Mēs joprojām netiekam uz ārzemēm – pēc nedēļas bija jādodas uz Porto caur Parīzi un tālāk uz Lisabonu, no turienes uz Ponta Delgadu, atpakaļ uz Porto un caur Briseli uz mājām. Bet… šausmīgais vīruss, pasaule aizklapēta, no visiem jāizolējas, jāsēž mājās vientulībā, jāvalkā maska un jābaidās. Neko darīt, ja netiekam uz Eiropu, brauksim uz Latviju.
Mēs diezgan bieži bēgam no svētkiem, bēgam gan no banalitātēm, gan arī no neveiklībām, gan tā, ka Andris gribētu vienkārši gulēt mājās, bet es svinēt līdz rītam, bet kopā ar viņu. Tad nu kompromiss parasti ir braukt kaut kur projām. Šoreiz ilgi domājām- braukt uz Igauniju vai Lietuvu, jo vairāk vai mazāk, tās bija vienīgās …
Katru gadu 1. maijā mēs tradicionāli ar Aiju un Valteru braucam nelielā ceļojumā. Nu, tas ir teorijā. Praksē šis bija pirmais brauciens, bet, manuprāt, ļoti izdevies.
Jo vairāk mēs braucam pa mazajām lauku vietām, jo vairāk paralēļu starp tām visā Latvijā kopumā un tiešām lielu izaicinājumu. Lauku ciemus / ciematus visā Latvijā vieno tas, ka tos varētu iedalīt divās lielās grupās – vēsturiskajos pakalpojumu centros, kur jau izsenis ir bijis muižas centrs un tādos, kas radīti no jauna Padomju urbanizācijas rezultātā. …
Andris jau laiciņu vēlējās tikt uz Dvietes palieni, pavasarī tur būtu jābūt īpaši jauki, tāpēc uzaicinājām līdzi draugus un pēdējā dienā pirms tika izsludināts ierobežojums, ka ārā drīkst uzturēties tikai divatā, devāmies ceļā. Sākām ar ciemošanos Kaldabruņas skolā, kurā saimnieko biedrība “Ūdenzīmes” un mana tēta klasesbiedrene Ieva. Viņi iepriekš apdzīvoja mākslinieku kultūras centru Undīne Jūrmalā, …
Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Čehija, Kaļiņingrada mūsu Jaunā gada braucienā. Mūsu novērojumi – kas patika, kas nepatika, kas likās interesanti.
Devāmies skatīties Nowa Hutu Polijā. Nu un pie reizes nolēmām pabraukt tālāk un apskatīties arī Slovākiju un Ungāriju, un austrumbloka industriālo mantojumu. Beigās nokļuvām arī Kaļiņingradā. Sanāca tāds riktīgs Austrumbloka brauciens.
Manā redzējumā Ungārijas arhitektūra ir ļoti īpaša jo no vienas puses – Padomju laika sociālistiskā arhitektūra šeit joprojām ir dzīva un veido praktiski visu Ungārijas pilsētu seju. No otras puses, ungāru paneļmājas, kuras ungāri paši dēvē par ‘panelky’, nemaz neizskatās pēc mūsu bezpersoniskajām silikātķieģeļu ‘hruščovkām’. Dažviet ir interesantāka, citviet – mazāk interesanta arhitektūra, taču kopumā ņemot, visai eksotiski. Šeit ir apskatīts kā un kāpēc šāda situācija ir izveidojusies.
Oktobra beigās devos uz Tallinu, stāsts par to ir atsevišķi. Šeit – par dažām no pa ceļam apmeklētajām pilsētām un situāciju uz Igaunijas ceļiem.
Regita studiju nolūkos devās uz Tallinu un es nolēmu izmantot situāciju un arī padzīvot Rēvelē un izstaigāt dzīvojamo daļu. Tallinā mēs satikāmies tikai divreiz un dzīvojām atsevišķi, bet darījām līdzīgas lietas, vienīgi es – savam priekam, Regita – studiju nolūkos. Abi pētījām dzīvojamos rajonus.