Atbrauca Aina atrādīt savu spāņu draugu un spāņu draugam atrādīt Latgali. Es atcerējos, ka kaut kad sen atpakaļ Mairita rakstīja, ka mums ir jāredz Šķaune un pierobeža vispār ir visai eksotiska vieta, tāpēc devāmies uz Šķauni, ar domu izmest loku arī caur Pasienu, Zilupi un vēl dažām vietām. Diemžēl, tumst tagad agri, tāpēc no dažiem galamērķiem sanāca atteikties, bet arī redzētais bija gana iespaidīgs.

Šķaune

Par Landskoronu uzrakstīja Mairita, kad pavasarī kopā ar Aiju un Valteru apceļojām Latgales baznīcas (starp citu, sajutos pārsteigts, ka par to nekā nav blogā).

Tā nu Google mapos ielikās zvaigznīte, kura gaidīju piemērotu mirkli, lai tiktu apmeklēta.

Ainas ierašanās likās pietiekoši labs iemesls aizlaisties līdz valsts robežai, parādīt mūsu āres un arī pašiem apskatīties, kas nav redzēts.

Vieta patiešām izrādījās ievērības  cienīga.

Izskatās, ka šeit laiks ir stājies vairākas reizes – sākumā deviņpadsmitā gadsimta beigās, pēc tam četrdesmit piektajā, pēc tam astoņdesmito beigās un tad divtūkstošdesmito sākumā.

Baznīca izrādījās visai interesanta – barokāla fasāde, tādas tajā laikā pa Latgali šur un tur parādījās, bet tas, ko es nebiju pirms tam nekur manījis – baznīcai ir divi zvanu torņi – katrs savā pusē. Neba jau simetrijai viņi te būvēti.

Baznīcas žogā bija namiņš, no uz kuru veda trepes no lejas (baznīcas dārzs no tās puses sanāk uz tādas kā terases). Namiņa funkciju tā arī nenoskaidrojām un baznīcā arī, diemžēl, iekļūt nebija nekādas iespējas.

Daudzām mājām joprojām saglabājušies ielu numuri divās valodās. Latvijā šādu skatu reti var redzēt, jo parasti beidzoties Padomu laikiem vairumu ielu pārsauca, tāpēc ielu plāksnītes nācās mainīt.

Interesanti ir Šķaunes kapi. Kā jau katrā mazākajā miestā, te ir uzbūvēts milzīgs memoriāls Otrajam pasaules karam. Nezinu, kas ir autors, bet kā laikmeta liecība visai interesants, kas gan nenozīmē, ka gribētu ko tādu savā pilsētā.

Bez memoriāla kapos uzmanību piesaista izdemolēts un brūkošs grāfu Borhu kaps. Spriežot pēc visa, nākamreiz, kad būsim Landskaronā, mēs šo vairāk neredzēsim.

Vietējie iedzīvotāji pārsvarā, šķiet, krievvalodīgie, taču latviešu valodu saprot un uz sveicienu atbild latviski. Spriežot pēc milzīgā veikala un pamestajām daudzstāvu mājām, vēl salīdzinoši nesen šeit dzīve ir kūpējusi, tagad valda samērā liela pamestība. Nez vai te maz kāds reproduktīvā vecuma jaunietis palicis. Pa ceļam uz Draudzības kurgānu redzējām lielisku metālmākslas/reklāmas izstrādājumu – norādi uz vietu, kur vēl salīdzinoši nesen ir bijis Šķaunes bekons, šobrīd tās ir pussabrukušas vai pilnībā sabrukušas, izdemolētas fermas.

Bet daba šeit ir ārkārtīgi skaista, cilvēka darbības noriets rada nedaudz postapokaliptiskas noskaņas. Pat neskatoties uz ekskursijām nepiemēroto gadalaiku, ļoti izbaudījām.

Draudzības kurgāns

Rēzeknes vietējā presē (kuru es nelasu, bet dažkārt redzu) periodiski parādās ziņas par došanos uz Draudzības kurgānu.

Nekad tam īpaši nepievērsu uzmanību, jo biju pārliecināts, ka runa ir par kādu sektantu pielūgsmes vietu vai objektu, sevišķi tādēļ, ka kurgāni man principā saistās ar senajiem apbedījumiem.

Tagad, kad braucām no Šķaunes un Regita meklēja, ko vēl interesantu varētu apskatīt apkārtnē uzdūrās uz pretrunīgu informāciju par Draudzības kurgānu. Nolēmām braukt skatīties.

Izrādījās, ka par Draudzības kurgānu sauc vietu, kur sastopas Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežas. Kaut kādi mūsdienu komunisti internetos par to raksta šādi:

"Draudzības kurgānu izveidoja 1959. gadā. Tas simbolizē cīņu draudzību, kas nostiprināta krievu, baltkrievu un latviešu partizānu asinīm kaujās pret fašistiskajiem okupantiem. Kopš tā laika, jūlija pirmajā svētdienā, pie Kurgāna ik gadu sabrauc veterāni – padomju partizāni un Lielā Tēvijas kara dalībnieki, viņu radinieki un jaunatne.

