11.04.2017 Rīga

Pirms braukšanas man Rīgā bija sarunāta darba tikšanās, tāpēc devāmies ar Santu, kurai bija vajadzīgs transports uz Rīgu, jau otrdienā.

Pirmais šoks bija saistīts ar Rīgas sabiedrisko transportu. Izrādījās, ka dienas biļete Rīgā maksā 5€, to es arī nopirku.

Beigās man bija vajadzīgs tikai viens brauciens. Autobuss no Juglas uz centru par 5€ ir nopietni, tagad būšu uzmanīgāks apgalvojot, ka kāda valsts ir dārga. Būt svešajam vienmēr ir dārgi.

Pēc tikšanās Edgars braucot no darba savāca mani no Origo uz Juglu, kur drīz vien pievienojās arī Regita. Pēc desmitiem mūs savāca Aija ar Valteru un aizveda pie sevis. Šoreiz bez alkohola ļaunprātīgas lietošanas. Vienos jau bijām gultiņā.

12.04.2017 Paris

No rīta Regita devās uz darbu – es cēlos ap deviņiem un garlaikojos un neko nedarīju līdz kādiem vieniem, kad atbrauca Regita. Ieradusies pie Aijas, nolikās pagulēt. Nedaudz pēc diviem izsaucām taksi un devāmies uz lidostu. Visu lidojuma laiku laimīgi nogulējām.

Parīze sagaidīja ar spilgtu zaļo krāsu. Aizņēma visai daudz laika, lai dabūtu bagāžu un saprastu, ko darīt ar biļetēm. Rezultātā plānotā sešos vietā centrā tikām tikai pirms astoņiem, jau praktiski saulrietā.

Izkāpām no vilciena pie svētā Mihaila pils un devāmies meklēt katedrāli. Pirmā sajūta bija, ka esam nonākuši Barselonā un ejam pa Ramblu, arī cilvēki un ritms līdzīgi.

Mihaila pils [patiesībā – strūklaka] fasāde bija iespaidīga un ar kaut ko atgādināja Romas Trevi strūklaku. No turienes nonācām pie Sēnas. Nu, Sēnu Parīzē laikam īsti ne ar ko sajaukt nevar un es laikam sapratu poētu un citu romantiķu un mākslinieku sajūsmu. Sēnas un tās krastu apdzīvotība ir burvīga un iedvesmojoša. Nedaudz atgādina Tibru, bet tas laikam tiltu dēļ, bet kultūra ir pilnīgi atšķirīga.

No katedrāles īpašu sajūsmu negaidīju, bet bija. It kā jau Eiropas gotisko katedrāļu ir redzēts tik daudz, ka jau sāk veidoties putra, bet Notre Dame de Paris ir atšķirīga [nu ok, visas ir]. Lai arī visi elementi ir redzēti, kopumā atstāj milzīgu iespaidu.

Bijām plānojuši, ka jau būs ciet, taču notika mise un Regita tika iekšā. Es nepaspēju, gan jau nākamreiz.

Pamaldījušies pa ielām aizgājām uz Luvru, kur bija doma iet iekšā uz divām stundām līdz aizvēršanai, taču kad ieraudzījām, cik tā ir milzīga, pārdomājām.

Vēl pagājāmies gar Sēnas krastu līdz Grand Palais, bija jau pilnīgi tumšs, nolēmām ar metro aizbraukt līdz Eifeļtornim un uz Versaļu, un pēc tam uz Montmartru.

Pie Eifeļtorņa mums centās pārdot vīnu pa 20€ un ūdeni pa 2€. Beigās tomēr pārdeva vīnu pa 5€ un ļoti dusmojās, teica, ka pats pa 5€ esot pircis, kam gan es neticu.

Tā nu izrādījās, ka mums vairāk nav laika nedz braukt uz Versaļu, nedz uz Monmantru jo pusnaktī mūsu biļete anulējas.

Aizbraucām uz Triumfa arku, tur uz soliņa izdzērām vīna pudeli un devāmies uz lidostu ļoti neērti gulēt līdz četriem rītā, piecos sākās kaut kāda dzīvība, septiņos izlidojām uz Porto.

13.04.2017 Porto

Porto mākoņains un visai vēss. Lidmašīna pat taisīja lieku apli un jau sākusi laisties, strauji uzņēma augstumu.

Porto aizbraucām uz Casa da Música un uzreiz ielīdām pirmajā kafejnīcā un pasūtījām visus pīrādziņus un milkšeikus.

Paēduši devāmies izlūkot apkārtni.

Kolonna bija liela, bet tikai kolonna, no attāluma izskatās iespaidīgāk.

Casa da Musica atgādināja Zeimuļa un Gora krustojumu un kapos mēs netikām.

Aizgājām maldīties līdz Modernās mākslas muzejam.

Iepriekš šeit bijām ar Aldi, bet par dažām minūtēm nokavējām bezmaksas ieeju, pažēlojām naudu un iekšā negājām.

Šoreiz iegājām.

Bija izstāde par kaut kādiem naktstauriņiem no dažādām perspektīvām, kas bija visai ok.

Bija atvests daudz Miro, bet vislielāko ievērību izpelnījās fantastiskais parks, kas atgādināja Sintras parkus.

No turienes aizgājām līdz Douro un gar krastu uz centru.

Iečekojāmies, Regita novēlās gulēt, bet es aizgāju uz veikalu, bet tā vietā devos apkārt čekot apkārtni. Izrādījās, ka mēs dzīvojam 2 kvartālus no hosteļa, kur mēs parasti palikām vai centāmies palikt ar Aldi.

Pamodināju Regitu un devāmies apstaigāt centru, pēc tam pavakariņojām, aizgājām saģērbties un devāmies uz Kristāla pili. Atgriezušies iedzērām portvīnu un aizgājām gulēt, lai pamostos tikai deviņos no rīta.

14.04.2016 Porto

No rīta pamodāmies slinki, slinki sataisījāmies uz pilsētu, slinki aizgājām uz Ribeiru, atradām vietu bez tējas, bet ar kafiju un bulkām, kur paēdām slinkas brokastis un slinki devāmies gar Douro uz okeāna vērtiem un tālāk pa krastu uz Park de Cidade.

Taču tam mēs paskrējām garām un aizdevāmies uz Leça da Palmeira un kapelu, kuru mēs ar Aldi kādreiz bijām iemīlējuši.

Nonākot tur, konstatējām, ka esam noslājuši 16km, tātad atpakaļ ir vismaz tik pat un devāmies atpakaļ. Matosinhos uz ielas cepa zivis un citas jūras veltes, tur arī paēdām. Būtu jau labi, ja nebūtu ķiploku un nebūtu zivis.

Parkā pačilojām un paskatījāmies uz pīlēniem un zosīm un milzīgajiem portugāļu pūļiem. No turienes vairāk negājām gar okeānu, bet pa Avenida da Boavida.

Nonācām Kristāla pilī un it kā vakar nebūtu pieticis, iegājām parkā un neraksturīgi nolēmām paieties dziļāk. Un izrādījās, ka parks ir liels – ļoti liels. Visas iepriekšējās reizes, kad biju, biju tikai placītī pils priekšā. Un nekad iepriekš šeit nebiju saticis ne pāvus, ne gaiļus, nemaz nerunājot par šoku, ka šeit ir veca luterāņu baznīca un dīķi un un rožu dārzi un daudz kas cits.

Pa ceļam uz mājām sapirkām lielu maisu ar saldumiem, pēc tam sapirkām produktus, Regita aizgāja gulēt, es ķēros gatavošanai rītdienai.

Pēc vakariņām – gultiņā.

15.04.2017 (20:30) Pavoa do Varzim

No rīta modinātājs nenoskanēja un cēlāmies pirms astoņiem, taču tā kā katedrāle vērās vaļā tikai deviņos, steigai nebija pamata.

Savācāmies, paēdām sātīgas brokastis un minūtes 15 pāri deviņiem bijām liecinieki veselam peregrinos baram.

Izskatās, ka Ceļš iemantojis popularitāti.

