Regita izteicās “Un ko viņiem redzēt Eiropā?” ASV pilsētas, sevišķi tās, kuras pārsvarā celtas deviņpadsmitā gadsimta beigās, eiropietim ir šoks un ārprāts. Stāsts par pilsētām un infrastruktūru.
Par to, ka ASV ir aktīva un kaitinoša komercija; IT atrodas akmens laikmetā; valsti pārvalda cilvēks, kurš varētu kļūt par iemeslu jaunam nelielam pilsoņu karam; katrā pilsētā ir savi nodokļi; transporta sistēma ir viena no nesakārtotākajām ziemeļu pasaulē; sabiedriskais transports ir sliktāks, kā austrumeiropā un efektivitāte un ASV ir nesavienojami jēdzieni.
Nav vajadzīgi 20 gadi un pat divi mēneši, kuri bija mūsu rīcībā, nav vajadzīgi, lai pamanītu dīvainības, kuras ir radījusi amerikāņu kultūra. Ir daudz labu lietu, bet vēl vairāk, vismaz eiropieša acīm, ir dīvainību. Un ir lietas, kuras vienkārši nav aptveramas un šķiet absurdas, sirreālas un parodiskas.
Lai kā nepatiktu Bostona, atgriešanās Bostonā no Ņujorkas ir ļoti patīkama. Rodas sajūta, kā atgriežoties mājās. Viss mierīgi, skaidri, saprotami un galvenais – tik pat kā nav cilvēku…
Esam nonākuši ASV austrumu krastā – Masačūsetsā, reģionā, kuru ir pieņemts dēvēt par Jauno Angliju. Šeit veidojās vienas no pirmajām kolonijām un šeit arī atrodas vecākās valstī pilsētas. Mums ar Regitu šī ir pirmā reize ārpus Eiropas un šeit mums ir jānodzīvo gads. Sanāks interesants eksperiments – pavērosim, kā laika gaitā mainās uztvere un kā vienas un tās pat lietas redzam šodien, tikko atnākot šai vietā un kā tās izskatīsies pēc gada, kad šeit jau viss būs ‘savējais’.
Man ļoti negribējās uz Ameriku un ļoti gribējās uz Islandi. Regita ļoti gribēja mani uz Ameriku un izmantoja viltību. Piedāvāja man lidot uz Bostonu caur Reikjavīku. Un es pamainīju dienu Islandē pret gadu Amerikā. Neko darīt. Šo dienu es izbaudīju, redzēs kā būs ar nākamo gadu.
Stāsts par vietām un pilsētām, kuras apmeklējām ceļā uz Gdaņsku ar iztrūkstošu atpakaļceļa daļu. Atpakaļceļš sanāca naktī, vienā piegājienā un bez īpašām pieturām. Sausais atlikums: Prūsija nav Polija un noteikti ir tā vērta, lai to apmeklētu..
Mana refleksija par trīs lietām, kuras mani patīkami pārsteidza pēdējā Spānijas ceļojuma laikā. Semana Santa – tradīcija, kuru es jau ļoti sen gribēju redzēt, Salamanka un kosmonauta medības un Malta – sala, kur es nekad negribēju būt, bet vīlos savās prognozēs.
08.04.18. (svētdiena) 08.04.18. 15:20 Caceres – Salamanca Ir tik sirreāla sajūta braukt mašīnā. Ainava mainās tik strauji, ka parādās slikta dūša. Ļoti dīvaini. Tagad 10 minūšu laikā nobraucām vairāku stundu gājienu. 08.04.18. 20:20 Salamanca Salamanka izskatās tieši tā, kā izklausās tās vārds. Un, vismaz šodien, šeit ir mierīgi. Taisījos rīt braukt uz Seviļu, bet …
Trešā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā.
Es turpinu ceļu no Seviļas līdz Cáceres 8. dienās noejot ~320km – nedaudz mazāk par trešo daļu no kopējā attāluma. Sastopos ar gājēju bariem un skrienu lielus attālumus, lai tos nesatiktu. Lēnām jūku prātā, līdz viss beidzas divas dienas pirms nolemju izbeigt savu Ceļu pie 504 kilometru ceļa atzīmes Cáceres… kad noķeru mašīnu un aizbraucu uz Salamanku pēc sava kosmonauta.