Kādu dienu nolēmām pēc darba aizbraukt apskatīties Ignalinu un atomelektrostaciju, jo par Ignalinu bija dzirdēti stāsti, ka skaista un interesanta esot. Gatavošanās procesā gan izrādījās, ka mūs interesējošās pilsētas nosaukums ir Visagina. Tā nu Regita uzmeta kartē aptuvenu maršrutu – Ēģipte (gribējām apskatīties, kas tā par vietu Latvijā, ar tik labskanīgu nosaukumu), Visagina, Elektrostacija, Ignalina, Etnokosmoloģijas centrs, Utena.

Ēģipte

Ciems ir pie pašas Latvijas – Lietuvas robežas un burtiski sastāv no vienas pussabrukušas baznīcas un izpostītiem kapiem. Redzēt īpaši nav ko, vienīgais kaifs – iečekoties Ēģiptē nepametot valsts robežas.

Ignalinas Atomelektrostacija

Sākumā aizbraucām uz Visaginu un tad sākām meklēt elektrostaciju. Bija skaidrs, ka jābūt kaut kur pie kāda ezera un, ka īsti pilsētā nebūs, taču īsti nojausmas, kur tieši meklēt nebija. Talkā nāca Gūgle un tad jau drīz vien izbraucām uz ceļa ar norādi uz elektrostaciju. Izrādījās, ka nekāds slepenais objekts tas nav. Braucot tuvāk arvien vairāk izskatījās pēc tā, ko redzējām jūnijā dodoties uz Narvas elektrostaciju. Visapkārt biezi meži un cauri visiem ved neskaitāmas augstsprieguma līnijas. Visaginas virzienā veda siltummaģistrāle – acīmredzot ar elektrostacijā saražotais siltums tika izmantots ne tikai ezera sildīšanai.

Kad nonācām tuvāk sāka izskatīties arvien svinīgāk. Bija liels welcoming uzraksts Ignalinos Atomine Elektrine, tālāk gāja pamatīgs ceļš, pa kuru nepieciešamības gadījumā varētu palaist arī tankus. Nekur nestāvēja nekādas zīmes, kas ierobežotu kustību un tas mulsināja. Piebraucām gandrīz pie pašas elektrostacijas, bet nekas neliecināja, ka mūsu atrašanās šeit nav vēlama – tas samulsināja vēl vairāk. Un vēl vairāk samulsināja tas, ka autostāvvietas bija visai pilnas ar auto. Un tas – pulksten septiņos vakarā… un septiņus gadus pēc pēdējā reaktora apturēšanas.

Arī mēs atstājām mašīnu stāvvietā un devāmies skatīties tuvāk. Pagājām garām visai lielai autobusu pieturai – acīmredzami šeit strādāja ļoti daudz cilvēku.

Un tā kā nekas neliecināja par to, ka mēs šeit esam nevēlami, sadūšojāmies tiktāl, ka devāmies iekšā galvenajā ēkā. Pa vienam laukā nāca cilvēki un sēdās mikroautobusā. Uz mums skatījās bez īpašām emocijām, bet tomēr ar zināmu interesi. Kad ienācām iekšā, mūsu skatam pavērās metāldetektoru arkas, divi apsargi, viens no kuriem pārmeklēja laukā caur tām ejošos cilvēkus un rokassomiņas – darīja to uz pirmo acu uzmetienu krietni rūpīgāk un ilgstošāk, kā tas parasti notiek lidostās. Otrs apsargs vērsās pie mums lietuviešu valodā, bet pēc dažiem neveikliem mēģinājumiem vienojāmies, ka gan viena, gan otra puse runā krieviski. Sākumā centāmies runāt ar viņu angļu valodā, jo pieredze liecina, ka lietuvieši krievu valodu nesaprot, tāpēc labāk komunicēt angliski. Izrādījās, ka puisis ir krievs, bet ļoti laips – “ko jūs vēlaties”, “kā varu palīdzēt”, “bez caurlaidēm tālāk tikt diemžēl nevarēsiet”, “pa dienu ir tūristu ekskursijas”, “bez caurlaidēm apkārt pa teritoriju staigāt nav vēlams”. Ok, skaidrs.

Ivars bija tik šokēts ar notiekošo, ka ļoti ilgi nevarēja nolemt, kāda motivācija apsargam varēja būt būt tik jaukam. Bijušajās Padomju republikās tā nenotiek, neviens pret tevi nav jauks, kur nu vēl kāds, kam ir ierocis un zināma vara.

Mēs paklausījām un apkārt neklīdām. Nedaudz pabraucām vienā virzienā, kur vajadzētu būt tūrisma centram, un devāmies atpakaļ. Sākumā samulsināja cilvēks ar šauteni un puiku pie rokas, kas devās pa aleju mūsu virzienā, tad pamanījām pārējos medniekus, vismaz 20 mednieki ar šautenēm devās slēgtās teritorijas virzienā.

Viss jau būtu labi, bet mēs gribējām redzēt elektrostaciju arī no otras puses, un izskatījās, ka bez caurlaides mums tas nez vai izdosies. Nolēmām, ka ja jau elektrostacija atrodas pie ezera, vienkāršākais veids to izdarīt – nokļūt krastā, no kura var redzēt otro pusi. Tad nu devāmies pa ceļu ar mērķi nonākt pie ezera. Drīz vien nonācām kādā dārzu kooperatīvā.

Mūs sagaidīja plīša lāčuks uz šūpolēm, reklāmas dēlis ar sludinājumiem un aicinājumiem krievu valodā… un grāmatu skapis ar Žilu Vernu, Pasternaku, Džeku Londonu, Tolstoju un citiem autoriem – gandrīz viss krievu valodā. Grāmatu skapis bija jauki noformēts ar dzintara glezniņu, apakšējā plauktā bija nelieli plīša lācīši.

Devāmies tālāk, kamēr beidzās ceļš, pie ezera izskatījās, ka tikt nevar, bet tad atradām dubļainu taciņu, pa kuru tomēr aizgājām līdz ezeram un starp krūmiem un niedrēm mums patiešām pavērās skats uz elektrostaciju. Neko dižu neieraudzījām, bet vēlme bija apmierināta. Tā nu devāmies atpakaļ uz Visaginu ar domu izmest nelielu līkumu.

Visagina

Kad pirmo reizi braucām cauri, īpašu iespaidu neatstāja. Arī tagad atbraucot likās visai nekāda, tomēr atstājām mašīnu kādā pagalmā un nolēmām paieties kājām un apskatīt tuvāk.

Palika interesantāk. Mazākās mājas – piecstāvu, taču visai daudz arī deviņu un divpadsmit stāvu māju un viena 16 stāvu. Otra dīvaina lieta, ko nekur agrāk nebiju redzējis – kaut arī arhitektūra visai tipiska septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, taču teju katrai mājai ir cits plānojums. Veidojas interesants Padomju norieta gadu arhitektūras vinegrets.

Cita īpatnība – ļoti daudz gājēju celiņu un ceļu un aleju un bulvāru ar apstādījumiem un puķudobēm.

Viss svinīgs un atgādināja Sillamäe Igaunijā – vienīgi tur viss bija celts četrdesmit gadus iepriekš. Šis laikmets man, atkal, saistījās ar pilnīgu norietu it visā, tāpēc tāds grandiozums samulsināja.

Praktiski visa pilsēta sastāv no dzīvojamiem masīviem un liela daļa no telpas starp mājām ir, būtībā, pagalmi.

Sirdi sildīja elegantie, kaut arī betona un akmens soliņu risinājumi.

Soliņu rindas stiepās gar gājēju celiņiem vai arī bija improvizēti zaļajās zonās.

Periodiski parādījās objekti, kuru mērķis un nozīme bija visai neskaidra, piemēram – laterna uz postamenta ar trepītēm netālu no ezera, bet būtībā prom no visa interesantā. Kāda bija šī postamenta sākotnējā funkcija var tikai minēt.

Puķu dobju risinājumi satriec ar patiesi Padomju eleganci. Brutāli, taču sava estētika tajā visā ir.

Komunikāciju aku vāki arī joprojām saglabājušies Padomju, arī pēc remontiem un ceļu rekonstrukcijām.

Arī Visaginā izrādījās grāmatu skapis, pie kura divi lieli, sirmi vīri ar baltām bārdām sprieda par zinātnisko fantastiku un to, ka ja grāmata aizņem nieka 20 kvadrātcentimetrus, kāpēc gan to nepaņemt. Uzreiz redzams, ka pilsēta tika būvēta priekš inženieriem. Grāmatu skapja saturs gan apbēdināja, šeit bija pārsvarā ļoti garlaicīga Padomju literatūra un interesantās grāmatas gan jau aizņēma savus 20 kvadrātcentimetrus vietējo grāmatmīļu dzīvokļos.

Pie ezera bija izveidota pludmale ar baltām smiltīm, pontonu laipām, bērnu rotaļu laukumu un stingru drošības uz ūdens noteikumu ievērošanu, ieskaitot neskaitāmas bojas, norobežotu bērnu peldvietu un glābšanas torni, kurā dežurants atradās arī pēc astoņiem vakarā, kad mēs tur bijām.

No citām interesantām lietām un faktiem – mēs izspriedām, ka visi 4% Lietuvā dzīvojošo krievu dzīvo Visaginā. Šī ir krievu pilsēta un lietuviešu valodu šeit nevar ne dzirdēt un pat gandrīz vai nevar redzēt. Tikai obligātā informācija, kurai ir jāparādās valsts valodā šeit ir valsts valodā.

Lietuvā praktiski visur ir atkritumu šķirošana arī šeit pilsētas pelēkās krāsas nedaudz atšķaida krāsainie atkritumu konteineri. Un cilvēki patiešām šķiro, priekš mums tas ir neliels šoks.

Visaginā ir lineārais plānojums un ļoti izteikti un pamanāmi māju numuri. Navigācija ir gaužām vienkārša…. kamēr nenonāc pagalmos… un ņemot vērā, ka teju visa pilsēta sastāv no pagalmiem… bet tik un tā navigācija ir visai vienkārša.

No citām navigācijas lietām jāatzīmē attieksme pret bērnu drošību, tā šeit ir līmenī. Zīmes uz braucamās daļas un kretīnisko plastmasas sliekšņu vietā, kurus patīk likt pašvaldībām Latvijā šeit ir visai lēzeni pacēlumi jau iestrādāti braucamajā daļā.

Runājot par vizuālo tēlu – pilsēta tomēr ir ļoti padomiska. Manā uztverē tas nav nekas slikts un man būtu gribējies, ka Rēzekne būtu palikusi padomiska, kaut arī jau esmu samierinājies. Tomēr parādās arī kaut kādas modernākas vēsmas un šur tur ir redzams arī kaut kas visai mūsdienīgs.

Kaut gan dažkārt pietiek pagriezt galvu, lai burtiski apstulbtu no padomju “deģeneratīvā” skaistuma krustojuma ar mūsdienu bezgaumību. Šādas unikālas vietas būtu jāaizsargā ar likumu valtiskā mērogā, jo taču ies laiks un ja pilsēta neizmirs pavisam, šo skaistumu kāds novāks un uzliks vietā elegantu plastmasas fallu vai krāsaino strūklaku, kā Lūznavā vai citās mazpilsētās.

No citiem vizuālajiem tēliem – bieži parādās cilindri, kuri, pēc manām domām, tiek asociēti ar elektrostaciju. Tie parādās viskaut kur – bērnudārzu laukumos, ielas malās, noformējumos pa trijiem diviem un pa vienam. Tāpat var sastapt arī atomu tēmu.

Pilsētas centrālajā laukumā, kurš gan ne īpaši atšķīrās no pārējiem pagalmiem, mēs atradām pilsētas akmeni, kurš te ir ielikts 1975. gada augustā un no kura ir aizsākusies pilsētas celtniecība.

Par to, ka pilsēta ir celta, kā atomelektrostacijas infrastruktūra atgādina sirēnas teju uz katra mājas stūra un nevis, kā pie mums – uz jumtiem, bet paceltas rokas aukstumā.

Un pilsētas viena no pilsētas dominantēm ir stella ar gulbi vai gārni galā, kur tiek rādīts laiks, datums, temperatūra un… radiācijas līmenis.

Galvenajā laukumā sastapu kādu iereibušu vīrieti, kurš vēlējās runāties, tad nu viņš izstāstīja par to, ka 16 stāvu mājā varot sarunāt ar mājas vecāko un tikt uz jumta un no turienes paveroties fantastisks skats uz apkārtnes mežiem, ezeriem un elektrostaciju. Kad atradām māju, izrādījās, ka ne tikai augšā nesanāks tikt, bet pat iekšā ne. Durvis ar kodiem un kāds vīrietis paskaidroja, ka jumts ir pilnīgi slēgts un tur tikt nevarot. Tā nu nedaudz saskumuši devāmies tālāk uz Ignalinu.

Ignalina

Ignalina ir mazpilsēta. Maza mazpilsēta. Atskaitot impozantu strūklaku pilsētas centrā, īpaši neko neatradām. Bet bija jau arī vēls un klīst īpašas vēlmes nebija un tāpat jau īpaši neko daudz nevarēja redzēt.

Bez strūklakas gan galvenajā laukumā atradām kaut ko, ko pavisam negaidīju redzēt un vispār bijušajās PSRS republikās nekad neesmu manījis. Dzeršanas strūklaku, vai lai kā tā arī sauktos.

Etnokosmoloģijas centrs

Pret vietu ar šādu nosaukumu sākotnēji biju ļoti skeptisks, bet savaldzināja iespēja palūkoties teleskopā. Dienā Regita mūs pierakstīja uz teleskopu, taču atnāca ziņa, ka sakarā ar sliktajiem laikapstākļiem rezervācija ir atcelta. Nu, neko darīt, braucām skatīties tāpat, jo te esot ēkas NLO formās.

Pasākums patiešām visai iespaidīgi izskatās un gan jau arī būtu interesanti izstaigāt parku, taču pilnīgā tumsā to darīt bija visai bezjēdzīgi. Un teleskopā mums arī izdevās paskatīties, debesis bija skaidras bez ne viena mākonīša un izrādījās, ka neskatoties uz visu, atradās priekš mums četras brīvas vietas pie 40 cm teleskopa. Pasākums gan bija gaužām garlaicīgs un mēreni nožēlojams – sēž pilna telpa ar cilvēkiem un pa vienam pieiet ieskatīties teleskopā uz zvaigznītēm. Es saprotu, ka astronomijā tas ir interesanti un sniedz daudz informācijas, taču cilvēki bez priekšzināšanām (un pat ar nelielām) redz tieši to pašu, ko ar neapbruņotu aci, tikai zvaigznīšu ir krietni vairāk. Samaksājām par šo prieku 22€ par četriem cilvēkiem, bet vismaz tagad zināsim, kā tas ir. Arī labi.

No Etnokosmoloģijas muzeja devāmies uz Utenu, taču to tikai izbraucām cauri nestājoties, bija jau vēls un neizskatījās, ka mūs tur gaida kādi piedzīvojumi. No Utenas devāmies mājās.