Otrā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā.
Es dodos no Kadisas uz Seviļu un visu ceļu dusmojos par ainavas vienveidību un cilpām, kuras tas met. Galvā sākas interesanti procesi. Apkārt daudz dzīvnieku – gan dzīvu, gan mirušu; bet klimats nelutina. Un paspēju līdz Lieldienām nonākt Seviļā.
Pirmā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā. Es ierodos Spānijā un domāju, kuru no Camino maršrutiem, lai iet. Es salstu, jūtos slikti emocionāli un nesaprotu, ko ar sevi darīt. Un man pārstāj patikt Spānija.
Elektrėnai izveidojās, kā ciemats turpat blakus ceļamās elektrostacijas darbiniekiem 1961. gadā un jau 1962. gadā ieguva pilsētas tiesības. Tā nu sanāk, ka šī ir viena no jaunākajām Lietuvas pilsētām (ja atskaita Visaginu, kura bija celta Ignalinas atomelektrostacijas darbiniekiem. Pēc Ignalinas elektrostacijas slēgšanas Elektrēnu elektrostacija kļuva par nozīmīgāko elektroenerģijas ražotāju valstī. Eletrostacija tika celta uz Strevas …
Iepriekšpēdējā Igaunijas brauciena laikā uzzinājām par to, ka Igaunijā aizsalstot jūrai tiek atvērti ledus ceļi uz salām. Protams, ka šādu pieredzi laist garām nevarējām, tāpēc šoziem viens no biežākajiem meklējumiem gūglē bija ‘ice roads in Estonia’. Ziema bija sniegota un neizskatījās pēc ieilguša rudens, kā pagājušā, taču arī īpašu salu nebija un jau tuvojoties ziemas beigām bija skaidrs, ka pa jūru ledus ceļi šogad atvērti netiks.
Jau labu laiku kaut kur fonā domāju par to, ka gribētos redzēt Jersikas pilskalnu – cik tad īsti bija liels tas kalns un kādā vietā atradās, no kurienes tika pārvaldīta Jersikas valstiņa. Izrādījās brīva nedēļas nogale un domājot, kur var salīdzinoši netālu aizbraukt, nolēmām doties no Daugavpils gar Daugavu pa Latgales dienvidu robežu un apskatīt, kas apskatāms pa ceļam, tai skaitā arī Jersiku, kur es nekad neesmu bijis.
Pirms kāda laika kaut ko lasīju par Subati un sapratu, ka nekad tur neesmu bijis. Gadījās brīva nedēļas nogale, apvaicājos māsai, vai viņi ar vīru nevēlas braukt Sēlijas – Aukštaitijas tūrē, tie gribēja, bet netika. Sākām meklēt citus līdzbraucējus, bet mūsu klasiskās kompānijas neviena netika, jaunus cilvēkus aicināt bail, jo mūsu ceļošanas ritms normālam ceļotājam nav īsti piemērots. Ejot cauri visiem draugiem un paziņām pēkšņi apstājamies pie Regitas brālēna ar draudzeni, kuri, kā mums ir radies priekšstats ar viņiem runājoties, varētu domāt apmēram līdzīgi, kā mēs. Tā nu Regita raksta Kasparam ar Māru un jā, viņi ar mieru doties ar mums, turklāt, ir iespēja braukt ar Kaspara mašīnu, kuras degvielas patēriņš ir uz pusi mazāks, kā manējai mašīnai. Es lieku kopā plānu no vietām, kuras būtu interesanti apmeklēt, sūtu pārējiem, visiem viss patīk. Sestdien septiņos no rīta drausmīgi miegaini nozūdam sniegputenī Daugavpils virzienā.
Regitas dzimšanas dienā saņēmām uzaicinājumu, no kura nu nekādi nevarējām atteikties. Mums bija iespēja piedalīties dievlūgšanā par godu Kapadokijas Cēsarejas Vasīlijam (jeb kā to sauc Latvijā – Basilijam Lielajam) un Kristus apgraizīšanas svētkiem. Juliāniskajā kalendārā 13. janvārī (pēc Gregoriāniskā kalendāra) ir 31. decembris, tātad, arī vecgada vakars. Īpaši bija arī tas, ka tā bija vecticībnieku dievlūgšana. Viens no visaskētiskākajiem un noslēgtākajiem, arī Latvijā retākajiem vecticībnieku atzariemm Fodosejevci. Mums lūdza, lai paturētu noslēpumā draudzi un pēc iespējas neizplatītu informāciju, taču paredzu, ka ar šo ierakstu es šo lūgumu nepārkāpšu saglabājot dievnamu un draudzi anonīmus un ņemot vērā, ka šo blogu lasa tikai inteliģenti un izglītoti cilvēki, kuri nekādā gadījumā nesagādās problēmas cilvēkiem, kuri mūs laipni uzaicināja, uzņēma un pēc mises mūs cienāja un atbildēja uz daudzajiem jautājumiem.
Trešais un pēdējais ieraksts par Ukrainu. Novērojumi un pārdomas par redzēto un piedzīvoto Ukrainā. Mana mīļākā daļa, tīri manas domas gandrīz nelienot Wikipēdijā un citos avotos.
Третий ангел вострубил, и упала с неба большая звезда, горящая подобно светильнику, и пала на третью часть рек и на источники вод.
Имя сей звезде «полынь»; и третья часть вод сделалась полынью, и многие из людей умерли от вод, потому что они стали горьки.
– Отк. 8:10, 8:11
2015. gada 31. decembra pēcpusdienā kontekstreklāmā izpeldēja kaut kādas lidojumu rezervācijas kompānijas mājaslapas ieraksts par Best New Year destinations, kur cita starpā figurēja arī Viļņa. Sazinājāmies ar Ivaru un Annu un devāmies ceļā. Nākamo Jauno gadu sagaidījām Somijā. Bija jau skaidrs, ka brauksim arī šogad kaut kur, sākumā bija doma par Vāciju, pamazām tā transformējās par Karpatu braucienu, tad izrādījās, ka Regitai jābūt darbā 2. janvārī. Tika izskatīti varianti par Poliju un Krieviju, bet vienā brīdī pētot kartes pametu aci uz karodziņiem, kas man salikti Google kartēs – vietas, ko plānoju apmeklēt. Kartes mērogā pavisam blakus Polijai bija Černobiļas atstumtības zona un Slavutiča. Diena gūglēšanas ar legālām un nelegālām iekļūšanas iespējām, daži epasti, priekšapmaksa par iekļūšanu Zonā un variantu vairāk nepalika, sākām plānot ceļojumu tā, lai 30. decembrī būt Černobiļā.