Kā latviešiem salaulāties katoļu baznīcā Portugālē?

Kā jau teikts raksta nosaukumā, stāsts ir par to, kam bija jāiziet cauri, lai salaulātos Portugālē.

Kā mēs vispār līdz tam nonācām? Viss sākās ar Camino 2014. gada aprīlī. Mēs tikko sākām tikties ar Regitu, un pat īsti nesākām, vēl bija liels jautājums vai tur kas būs. Pa ceļam ejot periodiski sarakstījāmies, viss Ceļš pagāja tādā saldsērīgā noskaņā. Līdz pat tam, ka praktiski nolēmām, ka pēc manas atgriešanās pārstāsim tikties. Ceļš bija noiets, ceļā pavadītas gandrīz divas nedēļas. Un tad mēs ar brāli pavadot mūsu līdzgājēju no Vācijas, kurš devās tālāk, pagājāmies vēl mazliet un ieraudzījām nelielu kapliču okeāna krastā. Aldis noteica, ka ja viņš kādreiz nolems laulāties, tad viņš to darīs šādā vietā. 

Es uz to nedaudz ieciklējos. Nākamajā Camino 2015. gada septembrī mēs ar Aldi atkal gājām garām šai banīcai, mēs jau pusotru gadu dzīvojām ar Regitu. Pavasarī mēs saderinājāmies Romā – Trasteverē. Par pašām kāzām vēl īsti nedomājām, bet aizdomājāmies. Atkal apskatīju baznīcu un tā joprojām likās ļoti jauka. Un ideja nozagt brāļa ideju pamazām sāka iezīmēties stiprākām līnijām. Kādus 10 kilometrus no šīs kapelas bija vēl viena. Krietni senāka un arī vieta bija mežonīgāka. Pludmale, restorāniņš un kapeliņa. Šajā vietā bija atrastas pirmās kristiešu apmetnes Portugāles teritorijā un esot teorija, ka Portugāle sākta krustīt no šejienes. Toreiz papriecājāmies par kapeliņu un aizgājām tālāk.

Gāja laiks. Regita 2016. gada janvārī aizbrauca uz Kopenhāgenu uz pusgadu Erasmus programmā mācīties antropoloģiju. Ilgā dzīvošana šķirti un nedaudz aktualizēja un motivēja attiecību formalizēšanas jautājumu. Izrunājām domu par laulību ārzemēs. Pieļauju, ka Regita tam piekrita galvenokārt tāpēc, ka tas izklausījās neticami un nerealizējami.

Jūnijā Regita atgriezās no Dānijas un mēs arvien vairāk sākām runāt par kāzām. Pie mums ap to laiku ciemojās kāds paziņa, kurš dzīvoja tieši tajā pilsētā, kur atradās minētā kapela, izstāstījām par mūsu ideju, viņš ieteica izvēlēties citu, jo šai baznīciņai tautā ir slikta slava – tā ir vieta, kur jaunieši brauc kopoties, apmēram, kā pie mums uz lielveikalu stāvvietām.

Sākām meklēt citu. Atcerējos, ka bija vēl viena kapela, tā, no kuras Portugālē kristietība esot ienākusi. Aizsūtīju Regitai bildes, Regita bija nedaudz skeptiska, bet it kā patika. Google kartēs izgāju visu Portugāles piekrasti sākot ar Faro un beidzot ar Kamiņju. Rezultāts bija skumjš, kopā atradu četras kapelas, kas atbilda prasībām. Jau augstākminētā ar slikto slavu, otrā, no kurienes nākot kristietība Portugālē, vēl viena, kuru ieteica paziņa, kurš arī izstāstīja par pirmo izvēlēto skumjo patiesību, un pēdējā bija Kamiņjā, bet man viņa nepatika, kaut gan Regita balsoja par šo. Bija palikušas divas, par kurām meš abi bijām daudz maz vienisprātis, ka šīs būtu ok, Capela do Senhor da Pedra un Capela de São Paio.

Nākamais bija informācijas ievākšanas posms. Uzzinājām, kas ir nepieciešams, lai noslēgtu laulību Portugālē no kāda īru saita. Tātad, no formālajām lietām mums vajadzēja čupu apliecību, sākot ar dzimšanas apliecībām un beidzot ar apliecību, ka neviens no mums nav bijis laulāts, bija jāsavāc paprāva čupiņa dokumentu, kurus bija jātulko konsulāta nozīmētam tulkam, tuvākais no kuriem esot Stokholmā. Tie tiktu iesniegti Portugāles dzimtsarakstu iestādē un pēc laulības noslēgšanas iestādes izsniegtos dokumentus atkal sertificētam tulkam jātulko uz latviešu valodu iesniegšanai Latvijas dzimtsarakstu iestādē. Otrā daļa dokumentu – baznīcas dokumenti. Arī tiem bija jābūt sertificēta tulka tulkotiem uz portugāļu valodu un vēlāk jaunajiem dokumentiem tulkotiem uz latviešu.

Tā kā ar baznīcas dokumentiem bija sarežģītāk, nolēmām, sākt ar tiem. Pirmkārt, bija jādabū apliecība, ka esam igājuši pirmslaulības kursus. 2016. gada novembrī pieteicāmies uz kursiem un 2017. gada martā mums rokās jau bija izziņa, ka esam noklausījušies kursu (par mūsu apmeklējumu ir cits stāsts, mēs nebijām īpaši aktīvi staigātāji, tāpēc tā vietā, lai sestdienās celtos septiņos no rīta un dotos klausīties lekcijas par baušļiem un sakramentiem, noklausījāmies lekciju ierakstus darba laikā un tikai aizgājām saņemt dokumentu). Draudzes prāvests mums izrakstīja apliecinājumu par kursu noklausīšanos un pēc mūsu aicinājuma arī formālu atļauju laulāties Portugālē, kura arī bija nepieciešama. Nākamais solis bija saņemt šādu pat atļauju no bīskapa, ka mēs drīkstam laulāties ārpus mūsu diacēzes. Tāpat mums bija nepieciešamas apliecības par krustībām, stiprināšanas un pirmās komūnijas sakramentu pieņemšanu, ar kurām mums bija visai smagi, jo nekādu dokumentālu apliecinājumu par vairumu no šiem sakramentiem mums nebija. Tos bija jādabū.

Paralēli notika sarakste ar portugāļiem. Es izspriedu, ka vieglāk atrast cilvēkus, kas saprot angļu valodu un lasa epastus tūrisma informācijas centros, kā baznīcā, tāpēc uzrakstīju uz Vila Nova de Gaia un Vila do Conde tūrisma informācijas centriem ar jautājumu – vai tajās kapelās maz var tikt iekšā un ja tā, tad ar ko sazināties. Sākumā atbildēja Vila Do Conde par Capela de São Paio – tieši to kapelu, kuru es biju redzējis un kura man tik ļoti patika. Man atsūtīja draudzes prāvesta, kura pārziņā bija kapela, kontaktus un Diacēzes kontaktus. Tāpat paskaidroja, ka draudzes prāvests ir gados vecs un nerunā angļu valodā, ka viņam ir jautāts un viņam neesot iebildumu, bet esot jārunā ar diacēzi. Kad bija jau tik tālu, atbildēja no Vila Nova de Gaias par kapelu, kuru mums bija ieteicis paziņa portugālis. Viņi paskaidroja, ka teorētiski laulība šajā kapelā ir iespējama, taču mums neiesaka, jo tā esot ļoti tūristiska vieta. Kapelas īpatnība ir tā, ka paisuma laikā tā pārvēršas par salu un tā kā tas ir visai tuvu Porto, tūristi ejot bariem.

Tātad, ir palicis tikai viens variants, prāvests saka, ka var, tagad tikai jāsazinās ar diacēzi. Sāku sarakstīties ar diacēzi. Gāja lēnām un smagi, bet pamazām process virzījās uz priekšu, kamēr vienā brīdī Porto diacēzes vikārs uzrakstīja, ka iesaka mums labāk iet citu ceļu un tā vietā, lai kārtot visas sarežģītās formalitātes ar abām diacēzēm un abām dzimtsarakstu iestādēm, ņemt līdzi savu priesteri no Latvijas. Uz šo brīdi mums jau bija atļauja no draudzes prāvesta laulāties Portugālē. Sākām meklēt priesteri un kādu visai jauku ieteica vairāki cilvēki, tāpēc vērsāmies pie tā un viņš arī uzreiz piekrita braukt līdzi. Jautājums atrisināts – mums līdzi brauc priesteris, kurš nokārto visas formalitātes ar mūsu dzimtsarakstu nodaļu, mums atkrīt visi mega dārgie un sarežģītie tulkojumi, baznīcas daļa arī atvieglojas, jo visu tulkojumu vietā mums ir vajadzīga tikai mūsu diacēzes bīskapa atļauja laulāties ārpus valsts, bīskapa atļauja priesterim doties ar mums un laulāt mūs ārpus valsts un formāls bīskapa lūgums Porto diacēzei izmantot augstākminēto kapelu kāzu misei un laulību ceremonijai.

Nākamais solis – bīskaps. Regita sazvanīja bīskapu un ar to arī viss pasākums, praktiski beidzās. Bīskaps sarunas beigās esot paaugstinājis balsi, paskaidrojis, ka nekas tāds nav iespējams, jo tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Vairāk viņu sazvanīt neizdevās un uz epastiem arī atbildes nesekoja. Sarunātais priesteris atsūtīja īsziņu, ka, diemžēl, nevarēs mūs salaulāt. Pēc visa spriežot, pēc sarunas ar Regitu bīskaps zvanīja viņam.

Strupceļš.

Aprīlī mēs ar Regitu braucām uz Portugāli Camino un bijām domājuši, ka kārtosim lietas ar turienes baznīcu, bet tā kā viss bija iegājis strupceļā, pačilojām Porto un devāmies ceļā. Pirmajā dienā arī aizgājām līdz kapelai, kurā bijām plānojuši laulāties un Regita to atzina par ļoti piemērotu esam. Parunājām blakus esošajā restorānā un tur apsolīja saklāt priekš mums galdus, ja radīsies tāda nepieciešamība.

Nostaigājām Camino, atgriezāmies mājās. Mēģinājām atrast pieeju bīskapam, bet visi varianti bija muļķīgi. Tika apskatītas idejas līdz pat visai nesmukām, kas paredzēja uzpirkšanu un šantāžu. Regitas mammai ienāca prātā, ka taču poļu skolas direktore varētu parunāt ar bīskapu, jo viņiem esot labs kontakts, viņa pilsētā ir ļoti respektējama sieviete, vienmēr spēj sasniegt iecerēto un, turklāt, viņa ir Regitas radiniece.

Nopirkām garšīgas dāvanas un devēmeis ciemos uz pieņemšanu. Direktore tikko bija saņēmusi trīszvaigžņu ordeni un bija labā noskaņojumā, turklāt, mūsu vizīte daļēji izskatījās pēc cieņas apliecinājuma. Vizīte noritēja ļoti veiksmīgi. Vairākas stundas norunājām par dažādām tēmām un paši teju neizmirsām, kāpēc nācām. Vizītes pašās beigās direktore pacēla tematu, mēs izstāstījām kopainu un direktorei ļoti iepatikās mūsu ideja. Viņa apsolīja, ka viss būs kārtībā. Sarunājām, ka jūnijā es un direktore kopā dodamies pie bīskapa audiencē.

Pienāca jūnijs, mēs, kā sarunāts, devāmies pie bīskapa. Notika kaut kāda maģija un kamēr kāpām pa trepēm uz bīskapa pieņemšanas telpu direktore runāja ar Viņa ekselenci. Un kad bijām kabinetā, bīskaps negaidīti visam piekrita, viņš atcerējās sarunu ar Regitu un manus epastus un apstiprināja, ka dos priesterim atļauju doties ar mums un uzrakstīs vēstuli Porto diacēzei ar lūgumu izmantot kapelu laulību ceremonijai. Bīskaps arī ieteica sarakstīties dzimtsarakstu nodaļā, lai izvairītos no liekām formalitātēm.

Nozīmētais priesteris atteicās ar mums braukt, tāpēc nācās steidzami meklēt citu, un atradās ļoti labs kandidāts, ar kuru bija prieks kopā nodzīvot nedēļu Portugālē un draudzīgas attiecības uzturam arī pēc kāzām.

Pēc dažām dienām man tika atsūtīta vēstules kopija, kas tika aizsūtīta uz Porto diacēzi.

Jūnijā es uz divām nedēļām aizbraucu uz Lisabonu ar domu, ka nepieciešamības gadījumā braukšu uz Porto kārtot lietas, taču Porto klusēja. Es vairākas reizes esot Lisabonā zvanīju uz Porto diacēzi, taču tur, katrreiz izejot 4-5 cilvēku ķēdi, atbildēja, ka spēs sniegt atbildi tikai pēc tam, kad būs saņēmuši vēstuli pa pastu un ka .pdf kopija viņiem neder. Atgriezos mājās. Jau bija pagājis vairāk, kā mēnesis, kopš bija izsūtīta vēstule, taču no Porto diacēzes joprojām nebija atbildes. Bija pienācis jūlijs, kāzas bija noliktas uz 24. augustu, bet mēs joprojām nezinājām, vai Porto atļaus laulāties kapelā. Vienā no reizēm, kad runāju pa telefonu ar, šķiet, vikāru, viņš atzinās, ka būtu bijis daudz vienkāršāk, ja es būtu pa tiešo runājis ar draudzes prāvestu izlaižot diacēzi.

Kad cerība bija gandrīz zaudēta, devos pie drauga – portugāļa un lūdzu sazvanīt diacēzi un parunāt ar viņiem viņu valodā. Viņš runāja kādu pusstundu, arī tika ping-pongots no viena pie otra, kamēr beigās klausule nenonāca pie atbildīgās auss. Izrādījās, ka iepriekšējā dienā diacēze tomēr saņēma mūsu vēstuli un bīskaps esot apstiprinājis, ka jā, varēšot slēgt laulību kapelā. Palika tikai virkne formalitāšu, kas jānokārto ar diacēzi (izrādījās, ka trūka veselas virknes baznīcas dokumentu, kuri viņiem bija nepieciešami), un jāsarunā ar draudzes prāvestu. Draugs uzzvanīja draudzes prāvestam un visai operatīvi ar viņu visu sarunāja.

Kamēr vēl biju Portugālē, man zvanīja manas draudzes prāvests un lūdza, lai mēs abi ar līgavu steidzami ierodamies pie viņa. Reāli sanāca tā, ka mēs abi bijām Rēzeknē jau pēc šī zvana uz Porto un bijām lietas kursā, kas ir trūkstošie dokumenti. Devāmies pie prāvesta. Daļēji rekonstruējām un pavisam nedaudz safabricējām (izdomājām datumus, jo ne visur bija iespējams tos rekonstruēt) nepieciešamās izziņas par sakramentiem. Ar minētajiem dokumentiem devāmies pie bīskapa, vienojāmies, ka tos pārtulko un aizsūta diacēzei, ar cerību, ka viss līdz Porto nonāks laikus.

Devāmies uz dzimtsarakstu nodaļu, sarakstīšanos nozīmēja pēc mēneša – uz desmito augustu.

Nu jau bija radusies skaidrība, tāpēc sākām aicināt radus uz kāzām, māsa sāka meklēt lētākās iespējamās biļetes, kas ir visai utopiski mēnesi pirms izlidošanas. Kopumā savācās 14 cilvēki. Plus priesteris – 15. Regita gribēja, ka ir fotogrāfs un es piekritu ar nosacījumu, ka ja sanāks sarunāt vienīgo fotogrāfu Latvijā, kuram es atļautu bildēt savas kāzas, tad būs. Viņš piekrita. Rezultātā viņš atbrauca nedēļu pirms mums un līdz mūsu kāzām paspēja apceļot teju visu Portugāli.

Tālāk jau viss bija samērā vienkārši – zvanīšanās ar restorānu – tie bija šokā, bet arī izklausījās ļoti pagodināti, ka pie viņiem rīko kāzas (pirmās kāzas 30 gadu pastāvēšanas laikā), vēl šādu tādu papīru kārtošana, lai sagādātu visus kapelas prāvestam nepieciešamos dokumentus (bija jāzina pat liecinieku krustvecāki un vecāki). Neko daudz pa mēnesi saplānot nevar un mēs arī negribējām, lai kāzas ir īpaši inscenētas un uzspēlētas, tāpēc negatavošanās un laika trūkums pat nāca par labu. Gredzeni arī bija gatavi teju dienu pirms izlidošanas. Tāpat, kā ar fotogrāfu, gribēju, lai tos taisa juvelieris, kuram uzticos un par kura darbiem jūsmoju, Regitai arī patika. Arī dabūjām drauga atlaidi, kura, spriežot pēc cenas, kura bija nosaukta manai māsai par līdzīgiem gredzeniem, bija visai ļoti ievērojama.

Pirms braukšanas prāvests paskaidroja, ka būs jāsamaksā 75€ nodeva par kapelas izmantošanu. Viņš pats jau esot samaksājis diacēzei, bet būtu jauki, ja mēs šo naudu atgrieztu. Pats likās visai samulsis, arī kad atdevām naudu. Iedevām 100€, lai arī pašam paliek kāda neliela materiāla pateicība. Tas bija viss, kas formāli tika samaksāts par kāzām. Materiāli palīdzēja abu pušu vecāki, kaut gan tā kā lidmašīnas biļetes viesi paši sev pirka, mēs maksājām tikai par kāzu mielastu, dzīvošanu un vēl šādus tādus sīkumus, izdevumi nebija katastrofāli milzīgi, naudas pietika arī, lai izbrauktu teju visu Spānijas Vidusjūras krastu – a ļa kāzu ceļojums.

Kolektīvi devāmies uz Portugāli pirmdien – 21. augustā, kāzas bija ceturtdien – 24. augustā. Padzīvojāmies pa Porto, nedaudz izbraucām apkārt. Pilnu aprakstu, kā mums tur gāja var lasīt šeit.

Kāzu dienā beidzot tikām kapelā, agrāk iekšā nebijām bijuši, un, kā izrādījās, vispār maz kas bija bijis. Blakus esošā restorāna saimniece un viesmīles palūdza atļauju apskatīties, jo viņas nekad nav bijušas iekšā. Ziņa izplatījās ātri un drīz jau puse ciema bija sanākusi skatīties. Ja nemaldos, tad diezgan daudz vietējo iedzīvotāju bija arī dievkalpojumā (man sanāca būt ar muguru pret visiem, tāpēc droši nezinu, kas tur bija un kas nebija). Draudzes prāvests izrādījās visai sirsnīgs večuks. Mēģināja runāt pus franču, pus portugāļu valodā, kaut kā nedaudz sapratāmies, mūsu priesterim ar viņu izveidojās pavisam labs kontakts. Pat noskaidrojām, kas ir šis svētais Pajs, kuram par godu ir kapela.

Kopumā viss izvērsās ļoti jauki. Process bija visai sarežģīts un mokošs, bet rezultāts pārspēja ekspektācijas. Ja es iepriekš nedomāju, ka es precēšos, jo mani dzen izmisumā latgaliešu kāzas, tad šīs bija tādas kāzas, kādas es būtu gribējis. Esmu ar visu ļoti apmierināts.

Kapelas prāvests mums izsniedza lapiņu – apliecinājumu, ka esam salaulājušies un uz baznīcām, kur esam krustīti izsūtīja ierakstus priekš baznīcas grāmatas, ka esam salaulājušies. Ar to formalitātes beidzās. Vairāk nekur nekas nebija jāparaksta un neviens kukulis nevienam arī nebija jādod.

Morāle: labi latvieši laulājas tumsā un zem segas dzimtajā draudzē vai – vēl labāk – aiziet uz dzimtsarakstu nodaļu, noklausās debilu dzejolīti un sentimentālus novēlējumus, piedzeras viesu namā, nākamajā dienā arī piedzeras, un vēl aiznākamajā, bet tad gan ar skubu uz darbu.

Ir ko piebilst: