Lisabona (06.2017)

Kas, kā un kāpēc?

Šoreiz Lisabonā nonācu tāpēc, ka priekšnieks bija nolēmis sarīkot tikšanos un kopīgi divas nedēļas pastrādāt, un tā kā viņš tobrīd pats plānoja doties uz Lisabonu padzīvoties, viņa ideja bija, ka tā ir lieliska doma tikties kaut kur neitrālā teritorijā.

Neviens no Rēzeknes biroja gan nedalīja viņa sajūsmu, bet neteiksim, ka viņu īpaši interesēja mūsu domas. Drīz vien pēc tam, kad viņš bija nobriedis, ka tā tam būt būt, mums tika atsūtītas biļetes.

Es mīlu Portugāli un par Lisabonu pēc diviem apmeklējumiem man bija tikai vislabākie iespaidi. Tomēr Portugāle man parasti saistījās ar atpūtu un šī darba vizīte nesolījās būt patīkama, turklāt, es esmu bijis Spānijā jūnijā un jūlijā un uz Portugāli vasaras mēnešos man pavisam negribējās, es ļoti slikti panesu karstumu.

Lisabonā bija noīrēts dzīvoklis Alfamā, dzīvoklis ne pārāk liels, ne pārāk ērts un galvenais – bez veļas automāta. Vienīgais dzīvokļa acīmredzamais pluss bija tas, ka visās telpās bija gaisa kondicionēšanas iekārtas. Visas manas iepriekšējās pieredzes Portugālē laikā man bija radies iespaids, ka Portugālē kondicionētāji nav visai izplatīti.

Sanāca visai nejauki tas, ka iepriekšējā vizītē Sauthemptonā, mums bija nodrošināts viss nepieciešamais, katru dienu bija kārtīgas brokastis, pusdienas un vakariņas, šoreiz, izskatās, mūsu priekšniekam likās vai nu pārlieku dārgi vai arī pārlieku čakarīgi mūs barot, tāpēc, lai arī kaut kādas nosacītas brokastis mums bija nodrošinātas un pat Pasteis de Nata‘s gandrīz katru rītu mums pirka (jo pirmajā rītā es aizgāju kopā uz bekereju un parādīju viņam, ko es vēlos).

Ar pusdienām bija smagāk – dažreiz, kad strādājām, viņš pirka izejvielas burgeriem, bet biežāk viņš pats sev kaut ko pagatavoja un mēs palikām neēduši, vakariņas viņš mums nodrošināja trīs reizes divu nedēļu laikā. Pirmos divus vakarus paēdām restorānos un sapratām, ka beidzas nauda, tāpēc nācās ķerties pie salmiņa, kurš man parasti ļoti labi strādāja rietumvalstīs, bet nekad nebija izmēģināts Portugālē – Halal restorāni. Patiesību sakot, ārpus Lisabonas es viņus ne īpaši biju manījis, bet šeit bija daudz indiešu restorānu.

Dārgāk, kā pie arābiem, tai pašā Vācijā, taču vienmēr garšīgi un lētāk, kā standarta Portugāļu restorānos. Pēc atgriešanās mājās gan Rubens izstāstīja, ka Lisabonā ir vietas, kur var garšīgi paēst par 3-4€, bet tad mēs to nezinājām, tāpēc vidēji maltīte izmaksāja 12€. Pie indiešiem vienmēr ņēmu viņu maizi – naan, kura man ļoti iegaršojās un mega saldu tēju ar pienu, kuru pirmoreiz dzēru Oslo un jēra gaļu dažādās mērcēs ar rīsiem ar olu. Ļoti garšīgi un barojoši.

Es biju plānojis vismaz paceļot, ja jau nākas atrasties šeit pret savu gribu, bet mani kolēģi izrādījās visai izvairīgi un viņus vairāk interesēja šopings, nakts dzīve un pārvietoties tie izvēlējās nevis kājām vai ar lētāku sabiedrisko transportu, bet gan ar Uber takšiem.

Mana cerība aizmukt uz Porto, izbraukt Tomar, Obidos, Batalhu, Coimbru un citas man mīļas pilsētas, izgāzās.

Manus kolēģus interesēja pilnīgi atšķirīgas lietas un vienam pašam tas būtu pārāk dārgi. Rezultātā brīvajā laikā es pāris reizes dabūju biedrus garākās pastaigās, bet biežāk klīdu pa Lisabonu viens pats. Neapgūta palika rietumu daļa, galvenokārt bezspēka un apātijas dēļ.

Jau pēc pirmās nedēļas Lisabonā man pārstāja gribēties iet laukā, gribējās gulēt dzīvoklī un neko jēdzīgu nedarīt. Klimats, lielpilsēta, darbs un kompānija iedarbojās nomācoši, eksplorēšanas tieksme sāka aprimt līdz gandrīz nodzisa.

Mēs aizbraucām uz Lisabonu otrdien, strādājām visas dienas līdz trešdienai, ieskaitot sestdienu un svētdienu. Sestdien nostrādājām līdz kādiem deviņiem vakarā, bet svētdien aizmukām uz okeanāriju, no kurienes es devos uz Campo Grande klausīties džeza koncertu, kurš izrādījās ne džeza un ne koncerts un 40 grādu karstumā praktiski bez ēnas nostaigāju kilometrus 20.

Otrdien mūsu priekšnieks sajutās slikti, tāpēc dienas pirmo daļu nostrādājām bez viņa un divos ar vilcienu aizbraucām uz Santarem, jo kolēģes mamma vēlējās, lai viņa apmeklē kādu asiņojošo hostiju, un es priecājos par iespēju pabūt pilsētā, kur trīs gadus atpakaļ gandrīz gāju bojā zem ātrvilciena.

Trešdiena bija pirmā īstā brīvdiena, tad nu devāmies uz Sintru, kur sapratu, ka mani ‘gida’ pakalpojumi nav nepieciešami, tāpēc palaidu kolēģus vienus un pats aizgāju, kur acis rāda, lai vakarpusē atkal satiktos un kopīgi dotos uz okeānu – uz vietu ar nosaukumu Cabo da Roca, kas netīšām izrādījās Eirāzijas kontinenta tālākais rietumu punkts.

Ceturtdiena arī bija brīvdiena un mēs ar kolēģiem devāmies uz pilsētu, kur tie man palīdzētu atrast un iegādāties uzvalku kāzām, taču cietām neveiksmi, pilsētā bijām pārāk vēlu un neko īsti neatradām.

Pastaigājām pa veikaliem un krāmu tirgu, padzērām Sangriju un ar to mūsu brīvdiena arī beidzās. Šajā dienā bija paredzēts apmeklēt arī dažus muzejus, bet, protams, ka jau bija par vēlu.

Piektdien strādājām, sestdiena pagāja šopingā, kura rezultātā man tomēr izdevās tikt pie uzvalka un kurpēm, paiet geju praida gājienā un pēc tam visu nakti murgot par šopingu un mosties aukstos sviedros.

Kolēģus ieintriģēja okeāns, kad bijām Cabo da Roca, tāpēc svētdienu viņi bija atvēlējuši okeānam, es piedāvāju doties uz Arrabida – nacionālais parks pie Setubal. Tur bija nelieli piedzīvojumi un visai jauki un jautri un kā kuram, un tālāk devāmies kājām uz Setubal.

Pirmdien nedaudz pastrādājām un aizmukām uz muzejiem, un vakarā priekšnieks pirmoreiz uzsauca vakariņas laukā. Otrdien visu dienu pavadījām lidmašīnās un lidostās un vienpadsmitos vakarā biju mājās.

  • Secinājums #1 – nekādu vairāk vorkeišans… nekad… vismaz tuvāko pusgadu, gadu 😛 Tas ir slimi, nepareizi, neefektīvi, neproduktīvi un ļoti dārgi. Pa nedēļu nopelnīju pie 500€ un zaudēju, ieskaitot netiešos (t.i. zaudētos ienākumus) – 1000€
  • Secinājums #2 – ceļot tikai ar Regitu, ar normāliem cilvēkiem es nespēju ceļot, jo mani absolūti neinteresē tas, kas interesē normālos cilvēkus, normālos cilvēkus absolūti neinteresē tas, kas interesē mani. Normāli cilvēki par piedzīvojumu uzskata šopingu, bet klīšanu pa neapgūtām teritorijām par mokām. Normāliem cilvēkiem nav eksplorēšanas refleksa, viņiem ir pilnīgi vienalga, kas aiz tā staba. Normāli cilvēki, kad taisās apgūt jaunas teritorijas, guļ līdz divpadsmitiem un tad līdz diviem taisās, un tad pusstundu smēķē, un tad vēl nedaudz smēķē, un tad brauc ar taksi, dzer kafiju un nokavē vilcienu. Secinājums – Regita, tik tāl, ir ideālākais ceļojumu biedrs, kas man ir bijis. Intereses un temps visai labi sakrīt.

