Māsas slepenās kāzas – Kurzeme un Kuršu kāpa 05.2017

Kad manai māsai pienāca laiks precēties, viņa nolēma, ka banāli precēties, kā to dara citi ļaudis Latgalē, ir garlaicīgi, jārīko kau kas priekš sevis, kaut kas romantisks un tikai priekš sevis un lai neviens par to neuzzina. Dundagas pils parkā pavasaros zied vizbules un Aijai tas šķita pietiekoši romantiski, lai organizētu civilo laulības ceremoniju šajā parkā laikā, kad vajadzētu ziedēt šīm pavasara puķēm un visa valsts svin darba svētkus, šādā veidā izvairoties no jebkāda darba.

Mēs ar Regitu tikām izvēlēti par lieciniekiem, kuru vienīgais pienākums civilajā ceremonijā ir uzlikt savus parakstus zem jaunlaulāto parakstiem, lai vēlāk varētu liecināt tiesā vai vēl kaut kur, ka šāda savienība patiešām pastāv. Galvenokārt, lai Aijai paliktu dzīvoklis pēc Valtera nāves, cik nu es noprotu. “Īstās” – Latgaliešu kāzas būs jūnijā, bet tagad pasākums četratā ar līgavas kleitu, zāli appīpējušos zagsotāju, fotogrāfu, dusmīgu koklētāju, vizbulēm, kebabiem, rumu un ceļojumu ar dažām atrakcijām divu dienu garumā.

Rīgā ierados svētdienas vakarā ar autobusu, pasēdējām ar Regitu un Ainu dažās pasēdēšanas iestādēs, kamēr pēc deviņiem neieradās no šopinga Aija ar Valteru.

No rīta meikapiste veda kārtībā Aiju un Regitu un mēs ar Valteru devāmies uz bārberšopu savest sevi kārtībā, sapirkt kebabus un iegādāties rumu, lai nesanāk, ka aptrūkstas alkohols, bija skaidrs, ka ar manu Angosturas pudelīti divām dienām nepietiks.

Izbraucām uz Dundagu ar pusstundas nokavēšanos, uz ceļiem bija korķi, tāpēc pasākumu nokavējām gandrīz uz stundu. Uz stundu nokavēt savas kāzas ir forši.

Vizbules bija saziedējušas, tāpēc pasākums nebija gluži veltīgs, sanāca ilgi gaidīt, kamēr tiek uzvilkta kleita, kam sekoja ne pārāk ilga un pat savā ziņā piemīlīga ceremonija.

Pēc ceremonijas sanāca laiciņu gaidīt, kad jaunlaulātajiem beigsies fotosesija, bet kad tā bija galā, apēdām kebabus un devāmies uz Sabili.

Pa ceļam izbraucām cauri Talsiem, kur es iepriekš nebiju bijis.

Talsi izrādījās visai interesanta vieta, kur es noteikti gribētu kādreiz pavadīt pāris stundas. Tāda visai neraksturīga Latvijas pilsēta, vismaz tā daļa, kas ir izvietojusies apkārt ezeram. Izskatās ziemeļnieciski un pavisam ne-padomiski. Mans stereotips par Talsiem bija kā par mazu, provinciālu pilsēteli Kurzemē, kur nevajadzētu būt nekam īpaši interesantam.

Sabilē bija būts aizpagājušā gada rudenī, un tā, atkal, likās tāda visai garlaicīga, neskatoties uz veselu virkni tūristisku objektu. Šoreiz pamanīju gleznojumu uz kāda nama fasādes, kurš ļoti patika, bet tā kā biju pie stūres un stāties negribējās, nobildēt nesanāca.

Nonācām “Zviedru cepurē”, kur bija sarunāts, ka līgava varēs braukt ar rodeļiem kāzu kleitā. Visiem patika, izņemot mani, man likās visai garlaicīgs brauciens, tāpēc otro reizi nemaz nebraucu, palaidu Regitu vienu pašu. Atpakaļceļā iebraucām Pedvālē, kur pārsteidza aiz galda sēdošās tantes nelaipnība, kura uz jautājumu, vai var sarunāt kādu atlaidi līgavai kāzu dienā, atbildēja, ka no četriem pieaugušiem cilvēkiem būs 10€, un nekādas atlaides mums nepienākas, jo esam parasti apmeklētāji.

Jautāt par studentu atlaidēm nepietika drosmes. Tā kā bijām jau darba laika beigās, jautājām, cik ilgi varam tur būt, pateica, ka ārā izdzīt mūs nevar.

Vēlāk redzējām, ka ja būtu atbraukuši pusstundu vēlāk, būtu iegājuši bez visādas ieejas maksas, jo patiešām pēc tantes darba laika beigām neviens neko vairāk nekontrolēja.

Nedaudz nepatīkama pieredze – tāda raksturīga Latvijai un Krievijai nelaipnība pret apmeklētājiem, bet nu parks ir visai jauks, tāpēc ilgi nedusmojāmies. Mūsu tālākais ceļš veda uz Kuldīgu, kur Ventas rumbā kāreiz bija vimbu lekšanais laiks, kad zivis peld pa straumi uz augšu un cenšas uzlekt Ventas rumbā.

