Šķiet, ka tas bija otrdien vakarā, kad Regita uzrakstīja un piedāvāja braukt uz Skyforger uzvedumu “Kurbads. Ķēves dēls.” Limbažos. Mana pirmā reakcija bija, ka “nē, man jau pietika Skaifordžera pagājušajā gadā novada dienās”, bet aicinājumu verbalizēju un pie manis kāreiz ciemojās Raivis ar Margitu, un Margita izteica interesi pievienoties, ja gadījumā nolemjam doties. Beigās Regita salauza manu pretestību izsakot iespēju uztaisīt nelielu tripu pa Vidzemi.
Paaicinājām vairākus cilvēkus, visi atteicās, bet pēdējā mirklī piekrita pievienoties Elīna ar Rubenu. Bija jau rezervēts trīsvietīgs dzīvoklis, bet par laimi, hosti, acīmredzot, epastus nelieto, tāpēc apstiprinājums atnācis joprojām nebija, tā nu sestdien no rīta rezervāciju atcēlu un rezervēju lielāku māju. Bet arī tās saimnieki nelietoja epastu, tāpēc palikām bez naktsmājām, bet noskaņojušies palikt pa nakti mēs bijām, turklāt, Elīnu ar Rubenu metālopera neinteresēja, tāpēc būtu muļķīgi viņus atstāt kaut kur lauka vidū, kamēr mēs klausīsimies pagānmetālu. Tā nu pa ceļam meitenes meklēja naktsmājas, kamēr zaudēja jebkuru cerību un Elīna atcerējās par draudzeni Cēsīs. Viens telefona zvans, un naktsmājas sarunātas.
Tātad, sestdien aizbraucām līdz Mazsalacai, pulkstenis uzstājīgi norādīja uz to, ka uz Pērnavu mēs šodien tikt nepaspējam, tāpēc no turienes devāmies uz Cēsīm, izlaidām Elīnu ar Rubenu, trijatā aizbraucām uz Limbažiem, nosalām noklausījāmies metāloperu, atgriezāmies Cēsīs, pabeidzām vīnu, no rīta kopā ar mūsu hostu Zani devāmies uz Vējiņu pazemes alām un no turienes gar jūru uz Pērnavu. Pērnavā šķīrāmies no Regitas, Regita ar autobusu devās uz Rīgu, un pārējie atgriezāmies mājup.
Gulbene
Mērķtiecīgi uz Gulbeni nekad braukt nav sanācis, bet caurbraucot no Rēzeknes sanāk izstaigāt muižas parku un priekšstata par pašu Gulbeni īsti nebija. Šajā reizē nolēmām līst dziļāki un tāpēc aizbraucām uz Gulbenes centru. Lai gan Gulbenes vārds jau minēts 13. gadsimta dokumentos un no septiņpadsmitā līdz deviņpadsmitajam gadsimtam šeit bija krāšņa muiža, Gulbenes pilsēta, kā man izskatās, visvairāk veidojās un attīstījās padomju gados, vismaz tā izskatās raugoties uz pilsētplānojumu un apbūvi. Pilsētas centrs ir, lai piedod man gulbēnieši, visai kropls, bet to pat var teikt par vairumu pilsētu, kuru centrus skāruši Hruščova un Perestroikas laika arhitekti un būvinženieri. Sevišķi – pēdējie. Un silikātķieģelim vajadzētu uzcelt milzīgu dzelzbetona memoriālu tāpat, kā tie celti otrajam pasaules karam – paldies par pilsētainavu sakropļošanu.
Centrā ir izbūvēta strūklaka ar visai fancy laukumu. Viss jau forši, ja vien šādas strūklakas nebūtu visās mazpilsētās. Ļoti atgādināja Balvus nez kāpēc. Bet nu citādi jā, piedod kaut kādu seju. Strūklakai gan man ļoti nepatika uzraksts. Pašu strūklakas ansambli veido stilizētas liesmas nerūsējošā tēraudā iekš, laikam, desmitstūru baseina ar granīta apmali. Uz apmales uzraksts “Pakur. Pakur.”
Te nu rodas jautājums – “WHAT?!“. Ne katrs dzīvo ar Menuetu galvā un pat ja tā, tad laikam jautājumu rodas vēl vairāk – pilnais konteksts ir “Pakur, pakur uguntiņu labo vecenīt! Lai tā āda lobās, lai tie mati švirkst!” no dziesmiņas ar nosaukumu “Dziesma par to gadījumu ar Džordano Bruno“. Un ja šo lasa ārzemnieki, es vispār nesaprotu, ko viņi domā. Tiešām gribētu saprast kontekstu, kāpēc šeit ir strūklaka ar šādu uzrakstu. Varbūt šeit iepriekš dedzinājuši ķecerus un vienīgo raganu? Ko pīpē cilvēki, kuri paraksta un apstiprina projektus?
Nu jā, bet no pozitīvā ir jāatzīmē Tūrisma Info punkta displejs turpat parkā. Taktilais displejs parkā.
Par kaut ko tādu dzimtā Rēzekne, šķiet, vēl var tikai sapņot. Un viņš gadrīz strādā un gandrīz ver vaļā pieprasīto informāciju.
Manuprāt, šis ir forši. Nav jāiet meklēt kaut kur padomes ēkā noslēpušos info centru, paspaidīji podziņas un atradi visu nepieciešamo. Nu, ja gribas dabūt papīra karti, tad gan ir jādodas iekšā. Tā nu mēs iegājām tūrisma centrā, kur Elīna satika savu kolēģi, nedaudz pakomunicēja un devāmies tālāk uz Smilteni.
Velēna
Velēnas baznīcai vairākkārt ir sanācis braukt garām un arī šoreiz pabraucām garām, bet tomēr apgriezāmies un nolēmām to apskatīt nedaudz tuvāk. Ļoti savdabīga celtne. Arhitekts ir bijis nu ļoti radošs un tāpēc šeit, lai arī pamatā mūsu pašu neogotika, var redzēt fantastisku stilu sajaukumu. Iekšā netikām, bet arī tas, ko redzējām, atstāja visai lielu iespaidu. Ļoti īpatnēja un savā ziņā arī ļoti skaista celtne.
Smiltene
Arī Smiltenei, līdzīgi kā iepriekšminētajām vietām, nereti ir sanācis braukt cauri un neredzēt no tās praktiski neko. Kad nonācām līdz Smiltenei, visi jau bija krietni izsalkuši.
Devāmies uz centra pusi, atradām lielveikalu, iepirkāmies un turpat pretī baznīcai pie autoostas tikām galā ar iegādātajiem krājumiem.
Skatoties uz Smiltenes centru rodas sajūta, ka reiz šeit bijusi lokālā mērogā visai svarīgs ciems, bet laika gaitā kaut kas notika un viss beidzās. Smiltenē var lieliski redzēt, ko pilsētainavai nodarīja deviņdesmitie.
Kosmiski projekti vainagojušies ar komiskiem iznākumiem.
Un nevar saprast, kāpēc pilsētā ar tik izteiktu vēstures dvesmu ir tik maz vēsturisku māju un tik daudz tukšumu, kur saceltas šausmas, vai nu kara postījumi, vai arī pārsvarā ir bijusi koka apbūve, kura gājusi bojā dabiskākā ceļā.
Jāsaka, ka kopumā pilsēta patika, bet kārtējo reizi pierādās tas, ka pirmie neatkarības gadi, vismaz pilsētas ainā, neko labu mums nenesa un ja šīs drausmas nojaukt, vien šur tur kaut ko atstājot paraugam nākamajām paaudzēm, pasaule neciestu, tāpat, kā ja sāktu jaukt nost ‘hruščovkas‘. Vismaz labā gaume noteikti.
Valmiermuiža
Valmiermuiža mani neinteresēja, jo mani nekad nav interesējis alus, bet, kā izrādījās, tur patiešām ir bijusi muiža.
Ļoti žēl, ka netikām iekšā tornī, jo, pēc Elīnas vārdiem, tam esot arābiski griestu gleznojumi un uz to es Latvijā ļoti gribētu paskatīties. Kopumā – smuki un jauki un sakopti, bet kopumā visai garlaicīgi un atskaitot pēc alus, cilvēki uz šejieni, šķiet nebrauc.
Alu gan nes laukā lielos daudzumos, gandrīz kā Krušovicē Čehijā.
Burtnieki
Braucot es biju nospraudis priekš sevis četrus mērķus – Burtnieki, Mazsalaca, Pērnava, nu un, protams, Limbaži, kur notiks koncerts. Burtniekus man bija interesanti redzēt galvenokārt tāpēc, ka uz tiem bija references Lāčplēsī, vēlāk izrādījās, tad šī vieta ir minēta jau Indriķa hronikā, kas padarīja to vēl iekārojamāku.
Jau pēc apmeklējuma uzzināju, ka minēti Burtnieki arī citās hronikās un, ka pili cēlis Villekens fon Endorps – tas pats, kurš uzcēla Rositenas pili, tātad Burtnieki arī ar Rēzekni saistīti. Turklāt, gribējās arī Burtnieku ezeru savām acīm skatīt.
Es biju pārsteigts. Pirmkārt, iebraucot Burtniekos man bija sajūta, ka es šeit jau esmu bijis. Te bija pāris mājās un… viss. Īsa izlūkgājiena rezultātā tika konstatēta muižas ēka un padomju laika ēkas, kas atgādināja vecas noliktavas vai skolas sporta zāli, kur, spriežot pēc izkārtnes dizaina, deviņdesmitajos gados atradies klubs ar nosaukumu “Lagūna”.
Aiz muižas ēkas atradās burvīgs parks un ēkai bija izbūvēta liela vasaras terase ar skatu uz dārzu.
Uz dārzu veda kāpnes, uz kuru margām bija saulessargs un platmale, pats parks izskatījās, ka tiek kopts daļēji – kāda daļa tiek kopta un nekas daudz no agrākās greznības nav palicis, taču dīķa saliņa bija jauka.
Tur satikām kādas sievietes, kuras gatavojās kāzām, viņas arī izstāstīja par apkārtni un cita starpā pieminēja arī to, ka muižas ēka, par kuru mēs jūsmojām, esot muižas klēts bijusi, kurai muižkungs izdomājis piebūvēt vasaras terasi ar skatu uz dārzu.
Apstiprinājumu šim mēs nekur neatradām un vikipēdija un Latvijas kultūrtūrisma resursi turpina melot, ka tā ir muižas ēka. Nu lai tā būtu un nopietnāki onkuļi un tantes lai izšķir, kam ir taisnība.
No muižas parka aizgājām līdz Burtniekam. Ļoti skaists ezers un šeit es gribētu burāt. Viļņi vēlās ar baltām galotnēm un uzbudināja prātu un sirdi.
Matīši
Ja man tagad jāiebaksta kartē, kur tie Matīši ir vai arī ja būtu jāpasaka, kā saucas tas ciems, kur bija tā lieliskā autobusa pietura un simpātiskā baznīca, bet braukt tiem cauri sanāca veselas trīs reizes.
Kāpēc mēs pirmoreiz tajos apstājāmies – jo braucām garām interesantākajai un foršākajai autobusu pieturai Latvijā un ne tikai. Visas reizes, kad braucām garām, pieturā bija cilvēki, kuri ne tik daudz gaidīja autobusu, kā pavadīja tajā laiku. Nu, baznīca arī bija jauka.
Mazsalaca
Mazsalacā es pirmoreiz biju ar klases ekskursiju deviņdesmito gadu beigās, es biju maziņš un atcerējos tikai, cik jautri bija klaigāt un dziedāt un dzirdēt atbalsis, kas atskan no klintīm.
Kopš tā laika uz šo pusi nesanāca braukt, jo Mazsalaca atrodas visai nost no jebkura mana potenciālā galamērķa un pati par tādu kļūt nevarēja, jo ko gan lai es šeit meklētu? Bet bija interesanti pārbaudīt bērnības atmiņas. Pārbaudīju – bērniem, pievelkot aiz ausīm, šeit varētu būt interesanti.
Iegājām kā studenti, samaksājot, ja pareizi atceros, pa 1€, kopā 5€. Pagājām gabaliņu, konstatējām, ka par trekinga maršrutu tik dārgi maksāt ir dārgi, redzēt nav daudz ko, dažādas no koka izgatavotās skulptūras, daļa asprātīgas, pārsvarā garlaicīgas, maršruts gaaaaaarš.
Ar Rubenu aizgājām pakaļ mašīnai un samaksājot vēl 5€ (ieekonomētos, jo neviens no mums, nu ok, izņemot Regitu, nebija students) iebraucām teritorijā, un savākuši meitenes, aizbraucām līdz galam – Skaņajam kalnam.
Pabļaustījāmies, paraustījām plecus un devāmies uz Cēsīm, tuvojās laiks koncertam Limbažos un mums vēl bija jāizmet Rubens ar Elīnu, jo viņus koncerts interesēja maz.
Cēsis
Cēsis esmu redzējis no divām pusēm – tūristiskais(-ās?) Cēsis un skola astmas slimniekiem, kur kādreiz mācījies Regitas tētis, un kas ir ļoti atšķirīgas (-s?) Cēsis. Nu, vēl sanatorija Cīrulīši, kur bērnībā pats biju, bet tā laikam īsti neskaitās. Guļamrajonos būt nebija sanācis, nu, jāatzīst, ka citādāk, kā citur Latvijā, bet tik un tā garlaicīgi, no otras puses, man būtu riktīgi jāpiedomā, kur varētu būt interesanti guļamrajoni.
Vieta, kur apmetāmies gan bija interesanta, gan māja pati, gan pagalms, gan dārzs man atgādināja Portugāli, līdzību vēl vairāk pastiprināja citronkoks pie durvīm. Pametām Elīnu ar Rubenu un devāmies tālāk uz Limbažiem, lai pēc vieniem naktī atgrieztos un paliktu uz nakti.
Limbaži
Jāatzīst, ka no Limbažiem neko īpaši daudz redzēt nesanāca.
Pilsēta, pieļauju, lepojas ar savu koka apbūvi, no kuras mēs redzējām gaužām maz un caurbraucot, bija smuki, bet ne pietiekoši, lai brauktu speciāli.
Koncerts notika uz pussalas, pie norises vietas mašīnai vieta neatradās, tāpēc atstājām kādas no daudzdzīvokļu mājām pagalmā. Sajūta ‘check’ bija, sajūtas, ka gribētos atgriezties, lai apskatītos uzmanīgāk nebija.
Vējiņu pazemes ezeri
No rīta pamodāmies Cēsīs un nolēmām doties meklēt pazemes ezerus, kurus Regita pēdējos mēnešos bija vairākārt pieminējusi dažādos sakaros un tad vēl muzeju naktī Didzis Grodzs minēja, ka brauc bildēt tur notiekošo pasākumu.
Iebraucām kādā padomju laika fermā ar raksturīgu apbūvi un devāmies meklēt, kurš mūs ielaidīs pazemes ezeros un kāds vispār šai sakars ar augstākminēto. Izrādījās, ka neesam vienīgie, bija arī pusmūža pāris, kas bija ieradušies šīs pašas zinātkāres tirdīti. Drīz vien atradām mazu meitenīti, kura te izskatījās tik pat apmaldījusies, kā mēs, bet uzrunāta, atbildēja, ka jā, par noteiktu naudas summu viņa ir gatava mūs ievest pazemes ezeros, visu izrādīt un izstāstīt, un tā arī notika. Sākumā mums parādīja kriteni, tad ieveda alā, kur lukturīša gaismā mums parādīja pazemes ezerus.
Ne ar kādu laivu nekur nebraucām, tās bija divas peļķes, bet šīs divas peļķes ir lielākie pazemes ezeri Baltijā. Ūdens bija jauki zaļš. Nolēmu, ka tas arī viss un jau taisījos apvainoties, ka mūs apčakarēja tāpat, kā Piusas alās Igaunijā. Izrādījās, ka tik traki nav un ir vēl viena apskates vieta. Tas jau bija interesantāk – uzvilkām gumijas zābakus, paņēmām lukturīšus, kam pietika, pārējie apbruņojās ar mobilajiem telefoniem, un zosu gājienā šļakstīdamies, gāzelēdamies līdām alā brienot pa strautiem.
Šis bija visai forši un, būtībā, padarīja šo pasākumu samaksātās naudas vērtu. Speciāli es uz šejieni nez vai brauktu, bet garām braucot vismaz vienreiz noteikti ir vērts apmeklēt.
Straupe
Pagājušajā vai aizpagājušajā gadā Regita piedalījās kādā projektā, kur viņai kopā ar kaut kādiem ārzemniekiem bija jāstopē pa Vidzemi un toreiz pēc atgriešanās viņa stāstīja par kādu pili, kura ir savienota ar baznīcu, un kurā iziet rehabilitāciju alkoholiķi, kuri bariņos apsēduši arhitektūras pieminekļa trepes.
Tā nu braucot garām Straupei Regita atcerējās, ka taču šī ir tā vieta, tāpēc devāmies meklēt dīvaino baznīcpili. Neko daudz jābrauc nebija. 13. gadsimtā šeit tika uzcelta pils un pēc tam pilskungi izdomāja piebūvēt klāt baznīcu. Pils arī ir saglabājusies no viduslaikiem, protams, piedzīvojot vairākas pārbūves.
Sākumā iegājām baznīcā un tur satikām kādu sievieti ar mazu meitenīti, viņi rotāja baznīcu Vasaras svētkiem. Viņa arī pastāstīja par baznīcu un nedaudz arī par vietas vēsturi.
Norunājām kādu stundu, tad viņa pierunāja mazmeitu, ka viņa grib nobildēties ar portugāļiem un nebija uztvērusi, ka es visu laiku runāju ar viņu latviski, bija iedomājusies, ka gan es, gan Rubens esam portugāļi.
No baznīcas aizgājām līdz pilij. Iekšā negājām, visapkārt bija drūmi vīri ar visu biogrāfiju ierakstītu skarbajās sejās. Viņi dzīvo un ārstējas valsts nozīmes arhitektūras piemineklī, vienā no ļoti nedaudzajām viduslaiku pilīm, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Uzzinājām, ka bija centieni dabūt narkoloģisko slimnīcu laukā no pils, taču nerezultējās ar panākumiem. Apstaigājām apkārt pilij un devāmies tālāk uz Salacgrīvu.
Salacgrīva
Taisoties ceļā bijām apsvēruši domu nakšņot uz Saibona – zvejas kuģa, kuru Andris ar Raivi pagājušajā gadā pārdzina no Kungshamnas, taču izrādījās, ka tas ir mainījis stāvvietu un šobrīd atrodas muitas zonā, kur bez speciālām atļaujām iebraukt nesanāks, turklāt naktī nesanāks iebraukt arī ar atļaujām. Tā nu palikām Cēsīs.
Salacgrīvā neko īpašu necentāmies apskatīt, bet nu man ir pamatīga aizdoma, ka šeit arī īsti redzēt nav ko, ostas ciems kā ostas ciems, kas gan šeit varētu būt.
Nedaudz apstaigāju, dažas pievilcīgas koka mājas, ok.
Ainaži
Ainažos arī neizskatījās, ka ir ko darīt, tāpēc aizbraucām uz Randu Pļavām, aizgājām līdz jūrai, uzkāpu tornī. Man ir aizdomas, ka Ainažus pazīst visā Latvijā tikai pateicoties tam, ka tā ir robežpilsēta.
Pirmoreiz es Pērnavā biju caurbraucot gadus atpakaļ, kad braucām apkārt Baltijas jūrai un es braucu pa nakti no Tallinas uz Tīraini cauri izrakņātai pilsētai pa apbraucamajiem ceļiem. Nu, toreiz braucu pie stūres un varēju novērtēt, ka šai pilsētā, šķiet, meklēt nav ko.
Tad bija arī vairākas citas reizes, kad sanāca braukt uz un no Tallinas caur Pērnavu, bet tās arī interesi neuzjundīja. Ivars bija aizbraucis un teica, ka tur darīt nav ko – otra Jūrmala. Un kad Ivars saka, ka kaut kur darīt nav ko, man paliek interesanti, tāpēc nolēmu, ka šajā Vidzemes braucienā ir jāpieķer klāt.
Sākumā braucām pa galveno ielu un likās, ka tiešām nav vērts. Tad mēģinājām kaut kur iegriezties, kaut kur nomaldījāmies, pamaldījušies tomēr tikām pludmalē, kur aizgājām uz tuvāko bāru, paņēmām pa kolai, pasēdējām un jau taisījāmies braukt atpakaļ.
Vajadzēja Regitu aizvest uz autoostu, lai var braukt uz Rīgu, tāpēc devāmies uz autoostu un mūsu ceļš veda caur veco centru.
Mazliet samulsām no lieliskas skandināviskās arhitektūras radītajiem iespaidiem, tāpēc vienbalsīgi nolēmām atlikt braukšanu mājup un paklīst pa pilsētas ielām.
Jāatzīst, ka patiešām iespaidīgi.
Es vienmēr jūtos ļoti pārsteigts un iedvesmots, kad Lietuvā vai Igaunijā sastopos ar kaut ko, kas krīt laukā no ierastā priekšstata par Baltiju.
Gadās, ka kas tāds notiek arī kaut kur Latvijā, svaigākais gadījums – skandināviskā apbūve pie ezera Talsos.
Tad nu Pērnavas jeb Pjarnu vecpilsēta man galīgi negāja manā standarta Baltijas valstu pilsētvides šablonā, un tas ir ļoti jauki.