Par Lisabonu

Jūnijs Lisabonā ir festivālu mēnesis. Cilvēki svin sardīņu svētkus un kulminācija ir nakts no 12. uz 13. jūniju, kad tiek svinēta svētā Antonija diena. Jāņus šeit arī svin, bet nosacīti, tos svinot vairāk Porto. Pirmajā nedēļā, kad bijām Lisabonā gandrīz katru nakti pilsētā teju katrā laukumā vai uz lielākām trepēm spēlēja dzīvā mūzika, bija daudz ielu tirgotāju un daudz dzerošas un dzīrojošas tautas.

Starp citiem pasākumiem un svinībām notika arī LGBT praida gājiens. Bija jānotiek vienā datumā, bet nez kāpēc pārcēla uz citu, un tajā citā mums sanāca būt klāt. Divas interesantas lietas, kas man īsti nesaistījās kopā bija tas, ka šo pasākumu rīkoja municipalitāte un tas, ka pasākumā es manīju vien pārīti stereotipisku geju un kādu meiteni, kur varētu būt aizdomas par lesbismu… un viss.

Bija milzīgs karogs, bija daudz skolēnu ar bungām, kuri soļoja un visai harmoniski sita ritmu, bija pūlis, kas gāja līdzi, tai skaitā arī mēs, taču nekā uzkrītoši homoerotiska šajā pasākumā nebija, tāds neliels tusiņš pilsētas ielās, ne ar ko stipri neatšķīrās no citiem līdzīgiem. Kolēģi gan apgalvoja, ka naktī komercijas laukumā notika teju orģijas, kas normālam homofobam, ksenofobam un tamlīdzīgam agorafobam varētu izraisīt vieglu sirdslēkmi. Gan jau, ka tā varētu būt, bet tā kā pats neredzēju, apgalvot, ka tiešām tā bija nevaru. Kolēģis, kas skatīja gejus vaigā tai vakarā iepriekšējā praida datumā geji rādījās katrā pretimnācējā netradicionālākām subkultūrām piederošā jaunietī. Pat ja šie jaunieši visu acu priekšā aktīvi demonstrēja aktlāti heteroseksuālu uzvedību.

Nu jā, un runājot par domi, kura organizēja šo praidu – dome atrodas visai tālu no tūristiskā centra un vienā no klīšanas reizēm netīšām pie tās aizklīdu. Un mani nedaudz izbrīnīja uzraksts, kas aicināja migrantus.

Kāds draugs trāpīgi pajokoja, ka izskatās, ka portugāļiem pašiem strādāt ir apnicis, turklāt, cik es varu spriest, no ksenofobijas un nepatikas pret citu ādaskrāsu, vismaz Lisabonas apkārtnē, tauta ir tikusi vaļā jau septiņdesmitajos gados, kad straumēm sāka ieplūst tauta no bijušajām kolonijām. Šobrīd ādas krāsu ziņā Lisabona ir tik pat raiba, kā Oslo vai Londona. Nu, tā kā portugāļi paši pieder Vidusjūras rasei, tad semīti nemaz tik ļoti šeit neizceļas, melno ir ļoti daudz, bet arī tie īpaši nekrīt acīs un dažreiz skatoties uz cilvēkiem, sevišķi gados vecākiem, ir grūti pateikt, kādai rasei tie pieder.

Visvairāk šeit izceļas baltie un Lisabonā ar mani vietējie tikai dažas reizes mēģināja runāt portugālisi, parasti nekļūdīgi atpazina iebraucēju. Jā, iebraucēji, sevišķi angļi, skandināvi un vācieši, šeit ir ļoti viegli pamanāmi. Gan ādas krāsa, gan mati, gan apģērba izvēle. Vietējie 40 grādu karstumā ģērbjas tumšās vai tumšās raibās drēbēs.

Man bija epizode, kad es gāju pa ielu baltās linu biksēs un linu kreklā un kāds melnais melnā uzvalkā, kurš gāja dziedādams un bārstīdams garām ejošajām meitenēm komplimentus, pie manis vērsās ar vārdiem “hey boss, why are you so white? because of peace?“. Nē, tāpēc, ka vasarā es staigāju baltā un mūsu kultūrā tic, ka baltā krāsa atstaro sauli un baltās drēbēs ir vēsāk. Labi, jāatzīst, ka kultūrā, kur ir tik daudz netīrumu un putekļu un sarkanvīns plūst straumēm, baltas drēbes ir visnepraktiskākās no visām iedomājamām.

Cilvēki vispār grib komunicēt un to dara labprāt. Divas lietas, kas mani savulaik pārsteidza šajā ziņā – tas, ka uz ielām atklāti tirgo narkotikas un tas, ka šeit visa tauta sadodas rokās, lai tikai nodrošinātu, ka tavs vīns tiek attaisīts vai ka tu atrodi vajadzīgo adresi vai jebkādā citā jautājumā.

Mana pirmā pieredze no Portugāles savulaik bija 4 narkotiku hašiša piedāvājumi padsmit minūšu laikā. Visus rekordus šoreiz sanāca pārsist, turklāt, šoreiz mums regulāri piedāvāja arī amfetamīnu un kokaīnu, un par dempinga cenām. Pirms kādiem, šķiet, desmit gadiem Portugāle spēra soli, kuru ļoti maz, kurš ir atļāvies atkārtot.

Portugālē tika dekriminalizētas narkotikas, kas, principā, nozīmē to, ka par narkotiku lietošanu un glabāšanu vairāk nedraud kriminālatbildība. Un tā vairs nav kanabisa legalizācija Holandē un dažos ASV štatos, tā ir visu narkotiku dekriminalizācija.

Protams, uz ielas pīpēt kāsi tāpat nedrīkst, bet arī vienkārši pīpēt sabiedriskās vietās it kā nedrīkst. Tas, kas reāli notika, ar narkomāniem sāka strādāt nevis policija, bet ārsti un sociālie darbinieki. Narkotiku lietošana no kriminālas un deviantas darbības, kas daudziem, sevišķi jauniešiem, likās nepieciešama, lai pašapliecinātos, pēkšņi kļuva par kaut ko nožēlojamu, par saucienu pēc palīdzības, nevis autsaiderisma izpausmi.

Pirms pāris gadiem pats Porto biju liecinieks kaut kam, kas ļoti izskatījās pēc narkomānu atbalsta metadona programmas kādā ļoti nelabvēlīgā Porto rajonā. Statistika rāda, ka narkomānijas, sevišķi – smagās narkomānijas līmenis Portugālē kopš reformām ir krities ļoti drastiski, un vēl stiprāk krities ar narkotiku lietošanu saistīto noziegumu līmenis un nāves gadījumu skaits.

Iespējams, protams, ka kaut kas šajos datos ir stipri pārspīlēts, citādi šobrīd jau visas valstis būtu pārgājušas uz līdzīgu sistēmu. No otras puses, arī ‘atbalsta‘ penitenciārā sistēma, piemēram, Skandināvijas valstīs esot pierādījusi savu efektivitāti, kamēr tās pašas Savienotās Valstis turpinot padarīt savējo stingrāku.

Nu jā, un pēc izskata ne vienmēr var pateikt, kas tirgo narkotikas, izskatās, ka cilvēki pieder visdažādākajām gan sociālajām šķirām, gan vecumiem, gan rasēm, vienīgi – parasti tie ir vīrieši. Un ja pievērs uzmanību kādam, kas pīpē hašišu turpat uz ielas vai parkā, parasti šie cilvēki arī piedāvā iegādāties vai vismaz izmēģināt.

Bez narkotiku lietošanas otrā lieta, kas pārsteidza savulaik, bet nu jau tā kā pierasts – izpalīdzība. Portugāļi ir mega izpalīdzīgi. Sarakstos mesendžerī ar Elīnu par to, ka man būs vajadzīga Rubena palīdzība pārrunās ar baznīcu un tanī brīdī raksta Rubens, jo, redz, netīšām pamanījis, ka es saku, ka man vajadzīga viņa palīzība (izlasīja latviski? hm..). Portugāļi, viņi tādi, ja viņiem rodas kaut vismazākā aizdoma, ka kādam ir nepieciešama palīdzība, viņi metas palīgā, bet neaizmirst šai pasākumā iesaistīt visus radus, draugus un nelaimīgos garāmgājējus.

