Šoreiz Lisabonā nonācu tāpēc, ka priekšnieks bija nolēmis sarīkot tikšanos un kopīgi divas nedēļas pastrādāt, un tā kā viņš tobrīd pats plānoja doties uz Lisabonu padzīvoties, viņa ideja bija, ka tā ir lieliska doma tikties kaut kur neitrālā teritorijā. Neviens no Rēzeknes biroja gan nedalīja viņa sajūsmu, bet neteiksim, ka viņu īpaši interesēja mūsu domas. Drīz vien pēc tam, kad viņš bija nobriedis, ka tā tam būt būt, mums tika atsūtītas biļetes.
Kad manai māsai pienāca laiks precēties, viņa nolēma, ka banāli precēties, kā to dara citi ļaudis Latgalē, ir garlaicīgi, jārīko kau kas priekš sevis, kaut kas romantisks un tikai priekš sevis un lai neviens par to neuzzina. Dundagas pils parkā pavasaros zied vizbules un Aijai tas šķita pietiekoši romantiski, lai organizētu civilo laulības ceremoniju šajā parkā laikā, kad vajadzētu ziedēt šīm pavasara puķēm un visa valsts svin darba svētkus, šādā veidā izvairoties no jebkāda darba. Mēs ar Regitu tikām izvēlēti par lieciniekiem, kuru vienīgais pienākums civilajā ceremonijā ir uzlikt savus parakstus zem jaunlaulāto parakstiem, lai vēlāk varētu liecināt tiesā vai vēl kaut kur, ka šāda savienība patiešām pastāv. Galvenokārt, lai Aijai paliktu dzīvoklis pēc Valtera nāves, cik nu es noprotu. “Īstās” – Latgaliešu kāzas būs jūnijā, bet tagad pasākums četratā ar līgavas kleitu, zāli appīpējušos zagsotāju, fotogrāfu, dusmīgu koklētāju, vizbulēm, kebabiem, rumu un ceļojumu ar dažām atrakcijām divu dienu garumā.
Pirms braukšanas man Rīgā bija sarunāta darba tikšanās, tāpēc devāmies ar Santu, kurai bija vajadzīgs transports uz Rīgu, jau otrdienā.
Pirmais šoks bija saistīts ar Rīgas sabiedrisko transportu. Izrādījās, ka dienas biļete Rīgā maksā 5€, to es arī nopirku.
Beigās man bija vajadzīgs tikai viens brauciens. Autobuss no Juglas uz centru par 5€ ir nopietni, tagad būšu uzmanīgāks apgalvojot, ka kāda valsts ir dārga. Būt svešajam vienmēr ir dārgi.
Pēc tikšanās Edgars braucot no darba savāca mani no Origo uz Juglu, kur drīz vien pievienojās arī Regita. Pēc desmitiem mūs savāca Aija ar Valteru un aizveda pie sevis. Šoreiz bez alkohola ļaunprātīgas lietošanas. Vienos jau bijām gultiņā.
2017. gada Lieldienu laiku nolēmām pavadīt Portugālē, sākumā bija darīšanas Porto diacēzē, kuras atkrita, bija arī variants aizbraukt ciemos pie mūsu portugāļu valodas skolotāja, bet beigās nolēmām iet Camino. Prātīgu reisu nebija, tāpēc, kad bija jāizvēlas, kur pavadīt laiku starp reisiem, izvēlējāmies Parīzi, kur es nekad neesmu bijis un nekad neesmu arī alcis būt, bet priekšstatam būtu jābūt, un Londonu, kur nekad nav bijusi Regita, bet man šī pilsēta ir visai mīļa. Pirmās divas dienas pirms Camino un dienu pēc Camino nodzīvojām Porto.
No rīta paspēju nedaudz pastrādāt un aizmuku no darba, lai dotos uz Tallinu un tālāk ar prāmi uz Helsinkiem. Regita bija aizmirsusi Rīgā pasi, tāpēc nācās braukt caur Rīgu un pastaigāt pa Tallinu laika nepietika. Pa ceļam Salacgrīvā apskatījām Saibonu – Andra kuģi, kuru viņš ap jāņiem kopā ar Raivi atdzina no Zviedrijas. Izrādījās milzīgs. Tā liktenis vēl nav skaidrs, bet Andris prāto, kādā veidā to atdabūt uz Latgali. Tallinā nonācām kāreiz uz čekošanos, taču kādu stundu nācās stāvēt rindā uz iebraukšanu uz prāmja. Mašīnas no tā tecēja straumē. Garā un nebeidzamā straumē.
Stāsts par to, kāpēc tieši tik dīvainā laikā un tik dīvains maršruts pats ir visai dīvains. Viss sākās janvārī, kad mēs devāmies uz Portugāli tieši tajā laikā, kad Regitai bija projekta ietvaros jālido uz Lisabonu un tad uz Azorām, tā nu viņa tā vietā, lai lidotu kopā ar visiem no Latvijas, grupu satika Lisabonā.. kad bija izceļojusies, atgriezās no Azorām caur Lisabonu, izrādījās, ka viņas biļete nav derīga, jo viņa nav lidojusi uz priekšu… Jāpērk biļete, taču tas ir dārgi un lētākais variants, ko atrada tante aiz lodziņa, bija lidojums ar pārsēšanos Frankfurtē un astotajā novembrī atpakaļ uz Frankfurti. Ilgu laiku mēs par to nedomājām, bet rudens sanāca saspringts un atvaļinājumu gribējās un atcerējāmies par Regitas biļeti. Turklāt izrādījās, ka tai pat dienā Frankfurtē ielido Regitas brālis, iespēja satikties pēc vairākiem mēnešiem neredzēšanās.
Aizkraukle ir viena no tām pilsētām, kurām regulāri visi brauc cauri, taču, neviens tur nav bijis. Devāmies apskatīt, taču tā arī neatradām neko, kas varētu kaut kādā veidā ieinteresēt – garlaicīga mazpilsēta. Nezinu Aizkraukles bankas stāstu, bet atrodoties pilsētā rodas sajūta, ka tas ir kāds smalks joks. Un jā, gan jau Aizkrauklē ir Aizkraukles bankas filiāle, bet mēs to neatradām.
Cēlāmies ap 7, lai astoņos dotos pie Andra. Andris parādījās ap deviņiem. Mums bija tik daudz bagāžas, it kā pārvāktos uz dzīvi. Viens maiss bija ar apaviem, viens ar drēbēm lietainam laikam, divi vai trīs maisi ar pārtiku, soma ar plediem, fototehniku un citām jaukām lietām un katram pa somai ar ikdienas drēbēm.
Pie Andra fermā jau bija ieradies Dmitrijs – jahtsmenis uz kuru mēs likām lielas cerības, jo viņam bija jābūt vienīgajam, kurš kaut ko saprot no burām, takelāžām un jūrniecības kopumā. Visai erudīts vīrs, pats kuģo ar 12 metrīgu laivu bez motora tikai ar burām, pieredze esot ap 40 gadiem.
Izrādījās, ka bez Dmitrija brauc arī Alvis ar savu draudzeni Oļesju. Bija jābūt arī Marģeram, par kuru es neko īpaši nezināju, taču viņš bija kaut kur nozudis, neatbraucis vakar, kā bija solījies, šodien aizgulējies un beigās, kamēr mēs viņu gaidījām un tad krāvām mašīnu un piekabi, Dmitrija sieva paspēja atvest vīram no Salaspils pasi.
Par Marģeru, kā jau teikts iepriekš, es neko nezinu. Čalis, kurš jau ierodoties noskaņoja vismaz mūs ar Regitu pret sevi. Uzvedība klasiska army bully – uzreiz paziņoja Alvim, lai tas nomazgā viņa mašīnu, citu viedoklis interesēja tikai tiktāl, kamēr tas atbilda paša iecerēm, kad neatbilda, vienkārši teica, ka mēs darīsim tā. Tā kā starp mums citu alfa meilu – ne īstu, ne pseido – nebija, visi pukstēja, bet pakļavās, pie tam – viņš bija čalis ar mašīnu un viņš arī pārsvarā pie stūres – ar viņa žēlību mēs braucām uz Zviedriju.
Kādu dienu nolēmām pēc darba aizbraukt apskatīties Ignalinu un atomelektrostaciju, jo par Ignalinu bija dzirdēti stāsti, ka skaista un interesanta esot. Gatavošanās procesā gan izrādījās, ka mūs interesējošās pilsētas nosaukums ir Visagina. Tā nu Regita uzmeta kartē aptuvenu maršrutu – Ēģipte (gribējām apskatīties, kas tā par vietu Latvijā, ar tik labskanīgu nosaukumu), Visagina, Elektrostacija, Ignalina, Etnokosmoloģijas centrs, Utena.
Šī bija trešā reize, kad apzināti biju Alūksnē. Pirmoreiz biju skolas ekskursijā pamatskolā, kad Bībeles muzejā jautāju, cik maksā konkrētā Bībele, bet man atbildēja, ka „tā nevar tikt novērtēta naudā”. Toreiz es neko nezināju par inventāru un bilanci, tāpēc nevarēju strīdēties, taču argumentēju ar to, ka viss var tikt novērtēts naudā. Es nebiju ne cinisks, ne naudas „sabojāts”, vienkārši es gribēju saprast tās salīdzinošo vērtību, uz ko arī norādīju, ka „visu var novērtēt naudā”, uz ko saņēmu nosodījumu un vīlos cilvēkos, nonācu pie secinājuma, ka pieaugušie ir stulbi un turpinu dzīvot ar šo domu.
Otrreiz Alūksnē bijām rudenī un lietū, ar Regitu un Ingūnu braucām līkumu pa Latviju līdz Valkai, tad nolēmu, ka man jāredz arī Ape, tāpēc devāmies pa Igaunijas pusi uz Api un tad caur Alūksni uz mājām. Alūksnē lija lietus un jau bija tumšs, tāpēc neko daudz apskatīt neizdevās.