Vidzeme un Igaunijas ziemeļi (07.10.-08.10.2017)

Esam nolēmuši Jaungadā aizdoties uz Vāciju, paredzams nobraukt visai daudz tūkstošus kilometru, tāpēc nolēmām notestēt Annas jauno mašīnu vai tā ir piemērota šādam ceļam. Izvēle krita uz Igauniju, jo tā kā no Rēzeknes līdz Igaunijas robežai jābrauc tālāk, kā, teiksim, līdz Lietuvai, tā arī ir mazāk izpētīta. Pa ceļam gribējās arī apskatīt Sedu ar tās staļinlaika arhitektūru. Igaunijā mērķis bija apskatīt Viljandus un Rakveri.

Latvija

Ikšķile

Pirms mēneša Regita bija aizbraukusi sakatīties uz pirmās mūra baznīcas Latvijā drupām un izrādījās, ka ūdens Daugavā ir nolaists un līdz tai var aiziet kājām. Tad nu pa ceļam uz Rīgu arī nolēmām apskatīties. Izrādījās, ka ūdens līmenis atjaunojies nedēļu atpakaļ. Nedaudz žēl, bet tikai pavisam nedaudz. Tāpat tur neko daudz nav ko redzēt, no 12. gadsimta mūra palicis visai nedaudz, baznīca vēstures gaitā ir daudz cietusi un pārbūvēta, pēdējoreiz sagrauta, ja nemaldos, 1. pasaules kara laikā, drupas šobrīd ļoti pavirši iekonservētas.

Ikšķile pati par sevi tāda interesanta vieta. Tās atrašanās vieta Rīgas tuvumā, turklāt visai skaistā vietā, ir noteikusi tās ekonomisko stāvokli un padarījusi par iekārojamu mājvietu turīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Pilsētiņa sastāv no gaumīgām, mazāk gaumīgām un pilnīgi bezgaumīgām turīgām mājām un nelielām pilīm. Pilsētā ir visai pievilcīga luterāņu baznīca celta trīsdesmitajos gados.

Misiones draudzes nams Čiekurkalnā

Regita pildīja mājasdarbu ģeogrāfos apsekojot Čiekurkalnu un netīšām ieklīda kādā ļoti dīvainā pagalmā.

Man ļoti gribējās redzēt šo dīvainību, tāpēc no rīta devāmies uz Čiekurkalnu. Pagalms tiešām izrādījās ārkārtīgi dīvains.

Diemžēl, iekšā tikt mums neizdevās, vārtiņi bija aizslēgti un sazvanīt nevienu, kas varētu ielaist iekšā, neizdevās. Bet arī redzētais visā visumā ļoti pārsteidza. Radās priekšstats, ka šeit ir strādājis Gaudi skolnieks ar izteiktu šizofrēniju. Un, interesanti, ka Latvijas Evanģēliski Luteriskās baznīcas mājaslapā pie Misiones draudzes bildēs mozaīkas un ciļņi neparādās.

Ļoti ceru, ka kādreiz izdosies tikt iekšā, domāju, ka pašā draudzes namā (vai tā ir baznīca?) arī izdosies tikt iekšā. Varētu būt ļoti interesanti.

Juglas pamestais tilts

Pamests dzelzceļa tilts, no dzelzceļa jau sen vairāk nav ne miņas, palicis tilts un taciņas abpus tam. Dzelzceļš (un, tai skaitā, arī tilts) tika būvēts piecdesmitajos gados, lai atvieglotu kūdras piegādāšanu no Sedas purva uz Rīgas pirmo termoelektrocentrāli Čiekurkalnā.

Dzelzceļš tika demontēts deviņdesmito gadu sākumā, jo elektrostacija pārgāja uz mazuta un gāzes kurināmo. Šobrīd vietējie iedzīvotāji to izmanto, lai nokļūtu uz dārza mājiņām otrā krastā.

Kopumā visai interesanta vieta un skati smuki no šejienes.

Cēsis

Uz Cēsīm braucām, jo Ivars gribēja saprast, kāpēc visi Rīgas hipsteri pārvācas uz Cēsīm.

Noskaidrot hipsteru pārvākšanās iemeslus neizdevās (ja vien neņem vērā apstākli, ka tā ir visai zaļa mazpilsēta salīdzinoši netālu no Rīgas), šeit pat veloceliņu un vegānu restorānu nav.

Ko hipsteri vispār šeit dara?

Toties apmeklējām Svētā Jāņa baznīcu. Baznīca celta 13. gadsimtā (it kā 1284. gadā iesvētīta) un ir viena no vecākajām baznīcām Latvijā.

Atgādināšu, ka Meinards savu baznīcu Ikšķilē uzcēla 1184. gadā – simts gadus agrāk, bet tas, kas no tās ir palicis, ir nožēlojams.

Tā kā Cēsīs aktīvi risinājās reformācija, 17. gadsimtā pilsētnieki katedrāli izdemolēja, svētbildes sadedzināja, zelta un sudraba biķerus, krucifiksus un citus skaistumus aizbildinoties ar ideoloģiskiem apsvērumiem, izlaupīja un notirgoja vai pārkausēja. Kad palika plikas sienas, baznīcu reformēja un tā kļuva par luterāņu baznīcu.

Baznīcā strādā tante, kura diedelē naudu un stāsta stāstus, pat visai jauki. Par kaut kādām naudiņām uzkāpām tornī, bet no tā neko daudz intersantu redzēt nevarēja. Jebkurā gadījumā, bazīca ļoti patika. Es kaut kur bezapziņā domāju, ka tajā ir jābūt fon Pletenberga apbedījumam, pameklēju, neatradu, nolēmu, ka kļūdījos. Izrādījās, ka nekļūdījos gan. Žēl, ka neatradu apbedījumu, un tantei jautāt pakautrējos. Nākamreiz, kad kaut kas liekas, jāgūglē.

Starp citu, izrādījās, ka Cēsīs ir veikaliņš/maizes ceptuve, kur cep ļoti garšīgu maizi. Nu tā, šie bija hailaiti no mūsu Cēsu apmeklējuma.

Strenči

Strenčos nolēmām pastaigāties pa Psihoneiroloģiskās slimnīcas teritoriju.

Slimnīcas kompleksu nodeva 1907. gadā, tas sastāvēja no 5 korpusiem, kuri bija nosaukti (un nosaukumi ir saglabājušies joprojām) pirmo pacientu vārdos.

Viena no teritorijas dominantēm ir ļoti savdabīgs skurstenis, kurš vienlaicīgi kalpo arī kā ūdenstornis.

Kopumā teritorija ar elegantajiem paviljoniem un parku veido ļoti harmonisku un mierīgu vidi, kas vedina uz klusām pārdomām un meditāciju.

Varbūt vienīgi nedaudz mulsinoši ir slimnieki, kas parkā demonstrē kung fu paņēmienus sitot neredzamus pretiniekus, taču citādi ļoti jauka vieta.

No otras puses, man arī Tvaika iela šķiet jauka, man nav jātic, kad runa ir par psihiatriskajām klīnikām.

Starp citu, blakus kompleksam atrodas hostelis, tas gan man šķiet nedaudz freaky, bet interesanti.

Seda

Kaut kādos avotos esmu manījis, ka Sedu salīdzina ar Sillamäe Igaunijā.

Tam nu gan es nepiekrītu, iespējams, ka autors vienkārši nav bijis Silamjae un tikai redzējis bildītēs.

Silamjae ir nedaudz cita situācija, tā tika celta pavisam citam iedzīvotāju skaitam un pavisam citiem mērķiem, turklāt, paralēli četrdesmito un piecdesmito gadu neoklasicisma apbūvei tur ir arī septiņdesmito gadu sērijveida apbūve.

Un Silamjae vēl viena ļoti būtiska Silamjaes atšķirība ir tā, ka tā, tomēr, ir slēgtā – kara pilsēta.

Seda ir dinināta piecdesmitajos gados, kad aktīvi sāka izstrādāt kūdras purvu un ir tipiska Staļina laika pilsēta ar Staļina laika sērijveida neoklasicisma apbūvi.

Skaisti un īpaši, jo Latvijā citas līdzīgas pilsētas man prātā nenāk, kaut gan tai pašā Rīgā un arī Rēzeknē (1. stacijas rajons, kur vairums pilsētnieku pat nav bijuši, ļoti iesaku, starp citu) ir rajoni, kas ir celti apmēram šai pašā laikā un ir visai līdzīgi.

1955. gadā divus gadus pēc Staļina nāves tika pieņemta rezolūcija par Atbrīvošanos no pārmērībām projektēšanā un celtniecībā.

Kādu laiku visa celtniecība Padomju savienībā bija iesaldēta, bet tad tika izstrādātas jaunās sērijas, kuras savu kulmināciju piedzīvoja septiņdesmitajos gados.

Un septiņdesmito gadu arhitektūra ir tā, ar kuru mums arī saistās visas Padomju savienības pilsētas, aizmirstot par to, ka no trīsdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem daudzas padomju laika pilsētas plānoja un būvēja viesarhitekti no Holandes un Vācijas, tai skaitā arī Bauhausa pārstāvji.

Es atkal novirzījos no tēmas.

Seda ir tā vērta, lai to apmeklētu.

Patiešām ir sajūta, ka esi iesēdies laika mašīnā un aizdevies sešdesmit gadus atpakaļ pagātnē.

Igaunija

Par Igauniju, līdzīgi, kā par Lietuvu, sākām interesēties tikai pagājušajā gadā, tad arī sanāca nedaudz paceļoties pa to, taču ir palikuši baltie plankumi, kurus tad mēs pamazām aizpildām.

Viljandi

Viljandiem vairākkārt ir sanācis braukt cauri, nekas īpašs tajos nekad nav novērots un vienmēr bija mistērija, kāpēc igauņiem šī pilsēta tik nozīmīga. Braucām skatīties. Un neko tā arī nesapratām. Maza provinciāla pilsētele. Var jau būt, ka šeit notiekošie koncerti un pasākumi liek cilvēkiem to mīlēt, bet man, personīgi, nekas šeit neimponē. Iespējams, ka jāatbrauc citā laikā un jāpaklīst pa ieliņām, gan jau kaut kas arī atradīsies ievērības cienīgs, bet no pirmā acu uzmetiena – garlaicība.

No otras puses, šeit es pirmoreiz ieraudzīju kaut ko ļoti patīkamu – autoostas ēkā ir veikaliņi un tiem visiem logotipi ir noformēti vienotā stilā – balti burti uz melna fona.

Tāpat vienotā stilā bija noformēti logotipi arī uz Rimi fasādes, kaut gan kaut kas man bezapziņā saka, ka jau biju ko tādu uz Rimi redzējis arī citur.

Rakvere

Rakvere mūs interesē tikai un vienīgi tāpēc, ka Rīgas gaļas kombinātam, šķiet, ir produkts, kas tiek mārketēts, kā Rakveres cīsiņi.

Ļoti gribētos zināt, ar ko saistīta šīs pilsētas izvēle gaļas izstrādājuma nosaukumam, bet skaidrs, ka Rakverei kā tādai ar cīsiņiem sakars ir mazs.

Un lai arī uz Rakveri mūs atveda cīsiņi, kurus, nav izslēgts, ka šeit pat nevar nopirkt, tomēr bijām visai priecīgi, ka sanāca šeit pabūt.

Izskatās, ka pilsētai 13. un 19. gadsimtos ir gājis visai labi.

Cietoksnis nav nopostīts, kas liecina, ka vai nu mūri ir bijuši ļoti pareizi, vai arī nevienu tos ieņemt īpaši nav interesējis.

Tagadējais pilsētas centrs, kā izskatās, ir celts 18. un 19. gadsimtos un lieliski saglabājies, pat neskatoties uz to, ka daļa apbūves ir koka.

Šķiet, ka arī šobrīd pilsētai iet visai labi.

Mēs domājām, ka tā ir vismaz Rēzeknes izmēra pilsēta, bet visdrīzāk – lielāka, bet izrādījās, ka Rakvere ir pat mazāka par Viljandi, 15 tūkstoši iedzīvotāju.

Iebraucējus tūristus nemanījām, kaut gan izskatās, ka tūrisms šeit varētu būt visai attīstīts, taču milzīgu spa centru, kas atrodas blakus baznīcai, vietējie ļoti aktīvi apmeklē, visai lielā autostāvvietā mašīnu bija jāmeklē, kur nolikt.

Patiešām ļoti daudz apmeklētāju.

Uz Rakveri gan jau atgriezīsimies piemērotākos apstākļos, turklāt, ziemeļos vēl ir daudz interesantu vietu, ko apmeklēt.

Hara zemūdeņu bāze

Šo bāzi atradām AtlasObskurā, tāpēc bija jābrauc skatīties, turklāt, tā atradās pavisam netālu no Rakveres.

Līdz galam braukt neļāva ķieģelis, kurš neatturēja citus, bet mēs pieklājīgi, varam divus kilometrus arī kājām nočāpot, kaut gan nākamreiz gan jau ignorēsim.

Ja kādreiz vēl brauksim uz šeijieni.

Viss ir izdemolēts, viss, ko var noņemt, ir noņemts, visai skumjš skats.

Atrodoties šajā vietā un skatoties uz to, kas ir palicis, ir diezgan grūti iedomāties, kā šeit varēja izskatīties pirms 50 vai pat 30 gadiem.

Tallinn

Visi pēdējie Tallinas apmeklējumi pēdējā laikā ir bijuši naktī.

Arī šī reize nebija izņēmums, kaut gan tā kā šeit nakšņojām, tad nākamajā dienā tomēr sanāca beidzot pēc daudzu gadu pārtraukuma redzēt Tallinu dienas gaismā.

Tallina man vienmēr ir patikusi daudz vairāk par Rīgu, no otras puses, iespējams, ka man vienkārši ļoti nepatīk Rīga, jo pasaulē ir uz pirkstiem saskaitāmas pilsētas, kuras man patīk mazāk par Rīgu… teiksim, Maskava.

Tallinai ir šarms un pie tā mērķtiecīgi strādā cilvēki. Vecpilsēta ir saglabājusies krietni labāk par Rīgas vecpilsētu, turklāt, nesaprotamu apsvērumu dēļ savulaik igauņi nav līdz galam nojaukuši savus mūrus. Tolaik tā bija nepieciešamība, bet šodien pilsētas ar mūriem vairāk mīl tūristi. Un tūristu Tallinā pietiek, sevišķi no tuvākajiem kaimiņiem – no Krievijas. Atšķirībā no Lietuvas, Igaunijā praktiski vispār nav problēmu ar krievu valodu, ja arī kāds nerunā, saprot to tāpat visi. Bez vecpilsētas, ir padomju laika rajoni, kuri ir transformēti un padarīti par radošo telpu. Radošās telpas Tallinā vispār ir ļoti daudz. Un arī moderno celtņu centrā netrūkst. Ne viss ir perfekts, ir pietiekoši, kur kasīties, taču uz kopējā fona nav nemaz tik traģiski.

Tallinā viens no mūsu mērķiem bija apmeklēt koncertzāli, kuru cēla priekš olimpiskajām spēlēm Maskavā.

Šis betona monstrs atrodas pašā pilsētas centrā, pāri ielai no vecpilsētas, blakus Tallinka prāmju ostai.

Tas ir biedējoši grandiozs un izstaro padomismu.

Uz jautājumu, kāpēc igauņi joprojām to nav nojaukuši, es atbildes neatrodu. Man jau šādas lietas patīk, bet zinot baltiešu kompleksus par padomju okupāciju, patiešām dīvaini.

Ļoti žēl, ka nevarējām tikt iekšā, jo, kā runā, tad no iekšpuses koncertzāle esot grandioza. No koncertzāles jumta paveras skats uz vēl vienu īpatnēju pieminekli, no kādiem parasti pilsētas cenšas tikt vaļā – Patarei jūras cietokšņa cietums, uzcelts 19. gadsimta sākumā Nikolaja pirmā valdīšanas laikā. Vēl pirms gada šeit bija muzejs, bet šobrīd avārijas stāvokļa dēļ tas ir slēgts apmeklētājiem, pilsēta domā, kā to atrisināt.

Blakus cietumam atrodas bijušais vācu lidmašīnu angārs, kuru padomju laikā izmantoja par noliktavu, bet šodien tas ir kļuvis par ostas muzeju ar galveno eksponātu – zemūdeni. Jāatzīst, ka ļoti interesants muzejs, sevišķi, ja interesē kuģošana.

Zemūdeni izložņājām, bija ļoti interesanti.

Bez tās ir ļoti daudz dažādu kuģīšu, laivu, boju un pat 500 gadus veca kuģa vraks.

Laukā var apskatīt vienu no pirmajām zemūdenēm, kura, šķiet, darbojusies ar tvaika dzinēju.

Un daudz daudz dažādu kuģu un kuģīšu – gan ūdenī, gan uz sauszemes. Muzejus es ļoti nemīlu, taču šis bija jauks.

Türisalu krauja

Tjūrisalu krauja ir bēdīgi slavena ar to, ka tā ir pašnāvnieku iemīļota vieta. Mums paveicās un neviens no kraujas lejā nemetās, kaut gan pieejot malai pārskrien tirpas, nekad nebiju iedomājies, ka Baltijā var būt tik augstas kraujas. Pie kraujas ir mākslas un kaut kādu dīvainību tirdziņš. Ļoti dīvains gan, jāatzīst.

Ūdenskritums uz Keila upes

Pavisam netālu no kraujas ir ūdenskritums.

Te ir arī restaurētas pilis un vēl visādas smukas mājas, bet interesantākais tomēr ir un paliek upe un ūdenskritumi. Pilis mēs esam redzējuši daudz par daudz.

Un elektrostacija.

Ämari lidotāju kapi

Āmaros bija padomju kara lidlauks.

Pie tā izveidojās kapi kareivjiem, kas gāja bojā izlidojumos, un, gan jau, ne tikai. Ir arī vairāki sieviešu apbedījumi, pieļauju, ka sievas.

Mums šī kapsēta ir interesanta galvenokārt ar to, ka pie kapa pieminekļiem tika uzstādītas lidmašīnu astes.

Leģenda stāsta, ka astes ir no lidmašīnām, kurās piloti ir gājuši bojā, taču es tam neticu.

Sarkanajā armijā zaldāts bija izejmateriāls. Neviens nebūtu iesprindzis no sasistajām lidmašīnām zāģēt nost astes, taisnot un lāpīt nepieciešamības gadījumā un uzstādīt kā kapu pieminekļus. Un noteikti neviens nezāģētu astes nesasistām lidmašīnām. Bet tagad jau neviens taisnību mums nestāstīs. Man arī patika uzvārdi, kas bija uz pieminekļiem, teiksim, Таран, Лихачёв, Хомяков… “Говорит лейтенант Таран, запрашиваю разрешение идти на таран”.

Rummu nogrimušais cietums

Četrdesmitajos gados netālu no Rummu pilsētas pie akmenslauztuvēm tika uzbūvēts nebūt ne viegla režīma cietums.

Arestanti strādāja karjerā laužot kaļķakmeni.

Vienā mirklī gan mainījās vara un ļaunie okupanti aizgāja mājās.

Karjeru īpatnība ir tāda, ka veidojas bedres, bieži vien – ļoti dziļas.

Ūdens ir pastāvīgi jāsūknē laukā.

Ja to nedara, drīz vien veidojas dīķis, ja karjers liels, veidojas ezers.

Kas šajā gadījumā notika arī ar Rummu cietuma karjeru.

Cietums applūda un daļa no tā ēkām aizgāja zem ūdens.

Šobrīd tā ir privāta teritorija, kurā ieeja ir aizliegta, taču spriežot pēc tā, cik šeit latviešu, sēņošanas sezona jau ir galā.

Un arī caurumi žogos, pa kuriem var tikt iekšā, sen visiem ir zināmi.

Šī vieta arī kļuvusi par akvalangistu meku.

Ūdens ir ļoti caurspīdīgs un zem ūdens ir ļoti daudz viskaut kā interesanta – noslīkušas ēkas, kaut kāda tehnika, akvalangistiem ir ko redzēt.

Haapsalu

Uz Hāpsalu braucām joka pēc, jo kaut kur izlasījām nosaukumu.

Pavisam pa ceļam tā nebija, ja mēs plānotu pa taisno doties mājup, taču tā kā plānjām braukt uz Sāremā, gandrīz pa ceļam arī sanāca.

Iebraucām miniatūrā pilsētiņā, kur apsvērām domu paēst.

Noparkojāmies un izrādījās, ka divi restorāni ir tieši blakus mašīnai.

Tas labi raksturo pilsētu.

Restorānu šeit ir visai daudz.

Pēc restorāna apstaigājām pilsdrupas.

Aizgājām līdz ezeram.

Pagaršojām ūdeni, noskaidrojām, ka ūdens ir sāļš.

Tālāk devāmies apskatīt koka mazās ieliņas ar koka apbūvi un nelielām vai lielākām pilīm ik pa laikam.

Pilsētai ir visai īpatnējs arhitektūras kods (ja tāda nav, tad esmu visai pārsteigts par saskaņotību).

Kopumā ļoti skaisti.

Jāatzīst, ka šī tiktāl apbūves ziņā ir viena no skaistākajām pilsētām, ko Igaunijā esmu redzējis.

Ārkārtīgi šarmanta.

Jau devāmies projām, kad netīšam nonācām pie Dzelzceļa muzeja, kurš bijapublisks un brīvi pieejams.

Tajā bija iespēja vērot tvaika lokomotīves.

Pati muzeja ēka atkārtoja klasiskas stacijas ēku.

Vēl pāris bildītes ar Haapsalu – bērnu laukums.

Ģimnāzija.

Sarkano ķieģeļu apbūve.

Hāpsalā es gribēšu atgiezties, bet noteikti ne sezonas laikā. Varētu visai sagraut priekšstatu.

Haapsalu lidlauks

Haapsalu lidlauks ticis celts trīsdesmito gadu beigās priekš iznīcinātājlidmašīnām un aprīkots ar angāriem priekš tām. Līdz ar Padomju armijas aiziešanu deviņdesmito gadsimtu sākumā, lidlauks un angāri ir pamesti. Šobrīd skrejceļu izmantojot nelegālām auto sacīkstēm.

Ungru muiža

Ungru muiža ir bijis visai izteiksmīgs vācu baroka piemērs.

It kā esot nokopēta no Merseburgas pils Vācijā, es gan pieļauju, ka ne gluži pilnā izmērā. Protams, kā jau ar visām pasaulē (vismaz Baltijas zemēs) pilīm un muižām, arī ar šo saistās mīlas stāsts.

Ungru muižas īpašnieks esot iemīlējies meitenē no Merseburgas pils, tā neesot vēlējusies pamest savu māju, tāpēc muižnieks uzcēlis identisku pili savā īpašumā, bet kad atgriezies, lai savāktu savu mīļoto uz mājām, tā jau esot bijusi mirusi. Šim stāstam es neticu, bet pils priekš Baltijas patiešām ir bijusi ļoti iespaidīga.

Ir ko piebilst: