par to, ka 14:00 tajā un tajā krustojumā noticis negadījums ar cietušajiem, lūdz atsaukties acu lieciniekus.

Avārijām ar upuriem šeit tiek pieškirta ļoti liela nozīme. Otrā avārija bija vienkāršāka – divas vecenītes saskrējās (pakaļējā neievēroja distanci, priekšējā sabremzējās) un tad abas leca laukā un sāka plūkties.

Vispār satiksme lielākoties organizēta apmēram tikpat nejēdzīgi, kā pie mums, atskaitot to, ka visi brauc pa pretējo pusi. No lieliem plusiem, kas viņiem ir – uz krustojumiem ir pazeminātas apmales, t.i., ja ritenis griežoties trāpa uz apmales ne apmale, nedz ritenis netiek traumēti. Uz šosejām pastāvīgi rāda informāciju par satiksmes intensitāti, piedevām tiek automātiski ierobežots kustības ātrums un vietām pārslēgtas joslas, lai pēc iespējas efektīvāk samazinātu sastrēgumu iespējamību. No mīnusiem – redzēt šoferu pieklājību, teiksim, dodot ceļu tiem, kas izbrauc no otrās nozīmes ceļa, sanāk ļoti reti. Bet gadās. Un pat gadās redzēt pateicību vai atvainošanos ar avārijas ugunīm.

Jau Īrijā priecājos par dažu brīdinājuma zīmju neformālo izskatu. Arī šeit nereti var redzēt zīmes, kuras, iespējams, uzstāda paši iedzīvotāji, vai arī ļoti gudri ceļu satiksmes organizētāji. Teiksim, kādā dzīvojamā rajonā bija zīme, kur uzzīmēts gliemezītis un uzraksts “20 is plenty. Please slow down.”

Bieži vien, kad autobusa pietura ir tuvu ielai, tā ir pagriezta ar sienu pret ceļu. Es to izskaidroju tā, ka lietainā laikā tas pasargā sabiedriskā transporta potenciālos pasažierus no šļakatām un dubļiem.

Cilvēku un velosipēdistu pārvietošanās organizēta apmēram, kā pie mums, atskaitot to, ka viņiem vēl nav apsēstības ar velo celiņiem un velosipēdisti brauc tur, kur pašiem liekas labāk, drošāk vai interesantāk, un, jāatzīst, visai haotisi, kaut arī viņu šeit ir daudz. Cilvēki, kā jau visā pasaulē, iet pa tuvāko ceļu, nevis tur, kur ģeometrijas mīļi pilsētplānotāji uzskata, ka viņiem jāiet, tāpēc šeit ir tik pat izbradāti zālāji, kā pie mums, un trotuāri pagriežas zem tik pat asiem leņķiem, kā pie mums. Ne viss tur rietumos ir forši, ne par visu domā un no kļūdām ne vienmēr mācās, jā.

Sauthemptonas lielākais lepnums, traģēdija un mārketinga iespēja ir Titāniks un tā bojāeja. Tai tālajā 1912. gadā Titāniks svinīgi izgāja no Sauthemptonas ostas un neskatlielākā daļa no apkalpes bija Sauthemptonas iedzīvotāji. Tajā laikā šī bija lielākā un viena no nozīmīgākajām Apvienotās Karalistes ostām, no kuras tad arī Titāniks sāka savu ceļu, lai pēc pāris dienām nogrimtu Atlantijas okeānā. Sauthemptonā par Titāniju atgādina viss. Jūrniecības muzejs praktiski pilnībā ir veltīts Titānikam, pa pilsētu ir memoriāli Titānika inženieriem, bojā gājušajiem muzikantiem, un tamlīdzīgi, kapos ir speciāli markieri, kuri apzīmē Titānika pasažieru kapavietas.

Jā, vecie kapi Sauthemptonā ir pats vilinājums – aizauguši ar zāli, pieminekļi dažādās sabrukšanas pakāpēs, pa celiņiem pastaigājas cilvēki un kapi ir aizauguši un pamesti un ļoti pievilcīgi viegli gotiski šī vārda modernajā nozīmē.

Kas attiecas uz Titānika pasažieru kapvietām, mums izdevās atrast tikai vienu pieminekli, kur bija iespējams izlasīt, kas un kad tur ir apbedīts, jo no pārējiem bija palikušas tikai drupas. Granīts, kā izskatās, šeit nav cieņā, lielākā daļa pieminekļu ir no betona un pat salīdzinoši maigais klimats šeit dara savu.

Starp citu, līdzīgā stilā noformētus kapus redzējām arī Vinčestrā.

Bez Titānika Sauthemptonā, izrādās, ir arī vecpilsēta – vecākās drupas datētas ar 11.-12. gadsimtu, no 14. jau saglabājies ievērojami vairāk, ieskaitot restaurētu tirgotāju namu, no 16.-17. gs. vēl vairāk – pilsētas mūri, baznīcas un citas jaukas lietas.

Vienā no dienām devāmies pastaigā uz New Forest Nacionālo parku. Parks nav īpaši tālu no Sauthemptonas un ir milzīgs. Pēc Maika vārdiem, parkā dzīvojot pāri tūkstotim savvaļas zirgu, brieži, alņi un miljons vāveru. Parks izsktās visai mežonīgs un atgādināja Kopenhāgenas briežu dārzu pat neskatoties uz to, ka ir visai daudz žogu un vārtiņu, respektīvi, dzīvnieku migrācijas parka robežās tomēr tiek lielā mērā kontrolētas.

Atpakaļceļā palūdzu mūs izlaist pilsētiņā ar nosaukumu Lindhērsta, kur pirmo divdesmit minūšu laikā mēs ar Ivaru negaidīti atradām Alises brīnumzemē prototipa kapu.

Lindhērsta vispār izskatās pēc tādas pasaku pilsētiņas ar smukām mājiņām, interesantu arhitektūru, zināmu sapņainību un dažām nesaprotamām lietām.

Kā tādu varētu minēt, piemēram, Lyndhurst Park Hotel, kas no divām pusēm izkstījās pēc cietuma, no pārējām divām – nepārbaudījām.

Tepat izdevās uzbrist arī kaut kam, kas likās ļoti dīvains – nakts seifs, kur iemest savu depozītu laikā, kad banka nedarbojas. Cik noprotu, paredzēts tas ir pārsvarā juridiskajiem klientiem.

Sauthemptonas vecpilsēta īpaši netiek pozicionēta, cik nu es noprotu, bet tas varētu būt arī tāpēc, ka pēc Anglijas standartiem, īpaši nav daudz ko redzēt, bet mums interesanti. Lai apskatītos kaut ko vecāku un klasiskāku, devāmies uz pavisam netālu esošo Vinčestru.

Vinčestras katedrāle lielā mērā atgādināja Bataljas klosteri Portugālē.

Gan pēc izmēriem, gan pēc arhitektūras, gan vietējās nozīmības, gan nedaudz militārās noskaņas.

Katedrāle ir milzīga un Eiropā esot ē… garākā. Un sastāv no plāksteriem no visdažādākajiem laikiem.

Te blakus sadzīvo katoliciskais (katedrāle būvēta vienpadsmitajā gadsimtā, kad par angļu baznīcu neviens pat murgos nevarēja iedomāties), anglikānisms, ir visai daudz arī bizantisma elementu. Tas, ko es vulgāri sapratu no apraksta, kas tur uz vietas bija pieejams – katedrālei trūka svētbilžu, tāpēc pasūtīja kādam krievu izcelsmes ikonogrāfam no Londonas svētbilžu sēriju, kuras tika izpildītas Rubļova stilā.

No interesantajām lietām, atskaitot katedrāles elementus, bija apskatāma 12. gadsimta Vinčestras bībele. Un skulptūra apludinātajā kriptā izskatījās ļoti iespaidīgi.

Tāpat te ir milzums apbedījumu, tai skaitā arī Džeinas Ostinas kaps.

Man bija interesanti un es pastāvēju un paklausījos misi. Liturģija man likās ļoti līdzīga luterāņiem ar pavisam nelielu pareizticīgo elementu piemaisījumu, bet es neesmu tāds speciālists, lai spriestu, bet bija interesanti.

Pati Vinčestra arī ir visai kolorīta, daudz dažādu laikmetu liecību un ārkārtīgi daudz baznīcu.

Un nepietiek tikai ar baznīcām klasiskajā izpratnē, es iegāju kādā mājā, kur izskatījās, ka varētu būt tūrisma informācijas centrs, bet manu uzmanību piesaistīja nezinu kā tas saucas, bet kad mūrējums ir armēts ar koka brusām, kuras nav noslēptas zem apmetuma – tur bija norāde, ka jākāpj uz otro stāvu… otrajā stāvā bija neliela kapeliņa, nosaukta par kāda vietējā svētā vārdā sauktu baznīcu.

Nu jā, Anglijā joprojām darbojas telefonu būdiņas, nav uz katra stūra, bet sastapt strādājošas ir reāli.

Un jā, protams, ka tāpat, kā Īrijā, šeit joprojām ir dalītās skolas zēniem un meitenēm. Vispārizglītojošās skolas liela daļa joprojām esot baznīcas paspārnē un tās vadot mūķenes. Obligātajos eksāmenos arī esot reliģijas mācība.

Vispār būtu interesanti pabraukāt vairāk pa Angliju, aizbraukt arī uz Velsu un Skotiju. Šī kultūra mani intriģē, bet gribētos to redzēt bez tik liela sveštautiešu piejaukuma. Pieļauju, ka kaut kur vairāk lauku apvidos ir mierīgāk.