Igaunijas dienvidos iedvesmo divas mērķtiecīgi un ilgtermiņā attīstītas stratēģiskās lietas reģiona un tūrisma attīstībā: jaunradītie mazpilsētu centri un dzeltenie National Geographic rāmīši, kam īpaši pievērsām uzmanību savā nesenajā braucienā Igaunijā.

Mazpilsētas ir spogulis, kā gribam redzēt savu valsti. Aizbrauciet uz kādu ciemu un pastāstiet, kāda ir Latvija. Vislabāk vismaz  +101km no Rīgas. Un te mēs nerunājam par Pilsētām, bet par mazpilsētām līdz 15 tūkstošiem iedzīvotāju.

Dzeltenie rāmīši

Domāju, ka lielai daļai tie jau ir labi pazīstami – redzēti Tartu vai Valgā vai kādā citā lokācijā, tie sākotnēji uzreiz aicina tajos nobildēties, taču stāsts ir vēl iespaidīgāks un plašāks.

National Geographic iniciatīva manā redzeslokā ir jau vismaz 6 gadus –  pirmā bilde ar to ir 2015. gadā Valgā, tātad vismaz kopš tā laika esmu sākusi kolekcionēt šīs vietas.

Ir vietas, kur rāmīšos pabūts jau vairākkārt, ir vietas, kur rāmīšus tā arī neatradām un ir vēl daudzas vietas, kur rāmīšus vēl jānoķer. Tagad saskaitot, laikam esmu bildējusies 7 dažādos rāmīšos (visbiežāk Tartu un Valgā).

“Living on the edge” jeb “Dzīvojot uz robežas” apvieno 30 Dienvidigaunijas apskates vietas ar dzelteno rāmīti – zināmu kā National Geographic simbolu. Oriģinālā ideja esot no Nīderlandes, ar tās palīdzību pavisam vienkārši ir bijis mērķis likt novērtēt dabu kā apskates vietu, ieskatīties kādā vietā ar citu skatu. Igaunijas dzelteno rāmju stāsts sākas jau 2012. gadā – tā ir kopīga un cieša sadarbība starp vairākām Diebvidigaunijas VRG (vietējās rīcības grupas LEADER īstenošanā) un Igaunijas National Geographic[1]. Projekta mērķis bija gan veicināt tūrismu, gan arī lokālo kopienu pašapziņu, piederības sajūtu, gan arī izcelt lokālās vērtības. Lielisks un savā ziņā simbolisks ir arī nosaukums “Dzīvojot uz robežas”, izceļot to, ka reģions ir Eiropas galējā robeža (gluži kā Latgale). 

Kāpēc tie strādā? Spēcīgs, vienkāršs simbols, funkcionāli uztaisīts un faktiski nesalaužams, izmantojams vairākos veidos, simpātisks un liela izmēra.  Svarīgi, ka tas ir vienots visam reģionam – domāju, ka lielā mērā tā izdošanos noteica sadarbība reģiona iesaistītajām pusēm un kopienas iesaiste lēmumu pieņemšanā (iedzīvotāji varēja balsot par izvēlētajām lokācijām) – iesaistīti 6 dažādi novadi un neskaitāmas pilsētas (iedomājaties to saskaņošanas procesu ar visām pusēm?),  tika saņemti vairāk kā 100 pieteikumi no dažādām lokācijām, kur novietot rāmīšus (iedomājieties tās negācijas no tiem, kas pie tāda netika?). Izdevies ir arī mārketings un kopīgā stāsta radīšana – jau kopš paša sākuma ir nepārvarama vēlme apceļot pilnīgi visus rāmjus un tajos nobildēties, pilnīgs azarts un kolekcionēšanas tieksme.

Ticu, ka idejiski līdzīgi koncepti ir īstenoti arī pie mums (pirmais, kas nāk prātā ir pierobežas mākslas objekti vairākās vietās). Svarīgi, ka šie objekti kļūst par enkur-objektiem, kas pievilina ceļotājus, sniedz identitāti vietējai lokācijai un rodas vēlme tos visus ieraudzīt.

Jaunie Mazpilsētu centri Igaunijā EST100

Pavisam nesen, pateicoties Arta Zvirgzdiņa Instagram ierakstiem,[2] uzzināju par Igaunijas 100gades (kura notika vienlaicīgi ar Latvijas simtgadi 2018. gadā) grandiozo plānu atjaunot 14 mazpilsētu centrus – projekta iniciatori ir bijusi Igaunijas arhitektu apvienība ar patiešām ambiciozu mērķi. Diemžēl par pašu projektu un tā gaitu angliski informāciju izdodas atrast tikai fragmentāru –  pirmais ir raksts[3] no 2015. gada, kurā tiek aprakstīta vajadzība (pilsētas sarūk, iedzīvotāji aizbrauc, centri kļūst par autostāvvietām, resursu trūkums, fragmentārais finansējums, ir nepieciešamība fiziski pilsētas samazināt), kā arī tas, ka ir zināmi pirmo septiņu konkursu vinnētāji.

Pirmās septiņas mazpilsētas, kas jau ieguvušas jaunus pilsētas centrus ir Põlva (5458 iedz.), Tõrva (2804 iedz.), Võru (12167 iedz.), Kärdla (3093 iedz), Rapla (5132 iedz.), Valga (12452 iedz.) and Rakvere (15526 iedz.).   Kā redzams, izvēlētās mazpilsētas ir ļoti dažādu profilu, bet ietver sevī arī tādas mazpilsētas, kurās ir mazāk par 3 tūkstošiem iedzīvotāju! Šīs pirmās septiņas mazpilsētās ieguva ERAF līdzfinansējumu projekta īstenošanai, pēc pieejamās informācijas ir noprotams, ka vēl citas pilsētas ir šī projekta ietvaros pārveidotas un šobrīd vēl turpina iedvesmoties no šiem piemēriem – tas tikai pierāda, ka ideja ir ilgtspējīga un vēl arvien aktuāla. Šobrīd noslēdzies jau 22.tais projektu konkurss mazpilsētu centrālo vietu (laukumu / ielu / centru) pārveidei! [4]

“Projekta iniciatori pilsētas centru atjaunošanu uzskata par labu iespēju satuvināt cilvēkus, palielināt viņu kopības sajūtu un padarīt pievilcīgu mazo pilsētu dzīves vidi. Labiekārtotie centri tiks pārveidoti par kultūras pasākumu organizēšanas un brīvā laika pavadīšanas vietām, un satiksmē prioritāti piešķirs gājējiem. Padarot pilsētu sirdis par filantropiskāku un patīkamāku dzīves vidi, būs iespējams uzlabot uzņēmējdarbību un izvairīties no pilsētu atšķaidīšanas. “[5]

Izdevušais piegājiens un projekts plašākā kontekstā ir arī Igaunijas paviljona galvenais fokuss Venēcijas arhitektūras biennālē 2021. gadā ar nosaukumu “Square! Positively shrinking”[6]

“Iedzīvotāju sarukšana noved pie nepietiekamiem ieguldījumiem publiskajās telpās un tukšām mājām. Visas šīs depopulācijas sekas ietekmē to, kā vietējie cilvēki jūtas dzīvojuši savā dzimtajā pilsētā.”

“Diemžēl pašreizējā valsts reģionālā politika nav spējusi mazināt plaisu starp perifēriju un centriem, tāpēc tuvākajos gados mazajām pilsētām būs nepieciešama īpaša valsts uzmanība un atbalsts.”

Iespaidi par jaunajiem centriem

Šajā braucienā apmeklējām Dienvidigaunijā esošās Voru, Elva , Torva un, Polva. Secinājumi – neviennozīmīgi. Ja kopumā ideja, piegājiens, stratēģiskais skatījums un koncepts ļoti atbalstāmi, tad risinājumi ļoti dažādi. Protams, ka tie atkarīgi no konkursa rezultātiem un konkrētajiem piedāvājumiem, kā arī lokācijas potenciāla, iepriekšējās vēstures un domāju, ka arī lokālā konteksta un kopienas iesaistes.

Võru

Visiespaidīgākais šajā reizē bija Voru centra risinājums – gan tāpēc, ka ļoti drosmīgs (nezūdoša Valensijas kosmiskā sajūta), gan tāpēc, ka elegants, interesants un tiešām rada WOW sajūtu, bet tajā pašā laikā lieliski iederas pilsētvidē, apkārtnē un piešķir nepieciešamo akcentu – šo tiešām var braukt atsevišķi apskatīt kā interesantu pašu par sevi. Bet te arī jāsaka, ka pirms tam izstaigājām mazpilsētu (12 tūkstoši iedzīvotāju) un tā pati par sevi ir ļoti sakopta, jauka, ar savu kūrorta šarmu un tiešām patīkama – vienvārdsakot, nebija sajūta, ka te tiek risināta problēma. Protams, insagramīgi un jautājums, kā un vai vietējie šo lieto, bet atmiņā paliekoši, gribas braukt vēl un rādīt citiem, tātad mērķis sasniegts.

Elva

Elvas (5669 iedzīvotāji) risinājums, šķiet, no apmeklētajām vietām ir vissvaigākais – jā, instagramīgi un pāris elementi ir interesanti, taču mazliet pietrūkst kopainas sajūtas. Iespējams, ka tiešām pie vainas tas, ka nesen atklāts, bet laukumā nerodas sajūta, ka šis ir radīts lokālajai kopienai, sajūta, ka radīts tūristiem smukam skatam. Pie sevis to nodefinējam par Alūksnes fenomenu – oranžie toņi, spilgtās krāsas un dažādi ne-tipiskie risinājumi, kas pievērš uzmanību, bet nav zināms, vai praktiski un ikdienā pielietoti. Kopumā – patīk risinājums, bet raisa jautājumus. Izstaigājam arī mazliet tālāk – rodas sajūta, ka risinājums nav aizgājis līdz ļoti vajadzīgajai vietai, kas ir pie vēsturiskās dzelzceļa stacijas, tur ir neizmantotas iespējas un potenciāls attīstībai. Elva kā pilsēta pēc sajūtām liekas kā Tartu piepilsēta arī ar kūrorta piesitienu un nejūtam “sāpi”, iespējams, ka trūka lokālās identitātes, bet grūti šobrīd salīdzināt, jo nezinām, kā bija iepriekš.

Tõrva

Torvas (2804 iedzīvotāji) centra risinājums arī ir mazliet instagramīgs, grūti to kopumā novērtēt, jo šobrīd laukums ir burtiski aizkrauts ar smilšu skulptūrām, kā arī, esot uz vietas, neaizejam līdz savienojumam ar ezeru, kas drona bildēs izskatās interesants. Jā, viena lieta, ko pēc kāda laika apspriežam. – šie risinājumi ir interesanti no augšas, bet ne vienmēr esot uz vietas. Uzreiz aiz “jaunā laukuma”, kas burtiski ir milzīga lampiņu virtene virs galvas, ir milzīga autostāvvieta, kas īsti tur neiekļaujas. Vēlāk uzzinām, ka viss laukums ir bijis milzīgs parkings.  Kopumā – mājīgs risinājums un noteikti vietā, ja šeit iepriekš viss ir bijis automašīncentrēti.

Põlva

Ceturtā jaunā mazpilsēta ir Polva –  iepriekš risinājums parādās kā labais piemērs un paraugs tam, kā tam būtu jānotiek, ekspektācijas ir augstas. Ierodamies pilsētā – jap, sajūtamies kā post-padomju mazpilsētā vai Ungārijā, pilsēta pēc sajūtām ir mazliet aizmirsta un zemu ienākumu līmeni. Kad izejam galveno ielu, kuras centrālais objekts ir lielveikals, tad atrodam “jauno centra laukumu” – jāsaka, ka tas ir nomaļus no galvenās pilsētas artērijas, tāpēc tiešām to atradām tikai jau izstaigājot pilsētu, tātad tas nav diez ko centrāls. Otrkārt, tajā nebija neviena cilvēka (pretēji ēnainajam parkam pie pilsētas domes pavisam netālu)  – nebija sajūtas, ka šis ir radīts pilsētai. Kopumā – jā, skaisti, izskatās funkcionāli un arī risinājumi praktiski pielietojami, no boksa maisa līdz strūklakai bērniem, taču kaut kas nav iedzīvinājies. Man pašai favorītrisinājums, gaumīgs izpildījums. Taču, iespējams, ka lokālā kopiena to pieņem svētkos, bet ikdienā izskatījās mazliet pamests, tāpat arī apkārtne lika domāt, ka tas te īsti neiederas, nav saskaņas ar kontekstu un nav arī radīts savienojums ar ezeru un baznīcu, kas atrodas pavisam netālu. Secinājums – potenciāls liels, izaicinājumi lieli, risinājums labs, BET, ne šim kontekstam, būtu interesanti dzirdēt par iemesliem, kāpēc nav iedzīvojies. Pirmais komentārs, ko par šīm bildēm ieguvu bija “Skaisti, bet, kur ir cilvēki?”.

Secinājumi: jaunizveidotie centri

No vienas puses, tiem visiem kopīgas vairākas nianses – zaļums, augi, funkcionalitāte (soliņi, aktīvā atpūta ārā), ūdensmalu iedzīvināšana (ne vienmēr gan), gaismas objekti un uzmanību piesaistoši enkur-objekti (laternas / izteiksmīgi materiāli, krāsas), vieta kopienai un notikumiem. Tomēr katram risinājumam arī kāds mazs mīnuss, dažkārt nepamet sajūta, ka tas tomēr radīts Instagramam. Kritiski raugoties, gribas uzdot jautājumu, cik šis ir ilgtspējīgi un, vai šie risinājumi būs aktuāli arī pēc 10 gadiem vai tomēr būs jau novecojuši savā piegājienā. Kopumā, piegājiens un ideja vērtējami kā ĻOTI pozitīvi un vajadzīgi. Iepriecina, ka mazajām pilsētām VISPĀR tiek pievērsta uzmanība un skaļi pateikts – Jūs mums rūpat! Mēs domājam par šo!  Pieņemt, ka iedzīvotāju skaits neizbēgami samazinās ir svarīgs sākumpunkts.  Mani fascinēja tas, ka tas atkal ir nevis viens renovācijas stāsts (hei, mums ir Eiropas naudiņas, uztaisām jaunu bruģīti // baseinu // random objektu), bet gan mērķtiecīga stratēģija, kā VALSTISKI pirmkārt, identificēt izaicinājumu, otrkārt, stratēģiski lielā mērogā to īstenotu. Nesaku, ka jauni laukumi atrisinās visas šo pilsētu problēmas, nebūt ne, bet tas ilgtermiņā var nest nozīmīgus augļus un būt svarīgs, negaidīts pagrieziena punkts šo pilsētu attīstībā. Ne tikai piesaistot tūristus, bet arī jaunus iedzīvotājus, radot vēli esošajiem palikt un radīt. Izvēlētās pilsētas, visticamāk, iepriekš bija “caurbraucamās pilsētas”, bet jaunie centri rada vēlmi tajās apstāties. Un pavadīt laiku. Laiks = nauda = iespēja uzņēmējiem = vēlme uzzināt vairāk par vietu.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Domāju, ka šis projekts ir arī nozīmīgs diskusijas sākšanai par publisko telpu kā tādu – ka tā rada pārmaiņas, gan to, ka piesaista tūristus no āras, gan arī palīdz lokālajai kopienai paskatīties uz vidi sev apkārt ar pilnīgi jaunu skatījumu. Vide ietekmē mūs, un mēs ietekmējam vidi sev apkārt. Vide rada paradumus. Un visas tās netveramās lietas kā piesaisti vietai, vēlmi ieguldīt tajā, vēlmi palikt te dzīvot un vēlmi radīt darba vietas sev un citiem.

Lieliskām publiskām telpām ir vairākas kopīgas lietas.  Šajā avotā[7] var atrast vajadzīgos jautājumus, ko uzdot, lai izvērtētu – cik laba publiskā telpa ir mūsu pilsētās.

Tas ir ne tikai mājīgums iedzīvotājiem, tas ir milzīgs tūrisma potenciāls un vajadzīga kustība.

Kas notiek Latgales mazpilsētu centros?

Agrāk vai vēlāk, šis jautājums rodas, jo, protams, mēs dzīvojam salīdzinājumos (es pat te nesākšu skaļi sūkstīties par mūsu reģionālo politiku), bet tomēr: reģionālā politika NAV tikai ieguldījumi ceļos un industriālajos parkos, sorry. Atgādināšu, ka Igaunijas mazpilsētu centru pārveide notika mazpilsētām, kuru iedzīvotāju skaits nesasniedz pat 3 tūkstošus.

Uzmetu aci Latgales pilsētu situācijai defcto – jāsaka godīgi, kad ar Andri spriedām, kā gan pēc iedzīvotāju skaita sarindojas Latgales pilsētas, mūsu kārtība bija pavisam savādāka (vadījāmies pēc sajūtām, kādas rodas lokācijā). Piemēram, likās, ka Kārsavā un Dagdā ir vairāk iedzīvotāju.

No saraksta izņemam lielās pilsētas Daugavpili (82 604 iedzīvotāji) un Rēzekni (27820 iedzīvotāji), jo tomēr runājam par mazpilsētām. Saliekot datus par iedzīvotāju skaitu no Wikipēdijas gultnēm (jā, jā, nav uzticamākais avots, bet šoreiz tīri informatīvi apskatāmies), mums uzreiz izkristalizējas trīs lielākas Latgales pilsētu grupas – aptuveni 7 tūkstoši, aptuveni 6 tūkstoši un 2-3 tūkstoši.

Pirmajā grupā ietilpst Ludza (7777 iedz.), Krāslava (7633 iedz.) un Līvāni (7303 iedz.). Ludzas centrālā vieta mentāli saistās ar autostāvvietu pie pareizticīgo baznīcas. Atbrauc un apkārt ir mazliet tukšas mājas un stāvlaukums. Apkārt tomēr ir vismaz pāris soliņi un mini-zaļā zona, ok. Vēsturiski, ja pareizi noprotu, centrālais laukums Padomju laikos bija plānots pie domes ēkas (godīgi, nekad neesmu tur bijusi, jāaiziet) – ja tā, tad jāsaka, ka kā biežam Ludzas apmeklētājam tas tā galīgi nenolasās. Krāslava man saistās ar Maximas stāvvietu. Iespējams, tāpēc, ka tur tik bieži piestājam, bet arī tāpēc, ka pretī ir autoosta. Krāslavas gadījumā gan ir jaunais laukums, kas pat pietiekami veiksmīgi risināts – klasiska strūklaka un pulkstenis, soliņi, blakus gājēju iela (kas pilnīgi vienmēr izskatās tukša). Līvānos centrālais laukums ir tā vieta pie domes – vismaz caurbraucot tā šķiet. Neesmu to kārtīgi apskatījusi (kas jau par kaut ko liecina), iespējams, ka ir soliņi un puķes, bet nekas piesaistošs. Bet jāteic, ka Līvāni palikuši prātā kā visnotaļ sakopta pilsēta.

Pārejam pie otrās kategorijas – 6 tūkstoši iedzīvotāji, te mums ir Preiļi (6340 iedz.) un Balvi (6073 iedz.). Preiļos katru reizi šokē laukums, kuram ne reizi neesmu sapratusi funkciju. Iespējams, ka tur ir tirgus vai autoosta, kā daudzās mazpilsētās, bet neesmu pārliecināta. Kopumā, nav iedvesmojoši. Kādā brīdī tur bija laikam izstāde par pilsētas vēsturi, bet tā diezgan drīz pazuda. Balvu centrālais laukums laikam ir pie pilsētas domes, pāris soliņi laukuma malās, kā arī nesen parādījusies klasiskā kompozīcija ar pilsētas nosaukumu, veidotu no ziediem.

Trešā kategorija iekļauj mazpilsētas, kas ir ap 1-3 tūkstošiem:  Dagda (2031 iedz.), Malta (2980 iedz.), Viļāni (2850 iedz.), Ilūkste (2253 iedz.), Kārsava (1935 iedz.), Zilupe (1382 iedz.), Viļaka (1269 iedz.). Godīgi sakot, šīs pilsētas man saistās labākajā gadījumā ar baznīcām, kas tajās atrodas. Lielākoties, braucam cauri un nekas nepiesaista, ja speciāli uz turieni nebraucam vai neapskatām kādu konkrētu objektu. Ir kādi sīkumi, kas veido lokālo šarmu, bet uzreiz nenāk prātā, grūti nosaukt kādu centrālu objektu, kas tajās piesaistītu. It īpaši, ja satiksme ir “optimizēta” tā, ka izskrienam cauri, pat nerodas jautājumi. Kārsavā ir centrālais parks, kur uz svētkiem parasti ir izrotāta strūklaka (?) laikam, ja tā ir strūklaka. Zilupē arī ir centrālais parks (pāris soliņi), Dagda saistās ar Maximas stāvvietu (un baznīcu), Malta saistās ar šoseju un veikalu, Viļāni ar apli. 🙂

Secinājumi par Latgales pilsētām

Ko es ar šo gribu pateikt? Droši vien to, ka Latgales pilsētas alkst urbānu pārmaiņu, ne tikai pilsētas ar daudz iedzīvotājiem, bet īpaši mazpilsētas, kurās gribam redzēt cilvēkus. Ja man šobrīd jautātu, ko es varētu tūristiem parādīt iepriekš minētajās mazpilsētās – es noteikti labi gribot varētu atrast konkrētas lokācijas (vēsturiskās, sakrālās, iespējams, ka pat mūsdienu), bet tie nebūtu pilsētu centri, ko es gribētu parādīt vai uzturēties. Mēs piebrauktu, apskatītu un aizbrauktu. Bet ir nepieciešama vēlme apstāties. Rakstot šo rakstu, man pat nebija fotoattēlu, ko par daudzām pilsētām pielikt klāt, jo centrālās lokācijas netiek bildētas, nepiesaista, ir tikai baznīcu / interesantu atsevišķu ēku attēli. Ir nepieciešams intuitīvi radīt vēlmi izstaigāt un saprast, vēlmi dzīvot un palikt Latgales mazpilsētās.

Nē, cilvēki nepaliek pilsētā tikai tad, ja tur ir darba vietas. Cilvēki paliek vietās, kurās viņi grib dzīvot un audzināt bērnus.

[1] https://visitsouthestonia.com/en/partners/  
Projekts un tā tapšanas process labi aprakstīts arī šeit: https://enrd.ec.europa.eu/sites/default/files/gp_web_template_ee_ng.pdf

[2] https://www.instagram.com/artiszvi/

[3] https://www.estonianart.ee/architecture/good-public-space/

[4] https://www.facebook.com/HeaAvalikRuum/

[5] http://www.arhliit.ee/english/ev100_greatpublicspace/

[6] https://www.youtube.com/watch?v=_pev3q4nII0

[7] https://www.pps.org/article/grplacefeat

[8] https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/ekonomika/ikp/meklet-tema/400-latvijas-statistikas-gadagramata-2020