Mums ar māsu un viņas vīru ir tradīcija katru gadu 1. maijā doties ceļojumā. Tradīcija ir, bet darījuši to nekad neesam. Tradīcija iedibinājās pirms trīs gadiem, kad māsa slepeni sarakstījās un vienīgie viesi un liecinieki bijām mēs ar Regitu, apraksts par to bija šeit. Toreiz mēs pēc sarakstīšanās devāmies nelielā ceļojumā uz Kuldīgu, Liepāju, Klaipēdu un Kuršu kāpu. Nākamajā gadā viņi šai laikā ar ģimeni bija Horvātijā, aiznākamajā gadā Regita vēl nebija atgriezusies no ASV (viņa atgriezās tikai otrajā maijā). Šogad 1. maijā māsa ar vīru taisījās doties uz Šrilanku un kaut kur vēl pa Āziju, bet mums bija paredzēts piedalīties Lampas iesildīšanas pasākuma Rēzeknē rīkošanā. Bet tad atnāca briesmīgā slimība un pasaule apstājās. Un pateicoties briesmīgajai slimībai (un nedaudz arī Regitas maģistra darbam par pilsētciematiem) mēs pēdējos divus mēnešus esam visai aktīvi izceļojuši Latviju un arī izdevās tikt uz mūsu, nu jau kļuvušo par tradicionālo, ikgadējo pirmā maija braucienu.
30.04.2020 Ceturtdiena
Mēs atbraucām uz Rīgu, paņēmām no dzīvokļa māsu, aizbraucām uz Vecrīgu un paņēmām no darba māsas vīru un pie reizes – kebabus, lai nav jātērē laiks vakariņām. Un devāmies ceļā.
Pirmais mērķis bija Ķemeru sanatorija.
Ķemeri
Par Ķemeru viesnīcu es pirmoreiz sāku interesēties pavisam nesen. Ziemassvētkos Sarma no ASV atsūtīja divas kastes ar grāmatām, starp tām bija arī grāmata ar Eižena Laubes rakstiem.
Un tur ilustrācijās bija visai daudz fotogrāfiju no Ķemeru viesnīcas. Protams, par to biju dzirdējis arī iepriekš, taču tajā laikā, kad arhitektūra vēl īpaši neinteresēja un pa Rīgas ielām staigāju skatoties zem kājām vai cauri pūlim, bet nu nepavisam uz apkārt esošo skaistumu.
Man nebija ne mazākās nojausmas, vai šodien tur maz kas saglabājies. Zināju, ka esot slēgta. Kaut kur apziņas aizmugurē vīdēja informācija, ka tā ir pavisam pamesta, tukša, bez logiem un uz sabrukšanas robežas, ja vēl pavisam nav nojaukta.
Nu un ja jau mēs tāpat dodamies kaut kur Jūrmalas virzienā, ierosināju ceļabiedriem izbraukt caur šo vietu un apskatīt, vai tur maz ir kas palicis. Un izrādījās, ka ir gan, un vēl kā!
Valsts Ķemeru viesnīcu 1936. gadā uzcēla par valsts līdzekļiem pēc Laubes projekta, tautā tā ieguva nosaukumu “Baltā pils”. Viesnīca savam laikam bija diezgan moderna pat pēc Eiropas standartiem, numuriņos bija karstais un aukstais ūdens, elektriskais apgaismojums, radio un istabenes izsaukšanai paredzēts speciāls elektriskais gaismas signāls. Apakšējā stāvā atradās halle, bibliotēka un plaša ēdamzāle, kurā parasti spēlēja dzīvā mūzika.
Padomju laikā viesnīcā tika iekārtota sanatorija ar 300 vietām. Šeit ārstēja nervu sistēmas, locītavu, kaulu un muskuļu un ginekoloģiskās saslimšanas. Sanatorija esot bijusi visai pieprasīta un zināma visā Padomju Savienībā.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma viesnīcai sāka mainīties īpašnieki. Šobrīd it kā solās šogad pabeigt restaurācijas darbus un atklāt. Ir zināmas aizdomas, ka no trīsdesmito gadu interjera nekas daudz nav saglabājies, bet kas to lai zin.
Rekonstrukcijas darbi notiek arī pils dārzā. Viss ir sarakņāts, nostiepts ar norobežojošajām lentēm un visur ir zīmes, kuras steidz paziņot, ka šeit kājāmgājēji nav aicināti. Mana nemīļākā ir ceļazīme, kurā attēlots cilvēka cilvēka siluets sarkanā ietvarā, un kura mūsu valstī (un ne tikai, igauņiem, piemēram, tā arī ļoti mīļa) mēdz parādīties visnegaidītākajās un impozantākajās vietās. Nu jau es pamazām esmu iemācījies to ignorēt, bet vecums, kad noteikumu pārkāpšana raisa adrenalīna kāpšanu un pozitīvu pacilājumu, jau sen ir garām.
Parkā uzgājām arī pieminekli Pavlovam. Pavlovam kāds ir nošņācis degunu, bet citādi – goda vīrs joprojām cienīgi sēž un pārrauga parku. Pilnīgai idillei trūkst tikai kucēnu.
Izejot no parka nonācām pie impozantas pasta nodaļas, spriežot pēc arhitektūras, aptuveni viesnīcas laikabiedres.
Piedzinuši pilnus apavus ar granti un šķembu, pametuši pēdējos skatienus uz grandiozo viesnīcu, devāmies tālāk – meklēt sēravotus, no kuriem Valters teicās, esam dzēris.
Sēra dīķu taka un Kaņieris
Tikām mēs Sēra dīķu takā un sapratām, kāpēc tā nav slēgta apmeklētājiem. Vietā ar tādu aromu jebkurš vīruss atstiepj savus kronīšus un izplēn. Man, pēc dabas jutīgam pret smaržām un smakām, šis bija pārbaudījums.
Ir veca laba filma ar Deividu Boviju galvenajā lomā – “Labirints”, tajā ir tēls Ludo, kurš nonākot smirdīgajā purvā, atšķirībā no ceļabiedriem, ļoti pārdzīvo par apkārt valodšajām smakām. Tad nu atcerējos šo tēlu un ļoti labi sapratu, kā viņš jutās.
Ož šausmīgi. Bet ir ļoti skaisti. Un šeit ir ļoti daudz putnu un tas bija tas, kas nedaudz uzlaboja omu.
No Smakavotiem devāmies tālāk uz Kaņieri, cerībā tikt kaut kur tuvāk putnu vērošanas vietām, bet viss bija slēgts.
Tā nu mēs apmierinājāmies ar zosīm, gaurām un dūkuriem, un devāmies tālāk – uz Šlokenbekas pili.
Šlokenbekas pils
Šlokenbekas pils ir interesanta ar to, ka 19. gadsimta pils ēkas ir celtas viduslaiku mūros. Latvijas teritorijā tā nebija īpaši izplatīta prakse. No viduslaikiem, šķiet, saglabājies nekas daudz nav, šķiet, vecākā daļa ir 1688. gada vārti (2 gab.), bet gan jau kādi mūra fragmenti varētu būt arī vecāki. Vārti gan arī izskatās 19. gadsimtā ievērojami papildināti.
Savu militāro nozīmi, kā jau daudzas Livonijas pilis, tā zaudēja pēc Zviedru – poļu kara. Tā tika piemērota saimniecības vajadzībām. Pirmajā pasaules karā šais mūros bija vācu lazarete, bet 1949. gadā ierīkota ceļa mašīnu stacija.