Skats visai iespaidīgs, simtiem zivju lec pret ūdenskritumu, bet pārsvarā – neveiksmīgi. Sākumā aizgājām uz kādu kafejnīcu, kur paņēmām kafijas un tēju un mūs uzcienāja ar makarūniem.

Liepājā bijām sarunājuši elektrokartingus, kuros arī varēja braukt līgavas kleitā.

Jā, iespēja kaut ko darīt līgavas kleitā bija noteicošā atrakciju izvēlē.

Iestāde izrādījās pārsvarā domāta tīņu puikām, bet braukt ar kartingiem bija visai jautri un mēs visi to izbaudījām, kaut arī jauda bija nogriezta 10 daļa no maksimālās un ja tehniski varot braukt ar 160km/h, mēs braucām ar 16km/h, bet ierobežotajā telpā arī šis ārtums likās vairāk, kā pietiekams un knapi varēja paspēt reaģēt uz šķēršļiem un pagriezieniem.

Vakara noslēgumā  mums bija pasūtīts mangāls, samarinēta gaļa, dārzeņu plate un kubuls kādā Karostas kempingā. Kurš, atkal, izcēlās ar mega jauku apkalpošanu un pretimnākšanu. Tātad vakars noslēdzās ar šašlikiem, rumu un trīs stundām karstā kubulā. Bija jauki.

Nākamajā rītā aizbraucām uz Ziemeļu fortiem un devāmies uz Lietuvu.

Pa ceļam uz Klaipēdu pārsteidza divas lietas, kas pat lika šaubīties, vai vakarvakara atpūta nav atstājusi ilgstošāku iespaidu. Vispirms pamanījām gaisā apmēram 100-200m augstumā uz vietas karājošos lidmašīnu – absolūti sirreāls skats. Tā arī nesapratuši, kas tas bija, nolēmām, ka vienkārši milzīgs gaisa balons un saites navv redzamas, jo tālu. Otrā lieta, kam bijām liecinieki – klasiskie naftas sūkņi, kādus rāda filmās – visai mazā norobežotā teritorijā darbojās četri šādi nelieli sūkņi. Arī šeit nesapratām, kas īsti notiek.

Klaipēdā uzreiz devāmies uz pārceltuvi, kur jau gaidīja prāmis uz Kuršu kāpu.

Sanāca braukt pa mežu, jūra nebija redzama nemaz, vietām bija redzams līcis, un kāpa likās krietni mazāk populārs pasākums par Baltijas kāpu, taču daba visai līdzīga. Iebraukšana Neringā maksas, no mašīnas sanāca, šķiet, 5€.

Pa ceļam uz Nidu braucām cauri Juodkrantei, ar greznām villām, nolēmām, ka atpakaļ ceļā šeit vajadzētu apstāties.

Līdz Nidai sanāca gandrīz stundas brauciens, tā kāpa tomēr ļoti gara.

Kad nonācām galā, devāmies meklēt tualeti, kā rezultātā izstaigājām visu miestu, uzkāpām Parnidžu kāpā pie milzīga ar rūnām klāta obeliska – saules pulksteņa ar atsaucēm uz etnokosmoloģiju.

Nida izrādījās visai interesanta vieta, neraksturīga Baltijai.

Kaut kas atgādināja Zviedrijas zvejniekciemus un ostas pilsētas, kopumā ļoti izteikti redzama vācu un prūšu ietekme.

Runā, ka šeit dzīvojuši pēdējie prūšu valodas nesātāji, četrpadsmitajā gadsimtā šeit valdījuši teitoņi.

Līdz deviņpadsmitajam gadsimtam galvenā nodarbošanās bija zvejniecībā, kad šeit sāka veidoties mākslinieku kolonijas, kā rezultātā zvejniekciemi pārvērtās par kūrortiem.

Juodkrantē šī pārvērtība ir redzama sevišķi spilgti.

Atpakaļ no Kuršu kāpas iebraucām Klaipēdā paēst.

Kamēr Aija ar Valteru brauca meklējot vietu, kur pagājušajā reizē ēduši, mēs ar Regitu pastaigājām nelielu līkumu pa pilsētu.

Man patika.

It kā jau visas ostu pilsētas ir vairāk vai mazāk līdzīgas, bet Klaipēdā man šķiet, ka ir redzams, kā savulaik beidzās pārticība un iestājās pagrimums, šobrīd atkal pilsēta piedzīvo uzplaukumu.

Pilsētā visur ir jūtama vēstures elpa, tai pašā laikā netrūkst modernu un arī visai  bezgaumīgu elementu.

Ēdamiestādē tomēr nepalikām, nepatika cenas, tāpēc devāmies uz Šauļiem ar domu, ka paēdīsim tur, vai arī kaut kur pa ceļam. Lietuvā ir lieliski ceļmalas krodziņi. Tā arī notika, tika atrasts burvīgs ceļmalas krodziņš, kad jau visi bija izmisuši, ka paliksim neēduši, kur visai lēti un ļoti garšīgi paēdām.

Šauļos tomēr nebraucām, bija jau visai vēls, jau tāpat mēs ar Regitu nokavējām pēdējo autobusu no Rīgas uz Rēzekni. Ap vienpadsmitiem iebraucām pie vecākiem, paņēmām Aijas mašīnu un ar Regitu devāmies uz Rēzekni, pēc diviem bijām mājās, nākamajā rītā uz darbu.