Ukraina, Černobiļas AES, Polija, Jaunais gads (25.12.2017 – 01.01.2018)

Viss sākās ar to, ka 2015. gada 31. decembra pēcpusdienā kontekstreklāmā izpeldēja kaut kādas lidojumu rezervācijas kompānijas mājaslapas ieraksts par ‘Best New Year destinations’, kur cita starpā figurēja arī Viļņa. Sazinājāmies ar Ivaru un Annu un devāmies ceļā. Nākamo Jauno gadu sagaidījām Somijā. Bija jau skaidrs, ka brauksim arī šogad kaut kur, sākumā bija doma par Vāciju, pamazām tā transformējās par Karpatu braucienu, tad izrādījās, ka Regitai jābūt darbā 2. janvārī. Tika izskatīti varianti par Poliju un Krieviju, bet vienā brīdī pētot kartes pametu aci uz karodziņiem, kas man salikti Google kartēs – vietas, ko plānoju apmeklēt. Kartes mērogā pavisam blakus Polijai bija Černobiļas atstumtības zona un Slavutiča. Diena gūglēšanas par legālām un nelegālām iekļūšanas iespējām, daži epasti, priekšapmaksa par iekļūšanu Zonā un variantu vairāk nepalika, sākām plānot ceļojumu tā, lai 30. decembrī būt Černobiļā.

Polija


Polija ir visai izbraukāta savulaik, bet tas bija sen un tolaik es vēl daudz kam nepievērsu uzmanību, kam pievērstu tagad, turklāt, ceļojumu piezīmes es rakstīju tikai katru otro reizi un vairums ir nozaudētas. Pirms kādiem 5 gadiem sāku čekoties Feisbukā vietās, kuras apmeklēju un tagad vismaz zinu, kur esmu bijis, visu galvā ir grūti saturēt, sevišķi  kad nav veiktas piezīmes un redzētais nav ielikts sistēmā. Tā, piemēram, šī gada jūlijā pēkšņi izrādījās, ka esmu bijis Belostokā pa ceļam uz Romu 2010. gadā (šķiet). Polijā esmu bijis daudz kur un vairumu apmeklēto vietu es neatceros, tāpēc eksplorōjam par jaunu.

Kā jau minēju augstāk, viens no Jaungada brauciena scenārijiem bija tieši Polijas brauciens, kur plānojām apmeklēt Poznaņu, Vroclavu, KatovicuKrakovu un manā Google karšu zvaigznīšsarakstā divas mazāk zināmas pilsētas – Tychy blakus Katovicai un Nowa Huta blakus Krakovai – abas Padomju laiku plānotās pilsētas un plānotās pilsētas ir mūsu ar Regitu pēdējā laika kaislība.

Polijas brauciens atkrita tieši tāpēc, ka es pamanīju savas zvaigznītes pie divām citām plānotajām pilsētām ne tik tālu no Polijas – Slavutiča un Pripjata. Uz Poliju aizbrauksim un ne vienreiz vien, bet citreiz. Šoreiz mūsu ceļš veda caur Suvalkiem, Augustovu, Belostoku, Ļubļinu un Lodžu. Dažām no tām sanāca uzmest skatu, tad nedaudz pastāstīšu par to, ko tajās redzējām, turklāt, Lodžā arī sagaidījām Jauno gadu un 31. decembrī un 1. janvāra rītā sanāca to visai pamatīgi izstaigāt.

Nez kāpēc mums Latvijā priekšstats par Poliju bieži vien ir kā par visai nabadzīgu valsti ar zemu kultūras līmeni. Poļus mēs saucam par Eiropas ķīniešiem, Polija saistās ar neattīstītu infrastruktūru, lētu darba tirgu, lētām patēriņa precēm, augstu nabadzības un noziedzības līmeni, korumpētu policiju, nelaipniem cilvēkiem. Poļu valodu var dzirdēt jebkurā Eiropas valstī un tik daudzās no lielajām Eiropas pilsētām ir tīkla ar visdrausmīgāko pasaulē mārketingu veikali Biedronka, kur var nopirkt pelmeņus un konfektes Gotiņa (Krowka). Protams, ka ne viss no tā ir taisnība, poļiem vienkārši ir tendence radīt pasaulei par sevi sliktu priekšstatu, bet uz vietas Polijā atrasties ir pat ļoti patīkami un lai cik tas ļoti mūs nepārsteigtu, attīstības līmenis viņiem ir krietni augstākā līmenī, kā pie mums. Daudzās ziņās.

Desmito gadu sākumā jau biju novērojis, ka poļi aktīvi ceļ ceļus un ceļi ir labi. Ātruma režīms uz autobāņiem 120 – 140km/h atļautais ātrums, realitātē – atkarībā no posmiem līdz 200km/h. No bērnības vai ne tik seniem gadiem atceros, ka Polijā nedrīkstēja izbraukt krustojumu uz dzeltenās gaismas un ka policija aktīvi ķēra ātruma pārkāpējus pat pie nelieliem pārkāpumiem, tai skaitā arī ar netrafarētām mašīnām. Šajā braucienā mēs ar atļauto ātrumu praktiski nebraucām, jo citādi mēs traucētu pārējo satiksmi. Dažās vietās sanāca redzēt jauna tipa ceļa stabiņus, kur ierastā viena atstarotāja vietā ir divi – balts un zils kreisajā un oranžs un zils labajā pusē. Braucot ar tālajām gaismām labi var pamanīt, kad ceļš izdara līkumu, jo zilie reflektori līkuma vietā pazūd. Diemžēl, internetos atrast piemēru neizdevās. Neizskatās, ka tā tāda izplatīta prakse pasaulē.

Braucot pa lauku apvidiem ainava ļoti atgādina Baltkrievijas Grodnas apgabala ainavu. Izbraucot no Rēzeknes mēs atstājām sniega kupenas, bet Polijā bija +9°C, visi tīrumi zaļi, gaiss dzidrs un nepameta sajūta ka ir pavasaris. Tas, kas tik ļoti nekrīt acīs vasarā – ārkārtīgi daudz āmuļu. Tādu āmuļu daudzumu es, šķiet, nebiju redzējis, bet tas pats vēlāk bija arī Ukrainā. Turklāt, ja koki ir bez lapām, āmuļi ir zaļi.

Kopumā man Polija vienmēr ir ļoti patikusi, bet ir viena lieta, ko es kategoriski nevaru izturēt – poļu izpratni par mārketingu. Ja pie mums tuvošanos pilsētai var noteikt pēc pieaugošās transporta kustības vai naktī – blāzmas virs pilsētas, Polijā parādās miljons billbordu ar visdažādākajām reklāmām – sākot ar riepām un piena produktiem un beidzot ar televizoriem un striptīzšoviem. Pilsētā viss kļūst vēl skumjāk – jebkura brīva vieta automātiski ir reklāmas vieta. Un skumji ir tas, ka reklamēties vai pozicionēt sevi saprāta robežās praktiski nav iespējams, uztaisot lakonisku reklāmu tā pazūd apkārtējā vinegretā, tāpēc sava reklāma ir jātaisa tāda, lai tā izceļas uz apkārtējā fona… un tā līdz bezgalībai. Ar reklāmu Polijā viss ir ļoti ļoti slikti, atskaitot atsevišķas vietas, kur, kā liekas, reklāmas aizliedz (vai vismaz ierobežo) kultūrvēstures pieminekļu aizsardzības institūcija.

Suwałki

Suvalkiem ir braucis cauri katrs, kas ir braucis uz vai caur Poliju. Kaļiņingradas apgabals un Baltkrievija mums neatstāj daudz izvēles un tāpēc uz Poliju no Lietuvas ved tikai divas šosejas, uz vienas no tām arī atrodas Suvalki. Amerikāņi to sauc par Suvalki gap un uzskata, ka karadarbības gadījumā šī ir ļoti nozīmīga vieta, kur Krievija var nogriezt ceļu NATO karaspēkam uz Baltijas valstīm.