Taksistam ieminējāmies, ka būtu forši, ja mūs izsēdinātu pie kāda veikala, kur Vinho Verde var nopirkt, viņš uzreiz nobrauca malā un sāka lauzties iekšā pirmajā slēgtajā bārā (tā kā laukā nakts). Rezultāts, priekš mums atver bāru, mēs izvēlamies vīnu un dodamies tālāk.

Un šādā ritmā notiek viss. Ja pats aktīvi nelūdz palīdzību, bet stāvi un blisinies apkārt, noteikti kāds pienāks klāt un pajautās, vai nav vajadzīga palīdzība. Un labi, ja tas notiek laukos, bet arī tādās megapolēs, kā Lisabona tas darbojas tāpat. Vienīgā atšķirība no laukiem, garāmgājēji nesveicinās.

Katra autoceļotāja bieds Lisabonā ir satiksme. Šaurās ieliņas un dienvidnieku braukšanas stils rietumniekus dzen izmisumā. Šeit mašīna var apstāties ielas vidū, lai paņemtu vai izlaistu pasažierus, vai vienkārši sasveicinātos un īsi pačatotu ar kādu garāmgājēju, un apstādināt visu satiksmi.

Un šādos gadījumos es varbūt vienu vai divas reizes redzēju, ka kāds no aizmugurē stāvošajiem izrādītu kādu neapmierinātību. Zem ķieģeļa braukt? – droši, tik jāsignalē, ja priekšā līkums; Apstāties pie Stop zīmes? – kāpēc gan? kurš to vispār dara?; Laist gājējus pāri zebrai? – priekš kam? viņi taču var pāriet un to arī dara jebkurā citā vietā neatkarīgi no satiksmes blīvuma; Sakiet paldies, ka luksofora signālus ievērojam… dienas laikā, kad satiksmes apstākļi to prasa…

Jāatzīst, ka redzējām arī dažas avārijas, sevišķi interesanti, kad avārija ir tāda, kur Latvijā vienkārši nobrauktu malā un sarakstītu saskaņotos, bet tur apstādina satiksmi, kā rezultātā vienā no šķērsielām stāv kādi trīs vai četri lielie autobusi, nerunājot par pārējo satiksmi, un, protams, neviens nekur aizbraukt nevar. Pilsēta stāv.

Tiem, kam nervi netur personīgo autotransportu, šeit tiek piedāvāts tramvajs. Vispār ar tramvajiem smieklīgi. Kādreiz es domāju, ka ir tikai 28. līnija, bet šoreiz es kopā saskaitīju 5 līnijas. Un tik un tā viņas visas izskatījās pēc tūristu līnijām, patiešām nezinu vai vietējie brauc ar tramvaju un ja brauc, kāpēc?

Šauras ir ne tikai ielas, bet arī trotuāri pārsvarā ir drausmīgi šauri, tā ka viens cilvēks dažreiz var iet, un dažreiz arī vienam sarežģīti, piemēram, ja  notekcaurule traucē.

Es domāju, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka kad ielas tika pielāgotas autotransportam, tās paplašināja uz trotuāru rēķina, jo ne uz kā cita rēķina tās paplašināt nevarēja, tā nu sanāk, ka ej pa šauru šauru taciņu, un priekšā, pardon, suņa kaka, tad ir jākāpj uz ielas, kur ir saparkotas mašīnas, kuras ir jāapiet pa ielas vidu. Dažreiz šādi apiet no abām pusēm gājēji, tad sanāk, ka ielas vidū ir cilēku bariņš, bet jāpamet vieta arī satiksmei un tai te vietas paliek visai maz.

Jā, runājot par šķēršļiem uz trotuāra, portugāļi, nez kāpēc, mīl suņus. Pilsētā klaiņojošo suņu nav daudz, bet kaut kur pa kādam gadās, taču katram godīgam saimniekam ir jābūt sunim un tas ir jāved pastaigā, un, šķiet, vākt pēc saviem suņiem tradīcija ir sākusi veidoties tikai pēdējos gados. Gadījās dažas reizes manīt, ka pēc suņiem savāc, bet reti. Tomēr patiesības vārdā jāatzīst, ka laikam tomēr vairums vāc, jo citādi ielas būtu necaurejamas. Pāris tādas necaurejamas vietas Portugāles ziemeļos man nāk prātā.

Ar atkritumiem šeit situācija vispār ir interesanta. Pirmā lieta, kas krīt acīs Portugālē šjā ziņā ir tas, ka atkritumu dalīšana ir it visur, un ja pirms tam ir paceļots pa citām Dienvideiropas valstīm, šāda nevienaldzība šokē.

Gadījums, kad uz ielas varētu nākties kaut ko izmest turpat zem kājām vispār nevar ienākt prātā, jo ik uz soļa ir neuzmācīgi atkritumu konteineri.

No otras puses, tā varētu būt politika, bet dzīvē ir savas niances. Lisabonas centrā šur un tur uz ielām ir redzami atkritumu kalni, sevišķi pēc nakts pasākumiem, kas gan ne tuvu nelīdzinās Ķelnei pēc karnevāla, tomēr sajūtu par tīro pilsētu krietni pabojā. Nu, jāatzīst, ka nereti atkritumi uz ielām ir arī tūristu nopelns.

Bet ne vienmēr tūristu. Šai pilsētā dzīvo arī tradīcijas. Kādu dienu biju liecinieks episkam skatam, kas varētu labi iederēties pirms simts vai divsimt gadiem, bet šodien izraisa jautājumus.

 

Kādā no pilsētas centrālajām ielām uz kāda nama ceturtā stāva balkona kāda gados vecāka kundzīte pametusi apkārt skatienu un novērtējusi, ka uz ielas neviena nav un uz viņu neviens neskatās, iešūpo un nomet maisu ar, gan jau, atkritumiem uz trotuāra.

Patiesības labad jāsaka, ka maiss nesaplīsa un neatšņorējās. Tomēr ar šo epizodi pietika, lai saprastu, ka viss tik viennozīmīgi šeit nav, kā varētu likties.

Kur vēl sanāca pabūt un kā man tur gāja…

Santarem

Savus kolēģus ilgi centos pierunāt īrēt mašīnu un doties paceļot apkārt brīvajās dienās, tas man neizdevās, tomēr uz Santarem sanāca braukt, jo izrādījās, ka tur kādā baznīcā ir hostija, kura kaut kādā, šķiet, četrpadsmitajā gadsimtā, sākusi asiņot, vēlāk ielieta vaskā un kopš tā laika ir kļuvusi par vienu no katoļu baznīcas brīnumiem. Nezinu gan vai to ir atzinis Vatikāns, Vatikāns jau vispār ir uzmanīgs ar brīnumiem, tāpēc nez vai.

Jebkurā gadījumā, otrdienas rītā, kad bijām no vietas strādājuši septiņas dienas, mūsu priekšnieks sajutās slikti un piedāvāja šodien paņemt brīvdienu, mēs pastrādājām no rīta un pēcpusdienā ielecām vilcienā, kas devās Tomar virzienā, līdz Santarem.

Pēc stundas bijām galā. Ja Lisabonā bija kļuvis vēsāks un jau bija vien nedaudz pāri 30 grādiem, tad šeit izkāpjot no vilciena nonācām saunā, šeit bija 40+°C.

Santarem pirmoreiz biju un gandrīz gāju bojā zem ātrvilciena ejot Camino un toreiz neko nesapratu, bet patika, otro reizi pagājušā gada janvārī izbraucām cauri mežonīgā lietū un arī neko nesapratu, bet it kā patika, šoreiz braucām skatīties asiņojošo hostiju un bija pietiekoši daudz laika, lai pastaigātu.

Uzkāpām līdz centram un neilgi klīduši atradām vajadzīgo baznīcu.

Tur tieši bija ieradusies tūristu grupa, priekš kuras bija atvērta pieeja hostijai, tāpēc pievienojāmies grupai. Pat ja tas ir feiks – 700 gadus vecu hostiju ne katrā muzejā var redzēt.

Tā kā līdz vilcienam bija vēl daudz laika un maniem kolēģiem vienīgais mērķis Santarem bija redzēt hostiju, lai nebūtu jāsēž stacijā, pastaigājām pēc camino flečām pa pilsētu. Atradām Jardim das Portas do Sol parku, kur no cietokšņa sienām pavērās lieliskas panorāmas uz apkārtējiem laukiem, upi un tiltu.

Uz šo parku gribējās tikt iepriekšējā apmeklējuma laikā, bet toreiz lietus lika mainīt mūsu plānus.

Jau dodoties uz staciju gandrīz uzskrējām virsū čigānu taboram. Pirmais, ko pamanījām, bija pliki apkārt skraidoši bērni un zirgi.

Klāt negājām, jo būtu ļoti muļķīgi iet klāt vienkārši lai apskatītos, atradām vietu, no kurienes apmetni varēja kaut cik novērot pašiem paliekot nepamanītiem. Interesanti. Jāatzīst, ka zirgi ļoti skaisti. Nebiju iedomājies, ka kaut kur Eiropā vēl čigāni ceļo taboros un kur nu vēl ka ar zirgiem.

Kopumā Santarem man atkal patika, var vairāk nebraukt…

Sintra

Sintrā bijām pagājušā gada janvārī ar vecākiem, Aiju, Valteru un Regitu, toreiz gan bija acis laukā no orbītām un žoklis līdz bruģim. Šoreiz – e? Smuki… OK, ejam tālāk…

Vairāk negribas nobildēt katru māju, katru stabu, katru jebko. Gāju un domāju, ka laikam jau man nepatīk atgriezties vietās, kur esmu bijis iepriekš, man patīk jauni iespaidi un es priecājos, kā bērns redzot kaut ko, ko citi vispār nepamana, bet kad pamana, vaicājoši noraugās uz manu sajūsmu.

Man bija pietiekoši daudz laika, lai saprastu, ka ar maniem ceļabiedriem man īsti nav pa ceļam, tāpēc turpat Sintras stacijā pašķīrāmies un es devos uz Quinta da Regaleira. Iekšā mani neielaida, gribēja skaidru naudu, bet skaidras naudas man nebija. Apvainojos un aizgāju projām, nolēmu, ka ja viņi šitā, es nekur par naudu neiešu. Šī apņemšanās gan man netraucēja aizdoties uz centru un izņemt skaidru naudu.

Tā kā tāpat darīt nebija ko, sajūsmas par apkārtējo nebija, bet bija daudz zaļuma un tūristu, tad lai tiktu prom no tūristiem, bet tuvāk zaļumam sāku iet pa Camino flečām, kad ieraudzījis zīmi walking trail par flečām aizmirsu. Drīz vien izrādījās, ka tepat gājām arī pirmajā Sintras apmeklējumā un ka ceļš ved uz Penas pili. Iekšā arī šeit nolēmu neiet, jo… 6,50€. Devos projām, nogriezos pa meža ceļu un tad uz citu un pēc kādas pusstundas – stundas sapratu, ka esmu apmaldījies. Eju pa mežu caur eikaliptu mežu, pilsētas skaņas ir noklusušas pilnībā, vien kaut kur tālumā dzirdams autobānis. Un joprojām eju ta no kalna lejā, ta augšā, un man ir sajūta, ka eju apkārt tam pašam kalnam, tāpēc nekur ļoti tālu no civilizācijas nevarētu būt aizgājis. Kādā brīdī gāju garām žogam un žogā ieraudzīju vārtus. Ap šo brīdi jau taisījos līst telefonā skatīties, kur es īsti esmu nonācis, bet aiz vārtiem ieraudzīju norādes ar pazīstamiem nosaukumiem. Minūtes divas stāvēju pie vārtiem blenzdams uz norādēm, tad saņēmos un pārkāpu pāri vārtiem un sāku soļot virzienā, uz kuru norādīja zīme. Biju Penas pils parkā. Bezbiļetnieks. Pārkāpējs. Praktiski – noziedznieks.

Kādu laiku klīdu pa parku, sazvanīju kolēģus, tie bija Regaleirā, kur tiem ļoti nepatika, sarunājām, ka satiekamies Penas parkā. Satikāmies arī un devāmies pie okeāna, jo būt Portugālē un neredzēt okeānu ir noziegums.

Cabo da Roca

Kolēģis iečekoja tuvāko vietu pie okeāna, atrada vietu ar nosaukumu Cabo da Roca, izsauca Uber un devāmies ceļā.

Pa ceļam nolēmām, ka esam izsalkuši, tāpēc izlecām ciemā ar nosaukumu Azóia, ne īpaši garšīgi, bet visai dārgi pavakariņojām un devāmies kājām uz bāku.

Bija jāiet kādu divus kilometrus un nonācām galā tieši pirms saulrieta. Un tāpat, kā Svētā  Vincenta ragā, te bija savācies visai daudz tautas, kas cerēja pamanīt pa kuru laiku noriet saule. Šeit bija skaistas, noapaļotas un ar zāli apaugušas klintis. Šķiet, ka līdzīgas es Portugālē nebiju redzējis, man ļoti atgādināja Cliffs of Moher Īrijā.

Izrādījās, ka šis ir kārtējais pasaules gals, kuru Portugālē ir visai daudz, bet šis tomēr esot Eiropas kontinenta vistālākais rietumu punkts. Nu lai tā būtu.

Saule rietēja minūtes divas, kad tas beidzās, kļuva tumšs un auksti. Bijām domājuši pa piekrasti doties kājām uz Cascais, taču ieraugot klintis ne visi bija gatavi doties tālāk. Pēdējo autobusu uz Sintru mēs nokavējām, Ubers šeit neķēra, tāpēc devāmies atpakaļ uz Azoiju.

Pa ceļam izdevās nostopēt kādu ukraiņu pāri, kuri dzīvo Vācijā un ceļo pa Portugāli. Dāmai kāreiz šodien bija dzimšanas diena.  Mēs tikām nogādāti Sintrā, kur jau gaidīja vilciens uz Lisabonu.

Arrabida

Kolēģiem patika okeāns, tāpēc tika nolemts, ka pēdējo brīvo dienu pavadīsim pie okeāna. Sākumā bija doma atkal doties ziemeļu virzienā, taču Rubens bija ieteicis  dabas parku ar nosaukumu Arrábida.

Turp arī devāmies. Ar vilcienu tikām līdz vietai ar nosaukumu Coina, no turienes izsaucām Uber elektromašīnu līdz Arrabidai. Pa ceļam mums šofere tante demonstrēja daudz skaistu skatu. Pludmalē bija pārāk ē… pludmalīgi – saule, smiltis, zili zaļa jūra, miljons atpūtnieku, cilvēki uz supiem, saulessargi kā nozagti no havajusalufilmām.

Padzērām sangriju un devāmies meklēt taciņu uz blakus pludmali. Līdām pa akmeņiem līdz izrādījās, ka tālāk ir jāiet pa ūdeni. Kolēģe pamēģināja dziļumu un iekrita līdz krūtīm. No vientuļas klints viņu vēlāk nocēla kāda vietējā meitene ar kajaku un aizveda uz blakus pludmali.

Mēs ar kolēģi devāmies kalnā augšā, sanāca nedaudz parāpties, bet bija forši, drīz vien bijām uz takas un tad jau līdz otrai pludmalei bija pavisam tuvu.

Kādu laiku tur bijuši devāmies uz Setubal meklēt transportu.

Tā aptuvenā ģeogrāfija ir tāda, ka visai augsta kalnu siena  pieiet visai tuvu ūdenim, bet apakšā ir pludmales ar baltajām smiltīm.

Ar sauszemes transportu uz pludmalēm tikt nav iespējams, tāpēc ir uztaisīti interesanti lifti preču piegādei no ceļa uz restorāniem lejā.

 

Setubal

Līdz Setubal bija gabaliņš ko iet, kilometri desmit.

Kad nonācām galā jau bija visai vēls. Šeit es pasīvi gribēju pabūt jau gadus divus. Domāju, ka uz šo pilsētu būtu jāatbrauc paskatīties uzmanīgāk.

Daudz vēstures zoba, daudz modernās pilsētas ainavas, ārkārtīgi daudz grafiti, liela daļa pat ir visai oriģināli un baudāmi. Visapkārt, kur vien acis rāda, delfīni – uz kanalizācijas lūkām, skatlogos, pilsētas laukumos.

Pilsētas simbols ir delfīns, tiek rīkotas ekskursijas pie delfīniem, izskatās, ka visa pilsētas dzīve ir pakārtota šiem jūras zīdītājiem.

Jāatzīst, ka es šo pilsētu biju iztēlojies pilnīgi citādāku, bet man patika arī tā, labprāt atbraukšu vēl kādreiz.


Ir ko piebilst: