Kāzas Portugālē un Spānija (21.08.-04.09.2017)

Latvija

21.08.2017

Kāzas/ceļojums/avantūra sākas šodien. No rīta uz darbu, nepaspētie darbi. Ātri visi savācamies un pec deviņiem izbraucam no Rēzeknes. Visu ceļu visus uzjautrina Māris – mūsu priesteris, kurš vadīs kāzu ceremoniju.

Rīgā ilgi gaidām taksi, bet beigās viss beidzas laimīgi un lidostā satiekamies ar pārējiem. Pirmā pieredze ar Wizzair’u, es nododu savu megapiebāzto somu nododamajā bagāžā, bet ir arī labā ziņa – vieta pie avārijas izejas pirkta ir tikai Mārim, jo viņš ir liels, bet beigās gandrīz visi sēžam ar vietu kājām. Wizzair stjuarti nepieklājīgi, bet lidojums izrādās patīkams.

Spānija

Barselonas lidosta

Barselonā mums ir trīs stundas līdz nākamajam lidojumam, tāpēc daļa no mums grib iet laukā, daļa – paliek.

Beigu beigās aizejam mēs ar Regitu, Aija ar Valteru un Anita, būtībā – visi autsaideri.

Ejam ilgi un beigu beigās izdodas tikt laukā no lidostas teritorijas. Kādā uzpildes stacijā nopērkam bageti un vīnu, aizejam uz kādu burvīgu lapenīti, kuru pamanījām pa ceļam, vīns un bagete beidzas rekordātrā laikā.

Valters aiziet pēc vēl vienas bagetes un vīna un arī tos sagaida tas pats liktenis.

Izrādās, ka drīz jau slēdz geitus, skrienam. Man atņem korķviļķi, ko spāņiem nevaru piedot. Izrādās, ka reiss pārcelts. Sēžam, dzeram vīnu un pļāpājam. Viss forši, drīz būsim Porto.

Es atceros, kad pirms nepilna pus gada lidojām uz Porto no Parīzes, man bija sajūta, ka atgriežos mājās. Tagad tās sajūtas nav. Iespējams, ka Spānijā es arī jūtos labi. Un patiešām laikam tā arī ir. Bagete un vīns nodrošina svētlaimi.

Portugāle

Porto

Nolaidāmies necaurredzamā dūmakā. Bija jau pāri vieniem naktī, tāpēc metro dabūt nebija iespēju, izsaucām Ūberu, aizbraucām uz dzīvokli ar četrām mašīnām, dzīvoklī vīlāmies un puse nakts pagāja bīdot mēbeles un iedibinot jaunu pasaules kārtību. Dusmojāmies uz hostiem, kas nočārdžoja ekstra 250€ par +2 cilvēkiem, bet guļvietas nenodrošināja. Un vispār dzīvoklis bija visai švaks.

 

22.08.2017


Dzert sākām no paša rīta, jau pie brokastīm, uz kurām Edgars kaut kur atrada un atnesa klēpi svaigu bagešu (tas runājot par to, ka Portugālē, tāpat kā Latvijā, bagešu nav). Pēc brokastīm es pavadīju Māri uz katedrāli un atpakaļceļā pagājos pa flečām jeb bultiņām, kuras rāda, kādā virzienā ir Camino de Santiago. Kamēr gāju, satiku Aldi, kurš pīpēja pie sava dzīvokļa (viņi ar Lāsmu izvēlējās dzīvot atsevišķi – pie Clerigo torņa).

Ar pārējiem satikāmies laukumā pie pilsētas domes un devāmies apskatīt centru.

Izgājuši centrālāko centru un padzēruši Sangriju kādā restorānā, kur mūs nolamāja par to, ka restorānā ēd, nevis dzer, devāmies uz Kristāla pili satikties ar Zeiļām.

No turienes izstaigājušies devāmies ar ūberiem uz Matosinhos zivju restorānu ielu, kur piepusdienojāmies tā, ka vakariņas ar franceziņjām atkrita automātiski.

No restorāna devāmies uz Parque de Cidade, pa ceļam Artūrs izpeldējās okeānā. Kad izstaigājām parku, daļa no mūsu biedriem devās meklēt taksi uz mājām, pārējie – kājām gar okeāna krastu līdz jūras vārtiem un tālāk līdz Gaijai gar Douro – mans mīļākais pastaigu maršruts Porto uz stundām divām.

Kaut kur Ribeirā satikām Aldi ar Lāsmu. Pazaudējām Regitu ar Ingūnu un Rihardu. Paraudzījāmies uz Porto naksnīgajām gaismām un devāmies caur pakistāņu veikalu uz mājām, lai turpinātu dzert.

23.08.2017

Daļa no mūsu kompānijas devās uz Fatimu, pārējie bija bijuši vai arī nemas negribēja, tāpēc domājām, ko lai dara. Izvēle bija starp Bragu un Aveiro. Uz Bragu es gribu jau sen. Uz Aveiro aizbraukt ieteica taksists, kurš mūs veda no lidostas uz dzīvokli.

Izvēle krita uz Aveiro bildīšu dēļ.

Aveiro

Aizbraucām ar vilcienu, ceļā pavadot stundu.

Izkāpām smukā stacijā.

Uzreiz nonācām starp smukiem sienu gleznojumiem un simpātisku arhitektūru.

Regitu atstājām pie manikīra un pārējie devāmies eksplorēt pilsētu.

Aizgājām līdz kanālam.

Konstatējām, ka apkārt ir tūristu paradīze.

Devāmies iekšā vecpilsētā.

Izstaigājām vecpilsētu un vairākas baznīcas.

Ilgi meklējām, bet atradām ieeju kapos.

Atgriezāmies pēc Regitas.

Paēdām restorānā garšīgi un par 6€ no cilvēka.

Daļa no mums izbrauca ar kuģīti pa kanāliem.

Un devāmies atpakaļ uz Porto.

Porto

Porto mūsu mīļākā franceziņju vieta bija pārpildīta, Aldis aizveda uz citu un fanceziņjas bija drausmīgas. Mājās bija mēreni drudžaini, tāpēc mēreni dzērām.

24.08.2017


No rīta aizgāju pie bārbera.

Regita pa to laiku vizāžojās un skrēja pie friziera.

Vietējie teica, ka pēdējā laikā šī ir pirmā lietainā diena. Lietus gan īsti nebija, bet bija apmācies un gaiss bija ļoti mitrs.

Pēc visām operācijām izsaucām ūberu un aizbraucām uz kapelu.

Regita pievienojās vēlāk – brauca ar Sarmīti.

Gandrīz vienlaicīgi ar mums atnāca sieviete un atslēdza kapelu un drīz vien atbrauca prāvests.

Ātri tikām galā ar visām formalitātēm, prāvests izrādījās visai labvēlīgs.

Tepat parādījās arī Didzis.

Es aizgāju uz grēksūdzi un kad biju cauri, atbrauca Regita.

Pēc neilgas gaidīšanas, kamēr beidzas grēksūdzes, sākās mise.

Viss pagāja visai raiti, atskaitot brīdi, kad man bija jāsaka zvērests latgaliski.

Vairākas reizes sajaucu vārdus, tāpēc palūdzu, vai var latviešu valodā, tālāk jau viss bija raiti.

Pēc ceremonijas bija gara bildēšanās, tai skaitā arī uz akmeņiem pie okeāna un tad – izmirkuši no šļakatām devāmies pie galdiem.

Viss bija zolīdi, nekā lieka, kas gribēja kaut ko pateikt, tie runāja, kas negribēja, klusēja.

Mūsu cilvēki neprot dzert bez tostiem, tāpēc vīnu dzert īsti nav jēgas. Maltīte bija tīri laba, alkoholu liet viesmīļi nesteidzās, bet vaicāti vienmēr atnesa.

Mēs ar Regitu gan visai drīz pārgājām uz ūdeni.

Kaut kurā brīdī pirms saldā tie, kas gribēja, aizgāja peldēties.

Regita demonstrēja savu līgavas peldkostīmu.

Sagaidījām saulrietu.

Ap šo laiku kopējais grāds jau bija sasniedzis līmeni, kad sākās dziedāšana.

Šajā brīdī mēs ar Regitu, Rihardu un Artūru aizmukām no kopējās ballītes, lai saglabātu veselo saprātu un labas atmiņas par kāzām.

Eduards mūs aizveda līdz metro un mēs devāmies uz Porto uz dzīvokli.

Aija ar Valteru bija sagādājuši mums pārsteigumu – nakti pilī – viesnīcākaraliskajā numuriņā“.

Numuriņš bija visai persverss – sienas nopolsterētas ar izšūtu samtu, rieksta koka mēbeles visas vienotā stilā ar balodīšiem, apgleznoti bidē un izlietne, uz griestiem eņģelīši.

25.08.2017


No rīta pēc brokastīm devāmies atpakaļ uz dzīvokli.

Tur satikām tikai Rihardu un kaut kādus svešus cilvēkus – Sarmītes draugus.

Pamodinājām Aiju ar Valteru. Pārējie bija kas aizdevies uz Douro ieleju, kas vēl kaut kur. Pasēdējām, paspriedām par izdzīvošanas iespējām Majorkā un devāmies uz pilsētu izmest atklātnes un nopirkt man jostu.

Nedaudz pastaigājāmies arī man nepazīstamā rajonā, atradām smuku baznīcu.

Mājās ieradās Māris un izrādījās, ka mēs jau gandrīz kavējam lidojumu.

Aizjoņojām uz metro un lidostā bijām tieši laikā. Ryanair‘s tagad bezmaksas vietās grupas sēdina atsevišķi.

Majorka

Palma

Lidojumu laimīgi nogulējām.

Kad izgājām no lidostas, mūs apdvesa karsts un ļoti mitrs gaiss.

Bija sajūta, kā ieejot pirtī.

Noīrējām mašīnu, aizbraucām uz Palmu.

Vairākas stundas klīdām apkārt jūsmojot par arābisko arhitektūru un gotiskajām megalītiskajām celtnēm.

Atpakaļ mašīnā, dārgi un negaršīgi paēdām.

Devāmies kalnos meklēt kalnu ezerus.

Lai rītdien varētu no rīta tos apsekot.

Serra de Tramuntana

Braucot pa serpantīnu man kļuva nelabi, tāpēc pāris reizes stājāmies, lai paelpotu karsto un nesvaigo dienvidu gaisu.

Pie ezeriem netikām, atradām kādu placīti, kur apmetāmies. Pa krūmiem skaļi čāpstināja aitas, tāpēc hamokos neviens gulēt negribēja, visi devāmies pie miera mašīnas bagāžniekā.

26.08.2017


No rīta visi, neskatoties uz neērto gulēšanu, nogulēja līdz desmitiem, man nācās stundu gaidīt, kad visi celsies.

Kamēr gaidīju, apskatījos FB, Jānis Krišāns bija sapostojis apskatāmās vietas, kuras tad arī saliku kartē.

Pirmo vietu – kanjonu – gandrīz atradām, bet ne līdz galam, toties atradām visas trīs pilsētas un vienu pat izstaigājām.

Tad devāmies uz otro salas pusi cerībā atrast daivingu un Jet Ski.

Alcúdia

Neatradām, toties sanāca teju visu dienu nodzīvoties pa pludmali, palidot ar to, ko sauca par parasailing, un izpeldēties. Niršanu tā arī neizdevās atrast. Vakarā nolēmām, ka otro dienu mašīnā gulēt neesam gatavi.

Aija atrada kaut kādu viesnīcu austrumu krastā ar all inclusive. Uz to tad arī devāmies.

S’illot

Iečekojāmies, paēdām vakariņas, izmetām apli pa krastmalu, izdzērām čupiņu kokteiļu un devāmies gulēt.

27.08.2017

No rīta brokastis, tad noskaidrojām, ka niršana šodien nesanāks, jo rindas ir vairākas dienas uz priekšu.

Porto Cristo

Aizbraucām uz alām. Man bija drausmīgi garlaicīgi, bet Regitai, šķiet, patika.

Visai banāls pasākums ar stīgu orķestri, kuru bija jāgaida 20 minūtes. Beigās mūs veda divas minūtes ar laivu pa pazemes ezeru.

Far del Cap Salines

No turienes devāmies uz kādu ragu, kur bija daudz cilvēku un klintis. Regita ar Valteru devās peldēties, es gribēju pabradāt pa ūdeni un gandrīz iegāzos zemūdens bedrē izmirkstot un nedaudz savainojoties.

Palma

Aizbraucām uz Palmu, bet katedrāle bija ciet. Lidostā nometām mašīnu un atvadījāmies no Aijas ar Valteru. Viņi šeit paliek vēl līdz otrdienai, bet mēs ar Regitu lidojam uz Seviļu.

Spānija

Seville

Seviļā iebraucām caur industriālo zonu un priekšpilsētām, guļamrajoniem, tāpēc iespaids bija visai skumjš, taču viss strauji mainījās, kad nonācām centrā.

Majestātiskas pilis, baznīcas un parki, teju katra ēka – vēstures un arhitektūras piemineklis.

Izkāpuši no autobusa ātri atradām mūsu viesnīciņu, nometām mantas un devāmies staigāt.

Galvenās Seviļas iezīmes, ko pamanīju – sinepju dzeltenās un karmīna sarkanās krāsa kombinācija.

Šur un tur saglabājušās flīzes, kaut gan uz fasādēm galvenokārt galvenokārt kalpo gleznojumiem – Portugālē un Spānijā tos sauc par azulejoasuleho (Spānijā) vai azuležu (Portugālē).

Daudzām mājām ir arābu stila iekšpagalmi – aiz vārtiem vai durvīm, apmēram 1,2 metru augstumā portāla sienas sedz flīzes ar dažādiem ornamentiem, pagalmam ir kvadrāta forma, centrā nereti ir strūklaka vai vismaz aka un apkārt pa parametru gar mājas sienu soliņi.

Māju durvis un garāžu vārti bieži vien ir no bieziem dēļiem ar biežām kniedēm ar koniskām galvām.

Bieži vien, sevišķi vecākām mājām, ir torņi, tornīši.

Starp mājām bieži ir nostiepti auduma jumtiņi vai markīzes, radot patīkamu ēnu un caurvēju.

Uz māju terasēm bieži ir iekārtotas vietas nesteidzīgai vīna baudīšanai ģimenes un draugu lokā, parasti ar apstādījumiem.

Šeit ir vizuāli blīvākais baznīcu tīkls, ko esmu redzējis.

Baznīcām ir tikai šeit (Andalūzijā) raksturīgiem eksterjera elementiem, piemēram, jau minētajiem azuležo.

Samērā bieži parādās Gvadelupes Marijas tēls [kad šo rakstīju, vēl nezināju, ka ir divas vietas ar nosaukumu Guadalupe un ka katrai no tām ir sava Marija, es šeit biju domājis Dienvidamerikas Gvadelupes Mariju, kura ir redzama zemāk redzamajā bildē, taču ir arī Gvadelupe Estramadurā, kur arī ir Gvadelupes Marija – tā tiek attēlota trijstūra kompozīcijā mantijā, tā parādīsies Granadā un vēl dažās pilsētās, bija manīta arī Seviļā, bet nobildējis neesmu].

Pilsētā ir ļoti daudz parku un zaļu skvēriņu, bieži vien tādos skvēros ir uzstādīti pieminekļi promenentiem spāņiem.

Kādā parciņā uzmanību piesaistīja skaļa putnu čalošana, gājām skatīties, kas noticis, izrādījās, ka kokā tikusi kāda nelielu strazdveidīgo kolonija un zaļo papagaiļu (nezinu, vai latviešu valodā ir vārds parokīts, bet angliski parrot un parakeet ir pilnīgi atšķirīgi putni) kolonija, visi aktīvi izrādīja savu viedokli par kādām mums – zemi minošajiem, nesaprotamām tēmām.

Vakarā pasataigājām pa kluso centru – projām no visām katedrālēm un pilīm, izgājām promenādi gar upi, kas bija organizēta visai līdzīgi, kā Sēnas promenāde Parīzē.

Nonācām līdz katedrālei, apgājām apkārt, es meklēju elementu, kuru, kā izrādījās, sajaucu ar Salamankas katedrāli.

Apstaigājām arī centrālākās pilis un vecos rajonus ar raksturīgo nedaudz semītisko arhitektūru, un beigās nobāzējāmies kādā restorāniņā un garšīgi pavakariņojām.

Atpakaļceļā uz mājām nopirkām saldējumu, izgājām garām lielākajai pasaulē koka ēkai.

28.08.2017


No rīta atstājām somas hostam un aizgājām uz katedrāli.

Kamēr riņķojām ap to, tā tika atvērta tūristiem.

Katedrāle izrādījās interesanta ne tikai eksterjerā, bet arī interjerā.

Daudzo altāru un skulptūru starpā bija arī papīrs no Ginesa rekordu grāmatas par katedrāli ar lielāko platību.

Kolumba (vai viņa brāļa) kaps.

Milzīgs grāmatu skapis ar inkurstētiem Missale Romanum, dažādiem kodeksiem, u.c. smukām grāmatām.

Uzkāpām tornī un sajutāmies pilsētu redzējuši.

Giralda, kādreiz – moru laikos, celts, kā minarets, bet aizejot arābiem, kļuva par katedrāles zvanu torni, ilgu laiku bijusi augstākā celtne Eiropā, un patiešām ir pilsētas augstākais punkts, ja neskaita vienu daudzstāveni, kas uz kopējā fona izskatījās ļoti dīvaini.

Tad centāmies izvēlēties, kurp doties atlikušajā laikā, jo tā bija maz.

Izvēle krita uz Pilāta pili, jo tā bija iekļauta Atlas Obscura.

Pilāta pils celta 16. gadsimta sākumā spēcīgā arābu arhitektūras ietekmē.

Šo stilu Spānijā sauc mudehar (Mudéjar) ar tai raksturīgajiem elementiem un ornamentālistiku.

Skaisti.

Par otrā stāva apmeklējumu gida pavadībā mēs nemaksājām.

Un arī nebūtu paspējuši izstaigāt.

Bet tas, ko redzējām, bija samaksāto eiro vērts.

Lai arī apskatāmas bija tikai dažas telpas un neliels dārziņš.

Un vēl labā ziņa bija tā, ka tas nav vispopulārāko apskates objektu sarakstā.

Tāpēc tūristu bija salīdzinoši nedaudz.

Aizskrējām uz hosteli, savācām somas un sapratām, ka īsti nezinām, kur īsti mums jāiet uz autobusu.

Nolēmām ignorēt gūgli un uzticēties Rome to Rio un skrējām atkal gar katedrāli, gar universitāti, Plaza de España, kuru tā arī nepaspējām apmeklēt, un izrādījās, ka, lai arī maldoties, laikus atradām pareizo autoostu un šāds autobuss, neatkarīgi no tā, ka gūgle par to neko nezina, patiešām eksistē.

Nopirkām pa bokadiljai un devāmies. Pirmās trīs ceļa stundas nogulēju, pamodos jau kad braucām gar jūru uz Tarifu, no šejienes pavērās labs skats uz Maroku. No Algeciras varēja redzēt Gibraltāru. Minējām vai tā ir Āfrika, vai Gibraltārs, ko mēs redzam.

La Línea de la Concepción

La Linea de la Concepcion autoostā iečekojām variantus tikt uz Malagu un devāmies meklēt dzīvokli. Šoreiz pagāja netipiski ilgs laiks, lai noorientētos, bet, kad tas izdevās, vairāk problēmas neradās. Šeit ir ļoti labs orientieris – milzīga klints absolūti līdzena reljefa vidū.

Gibraltārs

Nometām somas un devāmies uz Gibraltāru. Robežas šķērsošana darīja nedaudz nervozus, taču izrādījās velti – Regita vēl skenēja pasi, manu ID robežsargs pat neskatījās, pamāja, lai eju cauri. Otrā pusē atkārtojās tieši tas pats.

Pārgājuši pāri robežai centāmies izdomāt, kā lai tiek uz pilsētu pirms saulrieta un izdarījām kļūdu – ielecām autobusā…. kurš iet pēc pusstundas. Turklāt, robežai priekšā ir lidlauks un šoseja tiek aizvērta katrreiz, kad ceļas vai nolaižas kāda lidmašīna. Nedaudz sirreāla sajūta, kad stāvi pie barjeras un vilciena vietā garām pajoņo lidmašīna.

Pasēdējām autobusā, bet, kad sākām braukt, teju pēc desmit minūtēm mūs izlaida pie funikuliera. Tā darba laiks jau bija garām un labi, ka tā. Devāmies pastaigāties.

Botāniskajā dārzā pupuķi neieraudzījām, taču tikko no tā izgājām, uzskrējām pērtiķu baram.

Viņi nebija īpaši komunikabli un izvēlējās mūs ignorēt, ja mēs pie viņiem nelienam un ēst nepiedāvājam.

Tālāk, labu gabalu gājuši, izgājām uz klints ar skatu laukumu, kur Āfrika bija redzama teju tik pat labi, kā blakus esošais Spānijas krasts.

Vēl uz priekšu izgājām militārajā bāzē un devāmies atpakaļ, kamēr neieraudzījām zīmes uz pussalas galu.

Devāmies norādītajā virzienā un drīz vien izgājām pie Eiropas Dievmātes kapelas.

Turpat bija arī mošeja.

Pēc vēl pāris metriem bijām salas galā ar skatu uz Āfrikas krastiem.

Pēc tāda prieka devāmies atpakaļ uz Spāniju ar domu kaut kur kaut ko paēst. Izgājām pie kādas kafejnīcas jūras krastā, kur Regita paņēma zupu un abi pa baltvīna glāzei. Kamēr centāmies angliski izskaidroties ar viesmīli, no aizmugurējā galdiņa atskanēja “angļu valoda jums šeit nelīdzēs” tīrā latviešu mēlē ar vieglu Rīgas akcenta piesitienu.

Izrādījās, ka mūsu galdiņkaimiņš dzīvo Gibraltārā, ir gājis Camino de Santiago no Francijas, pastāstīja arī, ka šeit – līcī- varot vērot tunčus, milzu krabjus, delfīnus, rajas un mazliet tālāk arī vaļus slepkavas.

Pa ceļam uz centru vēlreiz dzirdējām latviešu pārīti strīdamies “vai pa šo ielu maz drīkst iet” (acīmredzot, šajā Eiropas daļā ir pirmoreiz).

Netālu no robežas pavakariņojām kādā itāļu restorānā un, kad pēc maltītes viesmīlim vaicājām, kurā virzienā ir Spānija, teica, ka beidz darbu pēc 15 minūtēm, tad aizvedīs.

Tomēr pateicāmies un devāmies saviem spēkiem un pēc minūtēm 20 jau bijām mājās.

Pa ceļam sanāca iet pāri lidlauka skrejceļam, dīvainas sajūtas. Un es īsti nesaprotu, kāpēc Gibraltārs neatdalās no Apvienotās Karalistes. Infrastruktūra angļu, kas ir kind of cool, taču angļu valodu šeit neviens nesaprot, pat mazāk saprot, kā lieākās Spānijas pilsētās.

Reāli, tie ir spāņi, ar spāņu domāšanu, dzīvesveidu un attieksmi pret lietām.

Piemēram, atpakaļceļā robežsargi ne Gibraltāra, ne Spānijas pusē nebija posteņos.

Mēs vienkārši pārgājām robežu un aizgājām uz Spāniju.

Man jau tā patīk, bet es nespēju iztēloties britus,kas kaut ko tādu varētu pieļaut.

Gibraltārs ir lielisks, vairāk gan jau uz šejieni nebrauksim.

29.08.2017

Spānija

Málaga

Pirmā pieredze ar Bla Bla Car.

Šoferis brauc no Algeciras, nācās gaidīt kādu pusstundu, bet busiņā bija daudz vietas un šoferis bija inteliģents.

Ģimenes ārsts, raksta disertāciju par sirds ķirurģiju, no Sīrijas, 7 gadus dzīvojis Malagā, tagad – Santiago de Compostelā.

Mūs izlaida lidostā.

Pa nepilniem diviem eiro aizbraucām uz Malagu.

Tur sākumā pagājāmies randomā, tad nolēmām iet skatīties tūrisma objektus.

Ne-tūrisma objekti izrādījās gaužām neinteresanti un garlaicīgi.

Orientēties sākumā nebija viegli jo, pirmkārt, centrs ir aizcelts ar augstceltnēm.

Pēc manām domām, pat džungļos orientēties ir vieglāk, kā bezpersoniskos daudzstāveņu rajonos.

Otrkārt – kartē ir upe, kas atdala vecpilsētu no modernās daļas.

Mārtiņš to trāpīgi nosauca par Rio Grande.

Iespējams, ka kaut kad pavasarī, kad kalnos kūst sniegi, šeit kaut kas arī tek, bet tagad tas ir 50 cm plats strautiņš, kas tek pa betona reni.

Katedrāle bija smuka, bet ieeja maksas.

Negājām.

Moru pils un romiešu drupas – viss maksas.

Mums par maksu uz šādām vietām iet ir garlaicīgi, jo daudz ko esam redzējuši.

Iegājām tirgū un nopirkām kādu dīvainu masu.

Tas bija it kā sviests ar papriku un gaļu.

Piepirkām klāt arī batonu un Malagas vermutu, un devāmies uz parku pusdienot.

Parks ir pilsētas hailaits, milzums eksotisku koku, krūmu un palmu.

Baloži kaujas ar zaļajiem papagaiļiem par dāsno apmeklētāju izmētāto baltmaizi.

Pēc pusdienām izmetām pāris lokus pa pilsētu.

Nolēmām, ka vairāk šeit negribam būt.

Devāmies uz vietu, kur mūs savāks Bla Bla Car.

Pa ceļam iegājām tūrisma centrā.

Tur mums pateica, ka jāiet skatīties katedrāli un ostu.

Dzīvojamos rajonos meklēt mums neesot ko.

2 stundas nosēdējām kafejnīcā un devāmies uz Granadu.

Granada

Ceļš ļoti smuks – kalni un jūra, vēlāk kalni un kalni visos zemes toņos.

Pa ceļam viens no līdzbraucējiem stāstīja par savu Erasmus pieredzi Krakovā, un esot bijis visās trīs Baltijas valstīs un interesējās, kāpēc pie mums nav normālu ceļu.

Izstāstīja arī, ko redzēt un darīt Granadā.

Pie dzīvokļa bija 15 minūtes jāgaida hostu, izrādījās armēnis, kurš praktiski nerunā angliski, bet nedaudz saprot krievu valodu.

Turklāt, dzīvoklis nebija norādītajā adresē.

Nometām somas un devāmies uz pilsētu.

Uzkāpām kalnā pie mūsu mājas un atradām ļoti dīvainu un jauku baznīciņu.

No ārpuses nekas neliecināja, ka te vispār ir vērts iet iekšā.

Bet interjers šokēja.

Sākotnēji, laikam, tā bija mošeja, vismaz celta mudehar stilā.

Svētie bija ļoti īpatnēji.

Jēzus un Dievmātes attēlojumus mantijās jau biju redzējis arī citur Spānijā, taču šeit, piemēram, bija Jēzus piesiets pie koka ar sasietām rokām.

Un šī tēma atkārtojās. Ļoti patika baznīcas koka griesti un sienu arābiskais krāsojums.

No baznīcas nokāpām uz pilsētu.

Apstaigājām arābu tirdziņus, izgājām pie katedrāles un apgājām tai apkārt.

Vēl nedaudz paklīduši pa centru devāmies meklēt ieteiktos restorānus. Babel bija pāri ielai no mūsu dzīvokļa un no guļamistabas varējām lūkoties tur notiekošajā. Tur arī nobāzējāmies.

Mans pirmais feils bija, kad lūdza izvēlēties tapas un es palūdzu ‘vienalga ko, tikai bez dārzeņiem’. Uz ko viesmīlis nedaudz aizminstinājies atbildēja, ka ‘bet šis taču ir veģetāriešu restorāns’.

Mūsdienu komercija ir mūsdienu komercija un dzīvojam mēs kapitālisma pasaulē, arābu restorānos var pasūtīt vīnu un veģetāriešu restorānos garšīgāko cūkgaļu lavaša groziņā, es paliku ļoti apmierināts, un, kad devāmies projām, viesmīlis nedaudz sarkastiski apjautājās ‘nu, dabūji savu gaļu?’.

30.08.2017


Regita gribēja iet bezmaksas pilsētas tūrē, bet abus laikus mēs laimīgi nogulējām.

Gājām meklēt tūri un beigās izstaigājām pilsētu paši.

Devāmies uz Alhambru.

It kā vecāko arābu cietoksni pasaulē .

Plānojām tikt iekšā bez maksas.

Sarma bija atsūtījusi Regitai lokāciju, kur mēs arī netraucēti iegājām, kad izgāja laukā dārznieks.

Pilī netikām un netikām arī kādos no dārziem, jo tur pārbaudīja biļetes.

Jutāmies, kā recidīvisti bezbiļetnieki.

Beigās gan izrādījās, ka tur, kur mēs staigājām, varēja tikt bez biļetēm arī ejot pa galveno ieeju.

Atradām vietu, no kurienes pavērās labs skats uz Alhambru.

Vakardienas baznīca bija ciet.

Izrādījās, ka mūsu armēņu saimnieks ir ļoti dusmīgs, ka esam paņēmuši noliktavas atslēgas.

Nācās skriet atpakaļ uz dzīvokli, bet beidzās viss laimīgi.

Kādā arābu tējnīcā padzērām tēju un nedaudz iekodām pusdienas.

Aizgājām uz katedrāli, bet tur īsti neizskatījās pietiekoši interesanti, lai maksātu par ieeju.

Paklīdām vēl pa centru un devāmies tirdzniecības centra virzienā.

No kurienes mūs savāks Bla Bla Car uz Murciju.

Pa ceļam vēl iegājām un izstaigājām vienu parku.

Kārtējo reizi apstiprinājās mana sajūta par spāņu pedantisko pofigismu.

No turienes nobāzējāmies kafejnīcā gaidīt mašīnu un dzert sangrijas.

Šoferis nokavēja tikai nedaudz vairāk par pusstundu.

Kas priekš spāņiem, laikam, ir pieklājīgais minimums.

Angļu valodu viņš nesaprata, bet runāt gribēja.

Viņam par godu gan jāsaka, ka runāja viņš ļoti vienkāršos teikumos un pazīstamos vārdos, tāpēc tas, ko stāstīja, bija saprotams.

Molina de Segura

Murcijā mūs savāca Sarmīte ar Eduardu un aizveda uz Molinu pie Eduarda vecākiem.

Tur iedzērām pa vīna glāzei, apēdām pa maizītei, tad noskaidrojām, ka Eduardam jābrauc palīgā draugam iedarbināt mašīnu. Vēl jo vairāk – izrādījās, ka viņš zināja, ka jābrauc jau tad, kad brauca pēc mums. Spāņu laika vilkšana ir neiedomājama mūsu temperamentam, interesanti, ko par to domā vācieši.

Mēs ar Sarmu aizbraucām uz Molinu – uz ciematu, kā to sauca Sarma – ciematu ar 70K iedzīvotājiem. Tikai kaut kad tad, kad mēs jau bijām projām, Eduards devās glābt draugu. Eduards pārradās ap vieniem naktī un paskaidroja, ka, kad aizbrauca, izrādījās, ka palīdzība vairāk nebija nepieciešama.

Mēs ar Sarmu pastaigājām pa Molinas gājēju ielu, paēdām asinsdesas, smadzenes un vēl kaut ko jauku, nopirkām pa saldējumam un atgriezāmies mājās.

31.08.2017

Murcia

Doma bija, ka aizbraucam uz Murciju ar autobusu.

Pastaigājam, izsaucam Bla Bla Car‘u, aizbraucam pie jūras.

Un beidzot tiekam pie niršanas.

Nirt gribējām jau Majorkā, bet apstākļi visu laiku iegrozās tā, ka nesanāk.

Centrā ātri izstaigājām vecpilsētu.

Apskatījām Katedrāli.

Izdevās dabūt vienu kompāniju, kas piedāvā daivingu, kaut arī dārgi.

Nobūkojām Bla Bla Car‘u.

Bet tad mums atrakstīja, ka ‘atvainojiet, ļoti netīrs ūdens’.

Tā nu nācās atkal atcelt.

Atgriezāmies Molinā, Regita peldējās, saimnieki gatavoja vakariņas.

Atbrauca Sarma, paēdām vakariņas un devāmies uz Kartāgu (latviešu valodā to tagad tulko kā Kartahena, jo spāņi šīs pilsētas nosaukumu raksta Cartagena un izrunā atbilstoši).

Cartagena

Kartāga izrādījās visai garlaicīga tūristu pilsētele.

Tās vienīgais attaisnojums ir tās vēsture…

Nu, un arī jūgendstila arhitektūra.

Tā gan šeit īpaši netiek cienīta.

Tik daudz ņirgāšanās par jūgendu es nebiju redzējis.

Pilsētu es nosaucu par “pilsētu, kura iespļāva sejā jūgendam“.

Balkoniņi sastikloti.

Fasādes nokārtas ar izkārtnēm.

Jūgentu šeit ignorē un nepamana.

Apstaigājām, aizgājām līdz ostai.

Līdz amfiteātrim.

Bija jau šis tas jauks.

Bet visvairāk man patika ļoti grandioza ēka pa ceļam.

Tālāk devāmies uz La Mangu, taču, kad ieraudzījām no attāluma, kā izskatās smilšu strēle – te ir kaut kas līdzīgs Kuršu kāpai, taču pilnībā aizcelts ar daudzstāvenēm, nolēmām, ka mums to nevajag un devāmies uz kādu pludmalīti pie La Mangas, kur Regita izpeldējās.

Molina de Segura

Mājās mūs sagaidīja ar hamonu, sieru un vīnu.

01.09.2017

Rītā Sarma mūs aizveda uz Murciju, kur mūs jau gaidīja Bla Bla Car‘s.

Alicante

Devāmies ceļā uz Alikanti.

Šoferis bija militārists un runāja ļoti skaļi.

Bet pietiekoši labi angliski – bija viņš no Āfrikas.

No Melillas, kopā ar savu sievu ceļo pa Spāniju ar īres auto.

Alikantē mūs izlaida autoostā.

No kurienes devāmies uz centru.

Aizstaigājām līdz konkatedrālei.

Pagājāmies pa ieliņām.

Uz cietoksni negājām.

Apstaigājuši centrālos rajonus devāmies atpakaļ uz autoostu.

Kopumā Alikante patika daudz labāk par Murciju.

Pilsēta visai atmosfēriska un jūtama individualitāte.

Taču mums tur īsti darīt nebija ko.

Skaisti un garlaicīgi.

No autoostas bija nobūkots Bla Bla Car‘s.

Izrādījās, ka ar to pat šoferi.

Viņš bija pamainījis mašīnu.

Sieva brauca ar to, ar kuru braucām iepriekš.

Viņš – ar smago.

Mums bija ne pārāk ērta sēdēšana, bet labi pārskatāms ceļš un apkārtnes.

Šoferis mašīnu maiņu pamatoja ar to, ka viņam ir jāpārvācas – jāpārved mantas.

Tā arī nesapratām ko uz kurieni viņš vedīs, ja dzīvo Āfrikā.

Pa ceļam sanāca redzēt Intempo ēku Benidormā– divus augstus torņus, savienotus savā starpā arkas veidā, kas veido M burtu.

Valencia

Valencijā mūs izlaida pie Ziemeļu stacijas – ļoti izteiksmīgas un skaistas ēkas.

No turienes devāmies iekšā vecpilsētā.

Nedaudz paēdām.

Aizgājām līdz katedrālei.

Bet iekšā negājām, jo 6€.

Jau vēlāk uzzinājām, ka tajā glabājas viens no svētajiem Grāliem.

Regita pavizinājās ar Segveju.

Pēc kartes biju sapratis, ka visvienkāršākais veids, kā tikt līdz dzīvoklim, ir iet līdz upes parkam un pa to gandrīz līdz dzīvoklim.

To, ka tas ir upes parks, es nezināju, bet kartē izskatījās pēc upes gultnes un zinot, ka Spānijā upes, lielākoties, ir sausas, biju iedomājies, ka parks ir upes vietā.

Kad nonācām līdz lielam tiltam ar skulptūrām, šaubas pazuda pilnībā.

Ejot pa parku radās priekšstats, ka, kad šeit nolēma iekārtot parku, to sadalīja nelielās sekcijās.

Katru no tām atdeva dažādām institūcijām un ainavu arhitektiem iekārtošanai.

Rezultātā radās haoss, kaut arī gandrīz gaumīgs.

Bet joprojām Spāņu bardaks. 

Rotaļu laukumi, sporta laukumi, strūklakas, parciņi, un tamlīdzīgi.

Pa parku aizgājām līdz objektam, kas ļoti pārsteidza – operas māja realizēta absolūti kosmiskā veidā.

Aiz tā pavērās vēl kas vārdos neaprakstāms – modernā arhitektūra šeit izpaudās izmantojot visas mūsdienu celtniecības iespējas.

Kā jau ierasts – Airbnb bija nekorekta adrese, tāpēc norikšojām pamatīgu gabalu nepareizā virzienā, pēc tam gājām atpakaļ, izrādījās, ka dzīvojam praktiski pie pašas operas.

Mūs sagaidīja maza auguma, samtainas balss, gejiskas uzvedības spānis, kurš ierādīja istabu.

Ko-hosts bija sieviete, kas nerunāja angliski. Interesanti, ka viņš pats nav vietējais un esot atbraucis tikai 4 dienas atpakaļ.

Viņa draudzene te jau esot nedaudz ilgāku laiku. Izskatās, ka dzīvokli paši īrē un uzreiz iekārto Airbnb dzīvokli – liek kopā skapīšus no IKEA’s. Un viņi visu laiku pavada mājās.

Iečekojušies devāmies eksplorēt pilsētu.

Aizgājām uz zinātnes centru.

Tur spēlēja un dejoja flamenko.

Spēlēja ļoti labi un dziedāja arī.

Dejošana man īpaši nepatika – likās ļoti vulgarizēta, kaut gan stepu meitene sita ļoti labi.

Pēc koncerta izriņķojām pa tālākiem kvartāliem.

Bija doma aiziet līdz jūrai.

Nokļuvām kaut kādos mistiskos kvartālos ar stadionu un melniem suņiem ar puikām.

Un atbilstošu aromu jūru un netīrību.

Devāmies atpakaļ uz mājām saplānot rītdienu un izgulēties.

02.09.2017


No rīta noslinkojām un laikus necēlāmies.

Tad aizgājām uz zinātnes centru, kas bija mega garlaicīgs un vienīgās interesantās lietas bija bumbiņu bīdīšana ar “domu spēku”, kur Regita mani bez īpašas piepūles divreiz uzvarēja; un smilšu kaste, kur varēja mainīt reljefu un atbilstoši mainījās topogrāfiskais krāsojums.

No zinātnes centra devāmies paēst sāļi un taukaini pie japāņiem.

Kad tas bija darīts, devāmies uz jūru.

Niršana atkrita, jo priekš tā bija jābrauc 100 km atpakaļ.

Valencijā ir ļoti lēzens smilšainais krasts.

Gribējām vēja dēļus, bet tie bija ciet, beigās atradām Jet Ski gandrīz 2x lētāk, kā visur citur.

Sākumā pateica, ka pēc 20 minūtēm, bet pēc 20 minūtēm aizgāja pusdienās un teica, lai nākam pēc 2 stundām.

Devāmies uz pludmali staigāties un Regita dažas reizes izpeldējās.

Ar Jet Ski bija interesanti, bet māsa bija sabiedējusi, ka bez peldēšanās nekad nesanāks, turklāt, bija visai augsti viļņi, tāpēc bija visai bailīgi un vēl nedaudz bailīgāk kļuva, kad apmainījāmies vietām un Regita apsēdās pie stūres.

No jūras devāmies uz pilsētu caur dzīvojamiem kvartāliem, aizgājām uz katedrāli, kur notika mise un tikām iekšā bez maksas.

Svētā grāla kapela gan izrādījās ciet.

Izstaigājām Carmen kvartālu ar ielu gleznojumiem.

Ieklīdām kādā klosterī, kur bija ierīkota modernās mākslas galerija.

Atradām kaķu māju.

Sajutāmies visu redzējuši un devāmies ēst.

Restorānā laimīgi aizmirsām somu, tāpēc nācās 3km čāpot atpakaļ uz restorānu un atkal visu gabalu uz mājām.

03.09.2017

No rīta aizskrējām uz Bla Bla Car uz Spānijas laukumu.

Peníscola

No turienes devāmies ceļā uz Peniskolu – pilsēteli, kur bijis trešais svētais krēsls, atskaitot Romu un Avinjonu, šeit esot mitinājušies divi pāvesti.

Nu, tā saka vietējie, katoļu baznīca gan saka, ka nekādi viņi pāvesti nebija, bet bija antipāvesti jeb pāvesti, kurus neievēlēja konklāvs un paralēli kuriem vēl bija oficiālais pāvests Romā.

Te bijusi moru pils, celta uz kartāgiešu cietokšņa drupām, uz kuras drupām, savukārt, templieši uzcēluši savu cietoksni, no kura reģions visai ilgi esot kontrolēts.

Peniskola pat esot ieguvusi iesauku – Valencijas Gibraltārs. Mūsdienās šeit pastāvīgi uzņem kino un kaut kādas Troņu spēļu epizodes.

No otras puses – Spānijā esot maz cietokšņu, kur troņu spēles nav filmētas, tāpēc tas laikam nav vietas lielākais sasniegums.

Pilsētele man likās ārkārtīgi garlaicīga, kaut arī vizuāli pievilcīga. Miljons tūristu un divi miljoni suvenīru tirgotāju. No interesantām lietām – Regita aizgāja jūrā tik tālu, ka es viņu knapi redzēju, un ūdens bija viņai līdz jostas vietai.

Nu, un zirgu tirgu es redzēju pirmoreiz, bet tas bija tāds pasīvs un nekādu tirgošanos nemanīja, tikai mašīnas ar piesietiem zirgiem pludmalē – stāv zirgi, izārdīta zeme, izkārnījas zirgi, un blakus topless cilvēki sauļojas.

Eksotiski.

Šeit mums bija divas stundas un mūs jau gaidīja mašīna uz Barselonu.

Barcelona

Pa ceļam pagulējām, bet izlaida mūs kaut kur kalnu ciematā, no kurienes par vilciena biļeti līdz Barselonai samaksājām gandrīz tik pat, kā par 270km līdz šejienei ar mašīnu.

Barselonā aizbraucām līdz Katalonijas laukumam un turpat vien bija arī mūsu dzīvoklis.

Hosts runāja perfektā īru akcentā, bet no kurienes tāds, neatzinās, spānis viņš noteikti nebija, bet Regita dzirdēja viņu runājam arī zviedru mēlē.

Aizgājām līdz Sagrada Familia, novērtējām, ko sadarījuši pa pusotru gadu, kopš bijām šeit pēdējoreiz.

Kaut kas jau ir nācis klāt, bet personīgi man labāk patika tas, ko redzēju 10 gadus atpakaļ.

Plus, tagad sāk parādīties arī kaut kādi plastikāta logi un citas dumības šur un tur, tās gan nav galvenās detaļas, bet Sātans, kā jau zināms, slēpjas detaļās. Iekšā neesam bijuši, šoreiz bijām gatavi samaksāt par ieeju, bet viss bija aizbūkots teju mēnesi uz priekšu.

Izmetām līkumu un atgriezāmies pie dzīvokļa, pavakariņojām burgernīcā – sanāca viena no labākajām maltītēm ar labāko vīnu visa brauciena laikā.

04.09.2017

No rīta biju saslincis, bet Regita aizvilka uz kaut kādu labirintu, kas bija visai jauks.

Kaut arī noplucis.

Bet nu jau nekādu iebildumu.

Pie spāņiem esam pieraduši.

No šejienes devāmies uz kara laika bunkuriem, no kuriem pavērās laba panorāma uz pilsētu un visai labi redzams arī pilsētas plānojums.

No šejienes pamanījām arī krāmu tirgu, par kuru bijām piemirsuši, tā nu devāmies meklēt metro uz to.

Blusu tirgū kameras bija salauztas un arī tās zelta vērtē (ir par ko pateikt paldies hipsteriem).

Regita nopirka man divus kreklus un devāmies tālāk ar skatu uz pludmali.

Bet laika trūkuma dēļ izgājām Parque da Cidade.

Iegājām garšīgā burgernīcā.

Devāmies uz lidostu, taču vilciens, ar kuru mēs braucām, neviesa uzticību. Pie tam, kādā stacijā būtu vajadzējis kāpt laukā un maksāt par braucienu līdz lidostai. Metro līnija līdz stacijai, kas ir burtiski blakus lidostai, maksā kā pilsētas metro, bet lai tikt uz lidostu, jāmaksā +6€, piedevām, to ir jāizdara laicīgi, jo no vilciena nevarot izkāpt neuzrādot biļeti. Notikumi gan salikās tā, ka vilciens kādā stacijā apstājās un paziņoja, ka tehnisku apstākļu dēļ viņš te tagad kādu laiku stāvēs. Es jau biju paspējis lejuplādēt aplikāciju vietējai takšu kompānijai un uzreiz izgājuši laukā izsaucām taksi.

Lidojums, kā jau man pēdējā laikā bieži gadās, kavējās. Bija jāizlido astoņos un jānolaižas Rīgā bez piecpadsmit minūtēm vienos. Izlidošana pārcēlās. Tad paziņoja, ka Spānijas un Francijas gaisa telpas ir aizņemtas un izlidosim pēc 50 minūtēm. Pasažieri sāka kurnēt, pēc brīža nāca paziņojums, ka izlidojam pēc 10 minūtēm. Pēc minūtēm 15-20 sākām kustēties – braukāt apkārt lidostai. Rezultātā izlidojām ne ātrāk, kā pēc apsolītajām 50 minūtēm. Rīgā bijām pēc diviem.

Latvija

Mūs savāca Ivars ar Annu, ievedām Regitu Juglā pie vecākiem, savācu somu un mājās biju sešos, lai astoņos ietu uz darbu.

Ir ko piebilst: