18. novembris Latvijā ir brīvdiena un kad iekrīt vīkendā, brīvdiena tiek pārnesta uz pirmdienu, kas ir baigi labi, ir pietiekoši dienu, lai izbraukt kaut kur nedaudz tālāk. Piektdien atbrauca Anna, lai piedalītos gleznu izstādes atklāšanā, kur karājās arī viņas darbs, bet sestdien, kurā kāreiz iekrita 18. novembris – gada baisākie svētki, kad jebkurā kaut cik nopietnā Latvijas pilsētā atrasties ir absolūti antisanitāri un labai gaumei neveselīgi, tāpēc izmantojām iespēju un devāmies trijatā ar Regitu aizvest Annu pie vecākiem uz Viļaku un pa ceļam arī izbraukt dažas interesējošās vietas.
Atbrauca Aina atrādīt savu spāņu draugu un spāņu draugam atrādīt Latgali. Es atcerējos, ka kaut kad sen atpakaļ Mairita rakstīja, ka mums ir jāredz Šķaune un pierobeža vispār ir visai eksotiska vieta, tāpēc devāmies uz Šķauni, ar domu izmest loku arī caur Pasienu, Zilupi un vēl dažām vietām. Diemžēl, tumst tagad agri, tāpēc no dažiem galamērķiem sanāca atteikties, bet arī redzētais bija gana iespaidīgs.
Kā mēs vispār līdz tam nonācām? Viss sākās ar Camino 2014. gada aprīlī. Mēs tikko sākām tikties ar Regitu, un pat īsti nesākām, vēl bija liels jautājums vai tur kas būs. Pa ceļam ejot periodiski sarakstījāmies, viss Ceļš pagāja tādā saldsērīgā noskaņā. Līdz pat tam, ka praktiski nolēmām, ka pēc manas atgriešanās pārstāsim tikties. Ceļš bija noiets, ceļā pavadītas gandrīz divas nedēļas. Un tad mēs ar brāli pavadot mūsu līdzgājēju no Vācijas, kurš devās tālāk, pagājāmies vēl mazliet un ieraudzījām nelielu kapliču okeāna krastā. Aldis noteica, ka ja viņš kādreiz nolems laulāties, tad viņš to darīs šādā vietā.
Esam nolēmuši Jaungadā aizdoties uz Vāciju, paredzams nobraukt visai daudz tūkstošus kilometru, tāpēc nolēmām notestēt Annas jauno mašīnu vai tā ir piemērota šādam ceļam. Izvēle krita uz Igauniju, jo tā kā no Rēzeknes līdz Igaunijas robežai jābrauc tālāk, kā, teiksim, līdz Lietuvai, tā arī ir mazāk izpētīta. Pa ceļam gribējās arī apskatīt Sedu ar tās staļinlaika arhitektūru. Igaunijā mērķis bija apskatīt Viljandus un Rakveri.
Devāmies laulību nolūkos uz Portugāli, nodzīvojām dažas dienas Porto, izbraucot vienu dienu uz Aveiro, pēc salaulāšanās un devāmies uz Majorku – Palma, Serra de Tramuntana dabas parks, tai skaitā trīs pilsēteles – Port de Soller, Deia un Valldemossa, no turienes uz salas otru galu – Alcudia, S’illot un vēl kaut kādas bākas/klintis/alas, kas pa ceļam; aizlidojām uz Seviļu, tālāk – La Línea de la Concepción, Gibraltārs, Malaga, Granada, Molina de Segura, Murcija, Cartagena, La Manga, Alikante, Valencija, Peniskola, Barselona – no Barselonas uz mājām.
Kāzas/ceļojums/avantūra sākas šodien. No rīta uz darbu, nepaspētie darbi. Ātri visi savācamies un pec deviņiem izbraucam no Rēzeknes. Visu ceļu visus uzjautrina Māris – mūsu priesteris, kurš vadīs kāzu ceremoniju.
Pēc nepilnām divām nedēļām precamies Portugālē un lai to izdarītu, bija nepieciešams sarakstīties dzimtsarakstu nodaļā. Par lieciniekiem bija Aija ar Valteru, mēs bijām viņu liecinieki, kad viņi sarakstījās Dundagas parkā, viņi būs arī liecinieki mūsu kāzās. Pēc zagsa nolēmām doties kaut kur paceļot. Tā kā sarakstīšanās bija vienkārša formalitāte, devāmies to darīt pārgājienu drēbēs, un pēc parakstīšanās pa taisno devāmies ceļā.
Pie mums brauca laikraksta Diena žurnālisti, lai uzaisītu reportāžu par ekotūrismu Latgalē. Par godu ciemiņiem, zinot, ka gribēs bildēt arī no malas, paņēmām ceturto buru – klīveri, kuru nebijām vilkuši kopš aizpagājušā gada. Vajadzētu uzlabot gaitu. Laiks bija visai vējains un viņi gribēja pavizināties ar Sea Estu, mēs arī īpaši neiebildām. Vējš bija ap 6 – 7 m/s, brauciens sanāca visai raits, virsū nāca melns mākonis, bet īpaši draudīgs neizskatījās, tāpēc noignorējām.
Māsas vīram tuvojās vārdadiena, tāpēc viņi izteica vēlmi aizmukt no Rīgas uz Latgali, no kurienes piedāvāju doties uz Lietuvu. Ar Regitu sākām likt kopā vietas, kuras gribētos apmeklēt un pamanīju, ka plānojam nolaisties gandrīz līdz Baltkrievijas robežai, kur pāri atrodas pilsēta, kuras nosaukums man ar nez ko zvanīja zvaniņu, tāpēc ierakstīgu gūglē “Grodno without visa” un jā, izrādījās, ka patiešām šis apgabals kopš pagājušā rudens līdz šī gada beigām, ir apmeklējams bez vīzas. Izurbties visiem miljoniem legālās informācijas, ko rakstīja baltkrievi, nebija viegli, taču beigās viss izrādījās gaužām vienkārši, internetā aizpildām formu, samaksājam €11 par caurlaidi un €2 par obligāto apdrošināšanu, nopērkam zaļo karti mašīnai, ņemam līdzi pases un €21 no cilvēka par dienu, ko plānojas pavadīt Baltkrievijā skaidrā naudā, un vualā – braucam pāri robežai. Nolēmām pārbaudīt vai tas tiešām tā strādā un nenožēlojām.
Šķiet, ka tas bija otrdien vakarā, kad Regita uzrakstīja un piedāvāja braukt uz Skyforger uzvedumu “Kurbads. Ķēves dēls.” Limbažos. Mana pirmā reakcija bija, ka “nē, man jau pietika Skaifordžera pagājušajā gadā novada dienās”, bet aicinājumu verbalizēju un pie manis kāreiz ciemojās Raivis ar Margitu, un Margita izteica interesi pievienoties, ja gadījumā nolemjam doties. Beigās Regita salauza manu pretestību izsakot iespēju uztaisīt nelielu tripu pa Vidzemi.