No otras puses, arī iepriekšējās reizēs sākumpunktos tautas bija visai daudz.

Ātri dabūjām zīmodziņus un devāmies ceļā.

Sākumā taisījāmies iet pēc flečām, bet Porto tas ir sarežģīti, tāpēc, kad visas flečas bija pazaudētas, vienkārši izgājām Douro krastā un devāmies uz okeānu un tālāk pa okeāna krastu.

Ar laiku arī flečas parādījās.

Sākumā bijām domājuši braukt ar metro līdz Mercado, tas par 13km saīsinātu maršrutu. Tomēr tā neizdarījām.

Pa ceļam satiktie peregrinos vēl kautrīgi nesveicinās un nenovēl Bon Camino, visi gados jauni, pensionāru pāri ar mazītiņām mugursomām tikai Porto redzējām.

Sākumā tikām līdz Boa Nova kapelai, kur paēdām līdzpaņemtos rīsus ar olu un tunci.

Nākamā pietura bija restorānā pie São Paio kapelas, kuru Regita atzina par labu esam.

Somas mums bija smagas, tāpēc noguruši bijām jau ceļu sākot. Pēc Sao Paio jau sākām domāt par naktsmītni.

Naktsmītnes, kuras izskatījās komerciālas mēs laidām garām un tā nu lēnā garā nonācām līdz Povoa de Varzim.

Tepat nakšņojām arī ar Aldi. Iekšā albergē tikām, bet visas istabiņas bija aizslēgtas un numuru sazvanīt neizdevās. Tā nu nācās meklēt citas opcijas un rezultātā palikām divu zvaigžņu viesnīcā pa 48€ par nakti + brokastis.

Nu jā, Camino, izskatās, ka mainās. Arī auditorija mainās. Cerams, ka vēl sanāks palikt kādā normālā albergē un parunāties ar citiem peregrinos.

16.04.2017 (17:00) Marinha

Brokastīs pa 3€ apēdām visu, kas pienācās, plus apmēram tik pat, kas nepienācās, un vēl līdzi paņēmām.

Izdevās tikt albergē un savākt spieķi, kuru Regita vakardien šeit aizmirsa.

Plāns bija aiziet līdz Viana do Castelo. Tālu, bet visai reāli.

Tad rīt pa dienu tiktu līdz Caminhai un jau pēcpusdienā ar prāmi pārceltos uz Spāniju – A Guardu.

Dienas sākums bija pa koka laipām. Pašsajūta abiem bija visai laba, tāpēc solis raits un no rīta visai tālu aizgājām līdz Regitai kļuva slikti un nācās palikt Marinhas nogājušiem nieka 24km.

Puse gājiena pa fārmlendiem, puse pa ciemiem, pārējā puse pa dēļu laipām.

Marinhas albergi joprojām uztur Sarkanais Krusts, guļvietas nav mainījušās – divas istabas ar daudz divstāvu gultām ar dermatīna matračiem, bet uztaisītas kopīgās dušas (agrāk bija tikai dušas divās tualetēs, radās sastrēgumi).

Ir uzstādīts arī ultra vecs veļas automāts, kurš sāka darboties pirms iebēru pulveri, nostopēju un vairāk pie dzīvības nedabūju, tāpat nācās mazgāt ar rokām.

Peregrinos pārsvarā gados jauni pārīši, kuri ir aizņemti viens ar otru, iepriekšējā reizē tādi bija mazākā daļa, tagad – teju visi.

Rīt plānojam celties piecos, lai agrāk sākt, redzēs, cik tālu tiksim.

Nu jā, šodien Lieldienas. Lieldienās jau Camino esmu bijis un esmu bijis ģimenes Lieldienu svinēšanā Francijā. Portugālē, cik es varu spriest, Lieldienas iezīmē divas tradīcijas.

No rīta pa pilsētu staigā procesijas, zvana zvaniņu un iet iekšā mājās, satiktajiem dod skūpstīt krucifiksu. Otra – dīvaināka – praktiski visu dienu šauj salūtu.

Izskatās tas dzidrajās dienvidu debesīs dīvaini, ja neteikt vairāk, pieļauju, ka svarīgs te nav salūts, bet blīkšķis.

17.04.2017 (12:00) Viana do Castelo

Pamodāmies pirms pieciem, bet kopā ar dušošanos izgājām tikai bez divdesmit sešos.

Sākumā nācās ar telefoniem spīdināt, lai atrastu flečas, bet diezgan drīz sāka aust gaisma.

Ceļš veda pa smukiem mežiem un pa akmens tiltiņu pāri krāčainai upei.

Castela do Neiva iegājām vienīgajā baznīcā Portugālē, kas veltīta Camino de Santiago vai arī vienkārši svētajam Jēkabam.

Iznākot mūs veca tantiņa ievilka kafejnīcā, kur mums uzsauca kafiju un tēju un ļoti gribēja komunicēt. Bija jauki.

Turpmākais ceļš praktiski bez starpgadījumiem veda uz Viana do Castelo un beigās bija augstu jākāpj kalnā un tad tik pat ilgi – lejā.

Un tad kilometrīgais Eifeļa tilts.

Atradām vienu no nedaudzajiem restorāniņiem, kas šodien ir vaļā un šarmants viesmīlis mūs šarmanti apkalpo.

Naudas šeit gan atstāsim daudz, bet paēdīsim.

Pēc tam ir doma tikt augšā uz svētās Lūcijas kalnu.

Regita noskaņota iet uz Caminhu, es neesmu tik optimistisks, šodien nav īpaši laba pašsajūta.

17.04.2017 (21:00) Carreço

No Viana do Castello taciņas veda sākumā pa pilsētas ielām, pēc tam pa dārziem.

Bijām apņēmušies iet līdz Caminhai, bet spēki mūs drīz vien pameta pavisam.

Un pēkšņi pēc nelielas atpūtas kādā parciņā devāmies ceļā un pie ceļa izrādījās albergīte.

Lieliska 15. gs. māja – akmens, moderns interjers – labā nozīmē.

Saimniece mūs aizveda uz veikalu, sapirkāmies ēdienu un vīnu un kopā ar vācieti pavakariņojām.

18.04.2017 (14:00) Caminha

Beidzot esam tikuši līdz Caminhai, vajadzēja šeit būt jau vakar, bet nu bez treniņa esam pārāk lēni un sāpīgi, ļoti ātri nesanāk.

No rīta manu uzmanību pievērsa kustība, pagriežot galvu sastapos ar skatienu ar visai prāvu aunu, kurš atnāca palūkoties pa atvērtajām durvīm kas šeit notiek.

Nepatīkamāks pārsteigums mūs sagaidīja, kad jau taisījāmies projām un izgājām laukā pēc apaviem. Viena no Regitas kurpēm bija krietni saplosīta ar izrautām augšējām cilpām un praktiski izkostu caurumu.

Otrai bija vienkārši nograuzta šņore. Noderēja no māsas nospertais parakords.

Gājiens pa mežiem un ciemiem, visai smuks priekš tūristiem, bet priekš Camino visai noslogojošs.

Beigās izgājām pie okeāna un otrā ceļa daļa bija patīkamāka.

Pēdējie trīs kilometri, kuri sākās vietā, kur mani pagājušajā reizē notrieca mašīna, ļoti vienmuļi un garlaicīgi.

Izdomājām, ka laikam iesim iekšzemes ceļu, tā ka tagad necelsimies uz A Guardu, bet pamazām dosimies Tui virzienā.

Būtu, protams, perfekti šodien vismaz līdz Valensai tikt, bet tas ir tālu, gan jau nesanāks.

Tagad pusdienas ar franceziņjām, tad iziesim no pilsētas – atpūtīsimies un pārģērbsim kājas un iesim.

18.04.2017 (20:00) Vila Nova de Cerveira

Pēc bagātīgās maltītes iet bija visai viegli.

Protams, sākumā aizpērāmies kaut kur neceļos, nācās iet atpakaļ.

Divreiz staigājām garām Caminhas albergei un izskatījāmies tā, it kā kaut ko meklētu, tie, kas jau bija ieradušies atpūtā, skatījās uz mums ar neizpratni, jo it kā jau milzīgo uzrakstu Albergue vajadzētu pat aklajam redzēt.

Devāmies pāri tiltam un flečas tik pat kā pazuda. Būtībā, gājām pēc Maps.me aplikācijas pa īsāko ceļu, jo flečas neredzējām.

Ceļš, kas sākās pa šoseju, izmeta pāris līkumus pa jaukiem ciematiņiem, turpināja vest pa promenādi gar upi, bija visai ok.

Pa ceļam redzējām vēl divus piligrimus, tātad ne mēs vienīgie šeit ejam.

Vakar pierunāju vācieti iet šo ceļu, šeit vēl divi, izskatās, ka te arī ir kustība.

Kaut arī man joprojām nostaļģija pēc A Guardas, Baionas un Vigo, tās bija ļoti skaistas pilsētas un mēs tās neredzēsim, bet gan jau kaut kas interesants gadīsies arī šajā ceļā.

Nu, kaut vai, piemēram, pilsētele, kur esam šobrīd – Vila Nova de Cerveira.

Pilsētas centrs atrodas cietoksnī, pa visu pilsētu instalācijas un skulptūras, arī jauniešu hostelis, ko mums parādīja kāds ceļojošs spānis, izrādījās burvīga vieta, piedevām ar atlaidēm piligrimiem.

Un man sāk izskatīties, ka var sanākt tā, ka mēs aiziesim līdz galam, kaut arī es esmu apņēmies neatgriezties SdC.

Kājas joprojām sāp, bet mazāk, arī mugura sāp mazāk, ir tulznas, bet tā jau dzīves realitāte, neko darīt.

Vairāk satrauc Regitas sagrauztie apavi.

19.04.2017 (12:00) Valença

No rīta ļoti sasāpējās kreisās kājas īkšķa iekaisusī panadze, tā ka nevarēju paiet.

Atradu iepriekšējā Camino man līdzi doto antibiotiku pulveri injekcijām, sabēru, izdzēru divas Diclaca tabletes.

Pēc brokastīm jau biju gatavs gājējs.

Tikām uz vakardienas takas un gājām tālāk,  flečas parādījās tikai pirms pašas Valenças.

Iegājām kādā bārā izdzert pa koliņai un tālāk dosimies pāri tiltam uz Spāniju – Tui, un ja izdosies – O Porriño.

19.04.2017 (21:30) Mos

Esam nonākuši kaut kur aiz O Porriño.

Plānojām tikt līdz Mos, šis īsti nav tas, kur gribējām nokļūt, mums ir palikuši 2,5km līdz albergei, kur plānojām palikt.

Mos mums ieteica bārmenis Valençā, turklāt iedeva arī burvīgu bukletu ar attālumiem starp albergēm un reljefu.

Valença izrādījās pilsēta cietoksnis, visai simpātiska un tik pat tūristiska.

Pārgājuši tiltu nonācām Spānijā, Galīcijā un Tui.

Tui ir iespaidīga katedrāle, kurā, diemžēl, iekšā netikām.

Devāmies uz O Porriño un bijām liecinieki fleču karam.

Flečas tiek uzkrāsotas un aizkrāsotas un atkal krāsotas, toties viņu ir daudz, garām nepaskriesi, problēma drīzāk ir tā, ka tās rāda visos virzienos.

Kad tikām līdz Poriņjai, spēki mūs jau bija pilnībā atstājuši, tomēr turpinājām iet, līdz ieraudzījām albergi, kurā esam šobrīd.

Šeit daudz interesantu cilvēku, parunājām ar austrāliešiem.

Kā jau visi Camino – stāsta stāstus.

Interesanti.

20.04.2017 (11:30) Redondela

No rīta nogaidījām, kamēr visi izdušojas, biju pārsteigts, ka visi bija laukā tik agri.

Mēs, praktiski, izejot pēdējie, izgājām ap pusdeviņiem.

Pa ceļam ļoti daudz piligrimu, praktiski bariem.

Apdzinām padsmit cilvēkus.

Līdz Pontevedrai 18km, jāmēģina noiet kādus 25, redzēs, kā mums ies.

20.04.2017 (16:50) Pontevedra

Gājiens bija garš un smags, bija karsti – ļoti karsti, saule un pilnīgs bezvējš.

Mēs esam Pontevedrā un man gribētos paiet vēl vismaz 5km tālāk, bet redzēs, vai Regita tam būs gatava.

Pa ceļam satikām vācieti, kurš bija aizvakardienas albergē.

Viņš iet ļoti līdzīgi mums.

Šodien paliek Pontevedrā, bet sarunājām rīt tikties Padrón.

Tas ir tālu, bet man ir ļauns plāns rīt aiziet tālāk par to, bet Regitai pagaidām neko neteikšu, viņa labi turas, kad nezina, ka jāiet tālu.

9,5km no šejienes ir Cancelas alberge, kura man ļoti patika, redzēs, izskatās, ka tik tālu mēs netiksim.

20.04.2017 (20:00) Pontevedra

Tomēr palikām Pontevedrā, Regita +10km nebija gatava. Aptiekā nopirkām ibuprofēnu, plāksterus, izmazgājām veļu, kura pa dienu bija pilnībā piesūkusies ar sviedriem, un sapirkām daudz visa kā garšīga.

Nakšņojam viesnīcā par 40€, plānojam iziet agri no rīta.

21.04.2017 (11:40) Caldas de Reis

Modinātājs bija uz 5, bet pamostoties sapratu, ka ja uz sāpošajām kājām pārnest svaru, var beigties nejauki.

Cēlāmies pēc sešiem un pusastoņos izgājām.

Kā jau ierasts – no rīta daudz gājēju un divas lielākas grupiņas – vienā spāņu onkuļi, otrā – neskaidri, gan jau spāņu – skolēni.

Gājiens pa meža takām bija visai patīkams.

Pusceļā uz Caldas de Reis satikām mūsu vācieti (laikam Dominiks) un gandrīz līdz pilsētai gājām kopā, kamēr viņš nepalika sēdēt un pīpēt.

Pēdējais posms bija daudz pa šoseju, tas nebija jauki.

Iesim līdz Herbon klosterim, palika it kā 19km, redzēs, kā mums ies, diena solās būt ļoti karsta, kājas jau tagad sāp visai neciešami.

21.04.2017 (19:20) Herbon

Līdz klosterim tikām, kaut gan beigās sākām šaubīties vai mums to vajag. Sanāk 3km līkums gan šodien, gan rīt +3km. Izskatās, ka rīt ir 28km un mums teica, ka bez brokastīm mūs laukā nelaidīs.

Tā ka uz pusdienu laiku netiksim Santiago, bet who cares, šī vieta ir lieliska.

Pēdējais ceļa posms bija visai vienmuļš, bieži bija šoseja, bet daudz sanāca arī iet pa mežu. Kājas sāpēja, bet uz beigām kļuva diezgan vienalga.

Mēs esam franciskāņu konventā, vārds konvents cēlies no latīņu con vivire – kopā dzīvošana un tieši to arī nozīmē – dzīvot kopā, bet strādāt ārpusē.

Franciskāņu baznīciņa šeit bija jau 14. gadsimtā, 1701. gadā sāka celt konventu.

Dārzā ir palma, kura esot viena no vecākajām palmām Spānijā un vecākā Galīcijā, kuru mūki savulaik atveduši no Svētās Zemes.

Franciskāņu jeb Mazāko brāļu ordenis 13. gadsimtā (salīdzinājumam – jezuīti – 16. gs.) sākās kā sava veida protests pret baznīcas korumpētību.

Mūku misija bija dzīvojot nabadzībā kalpojt cilvēkiem, ne tik daudz nodarboties ar sludināšanu.

Katrus trīs – četrus gadus mūki dodas tālāk.

Daudz strādā Āfrikas valstīs, Dienvidamerikā – vietās, kur ir vajadzīga palīdzība.

Šeit ir burvīgi dārzi ar aitām, apelsīnu, pomelo un citronkokiem.

Šeit dzīvo franciskāņu mūki, viens no kuriem ir visai šarmants, jauks vīrietis.

Dzīvojam mazā cellē, kuru no ārpasaules atdala aizkars, vieta tik gultai un beņķim.

Mūs aizveda ekskursijā uz konventu, tūlīt būs mise un pēc tam kopīgas vakariņas, kur man visticamāk nebūs, ko ēst.

22.04.2017 (10:00) A Picaraña

Vakardiena izvērtās ļoti jauka. Misi vadīja jauns un ļoti šarmants priesteris ar jautru smaidu.

Rokas spiešanas laikā viņš izgāja pie mums – 5 svētceļniekiem un poļu hospitalieres un katram personīgi paspieda roku, pēc tam deva svētceļnieku svētību, arī visus paaicinot uz priekšu.

Visiem deva sakramentu, kas liek domāt, ka svētceļniekiem pienākas kaut kādas atlaidas. Hospitāliere teica, ka šis priesteris pirmoreiz un šāds personisks kontakts nav raksturīgs parasti.

Pēc tam bija kopīgas vakariņas, arī visai jaukas.

Tagad esam nogājuši kādus 13km un līdz galam palika 15.

Iet bija viegli, bet tagad izlīda saulīte un turpmākais ceļš vedīs kalnā.

22.04.2017 (15:30) Santiago de Compostela

Protams, ka mēs to izdarījām.

Cerēto 20+km vietā sanāca 28, bija ļoti karsti un pāris km no ceļa mērķa Regitai sākās neliela panikas lēkme.

Pārkarsām, bet galā tikām.

Pēc kompostelām nebija jāstāv ilgāk par pusstundu.

Sapirkām atklātnes, Regita apskatījās katedrāli, un devāmies ēst paeljas.

Tad uz vilcienu līdz Vigo un tad mēģināsim tikt uz Porto.

22.04.2017 (20:40) Vilciens Vigo – Porto

Vigo gribējās viskautko apskatīt, bet spēki mūs bija atstājuši, tā nu nācās nosēdēt līdz Porto vilcienam kādā bārā.

Pirms tam gan paspējām apskatīt kādu jauku Santiago veltītu baznīcu.

Mēģināju norezervēt private room Porto, bet saņēmu atbildi, ka nebūs.

Tagad vēl redzēs, kur mēs īsti Porto paliekam.

23.04.2017 (20:00) Porto

Esam albergē, tur pat, kur pirms diviem gadiem bijām ar Aldi – Porto sirdī mazā mājiņā kanāla malā, prom no trokšņa un rosības, un brīžiem grūti noticēt, ka tas ir Porto.

Jau vakar gribēju šeit palikt, bet nevarēju atcerēties, kur īsti tā bija.

Izkāpuši no vilciena vakar devāmies randomā virzienā, man likās, ka alberge bija tur pat kaut kur pie Campanhas stacijas. Regita ieskrēja kādā burgernīcā pajautāt vai kāds nezina, bet albergue portugāļu valodā ir naktsmājas un piligrimu alberges parasti ir tik noslēgtas, ka vietējie par tām nezina.

Mūs aizveda pie pansijas, kur tad arī par 15€ pārnakšņojām. Līdzīgu pansiju ar Aldi redzējām Lisabonas posmā. Toreiz par nakti prasīja kaut kādu pasakainu summu, tāpēc mēs palikām pie ugunsdzēsējiem.

Istabiņa 2,5 x 4m ar izlietni, bidē, skapi un gultu, uz skapja vecs televizors.

Sākumā gribējām ņemt uz divām naktīm, bet vieta nebija tā patīkamākā un es gribēju vēl nedaudz pakontaktēties ar piligrimiem, tāpēc vakarā, kad no Alda saņēmu īsziņu ar alberges nosaukumu un kontaktiem, no rīta Regita uzzvanīja un noskaidroja, ka varam palikt par 5€ no cilvēka.

Rītā pastaigājām pa austrumu daļu, apmeklējām kādus kapus, pagājām garām foto veikalam, kuru gribēju apmeklēt, bet bija ciet, nonācām putnu tirgū, kur bija viss, sākot ar papagaiļiem un visdažādākajiem eksotiskajiem putniem, līdz paipalām un baložiem (vai tās bija ūbeles?).

Alberge bija netālu no Kristāla pils, izgājām caur parku, pa mūsu nedēļas prombūtnes laiku bija uzradies milzīgs uzraksts Porto.

Nometām somas albergē un kamēr es gatavoju rīsus pusdienām, ieradās vāciete, kura sāks rītdien. Uz pilsētu pavadījām vācieti līdz izejai un parādījām kartē, kuras ir tās vietas, ko ir vērts apmeklēt.

Atradām veikalu ielu, kuru neizdevās atrast pirmajās dienās Porto, nedaudz pastaigājām, apsēdāmies kādā elegantā un pilnīgi tukšā saldējumnīcā un apēdām pa saldējumam un izdzērām pa tējai.

Taisījāmies iet atpakaļ uz albergi, bet Regita gribēja aiziet uz vietu, kur mēs iepriekš ēdām francezinjas, tā nu devāmies turp. Nebija neviena brīva galdiņa, bet pie viena sēdēja mūsu vāciete un baudīja sangriju. Tā nu piesēdām pie viņas, paēdām un aizvedām rādīt Porto skaistumus uz Gaiju.

Albergē ir īriete un spānis, abi iet no Lisabonas, izskatās, ka ir vēl kāds, kas vēl nav parādījies (stāv zābaki).

24.04.2017 (17:00) Londona/Stansteda/Lidmašīna uz mājām

Gulēju labi, bet modos ik pēc stundas un, lai arī modinātājs bija uz četriem, pamodos bez divām minūtēm un cēlos.

Duša, brokastis, recepšnā mums izsauca taksi, kurš pēc pāris minūtēm bija klāt. Porto pirmoreiz redzēju tik daudz cilvēku pie security check’a, taču rinda virzījās ļoti ātri, bez čakarēšanās, nomet mantas un ej tālāk, savāc mantas. Lidmašīnā visu ceļu nogulējām.

Londona sagaidīja ar raksturīgiem laikapstākļiem. Devāmies stāvēt rindā uz autobusu uz pilsētu. Nostāvējām kādu pusstundu, ļoti ilgi braucām, kad jau tikām centrā, autobuss nobrauca pārāk tuvu kādai mašīnai un saskrāpēja gan to, gan autobusu pašu. Kādu laiku stāvējām, jo šoferis aktīvi zvanījās, finālā vēl nostrādāja signalizācija, ko kāds ceļoties ar somu aizķēra drošības āmurīti.

Izkāpuši Waterloo stacijā, kā parasti, sākumā centāmies noorientēties, bet kad tikām galā ar virzieniem, uzreiz izgājām pie Westminsteres tilta, to šķērsojuši iegājām parkā, papriecājāmies par putniem un vāverēm, izgājām pie pils, tālāk devāmies uz Piccadilly Circus, no turienes meklējām Liverpūles staciju. Visai veiksmīgi un redzējām arī pietiekoši daudz.

Lidostā ārkārtīgi strikts un ļoti lēns un kaitinošs security check – nogaidījām kādu pusstundu līdz tika līdz manai somai, ko, praktiski nedaudz apostījuši, uzreiz atdeva.

Lai tiktu uz geitiem jāiet garai smaržu tirgotāju galerijai cauri, kas ir visai ļauni, jo ne visiem ir laba panesamība pret smaržām un smakām. Man nav. Lidosta – milzīgs ryanairs, visiem veidiem cenšas kaut ko pārdot. Geitu izziņo 20 minūtes pirms aizvēršanās, lai līdz izziņošanai ceļotājiem nāktos pavadīt tirdzniecības zonā.

Lidmašīna izlidoja laikus, tā ka viss labi, pusdesmitos pēc Latvijas laika būsim galā. Ap diviem – trijiem naktī būšu mājās [biju īsi pēc vieniem] un rīt uz darbu.