Tas, ko mēs nezinājām braucot uz šejieni, ir fakts, ka šeit ir ierīkots Latvijas ceļu muzejs. Un ja citādi muižas apmeklējums būtu mūs atstājis visai vienaldzīgus (nē, nu, mēs redzējām Dārza stērsti, tas jau piedod pievienoto vērtību apmeklējumam), tad brīvdabas ekspozīcija par mūs netieši interesējošu tēmu ļoti uzlaboja apmeklējuma kvalitāti.
Varētu gan kritizēt, ka ekspozīcijai trūkst viengabalainības un konceptuālās ieturētības, taču ja mēs zinām, kas mūs interesē, mēs taču varam izklaidēt sevi paši.
Varētu novēlēt ekspozīciju sakārtot, sasistematizēt un vismaz ielikt laikmetu rāmjos, bet citādi milzīgs prieks, ka Latvijā, kaut arī pilnīgi nezināms, kas tāds ir atrodams.
Tūrisma informācijas centrs ar darbalaiku 24/7 bija slēgts. Šūpoles, kas bija kritušas par upuri amatpersonu masu histērijai un neizpratnei kā rīkoties, lai saglabātu savu ādu un krēslu, arī bija slēgtas. Šis gan nebija trakākais gadījums, bērnu laukumi šodien teju visur izskatās baisi kā no nozieguma vietu ainām un vienā mazpilsētā pat visas šūpoles un slidkalniņi bija izrauti ar visu betonu no zemes.
Mēs arī pakļāvāmies masu panikai un domu par nakšņošanu pilī atmetām. Varbūt Tukumā veiksies labāki.
Durbes pils
Tikai pirmā ceļojuma diena (turklāt, vakars), bet ko ne jauna apstāšanās, to jauna pērle. Arī Durbes pils nelika vilties.
Nu, tas ir kā, nelika? Sākotnējā mana doma ieraugot pili bija doties tālāk.
Neoklasicisma pilis ir redzētas daudz un dikti un šī ne ar ko no pirmā acu uzmetiena neizcēlās. Taču biedri braukt projām nebija pierunājami, tāpēc devāmies apstaigā.
Un te nu izrādījās, ka ja vien es zinātu, ko šeit redzēšu?! Varat mani pārbaudīt, ierakstiet “Durbes pils” jebkurā meklētājā un apskatiet pirmos bilžu simtus, jūs sapratīsiet, ka informāciju slēpj ne tikai zinātnieki, ārsti un pārējie reptiļi!
Man izdevās atrast vien pāris bildes, kur bija redzami šie majestātiskie lauvas, un arī tajās tie visai vāji nolasās. O, jā, ja es būtu zinājis, ko es redzēšu, es uz Durbes pili būtu braucis speciāli no Rēzeknes. Lauvas ir absolūti lieliski. Un katrs no tiem ir atšķirīgs. Kaut ko vāji līdzīgu pirms pusgada redzēju, šķiet, Vroclavā, bet tas bija tik tāds bāls pakaļdarinājums.
Tukums
Ja trīs vārdos par Tukumu pēc pirmā tā apmeklējuma – ļoti noplukusi, viegli čigāniska, vēsturiska un līdz ar to – ļoti patīkami autentiska, kaut arī viegli hipsterīga, Pierīga. Un jā, ja man būtu jāstrādā Rīgā, Tukumā es varētu dzīvot. Kādu mēnesi gadā. Šādas pilsētas man daudz labāk patīk apmeklēt, kā tajās dzīvot, bet dzīvot tādās man patīk daudz labāk, kā lielpilsētās.
Nu, tas divos vārdos. Bet dosimies pastaigā pa pilsētu.
Jā, es patiešām nekad nebiju bijis Tukumā un nekad nebija bijusi doma speciāli braukt uz Tukumu.
Un pirmais iespaids iebraucot pilsētā arī bija – ok, so… what next? viņiem vispār ir vecpilsēta? Regita atrod bildi ar bruģi. Ok, dodamies meklēt bruģi.
Tā, šis izskatās pēc galvenā laukuma. Nē, šis izskatās pēc galvenā laukuma. Nu jā, laikam šis arī ir galvenais laukums. Check, galveno laukumu apskatījām. Nē, pag, šis arī izskatās pēc galvenā laukuma. A bet šeit rakstīts, ka tas ir galvenais laukums. Tad jau laikam tomēr šis arī ir galvenais laukums.
Un apmēram šādā garā uz priekšu. 
Ja sākotnēji bija domāts apstaigāt apkārt mašīnai, iepirkties un doties meklēt naktsmājas, tad staigāšanās ievilkās un mūsu sajūsma tikai auga.
Jo tālāk džungļos, jo mistiskāk. Pēc kāda laika pilsēta pilnīgi iesūc sevī.
Un tad ir brīdis, kad vairāk nesaproti, kāpēc sākumā viss likās tik neinteresanti, nesaistoši, un mēs smējāmies par pašu varbūtību, ka šeit varētu būt kas vēsturisks un mūsu mērķis bija sameklēt brugēto ielu.
Mums pār galvām no visām pusēm slējās vecas, ne īpaši koptas, bet kādreiz ar sevišķu izdomu un sajūtu celtas mājas. Mūsos noskatījās aizputējušie, mušu nosēdētie, šur un tur ieplīsušie stikli ar sabiezējumiem, caur kuriem ir tik aizraujoši skatīties, kā deformējas ierastās lietas… un arvien vairāk bija jaunie, gludie, plastikāta rāmjos, bez noskaņas un bez dvēseles, lūkošanās caur kuriem nevienā virzienā neparedz nekādu intrigu.
Pilsēta nav nabadzīga, nebūt nē. Un tas ir tas, kas nedaudz mulsina.
Ir pierasts, ka interesantākās un daiļrunīgākās ēkas ir tās, kurās dzīvo nabadzīgākie cilvēki. Tie, kas ievākušies, vai mantojuši, vai palikuši vecās avārijas stāvoklī esošās mājās, un nav naudas, vai entuziasma, vai motivācijas tās apsaimniekot.
Pārsteidzoši daudz saglabājies koka apbūves, un kas raksturīgi mūsu pasaules daļai – ugunsmūri. Ķieģeļu, akmens vai betona sienas bez logiem starp koka (ne obligāti) mājām. 19. gadsimtā izplatīta, un diezgan efektīva, ugunsgrēku profilakses metode.
Kas šajā visā ainā mulsina, ir neveiklie labiekārtošanas mēģinājumi.
Bet man šķiet, ka šeit svarīgi būtu censties saglabāt jau esošo šarmu, tikai savedot visu kārtībā. Un… tā ir Pierīga, es esmu pārliecināts, ka tāpat jau puse no Tukuma iedzīvotājiem strādā Rīgā. Bet ja šo pilsētu padarīt garšīgu, pievilcīgu dzīvošanai, esmu pārliecināts, ka rīdzinieki labprāt pārvāktos uz šejieni dzīvot.
Es pēdējā laikā sapņoju par pilsētām bez ietvēm un nodalītiem gājēju, velo un auto daļām, kur viss transports un gājēji pārvietojas pa tiem pašiem ceļiem un bez liekām ceļazīmēm (un mūsu pilsētās, esmu pārliecināts, līdz 80% ir pilnīgi liekas ceļazīmes). Tad nu Tukumā es šo modeli ļoti labi varētu iedomāties.
Kādā brīdī atradām bruģi un korī iesaucāmies “bruģis”. Kaut gan nu jau bruģis vairāk galīgi nebija svarīgs.
Par ko nevaru priecāties Kurzemē kopumā, ir jumtu dekoratīvās savilces. Un Tukums neliek vilties.
