Astoņpadsmitais novembris Latvijā ir brīvdiena un kad iekrīt vīkendā, brīvdiena tiek pārnesta uz pirmdienu, kas ir baigi labi, ir pietiekoši dienu, lai izbraukt kaut kur nedaudz tālāk. Piektdien atbrauca Anna, lai piedalītos gleznu izstādes atklāšanā, kur karājās arī viņas darbs, bet sestdien, kurā kāreiz iekrita 18. novembris – gada baisākie svētki, kad jebkurā kaut cik nopietnā Latvijas pilsētā atrasties ir absolūti antisanitāri un labai gaumei neveselīgi, tāpēc izmantojām iespēju un devāmies trijatā ar Regitu aizvest Annu pie vecākiem uz Viļaku un pa ceļam arī izbraukt dažas interesējošās vietas. Nekad nebijām bijuši Malnavā un gribējās arī nedaudz vairāk laika pavadīt Kārsavā. Bija arī doma piestāt Baltinavā, bet nesanāca, jo pienāca tumsa.

Svētdien, jau pēc svētkiem, satikāmies ar Aiju, Valteru un Aldi Priekuļos pie Regitas vecmammas māsas, kur atstājām vienu mašīnu, un kopā devāmies uz Igauniju.

18.11.2017

Latvija

Malnava

Malnava man vienmēr ir saistījusies tikai ar Malnavas koledžu.

Par to, ka pastāvēja Malnavas muiža es uzzināju salīdzinoši nesen.

Bet nepamatoti. Muiža, patiesībā, ir visai ievērības cienīga. Sākotnēji piederējusi Hilzeniem (no Hilzeniem būtu jāzina vismaz Janu Hilzenu par viņa Livonijas hroniku Inflanty w dawnych swych…, taču tas nav vienīgais, par ko mēs viņus mīlam), pēc tam saprecoties ar Šadurskiem, pārgāja Šadursku īpašumā (Šadurskus mēs vairāk mīlam par viņu darbību Latgales dienvidu daļā (salīdzinājumā ar Hilzeniem, kas bija vairāk ziemeļos), viņi, tāpat kā Hilzeni, cēla dievnamus un laikam atbilstošās pieklājības robežās nodarbojās ar sava veida filantropiju).

Šadursku ierīkotais muižas parks, stādīts ap 1830. gadu, ir viens no vecākajiem parkiem Latvijā. Būtu arī viens no eksotiskajiem kokiem bagātākajiem, ja vien Otrā pasaules kara laikā tas nebūtu cietis muižā ierīkotā Vermahta armijas štāba darbības rezultātā.

Starp citu, šodien Malnavas muiža šaurās aprindās ir pazīstama tieši pateicoties minētajam štābam un tam, ka 1941. gadā štābā esot viesojies pats Hitlers.

No tā laika parkā ir palikuši divi bunkuri, viens no kuriem ir pārtapis par estrādi.

Jāatzīst, ka estrāde ar savu attīstītā sociālisma  gleznojumu ļoti patika. Pilnīgs sirreālisms – kā visas par projektu remontētās skolas ar bezgaumīgu zaļu apmetumu apmestā skola, kas kādreiz bijusi 18. gadsimta pils,  19. gadsimta parkā Otrā pasaules kara bunkura siena ar astoņdesmito gadu stila gleznojumu  kalpo par estrādi. Lauku romantika.

Cita starpā no muižas apbūves saglabājusies klēts ar milzīgām masīvām betona kolonnām, izskatās ļoti iespaidīgi.

Parkam ir visai savdabīgs reljefs, bet tas varētu būt saistīts ar to, kas šeit notika četrdesmito gadu pirmajā pusē.

Parku ieskauj pat visai labi saglabājies žogs ar dakstiņu jumtu, kurš arī daudzkur ir saglabājies. Pa parka malām dažādas saimniecības un dzīvojamās ēkas.

Pats parks, jāatzīst gan, izskatās visai nožēlojami. Man, ar neprofesionāļa aci, izskatās, ka to atjaunot nez vai būtu iespējams, pagaidām tas izskatās pēc randomā kokiem aizauguša klajuma.

Acīmredzot, pateicoties lauksaimniecības skolai apkārtnē ir visai bagātīga Padomju laika apbūve un vecā apbūve, kas pielāgota lauksaimniecības tehnikuma vajadzībām padomju laikā.

Daudz drupu.

Kaut kas pilnībā tiek aizlaists postā, kaut kas joprojām tiek izmantots.

Uz dažu ēku parauga var lieliski vērot kā pāri ir gājuši laikmeti, mainījies ēku izmantojums, mainījušies celtniecības materiāli, celtniecības stili un arhitektūras prasības. Arī prasības pret estētisko komponenti.

Uzgājām kādu ēku ar mums absolūti neskaidru funkciju ar apaļiem logiem.

Spriežot pēc apkārtnes, varētu domāt, ka kaut kas saistīts ar meliorāciju.

Bet nav skaidra apaļo logu funkcija. Turklāt, meliorācija, spriežot pēc visa, notikusi pirms gadiem trīsdesmit – četrdesmit, šī ēka, ar manu neprofesionālo aci, izskatās celta vēl cara laikā. Un pirmo reizi sanāca tuvumā aplūkot, kā izskatās koka apaļā loga rāmis.

Cita starpā Malnava reklamē savu Šmakovkas muzeju.

Jāatzīst gan, ka pa visu Latgali kā sēnes pēc lietus saaugušie šmakovkas muzeji makes me sick.

Turklāt, nav skaidrs, no kurienes vietējai kandžai ir parādījies šis apzīmējums. Oftopiks, protams, bet divdesmitā gadsimta beigās par šmakovku dēvēja draņķīgu alus dzērienu:

"Viena no lielākām nelaimēm, tiklab latgaliešiem godos, kā ikdienišķā dzīvē ir dzeršana. Jāņem vērā, ka mājas alus še jau sen vairs nav tas miestiņš, kurš, pēc mūsu tautas dziesmām spriežot, dzesē slāpes un atspirdzina garu. Pavisam otrādi: mājas alus, jeb šmakalka ir stipri reibinošs dzēriens, no kura nepieradis cilvēks krīt pēc otrās, trešās glāzītes un pēc tam vairākas dienas nomokās ar sliktu dūšu un lielām galvas sāpēm. Savu stiprumu alus dabū no tam, ka pie apiņiem piejauc lapu tabaku un vaivarus, kuru nav trūkums apkārtējos purvos; bez tam ir īpaši raudzēšanas paņēmieni, kuri zināmi tikai vietējiem. Neraugoties uz pretīgām alus īpašībām, viņš tiek vārīts pie pirmās izdevības, ar viņu pacienā ciemiņus, talceniekus, sievas un ari bērnus, samaitājot tādā kārtā jau agrā bērnībā viņu veselību un možo garu."

O. Svenne (1923) Vecā un Jaunā Latgale un viņas īpatnības

Man gan ļoti iepatikās miniatūra melnā pirtiņa, kas bija muzeja teritorijā.

Nu jā, un Malnavā, līdzīgi, kā Kārsavā, un šobrīd jau arī daudz kur citur pēc Kārsavas precedenta, nekautrējas likt ielu nosaukumus arī latgaliski.

Kopumā pārsteidza un patika, sevišķi, ņemot vērā, ka neko īpašu no Malnavas negaidīju.

Kārsava

Kārsava ir tāds interesants fenomens. Visādas vikipēdijas gan raksta, ka pilsēta veidojās pateicoties pasta ceļam starp Rēzekni un Ostrovu, bet man gan šķiet, ka tā veidojās kā Malnavas apendicīts. Pilsēta ir caurcaurēm dīvaina. Nerokoties vēsturē (ko es neesmu darījis, jo pēc dabas esmu ļoti slinks) man ir sajūta, ka drīz pēc dzimtbūšanas atcelšanas te sākās kaut kāda kustība, tieši pateicoties Malnavas muižai, nākamā attīstības stadija ir Latvijas valstiskuma veidošanās, tautas (at?)dzimšana un tautiskais romantisms (no tā gan teju nekas nav saglabājies, bet kaut kas pilsētas gaisotnē tāds nedaudz ir), trešais posms jau pēc Otrā pasaules kara, kad, man šķiet, Kārsava atkal attīstās kā Malnavas sovhoztehnikuma apendicīts (nu, vismaz nekādu citu pilsētveidojošo faktoru es šeit neredzu un rūpniecība, ja arī šeit ir bijusi, esmu palaidis garām) – viss vecais, ko jānojauc tiek nojaukts, pilsētplānojums saglabājas tas pats deviņpadsmitā gadsimta beigu, taču arhitektūra vietā nāk pavisam nedaudz staļinlaika un tad jau seko septiņdesmitie gadi visā savā krāšņumā. Protams, es pilnībā ticu, ka es te galīgi šauju garām, bet tas ir iespaids, ko pilsēta par sevi rada garāmbraucošajam man. Ā, un šobrīd šeit notiekot latgaliskā etniskuma atdzimšana. Ziemeļlatgaļi gan vispār ir īpašs fenomens. Tāpat kā dienvidlatgaļi, rietumlatgaļi nu austrumlatgaļi, vienīgie pareizie latgalieši ir Rēzeknē un Ludzā, jā 😀

Šis Kārsavas brauciens mums sanāca brauciens pa baznīcām, kopā mēs apmeklējām četras, trijās no tām sanāca pabūt iekšā un vienā palūrēt pa logiem. Tātad – pirmā – Kārsavas Augšāmcelšanās evanģēliski luteriskā baznīca. Nu, ņemot vērā, ka Rēzeknē luterāņu baznīcas draudze ir ap 40 cilvēkiem, pieļauju, ka šeit varētu būt nedaudz mazāk un tuvākā luterāņu baznīca, ja nemaldos, ir Viļakā (tur draudzes lielumu gan es nezinu). Jāatzīst, ka pret šo dievnamu liktenis un cilvēki nav bijuši īpaši dāsni. Padomju gados baznīca zaudēja sākumā krustu, tad visu torni, vēlāk torņa vietā tika piebūvēta administrācijas ēka, baznīcā sākumā bijusi deju zāle, pēc tam darbojies kinoteātris. Kad pēc Padomju savienības sabrukuma baznīca atgriezusies draudzes rokās, administrācijas ēka nojaukta un šobrīd tiek restaurēta baznīca. Skats skumjš, bet var jau būt, ka viss viņiem izdosies.

Nākamā mūsu baznīca bija Malnavas Rožukroņa Dievmātes Romas katoļu baznīca.

Man par lielu kaunu jāatzīst, ka katrreiz braucot tai garām es par to domāju, kā par pareizticīgo baznīcu.

Baznīca ir pavisam jauna, iesvētīta 2003. gadā.

Mēs piebraucām apskatīties tuvāk un baznīcas dārzā kāreiz ar apmeklētājiem runājās draudzes prāvests Jāzeps Aglonietis.

Viņš arī mums izstāstīja baznīcas vēsturi un izveda ekskursijā.

Izrādās, ka baznīca sākta celt 1932. gadā blakus 1741. gadā celtajai koka baznīcai.

Nepieciešamība pēc jaunas – ietilpīgākas baznīcas radās, jo koka baznīcā 9000 locekļu lielā draudze vairāk nevarēja satilpt.

Sākoties karam celtniecība pārtraukta un to atsāka tikai 1995. gadā pēc draudzes prāvesta iniciatīvas. Ir redzams un jūtams, ka tapusī baznīca ir Jāzepa Aglonieša mūža darbs. Viņš var stāstīt par katru mazāko sīkumu, katru detaļu, katru cilvēku kas ir aiz tā vai cita elementa. Pat Rēzeknes mākslas skolas studentus, kuri darinājuši to vai citu elementu.

Mazliet gan mulsina apmetumā šur un tur redzamās plaisas, taču Rēzeknes Radošo pakalpojumu centrā plaisas parādījās jau pirmajā gadā.

Vispār ļoti patika gan paveiktais, gan arī pats prāvests  ar savu noslieci uz smalku trollēšanu, piemēram, ieslēdzot Regitu baznīcā vai noliekot pie ieejas divus elegantus krēslus nosakot tiem kalpot par ubagkrēsliem.

Palūdzām izrādīt arī Koka baznīcu. Izrādās, ka tajā arī joprojām regulāri notiek mises.

Un ziemā praktiski pilnībā pārejot uz koka baznīcu, jo tā ir mazāka un vieglāk piekurināma.

Šī baznīca bija krietni mazāka un daudz intīmāka. Kaut gan visā visumā, man sāk šķist, ka ja esi bijis vienā šāda veida koka baznīcā, neko jaunu, atskaitot atsevišķus interjera elementus vai svētbildes neredzēsi. Ja man saliktu priekšā bildes no dažādām atbilstoša laika un izmēra koka baznīcām, kurās esmu bijis, kaut vai pēdējā gada laikā, nez vai es varētu identificēt kura ir kura. Starp citu, zemāk bildē ir redzams aizmūrētais balkoniņš no kura misi klausījušies Šadurski.

Un pēdējā apstāšanās bija Kārsavas Sirdsskaidrās Eufrosīnijas pareizticīgo baznīca.

Pirmā baznīca celta divdesmitā gadsimta sākumā, bet šī brīža izskatu esot ieguvusi trīsdesmito gadu beigās.

Sastaptais strādnieks stāstīja, ka dakstiņu jumtu esot vairākus gadus likuši no Maskavas izsaukti amatnieki.

Bijām tur pirms pašas mises, bet baznīca bija ciet, nesagaidījuši devāmies projām, taču aizbraucu pa nepareizo ceļu un nonācām Bozovā. Atgriezāmies Kārsavā kāreiz brīdī, kad baznīca tika atvērta, tāpēc sanāca aplūkot arī interjeru.

Diemžēl, bija pārāk tumšs, lai varētu kaut ko dokumentēt, bet interjers man ļoti atgādināja Rēzeknes vecticībnieku lūgšanu namu.

Viļakā jau bijām pa tumsu, tāpēc šoreiz ekskursija pa Viļaku izpalika.

19.11.2017

Igaunija

Rõuge (Pesapuu)

Braucām garām un ieraudzījām smuku skatu torni.

Atgādina stārķa ligzdu, saucas Pesapuu, google translate uz angļu valodu tulko, kā nipple, latviešu – krūts gala, krievu – вложенные деревья.

Nu, noticēsim krievu variantam un pieņemsim, ka tur kaut kas saistīts ar koku klūgu pinumu.

Jauki. Izrādās, ka šai pat dienā šeit bija vēl viena kompānija no Rēzeknes, bet mērķtiecīgi.

Pähni

Uz Pjahni mēs braucām mērķtiecīgi, jo meklējām megafonus.

Bet tā kā precīza atrašanās vieta nebija zināma, kā parasti – maldījāmies.

Un laimīgā kārtā iemaldījāmies purvā, kuru arī izstaigājām un palikām ļoti apmierināti.

Visādā ziņā – šis purvs izrādījās krietni interesantāks par megafoniem.

Pārgājienu takas.

Tur bija vairāki maršruti, mēs izgājām vienu loku aptuveni uz vienu – diviem kilometriem.

Pa ceļam bija dažādas būdiņas…

vigvami…

briežu barotavas..

sagriezti baļķi….

un iemītnieki…

Sanāca iet pa smukiem tiltiņiem, pāri ūdenstilpnēm un viss bija ļoti zaļš un smuks, pat neskatoties uz līņājošo novembra lietu, kurš nedaudz vēlāk pārvērtās sniegā.

Kad tomēr atradām vietu, kur bija megafoni, sapratām, ka atlas obscura kļūdās un interesantā vieta šeit nebūt nav megafoni.

Bet vispār šajos igauņu mežos sirreālisma daudz, tas gan.

Suur Munamägi

Katram latvietim vismaz reizi dzīvē esot jāaizbrauc uz Munameģi, jo, redz, kaut kādā latviešu filmā esot mēms saistībā ar šo kalnu.

Jāatzīst, ka citu iemeslu, kāpēc šī ir tūrisma vieta, kā tikai to, ka tas ir augstākais Baltijā punkts, es nespēju saprast. Apvidus ir kalnains un kalnu nemaz nejūt. Un kaut kā vienmuļi un garlaicīgi tur viss, patika tikai trepes uz kalna virsotni un daži dekoratīvie elementi.

Un arī Munameģī šajā dienā bez mums bija vēl viena kompānija no Rēzeknes.

Tartu Eesti Rahva Muuseum

Regita jau kādu laiciņu centās mani aizvest uz jauno Igauņu vēstures muzeju Tartu. Jāatzīst gan, ka Regitas sajūsmu par šo vietu galīgi nedalīju, lietas, kas man nepatika vai kaitināja lielā mērā pārsvēra pozitīvo. Man likās, ka ar muzejiem ir problēmas tikai pie mums, bet izskatās, ka igauņiem šī problēma nav sveša.

Pirmkārt – navigācija. Navigācija muzejā ir nevis slikta, bet katastrofāla. Apskatīt visus eksponātus būs visai grūti, jo agri vai vēlu nomaldīsies un noorientēties kur esi bijis un kur vēl nē ir visai grūti. Tev viss ir slikti. Otrā lieta, kas man nepatika – kad es skatos uz eksponātu vēstures vai etnogrāfijas muzejā mani interesē

1) vēsturiskais konteksts,

2) etnogrāfiskais konteksts,

3) uz ko es vispār skatos.

Ergo, man gribētos, ka bez tā, ka eksponāti ir sakārtoti a ļa “lapi un to tradīcijas” ir minēts –

1) Kad un no kurienes tas ir nonācis muzeja kolekcijā (kur un kad izrakts, no kurienes savākts – ģeogrāfija un laiks)?

2) Uz kādu laiku attiecināms, kad lietots (ar šo grēko teju visi muzeji mūsu apkārtnē, blakus stāv 12. un 20. gadsimts un neviens necenšas norādīt, ka tas ir nodažādiem laikmetiem)?

3) Kas tas ir? Kam paredzēts, vēl foršāk, ja var redzēt, kā tas ir lietots, ja tas ir kāds instruments?

Nu lūk, tās ir divas galvenās problēmas. Pārējais – sīkumi.  Kolekcija ir patiešām iespadīga. Ir daudz interesantu interaktivitātes risinājumu (piķa karote medus mucā: un ir gana daudz momenti, kur financiāli nesāpīgi varētu uzlabot apmeklētāju pieredzi un tas nav izdarīts – Padomju Savienībā rotaļlietas nagloja pie grīdas, you know), ja es būtu mazāk kritisks un nekoncentrētos uz negatīvo, man ļoti patiktu, tā… otro reizi es nebraukšu.. ja vien viņi neuzlabos lietotājpieredzi..

Nu jā, un šajā dienā šeit bez mums bija vismaz divas citas paziņu kompānijas. Izskatās, ka 1) šis muzejs ir ieguvis popularitāti, 2) valsts svētkus latvieši izvēlas sagaidīt citur.

No Tartu devāmies uz Narvu. Bija jau tumšs, putināja sniegs un – Igaunijā ceļa stabiņi ar atstarotājiem… nestrādā. Atstarotāji uz stabiņiem neatstaro un tāpēc braukšana naktī sniegputenī tiek realizēta uz tausti.

Narva

Narvā bijām rezervējuši viesnīcu ar brokastīm pa neticamu priekš Igaunijas naudu. Un tā bija viena no dārgākajām opcijām, kas bija izskatāmas. Kad nonācām galā, izrādījās, ka nakšņosim 6! zvaigžņu viesnīcā, mūs sagaidīja tante (vārda tiešā nozīmē), kura ierādīja numuriņu. Numuriņš sastāvēja no divām istabām un kopējās telpas ar virtuvīti, vannasistabā bija džakuzi ar LED gaismiņām. Mums bija dubultās durvis, tāpēc pretī notiekošajā zālē notiekošo ballītes a ļa ‘Senioru balle: kad man vairs nebūs 16’ atbalsis mēs praktiski nedzirdējām, kaut gan, cik man ir zināms, Valters pie kāda no smēķēšanas mēģinājumiem gandrīz tika viņu nolaupīts, bet pieļauju, ka tās varētu būt vienkārši baumas un provokācija.

20.11.2017

No rīta paēdām brokastis, priecājoties par deviņdesmito gadu sākuma interjeru un sajūtām maigā mūsdienu izpildījumā un angļu valodas izmantojumu pārsvarā nevietā un ar ļoti impozantām kļūdām apkārt esošajos plakātos.

Pēc brokastīm aizbraucām uz centru.

Aizgājām uz cietoksni, novērtējām oriģinālos soliņus.

No turienes, kad atradām izeju no cietokšņa pāri laukiem, pāri lejām, devāmies apkārt.

Cietoksnis izrādījās ļoti liels.

Apgājuši apkārt iegājām tūrisma centrā, savācām čupu ar kartēm un nolēmām doties kaut kur tālāk.

Aizbraucām līdz elektrostacijai, ceļu uz zilajiem ezeriem neatradām. Nolēmām, ka īpaši daudz laika meklējumiem nav šajās īsajās ziemas dienās, tāpēc devāmies tālāk uz Narva-Jõesuu.

Narva-Jõesuu

Narva-Jõesuu neviens nebija gatavs pamest mašīnu, tāpēc tā vietā, lai pastaigātu, aizietu līdz robežai pie jūras, devāmies uz Sillamäe. Par vakardienas vakaru atgādinošās paģiras tomēr lika sevi manīt manos biedros. Pasivitāte, dzīvesprieka un intrigas zudums.

Sillamäe

Silamjāē lielākā daļa no mūsu grupas tomēr bija gatavi pamest silto mašīnu un doties eksplorōt pilsētu.

Par Silamjāi un ar to saistītajām emocijām es jau rakstīju pagājušajā gadā šeit.

Vispār, ja tā pavisam atklāti, tad Baltijā man ir divas mīļākās pilsētas (atskaitot mājas, protams, bet tas ir banāls un nekādi nepamatots patriotisms, man krājas materiāli kaut kur uz pāris bieziem sējumiem par lietām, kas mani dzimtajā pilsētā tomēr ļoti neapmierina) – Sillamäe un Visagina (par sirreālo Visaginu es rakstīju šeit un šeit).

Abas pilsētas ir celtas Padomju laikos, abas bija šauri specializētas, tikai viena celta četrdesmitajos un tā bija slēgta tipa pilsēta, otrā – septiņdesmitajos un atvērtā tipa.

Bet šo pilsētu šarms ir tieši pilsētplānojumā (domāju, ka neviens nestrīdēsies, ka Padomju, potenciāli, kara pilsētām, bija ļoti lielisks plānojums) un konsekvencē.

Ja mēs skatāmies vecās Baltijas pilsētas, kurām ir saglabājusies cara laika apbūve, padomju arhitektūra, sevišķi pēc 55. gada, ir kā dadzis acī.

Šajās pilsētās viss ir īstajā vietā un neskatoties uz to, ka pati arhitektūra ir neskaista (daļa no tās, Silamjāē Staļina laika monumentālā neoklasicisma arhitektūru grūti nosaukt par neskaistu), kopumu veido visai izteiksmīgu.

Tas nenozīmē, ka es būtu gatavs dzīvot Visaginā, bet Silamjāē staļinlaika mājā – noteikti.

Baltijas valstīs, domāju, ka nebūs pārāk skarbi teikts, vispār nav tādu pre-padomju pilsētu.

Daži nebūtiski izņēmumi, bet, būtībā, teju visas pilsētas ir vai nu celtas, vai vismaz ieguvušas savu pašreizējo seju to 50 gadu laikā, ko šeit valdīja padomju režīms.

Ja Latvijai un Igaunijai vēl ir kaut kādas Livonijas laika celtņu drupas, tad leišiem pavisam maz kas ir saglabājies no pirmsrevolūcijas, nemaz nerunājot par viduslaiku vai jauno laiku celtnēm.

Mūsu ģeogrāfiskās atrašanās vietas lielākais trūkums arhitektūras vēstures aspektā is tas, ka pie mums lielā daudzumā ir pieejams koks un visai maz pieejams akmens.

Koka mājas pūst, deg un ir viegli nojaucamas modernizācijas nolūkos, tāpēc Baltijas valsīm atskaitot dažas muižiņas, dažas mūra pilis (Latvijai un Igaunijai), dažas baznīcas un uz pirkstiem saskaitāmas – vēlākais – 18. gadsimta koka baznīcas un nedaudz vairāk deviņpadsmitā gadsimta apbūves – tā ir visa mūsu arhitektūras vēsture.

No pagātnes labākajā gadījumā saglabājies pilsētas centra pilsētplānojums.

Tieši tāpēc man tik ļoti patīk padomju laikā celtās pilsētas, jo tur padomju arhitektūra nav darvas piliens pirmsrevolūcijas laika medus mucā. Tā ir savā vietā, ar saviem kanoniem un atmosfēru.

Un ja mēs nevaram nekur aizbraukt, lai apskatītu, piemēram, Ulmaņlaika pilsētu, nerunājot par Aleksandra II laika pilsētu, bet mums ir iespēja apskatīt staļinlaika pilsētu un brežņevlaika pilsētu, un tas, manuprāt, ir burvīgi. Es šīs pasludinātu par pilsētām – muzejiem un aizliegtu tur likt plastikāta logus, poļu soliņus un ķīniešu luksoforus. Bet, diemžēl, tādu kā es, kuri ir gatavi braukt uz šādām vietām tūrisma nolūkos, nav daudz. Pie Sarkanās jūras, runā, esot foršāk.

Toila

Interesanti, ja šeit ir tik skaisti ziemā, kā šeit ir vasarā. Kaut gan, iespējams, ka tieši sniegs piešķīra tam visam tādu šarmu.

Tas, kas iepriecināja – strādājoša strūklaka. Mani ļoti nomāc, kad mūsu platuma grādos strūklakas darbojas 5 mēnešus gadā. Tāpēc es pret strūklakām pilsētainavā principā esmu visai kritisks. Ziemeļos, lai attaisnotu savu atrašanos vidē tam ir jābūt mākslas darbam pašam par sevi, arī ar izslēgtu ūdeni.

Visu ceļu viņa uzdeva jautājumu “f#cking waterfalls, how do they work”.

Narvas tūrisma centrā uzzinājām, ka mums praktiski pa ceļam ir Valastes ūdenskritums – augstākais ūdenskritums Baltijā ar 30 metru kritumu.

Jāatzīst, ka kaut ko tik augstu es pats nebiju gaidījis. Iespaidīgi. Redzēt gan šeit ir ko precīzi 7 minūtēm. Agrāk te bija skatu platformas, trepītes un tā, tagad viss ir slēgts, tūristi vairāk nav vajadzīgi, acīmredzot.

Arī Aldis šeit bija pabijis un pēc tam, kad apstaigājām klostera teritoriju, aizveda parādīt svētūdens avotu.

Šeit ir uzbūvēta būdiņa, kurā ienāk cilvēks, noģērbjas un trīs reizes mērcējas ledusaukstā ūdenī. Pie būdiņas stāvēja latviešu rinda (pie klostera bija tikai Leksusi ar latviešu numuriem, igauņu mašīnas nemanījām) tāpēc nolēmām negaidīt un devāmies mājupceļā.