Dažādus laikus ir pārdzīvojis Kurgāns. Padomju laikā cīņu biedri no visām trijām republikām tikšanos Kurgānā atzīmēja kopā, pāri Zilupei brīvi gāja ciemos viens pie otra. Tagad cīņu biedri var tikai cits citam pamāt ar roku, bet paspiest biedra roku nav iespējams – ceļā ir robeža, kas sadala Kurgāna teritoriju.

Kopš 90-tajiem gadiem Latvijas Sociālistiskā partija vienmēr organizēja tikšanās Kurgānā. Tā tas bija un tā arī būs. Šogad bija izdarīta neliela atkāpšanas no tradicionāla mītiņa. Sakumā notika piemiņas zīmes atklāšana. Pirmo reiz ideju par tādu piemiņas zīmi izteica tikšanas Draudzības kurgānā 2012. gadā 130.Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu organizācijas biedrības priekšsēdētāja vietnieks Ilmārs Puteklis. Latvijas Sociālistiskā partija atbalstīja ideju un palīdzēja realizēt dzīvē."

Avots: https://socparty.lv/lv/news/184/

Braucot pēc norādes nonācām krustcelēs, kur tālāk ceļu turpināt vairāk nebija iespējams. Devāmies vienā virzienā, nobraucām pamatīgu gabalu un griezāmies atpakaļ, kad sapratām, ka braucam auzās. Vēlāk izrādījās, ka mēs šeit vispār bez speciālām atļaujām nedrīkstējām atrasties, braucot uz Kurgānu ir jāizņem atļauja un tad jau tālāk viss esot vienkārši. Tā ka pašu Kurgānu neredzējām, ta i Dievs ar viņu. Pieļauju, ka tas nav ne uz pusi tik interesants, kā ceļš uz to.

Grebļukalns

Lai saprastu, kas ir Grebļukalns un  kāpēc tas ir īpašs, tas ir jāredz no augšas. Beisiklī, tā ir šaura, gara ar mežu noaugusi kāpa, kur abās pusēs ir pa ezeram. Ejot pa to ir ļoti interesanta sajūta, jo tā ir tik šaura, ka burtiski ej pa smaili un abās pusēs ir panorāmas.

Dabas pārvalde par to raksta:

"Dabas liegums „Grebļukalns” ir īpaši aizsargājamas dabas teritorija kopš 1957.gada. Tas atrodas Zilupes novada Pasienas pagastā. Liegums aizņem 237 ha lielu platību, kurā ietverta osu grēda Grebļukalns, kā arī Pintu un Šešķu ezeri. Lieguma lielāko daļu veido Grebļa kalns. Tā ir līkumaina, 5 km gara osu grēda, kas stiepjas DR – ZA virzienā. Grēdas absolūtais augstums ir 156,4 m virs jūras līmeņa. Virs apkārtnes tā paceļas 15 līdz 30 m augstu, bet tās pamatne ir 50 līdz 150 m plata. Dienvidrietumu galā to no abām pusēm ieskauj ezeri, tādējādi veidojot neparastu ainavu, kuru grūti atrast citviet.
 
Salīdzinoši nelielajā teritorijā koncentrētas bioloģiskās, morfoloģiskās un ainaviskās vērtības. Te atrodamas aizsargājamas augu sugas, to vidū - smiltāju esparsete, Ruiša pūķgalve, asinssārtā gandrene, meža silpurene. Dabas liegums bagāts ar tauriņu sugām.

Galvenā dabas lieguma vērtība ir Latvijā un Eiropā retais biotops – skujkoku meži uz osveida reljefa formām. Arī abi ezeri pieskaitāmi aizsargājamam biotopam – dabīgi eitrofi ezeri ar iegrimušo un peldaugu augāju.

Pa Grebļu kalna kori visu dabas lieguma teritoriju šķērso kājnieku taka, no kuras vietām paveras skati uz grēdai pieguļošajiem ezeriem. Lieguma dienvidrietumu daļā Šešķu ezera AS „Latvijas valsts meži” ierīkojusi labiekārtotu atpūtas vietu."

Avots: https://www.daba.gov.lv/public/lat/turistiem/latgale1/greblukalns/

Istra

Istra jeb Vacsloboda ir viena no manām mīļākajām vietām Ludzas rajonā.

Tā atrodas ārkārtīgi gleznainā vietā starp trim ezeriem.

Pēdējā apmeklējuma reizē Jānis Krišāns uzrakstīja, ka var, taču, uzkāpt ugunsdzēsības tornī, no kura paveras fantastiska panorāma.

Tā nu saņēmām drosmi un joprojām nedaudz jūtoties kā likumpārkāpēji, kāpām augšā.

Panorāmas patiešām pavērās neaprakstāmas.

Kas vēl interesanti Istrā – te ir trīs baznīcas un katra no tām ir absolūti īpaša. Pirmoreiz Istrā es biju pirms gadiem padsmit ar geju kompāniju apceļojot Latgales baznīcas. Toreiz par teju mīļāko baznīcu ever kļuva baznīcas drupas. Tikai šogad uzzināju, ka patiesībā šeit ir bijusi uniātu, nevis katoļu baznīca, kā es biju izspriedis.

Runājot par uniātiem – parasti cilvēki nezina, kas tie ir, bet pa Latgali ir ļoti daudz pamestu uniātu baznīcu vai arī baznīcu, kuras sākotnēji celtas uniātiem, bet tagad tur kalpo pareizticīgie vai katoļi. Rēzeknē vien divdesmitā gadsimta sākumā bijušas divas uniātu baznīcas. Es kādreiz kaut kur biju lasījis, ka uniāti neticēja Trīsvienībai un visu savu biogrāfiju nevarēju saprast, kāpēc viņus pareizticīgie un katoļi vienkārši nesadedzināja par ķecerību. Tomēr izrādās, ka uniāti ir Grieķu katoļi – mises notiekot pēc katoļu liturģijas, bet ar grieķu baznīcas elementiem. Baznīcas galva – Romas pāvests. Savulaik tas bijis kā tiltiņš starp katoļu un pareizticīgo baznīcu un jā, pareizticīgie uniātus nav īpašā godā turējuši. No otras puses, viņi arī vecticībniekus ne īpaši cienīja. Politika paliek politika…

Otrā mūs interesējošā baznīca ir Vecslabadas katoļu baznīca. Celta Ulmaņlaikā, pēc arhitektūras nedaudz atgādina mūra šķūni vai noliktavu un, patiešām, Padomju laikos baznīca kalpoja par noliktavu. Interjers ir interesants ar to, ka ir visai lakonisks un moderns, bet tas tāpēc, ka tā atkārtoti iesvētīta 2007. gadā. Nu un galvenais iemesls, kāpēc mums šī baznīca ir interesanta – daļa no misēm notiek krievu valodā, jo Istras iedzīvotāju pamatdaļa ir Baltkrievi. Mēs esam bijuši šai baznīcā divreiz un šoreiz bijām īsi pirms mises. Bija interesanti dzirdēt, kā tantiņas, kuru dzimtā valoda ir krievu, dzied rožukroni latgaliski. Būtu ļoti interesanti dzirdēt misi krievu valodā, taču laiks spieda un bija jābrauc tālāk.

Un un visbeidzot – trešā Istras Kristus augšāmcelšanās pareizticīgo baznīca. Iekšā būt nav sanācis, taču no ārpuses baznīca ir ļoti iespaidīga.

Esot lielākā Latvijā lauku pareizticīgo baznīca. Gribējām paraustīt zvana auklu, bet nu mūsu vecumā tāds blēņu huligānisms jau ir mazliet apkaunojošs.

Bet nu jā, ja kāds ceļo šajā pusē un grib redzēt patiešām skaistas un gleznainas vietas un ja vēl piedevām interesē sakrālās celtnes, Istra ir must see.

Lauderu Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca

Vienkārši braucām garām. Izrādās, ka Lauderu Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca celta 1767. gadā. Es, protams, varu kļūdīties, bet manuprāt, tas viņu ierindo starp vecākajiem koka dievnamiem Latvijā. Skaista ēka.

Ludza

Kādreiz uz Ludzu braucu salīdzinoši bieži, man ļoti patīk pastaigāties pa mazajām ieliņām, es absolūti fanoju par Ludzas koka un cara laika sarkano ķieģeļu apbūvi. Un man ļoti patīk Ludzas ebreju kapi. Šobrīd Ludza mēģina piesaistīt tūristus ar savām pilsdrupām, ezeriem un vecākās Latvijas pilsētas statusu, taču tas viss ir garlaicīgi.

Mums bija ļoti maz laika, tāpēc mēs tikai aizgājām uz kapiem, pa ceļam piefiksējām, ka Ludzā pie privātmājām ir parādījusies mozaīku mode – mozaīkas panno no akmentiņiem uz fasādes vai dauzītu stiklu un keramikas mozaīkas uz celiņiem vai akas.

Vispār uz Ludzu kādreiz ir jāatbrauc uz dienu un jāizstaigā un jāsadokumentē pilsēta krustām šķērsām. Plastmasas laikmets ir pienācis, steidzami jāatbrīvojas no visa vecā, nesaprotamā, nolupušā krāsa jānokasa un jāpārkrāso, sarkano ķieģeļu fasāde jāapmet, padomju vasarnīcas jānojauc. Dažas no manām mīļākajām vietām Ludzā jau vairāk nepastāv.