Koka arhitektūrā nav īpaši izplatīta rustika – sarežģīti, dārgi un priekš kam? Koks jau pats par sevi ir pietiekoši faktūrīgs materiāls, rusts jau ir izšķērdība. Taču cik skaista!
Bet ne jau tikai koka arhitektūra Tukumā ir ievērības cienīga. Žēl, protams, ka, ielikot plastikāta logus, kopā ar koka logu rāmju ritmu, māja nereti zaudē arī aplodas, apaug ar cementa un montāžas putu elemetiem, kas, diemžēl, ēkas estētiku neuzlabo. Toties mājās ir silti!
Pilnīga Portugāle vai Spānija ar vietējiem sociokultūrvēsuriskajiem elementiem!
Uzgājām kādas šūpoles. Ļoti skumjas šūpoles. Šūpoles lieliem cilvēkiem. Ļoti lieliem cilvēkiem. Par šūpoļu popularitāti tautā vienmēr var spriest pēc tā, kādā stāvoklī zem tām ir zālājs. Šeit zālājs jutās salīdzinoši labi.
Vēl pāris acu uzmetieni uz interesantām pagājušā gadsimta sākuma fasādēm, un pamazām sākām doties atpakaļ.
Tik jānoorientējas, kur esam atstājuši mašīnu…
Atrodas pat ka kādam autentiskam sarkano ķieģeļu arhitektūras piemineklim uz laukakmeņu cokola. Viss, kā pienākas.
Un, pamazām atgriežamies realitātē… ne tajā banālākajā, jāatzīst, bet tomēr..
Iepērkoties vakariņām drudžaini meklējām un apzvanījām naktsmāju variantus.
Gala beigās izvēloties par labu viesu namam tepat pie Tukuma – Vāgnera parkā.
Smukums bija apskatīts, varēja doties restartēties nākamajai dienai.
Vāgneris – Labu sajūtu parks
Mūs sagaidīja vīrs ar suni. Ar ļoti uzmācīgu buldogu, šķiet, franču, kurš labprāt dalījās ar savām spalvām un blusām. Bet vīrs ar suni bija projām, un mēs varējām izbaudīt vakaru vienatnē lielajā viesu namā, kurš viss bija mūsu rīcībā par nieka… neatceros, šķiet, piecdesmit, eiro. Un viss šeit bija nepareizi – pārāk gaumīgi uzcelts un pārāk bezgaumīgs interjers. Momenti pārdomāti līdz sīkumiem un niances, kuras var pamanīt tikai ļoti vērīga acs, un pretī pilnīga bezgaumība un šausmas un Viļņas tirgus. Sapņos rādījās šī māja un tās iespējamā vēsture, bet nāca rīts un bija jādodas tālāk.
01.05.2020 Piektdiena
Tukums
Šodien ir 1. maijs. Personīgi man, kā visas valentīndienas, helovīni, līgo, republikas atjaunošanas un tamlīdzīgi svarīgi datumi, 1. maijs ir tikpat neinteresants, kā 8. marts. Bet dažreiz notiek kas tāds, kas liek novērtēt cilvēku atraktivitāti. Un tad ir pilnīgi vienalga, kam tā ir piesaistīta. Ja vakardien mēs iemīlējām Tukumu, tad šodien šī mīlestība nostiprinājās pilnībā.
Iebraucot Tukumā sākumā sadzirdējām jestru mūziku, un tad ieraudzījām no kurienes tā nāk. Mēs aizmirsām par savu ceļamērķi un devāmies līdzi mūzikai. Es saprotu, kā Hamelīnas žurku ķērājam izdevās aizvest sev līdzi tos visus bērnus. Mēs arī kā apburti sekojām stabulniekiem. Kamēr sapratām, ka esam aizbraukuši galīgos neceļos.
Tad nu griezāmies apkārt un devāmies Engures virzienā. Bet Tukums stabili ierindojās “must visit” Latvijas pilsētu sarakstā.
Engure
Engure ir tik dīvaina vieta. Var jau būt, ka Engures vārdu zināju tikai pateicoties Ezeram… un nespēju iedomāties kāpēc vēl es to varētu būt zinājis.
Ja divos vārdos – pagarlaicīgs post-Padomju ciems ar simpātiskām vēsturiskās apbūves paliekām.
Ir smukumi, ir nesmukumi, bet tas viss kaut kā visai nejēdzīgi apsaimniekots un kopaina gaužām nožēlojama.
Izceļas autobusa pietura. Tā, dažādības pēc, ir pat gaumīgi nokrāsota (99% gadījumu man riebjas, kad krāso ķieģeļus, bet šeit tas ir ļoti veiksmīgi izdevies.
Un tajā ir grāmatu skapis, kurā mēs tikām pie Mormona grāmatas latviešu mēlē. Izskatās, ka kāds ir vīlies Mozū, kurš iemanījās pārvest izredzēto tautu pār Atlantijas okeānam.
Vēl viens otrs skaistums, sevišķi jau ar manis iemīļotajām jumta koru savilcēm.
Un vēl kāds romantisks koka tornītis…
Un dodamies uz ezeru vērot putnus.
Engures meža dabas parks
Līdz ezeram mēs tā arī aizbraukt nepaspējām, pirms gandrīz uzbraucām medņu gailim, kurš it nekādu interesi par mums neizrādīja.
Kad labu laiku bijām to pētījuši, tomēr sākām pamazām braukt virsū, tikai tad viņš garlaikoti pacēlās spārnos un pārlidoja 20 metrus tālāk, bet toties nost no ceļa. Izrādījās, ka takas ir slēgtas, viss ir slēgts, viss pieejams tikai darbiniekiem un mums ir jābrauc projām. Žēl. Ļoti žēl. Tas viss sāka izskatīties pēc ļoti daudzsološa pasākuma. Bet ļaunā slimība, kura tik ļoti satraukusi ierēdņus…
Bērzciems
Bērzciemā impozanta bija tikai pietura. Ar kaut ko atgādināja igauņu, sevišķi, salu pieturas. Jauki, kaut arī krāsojums ne īpaši gaumīgs.
Rideļi
Makšķiernieks pie Rideļu pankūku vietas demonstrē, kā makšķerē Stulbajā ezerā.
Stulbais ezers
Zentene
Kandava
Kandava pat nebija sarakstā. Mēs braucām uz Kandavas mācītājmuižu un Aija ieteica iebraukt arī Kandavā, jo mums varētu patikt.
Es nevarēju gluži iedomāties, kas man varētu patikt kaut kādā miestā, par kuru es pat īsti dzirdējis neko neesmu, taču pēc turpmākā raksturojuma piekritu, ka jā, izmetīsim gan loku pa pilsētu.
Raksturojums bija vienkāršs – viduslaicīga pilsētiņa, kas atgādina ārzemes, pilna ar čigāniem. Mašīnu labāk atstāt tādā vietā, kur būs kauns dienas laikā skrūvēt nost riteņus.
Šādu vietu arī atradām. Un 20 metros no mums čigāns raka augstsprieguma kabeli.
Turpmākā staigāšanās gan īpaši neapstiprināja viedokli par to, ka pilsētā dzīvo teju tikai čigāni. Ir redzētas čigānīgākas vietas Latvijā.
Bet par viduslaicīgumu bija desmitniekā.
Nu, skaidrs, ka tieši no viduslaikiem nav saglabājies teju nekas. Bet ielu tīkls gana autentisks. Un reljefs… Lielisks reljefs!
Un ļoti daudz labāk vai ne tik labi saglabājušos pagājušā un aizpagājušā gadsimta ēku.
Kopumā, ļoti jauki un ar sajūtu.
No lietām, kas man ne īpaši patika – daudzas fasādes ar gleznojumiem. Un rodas sajūta, ka tos izvēlējās vai nu ļoti romantiska meitene, vai arī cilvēki gados, bet arī ar ļoti romantisku pasaules redzējumu.
Fasādes, par godu simtgadei (un 90% no visa, kas dabūjis finansējumu no simtgades fonda, ir absolūtas šausmas un naudas norakstīšana, manās acīs simbols 1♾️ ir zemas kvalitātes un ‘haltūras’ simbols), tikušas pie vairāk vai mazāk banālām dzejas rindām. Un… ja apmeklēt tādu vietu ir interesanti… un Regitai patika, viņa lasīja visus tekstiņus un priecājās, man ir sajūta, ka dzīvot šādā vidē negribētu..
Interesanti, ko par to domā AKKA/LAA?
Bet visādi citādi man pilsēta ļoti patika. Ja vakardienas pērle un atklājums bija Tukums, šodien – Kandava.
Man tik ļoti patīk šādas nedaudz apšņurkušas pilsētas ar minimāli sabojātu vēsturisko apbūvi, bet svaigiem apmetumiem un ar minimumu eiroremontu.
Tā nu Kandava arī pievienojās Latvijā apmeklējamo pilsētu plejādei, kaut gan līdz tam es pat īsti nevarētu parādīt kartē, kur tāda atrodas.
Kā, piemēram, var nejūsmot redzot, piemēram, malkas šķūni, kur redzamas vismaz četru laikmetu celtniecības iezīmes un trūkst tikai plastikāta vēdlodziņa līdz pilnībai?
Vai baraku tipa dzīvokļu mājām ar koka ārējām kāpņutelpām, kurās, spriežot pēc visa, ierīkotas arī sausās tualetes.
Vai neskaidra deviņpadsmitā vai pat agrāka gadsimta montstru, kurš pārtop astoņdesmito vai deviņdesmito gadu monstrā?
Reku šīs pat ēkas fasādes daļa. Vai nav burvīgi?
Un šie dzīvokļu šķūnīši? Cik daudz ir pilsētas, kur kas tāds vēl ir saglabājies?
Skaistums neatstāj vienaldzīgu nevienu…
Un ne bez kiča…
Vai šādi…
Bet tad visu šo skaistumu uz mirkli aizēno ļaunā slimība…
Un lai kā meklētu, mēs nevaram atrast, kur lai papusdieno.
Kur ne ejam – ta distance, ta veras ciet, ta tikai uz pasūtījumiem…
Bet visbiežāk vienkārši banāli durvis ciet un atvaļinājumā uz nenoteiktu laiku.
Bet vairāk kā stundas staigāšana pa šo reljefiem bagāto mīlīgo mazpilsētu ir modinājusi nebūt ne iluzoru ēstgribu, un mums nekas īpaši nav līdzi.
Tā arī neko neatraduši devāmies atpakaļ uz mašīnu… nedaudz vīlušies… noguruši, bet daudz lielisku iespaidu pārņemti…
Var jau iebraukt kādā lielveikalā…
Palika gan viena, pilnīgi niecīga, praktiski neiespējama varbūtība…
Mēs atstājām mašīnu pie kāda restorāna, bet šodien jau viss ir ciet un nekas nestrādā…
Mēs jau devāmies sēsties mašīnā, bet Regita paraustīja durvis…
Un, ak, laime!
Kandava tomēr neļāva mums aizbraukt ar vilšanās sajūtu sirdī. Bija dārgi un garšīgi, bet garšīgi…
Kandavas mācītājmuiža
Kandavas mācītājmuižai klāt braukt nedrīkst, jo privātīpašums. Taču ceļš līdz tai veda pa ļoti skaistu aleju.
Un netālu no tās atradām neuzceltu tiltu.
Pāri Abavai…
Tas, ka tilts nav uzcelts, nedaudz sabojāja mūsu plānus, tāpēc nācās nedaudz pamainīt plānus un tālāk devāmies uz Talsiem. Precīzāk, ne uz pašiem Talsiem, bet uz leprozoriju.
Nurmuiža
Es īsti nevaru saprast savu viedokli. No vienas puses, ja man piederētu pils, sevišķi – ar mūri, es noteikti nevienu negribētu redzēt tās tuvumā.
No otras puses – kultūras mantojums. Man nepatīk zīmes “Privātīpašums, līdīsi – nošaušu”, no otras puses, es pats izvēlos šādas kārt.
Manuprāt, tas mūs ļoti labi raksturo. Bet tomēr būtu jauki, ja būtu kaut kur apkopots, kuras kultūrvēsturiskas teritorijas ir publiski pieejamas, un kur var sākt šaut. Nurmuižas pils šodien nav īpaši viesmīlīga.
Talsu leprozorija
Tātad, es vienmēr lietoju vārdu leprozorijs vīriešu dzimtē, taču mani periodiski labo, ka ir leprozorija. Leprozorija man atgādina infuzoriju, bet ar tupelēm šai slimībai sakars mazs, tāpēc es aktīvi pretojos. Bet šai rakstā es tomēr nolēmu dažādības pēc būt korekts un Tēzaurā pārbaudīju kā tad īsti ir. Un, ak, pārsteigums, izrādījās, ka es visu šo laiku lietoju jēdzienu pareizi.
Tūlīt pat pārbaudīju arī rusts un rustika, un izrādījās, ka arī šo es lietoju pareizi. Es vienmēr teicu ‘rustika’, bet mani laboja, ka tomēr ‘rusts’. Un izrādās, ka ‘rusts’ ir ‘rustikas’ elements. Ļoti labi. Latviešu valodā ar dzimtēm… kā jau teju jebkurā valodā… nav viss tik vienkārši, kā gribētos…
Bet nu, atpakaļ pie spitālības – vikipēdija mums stāsta, ka Talsu leprozorijs ir pēdējais leprozorijs Baltijas valstīs un esot darbojies līdz 2007. gadam.
Šodien šeit atrodas pansionāts.
Un Sarkanais krusts.
Klusa vieta, kur atskaitot dažus uz priekšu, atpakaļ tekalējošus, acīmredzot, medicīnas, vai sociālos darbiniekus dienesta tērpos, teju nevienas dzīvas dvēseles.
Domāju, ka pirms 100 gadiem bija līdzīgi.
Valdemārpils
Ja jau komunisti savas pilsētas var saukt savu vadoņu un varoņu vārdos, un nolādētie kapitālisti – savu miljonāru un īpašnieku vārdos, tad kāpēc gan Latvija nevar sekot to pēdās.
Redz, šodien jau maz kurš zinās pateikt, kur Latvijā bija Stučka. Un kas bija Stučka…
Bet Krišjānis, mūsu, Valdemārs, aktuāls, kā jebkad.
Pat uz mūsu mašīnas bagažnieka kādu laiku bija, kaut arī ne mūsu līmēta, uzlīme ‘Latvietis’, gandrīz paša Krišjāņa rakstīta.
Līdz 1926. gadam šeit atradās Sasmakas miests, un kādreiz, jaunībā, šeit tiešām strādāja netālu dzimušais Valdemārs.
Un tad, uz divdesmito gadu nacionālā pacilājuma viļņa ciems ar ne īpaši labskanīgo nosaukumu, pārtop par Valdemārpili.
Nu, un skaidrs, ka šodien šeit dzīvo teju tikai latvieši. Pilnīgi bez ironijas. Šeit tiešām dzīvo gandrīz tikai latvieši.
Bet miests simpātisks, koka apbūve ļoti jauka. Un varbūt arī labi, ka ne Sasmaka, tik kāda gan šeit pils?
Anuži
Pēc Jāņa Krišāna sniegtajām ziņām šeit atradās kolhozs ‘Cīņa’ un, kā jau pierasts ar nozīmīgiem kolhoziem, kuri radušies neaizņemtās vietās, vietējie iedzīvotāji šo vietu turpina saukt par Cīņu. Bet mani satrauc, kvadrātainā virtuļa forma. Kāpēc? Kādēļ? Kāda praktiskā nozīme šādai sarežģītai un, gan jau, dārgai ūdenstorņa konstrukcijai?
Roja
Man gribējās uz Roju. Man vajadzēja izlidot ar dronu, lai Regitai būtu pilsētas plāns. Bet lidot nedrīkst. Un neko mēs šeit redzēšanas vērtu neatradām. Es esmu bijis Rojā. Reizes piecas. Un es no Rojas itin neko neatceros. Bet atceros, ka patīk. Bet tam laikam citi iemesli.
Aizbraucām līdz jūrai. Un devāmies tālāk.
Kolka
Kolkā nolēmām uz ragu nebraukt. Jau kļuvis banāli braukt uz ragu. Turklāt, gan jau arī viss ir slēgts.
Bet nekad nav pievērsta uzmanība Kolkas baznīcām. Bet tās ir ievērības cienīgas.
Jauki, jauki… Es domāju, ka Kolku neviens uz Kolku braucošais nav redzējis, kā vairums no tiem, kas katru gadu brauc uz Ventas rumbu nav redzējuši Kuldīgu.
Mazirbe
Atlas Obscura’ā biju izlasījis par kuģu kapsētu un to nu gan man gribējās redzēt. Aija ar Valteru gan pabrīdināja, ka tur tikai divas laivas un tām nav vairāk par 50-70 gadiem, bet sliktākajā gadījumā var palasīt dzintaru.
Pirms kādiem gadiem mēs šeit cauri braucām ar velosipēdiem un parunājāmies ar cilvēku kultūras namā, uzzinājām interesantus faktus par lībiešiem un valodu.
Pie laivām tiešām redzēt īpaši nebija ko.
Bet mazmazītiņus mikrodzintariņus gan katrs salasīja pa nelielai saujiņai.
Maziņš prieciņš, dodamies tālāk.
Tārgale
Jauka sarkano ķieģeļu baznīca. Pāris smukas mājas, un tas ir apmēram viss, ko šeit bija vērts redzēt.
Irbenes radioteleskops
Irbenes radioteleskopā bijām pirms pieciem gadiem, īsi pirms tā slēgšanas uz restaurāciju, rekonstrukciju vai ko nu viņi tur darīja. Toreiz mēs sēdējām uz šķīvja un baudījām dienu nu bija forši. Pēc tam teleskops uz ilgu laiku bija slēgts un tagad it kā bija vaļā, taču tad atnāca ļaunā slimība. Bija cerība, ka būs vaļā, bet…
Ugāle
Usma
Ar Usmu izrādījā, kā ar Enguri. Pati Usma nav apmeklēšanas vērta, cilvēki brauc uz šejieni, jo Usmas ezers, Latvijas ezerā burātāju paradīze. Buru laivu jahtklubā neliels miljons. Bijām rezervējuši naktsmājas augstākredzamajā ēkā, bet kad piebraucām un ieraudzījām, ka logos ir sapuvuši aizkari, apbraucām apkārt un sapratām, ka šī noteikti nav vieta, kur vēlamies pavadīt šo nakti. Ne jau tāpēc, ka būtu īpaši izvēlīgi… bet par tādu cenu, ko šeit prasīja, cerējām vismaz uz tīru gultasveļu… un šeit nez vai mēs to dabūtu.
Blakus esošajai ēkai bija gājis vēl sliktāk, gan jau arī bija viesu nams. Nu, šeit, Usmā, šķiet, visi ir viesu nami.
Tad nu mēs iebraucām veikalā. Mūs piekrita apkalpot, lai gan kase jau bija noņemta, bet… pa divām dienām mēs jau nedaudz pieradām, ka Kurzemē par skaidru naudu var dabūt visu… un uz bankas kartēm skatās kā uz bezvērtīgiem plastmasas gabaliem.
Nolēmām doties uz kempingu Usmas pretējā krastā. Un, laikam, tā nebija labākā doma.
Usmas meķi
02.05.2020 Sestdiena
Renda
Ventas Rumba
Bet pa ceļam izrādījās, ka kāds ir kaut kur iekāpis un ož visa mašīna un ir jāmazgā gumijas paklājiņi. Un tuvākā vieta, kur iedomājāmies, ka varētu izmazgāt, bija Ventas rumba. Beigās gan Valters izmazgāja paklājiņus stāvvietas peļķē, bet lēkājošajām Vimbām gan aizgājām uzmest skatu. Lec vimbas, viss kārtībā.
Padures muiža
Padurē muižas ēka nebija īpaši interesanta, tipisks klasicisms ar dorisko orderi, un dārgas mašīnas priekšā. Privātīpašums un, šķiet, viesu nams.
Bet izejot caur ļoti jauku aleju, nončām pie dienas spilgtākā notikuma (viena no, diena kopumā bija ļoti spilgta). Vanšu tiltiņa.
Ļoti lieliski. Man ir ļoti žēl, ka tādu vietu Latvijā nav vairāk, bet jo vairāk ir iemeslu tos sargāt. Jo katru šādu vietu vai objektu apdraud birokrātiskais kretīnisms. Kādam ierēdnim sāk likties, ka ir bīstams, un novāc. Un viss…
Kazdangas muiža
Kazdanga bija savā ziņā liktenīga. Atskaites punkts.
Apbraucām pilij no otras puses, ceļabiedri devās staigāties…
Bet es pacēlu dronu, lai apskatītu kopainu. Un tad bija troksnis, un pēdējais signāls, kas atnāca no drona bija melna bilde.
Tāpēc noteikumi paredz, ka ir jāskatās uz dronu, nevis ekrānā. Ekrānā, lidojot atpakaļ, neredz koku zarus. Rezultāts, lauzta kāja. Kad atbrauks no Ķīnas rezerves, nevar pat prognozēt.
Bet apbūve ļoti interesanta.
Bet nu, dosimies tālāk. Nākamā pietura – Aizpute!
Aizpute
Mums katru dienu pa pilsētai atklājumam un ‘hailaitam‘ – aizvakar bija Tukums, vakar – Kandava, šodien – Aizpute.
Karodziņi aizputē un Cīravā tika salikti pirms kāda mēneša, kad arī braucām uz Kurzemi, bet toreiz nepietika laika, lai uz šejieni atbrauktu.
Tā bija Regitas ideja un toreiz es viņai jautāju – bet ko Aizputē?
“Es nezinu, vienkārši nekad tur neesmu bijusi”.
Tā ir kārtējā Latvijas pilsēta, kuras nosaukumu mēs zinām no Latvijas ģeogrāfijas, taču tas arī viss, ne ar ko vairāk nesaistās.
Mūsu zināšanas par Aizputi, Kandavu vai Tukumu ir apmēram tik pat plašas, kā vidējam liepājniekam par Kārsavu, Ludzu vai Viļaku.
Un, izrādās, tās ir vietas, kuras obligāti ir vērts apmeklēt.
Apbūve ir sajūsmas vērta.
Daudzām ēkām mūra cokola stāvs un koka otrais stāvs. Un tās ir saglabājušās.
Periodiski parādās simpātisks modernisms.
Dažām ēkām ir absolūti neiedomājamas formas.
Ir pat kaut kas diezgan viduslaicīgs saglabājies.
Pilsētā ir jūtamas kādas mākslas organizācijas darbības pēdas.
Pilnīgi sanostaļģējos pēc Artistences. Mēs arī varētu būt varējuši atstāt savu pēdu pilsētā. Padarīt to interesantāku. Varbūt.
Aizputei ir savādas attiecības ar vēsturi.
Bet kam gan Latvijā nav?
Kā Ulmaņa laikā sākām, Padomju laikā ar jaunu entuziasmu turpinājām. Sākumā ideoloģija, pēc tam utilitārisms… un šodien… šodien vienkārši ļoti savāda izpratne par to, kas ir labi un kas nav.
Jā, Aizputes viduslaiku pils mūros Padomju laikā bija daudzdzīvokļu dzīvojamā māja.
Tagad gan vairums no tā ir nojaukts. Bet pilsdrupas tik un tā ļoti ērmīgas.
Bet tā laikam bija galvenā lieta, kas man nepatika Aizputē. Citādi pilsēta ir apburoša.
Ja es ietu kājām pārgājienā pa Latviju, es ļoti gribētu nakšņot šādās pilsētelēs. Tas nav mazāk romantiski par Spānijas vai Portugāles mazpilsētām.
Ļoti šarmanti.
Un nepamet sajūta, ka mēs to visu pamazām zaudējam.
Mums tas vienkārši nav vajadzīgs. Mēs to nesaprotam, mums tas atgādina par mūsu nabadzību, par tautas ciešanām un mēs visi gribam dzīvot plastmasas pilīs ar krāsaina plastikāta logiem un izlikties, ka tā ir dzīve. IKEA ir tas, uz ko mēs tiecamies. Viss pārējais ir kauns un fui.
Cīrava
Uz Cīravu mēs braucām speciāli, pēc mēnesi veca karodziņa. Braukt uz Cīravu nespeciāli, garāmbraucot, ir ļoti sarežģīti. Tā nav caurbraucamā pilsēta. Un tad šeit ir pietura, kurā maksimāli neizteiksmīgs un šausmīgs plakāts aicina apstāties un iepazīt Cīravu.
Ja tu esi Cīravā, tu šeit esi nonācis apzināti, tad ar to arī jāstrādā. Nu, tūrisma informācija var būt dažāda. Var būt arī neveiksmīga.
Bet Cīravā ir ko redzēt, pirmkārt, visai skumjā stāvoklī esošā bijusī Manteifeļu – Scēgu pils.
Pils pieder kādam itālim. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka minētais itālis esot ‘salaidis’ ar kādu latviešu meiteni, kura esot ķircinājusi ‘kas tad tu par itāli, ja tev nav savas pils’. Itālis nopircis pili, meitene viņu pametusi, itālis pametis laika zoba varā pili, tagad pils atzīta par vidi degradējošu objektu un viss ir skumji. Bet vēl Cīravā ir dzirnavas.
Šeit ir iemitinājusies kāda kultūras organizācija un tagad rīko koncertus un dažādas kultūras aktivitātes.
Aizputē un Cīravā mākslinieku organizācijām ir savas vēsturiskās ēkas, par kurām rūpēties, kāpēc Artistencei neviens nedeva savu vēsturisko ēku? Kaut gan nav taisnība, deva… bet tas viss bija tā ļoti ē… tricky
Savvaļas zirgi Papē
Papē ar Regitu bijām pirms nedaudz vairāk kā pusgada un mums ļoti patika. Tagad atvedām arī Aiju ar Valteru. Viņiem arī patika.
Ļoti jauka pieredze un labprāt braukšu atkal.
Zirgi un tauru govis šeit dzīvojas brīvā dabā, bet tos pieskata un ziemā nepieciešamības gadījumā piebaro.
Šoziem nevajadzēja.
Gan govis, gan zirgi pie cilvēkiem diezgan pieraduši un lielā mērā tos ignorē. Zirgiem var pieiet pavisam tuvu, govis tomēr ietur distanci. Bet jebkurā gadījumā viņu attieksme pret cilvēku ir lielā mērā ignoranta. Apmēram kā pret kādu krūmu vai koku.
Ezerā tālumā redzējām lielu ķīvīšu baru. Ķīvītes lidojumā izskatās ļoti impozanti. Nu un virs mums riņķoja pļavu lija.
Bija ļoti labi. Bet gaisā sāka rasties tāda kā dūmaka.
Pape
Migla bija tik bieza, ka neko daudz saskatīt nevarēja.
No Papesciema devāmies meklēt Ķoniņus.
Papes Ķoņu ciems
Atrast Ķoniņus nemaz nebija tik vienkārši.
Bet pieredze ļoti dīvaina.
Kā būtu nonākuši savādā brīvdabas muzejā.
Uzrakstot iepriekšējo teikumu apskatījos Vikipēdijā un izrādījās, ka šeit atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle.
Man likās, ka tam ir kāda saistība ar ķoniņiem, bet izskatās, ka tomēr nav. Vismaz nekādu informāciju par to atrast neizdevās. Ta i pārāk tālu uz dienvidiem.
Bet nu tik un tā jauki.
Nida
Nidā viss ir privāts un pie jūras tikām nelegāli izejot cauri privātīpašumam. Lietuvu arī neredzējām, migla… Bet izbraucot uz šosejas pie pašas Lietuvas robežas, tur viss ir aizvērts. Pāri robežai netiekam. Man tas uzdzen zināmu izmisumu. Nu kādos tad laikos mēs dzīvojam, ja pat uz Lietuvu nevar aizbraukt, kad gribas? Ak, ļaunā slimība… ak, ierēdņi…
Rucava
Jūrnieka ligzda
03.05.2020 Svētdiena
Liepāja
Uz Liepāju mēs braukt netaisījāmies. Šajā braucienā lielās pilsētas nebija plānots apmeklēt.
Taču nakšņojām mēs teju pilsētas pievārtē. Mums bija steidzīgi jāuzpildās.
Turklāt, Aija bija bijusi Liepājā visai fragmentāri un viengabalaina priekšstata par to nebija.
Tad nu nolēmām izstaigāt kādu riņķīti un apskatīt centra apbūvi.
Pastaiga izrādījās ļoti patīkama. Pateicoties šaušalīgajai slimībai ielas bija teju pilnīgi tukšas.
Nopietni, tik tukšu Liepāju es nekad neesmu redzējis.
Un arhitektūru daudz patīkamāk baudīt, kad cilvēku ir mazāk.
Vispār jau, neskatoties uz to, ka es šo visu esmu redzējis, es, galvenokārt, Liepājā jūsmoju par simtgadījām sarkano ķieģeļu rūpniecības ēkām un koka divstāvu un trīsstāvu apbūvi jūrmalas parka rajonā.
Tagad, kad nav jāsteidzas, nekas nenovērš uzmanību, sanāca pievērst uzmanību arī vecpilsētas apbūvei.
Un, o!, tā ir lieliska!
Kaut kur bezapziņā pavīdēja kaut kādas paralēles ar Kauņas vecpilsētas apbūvi.
Bet nu labi, Liepāja man vienmēr ir patikusi. Noteikti vairāk, kā Ventspils.
Simts gadus atpakaļ Liepāja varētu būt bijusi ļoti patīkama pilsēta.
Turklāt, diezgan pat ļoti lielpilsēta.
Šodien Liepājā, izskatās, arī visai radoša dzīve.
Darbojas kāda mākslinieku un mūziķu organizācija vai pat vairākas.
Notiek mākslas pasākumi, tai skaitā – visai plaša mēroga. Un kas no tā, ka mākslinieki, kam atdotas sienas, neprot anatomiju, tik un tā tas ir labāk par pliku sienu, sienu ar reklāmas displeju vai vispār, nedod Dievs, notāgotu sienu.
Ir vairākas visai alternatīvas un interesantas kafejnīcas.
Piemineklis vietējam publisko soliņu iznīcinātājam.
Grezna arhitektūra..
Utilitāri grezna arhitektūra..
Vienkārši utilitāra arhitektūra..
Romantiska arhitektūra..
Moderna arhitektūra..
Un, protams, kaķīši..
Īsumā, Liepāja izskatās pēc jaukas vietas, kur dzīvot… vienīgi nedaudz žēl, ka pēdējā pusgada laikā ir pazudusi viena šausmīgi šausmīga kioska ēka pie grāmatveikala… tā bija tik ļoti… bet nu, ja tas būtu Rēzeknē, es arī, gan jau, būtu ar abām rokām par nojaukšanu.
Redana forts
Šoreiz neviens nedežūrēja un naudu neprasīja. Braucām garām, nolēmām ātrumā izstaigāt un apskatīties dzeņus.
Forts kā jau forts. Daudz sienu gleznojumu, un kāds pārītis pat ļoti veiksmīgi..
Durbes pilskalns
Durbei izbraucām cauri, nekas īpaši nepiesaistīja uzmanību. Uzkāpām pilskalnā un devāmies tālāk.
Bārta
Vienīgais, ar ko, Bārta, šķiet, varētu būt pazīstama, ir Bārtas tautastērps. Nu, skaidrs, ka šeit neviens tautas tērpā nestaigā, un redzēt īpaši nav ko.
Vienīgi samulsinājām bērnus. Jau mūsu parādīšanās pagalmā izraisīja visai dzīvu interesi, bet kad Aija ar Valteru viņus pasveicināja, tas izraisīja lokālu furoru. Jauki, atpakaļceļā atkal braucām caur Bārtu, bet bērnu pagalmā vairāk nebija.
Dunikas purva taka
Iepriekš par Latvijas purvu un dabas takām ne īpaši jūsmoju, kaut gan, ja gadījās blakus būt, labprāt nostaigāju. Parasti daudz cilvēku un maz prieka (manā vērtību sistēmā šie elementi bieži vien ir apgriezti proporcionāli).
Dunikas purva taka pilnībā mainīja manu priekšstatu, bet es arī pieļauju, ka tādu vietu Latvijā nav īpaši daudz. Bet šeit es noteikti esmu gatavs atgriezties.
Nu, protams, ne maznozīmīgi bija tas, ka taka bija slēgta un bez mums šeit bija tikai vēl viena kompānija, kuru kaut kurā brīdī redzējām no attāluma. Un viena meitene, kura paskrēja mums garām. Bet teritorija ir pietiekoši liela, tāpēc arī ja ir citi cilvēki, ja nav ārkārtīgi daudz (bet ārkārtīgi daudz cilvēkiem šeit nav kur atstāt mašīnas), ir labi. Teritorija ir grandioza – visapkārt viens vienīgs pelēkbrūns klajums, kaut kur pie horizonta riņķo pļavu lija. Mēs beidzot iemācījāmies ieraudzīt raseni.
Kādā brīdī ainavu dažādu nelieli purva ezeriņi, kuros, gan ļoti tālu un nepieejami peldēja putni, kurus ne ar kādu identifikatoru palīdzību identificēt neizdevās. Pēc izmēriem varētu būt prāva zoss vai gulbis, bet putns balts ar lieliem melniem plankumiem dažādās ķermeņa daļās. Visā ceļojuma laikā šis bija vienīgais putns, ko redzējām, bet identificēt nesanāca.
Un beigās sekoja ļoti interesants mežs – Luknas skābaržu audze. Absolūti nelatviska meža sajūta. Šeit bija interesanti, ka kādā mirklī mūsu telefoni sāka pīkstēt sveicienus Lietuvā. Un Lietuvā mēs galīgi nedrīkstam rādīties. Un tad mēs filosofējām, ka šī taka tiešām varētu šķērsot valsts robežu. Valsts robežu taka nešķērsoja. Strupceļš iestājās pavisam blakus robežai. Mēs samulsām, jo mums likās, ka taka iet pa loku. Un mēs bijām gājuši krietni vairāk par stundu. Un tad izrādās, ka līdz mašīnai ir pamatīgs gabals.
Mēs visu pavasari ceļojam apkārt ar binokli un skatāmies putniņus, vēlāk mēģinot tos atpazīt. Valters vienmēr ir bijis mūsu ģimenes ‘putnologs’ jo bija laiks, kad viņš spēja atpazīt vairāk sugas, kā jebkurš un viņam putni bija interesanti. Aija pret putniem bija visai vienaldzīga. Regita arī, kamēr neparādījās binoklis un nesākām uz putniem skatīties mērķtiecīgi. Bet tagad, brauciena laikā, kad iemācījāmies atpazīt žubīti, dzelteno stērsti, ķīvīti, medni un, ne līdz galam, bet tomēr pļavu liju arī daudz maz, pat Aija ‘iedegās’ par putnu vērošanu. Un tad jau mēs fantazējām, kā šo mūsu braucienu vietā pēc pāris gadiem sēdēsim kādos putnu vērošanas torņos un kašāsimies pa putnu izkārnījumiem. Kaut kas, kas vēl pirms neilga laika… būtībā, ceļojuma pirmajās dienās, likās absurdi, pēkšņi sāk skanēt pat diezgan izaicinoši.
Priekule
Volzbahs
Lielbātas pils
Starpkaru periodā valsts sanatorija, esot bijusi visai izcila… šodien apkārt žogs un trūkst tikai dzeloņdrāšu ainas pilnībai.
Embūte
Un, vēl viena dīvaina vieta.
Pils drupas, baznīcas drupas, dzirnavu ezers, bērnu laukums.
Un atkal tā dīvainā sajūta, ka kaut kas līdz galam nav pateikts.
Līdzīgi kā Priekulē – no vienas puses – nekā īpaša nav. No otras puses, ja nedaudz pavilkt aiz stūrīša – ļoti pat interesanti. Sakopts, apgūti kaut kādi naudas līdzekļi.
Bet kas tad vispār ir tas, kādēļ cilvēki uz šejieni vispār brauc? Mani nemulsina pamestas krāšņas vai interesantas vietas, man pat patīk. Un mani nemulsina visumā garlaicīgas, bet gaumīgi sakoptas un pasniegtas zem pareizās mērces vietas. Bet šādi te objekti, kā Embūte un Priekule, kur it kā ir, bet nē, bet jā bet nē… Es šo galīgi nesaprotu. Patiešām rodas sajūta, ka tukšā vietā tiek formāli apgūts finansējums. Sāk braukt cilvēki. Atbrauc – parausta plecus, izpīpē cigareti un brauc tālāk. Manuprāt, labāk būtu ar krūmiem aizaudzis.
Nīkrāce
Šķēdes pagasta “Māli”
Pēdējā nakts šī ceļojuma laikā. Meklējām vietu ar baļļu, jo kāzu ceļojumā, kurš aizsāka šo tradīciju, bija baļļa.
Meklēšana neklājās viegli, vietas bija vai nu aizņemtas, vai neuzņēma viesus, vai baļļas nebija gatavas uzņemt cilvēkus. Un tad kādu baļļu atradām Šķēdes pagastā. Pili nolēmām apskatīt rītdien, kad to būs pametuši jaunieši.
Tuvojoties vietai kļuva arvien aizdomīgāk.
Saimnieks bija ar kādu draugu, abi svinēja ‘baltā galdauta svētkus’ (es biju pārliecināts, ka tas ir kāds ievākšanās jaunā vietā rituāls vai kas tāds). Un gribēja ielaisties ar mums diskusijās. Mēs bijām pārāk noguruši diskusijām, tāpēc priecājāmies, kad tikām no viņiem vaļā.
Pilnīgs lauku kiberpanks, bet bija ok.
04.05.2020 Pirmdiena
Šķēdes pils
Vienstāvu muižas kungu māju uzcēla 1761. gadā.
Deviņpadsmitā gadsimta sākumā to pārbūvēja neoklasicisma stilā.
Piebūvēja otro stāvu.
Tā paša gadsimta beigās to vēlreiz pārbūvēja, papildinot ar neoklasicisma elementiem. Tika uzcelts tornis un piebūve.
Brīvvalsts laikā, 1921. gadā pils kļūst par valsts īpašumu.
No 1925. līdz 1927. gadam šeit atrodas 1. pakāpes pamatskola.
Otrā pasaules kara laikā kalpo par kara hospitāli vācu armijas karavīriem.
Jaunpils
Jaunpils nebija plānota. Un vispār šodien nekas īpaši nebija plānots, vien kādas dabas takas.
Un Jaunpilī nonācām tāpēc, ka dabas taka, uz kuru devāmies, tieši atradās pie Jaunpils.
Visi devās pastaigā, bet man šodien bija slinkums kaut kur iet. Ja būtu dzīvs drons, palidotu ar dronu un apskatītu apkārtni, bet drons bija beigts.
Mašīnā zem somām bija aprakts elektriskais skrejritenis, kuru tā arī visa brauciena laikā ne reizi neizmantojām, tad nu… ja negribas staigāt, jābrauc.
Patiesībā, jauka vieta.
Un šeit es saprotu, kāpēc tūristi varētu braukt. Šeit tiešām ir ko redzēt, izbaudīt, sajust.
Man gan ir nedaudz žēl, ka pilī ir iemetinājušies kārtējie amatnieki ar ‘līdeprojektiem’. No vienas puses – vietējās iniciatīvas ir ļoti atbalstāmas, amatniecība vajadzīga, un ir labi, ka cilvēki kaut ko dara. No otras puses – teju katrā vietā, kur pēdējā laikā braucam, amatnieki rāda identiskus izstrādājumus, identisku aprīkojumu, kuru sapirkuši par LEADER līdzekļiem, dzied sev ditirambus. Bet ir ļoti skaidri redzams, ka lielākā jēga, kas no šī visa izriet, ir projektu naudas apgūšana. Ar ļoti mazu pievienoto vērtību. Kaut kurā brīdī katrs latvietis ir sapratis, ka prot izgrebt karoti, izadīt zeķes un ar lāzergravētāju izgriezt krūzīšu paliknīti ar banālu tekstiņu un zīmējumu. Nedaudz indiāņu rezervātu sajūta pārņem to visu redzot. Bet, cerams, tas tikai man tā, un patiesībā nav nemaz viss tik slikti.
Un labāk lai pilī sēž tantes, kuras katru grib ievilkt un parādīt filmu par to, kādi malači, kā žogs apkārt un ieeja tikai ar caurlaidēm VIP klientiem.
Starp citu, pils smuka un dažas formas mani absolūti apbūra. Kā kaut kas tik nepareizs, bet tai pašā laikā – apburošs, arhitektūrā vispār var pastāvēt?
Krietni izstaigājuši, izbraukājuši Jaunpili, devāmies uz takām. Pārējie ar auto, es ar elektrisko skrejriteni pa taisno.
Pa ceļam atradu jauku olu tirgošanas punktu – atstāj naudu, paņem olas. Un šeit arī var atstāt olu pakas. Ļoti jauki, manā ideālajā pasaulē šāda veida būdiņas ir pie katras lauku mājas vai fermas.
Dabas taka izrādījās drausmīgi garlaicīga un vienīgais, ar ko tā patiešām var lepoties, bija, šķiet, lapegļu aleja. Bet ar skrūvēm neveikli saskrūvētā zemgaļu pils, ar ko lepojas šī vieta, ir kauns pat… Nu, pat man…
Tukums
Un mēs atkal esam Tukumā.
Šodienas Tukums gan ievērojami atšķiras no Tukuma pirms četrām dienām, bet tik un tā ir labi.
Aija ar Valteru plānoja brauciena beigās nopirkt cūku. Pateicoties tam mums ceļojumā līdzi bija daudz skaidras naudas, kas visu ceļu glāba, jo kartes nekur pretī neņēma.
Nu, nauda bija beigusies, un Tukums bija tuvākā vieta ar bankomātiem.
Salas
Vieta, kur plānojās pirkt cūku arī izrādījās visai kolorīta.
Rīga un Jugla
Salaspils
Es nebiju bijis Salaspils memoriālā.
Es zināju, ko sagaidīt, bet ik un tā biju pārsteigs.
Tas ir ļoti, ļoti iespaidīgi.
Man nepatīk visa veida pieminekļi, piemiņas vietu ideja un tā tālāk. Visa šī kara/pēckara/apkara/upuru/uzvarēto/uzvarētāju, un tā tākāk ideja man ir galīgi sveša un nepieņemama. Bet es priecājos, ka ir tādas vietas, jo tas ir trakoti iespaidīgi.
Padomju tēlnieki, kad to rīcībā bija pietiekoši resursi, prata radīt iespaidu. Un, o – jā, iespaids ir radīts.
Stukmaņi
Stukmaņos garām braucot iebraukt un apskatīt muižu ir gribējies jau kādu laiku.
Bet parasti – vienā virzienā steidzamies, pretējā – braucam pa nakti.
Šoreiz tomēr iebraucām.
Līkums aizņem 15 minūtes un tikai dažus kilometrus, bet iespaidu pār pārēm.
Un gandrīz visi, kas brauc pa Rīga – Jēkabpils trasi uz Jēkabpili, Rēzekni, Daugavpili, Preiļiem, u.c., vienkārši pabrauc garām un nemaz nezina par šīs vietas eksistenci.
Brauciens starp diviem mūra žogiem tik ļoti atgādināja Portugāles vai Spānijas laukus, ka uz kādu brīdi pat nedaudz atkāpās nostaļģija.
Žēl tikai, ka pils ir privāta un nepieejama.
Bet ir iespaidīgi, jā.
Noteikti kādreiz iebrauksim papētīt tuvāk.
Varakļānu pils
Nedaudz žēl drona, bet pēc iztīrīšanas un pārbaudes, konstatēts, ka atskaitot lauzto kāju, viss pārējais, šķiet, darbojas. Un kāja jau ir ceļā no Ķīnzemes.
Ļaunā slimība un Regitas maģistra darbs pēdējos mēnešos mums deva iespēju pamatīgi izceļoties pa Latviju. Un mēs atkal un atkal pārliecināmies, ka vēl šeit pat ir ļoti daudz neatklātu un lielā mērā eksotisku vietu un lietu. Bet tik un tā ļoti kaitinoša sajūta, ka no valsts ārā vienkārši izbraukt nedrīkst. Padomju Savienības nostaļģētāji noteikti beidzot jūtas nedaudz labāk.