Bet karš ir garlaicīga tēma un vairāk domāts avīžniekiem. Patriotiskajiem mums – baltiem Suvalki varētu būt interesanti ar to, ka šeit dzīvoja viena no Baltu tautām, par kuru gan nekas ļoti daudz nav zināms, tāpēc pie mums par viņiem parasti nerunā – jātvingi (nedaudz izglītotie mēs parasti esam pieraduši domāt, ka baltu tautas ir latvieši un lietuvieši un vēl bija senprūši, kuri kaut kur mistiski pazuda). Patiesībā baltu cilšu skaits ir zināms ap 20 un minētie latvieši un lietuvieši vispār ir, praktiski, sintētiski izveidojušies deviņpadsmitajā gadsimtā asimilējot atsevišķas ciltis. Interesanti, ka par viņiem esot rakstījis jau Hērodots 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. Jātvingi bija karotāju tauta un ja sākumā viņiem veicās, tad atnākot teitoņiem tie tika praktiski pilnībā izkauti. It kā Grodnas apgabalā 19. gadsimtā vēl esot bijuši ap 30K cilvēku, kas dēvēja sevi par jātvingiem, bet nez, nez. Viņus piemeklēja prūšu liktenis – sākumā tie saplūduši ar radniecīgajiem prūšiem un vāciešiem, pēc tam pilnībā asimilējās vāciešos, poļos, leišos un pārējos, kas dominēja jātvingu apdzīvotības areālā.

Bet vispār es ļoti stipri novirzījos no tēmas. Braucam tālāk.

Patika

  • Klasicisma arhitektūra. Ļoti klasiciska un ļoti arhitektūra. Ļoti patika.
  • Svētā Aleksandra konkatedrāle – it kā izteikts klasicisms, bet manai ne-arhitekta acij laukā sitas izteikta baroka un pat romānikas ietekme. Ļoti neparasti.

Nepatika

  • Tas, ka septiņos Ziemassvētku vakarā nav, kur paēst.

Interesanti

  • Milzīgs termometrs kādā no māju fasādēm.
  • Suvalkos ir dzimis Andžejs Vajda.

Białystok

Nedaudz vairāk par Belostoku rakstīju pirms pusgada – šeit. Tagad vienkārši iebraucām paēst, jo Suvalkos to izdarīt neizdevās. Jāatzīst, ka arī Belostoka mūsu vajadzības neapmierināja, toties, bija iespēja vērot vietējo publiku iereibušā stāvoklī. Interesants skats un arī paklausīties aizraujoši, kā vairāki, acīmredzami nesaistīti gados jaunāku un vecāku ļaužu pulciņi daudzbalsīgi auro “kurva“. Viens vārds,  ar ko tiek pateikts, acīmredzami, tik daudz.

Iedzert iespēju netrūka, taču mēs jau veci un nūģi, lai to darītu, piedevām – vēl gabaliņš jānostūrē un vienmēr ir labi, ja ne tikai šoferis ir skaidrā, jo 1) jū never nou un 2) principā neforši, kad vienīgais skaidrā. Devāmies tālāk uz Ļubļinu.

Lublin

Ļubļinas attīstību viduslaikos noteica tās ārkārtīgi izdevīgā atrašanās uz tirdzniecības ceļa starp Krakovu un Viļņu (uz ātru roku parēķināju, ka ceļš pie vidējā ātruma 60-70km dienā no Krakovas līdz Ļubļinai aizņēma aptuveni 4 – 5 dienas) un Via Regia ceļu krustpunktā.

XIV gadsimtā pilsēta saņem karaļa privilēģijas un kļūst par tirdzniecības centru starp Poliju un Lietuvu.

Laika gaitā Ļubļina kļūst arī par nozīmīgu kultūras, izglītības un arī reformācijas centru.

XVI gadsimtā Ļubļinā ir pirmā pasaulē ebreju grāmatu spiestuve un tā kļūst par svarīgu ebreju izglītības centru.

Laikmetu gaitā tā pastāvīgi tiek iekarota, izlaupīta, pāriet no vienām rokām citās un divdesmitajā gadsimtā kādu laiku arī kalpo par Polijas galvaspilsētu.

No otras puses, situācija ar Varšavu un Polijas piedalīšanās karos un dalīšanās vienmēr ir veidojušas auglīgu augsni, lai tikai slinkākās pilsētas nekad nebūtu kalpojušas par Polijas troņa vai galvaspilsētu.

Tas tā, īsumā par vēsturi un par to, kāpēc pilsēta mums ir interesanta.

Galvenokārt, mums tā ir interesanta tāpēc, ka tā ļoti maz cieta Otrā pasaules kara laikā.

Pilsētai paveicās, bet to pat nevarētu teikt par šejienes ebrejiem, kā mēs atceramies, Ļubļina tomēr lielā mērā bija ebreju pilsēta un maz kurš nav skatījies miljonu televīzijas pārraižu par to, kas notika ar ebrejiem Polijas teritorijā.

Tika realizēta segregācijas politika, kuras rezultātā vairums pilsētas ebreju nonāca nāves nometnē vai labākā gadījumā – pilsētas tuvumā izbūvētajā koncentrācijas nometnē.

Nu, kaut kā tā.

Vēsture bagātīga un to mēs redzam arī vecpilsētas ainavā.

Pilsēta ir piedzīvojusi gan uzplaukumu, gan panīkumu un skatoties apkārt rodas sajūta, ka tas notiek cikliski.

Arī pēdējos gadu desmitos – šķiet, ka pirms gadiem pieciem vai desmit pilsētā ir aktīvi notikušas restaurācijas, infrastruktūras uzlabošana un ieņemts virziens uz tūrisma galamērķa veidošanu, taču tad kaut kas notika.

Šobdrīd viss izskatās tā ļoti dienvidnieciski.

No vienas puses – pagātnes greznības liecības.

No otras – pagurums un drupas.

Iespējams, ja ir jāizvēlas starp drupām un plastikāta logiem, es tomēr izvēlētos drupas… un Ļubļina arī ir izvēlējusies šo virzienu.

Mēs Ļubļinā iebraucām divos naktī un iečekojāmies viesnīcā, kuras priekšā stāvēja limuzīns ar izsistu stiklu, arī mūsu numuriņa viens no logiem bija skumjā stāvoklī.

Pēc dažām veselīga miega stundām savācāmies brokastīs un nolēmām doties apskatīt vecpilsētu.

Braucot pa pilsētu vecpilsētas galvenās dominantes ir iespaidīgā 19. gadsimta neogotikas pils ar 13. gadsimta torni un daudzās baznīcas.

Pilskalna pakājē ir liels koncentrisks laukums ar 19. gadsimta apbūvi tā malās.

Uz pili ved samērā svaigi pārbūvēts vai renovēts tilts.

No pils šķērsojot tiltu nonākam klasiskā Centrāleiropas vecpilsētā.

Ineresanti, ka vairums no sienu gleznojumiem, bareljefiem un panno ir atjaunoti.

Dažviet skatoties uz fasādi šķiet, ka mūsu priekšā ir gleznojums uz plakanas sienas, kur patiesībā ir īsts reljefs.

Dažviet ir iets tālāk un modernie gleznojumi ir veidoti ieturot stilu, taču neatkāpjoties no mūsdienīgiem elementiem. Spriežot pēc augstāk redzamās fotogrāfijas, varētu domāt, ka krīze ir aizsākusies 2015. gadā. Vecpilsētā tobrīd bijušas dažādas oriģināli noformētas iestādes, kuras šobrīd stāv pamestas un tukšas un tas nav viens gadījums, vairāk izskatās pēc sistēmas.

Patika

  • Vecpilsētas kopaina.
  • Sienu gleznojumi un bareljefi.
  • Vecpilsētas arhitektūra.
  • Pils.
  • Betlēme pie pilsētas domes – vēlāk mēs redzēsim daudz līdzīgas Betlēmes Ukrainā, kur tās ir nonākušas trendā.

Nepatika

  • Zūdošā skaistuma sajūta.
  • “Poļu estētika”… laikam jau var to saukt arī par “slāvu estētiku”… tur, kur netiek kontrolēts, viss ir vienā čupā, pilnīgs vinegrets…

Interesanti

  • Ļoti interesanta ir pilsētas vēsture.
  • Tas gan laikam tik ļoti neattiecas uz pilsētu, bet mūsu viesnīcā bija ļoti retais gadījums, kad pareizi bija sataisīta ventilācija. Tādu reti ir gadījies redzēt, tāpēc nevarēju nepieminēt. Un vispār, mūsu viesnīca bija rotāriešu un Bībeles vietā uz naktsgaldiņiem bija rotāriešu 2016. gada marta žurnāls.

Ukraina

Львів

Nu, pirmkārt, ļoti žēl, ka mums Ļvovā bija tik maz laika, bet šeit mēs noteikti atgriezīsimies. Otrkārt, bija pārsteigums, ka tomēr tik ļoti maz zinām par Ukrainas un tā, ko pie mums sauc par Kijevas Krievzemes vēsturi. Un, man bija pārsteigums, ka ukaiņiem ir savs Galīcijas reģions un ka šeit ir bijusi sava Galīcija – valstisks veidojums 13. un 14. gadsimtā, tad nonāk Polijas sastāvā un pēc tam visas vēstures gaitā turpina mainīt rokas. Šobrīt Galīcija tiek uztverta kā vēsturiskais reģions, iedzīvotāji lepojas ar savu vēsturi un Ļvovā mēs šur un tur (patiesībā – visai bieži) varam redzēt Galīcijas pieminējumus.

Vēl viena lieta, ko mēs pamanījām uzreiz un radās daudz jautājumu – kur ir upe? Pilsētas ceļ uz upēm, sevišķi pilsētas, kuras dibinātas 13. gadsimtā. Izbraucām pilsētu – upes nav. Apskatījām karti – upes nav. Atbraucu mājās, ielīdu vikipēdijā un izrādījās, ka upe tomēr ir. Precīzāk – bija. Ļvova tika celta uz Poltvas upītes, kuru gan nekādi nevar nosaukt par lielu upi, bet still. Zinot, ka Rēzeknes upe viduslaikos esot bijusi kuģojama, neizslēdzu, ka arī Poltva bija. Nu un 19. gadsimtā to novadīja pazemē un tā kļuva par daļu no kanalizācijas sistēmas.

Ļvova tika nosaukta par godu Leo – Rutēnijas karaļa Daniēla dēlam un kļuva par Galīcijas – Volhinijas galvaspilsētu. Tad Rutēnijas vaivadijas galvaspilsēta Polijas sastāvā, Galīcijas un Lodomerijas karalistes galvaspilsēta Hābsburgu impērijas sastāvā, 1918. gadā – Rietumukrainas tautas republikas galvaspilsēta, starpkaru periodā Ļvovas vaivadijas galvaspilsēta Otrās Polijas republikas sastāvā.  Pēc Polijas dalīšanas 1939. gadā starp Padomju savienību un Vāciju, Ļvova nonāk Padomju savienības sastāvā un kļūst par Staļina “dāvanu” Ukrainas Padomju sociālistiskajai republikai. No 1944. līdz 1946. gadam notiek iedzīvotāju apmaiņa starp Poliju un Padomju Ukrainu – poļi devās uz Poliju un ukraiņi un krievi uz Ukrainu.

Tā kā ļoti ilgi nobijām uz Ukrainas robežas, Ļvovā mums bija pavisam maz laika. Primārās vajadzības bija tikt pie naudas – izņemt no bankomāta vai samainīt eiro un tikt pie vietējām sim kartēm, lai nepaliekam bez sakariem. Pilsētā nestrādāja bankomāti, šķiet, tāpēc, ka Ukraina lauza līgumus ar Visu un Mastercard’u, bankā nostāvējām rindā stundu un kad izgājām, bija jau tumšs.

Ar simkarti sanāca labāk, 10 minūšu laikā atradām iestādi, kur pa 1,51€ mūsu naudiņās dabūjām sim karti ar numuru un bezlimita internetu. Visi bija jau izsalkuši, tāpēc variants ar klīšanu atkrita, man izdevās pierunāt apskatīt tepat netālu esošo rotaļlietu pagalmu.

Meklējot to sanāca paklīst pa dažām interesantām ieliņām. Un šo to redzēt no pilsētas centra.

No turienes uzreiz devāmies ēst. Pēc bagātīgajām vakariņām devāmies tālāk uz Vinnicu.

Nu jā, aizmirsu pieminēt, ka Ļvovu vācu valodā sauca par Lembergu, tāpēc ja vecās kartēs redzat Lembergu – tā ir tā pati Ļvova.

Patika

  • Kopējā pilsētas gaisotne.
  • Centra arhitektūras vērienīgums.

Nepatika

  • Ļvovā pirmoreiz ieraudzīju, kādas drausmas darās ar māju fasādēm, bet vēlāk jau noskaidrojās, ka Ļvovā nav viss tik briesmīgi, citur ir daudz sliktāk.
  • Sajūta, ka kopš 1946. gadā pilsētā viss ir gājis tikai uz slikto pusi. Ļoti daudz drupu, pilsēta samērā nolaista, bet joprojām jūtama kādreizējā varenība.

Interesanti

  • Zīdaiņu reanimācijas mašīna… neko tādu iepriekš nebiju redzējis.
  • Telefonu būdiņas… katram taksofonam absolūti atšķirīgi nodrošināta pajumte.
  • Ļvovā ir mazāk cilvēku, kas saprot krievu valodu, kā kādā ļoti latviskā Latvijas pilsētā.

Тернопіль

Ternopilā iebraucām caurbraucot, kaut gan sākotnējā plānā bija paredzēts šeit pavadīt kādu laiku. Man bija aptuveni 15 minūtes laika, lai apskatītu pilsētu, kamēr pārējie pīpēja pie mašīnas, bet ar to pietika, lai apmēram ieskicētu tendences. Pilsēta esot krietni cietusi otrajā pasaules karā, kā rezultātā centrā ir vērienīga staļinlaika monumentālā apbūve. Visai iespaidīgi.

No intersantajām lietām – no 1921. gada līdz Otrā pasaules kara sākumam Ternopila bija Galīcijas PSR galvaspilsēta (oficiālās valodas – ukraiņu, krievu, idišs). Padomāt tikai… Galīcijas PSR… vārdu salikums, kas liek manām smadzenēm viegli pulsēt…

Хмельницький

Hmeļnickai arī braucām cauri un redzēt sanāca vēl mazāk, kā no Ternopilas, taču no redzētā nekas nelikās īpaši ievērības cienīgs.  Rūpniecības centrs.

 

Вінниця

Pirmoreiz dzirdot pilsētas nosaukumu man tas uzreiz likās ļoti romantisks – vīna vārdā nosaukta pilsēta, taču viss izrādījās prozaiskāk, bet ne mazāk skaisti.

Vārds Вінниця esot cēlies no senslāvu vārda вѣно – dāvana.

Es pat tā uz sitienu īsti nesaprotu, kāpēc mēs uz turieni braucām.

Man ieteica to apmeklēt, taču tā kā ceļš veda uz Kijevu galu galā, sanāca līkums.

Pirms braukšanas apskatījos Atlas Obscuru un izrādījās, ka Vinnicā ir kaut kāda krāsaina strūklaka, kuru ir vērts redzēt.

Iečekojot mājaslapu tā rādīja darbalaiku, tāpēc nolēmām, ka, iespējams, strūklaka nav atslēgta uz ziemu.

Izrādījās, ka tomēr informācija bija maldinoša un strūklakas ir izslēgtas jau oktobrī.

Vinnicā iebraucām ap vieniem naktī.

Es biju rezervējis dzīvokli un pa ceļam sarakstījos ar saimnieku, cik nu to ļāva fantastiski lēnais internets pa ceļam (Ukrainā nav G4, G3 pieejams reti kur, visbiežāk interneta nav vispār).

Sākumā bija paredzēts, ka mēs būsim pusnaktī, ko arī pateicu saimniekam, taču pabrīdināju, ka laiks var mainīties un, ka precīzu laiku nosaukšu, kad izbrauksim no Ternopilas.

Un tad saimnieks pārstāja atbildēt uz epastiem.

Mēs iebraucām Vinnicā pēc pusnakts jau tuvāk vieniem, saimnieka telefons bija uzlikts uz pāradresāciju.

Mēs aizbraucām uz norādīto adresi, uz domofonu neviens neatbildēja.

Sagaidījām, kamēr kāds gāja iekšā un iegājām līdzi, sameklējām, kur aptuveni varētu būt dzīvoklis, kur mums jāpaliek.

Izrādījās, ka viss spārns ir slēgts un nekur tālāk netiksim. Starp citu, iepriecināja lifta kabīnes noformējums, kas bija brutāli saskrūvēta skaiduplāksne.

Sanāca rezervēt viesnīcu un drīz vien jau bijām viesnīcas Aristokrāts numuriņos.

No rīta uzzinājām, ka strūklaku nebūs un devāmies apskatīt pilsētu.

Atstājām mašīnu neatļautā vietā un nedaudz uztraucāmies, vēl nezinājām par ukraiņu tikumiem.

Drīz vien nonācām centrālajā laukumā ar visiem postpadomju elementiem.

No turienes jau taisījāmies atgriezties atpakaļ, taču izvēlējāmies tomēr iet pa citu ceļu un izvēle atmaksājās.

Paejot tālāk no galvenās ielas parādījās vēsturiskā apbūve.

Pilsēta ir diezgan daudz cietusi Padomju savienības sākuma gados un pēc tam – vācu okupācijas laikā, taču gadsimtu mijas arhitektūras saglabājies ir diezgan daudz.

Tomēr tas, ko arī novērojām vēlāk pārējās Ukrainas pilsētās – ukraiņu attieksme pret savu dzīves vidi, pilsētu ir visai sakropļojusi.

Nedaudz izklausās pēc etniskas noniecināšanas, ukraiņiem ir pietiekoši daudz labu īpašību, bet estētiskā uztvere viņiem ļoti atšķiras no manējās un tas, ko viņi ir mantojuši no poļiem, aizgājis zudumā vai sakropļots.

Piemēram, wtf ir redzams augstākredzamajā fotogrāfijā?

Kāpņutelpas izskatās tā, it kā būtu gājis pāri karš.

Toties ir liels un smuks Roshen veikals. Par tiem nedaudz vairāk būs ierakstā par Ukrainu. Prezidents, kā nekā, var atļauties pa trim šokolādes veikaliem katrā miestā.

Un tā kā šeit, pat neskatoties uz salīdzinoši austrumorientēto atrašanās vietu, joprojām visai daudz katoļu (Ukrainā ir tā, ka rietumos ir pārsvarā katoļi un jo tālāk uz austrumiem, jo gradients vairāk pāriet uz pareizticīgajiem. Aiz Dņepras katoļu jau praktiski nav) un šeit pirmoreiz redzēju, kad baznīcas fasādē bija ierīkota Betlēme.

Un priecēja tas, ka vēl saglabājušies man, nez kāpēc, mīļi padomju laika dizaina paraugi.

Nu, tas tā kā būtu viss, ko gribēju pastāstīt par mūsu Vinnicas apmeklējumu. Ā, nu vienīgi vēl viens puikām interesants fakts – amerikāņu specdienesti aukstā kara laikā Vinnicu saukuši par Spy town jeb Spiegu pilsētu, jo 1959. gadā šeit tika izvietota drošības dienesta skola, kurā apmācīja spiegus.

Bija izveidots ASV pilsētas replika ar amerikāņu veikaliem, kinoteātriem, mašīnām, u.c., lai kursanti varētu labāk iejusties ienaidnieka teritorijā.

Patika

  • Bērnudārza noformējums – nekur citur Ukrainā es vairāk neko tamlīdzīgu neredzēju.
  • Cilņi, mozaīkas, ļoti jauki.
  • Gadsimtu mijas arhitektūra.

Nepatika

  • Pārliekais militārisma slavinājums. Skaidrs, ka valstij ir smags laiks, bet “varonība” nav nogalināt, lai pierādītu savu taisnību vai nogalināt idejas vārdā. Lielākajai daļai no šiem “varoņiem” ir personības deformācija un nosliece uz vardarbību, viņus būtu jāārstē, nevis jāsūta karot un memoriālus jāliek. Bet nu tas ir mans imo un gan jau man mūsdienu politiskajā situācijā neviens nepiekritīs.

Interesanti

  • Granīta brauktuvi norobežojošie stabiņi. Pirmoreiz ko tādu redzu.
  • Vietējie runā krievu valodā, gadās arī uzraksti krieviski, pilnīgs pretstats tam, kas bija Galīcijā.
  • Vienīgajā no mūsu apmeklētajām pilsētām uz tūrisma objektu norādēm bija norādīti attālumi, visās pārējās pilsētās vienkārši bultiņa un nosaukums. Pilnīgi useless.
  • Redzējām ātrās palīdzības mašīnu no kādiem septiņdesmitajiem gadiem, pilnībā izrūsējušu un knapi braucošu uz priekšu. Neaizmirstams skats. Pieļauju, ka necik īpaši ātra tā palīdzība nav un pa brīdim visiem jākāpj laukā un jāstumj.
  • Pilsēta lepojas ar savu tramvaju – Cīrihe uzdāvināja savus norakstītos tramvajus un tagad viņiem ir īsti Eiropas tramvaji.

Житомир

Par Žitomiras rašanās laiku esot pieņemts uzskatīt 884. gadu, jo pēc leģendas šajā gadā to dibinājis kņazs Žitomirs.

Pēc citiem variantiem par pamatu nosaukumam kalpojusi auglīgā zeme, kurā esot labi auguši rudzi – senkrievu valodā – жито. 

Varbūt arī par pamatu pilsētas nosaukumam kalpoja šīs vietas apdzīvojošās žitiču cilts nosaukums.

Pirmais pilsētas pieminējums rakstītajos avotos parādās tikai pēc trīs ar pusi gadsimtiem 1240. gadā pazīstamākajā un vienā no svarīgākajām no Krievzemes hronikām (kura, starp citu, mums ir interesanta ar to, ka tajā pirmoreiz ir uzskaitītas visas pašreizējā Latvijas teritorijā dzīvojošās tautas).

Nestora hronika (Повѣсть времѧньныхъ лѣтъ) stāsta par to, kā mongoļu tatāru uzbrukuma rezultātā Žitomira ieņemta un nodedzināta.

Pēc četrdesmit gadiem mongoļu tatāru karaspēks atkārtoti ieņem un nodedzina pilsētu.

Vēl pēc četrdesmit gadiem pilsētu ieņem Gedimins.

Pēc četrdesmit gadiem Žitomiru pievieno Lietuvas dižkunigaitijai.

Paiet vēl četrdesmit gadi un pilsētu izlaupa tatāri.

Nu, jūs jau sapratāt, ja? Ir jābūt visai netālredzīgam, lai joprojām rezidētu pilsētā, kad pagājuši savi 30 miera un pārticības gadi.

Dažādības pēc pēc četrdesmit gadiem (1444) Polijas karalis pilsētai dāvina Magdeburgas tiesības, Žitomira beidzot kļūst par pilntiesīgu pilsētu.

Taču pēc 20 gadiem atnāk tatāri, izlaupa un sadedzina pilsētu. Pārsteigums!

Tālāk notikumi sāk attīstīties daudz straujāk.

Pilsēta tiek iekļauta Polijas sastāvā, tiek uzceltas fortifikācijas, pilsēta sāk attīstīties.

No 1793. gada pēc Polijas dalīšanas Krievijas impērijas sastāvā.

Jau 1899. gadā pilsētā sāk kursēt tramvajs.

Pilsētā uz to brīdi gandrīz puse iedzīvotāju ir ebreji.

Pirmās – 1905. gada revolūcijas izraisīto nekārtību aizsegā notiek ebreju grautiņš.

Tālāk līdz otrajam pasaules karam vara pilsētā mainās brīžiem nevis pa gadiem, bet pa mēnešiem. Velns kaklu nolauzīs.

Otrajā pasaules karā Žitomira stipri cieta, taču pēckara laikā atjaunota gan daļa vēsturiskās apbūves, gan arī sacelts daudz staļinlaika un vēlāko, mazāk interesanto arhitektūras stilu celtņu.

Padomju laikā ļoti nozīmīgs rūpniecības centrs.

Pilsēta joprojām ir nozīmīgs zinātniski pētnieciskais un rūpnieciskais centrs.

Jāatzīst, ka šī bija vienīgā no apmeklētajām pilsētām, kuru es nebiju ieplānojis domājot par braucienu uz Ukrainu, bet uzstāja Ivars un Žitomira tāpat izrādījās pa ceļam.

Nolēmām, ka iebrauksim atpakaļceļā, taču tad sarēķinājām, ka atpakaļceļš mums būs ļoti ātrs un laika īpaši nebūs.

Vinnicā Regita papētīja karti un izrādījās, ka ir divi maršruti uz Kijevu, viens no kuriem ved caur Žitomiru.

Tā nu mēs nonācām Žitomirā pirms Kijevas.

Mana ekspektācija bija ieraudzīt garlaicīgu pelēku rūpniecības pilsētu.

Iebraucot pilsētā braucām garām divdesmitajā gadsimtā celtai termoelektrostacijai, kura uzcelta vecākas hidroelektrostacijas vietā.

Pa ceļam uz centru kļuva skaidrs, ka pilsēta nav vis tik vienkārša, kā sagaidīju.

Iepriekšredzētās pilsētas bija radījušas aptuvenu priekšstatu par to, kas ir sagaidāms un gaidīju pelēcību un padomju laiku funkcionālisma arhitektūru.

Taču izrādījās, ka Žitomiras atrašanās uz Kijevas – Brestas  ceļa noteica tās attīstību, iepriekšējā gadsimta sākumā gandrīz puse iedzīvotāju bija ebreji un šeit bija spēcīga poļu kopiena.

Tā ka pilsētā ir ko redzēt.

Sākumā bija doma aiziet un sabildēt tanku, lai pakaitinātu mājās palikušos ar klasiskiem stereotipiem.

Tomēr apkārt izrādījās pārāk daudz tiešām interesantas arhitektūras, tāpēc beigās par tanku pavisam aizmirsām.

Man jau likās, ka ir saglabājies salīdzinoši daudz pirmskara ēku, bet atgādināšu, ka nonākot Varšavas vecpilsētā rodas sajūta, ka karš šeit vispār nav bijis – visa vecpilsēta Varšavā ir uzcelta no jauna. Iespējams, ka šeit arī kas līdzīgs.

Bet nu protams, prevalē dažādu Padomju laika periodu arhitektūra.

Tomēr kaut kā šeit tas harmoniski izskatās un pat tradicionālā ukraiņu disonance tik ļoti nav jūtama.

Jauks moments bija – kad tikko izkāpām no mašīnas, lai dotos apskatīt pilsētu, manī gandrīz ietriecās kāds puika ar velosipēdu.

Reku viņš redzams augšējā bildē. Kādu pusstundu pēc notikuma.

Lai kur mēs ietu, viņš mūs “nemanāmi izsekoja”.

Nopriecājāmies, ka mums ir piešķirts savs ‘družiņņiks‘.

Pat kļuva nedaudz žēl, kad viņš nozuda pavisam. Bet tad uz īsu brīdi parādījās cits ar bērnu elektromobili.

Patika

  • Pilsētas salīdzinošais harmoniskums.
  • Celtniecības vietas norobežo simpātiski pilsētas dizaina aizsargtīkli.
  • Patika mūsu ‘družiņņiks‘ (sk. augstāk).

Nepatika

  • Ceļu stāvoklis.
  • Privātās automašīnas un sabiedriskais transports ir ļoti slikā tehniskā stāvoklī. Vairākas reizes redzējām, ka mašīnas viena otru velk. Arī maršuta autobusi viens otru velk.
  • Ne visa padomju funkcionālisma arhitektūra iederas pilsētainavā.

Interesanti

  • Žitomira gatava iestāties Eiropas savienībā. Vismaz par to liecina milzīgs baneris vienā no galvenajiem pilsētas laukumiem.
  • Pilnīgai sajūtai, ka tā ir poļu pilsēta trūkst tikai Biedronkas.
  • Daudz mehanizētu bērnu transportlīdzekļu.
  • Galvenā krāsa pilsētainavā – zaļganzila.

Київ

Kijeva ir 7 lielākā Eiropas pilsēta.

Bet ne jau par to mēs viņu mīlam.

Šobrīd Kijeva ir viens no nozīmīgākajiem austrumeiropas zinātnes, kultūras, izglītības un industriālajiem centriem.

Bet arī tas nav galvenais iemesls.

Pateicoties atrašanās vietai Skandināvijas – Turcijas tirdzniecības ceļā,  kā tirdzniecības centrs Kijeva pastāv vismaz kopš 5. gadsimta, kas to padara par vienu no vecākajām pilsētām austrumeiropā.

Un arī tas mums neliek to mīlēt.

Visvairāk mums Kijeva ir pazīstama pēc tā, ka devītajā gadsimtā kļuva par pirmo valstisko veidojumu tam, no kā vēlāk izauga Krievija, Baltkrievija un Ukraina – Kijevas krievzeme jeb Рѹ́сьскаѧ землѧ.

Bet arī tas mums neliek Kijevu mīlēt un ja pavisam atklāti, es nevarētu teikt, ka iemīlēju šo pilsētu.

Tieši otrādi – es uzskatu, ka Kijeva ir viena no viskroplākajām pilsētām, ko esmu redzējis.

Jā, šeit ir ārkārtīgi daudz dažādu arhitektūras pieminekļu, ielu mākslas, interesantu cilvēku un visa kā cita jauka, bet kopaina ir skumja.

Šeit viss ir tādā rosolā, ka par kaut kādu pilsētas kopējo tēlu runāt ir grūti.

Ja vien neuzskatīt par kopējo tēlu vinegretu.

Jau Ļvovā, kas bija pirmā redzētā Ukrainas pilsēta, man radās aizdomas, ka Ukrainā nav pilsētas mākslinieku un pilsētas arhitektu.

Ja man ir nauda, es daru pilsētvidē, ko vēlos.

Piemēram, pilsētas centrā var uzcelt citplanētiešu kosmosa kuģi.

Vai norobežot savu parkošanās vietu uz gāju ietves ar krāsainām kannām.

Vai salikt plastmasu tur, kur būtu jābūt kokam (nu, ar šo gan laikam ukraiņi grēko pat mazāk par mums).

Visu nokrāsot nacionālajās krāsās.

Plastikāta logiem uzlīmes neņemam nost, lai var redzēt, ka jauni un kura firma izgatavojusi.

Spuldzīte nestrādā? nekas, uzliksim dienasgaismu… ā dienasgaisma arī nestrādā… nu, piekārsim spuldzīti.

Kāpņutelpas durvis ir par lielu, ieliksim mazākas un vēl jumtiņu uzliksim.

Kas tad mums te? kaut kādas elektrības?… nu, uzliksim jumtiņu, lai lietus netek iekšā.

Uzliksim laternas stabu ielas vidū, gan jau gājēji izdomās, kā apiet (Rēzeknē gan arī šādi pilsētplānošanas eksperti atrodas)

Ja gribam aiztaisīt savas iestādes logus – finieris ir risinājums.

Mums ir gaļas veikals un reklāmas vietas aizņemtas? Ir taču asfalts!

Alus veikals? Bruģis!

Reklāmai pat pelnu trauks nav smādējams.

Ukrainā varētu būt  skaisti vasarā, kad visos miljonos klumbu zied puķes.

Vienīgā nelaime ir tā, ka uz vienas ielas var blakus būt divu dažādu stilu klumbas.

Un nereti tās ir izkaisītas haotiski.

Un pat kokiem apkārt ir betons.

Kaut gan gadās simpātiski izņēmumi. Aizņemti no Černihovas (laikam?).

Bet ir viens vides elements, kas raksturīgs tieši šai kultūrai un pie mums ir izzudis jau 50 gadus atpakaļ.

Krievu valodā tos sauc палисадники, latviešu nosaukumu nezinu, tāpēc saukšu par žodziņiem.

Tie var tikt atrisināti ļoti dažādos veidos, nekādu noteikumu nav, tāpēc viena kvartāla robežās var redzēt 4 atšķirīgus stilus. Var tikt izmantots betons.

Metāls.

Caurules.

Troses.

Koks.

Ē…

Un… ta-da-dā – ukraiņu iecienītākais izejmateriāls – riepas!

Nu, es vēl pavisam mazliet pavārīšos par lietām, kas man nepatīk un tad sākšu stāstīt, kas patīk.

Var izklausīties neticami, bet Kijevā patiešām ir ļoti daudz skaistu lietu.

Tātad, vēl nedaudz par nejaukajām lietām…

Visvairāk man nepatika militārisma slavinājums, kas saucas Nacionālais muzejs veltīts Ukrainai Otrajā pasaules karā.

Nekad neesmu saprastis militārisma slavināšanu.

Ja jau noņēma Ļeņina un Staļina pieminekļus, manuprāt varēja tikt vaļā arī no šī.

No otras puses, arī mūsu valstī neviens neaiztiek Otrā pasaules kara memoriālus, neskatoties uz to pārsvarā zemo māksliniecisko un ideoloģisko kvalitāti. Pārāk liels troksnis sāksies.

Mja, starp citu, Māte Dzimtene ir pagriezusi pilsētai di.. ē… muguru.

Vēl viena lieta, kas man nepatika savas ideoloģiskās noskaņas dēļ – Maskavas ielas pārdēvēšana.

Kad Krievija karoja ar Gruziju, daudzi Krievijas patriotiski noskaņotie iedzīvotāji dzēsa no datoriem laukā šriftu Georgia (angļu valodā – Gruzija). Šrifts gan nosaukts ASV Džordžijas štata vārdā, bet kuru tas uztrauca? Es šo Maskavas ielas pārsaukšanas aktu uzskatu par tik pat debilu ideoloģisku gājienu, kā šrifta dzēšana. Ir politika un ir vēsture un Ukrainas vēsture, tāpat kā Latvijas vēsture, ir nesaraujami saistītas ar Krieviju un Maskavu. To nevar tā vienkārši izsvītrot tikai tāpēc, ka šobrīd Krievijā pie varas ir cilvēki, kuri cenšas atdzīvināt sen izgaisušu impēriju.

Nu tā, izlēju žulti, tagad dažas pilsētas bildītes un pāriesim pie patīkamā.

Mēs dzīvojām Pečoru rajonā – Kijevas vecpilsētā.

Nosaukts šādi par godu šeit esošajam Pečoru klosterim.

Klosteris ir dibināts 1051. gadā kaimiņos Kijevas pilsētiņai.

Un šobrīd Kijevā ir vienīgais, kas ir saglabājies no vēstures.

Lai gan klosteris pats par sevi nebija daļa no Kijevas pilsētai augot, tā apauga apkārt cietokšņa nocietinājumiem.

Klostera teritorija ir milzīgs un labi nocietināts labirints, mēs apmaldījāmies un vairākkārt vaicājām ceļu uz kādu no izejām.

Pečoru klosteris esot viens no nozīmīgākajiem reliģiskajiem centriem austrumeiropā.

Tam es varētu noticēt.

Bez Pečoru klostera šai rajonā ir gana daudz citu baznīcu.

Intresanti izskatās fasādēs iebūvētās ikonas.

Tomēr vēsturiskajā Kijevas daļā ir 17. gadsimtā pārbūvētā Svētās Sofijas katedrāle (pirmā katedrāle šeit atradusies jau 11. gadsimtā), nosaukta par godu Sofijas katedrālei Stambulā.

Ar elegantu 18. gadsimta zvanu torni, kurā mēs arī uzkāpām.

Mums ļoti patika arī svētā Andreja baznīca.

Kaut gan ļoti iespaidīgu baznīcu un klosteru Kijevā ir daudz un turpina celties jaunas pēc kosmiskajiem ukraiņu baznīcu projektiem.

Tagad mazliet paiesim nost no reliģijas un pievērsīsimies kaut kam tik prozaiskam, kā metro.

Ja esat Kijevā, noteikti iečekojiet metro, tas ir to vērts.

Un tas ir lēti. Viens žetons mums izmaksāja 15 centus (5 grivnas).

Kijevas metro ir ļoti dziļš un pēc dažiem datiem Arsenāla stacija Kijevā ir dziļākā metro stacija pasaulē – 105,5 metri.

Uz to ved divi mega gari eskalatori. Tik gari, ka cilvēki braucot uz eskalatora nereti lasa grāmatas vai spēlē kaut ko telefonos. Vai vienkārši apsēžas uz pakāpieniem un gaida nokļūšanu galapunktā.

Vienreiz mums paveicās un atbraucot stacijā apakšējais elevators mūsu deguna priekšā pārstāja strādāt. Sanāca kāpt augšā kājiņām. Neaizmirstams piedzīvojums – kāpt 50 metru augstumā pa eskalatoru.

Katrā metro stacijā ir policijas iecirknis, kur pie veca padomju galda ar diviem veciem telefonaparātiem – katrs savā krāsā, protams, sēž uz pirmo acu uzmetienu klasisks krievu milicis.

Bez tam abās eskalatora pusēs ir pa dežuranta būdiņai. Protams, arī ar krāsainajiem telefoniem.

Dežuranta pienākumos ietilpts neizpratnē raustīt plecus, ja notiek kaut kas negaidīts. Bet tie vismaz nekliedz uz garāmgājējiem, kā pirms desmit gadiem bija pieņemts Maskavas metro.

Cilvēku metro brauc ļoti ļoti daudz. Vienpadsmitos naktī brīvdienā šeit ir tautas masas. Negribu zināt, kas notiek darba laika beigās.

Jā, žetonus var nopirkt aparātos, kur ieliec piecu grivnu banknoti un saņem plastmasas žetonu.

Bet ja ieliec desmit grivnu banknoti, saņem divus žetonus.

Lejā izskatās, kā nonācis Padomju laikos.

Ar bezgalībā aizejošajiem balsinātajiem tuneļiem.

Arī metro vagoni ir kā no Padomju laikiem. Pag, tie ir no Padomju laikiem.

Ja dziļākā ir Arsenāla stacija, skaistākā ir Zelta vārtu stacija.

Mozaīkas.

Vēsturiski ornamenti.

Un reliģiski motīvi. Ja nemaldos, Svētais Juris. Ja tie ir baloži, tad tas ir visai netipisks svētā gara atveidojums. Skaisti.

Starp citu, paši Zelta vārti izrādījās visai garlaicīga padarīšana, turklāt, financiāli izdevīga. Replika, protams. No vecās Kijevas nekas nav saglabājies, kaut gan runā, ka vārtu tuvumā kaut kur esot kaut kādas mūra paliekas. Bet kuru gan interesē akmeņi?

Kas vēl no jaukajām lietām? Nu, flīžu bruģis, piemēram.

Šāda te lapenīte.

Kurā man absolūti neizprotamu apsvērumu rezultātā uzstādītas divas akas.

Gan jau no blakus esošā debeskrāpja ļaudis pēc ūdens staigā.

Torņu tipa arhitektūra vispār visai izplatīta. Un tornīši, kā atsevišķi elementi arī gadās.

Visās citās Ukrainas pilsētās centrā bija Betlēmes, Kijevā tajā dzīvoja zosis.

Dīvaini apgriezts cilnis.

Šāda veida piemiņas monumentus es esmu gatavs pieņemt.

Kijevā būtu gandrīz labas tūrisma norādes, ja vien viņi parūpētos norādīt attālumu metros vai minūtēs. Citādi tie ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Neraksturīga lieta, kam it kā nebūtu absolūti nekādas jēgas rietumos, bet šeit ir tieši savā vietā – zīme, ka šeit var bildēt. Jūs taču zināt, ka visās bijušajās PSRS valstīs (neizņemot arī mūsu valsti) nevar bildēt visur, kur gribas? Vienīgi būdā, uz kuras bija šis plakāts, sēdēja ļoti dusmīga dāma – funikuliera biļešu pārdevēja. Lieliski kolorīta pieredze. Atturējos no kārdinājuma nobildēt.

Kas vēl, kas vēl, kas vēl? Nu, ir sajūta, ka Ukrainā nekad nav bijis likums par dekoratīvo elementu izmantošanu arhitektūrā, jo visām drausmīgajām silikātķieģeļu mājām ir noformēti portāli un logu ailes.

Tirgus īpaši neatšķiras no tirgiem pie mums.

Pirms saldā ēdiena vēl sametīšu čupiņu dažādu sīku elementu, pārsvarā – no interjeriem. Pirmais – mūsu dzīvokli apsaimniekojošā firma nospļaujas gan par pārējo mājas iedzīvotāju komfortu, gan par ciemiņu labsajūtu. Toties kaimiņi ir kulturāli. Nepievērsiet uzmanību CapsLock’am, vairums ukraiņu, ar ko esmu sarakstījies, raksta CapsLock‘ā, tas, acīmredzot, neliecina par sliktu audzināšanu vai raksturu.

Zvana poga nestrādā, varat nespaidīt. Zvans ielikts kaktā par nepaklausību.

Plāksnīte, kas aicina nemēslot kāpņu telpā, acīmredzot, ir šeit kopš mājas uzcelšanas.

Mūsu mājā iedzīvotājus pieņem deputāts.

Kādā no šīm pastkastītēm deputāts saņem korespondenci. Ja kāds zina, kā korespondence nonāk vajadzīgajā kastītē, lūdzu padalieties, jo man izskatās, ka pastniekam ir atslēga, kura visu šo konstrukciju atver kā skapi un tur ir atveres.

Ja nav kamīna, ir alumīnija follijas lietutiņi.

Telpaugi ir cieņā.

Ieraugot zemāk redzētās kastes uzreiz sajutu svaigi ceptu un uz veikalu tikko atvestu ķieģelīšu smaržu no savas bērnības. Pārdevēja taču tolaik ņēma neietītos plēvē maizes kukulīšus bez cimdiem. Šausmīga antisanitārija, kā vispār mēs visi esam palikuši dzīvi un nodzīvojuši līdz normālai higiēnai?

Es solīju saldo un priekš manis saldais izrādījās Kijevas ielu māksla. Dirižablis, par kuru es sapņoju.

Ukrainas ainava tunelī.

Aplikācija ar kaķi platmalē.

Aplikācija ar tautumeitu.

Kafejnīcas māksla.

Klostermāksla.

Atdzimšana.

Mākslinieks ar lielu… ego.. nomazgās logus un apiztīrīs dzīvokli.

Šis man laikam visvairāk no visa redzētā patika.

Bet var arī tā.

Un šeit bija masīvs gleznojums, kur nekas nebūtu saprotams, tāpēc paņēmu tikai vienu alķīmisku fragmentiņu.

Nu, tas lielos vilcienos arī viss.

 

Patika

  • Man ļoti patika Golodomora piemineklis.
  • Ielu māksla liecina par to, ka pilsēta tomēr elpo. Ka nav tomēr viss tik slikti, kā izskatās no pirmā acu uzmetiena.
  • Man patika палисадники, bet ļoti nepatika realizācijas.
  • Vasarā pilsēta varētu būt visai krāšņa ar visu zaļumu, kas viņiem ir.
  • Pečoru klosteris ir lielisks.
  • Patika arī Svētā Andreja baznīca un Svētās Sofijas katedrāle.

Nepatika

  • Ne konkrēti Kijevā nepatika, bet nepatika mūsu cilvēku, kas skatās televizoru, un ieņem puses (Krievijas vai Ukrainas) reakcijas (nu, es principā uzskatu, ka kategorisks viedoklis jebkurā jautājumā ir vājas izglītības un nevēlēšanās domāt patstāvīgi rādītājs). Tātad – майдан ukraiņu valodā ir laukums. Un ja kādam tas nepatīk, tās ir pašu problēmas.
  • Oficiāli paziņoju, ka Kijeva ir viskroplākā pilsēta, ko esmu redzējis, kaut kāda Malaga tuvu nestāv.
  • Kijeva ir milzīga bezpersoniska un rezidenciāla
  • Dubļi ir visur. Visur!
  • Maskavas ielas pārdēvēšana ir idiotisms, imo. Cenu līmenis, salīdzinājumā ar citām apmeklētajām pilsētām vietām bija pat 2x lielāks. Ļoti nepatika Otrā pasaules kara muzejs ar visu Dzimteni māti. Smēķējoši plīša zvēriņi, kas bildējas ar bērniem turot rokās cigareti pie Jaungada egles vai rupji lamājošs kaukāza izcelsmes paskata salavecis bija visai pretīgi.Daudz kas no pēdējo 25 gadu arhitektūras ir visai drausmīgs. Понты 😛 Mašīnas var likt tajās vietās, kur un kā gribas, ja uz ielas aizliegts stāvēt, var uzbraukt uz trotuāra un atstāt tur. Jo dārgāka mašīna, jo vairāk taisnības īpašnieka pusē. Un ja pavisam nopietns īpašnieks, var pilsētas centrā salikt barikādi uz ietves un tas garantē, ka vienmēr būs vieta, kur noparkoties.

Interesanti

  • Pečoru klosterī bija pases kokiem.
  • Metro Kijevā ir ļoti ļoti dīvains.
  • Izbrīnīja tas, ka daudzi zālāji bija perfekti zaļi, sākumā jokojām, ka mums par godu nokrāsoja, bet vēlāk paraustīju. Izrādījās, ka paklājs.

Славутич

Stāstījums par Slavutiču šeit. Bija nedaudz par garu un tomēr piederas Zonai. Ja kāds no man līdzīgi domājošajiem brauktu uz Ukrainu un varētu apmeklēt tikai vienu pilsētu, es bez ilgas domāšanas ieteiktu tieši Slavutiču.

Чернігів

Kad novembrī atskārtām sevi spontāni braucam uz Draudzības kurgānu, sapratu, ka, neskatoties uz visām mūsu klīšanām pa Eiropu, es nekad neesmu redzējis nevienu īstu kurgānu. Kad jau bija nolemts, ka brauksim uz Ukrainu, sāku pamazām ievākt informāciju, ko mēs tur bez paredzētās Slavutičas un Zonas varam redzēt, un man ieteica veltīt laiku un aizbraukt uz Černihovu. Vispirms es piefiksēju, ka tā atrodas pa ceļam uz Slavutiču, bet pēc tam jau uzzināju, ka Černihova ir viena no vecākajām pilsētām Ukrainas teritorijā un pēc vienas no versijām pilsētas vārds ir cēlies no Melnā kņaza vārda. Un viņa apbedījuma vietu es ļoti gribēju redzēt.

Leģendas ir un paliek leģendas, bet kapā ir atrastas divu vīriešu mirstīgās paliekas, kuri, spriežot pēc visa, bija varjagi apbedīti 10. gadsimtā. Bez sārta un vīriešu atliekām atrastas arī dažādas rotaslietas, ieroči, sadzīves priekšmeti. Dažos avotos parādās ‘iespējams, arī vergi’, bet šo vietu es nevaru saprast. Atrastas divu cilvēku atliekas, kuri, gan jau nebija vergi (nav dzirdēts, ka par godu vergiem kurgānus bērtu, nudien), tātad bija jābūt vēl paliekām?

Pirmoreiz Černihova ir minēta ar 907. gadu jau pieminētājā Nestora hronikā, kur uzskaitot lielākās Kijevas krievzemes pilsētas, kurām Vizantijai būs jāmaksā nodevas, Černihova tiek nosaukta otrā pēc Kijevas.

Vienpadsmitajā un divpadsmitajā gadsimtos Krievzemes šķelšanās laikā Černihova kļūst par atsevišķu kņazisti un ar 450 hektāru platību un 40 tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju uzskatāma par tā laika vienu no lielākajām Eiropas pilsētām. Šai laikā uzcelts vairums Černihovas baznīcu un klosteru. Tādu baznīcu koncentrāciju maz kur var redzēt, bet šeit vairumam no kurām vecums variē no 800 līdz pat pāri tūkstotim gadu vecākajai.

XIII gadsimtā – 1239. gadā pilsētai uzbrūk mongoļi-tatāri – aplenc, ieņem un pilsētu smagi noposta. Černihovas zemes pāriet Brjanskas kņazistei, kuru pēc simts gadiem pašu ieņem lietuvieši.

150 gadus Černihova pieder Lietuvai līdz krievu – poļu karam, kad leiši cieš sakāvi un 1503. gadā Černihova tiek pievienota Krievijai. Černihovu pastāvīgi izlaupīja ta leiši, tad kazaki līdz 1534. gadā pilsētai tiek uzbūvēti jauni, ļoti veiksmīgi nocietinājumi, kas ļauj nosargāt pilsētu no vairuma uzbrukumu līdz 1604. gadā pilsēta pati atver vārtus viltus Dmitrijam, kā rezultātā 1611. gadā pilsēta tiek ieņemta un pilnībā nodedzināta.

Jau 1618. gadā pilsēta tiek iekļauta Rečpospoļitas sastāvā. 1623. gadā Sigismunds otrais piešķir pilsētai Magdeburgas tiesības un tiek dibināts Černihovas maģistrāts. Poļi apspiež pareizticīgos un daļa no pilsētas baznīcām pāriet katoļiem. 1648. gadā sākas sacelšanās. Turpmākos simts gadus nevar nosaukt par mierīgiem, taču pilsēta pamazām atkopjas, tiek atjaunoti un būvēti nocietinājumi, jaunas mūra mājas, maģistrāts, skola, kanceleja, vēl baznīcas, iedzīvotāju skaits pamazām sasniedz 4 tūkstošus. Pie pilsētas tiek uzbūvēta piestātne un kuģubūve.

XIX gadsimta sākumā – 1801. gadā Černihova kļūst par Černihovas guberņas centru. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā Černihovas iedzīvotāju skaits sāk strauji pieaugt un jau 1913. gadā gandrīz ir sasniedzis savu 12. gadsimta līmeni. Pilsētā uz šo laiku prevalē koka apbūve, mūra ēkas pārsvarā ap Sarkano laukumu. Kopš 1895. gada pilsētā ir elektriskais ielu apgaismojums. Pilsētā zeļ tirdzniecība un attīstās arī izglītība – 3 arodskolas, divas tirdzniecības skolas, federālā un garīgā skola un garīgais seminārs. 1916. gadā tiek nodibināts skolotāju institūts. 1917. gadā tiek atvērta ģimnāzija, kurā mācības notiek ukraiņu valodā. Principā, izklausās gandrīz kā tā laika Rēzekne, tikai ar lielāku iedzīvotāju skaitu, nedaudz mazāku ebreju procentu (30%) un lielāku rakstīt un lasīt pratēju īpatsvaru. Nezinu, cik bija Rēzeknē, bet Černihovā bija 53%, kas ir visai nopietns rādītājs.

Pēc 1917. gada revolūcijas vara pāriet Centrālās radas rokās, sāk veidoties nacionālie mīti un aizsākas sabiedrības ukrainizācija. Nu, jāatzīst, ka šī veidojuma mūžs nebija ilgs – tā pastāvēja tikai vienu gadu. 1918. gada 1. feburārī tiek pasludināta Padomju vara, bet 12. martā Černihovu ieņem Austroungārijas karaspēks. 1919. gada janvārī pilsētu ieņem boļševiki, sākas uzņēmumu nacionalizācija. Uz brītiņu pilsētu ieņem Baltā armija, bet ne uz ilgu.

Līdz Otrajam pasaules karam iedzīvotāju skaits Černihovā dubultojas, sāk darboties jauni uzņēmumi, rūpnīcas, elektrostacija, slimnīcas un poliklīnikas, augstskolas un tehnikumi. 1941. gadā Černihovu praktiski noposta vācu aviācija – visas infrastruktūras ēkas un 70% dzīvojamā fonda guļ drupās (atkal nāk prātā paralēles ar Rēzekni divus gadus vēlāk, tikai mūs bombardēja krievi, lai padzītu vāciešus). Vāciešiem pilsētu izdodas ieņemt un viņi šeit paliek uz diviem gadiem. Avoti klusē, kas notiek šajā laikā, bet pazīstot vāciešus, pieļauju, ka drupas pēc sevis satīrīja un pa diviem gadiem paspēja sacelt jaunu infrastruktūru. Iedzīvotājiem zem vāciešiem gan esot gājis sliktāk, kā mūsējiem, bet, then again, es neesmu lasījis rietumu avotus par Rēzeknes okupāciju, tāpēc iespējams, ka atkarīgs no pasniegšanas veida (sāk izklausīties, ka es aizstāvu vāciešus, bet tā nav, man vienkārši patīk objektīva attieksme pret vēsturi).

Ja vācieši bija paspējuši pilsētu savest kārtībā, tad pēc 1943. gada cīņām, kad to atpakaļ ieņēma Sarkanā armija, visu nācās tīrīt un būvēt par jaunu.

Pilsēta atguvās tikai piecdesmito gadu beigās.

Ilgs pēckara laiks.

Bet karš un pilsētas nopostīšana nebija pavisam bez plusiem, pilsēta tik atjaunota pēc ģenerālā plāna – pilsētas centrs pilnībā pārbūvēts no 1950. līdz 1955. gadam.

Par laimi, daudz ko paspēja uzcelt Staļina laikā.

Perestroikas laikā – 1980. gadā izstrādāts jauns pilsētas rekonstrukcijas plāns.

Kopš 1959. gada iedzīvotāju skaits dubultojas katrus 20 gadus.